Būsim atklāti un atvērti ik domā un darbā!

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — uz vecā un jaunā gada sliekšņa

Vakar, 19.decembrī, Valsts prezidents Guntis Ulmanis Rīgas pilī rīkoja preses konferenci. Uzrunājot žurnālistus, Valsts prezidents sacīja:

— Sveicināti Rīgas pilī vecā gada nogalē un jaunā gada priekšvakarā!

Šo tikšanos zināmā mērā var uzskatīt par nelielu iespēju pirmo reizi rezumēt, kāds ir bijis šis gads. Atgriežoties pēc dažu dienu atvaļinājuma, es vakar rūpīgi analizēju un izpētīju likumdošanas darbību valstī. Vakar parakstīju likumu par zemes privatizāciju laukos. Savukārt atdevu atpakaļ Saeimā otrreizējai caurskatīšanai likumu par zemes nodokli. Pāris vārdos izteikšu savu viedokli par zemes privatizāciju laukos. Es uzskatu, ka šim likumam “jāstrādā”, turklāt pēc iespējas ātrāk. Tāpēc es šo likumu uzskatu par ļoti būtisku privatizācijas procesa nodrošināšanai, kā arī gluži cilvēcisko tiesību nostiprināšanai un paplašināšanai, lai katrs īpašnieks var rīkoties ar savu īpašumu pēc saviem uzskatiem un savas pārliecības. Vienlaikus es uzskatu, ka šajā likumā ir vairākas sadaļas, kuras parlamentam būtu vēlams tuvākajā laikā vēlreiz caurskatīt. Es šajā likumā saredzu pretrunu ar pantu, kas nosaka, ka sabiedrībām un firmām, kurās ietilpst fiziskas vai juridiskas personas, ir tiesības — runa ir par ārvalstniekiem — iegādāties zemi Latvijā. Turpretim Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem iegādāties zemi Latvijā nav tiesību. Būtībā viens jautājums, taču tā risinājums ir ļoti pretrunīgs. Otra sadaļa, kas manī radīja iebildes, bija gluži hamletisks “būt vai nebūt”. Būt vai nebūt, — tas nozīmē, vai zemei piederēt Latvijas pilsoņiem un Latvijai. Šis jautājums ir mūsu atbildības problēma, tas ir jautājums, kā mēs šo likumu ievērosim, vai mēs šo situāciju paši kontrolēsim un būsim saimnieki pašu zemē, kas rīkojas ar savu īpašumu. Es domāju, ka nav pamata bailēm, jo pareiza likuma izpilde un kontrole, kā arī parlamenta kontrole pār saviem izdotajiem likumiem ļauj droši pārliecināties par šī likuma iedarbību uz valsts ekonomiku.

Otrs likums. Par zemes nodokli. Es to nevarēju parakstīt šādu iemeslu dēļ: pirmām kārtām jau koeficients 2,46 — neviens nevar man parādīt, pierādīt vai apliecināt, kāds ir šāda rādītāja ekonomiskais pamatojums. Kāpēc ne 5 vai 7, kāpēc ne 3 vai 1,5? Es nevaru pieņemt tādu likumu veidošanas procesu, kurā ekonomiskie aprēķini vai pamatojumi tiek aizstāti ar kādu konkrētu skaitli, kurš iegūts, risinot procesu no otra gala, proti: budžetā bija vajadzīga kāda noteikta summa, tad no tās aprēķināja šo koeficientu, un pēc tam šo koeficientu apstiprināja. Šajā likumā ir laba doma, ka nepieciešams racionāli izmantot zemes īpašumus. Vadoties no šī viedokļa, es likumam piekrītu, taču neredzu, kā likums par zemes nodokli varētu stimulēt racionālu zemes izmantošanu. Tādā gadījumā būtu vajadzīgs zināms laiks, lai zemes saimnieki varētu rīkoties ar savu zemi, kā viņi uzskata par pareizu. Taču patlaban viņi to nevar izdarīt gan zemesgrāmatu nepilnības dēļ, gan citu iemeslu dēļ, ko nosaka zemā maksātspēja. 1996.gadā bija paredzēts, ka valsts no pilsētas zemēm iegūs 5,6 miljonus. Faktiski ir izveidojies tāds stāvoklis, ka mēs no pilsētu zemēm iegūstam lielāko daļu ienākumu, bet no lauku zemēm maz — apmēram 3 miljonus no 12 miljonu latu lielās kopsummas. Šādā situācijā — bez rūpīgi sagatavotiem pārejas noteikumiem — runāt par zemes tirgu tikai tāpēc, ka vajag atrast 12 miljonus latu pašvaldību izlīdzināšanas fondam, ir nenopietni. Nedomāju, ka šī likuma atgriešana Saeimā varētu īpaši traucēt vai destabilizēt bezdeficīta budžeta veidošanu. Ir pietiekami daudz laika, lai šo likumu vēlreiz caurskatītu un pieņemtu attiecīgos lēmumus par šī likuma darbošanās iespējām.

Un vēl — trešais jautājums, par ko es vēlējos šodien runāt. Tas ir 1996.gads un 1997.gads — kādi mēs esam, šo gadu aizvadot, ko mēs vēlētos no 1997.gada.

Aicinot Šķēles kungu par valdības vadītāju, es izvirzīju vienu uzdevumu: aktivizēt ekonomisko situāciju valstī, atdzīvināt ražošanas procesus. Dinamismam un atvērtībai ir jābūt vienam no svarīgākajiem faktoriem ekonomikas attīstībā. Šis gads ir pilnīgi apliecinājis, ka šī valdība ar ekonomikas atjaunošanu un ekonomikas stabilizēšanu ir ļoti sekmīgi tikusi galā.

Man ir gandarījums par šīs valdības darbu 1996.gadā. Manā uztverē nākamais, 1997., ir gads, kurā mums daudz asāk un precīzāk ir jārisina virkne politisku jautājumu, un es visus šos politiskos jautājumus gribētu novietot zem viena virsraksta — atvērtība un atklātība.

Ko es saprotu ar šiem diviem vārdiem? Kādu es redzu 1997.gadu?

Ja esam sasnieguši zināmu līmeni ekonomikā, — vai mēs sabiedrībā zinām, kā tiek izmantoti mūsu līdzekļi? Tas ir pirmais jautājums, uz kuru jāatbild 1997.gadā.

Ja apzināmies reformu nepieciešamību, — vai šīs reformas drīkst būt kā ķīlnieces partiju intrigām un savstarpējam tirgošanās procesam? Tas ir otrs jautājums.

Ja partiju rūpes ir vērstas uz vienlīdz ietekmīgo portfeļu sadali, — vai ir kāda partija, kas spētu uzņemties valstisko atbildību un valstisko domāšanu par procesiem Latvijā, sākot ar 1997.gadu?

Ja nebūsim pietiekami atvērti un pietiekami atklāti, vai spēsim izkustināt savu tautu, savas valsts iedzīvotājus no tā pasīvā vērotāja stāvokļa, kādu tie ir ieņēmuši? Ja partijas un politiskie spēki šobrīd lielā mērā cīnās par vietām padomēs un dažādās komisijās, — vai tas nozīmē, ka tā ir cena par atteikšanos no politiskām idejām un politiskiem ideāliem, no tiem ideāliem, kas spētu vienot mūsu valsts iedzīvotājus?

Ja mūsu valdības locekļi un politisko spēku pārstāvji ietilpst dažādās uzņēmumu padomēs un biedrībās un viņiem pieder uzņēmumu vai biedrību akcijas, jājautā — vai patlaban Latvijā politikas un biznesa savijums ir pietiekami labi caurskatāms? Vai sabiedrība spēj to kontrolēt? Es vēlreiz uzsveru, runa ir par politikas un biznesa savijumu.

Man ir tāda pārliecība, ka 1997.gads būs gads, kas dos daudz izteiktākas atbildes uz šiem jautājumiem. Vai mēs pietiekami labi zinām, kā notiek privatizācijas process Latvijā? Kā strādā Privatizācijas aģentūra? Vai sabiedrība redz un spēj detalizēti analizēt privatizācijas procesa beigas, kurām pēc loģikas un visu politisko spēku atzinuma drīz jābūt?

Mūsu mērķis ir Eiropas Savienība un NATO, taču mūsu mērķis ir arī izpildīt tās prasības, ko izvirza Eiropas Savienība un NATO.

Un iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO nav tik daudz ārpolitikas, cik iekšpolitikas jautājums. Ja caurbraucējs Latvijā redz to, kas mūsu zemē notiek, tad būtu nožēlojami, ja Latvijas politiķi, Latvijas atbildīgās personas to neredzētu vai negribētu to redzēt daudz pamatīgāk, daudz izsvērtāk un necenstos jau tuvākajā laikā darīt visu, lai šie procesi, kas neapšaubāmi kaitē Latvijas tālākai attīstībai, tiktu visā pilnībā atklāti, operēti un darīts viss, lai tiem vairs nebūtu vietas Latvijas ekonomikā un politikā.

Paldies!

Pēc tam Valsts prezidents atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums: — Kuras partijas, prezidenta kungs, šīs metastāzes ir visvairāk saēdušas? Es domāju, — Eiropas Savienības ekspertu vēstules kontekstā...

Guntis Ulmanis: — Pirmkārt, manā rīcībā nav Eiropas Savienības ekspertu vēstules. Otrkārt, es neesmu dzirdējis, ka Eiropas Savienība būtu kādu dokumentu publicējusi vai nodevusi atklātībai. Manā rīcībā ir vienīgi raksts “Dienā”, kuram daudzos jautājumos nevar nepiekrist. Man nav tādu faktu un dokumentu, ka tas, ko jūs minējāt, būtu Eiropas Savienības oficiālais viedoklis vai vispār kaut kādā veidā pausts Eiropas Savienības viedoklis. Bet tas ir jautājums pēc būtības. Par to jārunā skarbi un nežēlīgi.

Par partijām. Šobrīd gandrīz visas partijas, kas pārstāvētas parlamentā, piedalās valdības programmas veidošanā un tās sastādīšanā — gan ar savu balsojumu, gan savām izvirzītajām prasībām, gan ar savu amatu dalīšanu, gan ar savu piedalīšanos privatizācijas procesos. Es vēlētos daudz lielāku atklātību par “Latvijas gāzi”, “Ventspils naftu”, “Latvenergo”. Es vēlētos daudz lielāku atklātību par Latvijas Privatizācijas aģentūras darbību, sākot ar mazu objektu un beidzot ar ļoti lielu objektu privatizāciju. Lai caur šo atklātību mēs varētu redzēt, vērtēt un kontrolēt partiju politisko darbību tieši tajos procesos, par kuriem es runāju.

Jautājums: — Meklējot vienošanos starp daudzām partijām un politiskajiem spēkiem, lēmumu pieņemšana bieži aizkavējas. “Latvijas ceļa” kongresā tika izteikts aicinājums pārdomāti samazināt valdību veidojošo frakciju skaitu. Kā jūs vērtējat šo frakciju skaita samazināšanu?

Guntis Ulmanis: — Tā ir Ministru kabineta funkcija. Es varu vienīgi paust savu personisko viedokli. Frakciju skaita samazināšana valdībā nedrīkst būt pašmērķis. Taču, ja šī partija vai frakcija ar savu darbību šo reformu pakļauj konjunktūriskiem apsvērumiem vai sava pašlabuma meklējumiem, tad tādai partijai vai frakcijai katrā ziņā atrašanās valdībā ir problemātiska. Pēc likuma par zemes nodokli pieņemšanas es saņēmu no parlamenta vēstuli ar 40 deputātu parakstiem, un viņi visi vērsās pret šo likumu. Un tagad es gribu jautāt, ko domāja šie paši deputāti, kad viņi tomēr balsoja par šo zemes nodokli? Šajā 40 deputātu sarakstā bija visu politisko spēku pārstāvji, kas strādā parlamentā. Tāpēc es šā gada nogalē parlamentam novēlu daudz rūpīgāk, politiski nosvērtāk pieņemt savus lēmumus