Daugava mums — latviešiem un baltkrieviem — dārga un viena

Piedrujā atklāta upes stāvokļa uzraudzības un agrās brīdināšanas stacija

Piedrujā —

brīdināšanas stacija

Piedruja — mazs, kluss Krāslavas rajona ciematiņš Daugavas labajā krastā pašā Baltkrievijas pierobežā. Šeit Krievijas un Baltkrievijas plašumos līkločus izlocījusi Dvina pārtop mūsu likteņupē Daugavā. 13. decembrī Piedruja ieguva pasaules mēroga skanējumu — šeit atklāja agrās brīdināšanas staciju. Tapusi ļoti īsā laikā un apliecina kādu nozīmīgu aspektu, ko īsi un izteiksmīgi raksturoja vides valsts ministrs Indulis Emsis: “Tikko atklātā agrās brīdināšanas stacija pierāda, ka šeit, Baltijas reģionā, mēs spējam savas problēmas atrisināt, kopus strādājot, daudzu valstu spēkus apvienojot, un sasniegt kopējus rezultātus.”

Cianīdi Daugavā

Ar to, kā doma pārtapa programmā, nepieciešamība — patiesā rezultātā, svinīgā notikuma aculieciniekus, ārvalstu viesus iepazīstināja Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktora vietnieks Indriķis Barkāns. Rīcības atskaites moments un visas domāšanas sākums bija savā laikā biedējošs notikums — avārija Novopolockas ķīmiskajā kombinātā, kad, agrā rītā pamodušies, krāslavieši ieraudzīja Daugavā visā tās platumā pa straumi peldam beigtas un pusbeigtas zivis, jo Daugavā bija ieplūdināts ap 100 tonnu bīstamas cianīda indes. “Toreiz notikums mūs pārsteidza nesagatavotus”, sacīja Indriķis Barkāns. “Tajā laikā Latvijā cianīdus neviens neprata noteikt, taču rosināja domu veidot robežpārnesumu monitoringu. Bija sāpīgas un nepatīkamas sarunas gan par kompensāciju, gan par nākotni — kā varētu organizēt kontroli. Saskaņā ar abu pušu vēlmi 1992. gadā notika sanāksme un tika pieņemts lēmums par kopīgas hidroloģiskās stacijas izveidošanu, taču necik tālu mēs netikām. Viss palika sarunu un ieceru līmenī. Tad mēģinājām visu padarīt pašu spēkiem. Cietvielu fizikas institūtā speciālisti izveidoja iekārtu pirmos paraugus, taču darbs rezultātus nedeva. Projektu nespējām realizēt, un jau 1993. gadā šī sadarbība tika pārtraukta.”

Partneru meklējumi

“Mēs meklējām citas iespējas un atradām sadarbības partnerus Nīderlandē. Tapa līgums ar viņu speciālistiem ūdeņu aizsardzības un apsaimniekošanas jautājumos, ar ekspertiem, kas pārstāvēja Nīderlandes iekšējo ūdeņu apsaimniekošanas un notekūdeņu attīrīšanas institūtu. Šī institūta pārstāvis Martins Adziace šīs stacijas projektā no pirmās līdz pēdējai dienai — no projekta idejas līdz aparatūras uzstādīšanai un noregulēšanai — visu palīdzēja darīt. Nīderlandē tika izsludināts konkurss un viena no firmām ieguva tiesības sagatavot projekta dokumentāciju, veikt visus pētījumus, un tikai pērnā gada vidū projekts bija gatavs. Šā gada pavasarī pie darba stājās Daugavpils reģionālās vides pārvalde ar tās direktoru Pāvelu Kaceru priekšgalā. Tas bija ākārtīgi svaigs darba posms ar daudziem precizējumiem, speciālistu ierašanos, finansējumiem. Nebija viegli arī atrast darbiniekus ar piemērotu izglītību un valodu zināšanām darbam nomaļā vietā. Izvēlētos kadrus sūtījām mācībās uz Holandi. Tagad viss ir galā, aparatūra palaista, tā gan ir jāregulē, bet stacija ir darba kārtībā.

Ja padomā, ka vēl jūnijā stacijas vietā bija tikai zaļš Daugavas krasts un arī gatava projekta vēl nebija, tad tiešām jāsaka, ka ātrās reaģēšanas monitoringa stacija ir tapusi trieciena tempā, Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Anatolijs Gorbunovs kopā ar vides valsts ministru Induli Emsi tikko svinīgi pārgriezuši zaļo lenti...

Sarkanķieģeļu ēka iekšpusē ir pilnīgi balta, un tajā bez nepieciešamām palīgtelpām ir divas laboratorijas: viena — ķīmiskā. Tajā periodiski ar automāta precizitāti, jo visa stacija ir pilnīgi automātiska, darbojas ūdeņu paraugu ņēmējs. Daugavas krastā ir 6 metru dziļa aka, no kuras nāk ūdens uz laboratorijām, bet pati ņemšanas vieta atrodas upes vidū, viena metra augstumā virs gultnes. Visu stacijas darbu vada un regulē datori. Informācija tiek uzkrāta datorā un pārraidīta uz vides reģionālo pārvaldi Daugavpilī. Ķīmiskajā laboratorijā aparāti pārbauda ūdens sārmainību—skābumu, temperatūru, izšķīdušā skābekļa daudzumu, kas sevišķi svarīgi ir ziemā (atklāšanas dienā ūdenī bija 13 miligrammu skābekļa uz litru). No daudziem tūkstošiem vielu Daugavas ūdeņos ātrās reaģēšanas stacijas ķīmiskajā laboratorijā ir izvēlētas divas — cianīda un amonija joni.”

Datori un dafnijas

Otra bioloģiskā laboratorija un tās darbības princips balstās uz sīkām, knapi saskatāmām būtnēm ar romantisku vārdu — dafnijas. Tie ir ļoti jūtīgi, ūdeņos mītoši dzīvnieciņi, kas uz vides piesārņojumu reaģē ārkārtīgi precīzi un momentā: vai nu paliek ļoti nemierīgi, satraukti skraidelē, vai arī kļūst gurdeni un, ja situācija neuzlabojas, iet bojā. Dīvaini ir raudzīties šajā neparastajā kombinācijā: abas laboratorijas ir piepildītas ar ASV un citās ārvalstīs ražoto vismodernāko aparatūru, bet strādā šo sīko dafniju “virsvadībā”...

Tas ir tikai sākums

Kad jautāju Daugavpils Vides aizsardzības reģionālās pārvaldes direktoram Pāvelam Kaceram, kas notiks tuvākā nākotnē šajā lieliskajā stacijā, viņš teica, ka programma būs nemitīgā attīstības ciklā. Stacijai jāiekļaujas kopīgajā Valsts monitoringa sistēmā, tā iekļausies arī Hidrometeoroloģijas pārvaldes sistēmā, jo tepat līdzās ir viņu novērošanas postenis. Notiks cieša sadarbība arī ar Baltkrievijas Vitebskas apgabala Vides komiteju. Šeit notiks speciālistu, hidrobiologu semināri un citas apmācības. Ar laiku stacijā tiks uzstādīta arvien jauna un jauna aparatūra, lai varētu kontrolēt arī citu vielu, piemēram, radioaktīvā piesārņojuma, naftas produktu vai citu kādu kaitīgu piemaisījumu klātbūtni Daugavas ūdeņos. Darbs tikai sācies, bet nākotnes iespējas paveras plašas un vispusīgas.

Kreisā krasta kaimiņu domas

Daugavas pretējā krastā tieši iepretī ātrās reaģēšanas stacijai debesīs raugās pareizticīgo lauku baznīciņas kupoli.

– Kā šo svinīgo Daugavas labā krasta notikumu uztver kaimiņzemē Baltkrievijā? – jautāju Vitebskas apgabala Dabas resursu un vides aizsardzības komitejas specinspekcijas priekšniekam Broņislavam Plavinskim.

– Mums ir kopīga upe un kopīgas problēmas. Dvinas baseins aptver Tveras un Smoļenskas apgabalu un visi mūsu piesārņojumi nokļūst Daugavas ūdeņos. Novopolocka ar saviem ķīmiskajiem monstriem strādā un cianīdi — blakusprodukts — rodas polimēru ražošanas ciklā. Ķīmiskajā kombinātā “Polimer” rodas liels skaits arī citu kaitīgu vielu.

– Kas tiek darīts, lai nenotiktu nekas tāds kā 1991.gadā?

– Ir ierīkotas ļoti spēcīgas attīrīšanas iekārtas, darbojas kontroles sistēma, kas uzrauga pārrobežu pārnesumus, jo arī uz Baltkrieviju plūst piesārņotie Dņepras ūdeņi, no Polijas nāk Bugas straumes, taču nekā tamlīdzīga kā ātrās reaģēšanas stacijas Piedrujā mums nav. Pagaidām mūsu rīcībā ir ļoti laba apgabala laboratorija, kas veic analīzes ūdenī, gaisā un augsnē uz simt dažādiem piesārņojumiem. Protams, mēs ceram uz labu kaimiņu attiecībām un uz kopīgiem risinājumiem.

Ja Baltkrievijas kaimiņi tikai gatavojas labiem darbiem, kas šobrīd “bruģēti” ar labestīgiem nodomiem, tad kaimiņzemē Lietuvā ir jo rosīga darbība.

Viesu vidū visi trīs Lietuvas pārstāvji izcēlās ar to, ka nebija dabūjami prom no laboratorijām, jo viņiem uzradās desmitiem jautājumu par Piedrujas stacijas darbību un apkalpošanu.

“Tas tādēļ,” paskaidroja Lietuvas Dabas aizsardzības ministrijas pārstāvis, Vides aizsardzības centra rektors Jozs Molis, “ka mums šobrīd top kaut kas līdzīgs. Trīs stacijas uz robežas ar Baltkrieviju — uz Nemunas un Neris upēm — tiek ievadītas automātiskajā režīmā. Citi Lietuvas pārstāvji — tehniskā dienesta speciālists Ķēstutis Renavičs un metodoloģiskās daļas priekšniece Aurelija Čepaniene uzsvēra, ka pavisam plānotas septiņas stacijas: saskaņā ar programmu ūdens paraugus ņemsim reizi divās nedēļās. Pārbaudīsim skābekļa saturu un elektrovadāmību. Tās būs monitoringa stacijas, kur notiks sistemātiski novērojumi.

Vēl četras stacijas: viena Nemunas grīvā, divas uz Nevēžas–Nemunas pietekas un viena Viļņā, kas automātiski ieslēgsies lielos piesārņojuma gadījumos. Visās paraugus ņemsim divas reizes mēnesī. Lai gan arī mūsu stacijas ir automātiskas, tomēr tās nebūt nav tik pilnīgas kā Piedrujas, un arī to iespējas ir nesalīdzināmi mazākas. Latvijas agrās brīdināšanas stacijā var daudz ko mācīties mūsu nākotnei.”

Uz rītdienas fona

“Tas ir liels un nozīmīgs solis Latvijas vides aizsardzībā,” sacīja vides valsts ministrs Indulis Emsis, “jo divas lielas pilsētas — Daugavpils un Rīga, bet starp tām desmitiem ciematu un pilsētiņu iedzīvotāji ņem dzeramo ūdeni no Daugavas. Arī zvejniekiem, makšķerniekiem nav mazāk svarīga ūdeņu kvalitāte. Daugavas dzeramā ūdens krājumi ir drošībā. Tā ir medaļas viena puse, bet otra — varam precīzi novērot, kā mainās Daugavas ūdeņu kvalitāte, no kā tā ir atkarīga. Dati krāsies datora atmiņā, būs pieejami zinātniskiem pētījumiem. Piedrujas agrās brīdināšanas stacija tiks iekļauta starptautiskajā datoru tīklā “Internet”. Tas viss atvieglos mūsu sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, lai piesārņojums Daugavā un līdz ar to arī Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā ietu mazumā. Kopā ar Skandināvijas valstīm un citu valstu atbalstu varēsim stimulēt pārkārtojumus vides aizsardzības jomā Baltkrievijā un Krievijā. Mums vienmēr jāatceras, ka 70 procenti no Daugavas ūdeņiem tek caur šo abu valstu teritorijām. Uz Ventas, Lielupes un Bārtas robežpārnesumi un piesārņojuma līmenis iet mazumā, pateicoties Lietuvas kolēģu aktivitātēm, bet Krievijā un Baltkrievijā šo darbu aktivizēt izdosies tikai tad, kad tiks piesaistīta starptautiskā uzmanība un arī finansiāls atbalsts.

“Latvija vēl arvien intensīvi strādā pie konvencijas par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu, jo svarīgi iesaistīt arī Baltkrieviju un Krieviju,” pastāstīja Vides aizsardzības departamenta direktors Rolands Bebris.

“Šī konvencija var stāties spēkā tikai tad (un tas notika šoruden – Z.Ž.), kad to ratificējušas 16 valstis. Latvija ir 17.valsts. Šī konvencija ir izveidota, lai uzlabotu robežšķērsojošo ūdeņu stāvokli Viduseiropā un Austrumeiropā, jo Rietumeiropā ir sasniegti ievērojami uzlabojumi agrās brīdināšanas monitoringa sistēmā. Vairākas šādas stacijas ir uz Reinas, uz Oderas un citur. Mūsu reģionā Piedrujas stacija ir pirmā bezdelīga. Un Nīderlandes pieredze noder tāpēc, ka šī zeme, tāpat kā Latvija, atrodas lielo kaimiņu ielenkumā. Kad Holandē uzbūvēja pirmās automātiskās stacijas, upju ūdeņi sāka strauji uzlaboties, piesārņošanas gadījumi kaimiņvalstīs notika daudz retāk. Radās iespēja slēgt starptautiskus līgumus, radās starptautiskās ūdenssaimniecības baseinu komisijas. Arī mēs darbosimies šajā virzienā. Zviedrijas Vides aizsardzības ministrija izsaka savu gatavību palīdzēt mums kopā ar Baltkrieviju un Krieviju strādāt pie līguma izveidošanas par Daugavas — Dvinas ūdeņu kopīgu apsaimniekošanu. Jāatceras, ka arī Amerikas Vides aģentūra, kas palīdzēja Piedrujas stacijas veidošanā un kas joprojām strādā pie mūsu monitoringa uzlabošanas, labprāt sadarbosies arī turpmāk.”

Zinta Žukova

Daugavpils Vides aizsardzības reģionālās pārvaldes direktors Pāvels Kacers, Ministru prezidenta biedrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Anatolijs Gorbunovs un vides valsts ministrs Indulis Emsis, atklājot Piedrujas staciju piektdien, 1996.gada 13.decembrī____________ Foto: Vilis Actiņš