AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Ilmārs Lazovskis

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1931. gada 19. novembrī Rīgā. Tēvs bija žurnālists, māte — nodokļu inspektore. 1939. gadā iestājos Rīgas pilsētas 8. (Maija) pamatskolā. Sakarā ar to, ka 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju tika izsūtīti vairāki mūsu ģimenes locekļi, 1944. gada septembrī kopā ar vecākiem devos bēgļu gaitās uz Kurzemi un sāku mācīties Valdemārpils pamatskolā. 1945. gada jūlijā atgriezāmies Rīgā, taču dzīvokli ar visu iedzīvi bijām zaudējuši un viss bija jāsāk no jauna. 1946. gadā beidzu Rīgas 8. pamatskolu un 1950. gadā — Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolu. 1950. gadā iestājos Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē, ko tā paša gada rudenī pārveidoja par Rīgas Medicīnas institūtu. Studiju gados profesora Kristapa Rudzīša vadībā strādāju studentu zinātniskajā pulciņā un klīnikā. Pēc Medicīnas institūta beigšanas trīs gadus strādāju par ārstu Gulbenes rajona slimnīcā. No 1959. līdz 1962. gadam mācījos aspirantūrā RMI Fakultātes terapijas katedrā prof. Kristapa Rudzīša vadībā un pēc tam strādāju profesora saistaudu slimību laboratorijā. 1964. gadā aizstāvēju medicīnas zinātņu kandidāta (tagad pielīdzināts Dr.med. grādam) disertāciju par locītavu slimībām. 1965. gadā mani ievēlēja par Fakultātes terapijas katedras docentu. 1971. gadā saņēmu ANO Pasaules veselības aizsardzības organizācijas stipendiju un pusgadu studēju un strādāju Lielbritānijā Edinburgas un Londonas klīnikās. 1972. gadā pēc prof. Kristapa Rudzīša aiziešanas pensijā mani ievēlēja par Fakultātes terapijas katedras vadītāju. 1978. gadā aizstāvēju medicīnas zinātņu doktora (tagad pielīdzināts Dr. habil. med. grādam) disertāciju par dažām nieru slimībām. 1978. gadā mani ievēlēja par profesoru.

1980. gadā papildināju zināšanas iekšķīgās slimībās Austrijā, Lincas Elizabetīniešu slimnīcā prof. Bruno Vačingera vadībā. Esmu lasījis zinātniskus referātus ārstu kongresos Francijā, Itālijā, Krievijā, Ungārijā, Vācijā un citur. 1995. gadā tiku iecelts par Latvijas Medicīnas akadēmijas Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas Iekšķīgo slimību klīnikas vadītāju. Ar šo slimnīcu saistīts viss mans darba mūžs. Te arī es pats esot nācis pasaulē. Turklāt gandrīz blakus manam tagadējam darba kabinetam. Te atradusies dzemdību nodaļa, ko tolaik vadījis profesors Ernests Putniņš, bet mani esot pieņēmis profesora asistents Jānis Āboliņš.

Sieva Edīte ir ginekoloģe, mana kādreizējā kursa biedre. Mums ir meita un dēls, četri mazdēli un mazmeita. Meita ir filoloģe, LU docente. Dēls gājis vecāku pēdās. Viņš strādā Medicīnas akadēmijā par asistentu, prot piecas svešvalodas. Mūsu ģimenē cieņā ir darbs un atpūta. Man vairāk patīk slēpot un airēt. Kopā ar bērniem un mazbērniem ar laivu esam izbraukājuši visas skaistākās Latvijas upes.

* * *

Ilmārs Lazovskis sarakstījis vairāk nekā 170 zinātnisku rakstu, četras monogrāfijas un mācību grāmatas iekšķīgajās, arī locītavu, un nieru slimībās. Viena no tām — Simptomu un sindromu vārdnīca — tulkota krieviski un izdota Maskavā, tā tulkota arī čehu valodā. Publicēti vairāki raksti par latviešu valodas, morāles un ētikas, veselības un citiem jautājumiem. 1990. gadā I.Lazovskis tiek ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1992. gadā — par LZA akadēmiķi. I. Lazovskis ir Latvijas ZA Medicīnas terminoloģijas komisijas priekšsēdis, Latvijas Internistu asociācijas viceprezidents, Eiropas Renālās asociācijas biedrs un Vācijas Nefrologu biedrības biedrs, Ņujorkas Zinātņu akadēmijas loceklis. 1995. gada vasarā Ilmāru Lazovski uzaicināja darboties Triju Zvaigžņu ordeņa domē.

Par viņu — “Jāmācās visu mūžu!”

Tiem, kas retāk slimo un mazāk interesējas par veselības lietām, profesora Ilmāra Lazovska vārds kļuva pazīstams līdz ar Trešo atmodu. Viņš bija starp tiem gaišajiem prātiem, kas 1988. gada jūnijā radošo savienību plēnumā pirmo reizi skaļi izteica daudzu sirdīs un prātos ilgi auklētos patiesības, protesta un cerības vārdus. Profesors runāja par satraucošo tautas veselības stāvokli Latvijā, suģestēdams zāli gan ar drosmīgo skatījumu uz problēmas būtību, gan ar atjautīgo domas gaitu un košo valodu. Nevienas nodrāztas frāzes, ne mazākās tukšvārdības! Viņš runāja arī par to, ka medicīnas nozarē latviešu valodai draud iznīkšana. Tā nebija tikai izcila mediķa un laba latviešu valodas zinātāja uzstāšanās. Tā bija gudra sabiedriskā darbinieka un tālredzīga politiķa runa.

Ilmārs Lazovskis nemaz nenoliedz, ka politika viņam tiešām liekas saistoša:

— Interese par to, kas notiek sabiedrībā, pasaulē, man radās jau bērnībā. Tēvs bija žurnālists, tiesa, gan tikai līdz 1940. gada 17. jūnijam. Viņš rakstīja “Jaunākajās Ziņās”, “Latvijas Kareivī” un vairākos citos preses izdevumos. Bija daudz ceļojis, intervējis slavenus cilvēkus, arī Dienvidpola atklājēju Roaldu Amundsenu. Mūsu mājās tolaik tika runāts par norisēm sabiedrībā, valstī. Tajā politikā, kas tika taisīta padomju laikos, man nebija nekādas vēlēšanās iesaistīties, bet demokrātiskā valstī politika ir interesanta lieta.

Taču Ilmārs Lazovskis nav bijis un nav arī tagad nevienas politiskas partijas biedrs.

Bet sulīgā, bagātā izteiksme dzimtajā valodā un svešvalodu prasme viņam nāk līdzi gandrīz vai no šūpuļa. Interesi par valodām modinājis jau tēvs, pats savā pieredzē pārliecinājies, ka valodu zināšanas paver cilvēkam pasauli, ir bagātība visam mūžam. Arī skolā Ilmāram visvairāk patika valodu stundas. Vispirms jau, protams, latviešu valoda un gramatika. Viņš uzcītīgi mācījās vācu un arī latīņu valodu. Rīgas 1. vidusskolā viņa skolotāji bija pazīstamais literāts un izcilais antīkās literatūras tulkotājs un atdzejotājs Augusts Ģiezens. Bijību iedvesa jau tas vien, ka viņš bija tulkojis “Odiseju” un “Iliādu”. Pašmācības ceļā tika iepazīta sengrieķu valoda, pēc kara mācījās krievu, vēlāk arī angļu valodu. Interesi par medicīnas terminoloģiju uzkurināja profesors Kristaps Rudzītis.

— Viņš bija izcils zinātnieks, prata daudzas valodas, aizrautīgi piedalījās medicīnas terminoloģijas veidošanā. Nebija nemaz tik viegli katram medicīnas jēdzienam dot adekvātu latvisku ietērpu — viņš šai lietai pievērsās ļoti nopietni, — atceras profesors.

Arī Ilmāru Lazovski nodarbināja doma, kā cēlušies dažādi nosaukumi, gribējās noskaidrot, kas tie bijuši par cilvēkiem, kuru vārdu iemantojušas dažas slimības. Redzēdams šādu interesi, profesors Rudzītis iesaistīja jauno kolēģi savas milzīgās vārdnīcas veidošanā. Vēlāk tapa arī viņa grāmata par sindromiem un simptomiem. Pēc profesora Rudzīša aiziešanas Ilmārs Lazovskis kļuva par ZA Medicīnas terminoloģijas komisijas priekšsēdi.

Ilmārs Lazovskis pateicas liktenim, ka varējis mācīties pie profesora Kristapa Rudzīša, kļūt par viņa asistentu un līdzgaitnieku:

— Viņš mani aizrāva no pirmās lekcijas. Tie taču bija padomju gadi, kad dogmas valdīja ne tikai politikā un sabiedrībā, bet arī medicīnā, vispār zinātnē. It visur! Un te pēkšņi — tas bija 4. kursā — lekcijas sāk lasīt profesors, kas atzinīgi vērtē neatkarīgu, oriģinālu domu, topošajiem mediķiem māca skatīties uz slimnieku plaši, kopumā, nedomājot tikai par kāda pirksta vai auss ārstēšanu.

Studiju gados Ilmārs Lazovskis strādāja profesora Kristapa Rudzīša vadībā zinātniskajā pulciņā un klīnikā. Profesors bija arī tas, kas viņu pēc trim Gulbenes rajona slimnīcā nostrādātiem gadiem (tos Ilmārs Lazovskis sauc par laimīgākajiem savā dzīvē un gulbeniešus joprojām piemin ar vislielāko sirsnību) aicināja atpakaļ uz Rīgu turpināt izglītību aspirantūrā. Šajā laikā viņa zinātniskās intereses saistījās ar locītavu slimībām, vēlāk — arī ar arteriālo hipertensiju, nieru slimībām. Kad profesors Rudzītis aizgāja pensijā, Ilmārs Lazovskis tika ievēlēts par RMI Fakultātes terapijas katedras vadītāju.

— Mani vienmēr visvairāk interesējusi medicīna un medicīnas izglītība. Tā ir ārkārtīgi dinamiska, mainās pa mēnešiem un pat dienām. Lai gan Medicīnas institūtu beidzu ar izcilību, taču, ja man būtu tikai tās zināšanas, ko ieguvu augstskolā, tad nekavējoties vajadzētu atstāt ārsta darbu. Visu mūžu esmu mācījies un joprojām mācos. Vasarā, atvaļinājuma laikā, ja kādu nedēļu neesmu ielūkojies kaut vai medicīnas žurnālā, man šķiet — esmu jau atpalicis.

Profesors uzskata, ka Medicīnas akadēmijas reformas gaitā jāmaina mācību plāni un metodes. Tas ir jādara, ja gribam iet ar pasauli kopsolī. Stradiņa slimnīca ir Medicīnas akadēmijas klīnika. Par to viņš allaž iestājies. Taču reformas nenorit viegli. Patlaban medicīnas aprūpe nav tāda, kādai tai vajadzētu būt:

— Agrāk šī aprūpe bija it kā par velti, pieejama visiem. Darbojās iecirkņu ārsti. Tas varbūt bija labi, taču medicīnas attīstībā mēs par divdesmit — trīsdesmit gadiem atpalikām no attīstītajām valstīm. Jā, tolaik slimnīcas gan būvēja, bet tajās netika nodrošināta pietiekami kvalificēta medicīniskā aprūpe. Medicīna kā zinātne neattīstījās pietiekami strauji. Tagad šādas iespējas it kā būtu, bet vairumam iedzīvotāju ir niecīgas algas, pensionāriem — vēl mazākas pensijas. Lai mēs varētu nostāties līdzās attīstītajām valstīm, jāmainās arī domāšanai. Joprojām daudzi uzskata, ka veselības saglabāšana un ārstēšana ir tikai ārsta lieta. Taču patiesībā no visām nelaimēm, kas uzbrūk cilvēkam, 80 procenti nav atkarīgi no ārstiem. Ir daudz sociālu problēmu, svarīga ir arī iedzimtība. Daudz ko var līdzēt pats slimnieks, pat bez naudas. Jābūt fiziski aktīviem, biežāk jāiet kājām, nevis jāspiežas pārpildītajos transporta līdzekļos! Arī svars ļoti daudziem cilvēkiem ir par lielu. Un cik slimību nerodas no smēķēšanas? Lielu ļaunumu nodara pārmērīga alkohola lietošana. Tā ir sociāla inde, kas degradē personību, sagandē ģimenes dzīvi, kropļo jauno paaudzi.

Pašlaik profesors Ilmārs Lazovskis strādā par klīnikas vadītāju, pieņem pacientus arī privātpraksē. Zinātniskajā laukā viņš patlaban nodarbojas ar medicīnas filozofiju: pievērsies haosa teorijai medicīnā un fenomenoloģiskajai pieejai pacientam. Par to viņš publicējis rakstus un referējis ārzemēs.

Profesors Ilmārs Lazovskis augstu vērtē zināšanas un sirds izglītību, personības lomu audzināšanas darbā. Ar labu vārdu viņš piemin gan savas pirmās skolotājas Vanagu un Meiju Rīgas 8. pamatskolā, gan Augustu Ģiezenu un Hertu Lindbergu Rīgas 1. vidusskolā, bet Medicīnas institūtā jo īpaši — profesorus Kristapu Rudzīti un Elzu Preimati. Tieši skola palīdzējusi izkopt tādas īpašības kā iecietība, laipnība, stingra stāja un patstāvība. Un devusi ciešu pārliecību, ka jāmācās visu mūžu.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Ārsts — valodnieku tribīnē

Sniedzot pārskatu par Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latviešu valodas institūta rīkoto konferenci “Nacionālā terminoloģija, vēsture, tagadne un perspektīvas”, kas 14. un 15.oktobrī notika Rīgā (skat. “LV” 11. un 23.oktobra numurus), šai reizei pietaupījām profesora Ilmāra Lazovska uzstāšanos. Par referātu to grūti nosauktā tā bija kaismīga, dzīva uzruna ar uzskates līdzekļu izmantošanu, akadēmiska savā saturā un publicistiska priekšnesumā. Tai reizē nekāda uzrakstīta teksta nebija, tikai plāns. Profesors pats ieslēdza diktofonu — un te nu ir ieraksta atšifrējums.____ “LV”

Nacionālā terminoloģija un politika

Šī raksta virsrakstā minēto tēmu raudzīšu aplūkot drusku plašākā aspektā, nekā norādīts nosaukumā. Ar vārdiem “nacionālā terminoloģija” es apzīmēšu visus terminus, ko mēs lietojam: gan tīri latviskus vārdus, gan arī aizgūtus un latviskotus internacionālismus, par kuriem daudz strīdas. Bet jēdzienu “politika” es šeit uzskatīšu par līdzekļiem vai centienu kopumu, kas nepieciešams, lai terminus iedzīvinātu un lietotu praksē. Tieši no politiskā viedokļa labāk saskatāma milzu plaisa starp terminologu darba rezultātiem, visām terminoloģijas vārdnīcām, grāmatām, krājumiem, ieteikumiem, kas izstrādāti, un to izmantošanu praksē.

Iesākumam gribētu atgādināt valodas, terminu un politikas kopsakarību. Terminoloģija ir nozīmīga valodas sastāvdaļa, bet savukārt valoda ir nācijas dzīvotspējas priekšnoteikums: ja nav savas valodas, tad nav vairs arī nācijas. Kultūras tautu rakstos, īpaši - zinātniskajos, apmēram puse vai pat vairāk vārdu ir ar terminu nozīmi, literatūrā un ikdienas valodā - ap 25-45 procenti: zinātne bez terminoloģijas nevar eksistēt.

Lai nācijas valoda saglabātos un attīstītos, tā un tās termini jālieto visās jomās pareizi un atbilstīgi. Valodai jāspēj arī elastīgi attīstīties līdz ar laikmeta norisēm zinātnē, mākslā, kultūrā, politikā, nezaudējot savu struktūru un skaidrību. Es gribētu uzsvērt vārdu “skaidrība”, lai mēs pašu lietotus vārdus spētu viegli atšķirt gan runā, gan rakstos. Es piederu pie tiem, kas uzskata, ka, piem., mīkstinātā “r” un “ch” zaudējums padomju valodnieku spiediena ietekmē uzskatāms par krietnu triecienu latviešu valodas skaidrībai, no kura mēs vēl joprojām neesam spējuši atkopties un kas vēl aizvien rada pārpratumus gan tulkotājiem, gan mums pašiem. To daudzkārt uzsvēruši gan valodnieki, piem., Dr.philol. Rasma Grīsle, nelaiķe profesore Marta Rudzīte, gan arī citi. Manuprāt, vispamatīgāk un vispārliecinošāk nepieciešamību “atlabot savu rakstību”(sk.rakstu ar līdzīgu nosaukumu “Latvijas Vēstnesī” Nr. 153(638), 6.lpp.,1996.g.12.septembrī) vairākkārt argumentējusi Jāņa Endzelīna izcilā skolniece un darba turpinātāja Rasma Grīsle. Te vietā vēlreiz atgādināt dažus R.Grīsles minētus piemērus. Raiņa dzejolis “Gara gaita”, kas krieviski nozīmē “Genm le[f”, aplami pārtulkots kā “Lkbyysq genm”, kas savukārt būtu pareizi latviskojams atpakaļ kā “Gaŗa gaita”. Mazā mīkstinājuma zīmīte zem burta “r” novērstu gan gana smieklīgu un reizē arī gana skumīgu pārpratumu: smieklīgu par pilnīgi aplami jaunizcepto tulkojumu, bet skumīgu tādēļ, ka tas noticis ar mūsu Raini. Ja arī par tulkojumu, atdarinādami tagad tik iemīļoto amerikāņu modi, mēs varētu teikt, ka “tā ir tulkotāju problēma”, tad par mūsu latviešu vārdiem, kam atņemts mīkstinātais r, gan tā gluži nevaram sacīt. Palūkosimies vēl dažos piemēros. Veras logs (veŗas vaļā vai arī Veras logs), Asaru ezers (zivju-asaŗu - ezers vai gauži pieraudāts asaru ezers), dodu zeltu, dodu varu (vai vaŗu bungām vai valsts varu?).Pat tautas dziesmas kļūst nesaprotamas: “Kalnā kāpu skatīties, /Kas ar manu tēvu zemi?” (vai kas noticis vai arī manu tēvu zemi kāds ar arklu aŗ). Līdzīgi ir ar mums “svešajiem” burtiem un to savienojumiem - “h” un “ch”. “Hem(i)” - vai tas nozīmē “ķīmiju”, “asinis” vai varbūt “pusi”? Salīdziniet: chemoterapiju (ārstēšana ar ķīmiskiem līdzekļiem, ķīmijterapiju), hemoterapiju (ārstēšana ar asinīm) un hemiparalīzi (ķermeņa vienas puses paralīze). Tādi piemēri atrodami ik uz soļa, un ar “ŗ” un “ch” atmešanu latviešu valodai vairs lāga nepiestāv apzīmējums “dzidra un labskanīga”. Esmu dzirdējis daudzu citu iebildes, bet neviena nav bijusi tik pārliecinoša kā Dr.philol.Rasmas Grīsles piemēri un to valodnieciskais pamatojums.

Nacionālās terminoloģijas veidošanas pamata jeb pirmais uzdevums būtu nodalīt cieši iesakņojušos un atbalstāmus internacionālismus no jauniem, latviskojamiem jēdzieniem. Tas ir grūts uzdevums, jo te viegli iekrist galējībās: vai nu pārspīlēti nikni apkarot visus svešvārdus (šis karš kā jau katra cīņa ar vējdzirnavām lemta neveiksmei), vai arī akli pieņemt visu, kas nāk no Rietumiem, pārsvarā angļu valodas aizguvumus resp. amerikānismus. Otri bieži vien cīnās pret t.s. pūrismu jeb pārlieku centību valodas tīrības aizstāvēšanā ar aplamiem līdzekļiem. Nesen kādam labi pazīstamam speciālistam eksaktajās zinātnēs vaicāju par viņa nozarē aizstāvamo disertāciju, kas veltīta konsistentas identifikācijas konfidencei, lūgdams virsrakstu pārtulkot latviski. Saņēmu atbildi, ka “esot jau daži, kas pat koeficientu par reizuli vēloties saukt”. Protams, tā bija ironija ar tiešu atgādinājumu par jau minēto pūrismu. Neviens neiesaka atteikties ne tikai no koeficienta, bet arī no matemātikas, datora, programmām, kā arī revolūcijas, panorāmas, futbola, basketbola utt., bet pārspīlēta internacionālismu - te es domāju anglicismus jeb pareizāk amerikānismus - lietošana ir lieta, kas valodu padara neskaidrāku.

Otrs uzdevums izriet no pirmā veikšanas: it visur, kur tas lietderīgi, veidot jaunus, latviskus terminus. Nozaru terminoloģijas komisiju vissvarīgākais pienākums ir šo lietderīgumu katrā gadījumā noteikt.

Trešais uzdevums ir ļoti būtisks tieši mūsu dienās. Tā ir katras nozares terminoloģijas standartu izstrādāšana un terminu saskaņošana starp nozarēm. Te paveras iespēja izmantot modernai terminoloģijai nepieciešamo datorsistēmu, datortīklu, “Internetu”. Bez tā terminoloģijas attīstība mūsdienu Latvijā tāpat kā citviet pasaulē nav iedomājama.

Tālāk daži apsvērumi par terminu ieviešanos un to ieviešanu. Ieviešanās ir visumā iracionāls, maz no dekrētiem, lēmumiem un pavēlēm atkarīgs process. To nosaka cilvēka kā bioloģiskas būtnes savdabīgā psiholoģiskā struktūra un attieksme pret norisēm apkārtnē. Minēšu, manuprāt, svarīgāko, kas sabiedrībā vai - precīzāk - pūlī nosaka terminu ieviešanos jeb pieņemšanu vai arī noraidīšanu.

1. Intuitīva, neapzināta atdarināšana. Valoda neiedzimst. Bērns mācās runāt, atdarinot mātes un tēva valodu, ģimenes, skolotāju, draugu, pagalma biedru lietotos terminus, un tur nekādi dekrēti nelīdz. Vēlāk, jau pieaudzis, cilvēks atdarina sabiedrībā dominējošo saziņas līdzekļu - radio, televīzijas, laikrakstu, populāru grāmatu valodu. Uz iebildēm parasti ir gatava atbilde:”Tā visi saka!”, “Tā teica radio (TV)” vai arī “Tā raksta “Diena” (vai kāds cits laikraksts).”

2. Intuitīva iegaumēšana. Ja reklāmā daudzās vietās lasāms “strītbols, handbols, bīčbols”, tad paliek atmiņā tieši šie vārdi, bet nevis, piem., “bruģa bumba, rokasbumba, liedagbumba”, kaut arī terminologi būtu tos ieteikuši.

3. Jaunatnei īpaši svarīga ir elku uzvedība un valoda: ja iemīļots diktors, žurnālists, aktieris vai dziedātājs vienu un to pašu vārdu kādas lietas vai parādības apzīmēšanai lieto daudzas reizes, tad to pašu dara elka pielūdzēji.

4. Parasti runātāji (un arī rakstītāji) nepieņem grūtāk iegaumējamus vai mazāk saprotamus vārdus. Tā vairums ārstu nespēj pieņemt pareizu latviskojumu “līkumteka”, bet izvēlas “baipāsu”, nepieņem “saistu”, bet paliek pie “štranga”, smejas par “padubi”, dodami priekšroku vecajam, toties labajam “šīberim”. Jāpiezīmē, ka spēja pieņemt jaunu vārdu (tāpat kā jaunu ideju...) atkarīga no vecuma, pieredzes un zinātniskā grāda: jo tie visi lielāki un augstāki, jo mazāka vēlēšanās un spēja terminu pieņemt.

5. Godkāre un vēlēšanās šķist gudram vilina lietot svešas valodas vārdus, reizumis pat zaudējot mēra izjūtu un padarot visu sakāmo nesaprotamu. Tas reizi pa reizei jūtams gleznu izstāžu, koncertu, teātra izrāžu pārgudrajās kritikās un tur atrodamajos terminos.

6. Apzināta vai neapzināta pretošanās uzspiešanai, instrukcijām, norādījumiem, pie kā pieskaitāma arī terminoloģija. Te var atgādināt filozofu un terminologu strīdu par to, vai rakstīt “filosofija” vai “filozofija”.

7. Slēptu etnisku pretrunu izpaušanās darījumattiecībās. Rīgā daudzu veikalu un firmu skatlogos un apmeklētāju telpās visi uzraksti ir angļu un, reizumis, arī krievu valodā. Pēc šīs pazīmes gandrīz nemaldīgi var noteikt, kas te ir noteicējs.

8. Itin bieži dzirdams arī viedoklis, ka termins nav svarīgs, galvenais ir saprast teikto. Ejot vēl tālāk pa valodas noniecināšanas ceļu, nonākam pie secinājuma, ka itin labi var saprasties arī ar žestiem un acu skatieniem, pavisam bez vārdiem.

Vēlēdamies ilustrēt tikko teikto, minēšu dažas terminoloģijas un valodas kļūdas. Kompetences trūkuma pēc nepieskaršos to labojumiem, bet raudzīšu izskaidrot šo kļūdu cēloņus. Mani piemēri ņemti tikai no dažiem avotiem: trīs lielie laikraksti “Diena”, rīta avīze “Neatkarīgā “ un “Rīgas Balss”, Latvijas televīzijas “Panorāma” un Rīgas radio 1.programma. Esmu ievērojis tikai profesionālu diktoru un žurnālistu teikto un rakstīto, bet neesmu izmantojis piemērus no intervējamās personas valodas, kas nedrīkst būt vispārējas diskusijas objekts. Atzīmēto kļūdu cēloņus var sadalīt vairākās grupās.

1. Vājš profesionālisms: “A.Džubejs” (jābūt - Adžubejs), “Livāna” (Libāna). Žurnālists - politikas komentētājs nezina savas nozares vārda saturu vai lietojumu.

2. Trūcīga izglītība: “odiozais dzejnieks O.Vācietis” (domāts - slavenais); “Raiņa pompozā luga” (plaši pazīstamā); “autoritatīvs režīms” (domāts - autoritārs); “prorektoriāts” (protektorāts); “ekskalācija” (eskalācija); “denunsēšana” (denonsēšana); “ieguldīt investīcijas” (ieguldīt līdzekļus, investēt).

Reizumis trūcīgu izglītību pavada paviršība un intereses trūkums. Dažādām slimībām veltītos avīžrakstos parasti lieto vārdu pataloģija , ko varētu tulkot kā spāņu un grieķu hibrīdvārdu ar nozīmi “mācība par ķepu”, atšķirībā no patoloģijas, kas patiešām nozīmē “mācību par slimību”. Tas pats notiek ar tikumību tiešā nozīmē: rakstos par ārsta uzvedības normām sastopams vārds “dentoloģija”, kas kā slikts latīņu un grieķu hibrīdvārds varētu būt mācība par zobiem, bet mācība par uzvedības normām ir deontoloģija.

3. Krievu un angļu valodas dominēšana. Te piemērus atrast visvieglāk - kiprioti (kipriešu vietā), Mafusails (Metuzāls), Persijas golfa sindroms. Nezinītis, protams, var domāt, ka ziņa attiecas uz jaunu golfa spēles arābu variantu, bet filozofiski arī karš ir nežēlīgas spēles paveids... Tomēr šeit, protams, bija domāts Persijas līča sindroms.

4. Nezināšana (visbiežāk), vēlēšanās būt asprātīgam (retāk) vai arī ilgas pēc veciem ģermānismiem (visretāk). Tagad ir modē kreņķi, kreftīgs,smeķīgs, beķereja, miskaste (tuvāk oriģinālam gan būtu mistkaste) ar jaunāko “naglu” “Imanta-Babīte pietur tankštellē”, ko nesen vēl saucām par “benzokolonku”. Šo piemēru nosaka vēlēšanās būt asprātīgam.

5. Latviešu valodas nezināšana: patvertne (pareizi - patversme) garīgi slimiem bērniem; pastāvīga (patstāvīga) valsts; patstāvīgs (pastāvīgs) trūkums. Tūlīt pēc mūsu pašreizējās Saeimas ievēlēšanas vismaz puse jaunizcepto deputātu nezināja, kā sauc Latvijas parlamentu: Seims, Saims, Saima, Seima.

6. Psiholoģiska pretošanās nedzirdētiem vārdiem. Te viegli atrast piemērus ne tikai medicīnas terminos, ko jau minēju iepriekš. Joprojām lieto arī “mārketingu, slaidus” un citus labskanīgāko “tirgzinības, slīdītes” vietā. Toties PSRS laikos dzimušais SPID's jau gluži izbalējis amerikāniskā AIDS varenības priekšā, bet analoģisko latviešu “mērli” piemeklējis SPID'a liktenis.

7. Savas vēstures un kultūras nepārzināšana. Nosaukums “Natālijas Dārziņas vidusskola” bijis vairākkārt dzirdams gan radio, gan televīzijā.

Kā jau minēju, terminu ieviešanās ir iracionāla un grūti ietekmējama, bet ieviešanās sekmēšana un atvieglošana ir visumā racionāla un ietekmējama. Ar kādiem līdzekļiem to veikt?

1. Manuprāt, vissvarīgākais noteikums, kas vairāk vērsts nākotnē, ir laba pamata, t.i., pamatskolas un vidusskolas izglītība, kas skolniekam ne tikai dod zināšanas par savu dzimto valodu un svešvalodām, bet arī ieaudzina cieņu pret savu valodu un izpratni par valodas un līdz ar to arī terminu skaidrības nozīmi.

2. Profesionālisms. Katram žurnālistam, kas komentē kādu nozari, piem., politiku, medicīnu, tirdzniecību vai ko citu, šī nozare jāpārzina. Profesionālismam jābūt nozīmīgam darba devēja acīs: jo amata prasme labāka, jo vieglāk dabūt darbu, jo lielāks atalgojums, jo lielākas cerības virzīties augšup pa karjeras kāpnēm.

3. Atbilstoša likumdošana un pieņemto terminu popularizēšana visās iespējamās jomās, kam pieskaršos drusku tālāk.

4. Saprātīga un asprātīga kļūdu analīze presē, radio, televīzijā. Šis ieteikums izmanto cilvēka vājības un domāts psiholoģiskai ietekmēšanai; tādējādi tas vairāk uzskatāms par iracionālu, bet bieži vien ne mazāk iedarbīgu paņēmienu.

Tikko minēto pasākumu iedzīvināšanai nepieciešama iejaukšanās, kas jau skar politisku rīcību. Atgādināšu, ka termina “politika” skaidrojums ir vismaz divējs: a) pasākumi valsts vadīšanai, kas šoreiz mūs mazāk interesē, un b) centienu kopums kādā noteiktā nozarē ar uzdevumu izstrādi un mērķu formulēšanu. Tieši šeit iederas dažādu nozaru politika, to starpā izglītības, kultūras un arī terminoloģijas politika.

Politiska rīcība valodas un nacionālās terminoloģijas atbalstīšanai nozīmētu sekojošo:

1. Jau pieņemtā, apstrīdētā, nopeltā, apšaubītā Valsts valodas likuma pilnīga izstrādāšana, galīga pieņemšana un tā ievērošanas kontrole. Pašreiz tā ir gandrīz tikpat vāja kā terminu lietošanas uzraudzība.

2. Valsts valodas centra maksimāli iespējama juridiska, materiāla un morāla atbalstīšana. Presē pavīdējusi ziņa, ka kāds pat grasās šo centru likvidēt; esmu pārliecināts, ka tas būtu viens no lielākajiem triecieniem latviešu valodai un arī terminoloģijai.

3. Likumdošana, kas vispirms nosaka, kur izstrādātie termini lietojami obligāti. Tie noteikti būtu visi Saeimas un valdības pieņemtie likumi un lēmumi, visi normatīvie dokumenti, mācību grāmatas. Kā mēs dzirdējām iepriekšējos referātos, likumdošana, kas nosaka terminu obligātu lietošanu, ir jau bijusi. Tomēr pretēji visiem likumiem un veselajam saprātam (par latviešu valodu un Valsts valodas likumu nemaz nerunājot) Saeima pieņēma aplamo terminu “prove” “raudzes” vietā, un tagad tas ir normatīvajos dokumentos kā aprobežotības piemineklis.

Jāpieņem arī lēmums, kur Terminoloģijas komisijas izstrādāto terminu ieviešana un lietošana būtu visiem spēkiem veicināma: radio, televīzija, lielie dienas laikraksti, reklāmas, lielie teātri u.c. Tieši šī lēmuma daļa darbotos uz jau minēto iracionālo atdarināšanas tendenci.

4. Pašreiz uzsāktās izglītības sistēmas reformas pabeigšana. Tas ir darbs, kas pirmos augļus var nest tikai pēc 15-20 gadiem - labākas latviešu valodas zināšanas un labāka pamata jeb vispārējā izglītība, kas pašreiz joprojām neatlaidīgi slīd uz leju. Tomēr izglītības reforma varētu dot jūtamus rezultātus arī ātrāk, ja tiktu kāpinātas amata prasmes jeb profesionalitātes prasības skolotājiem (vispirms!), augstāko mācību iestāžu docētājiem, žurnālistiem, diktoriem, aktieriem u.c. Tieši šādu un līdzīgu ieviržu darba veicējiem stingri jāatbilst diviem pamata kritērijiem - pamatīga amata prasme un spēja skaidri un lakoniski izteikt savas domas labā latviešu valodā.

5. Dzimtenes mīlestības elementu ieviešana audzināšanā. Protams, ka tas var skanēt nodrāzti, jo vēl visiem atmiņā “padomju patriotiskā audzināšana”. Tomēr es domāju, ka tas, ko sauc par Tēvzemes mīlestību vai cieņu, bērnudārzos un skolās taktiski un pamazām jāattīsta. Es jau vairākkārt esmu atgādinājis Latvijas Universitātes studentu aptauju, kas pirms dažiem gadiem bija publicēta vienā no pēdējiem laikraksta “Literatūra un Māksla” numuriem. Grupai studentu uzdeva vienu jautājumu:”Ko jums nozīmē Latvija un latvietība?”. Visi aptaujātie bez izņēmuma atbildēja: “Neko.” Tālāk šo jautājumu es neaplūkošu.

Politikai, ko es jau minēju kā “centienu kopumu ar uzdevumu izstrādi un mērķu formulēšanu”, jāturpinās praktiskā rīcībā, kam savukārt jāizriet no uzdevumiem un mērķiem. Te es domāju negaidīto valdības lēmumu par t.s. Tulkošanas un terminoloģijas centra dibināšanu. Protams, dažādu dokumentu apmaiņa starp Latviju un ārvalstīm pieaug, un tie visi ir jātulko. Bet to tulkošanā būtu stingri jāievēro termini, ko ieteikusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija, kuras piecdesmitgadei veltīta šī konference. Terminu radīšana nedrīkst būt jaundibinātā “centra” kompetencē vairāku apsvērumu pēc: 1.ZA Terminoloģijas komisijā strādā kompetenti valodnieki un visu citu svarīgāko nozaru speciālisti, kam rūp terminoloģija; 2.Minētajai komisijai ir vislielākā pieredze terminoloģijas darbā, kas ir grūts, nepateicīgs un maz atalgots vai bieži vispār neatalgots darbs; 3. Tik mazas valsts ietvaros, kāda ir Latvija, sacensība terminoloģijā par iekļūšanu normatīvajos dokumentos ir aplama, pat komiska; 4.Plašākai sabiedrībai nav arī zināms, kādi terminoloģijas un valodniecības speciālisti strādās minētajā “centrā” ar Latvijas pašreizējiem apstākļiem visai augsto budžeta finansējumu.

Gluži nesen laikraksta “Diena” 1996.g.10. oktobra numurā publicēta pārdomāta un saistoša intervija ar tiesību zinātnieku Egilu Levitu, kas, manuprāt, ļoti skaidri parāda, ka gaušanās par “likumdošanas nepilnībām” ir pārspīlēta, un tā sakņojas mūsu tiesību zinātnieku neprasmē jau pieņemtos likumus interpretēt. Tieši šādai interpretācijai Egila Levita skatījumā vajadzīgas četras metodes: 1) terminoloģiskā jeb gramatiski-filoloģiskā, 2) vēsturiskā, 3) sistēmiskā, 4) jēgas un mērķa metode. Kā redzams, autors pirmajā vietā izvirzījis terminoloģisko metodi.

Šis piemērs vēlreiz pasvītro to, ar ko es savu referātu sāku - terminoloģijas, valodas un kultūras ciešo atkarību no izglītības.

Ja izglītībai, kultūrai un zinātnei nelabvēlīgi apstākļi, kā tas ir šodien, saglabājas ilgu laiku, tad veidojas neizglītota vai mazizglītota jauna paaudze, kas pēc dažiem gadiem noteiks valsts politiku. Tas nozīmē ne tikai zemu valsts prestižu, bet arī draudus demokrātijai: jo neizglītotāka tauta, jo vieglāks ceļš diktatūrai, kā mūs māca gadu simtiem ilgā citu pasaules tautu pieredze. Esmu pārliecināts, ka terminoloģija jāizprot arī šādā kontekstā.

Referāts nolasīts (saīsināts un pārstrādāts) Latvijas ZA un Latviešu valodas institūta rīkotajā konferencē “Nacionālā terminoloģija, vēsture, tagadne un perspektīvas” 1996.g.14.-15.oktobrī Rīgā

Aktieri Harijs Liepiņš, Mudīte Šneidere, ārsti Edīte un Ilmārs Lazovski 1. Pasaules latviešu ārstu kongresa noslēgumā, Līgo svētkos pie Zvārtas ieža 1989. gada jūnijā

Foto: Gunārs Birkmanis

Edīte Lazovska, Dr. med. Arveds Alksnis, viņa māsa Austra Liepiņa un Ilmārs Lazovskis Doma laukumā 1. Pasaules latviešu ārstu kongresa laikā 1989. gada jūnijā

Arhīva foto