MĒS un pasaule

Prof. Jānis Stradiņš:

Latvijas ģeogrāfija Eiropas kontekstā

Sirsnīgi sveicu kongresu Latvijas Zinātņu akadēmijas un arī Latvijas Kultūras fonda vārdā, kur man ir gods vadīt Uzticības padomi. Abu šo institūciju darbība nav domājama bez ģeogrāfu līdzdalības, tādēļ ģeogrāfu domas aktivēšanos uzskatu par izcili svarīgu harmoniskas Latvijas zinātnes un līdzsvarotas izglītības attīstībai, par kuru pašreiz tik daudz diskutē. Sekojot profesora Ā.Kraukļa kunga laipnajam aicinājumam, mēģināšu izteikt dažas pārdomas par Latvijas ģeogrāfu misiju Latvijā un pasaulē.

Šogad aprit 200 gadu kopš Stendera “Augstas gudrības grāmatas” trešā, pilnīgā izdevuma, kas iznāca Vecā Stendera nāves gadā ar Jaunā Stendera būtiskiem papildinājumiem. Vēršu jūsu uzmanību uz to, ka izdevumā gluži no jauna ir sacerētas trīs nodaļas — IX–XII. Šīs nodaļas aplūko gan pasaules ģeogrāfiju, gan Kurzemes un Vidzemes guberņas, daļēji arī Latgales (ko Stenderi dēvē par Vīplanti) zemes aprakstu pasaules zemju, kaut arī primitīvā, tomēr kontekstā. “Augstas gudrības grāmata” ir pirmā enciklopēdija latviešu valodā, Eiropas mērogā unikāla kosmogrāfija zemniekiem — dzimtcilvēkiem. Reizē tas ir pirmais ģeogrāfijas apcerējums latviešu valodā, kaut arī datu ziņā tas balstās uz nesen izdotajiem J.Fišera un J.Ferbera Vidzemes un Kurzemes zemes aprakstiem. Turklāt Stenders pareizi aizrāda, ka “Vidzemnieki runā latvisku valodu un ir ar Kurzemniekiem viena tauta. Arīdzan šamā zemes gabalā, kas Poļu Vidzeme jeb Vīplante saukta tape, Latvieši dzīvo.”

Gribētos ieteikt visiem kongresa dalībniekiem pārlasīt šīs lappuses, tomēr nevaru atturēties no kārdinājuma citēt Stendera doto latviešu raksturojumu:

“Lielumā pie latviešiem vēl tāda skubināšana un īsta izgudrošana uz visādu peļņu kā pie citām tautām neir redzama. Ak, cik daudz vairāk tie varētu sakrāties un jo pārtikuši un ar godu dzīvot, kad tie savu kūtrību lauztu un maķenīt piespiestos (..) Kad Kurzemes puiši un meitas no mazām dienām un tanī garā ziemas laikā tā pie vērpšanas un visvairāk uz smalku vērpšanu taptu mācīti, kā tas pa Vāczemi redzams, un visi tie lini, ko Rīgā ved, še taptu savērpti un austi, tad no smalka audekla četrreiz vairāk naudas ienāktu. Jeb vai tas neir kauns, ka latvieši vēl neieradās uz spalvu gultām gulēt? Par ko tiem dažādi mājas putni? Kam tie spalvas nesakrāj? Kā leiši dara un mūs apkaunē.”

Vai tas neskan pavisam aktuāli, kaut vai saistībā ar šodien daudzināto jautājumu, kāpēc eksportējam jēlbaļķus, bet neapstrādājam tos smalkākos izstrādājumos?

Kā tālākas raksturīgas ceļazīmes Latvijas ģeogrāfijā būtu jānosauc Krišjāņa Barona “Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1859), Augusta Bīlenšteina “Die Grenzen des Lettischen Volkstammes” (1892) un varbūt arī profesora K.R.Kupfera grāmata “Die Baltische Landeskunde” (1911), kaut arī pēdējā deva triju Baltijas guberņu — Baltijas trejlapja traktējumu. Šie darbi sagatavoja Latvijas kā vienota jēdziena ģeogrāfiju arī no tīri etniskā, ne tikai administratīvā viedokļa. Taču Latvijas ģeogrāfijas aplūkojums Eiropas valstu kontekstā varēja, saprotams, rasties, tikai nodibinoties mūsu valstij, apvienojoties latviešu apdzīvotajai teritorijai vienotā ģeogrāfiskā, teritoriālā veselumā.

Pirmais apcerējums, manuprāt, gluži izcils, ir mūsu vēl pilnīgi nenovērtētā, boļševiku nogalinātā Latvijas neatkarības cīnītāja Marģera Skujenieka darbs “Latvija, zeme un iedzīvotāji”, kas divdesmitajos gados pieredzēja trīs izdevumus, un šī paša autora brošūra “Latvija Eiropas valstu starpā” un vēlāk statistiskie krājumi. Tie ne tikai dod Latvijas valsts ģeogrāfisko raksturojumu, bet arī salīdzina Latviju ar citām Eiropas valstīm Pēcversaļas periodā. Savu nozīmi tie nav zaudējuši arī šodien. Nozīmīgs tālāksolis ir profesoru Nikolaja Maltas un Paula Galenieka redakcijā iznākušais trīs sējumu izdevums “Latvijas zeme, daba, tauta”, Londonā izstudējušā Ģederta Ramaņa pētījumi un viņa raksti Latviešu konversācijas vārdnīcā.

Neizvērtējot padomju laikā tapušos darbus, kur Latvijas PSR ģeogrāfija raksturota galvenokārt PSRS kontekstā, kas savā laikā, saprotams, bija loģiski, gribu tomēr pieminēt, ka tajā pašā laikā 1960.gadā Stokholmā iznākusi Jāņa Rutka monumentālā 700 lappušu grāmata “Latvijas ģeogrāfija”, kas vietām ir lasāma kā trimdenieka sāpju kliedziens pēc zaudētās dzimtenes. Tas ir vērīgs un vērienīgs skatiens uz Latviju pāri jūrai, tiesa, pirmskara retrospekcijās, itin kā Marselam Prustam pazudušo laiku meklējot. Taču Rutka grāmata, manuprāt, nozīmīga ir tai ziņā, ka viņš konsekventi mēģina iekļaut Latviju un Baltijas valstis vispār fennoskandināvijas vai baltoskandināvijas jēdzienā, dod vairākus ģeopolitiskus apsvērumus par Latvijas vēsturisko ģeogrāfiju. Kā pirmo es nosauktu to, ka Latvijas vēsturē esot nepārtraukti risinājusies kontinenta (resp. Eirāzijas) cīņa ar piejūras teritoriju, kā otru — to, ka Rietumi nākuši šurp meklēt zemi (Drang nach Osten), kamēr Austrumi nākuši šurp meklēt jūru. Vai šī tēze pareiza vēl šodien, būtu jāizvērtē mūsdienu ģeogrāfiem un politologiem.

Mūsuprāt, Rutka grāmata tomēr ir novecojusi, Latvijas ģeogrāfijā jāmeklē jaunas koncepcijas. Rodas jautājums, vai pārejas laikā, kad viss brūk un šķobās, sairusi vecā saimnieciskā sistēma, vecā administratīvā struktūra, mainās akcenti saimniecībā, pārkārtojas reģioni, vispār var sacerēt stabilu ģeogrāfiju — ekonomisko, politisko? Nav taču skaidras Latvijas saimnieciskās stratēģijas, grūti pasacīt, vai Latvija būs industriāli agrāra vai agrāri naturāla, vai tirdzniecības un finanšu tranzītvalsts, vai vēl kaut kas cits? Kas uzvarēs politikā — “strīpainie” transitnieki vai “pumpainie” vietējās ražošanas veicinātāji? Nepārtraukti mainās Latvijas ekonomiskie, sociālie, demogrāfiskie rādītāji, mēs itin kā veicam “Talfahrt” — braucienu ieplakas dibenā starp neaizsniegtām augstienēm. Taču viena tendence iezīmējas — virzība uz Eiropu. No ģeogrāfa viedokļa, saprotams, tas ir nonsens un jāliek dubultpēdiņas, bet no politiķa un saimniecības vadītāja viedokļa, arī no aizsardzības un valsts tālākpastāvēšanas viedokļa tāda ir nepieciešama, ar Eiropu pašreiz saprotot Rietumeiropas, Viduseiropas un Ziemeļeiropas kopību.

Vispirms ģeogrāfiem kopā ar sabiedrību vajadzētu meklēt atbildi uz jautājumu — kas ir Latvija: valsts vai ģeogrāfisks jēdziens, un, ja tā ir valsts, tad kāda ir tās ekonomiskā virzība, struktūra, komunikācijas prioritātes, reģionalitāte citu Eiropas valstu starpā. Manuprāt, tomēr ģeogrāfiem vai vismaz ar ģeogrāfu līdzdalību būtu jārada kaut kas līdzīgs darbam “Latvia in transition”, “Latvia in the making”, lai informētu Eiropas sabiedrību par Latviju, lai mazinātu informācijas vakuumu. Daudzināto Briseles ekspertu starpā bieži vien vērojama visneiedomājamākā ignorance pret Baltijas valstīm vispār, elementāru jēdzienu trūkums par mums, ko arī man personiski gadījies secināt pēc sarunām ar cilvēkiem, kas braukuši šurp mūs mācīt.

Saprotams, jāpiemin bioģeogrāfija un ainavģeogrāfija, vides zinātnes, reģionālā, ekonomiskā ģeogrāfija un sociālā ģeogrāfija, kas visas būtu jo cieši saistītas ar iespējamas tūrisma attīstības un investīciju iepildījuma pamatojumu. Tāpat ģeogrāfu varā būtu bijis novērst skandalozo neizpratni Saeimā — par cik tad īsti samazinājusies Latvijas teritorija pēc Abrenes novada atņemšanas — par 1259 km2 vai par 2000 km2; tas ietekmēja Okupācijas deklarācijas kvalitāti un starptautisko rezonansi. Tas pats sakāms par Latvijas akvatorija robežu problēmām.

Un galu galā būtu jāpasaka, kur ģeogrāfiski atrodas Latvija, — Ziemeļeiropā vai Austrumeiropā, vai Viduseiropā. Mūsu politiķu viedokļi par to šķiras. Kā kuriozitāte minams jautājums par “Eiropas ģeogrāfisko centru”. Kādreiz to meklēja Čehijā, Karlovivaros, hotelī “Pupp”, lietuvji sakās to atraduši pie Kernavas, mēs šogad uzstādījām Viļņa Titāna piemiņas zīmi Kolkasragā, kuras ģeogrāfiskais pamatojums, izrādās, balstās tikai uz kādu vecu Krišjāņa Valdemāra emocionālu izteikumu, nevis uz zinātniskām aplēsēm. Neesmu mūsu izdevumos atradis zinātnes norādes par to, kur atrodas Eiropas centrs, un pat ne par to, kur atrodas Latvijas ģeogrāfiskais centrs (pie Tīnūžiem, vai?) — manuprāt, neviens īsti to pat nezina.

Bet ja novirzāmies no šādām kuriozitātēm, tad tomēr, liekas, ģeogrāfiem kopā ar ANO un ES ekspertiem būtu jāizvērtē reālie skaitļi, kas raksturotu Latvijas ekonomisko, demogrāfisko, sociālo situāciju un tās dinamiku — Marģera Skujenieka tradīciju garā, lai salīdzinātu Latvijas dinamiku ar abu pārējo Baltijas valstu un vispār postkomunisma valstu dinamiku, lai parādītus kādā ziņā Latvija atšķiras no Ziemeļeiropas, Viduseiropas, Rietumeiropas, Austrumeiropas valstīm. Kur mēs atrodamies — vai ceļā uz “pirmo pasauli”, vai kritienā uz “trešo pasauli”? Ārstēšana prasa diagnostiku, diagnostiku var dot ģeogrāfi un ekonomisti, tāpat kā mediķi mēra asinsspiedienu, pulsu, veic urīna analīzes. Manuprāt, korektu skaitļu apkopojuma un analīzes salīdzinošā aspektā pietrūkst. Otrkārt, būtu veicama Latvijas un Baltijas ģeogrāfijas sasaiste ar mūsu etnisko un kultūras vēsturi, jādod pārskats par latviešu etniskās teritorijas veidošanos saistībā ar ģeogrāfiju, emigrācijas plūsmām pagātnē, par atsevišķu cilšu ieņemtām teritorijām, vēsturisko toponīmiku, saistībā ar arheoloģiju un antropoloģiju, turpinot Bīlenšteina, varbūt pat Stašāna un Puisāna, Toporova tradīcijas. Galu galā ģeogrāfija ir zeme un cilvēki. Treškārt, striktāk būtu jādefinē Latvijas reģioni, konfrontējot arī šajā ziņā ģeogrāfiju un kultūrvēsturi, piemēram, kas ir Sēlija, kas ir Zemgale, cik tālu tās iesniedzas Lietuvā, kā atšķiras šo jēdzienu ģeogrāfija no to kultūrvēstures. Turklāt pagātnes faktus sasaistot ar nākotnes vīzijām, ar administratīvām reformām un reģionu attīstības nākotnes izredzēm. Jā, Latvijas reģionālā dalīšana un pārdalīšana, attīstība, administratīvie veidojumi, retro– vai neo–, tiek diskutēti. Viss veidojas, tomēr negribētos, lai tas notiktu stihiski, voluntāri, pēc kāda enerģiska klerka iniciatīvas, ignorējot kultūrvēsturisko mantojumu, tradīcijas. Ģeogrāfu argumenti, iedzīvotāju plūsmas un blīvums, vēsturiskā un pašreizējā dinamika var dot ierosmes pārdomām. Tāpat sakarā ar Rīgas astoņsimtgadi mēs vairāk runājam par Rīgas vēsturi, arhitektūru, attīstību — ģeogrāfiem būtu jādod Rīgas ģeopolitika vēstures rakursā, Hanzas tradīciju starojums.

Kongresa programma, manuprāt, ir ļoti vērtīga, interesanta, vērtīgas ir tēzes, būtu labi, ja vismaz dažus referātus publicētu pilnībā. Tomēr, šķiet, pārāk maz ievērots profesora Edmunda Bunkšes ideju apkopojums “Geo Journal” speciālnumurā (1994, May, vol.33, Nr.1), kas veltīts tēmai “Baltic Peoples, Baltic Culture and Europe”. Varbūt šādu ideju konkretizēšanai varētu veltīt nākamo Latvijas ģeogrāfu kongresu?

Ja veidojam XX gs. beigu — XXI gs. sākuma Latvijas ģeogrāfiju, tai jābūt ne tikai lokālai vien — tai jābūt komparatīvai zinātnei, kas, analizējot visa reģiona un Eiropas valstu rādītājus, definētu Latvijas vietu Baltijas reģionā un Ziemeļeiropā. Ģeogrāfijai jākļūst par Letonikas sastāvdaļu, ģeogrāfiem sadarbojoties ar vēsturniekiem, etnogrāfiem, antropologiem, arheologiem, demogrāfiem, ekologiem, mediķiem, tautsaimniekiem, dodot Latvijas kā vienota veidojuma, kā valsts redzējumu. Tai jābūt zinātnei, kas kolēģiem visā pasaulē angļu, vācu, krievu, franču valodā pavēstītu par Latvijas īpatnējo vietu, nepārspīlējot to, bet arī nenoniecinot. Tai jābūt zinātnei, kas pamatotu līdzsvarotu Latvijas novadu attīstību. Beidzot, ģeogrāfijai jābūt arī patriotisma avotam, kas mūs pārliecinātu, ka mēs dzīvojam — mums — visjaukākajā zemē un ka Latvija ir un paliek valsts, ne tikai ģeogrāfisks jēdziens vien.

Ievadreferāts Latvijas ģeogrāfu kongresā '96, LU Mazajā aulā, 1996.gada 5.decembrī