Timo Linkola, Viduseiropas un Austrumeiropas kooperācijas koordinators:

Reģionālās demokrātijas problēmas

Turpinājums no 1.lpp.

Domājot par to, kas tad būtu derīgs Latvijai, jums vajadzētu šo apstākli apsvērt. Pēc tā, ar ko esmu saskāries šeit, es jūtu, ka zināmam skaitam pašvaldību reformas gaitā būs jādomā par pilsētu robežu paplašināšanu. Šķiet, šīs reformas procesā 1996.gada maijā izstrādātais teritoriāli administratīvās reformas projekts dod pareizās vadlīnijas. Ir atlicis tikai īstenot šīs idejas dzīvē.

Ja saliekam kopā Somijas valsts un visu pašvaldību budžetus un palūkojamies, kāda daļa no šīs sabiedrības finansēšanas pīrāga pienākas pašvaldībām, viegli varam pārliecināties, ka, piemēram, 1996.gadā (valsts subsīdija pašvaldībām) to daļa sabiedriskajā budžetā bija 45%. Tātad somu vietējo pašvaldību budžets ir gandrīz tikpat liels kā valsts budžets. Mūsu valsts nesen samazināja subsīdijas vietējām pašvaldībām, tās tagad ir pārtraukušas sniegt vairākus pakalpojumus un samazinājušas darbinieku skaitu. Es sapratu, ka šeit, Latvijā, vietējās pašvaldības saņem krietni mazāku sabiedriskā finansējuma daļu, un es nesaprotu, kā vispār šādos apstākļos tās spēj nodrošināt galvenos pakalpojumus saviem iedzīvotājiem. Tas nozīmē, ka vietējām pašvaldībām ir jādarbojas krīzes apstākļos, koncentrējot uzmanību uz vissvarīgākajiem uzdevumiem un aizmirstot par daudzām citām iedzīvotāju vajadzībām. Tas, protams, samazina cilvēku ticību demokrātijai un vietējām pašvaldībām.

Mums Somijā ļoti interesē pašreiz Latvijā notiekošā spraigā diskusija par valsts reģionālo administrāciju. Esmu dzirdējis dažus latviešus sakām: “Pārņemsim Somijas modeli, jo tur tas darbojas un gan jau darbosies arī te.” Modelis, kas ir derīgs vienā vietā, ne vienmēr automātiski derēs kaut kur citur, un es vēl gribētu vaicāt, vai mūsu reģionālā pašpārvalde Somijā vispār darbojas, kā nākas. Somijas reģionālā pašpārvalde ir ļoti sarežģīta, un vairums somu to nesaprot, tāpat kā tie latvieši, kas pāris dienu viesojušies Somijā vai noklausījušies pusstundu garu priekšlasījumu. Mums Somijā ir daudz reģionālo pašvaldību gan valsts, gan vietējā līmenī. Zviedru un cara valdīšanas laikos valdošais monarhs izveidoja provinciālo pārvaldes sistēmu, kura rūpējās par sabiedrisko kārtību Somijas provincēs viņa majestātes vārdā. Katru provinci pārvaldīja viņa majestātes iecelts gubernators. Gubernatoram nebija nekādas vajadzības pēc demokrātiskām institūcijām, kas tikai traucētu viņa kantora darbu. Viņš vienpersonīgi varēja pieņemt visus lēmumus. Šī prakse zināmā mērā tiek piekopta līdz pat mūsu dienām. Pašlaik mums ir 12 provinces, ko pārvalda gubernatori, taču viņu uzdevumi tiek pakāpeniski samazināti, un pašreiz viņiem praktiski nav ko darīt ne valsts, ne vietējā provinces administrācijā. Pagājušo otrdien mūsu parlaments pieņēma lēmumu nākamajā gadā atstāt tikai piecas provinces, pamatojoties uz darba uzdevumu samazināšanos vietējos birojos. Tāds bija rezultāts pēc politiskām debatēm, kas bija vienas no asākajām šajā gadā.

Pašreiz 12 Somijas provinču valdībās strādā aptuveni 1000 darbinieku, bet lielākā daļa mūsu reģionālās valsts administrācijas strādā dažādos ministriju reģionālajos birojos un valsts organizācijās, kopsummā veidojot 21 dažāda veida biroju katrā reģionā. Arī katra ministrija ir izveidojusi savus administratīvos rajonus. Šajos birojos strādā apmēram 30 000 valsts reģionu darbinieku. Sadarbība starp šiem birojiem nav īpaši liela, un gubernators nav tiesīgs pārvaldīt birojus, kas atrodas ārpus provinces valdības robežām.

Tomēr lielākā daļa reģiona administrācijas Somijā ir pašvaldību rokās. Valsts ir sadalīta 20 reģionos, un katrā no tiem ir reģionālais birojs, kura pārziņā ir reģionālā plānošana, valsts reģionālā attīstība, kā arī dažādu Eiropas Savienības reģionālo attīstības programmu ieviešana. Biroju uzdevums ir arī koordinēt valsts varas iestāžu reģionālo attīstību. Šos nelielos birojus vada demokrātiska organizācija — reģionālā padome, par kuras locekļiem tiek iecelti pārstāvji no reģiona pašvaldībām, nevis ievēlēti tiešās tautas vēlēšanās. Šie municipālie politiķi pārstāv dažādas reģionu politiskās partijas, un pārstāvju skaits no katras municipalitātes ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita tajā. Šīs organizācijas, it īpaši tagad, kad mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, ir ļoti nepieciešamas. Zviedriem ir problēmas ar Eiropas Savienības valstīm, jo tajās šādas reģionālās padomes nav izveidotas. Somijas reģionālās padomes tiek pilnībā finansētas no pašvaldību budžeta. Turklāt mums ir daudzas citas reģionālās un zemāka līmeņa municipālās sadarbības formas, ko sauc par apvienoto municipālo valdi. Tās pārzina rajonu slimnīcas, vasaras apmācību institūtus un citus sektorus atkarībā no kooperācijas nepieciešamības starp pašvaldībām. Valdes tika izveidotas vecajos labajos Somijas ekonomikas laikos. Piemēram, parlaments izdeva likumu, ka veselības aizsardzība un slimnīcas tiek no valsts nodotas pašvaldību pārziņā, un noteica, ka municipalitātes kopīgi plāno to attīstību. Pašvaldībām tika apsolīts daudzu miljonu liels atbalsts, ja tās iekļausies šo uzdevumu veikšanā. Ir viegli pievienoties, ja par to maksā naudu, taču, ja ir jāpievienojas, lai zaudētu naudu, tad interese ir daudz mazāka. Kopā mums patlaban ir kādas 262 apvienotās municipālās valdes, kurās strādā 93 000 cilvēku — trīs reizes vairāk nekā reģionālajā valsts administrācijā. Tām visām priekšgalā ir demokrātiskas politiskas organizācijas, ko ieceļ tur ietilpstošās municipalitātes. Šīs apvienotās municipālās valdes patērē aptuveni 19,4% no vietējo pašvaldību kopējā budžeta. Valsts subsīdijas šo uzdevumu veikšanai tiek dotas municipalitātēm, nevis tieši valdei. Dažas pašvaldības sūdzas, ka nespēj kontrolēt šīs iestādes, kuras tikai piesūta apmaksājamos rēķinus.

No iepriekš minētā apraksta var saprast, cik komplicēta ir Somijas sistēma un cik grūti ir reģionālo attīstību veikt koordinētā veidā. Ar lielu skaudību es skatos uz skaidri noteikto Dānijas reģionālās administrācijas modeli. Ar interesi sekoju kā jūs, latvieši, līdz šim esat organizējuši rajonu pašpārvaldi demokrātiskā veidā. Latvijas reģionālā demokrātija ir bijusi kā spoža zvaigzne Baltijas valstu vidū. Patlaban arī Polija gatavojas nostāties uz reģionālas demokrātijas ceļa.

Eiropas Padome pašlaik gatavo Eiropas reģionālās administrācijas hartu. Kā norādīts hartas projektā, kas patlaban vēl nav komentēts, katram reģionam ir nepieciešama demokrātiska valdības iestāde. Īpaši Dienvideiropas un Viduseiropas valstis ir uzsvērušas, cik svarīgi ir demokrātiskās reģionālās padomes ievēlēt vispārējās reģionālās vēlēšanās. Somijas puse piedāvāja alternatīvu, ka reģiona municipalitātēm vajadzētu dot tiesības ievēlēt šos reģionālo padomju locekļus no to politiķu vidus, kas ir ievēlēti tieši Municipālajās padomēs, neorganizējot vispārējas vēlēšanas. Nav vēl skaidrs, vai šāda veida reģionālo padomju vēlēšanu alternatīva tiks pieņemta. Katrā ziņā skaidrs ir tas, ka, lai pieņemtu lēmumus attiecībā uz reģionālās politikas jautājumiem, lai atrastu līdzsvaru starp dažādām interesēm, būs nepieciešams, lai šādas demokrātiskas reģionālās iestādes spētu pieņemt demokrātiskus lēmumus. Jums, latviešiem, pašiem ir jāizlemj, vai jūs gribat demokrātisku rajonu administrāciju, kura, pārzinot rajona apstākļus, dažreiz var nonākt konfliktā ar centrālo valdību, vai arī atgriezties atpakaļ pie carisma modeļa, kad centrālā administrācija zināja labāk, kas katram rajonam ir nepieciešams.

Tā kā es pēdējās piecas nedēļas esmu pavadījis, pētot zemes reformas gaitu Latvijas pilsētās, es gribētu arī sniegt dažus komentārus par pilsētu uzdevumiem, kas saistīti ar zemes privatizāciju. Zemes reformai pilsētā vajadzēja iet roku rokā ar teritoriālo plānošanu. Tomēr realitāte rāda, ka teritoriālā plānošana, piemēram, ģenerālplānu un detalizētu plānu izstrādāšana, šeit notiek ļoti lēni. Tikai Rīgā ir spēkā jaunais ģenerālplāns, un Jūrmalā un Ventspilī tāds ir pieņemts. Latvijā steidzīgi nepieciešams paātrināt teritoriālo plānošanu. Un tas ir pašvaldību uzdevums. Es esmu ļoti priecīgs, ka to finansiāli atbalsta Latvijas valsts, jo finansējums ir patiešām vajadzīgs. Likumdošanā ir uzsvērta spēkā esošu teritoriālo plānu nozīmība, nosakot valsts un pašvaldību īpašumā esošo zemi, ieskaitot rezerves darbībai nākotnē. Tieši tagad pilsētām ir laiks organizēt nekustamā īpašuma nodaļas, kā arī noskaidrot un reģistrēt pašvaldībai nepieciešamās zemes teritorijas, tomēr ņemot vērā 1940.gada īpašnieku zemes pieprasījumus un intereses. Pilsētām vajadzēs rezervēt zemi savā īpašumā, lai varētu organizēt dzīvojamo ēku celtniecību un veicināt uzņēmējdarbību. Ir arī lēta un ātra alternatīva, kā iegūt derīgus ģenerālplānus, kas ir nepieciešami šajā procesā — pilsētas padomei jāpagarina esošo, padomju laikā izstrādāto ģenerālplānu derīguma termiņš. Tām Latvijas pilsētām, kuras vēl nav pieņēmušas šo lēmumu, es iesaku to darīt, jo labāk, ja ir kaut kāds plāns nekā nav nekāda.

Es ceru, ka teritoriāli administratīvā reforma Latvijā būs veiksmīga, un vēlu veiksmi tiem, kas Latvijā strādā pie vietējās un reģionālās demokrātijas veicināšanas. Mūsu prezidents varētu arī piebilst: mēs atbalstīsim jūsu iestāšanos Eiropas Savienībā.