Zinātnieka vārds__Nr.7

Mūsu radioastronomija ceļā uz Eiropu

Rīgā un Ventspilī no 11. līdz 13. novembrim notika Ventspils starptautiskā radioastronomijas centra zinātniskās konsultatīvās padomes pirmais starptautiskais seminārs. Semināru organizē Ventspils starptautiskais radioastronomijas centrs, Latvijas Zinātņu akadēmija un Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija. Šā gada 12. februārī Stokholmā tika parakstīts sadarbības līgums starp Latvijas Zinātņu akadēmiju, Zviedrijas Karalisko zinātņu akadēmiju un Krievijas Federācijas zinātnisko firmu “Kosmions” par Ventspils 32 m un 16 m antenu darbības atjaunošanu zinātnes vajadzībām. Lai realizētu šo vienošanos, tika izveidota zinātniskā konsultatīvā padome, kurā ietilpst Zviedrijas, Krievijas un Latvijas speciālisti, kas trīs dienas strādā Rīgā un Ventspilī. Šo speciālistu vidū ir tāda autoritāte kā profesors Rojs Būss, kurš ir Onsalas kosmiskās observatorijas direktors un Eiropas ļoti garas bāzes interferometra līdzpriekšsēdētājs, viens no šobrīd lielākajiem precīzo parabolisko antenu speciālistiem pasaulē. 11. novembrī viņš LU Mazajā aulā nolasīja lekciju “Radioastronomija. Kosmiskie mazeri”. Darbs Ventspilī un Irbenē notiek 13. novembrī. Tur bijušās padomju armijas kosmisko sakaru centra kadru vietā strādā Ventspils starptautiskā radioastronomijas centra speciālisti un piedāvā iespēju “iemūžināt” pirmos zinātniskos pierakstus, lai arī pagaidām izdarītus ar vienīgo visai novecojušo aparatūru.

— Tas būs mūsu pirmais nopietnākais eksāmens, kas parādīs mūsu gatavību nākotnē strādāt atbilstoši Eiropas ļoti garas bāzes interferometra standartiem, — teica viens no šī pasākuma organizētājiem, Ventspils starptautiskā radioastronomijas centra direktors profesors Edgars Bervalds.

Viņš informēja, ka radioastronomijas centra vērtība sniedzas līdz 20 miljoniem dolāru, bet līdz tā pilnvērtīgai atdevei nepieciešami vēl pāris miljoni. Tā ir ceturtā lielākā spoguļantena Eiropā un astotā pasaulē, un tai ir ļoti nozīmīgs ģeogrāfiskais izvietojums.

Profesors Edgars Bervalds ir pārliecināts, ka šis starptautiskais seminārs būs devis speciālistu objektīvu vērtējumu kā jau paveiktajam, tā darāmajam — gan par centra nokomplektēšanu ar zinātnisko aparatūru, gan par palīdzību kadru sagatavošanā, gan kopumā par zinātniskās darbības paplašināšanu starptautiskos mērogos.

— Lielākā vērtība, ko varam sasniegt, ir iekļaušanās Eiropas ļoti garas bāzes interferometra sistēmā, kurā jau strādā 19 antenas, 12 no tam Eiropas valstīs, bet šis skaits vēl nav pietiekams, lai pētījumus izdarītu pietiekami īsā laikā, — uzsvēra profesors.

Helēna Grīnberga,

LZA preses sekretāre

Uz pasaules izziņas standartiem

Profesors Edgars Bervalds,

Ventspils Starptautiskā radioastranomijas centra direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Sešdesmito gadu sākumā, kad, visticamāk, Maskavā sāka projektēt tāda tipa antenas kā uzbūvētā pie Ventspils, arī Rīgā strādāja 30 m parabolisko antenu projektētāju grupa. Šīs antenas bija domātas Baldones radiointerferometram. Drīz vien aizsākās arī pirmās antenas celtniecība, un pamazām Baldones mežā savācās ne mazums jaunu īpatņu, lai realizētu fanātiskā astronoma Jāņa Ikaunieka ideju — uzbūvēt tādu radioteleskopu, kāda vēl nebija nekur pasaulē, un ieraudzīt Visumā to, ko vēl nebija redzējis neviens.

Jānis Ikaunieks toreiz dalīja savus padotos tādos, kurus, viņaprāt, ir vērts lamāt, un tādos, kurus nav vērts. Pieskaitīdami mani pie pirmajiem, viņš kārtējā jūtu izvirduma reizē teica apmēram tā: “Nu, kas ir Bervald, galu galā jūs varat uztaisīt antenu vai nevarat?” Es savā jaunības trakumā atbildēju: “Protams, ka varu!” Tas bija laikā, kad nemaz nebija skaidrs, kā tādas antenas būvē (toreiz pasaulē eksistēja tikai viens pilnīgi virzāms parabolisks radioteleskops — Džodrelbenkā Anglijā), ne kam un par kādiem līdzekļiem to darīt.

Kad nomira Jānis Ikaunieks, sagrieza gabalos un nodeva lūžņos jau izgatavotās un daļēji samontētās antenas konstrukcijas. Solījums paliks neizpildīts, toreiz likās — uz visiem laikiem. Un tajā 1993. gada nogales dienā, atrodoties Ventspils 32 m antenas galvenajā fokusā, pēkšņi uzplaiksnīja atziņa — šo solījumu ir iespējams izpildīt! Tiesa, nedaudz piemelojot, jo lai arī vēlāk piedalītos šāda tipa nākamās paaudzes antenu aprēķiņos, pie šīs antenas radīšanas pirkstu nebija pielicis. Bet tikpat skaidrs jau toreiz bija arī tas, ka šīs antenas saglabāšanas un darbības atjaunošanas sagaidāmo grūtību pakāpe ir pilnīgi samērojama ar jaunas antenas uzbūvēšanas grūtībām.

Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra (turpmāk Centrs) rašanās un darbības uzsākšana uz kādreizējās PSRS armijas Kosmisko sakaru centra rīcībā bijušo 32 m un 16 m pilnīgi grozāmo parabolisko antenu bāzes ir īpašs nestandarta gadījums Latvijas zinātnes praksē, gan attiecībā uz Centra tapšanas vēsturi un laiku, gan attiecībā uz tā juridisko statusu un iespējām, ko dod ceturtā lielākā Eiropā un astotā lielākā pasaulē 32 metrus augstā centimetru viļņu diapazona spoguļantena kā kosmisko zinātņu, tā arī jaunākās tehnoloģijas un izglītības attīstībai valstī. Ne tikai vadošie Eiropas radioastronomi un kosmisko pētījumu centri, bet arī vairāki Dānijas un Zviedrijas eksperti, kuri 1992. gadā izvērtēja znātnes līmeni Latvijā un Igaunijā, uzskata, ka Ventspils 32 m antena ir ja ne vienīgais, tad viens no nedaudzajiem eksperimentālās tehnikas objektiem Baltijā, kas jau tuvākā nākotnē varētu reāli iekļauties kā līdztiesīgs partneris Eiropas sadarbībā, šajā gadījumā fundamentālo un pielietojamo (tai skaitā komerciālo) kosmisko programmu realizēšanā, visticamāk Eiropas Ļoti garas bāzes interferometra (ĻGBI) sistēmas (Interferonetes ā— radioteleskopu kopa liela objekta vienlaicīgai novērošanai) ietvaros.

Ventspils antenu konversija par radioteleskopiem kopš šīs idejas realizācijas pirmsākumiem 1993. gada beigās bijusi un joprojām ir ārkārtīgi sarežģīts process ar daudziem objektīvi eksistējošiem pretrunīgiem nosacījumiem. Neskatoties uz to, ka atrasts vienīgais iespējamais šīs problēmas principiālais risinājums, valdības līmenī (1), nosakot, ka Centra antenu darbības atjaunošana un zinātniskās ekspluatācijas nodrošināšana veicama starptautiskas zinātniski tehniskas kooperācijas ietvaros un (2) nodibinot Centru kā patstāvīgu valsts statūtsabiedrību, kas pilntiesīgi pārstāv Latvijas pusi starptautiskās sadarbības realizēšanā. 1996. gada 12. februārī Stokholmā tika parakstīts pirmais starptautiskās sadarbības līgums starp Latvijas Zinātņu akadēmiju, Zviedrijas Karalisko Zinātņu akadēmiju un Krievijas Federācijas zinātnisko firmu “Kosmions” par Ventspils antenu darbības atjaunošanu zinātnes vajadzībām. Tas ir sava veida jumta līgums un Centra darbības uzsākšanas starptautiskais garants. Vienošanās mērķu sasniegšanai tika izveidota Zinātniskā konsultatīvā padome, kuras pirmā sanāksme notika Rīgā, Ventspilī un Centra atrašanās vietā Irbenē no šā gada 11. līdz 13. novembrim.

Sanāksmes stipri piesātinātās darba kārtības galvenie jautājumi bija centra speciālistu ziņojumi par 32 m antenas izpētes, kustību un vadības atjaunošanas rezultātiem, antenas pārbaudes novērojumu demonstrējumi, Latvijas puses priekšlikumu apspriešana par antenas tehnisko iespēju pilnveidošanu un pirmo zinātnisko novērojumu programmu realizēšanu. Vispusīgo diskusiju, dažādo viedokļu un plašās informācijas apmaiņas rezultātā (1) tapa reāls, uz sadarbības partneru pašreizējām iespējām balstīts Centra tālākās darbības prioritāšu saraksts, (2) radās iespēja izdarīt pamatotus secinājumus gan par mūsu varēšanu, gan par Ventspils 32 m antenas vietu un lomu Latvijas un Baltijas zinātnē tuvākajā nākotnē un Eiropas zinātnē nedaudz tālākā nākotnē.

Centra darbības uzsākšanas ideoloģija

Centra strarptautiskais statuss, tā rīcībā esošās 32 m antenas ģeografiskais izvietojums, tās kustību un vadības sistēmas darbības atjaunošana un divu gadu ilgo pētījumu galvenais secinājums, ka antenas tehniskie parametri atbilst starptautiskajiem standartiem, piešķir šīs antenas konversijas projektam reģionālu nozīmi Baltijas un Baltijas jūras valstu ietvaros. Tāpēc Centra darbības uzsākšanas zinātniskais un tautsaimnieciskais nozīmīgums vērtējams nevis no tūlītēja šodienas patēriņa izdevīguma viedokļa, bet no tā, vai Centrs tiek veidots kā konkurētspējīgs starptautiskajā darba (arī zinātniskā darba) dalīšanas tirgū ilgam periodam un vispirms Latvijas un Baltijas valstu zinātnei gatavojoties integrēties ES struktūrās.

Pirmo stūrakmeni šādai pieejai ielika Centra nodibināšana valdības līmenī. Tas pārliecināja esošos un turpmākos ārzemju partnerus, ka Latvijas valsts interese par zinātni uz Ventspils antenu bāzes ir nopietna un ilglaicīga. Otra būtiska iezīme — konkrētu sadarbības partneru meklējumi tika uzsākti tieši Ziemeļeiropas valstīs, un tā nav nejaušība, ka Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija šobrīd ir galvenais starptautiskās sadarbības balsts (sadarbības realizētāji — Čalmera tehniskā augstskola un Onsalas Kosmiskā observatorija). Uzsākti kontakti ar Metsahovi Radioastronomisko observatoriju (Somija) un kosmisko novērojumu centriem Kirunā (Zviedrija), Tromsē un Svalbardē (Norvēģija), lai apgūtu pieredzi, ka arī samērā nelielas valstis var sekmīgi darboties kosmisko pētījumu jomā.

Viens no pārsteigumiem sanāksmē bija mūsu vistuvāko kaimiņu Igaunijas un Lietuvas astronomu necerētā atsaucība un atvērtība sadarbības meklējumiem uz Centra antenu bāzes, sevišķi no Tiraveres astrofizikas observatorijas direktora profesora Tenu Vīka puses. Lai arī sakarā ar komandējumu uz ASV sanāksmē nevarēja piedalīties profesors Vitauts Straižis no Teorētiskās fizikas un astronomijas institūta Viļņā, telefonsarunā viņš novēlēja panākumus sanāksmes darbā, piebilstot, ka viņam jau ir padomā konkrētas sadarbības priekšlikumi, izmantojot Centra antenas. Panākta trīspusēja vienošanās tikties nākošā gada janvārī, lai no Irbenes meklētu Baltijai kopēju taciņu kosmisko pētījumu virzienā.

Starptautiskās sadarbības savstarpējo pienākumu sadalījums un garantijas

Viennozīmīgu atbalstu Centra antenu saglabāšanai zinātnei ir izteikušas faktiski visas Rietumeiropas lielākās radioastronomiskās observatorijas un kosmisko pētījumu centri tiešā veidā vai ar starptautisku zinātnisko organizāciju starpniecību jau 1994. gada sākumā, t.i., periodā, kad izšķīrās antenu likvidēšanas vai saglabāšanas jautājums. To vidū, kas jau toreiz paredzēja iespēju papildināt ĻGBI saimi ar Centra 32 m antenu, bija Eiropas kosmiskā aģentūra (European Space Agency, Netherland), Maksa Planka Radioastronomijas institūts (Max–PLank Institut for Radioastronomy, Germany) Onsalas Kosmiskā observatorija (Onsala Space Observatory, Sweden), Eiropas ĻGBI darbību koordinējošais institūts (Joint Institut for VLBI in Europe, JIVE), Radiozinātņu starptautiskā savienība (International Union of Radio Sciences, URSI) un citas. Vēlāk vairāki šo iestāžu un organizāciju eksperti apstiprināja šādu iespēju uz vietas Irbenē, iepazīstoties ar 32 m antenu un dodot augstu novērtējumu antenas konstrukciju un mehānisko sistēmu stāvoklim.

Konkrētu sadarbības partneru meklējumu sākuma stadijā galvenā uzmanība tika pievērsta Zviedrijai — sadarbībai ar Zviedrijas Karalisko Zinātņu akadēmiju, Čalmera tehnisko augstskolu un Onsalas Kosmisko observatoriju, kuras 20 m antena piedalās regulāros novērojumos Eiropas ĻGBI programmas ietvaros un kuras direktors profesors Rojs Būts ir viens no ĻGBI līdzpriekšēdētājiem. Gandrīz divu gadu ilgā savstarpējo konsultāciju un iespēju noskaidrošanas un saskaņošanas periodā izkristalizējies savstarpējo pienākumu sadalījums pirmā noslēgtā sadarbības līguma ietvaros. Pirmkārt, ārzemju partneru galvenajos pienākumos ietilpst pirmā zinātnisko novērošanas programmu izstrāde, antenu nokomplektēšana ar informāciju uztverošo, reģistrējošo un pirmapstrādājošo aparatūru, antenu tehnikas pilnveidošana, Latvijas zinātnieku un tehniskā personāla apmācīšanas beigu bāze darbam ĻGBI sistēmā un tālākas sadarbības veicināšana ar pasaules radioastronomijas observatorijām, bet, otrkārt, Latvijas puses uzdevums ir atjaunot antenu darbību, nodrošināt to zinātniski tehnisko ekspluatāciju un tai nepieciešamo infrastruktūru un administratīvi saimniecisko vadību. Šāds pienākumu sadalījums arī finansiāli vērtējams kā izdevīgs Latvijas pusei, jo nepieciešamo investīciju apjomu attiecība pušu saistību izpildei ir apmēram 1:6 (Latvija/partneri).

Zviedrijas nopietno ieinteresētību sadarbībā apstiprina arī tāds fakts, ka kopš 1995./96. finansu gada Centrs saņem Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas grantu “32 m antenas vadības sistēmas uzlabošana un tenisko speciālistu sagatavošana” (vidēji 15 tūkst. latu gadā). Pateicoties šim garantam, pirmkārt, Onsalas Kosmiskajā observatorijā stažējās pirmie divi Centra jaunie speciālisti, otrkārt, detalizētu RT—32 tehniskā stāvokļa izpēti un Irbenes infrastruktūras pārbaudi veica prof. J.Ponsonbijo (Džodrelbenkas Radioastronomiskā observatorija, Anglija) un eksperts K.Andersons (Onsalas Kosmiskā observatorija), treškārt, tika saņemts pirmais iekārtu sūtījums (tai skaitā divi 150 MHz “Pentium” tipa datoru komplekti). Diemžēl infrastruktūras nesakārtotība Irbenē neļāva pilnībā izmantot grantā paredzētos līdzekļus attiecībā uz aparatūras piegādēm. Pēc mūsu lūguma pagarināta šo līdzekļu izmantošanas iespēja uz vienu gadu. 1996./97. finansu gadā minētā grantā izdalīti 1650 000 SEK.

Jebkuras ārzemju investīcijas prasa zināmas garantijas no Latvijas puses, un investīcijas zinātniskā objektā nav izņēmums, kaut arī ieguldījuma izdevīguma kritērijs vairs nav sagaidāmā peļņa, bet zinātniskās produkcijas (šajā gadījumā kosmiskās informācijas) vērtība. Mūsu ārzemju partnerus galvenokārt interesēja divas lietas. Pirkmārt, vai Centra rīcībā jau šobrīd ir pietiekamas kvalifikācijas zinātniski tehniskie speciālisti un organizatori, kuri spējīgi nodrošināt Latvijas puses saistību izpildi un tātad ārzemnieku investēto iekārtu un aparatūras pilnvērtīgu izmantošanu un darbību. Otrkārt, vai Latvijas valdība gatava dot minimālu finansiālo, bet pilnvētīgu juridisko atbalstu Centra ilglaicīgai darbībai. Šā gada aprīlī tika pieņemts Ministru kabineta rīkojums par Centra dibināšanu. Pēc tā patiešām bija jūtams kontaktos ar ārzemju partneriem, ka saņemta pietiekami cerīga atbilde uz otro jautājumu. Ārzemju partneru reakcija un pirmās atsauksmes par redzēto un dzirdēto šā gada novembra sanāksmē Rīgā un Irbenē dod tiesības secināt, ka arī pirmais jautājums noņemts no dienas kārtības. Nevar vēlreiz neminēt jau agrāk Toruņas (Polija) radioastronomijas vasaras skolas laikā dzirdēto Maksa Planka Radioastronomijas institūta direktora profesora R.Viljebinska (šī institūta rīcībā ir pašreiz lielākais pasaulē 100 m radioteleskops) secinājumu. Ja jau mēs esot tikuši galā ar Krievijas armijas atstāto antenas piedziņas un vadības sistēmu, tad nopietni jāpadomā par tās apmainīšanu ar modernāku. Esmu pārliecināts, ka šāda tipa atbildes ir (vai arī nav) saņēmuši daudzi cilvēki Latvijā, kuri nodarbojas ar tehnisko iekārtu un sistēmu modernizāciju. Sākumā varētu likties paradoksāla prasība — savest kārtībā un apgūt kaut ko, lai to pēc tam likvidētu. Bet savā būtībā tā ir dziļi loģiska un pilnīgi saprotama no petenciālo investoru puses. Mūsu sociālisma sistēmā apgūtā saimniekošanas griba un māka tiek pamatoti apšaubīta, tāpēc arī jānoliek eksāmens, lai saņemtu vērtējumu — tas ir ļoti labi (ka jūs gribat un varat), bet nekam neder (tas, kas ir jūsu rīcībā).

Un tomēr tie, kuri 1994. gada 22. jūlijā ķērās pie, kā toreiz likās neiespējamā realizēšanas, emocionāli vispatīkamāko vērtējumu saņēma no bijušā “klases biedra” kādreizējā sociālisma skolā. Krievijas Zinātņu akadēmijas radioastronomijas padomes viens no vadošajiem antenu ekspertiem un Astrokosmiskā centra direktora vietnieks doktors Vjačeslavs Slišs tik tiešām bija neviltoti pārsteigts, ieraugot Irbenes antenu darbībā. Un, kā viņš izteicās, tā atrodoties nebūt ne sliktākā stāvoklī, kā tās “māsas”, kuras darbojas Krievijā. Bet toreiz, 1994. gada aprīļa sarunās par Ventspils antenu tālāko likteni, Krievijas puses kategoriska prasība bija tikai divpusēja Krievijas un Latvijas sadarbība, turklāt ar noteikumu, ka antenas paliek Krievijas īpašums. Šādas nostājas arguments bija — Latvijas puse nekad viena nespēs apgūt šīs antenas, kur nu vēl atjaunot to darbību. Kopā ar šo pārliecību iespaidīgā delegācija, protams, aizveda no Irbenes arī visus antenu rasējumus, shēmas un darbības aprakstus.

Centra zinātniski tehniskais potenciāls

Pēc savas būtības Centrs ir LZA Radioastrofizikas observatorijas (RO) novērojošās radioastronomijas novirziena (to pārstāvēja Saules fizikas un radioteleskopu mehānikas daļas) darbības turpinātājs, pienākumu un tiesību pārmantotājs, RO integrējoties Latvijas Universitātes astronomijas observatorijā. Tādējādi speciālistu gatavošana darbam ar pilnīgi virzāmām spoguļantenām, to izpētei, aprēķiniem un konstruēšanai sākās nevis 1993. gada beigās, kad atklājās Ventspils antenu eksistence, bet pirms vairāk nekā 30 gadiem. Tas bija radioastronomijas kā patstāvīgas astronomijas disciplīnas formēšanās laiks visā pasaulē, bet bijušajā PSRS tas bija pirmsākumu periods, kurā sevišķu aktivitāti izrādīja zinātnieku un speciālistu grupa Latvijā Dr. J.Ikaunieka vadībā. Izrādās, vienlaikus ar Centra 32 m antenas projektēšanu Maskavā sešdesmito gadu beigās Rīgā tapa viens no pirmajiem pasaulē mainīgas bāzes radiointerferometra prokjetiem Baldones novērojumu bāzei, kura galvenās sastāvdaļas bija pārvietojamas 30 m antenas. Septiņdesmito gadu sākumā tika uzsākta arī pirmās antenas celtniecība un uztverošās aparatūras izgatavošana un montāža. Diemžēl līdzekļu trūkuma dēļ projekts netika realizēts, bet reducēts uz vienu vienīgu stacionāru 10 m antenu, kura veica regulārus Saules radiostarojuma novērojumus līdz pat 1994. gadam. Paralēli šim darbam vairāki RO speciālisti, galvenokārt antenu konstrukciju un apstarojošo sistēmu jomā, piedalījās nozīmīgu radioastronomisku projektu realizēšanā bijušajā PSRS. Tātad neatkarīgi no Centra 32 m antenas tapšanas un neko par to nezinot, būtībā tepat Latvijā gandrīz divdesmit gadus turpinājusies plaša profila speciālistu sagatavošana Centra antenu apgūšanai un ekspluatācijas nodrošināšanai. Ne mazāk svarīgs šodien izrādās tas, ka smagos finansiālos apstākļos ir iespējams izmantot daļu no Baldones 10 m antenas uztverošās aparatūras un palīgiekārtām, lai pēc iespējas ātrāk noteiktu 32 m antenas galvenos radiotehniskos parametrus.

Plašāki kontaktu meklējumi ar radioastronomijas tehnikas speciālistiem Rietumos sākās 1990. gadā, kad RO radioteleskopu mehānikas daļai izevās Rīgā noorganizēt pirmo starptautisko apspriedi par spoguļantenu konstrukcijām, turklāt kā URSI oficiālu pasākumu. Tājā piedalījās gandrīz visi pasaulē ievērojamākie zinātnieki un seciālisti šo specifisko konstrukciju aprēķināšanā un konstruēšanā.

Zinātniski tehniskās problemātikas risināšanā, kas saistīta ar Centra antenu izpēti, pirmo novērojumu sagatavošanā un realizēšanā, jauno speciālistu sagatavošanā un tālāko novērojumu programmu izstrādē šobrīd no Latvijas puses piedalās 5 habilitēti zinātņu doktori, 11 zinātņu doktori, 8 maģistri vai maģistranti, 12 dažādu specialitāšu speciālisti. Te ir vietā piebilst, ka Ventspils antenu konversijas projekts ir bijis un joprojām paliek augstākā mērā riska projekts. Droši vien jāriskē bija valdībai, atļaujot saglabāt šīs antenas. Nenoliedzami riskēja Zinātņu akadēmija, divu antenu dēļ pārņemot un mēģinot saglabāt visu bijušo militāro pilsētiņu mežā. Riskēja arī zinātnieki un speciālisti, jo divi gadi mūsdienu zinātnē ir neatgūstams laiks, un divus gadus pamest novārtā savu labi iemīto šauro zinātnes taciņu, un pievienoties platākam kopējam ceļam, nezinot, kur tas novedīs, uzdrīkstas ne katrs. Vēl vairāk, tagadējie profesori un zinātņu doktori, kas velk naglas no elektrokabeļiem, meklē piedziņas riteņu sazobē paslēptās skrūves, pārtin bojātos elektromotorus, mēģina restaurēt antenas darbības shēmas vai veic vienkārša strādnieka vai sarga pienākumus, saprot, ka ne jau viņi būs galvenās zinātniskās ražas vācēji. To darīs gaišās galvas, kuras šodien vēl atrodamas dažādu skolu solos. Starp daudziem izskaidrojumiem, kāpēc vispār cilvēki riskē, šajā gadījumā vistuvāk īstenībai varētu būt spēcīgāk izteiktais pēctecības saglabāšanas instinkts. Tas pats, kas liek zemniekam par katru cenu uzart zemi un iesēt, pat vēl nezinot, kā novākt ražu un kur to likt. Ja tie zinātnes cilvēki, kuri saprata un saprot, ko Latvijas attīstībai un zinātnes pēctecībai var dot tāds objekts kā Ventspils 32 m antena, tomēr būtu to pametuši iznīcībai vai grasās to vēl darīt, tad viņu rīcība savā būtībā nav nekas cits kā tāda zemnieka rīcība, kurš, žēlodamies par netaisnību un citu vainas meklēdams, mierīgi noskatās, kā viņa tēva zeme aizaug ar alkšņiem un dadžiem.

Profesors Rojs Būts, viens no pašreiz lielākajām autoritātēm pasaulē radioastronomijas novērojumos un tehnikā, ir vienisprātis ar mums, ka pēctecības nodrošināšanas problēma attiecībā uz Centra darbību jāsāk risināt nekavējoties un jāturpina nepārtraukti. Turklāt šīs darbības rezultāti mērāmi ne ar kvantitātes, bet gan kvalitātes mērauklu. Fundamentālā zinātne nekad nav bijusi un nevar būt masveida nodarbība, jo primārais tajā ir idejas un tā ģenerētāja esamība. Mūsu un Centra uzdevums ir un būs palīdzēt apzināt un atraisīties tiem gaišajiem prātiem, kuru sūtība dzīvē ir ne tikai apgūt jau zināmo par kosmiskajām tālēm un ar to labi nopelnīt, bet izzināt vēl nezināmo, par ko parasti nemaksā daudz un uzreiz. Lai meklētu tieši viņus, profesors Rojs Būts izmantoja starplaikus sanāksmes tiešajā darbā un nolasīja pa divām lekcijām Latvijas Universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē. Klausītāji saņēma svaigu, nepastarpinātu informāciju, pētījumu stāvokļa analīzi un perspektīvas tādās disciplīnās kā radioastronomija vispār, kosmiskie māzeri, starpzvaigžņu vide un radiogalaktikas konkrēti. Ja šīs lekcijas, turklāt angļu valodā, noklausīties ieradās ap 30 jaunu cilvēku, tas ir cerīgi.

Par Centra uzņēmējdarbību

Centra uzņēmējarbība nav uzskatāma par vaļasprieku vai papildu ieņēmumu avotu. Kā to nosaka Centra nosaukums un statūti, uzņēmējdarbība ir obligāta Centra darbības sastāvdaļa, lai finansiāli nodrošinātu tā zinātnisko darbību.

Uzņemējdarbību Centrā paredzēts uzsākt ar RT—16, iekļaujoties “remote sensing” (t.i., satelītu mikroviļņu skanera signālu uztveršanā ar ļoti augstu, apmēram 1 m, izšķirtspēju neatkarīgi no meteoroloģiskajiem apstākļiem un mākoņu segas stāvokļa) attēlu iegūšanā un operatīvā to piegādāšanā pasaules tirgū. Šādu attēlu cenas ir pietiekami augstas, lai segtu ar tiem saistītos izdevumus un gūtu peļņu, kura stipri pieaug, palielinot attēlu reproducēšanas operatīvitāti. Satelītu ERS—1, ERS—2, NOAA u.c. signāli turklāt nav ne tehniski, ne juridiski aizsargāti, t.i., tos var uztvert un izmantot visi, kam ir atbilstošas tehniskas iespējas (antena un aparatūra). Kā apliecināja mūsu pārstāvja iepazīšanās ar satelītu komunikāciju staciju darbību Kirunā (Zviedrija) un it īpaši Tromsē un Svalbardē (Norvēģija), RT—16 ir ideāls pēc saviem parametriem šāda veida darbu veikšanai, to ekipējot ar atiecīgu aparatūru. Turklāt Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir tāds, ka tuvākajā apkārtnē (Austrumeiropas valstīs) prakstiski nav konkurentu (nav pieejami līdzīgi radioteleskopi), kas ir papildu faktors sekmīgai komercdarbībai.

Pētnieciskā un līgumdarbība šajās stacijās ir pilnīgi komercializēta, piemēram, Tromsē, nodrošinot 26 ļoti labi atalgotas un augsti tehnoloģiskas darba vietas norvēģu kosmisko pētījumu seciālistiem. Ņemot vērā, ka minētie darbi notiek Tromses universitātes paspārnē, ieguvēji ir arī maģistranti un doktoranti, kuriem dota iespēja strādāt ar pasaules klases kosmiskajām tehnoloģijām un vēlāk ieviest tās ar savām interesēm saistītajās darbības nozarēs.

Centra uzņēmējdarbības augstākais līmenis varēs sākties ar RT—32 iekļaušanos ĻGBI sistēmās un piedalīšanos Eiropas vai globālās satelītnavigācijas lietišķas orientācijas komercializētās zinātniskās programmās. Ņemot vērā, ka tajā laikā Irbenē funkcionēs Latvijas Universitātes ģeodinamiskais poligons, apgādāts ar permanento GPS aparatūru, būs iespējams iekļauties GPS sistēmas komercializētajā atbalsta tīklā CIGNET, kurā nepieciešami GPS ģeodinamiskās aparatūras un ĻGBI kollokatīvi mērījumi. Tie ļauj precīzāk piesaistīt vispasaules GPS koordinātu sistēmu pie kosmiskā radiostarojuma avotiem. CIGNET staciju skaits pasaulē ir neliels, un to vēlams paplašināt. Turklāt iespējama arī diferenciālo GPS navigācijas korekciju noteikšana un izplatīšana ar UHF radioraidītāju vai peidžeru tīkla starpniecību. Šie dati var tikt izplatīti maksas abonentiem uz jūras (zvejas) kuģiem, hidrogrāfiskajā dienestā u.c. Bet, lai iekļaitos CIGNET tīklā un sasniegtu maksas pakalpojumus satelītnavigācijas sistēmu izmantotājiem, nepieciešams aparatūras komplekss, ieskaitot ūdeņraža māzera laika standartus un citu mēraparatūru.

Nav šaubu, ka kosmosa plašumi ļaus Centram apliecināt savu varēšanu visā pilnībā. Tomēr, lai pie tā ķertos, vēlreiz jāatgriežas uz Zemes un jāatrisina, cerēsim, pēdējā principiālā Centra problēma — jāsakārto antenu būves un Irbenes infrastruktūra. Darīsim visu iespējamo, lai tā iestrāde, kas jau veikta investīciju piesaistei šim mērķim, mūs līdz pavasarim novestu pie pozitīva rezultāta.

Jāpasaka, ka arī šīs problēmas risināšanā mums neder pēdējo gadu “standarta” paņēmiens — nepārtraukta valdību un to struktūru, maigi izsakoties, kritizēšana par zinātnes graušanu un nepieciešamo līdzekļu nepiešķiršana. Un ne tāpēc, ka tas ir mazefektīvs paņēmiens konkrētu tālejošu problēmu realizēšanā. Lai cik grūtas un reizēm pat bezcerīgas bijušas sarunas par Ventspils antenām nu jau ar trim valdībām, tās vienmēr bijušas korektas. Jo sevišķi ar pašreizējo Ministru kabinetu. Tas, ko likām priekšā, ir: pirmkārt, uzticēt mums valsts īpašumu — divas antenas ar atiecīgajām komunikācijām, otrkārt, izdalīt nelielu “iztikas minimumu” darbības uzsākšanai un, treškārt, nodrošināt mūsu darbības juridisko aizsardzību, ir izpildīts vismaz šā gada ietvaros gan no valdības, gan Izglītības un zinātnes ministrijas, gan zinātnes padomes puses. Centram atliek turpināt pildīt savas saistības un bez jau esošajiem zinātniskās sadarbības partneriem ārzemēs atrast arī investētājus brīnišķīgajā Kurzemes krastā daudz praktiskāku pasākumu realizēšanai.

Protams, kā jebkurš, arī Centrs būtu bezgala priecīgs par, teiksim, Ziemassvētku vai Lieldienu dāvanu no valdības puses. Bet mūsu paaudze vēl tika mācīta tā, ka jāpasakās par jebkuru — kā saņemtu, tā arī nesaņemtu (tātad neiespējamu) dāvanu. To arī darām.

Slepenā “Zvaigznīte”, tagad mūsu zvaigzne

Juris Ekmanis, LZA viceprezidents, Fizikāli enerģētiskā institūta direktors, LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs, Ventspils Radioastronomijas centra padomes loceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

1994.gada 22.jūlija rītā Latvijas Zinātņu akadēmijā tika saņemta pēdējā informācija tā sauktajā Ventspils antenu lietā — oficiāli apstiprināta ziņa, ka šajā dienā pulksten 11 pēdējais Krievijas armijas kareivis atstās bijušo karaspēka daļu 51420 — “Zvaigznīti”, superslepeno Krievijas armijas kosmisko sakaru centru Ventspils rajona Irbenē un ka no šī brīža Krievijas puse atsakās no jebkādas atbildības par tur notiekošo. Joprojām nebija oficiāla apstiprinājuma tam, ka Latvijas Ministru kabinets tiešām pieņēmis pozitīvu lēmumu par šajā objektā esošo 32 m un 16 m antenu nodošanu zinātnieku rīcībā. Pusstundas laikā LZA prezidents Tālis Millers pieņēma lēmumu nodibināt speciālistu komisiju un nekavējoties sākt rīkoties, lai pārņemtu objektu LZA pārziņā. Šīs rīcības rezultātā šodien ir nodibināts Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs. Turpmāk (VSRC).

— Jūs bijāt tas, kas praktiski vadīja “Zvaigznītes” pārņemšanu zinātnieku rokās. Kā jūs personiski vērtējat šo aizdomīgo objektu?

— Informācija par slepena kosmiskā sakaru centra “Zvaigznīte” eksistenci Latvijā LZA rīcībā 1994.gada sākumā nonāca nejauši. Tās bija ziņas par objektu, kuru Lībiešu krasta slēgtajā zonā dziļā noslēpumainībā apsaimniekojusi Krievijas armija. Sakarā ar tās aiziešanu bija skaidrs, ka unikālajai tehnikai — lokatoru milzu šķīvjiem — var mēģināt piekļūt zinātnieki. Latvijas radioastronomijai tas bija kā fantastisks sapnis — iegūt savā rīcībā eksperimentālu tehniku desmitiem miljonu dolāru vērtībā, kurai līdzīga nebija un līdz šim nav Ziemeļeiropā, un uz šīs bāzes piedāvāt starptautisku sadarbību kā līdzvērtīgiem partneriem, nevis lūdzējiem.

Pirmās sarunas ar Krievijas armijas pārstāvjiem LZA speciālistiem likās daudzsološas, jo netika teiksts — nē. Protams, mūsu sākotnējā argumentācija bija vēlamā sadarbība ar Krievijas zinātniekiem, paredzot Latvijas radioastronomu līdzdalību.

Aktivitātes sāka izrādīt arī dažas Krievijas Zinātņu akadēmijas amatpersonas, kuru pilnvaras tā arī neizdevās izprast. Viņu aizsegā, piedaloties Krievijas Aizsardzības ministrijas tikpat grūti izdibinātām amatpersonām, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Izglītības, kultūras un zinātnes ministrijas, kā arī Latvijas Krievu armijas izvešanas kontroles biroja vadošajiem pārstāvjiem, notika neticamais: 1994.gada 25.aprīlī pirmoreiz vēsturē kosmisko sakaru centru “Zvaigznīte” apmeklēja civilpersonas. Par to, cik apmulsuši par šādu notikumu gaitu bija Krievijas specdienesti, liecina, piemēram, tas, ka augstākminētajiem apmeklējuma dalībniekiem, parakstot nodomu protokolu par sadarbību lokatoru ekspluatācijā, visus melnrakstus savāca Maskavas speciāli protokolā neatšifrēti pārstāvji, kaut arī šo protokolu noformēja un pavairoja arī astoņi neatkarīgās Latvijas pārstāvji, bet sarunas risinājās Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes telpās.

Tomēr Latvijas zinātnieku prieki nebija ilgi, jo Latvijas valdība pamatoti norādīja, ka nezināmu Krievijas zinātnieku saimniekošana šādā objektā pieļaus lokatora nekontrolētas darbības turpināšanu. Tādēļ Latvijas Zinātņu akadēmija steidzīgi lūdza palīdzību Zviedrijas Karaliskajai zinātņu akadēmijai, vienlaikus arī Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklim, astronomijas profesoram Dainim Draviņam. Ar šo atbalstu Latvijas valdībai tika iesniegts jauns priekšlikums — veidot trīspusējas pārraudzības zinātnisku objektu, kuru līdzīgās daļās apsaimniekotu Latvijas, Zviedrijas un Krievijas zinātnieki. Šādā veidā varētu garantēt kosmiskā sakaru centra `Zvaigznīte” tīri zinātnisku darbību, jo agrāk galvenais centra militārās izlūkošanas uzdevums bija kontrolēt tieši Skandināvijas gaisa telpu.

Tālākie notikumi laikam gan nekad no loģikas viedokļa nebūs izprotami. Krievijas pusi šāda notikumu gaita pilnīgi apmulsināja un radās viņu iebildumi, ka Latvija nolēmusi kosmisko sakaru centru “Zavigznīte” iztirgot Zviedrijai spiegošanai pret Krieviju, jo lokators taču grozāms uz visām debespusēm. Kas notika Maskavā, mēs nezinām, tikai Krievijas Zinātņu akadēmijai krievu militārās iestādes neatļāva pārņemt šo objektu tās apsaimniekošanā (tas tak bija tik slepens!). Laiks gāja, un pienāca 1994.gada jūlijs, kad Krievijas armijai bija jāatstāj Latvija. Tādā militāristu apjukuma situācijā, kad acīmredzot Maskava klusēja, kosmiskā sakaru centra “Zvaigznīte” vadība parakstīja objekta nodošanas aktu Latvijas Zinātņu akadēmijai un aizgāja, pametot mūsu zinātniekus pie neaizvērtiem Baltijas valstīs slepenākā objekta vārtiem. Tiesa, bez nodošanas akta neviens cits objekta dokuments vai shēma Latvijas rīcībā netika atstāta un tos Krievijas Zinātņu akadēmijai nav izdevies iegūt līdz pat šai dienai. Lokatoriem bija nomontēts viss aizvedamais, sacirsti elektrokabeļi, ar skābi aplieti elektromotori, zobratos sabāzti dzelži, un tomēr 32 metru diametra 600 tonnu smagais lokatora šķīvis ar visām palīgierīcēm un armijas pilsētiņu stāvēja uz Latvijas zemes, gaidot savu jauno saimnieku tālāku rīcību, piemērojot to radioteleskopa vajadzībām. Var saprast zinātnieku priecīgo apmulsumu, jo otrs blakus stāvošais “tikai” 16 metru diametra lokatora sķīvis jau likās gluži sīks.

— Tagad LZA savu lolojumu jau izauklējusi un aizlaidusi tautās kā Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru. Precīzāk varbūt būtu teikt, ka centrs ir iemests Latvijas zinātnes lielo pārkārtojumu straumēs, lai pats pierādītu savu varēšanu izpeldēt krastā. Bet, kā dzirdams, šis “mazulis” ir ar lielām ambīcijām — viņu neapmierinot jebkurš krasts, tikai Eiropas krasts. Kā jums liekas, vai līdz tam tiks?

— Šodienas rūpēs, protams, ne vienmēr ir laiks salīdzināt padarīto ar nu jau tālā 1994.gada augusta vēlmēm. Šodien tas šķiet tik saprotami, ka radioteleskopa visi elementi darbojas, ka tiek veikti pirmie zinātniskie pētījumi, ka speciāla Latvijas un Zviedrijas Zinātņu akadēmiju darba grupa Rīgā un Ventspils Starptautiskajā radioastronomijas centrā apspriež sasniegto un starptautiskā apritē darāmo, ka mēs sen jau zinām milzīgo radioteleskopu precīzas koordinātes, jo zviedru puse mums jau sadarbības pašā sākumā iedeva šī tik “slepenā” objekta aerofotouzņēmumus ar koordinātu tīklu un daudz, daudz ko citu. Kaut arī darāmā vēl pietiks ilgiem gadu desmitiem, tomēr neticamais ir noticis — Latvijas radioastronomija ir uzsākusi līdzvērtīgu sadarbību ar lielo pasaules zinātni.

Radiointerferometrs “Rīgas jūras līcis”. Latvijas radioastranomijas pamatlicēja Dr. J.Ikaunieka projekts (1964. gads).

Ventspils Starptautiskā radioastranomijas Centra Irbenē 32 metrīgais radioteleskops darbībā

Zinātniskās konsultatīvās padomes pirmās sēdes laikā: (no kreisās): akadēmiķis Juris Ekmanis un Onsalas Kosmiskās observatorijas direktors, profesors Rojs Būts

Pie radioteleskopa vadības pults Centra speciālisti (no kreisās): Dr.sc.ing. Valerijs Bezrukovs un vadības sistēmu eksperts Dmitrijs Bezrukovs

Priecīgs un daudzsološs drīdis — Centra radioastronomiskās tehnikas eksperts Guntis Ozoliņš (no kreisās) nodod tikko ar RT–32 uztverto kosmiskā starojuma avota pierakstu Tiraveres (Igaunija) astrofizikas observatorijas direktoram Dr.sc.phys. Tonu Viikam, vidū Centra direktors Edgars Bervalds

Foto: Ieva Novicka

Grafiskie faili