Būsim atklāti un atvērti ik domā un darbā!

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — uz vecā un jaunā gada sliekšņa

Turpinājums no 1.lpp.

Man ir gandarījums par šīs valdības darbu 1996.gadā. Manā uztverē nākamais, 1997., ir gads, kurā mums daudz asāk un precīzāk ir jārisina virkne politisku jautājumu, un es visus šos politiskos jautājumus gribētu novietot zem viena virsraksta — atvērtība un atklātība.

Ko es saprotu ar šiem diviem vārdiem? Kādu es redzu 1997.gadu?

Ja esam sasnieguši zināmu līmeni ekonomikā, — vai mēs sabiedrībā zinām, kā tiek izmantoti mūsu līdzekļi? Tas ir pirmais jautājums, uz kuru jāatbild 1997.gadā.

Ja apzināmies reformu nepieciešamību, — vai šīs reformas drīkst būt kā ķīlnieces partiju intrigām un savstarpējam tirgošanās procesam? Tas ir otrs jautājums.

Ja partiju rūpes ir vērstas uz vienlīdz ietekmīgo portfeļu sadali, — vai ir kāda partija, kas spētu uzņemties valstisko atbildību un valstisko domāšanu par procesiem Latvijā, sākot ar 1997.gadu?

Ja nebūsim pietiekami atvērti un pietiekami atklāti, vai spēsim izkustināt savu tautu, savas valsts iedzīvotājus no tā pasīvā vērotāja stāvokļa, kādu tie ir ieņēmuši? Ja partijas un politiskie spēki šobrīd lielā mērā cīnās par vietām padomēs un dažādās komisijās, — vai tas nozīmē, ka tā ir cena par atteikšanos no politiskām idejām un politiskiem ideāliem, no tiem ideāliem, kas spētu vienot mūsu valsts iedzīvotājus?

Ja mūsu valdības locekļi un politisko spēku pārstāvji ietilpst dažādās uzņēmumu padomēs un biedrībās un viņiem pieder uzņēmumu vai biedrību akcijas, jājautā — vai patlaban Latvijā politikas un biznesa savijums ir pietiekami labi caurskatāms? Vai sabiedrība spēj to kontrolēt? Es vēlreiz uzsveru, runa ir par politikas un biznesa savijumu.

Man ir tāda pārliecība, ka 1997.gads būs gads, kas dos daudz izteiktākas atbildes uz šiem jautājumiem. Vai mēs pietiekami labi zinām, kā notiek privatizācijas process Latvijā? Kā strādā Privatizācijas aģentūra? Vai sabiedrība redz un spēj detalizēti analizēt privatizācijas procesa beigas, kurām pēc loģikas un visu politisko spēku atzinuma drīz jābūt?

Mūsu mērķis ir Eiropas Savienība un NATO, taču mūsu mērķis ir arī izpildīt tās prasības, ko izvirza Eiropas Savienība un NATO.

Un iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO nav tik daudz ārpolitikas, cik iekšpolitikas jautājums. Ja caurbraucējs Latvijā redz to, kas mūsu zemē notiek, tad būtu nožēlojami, ja Latvijas politiķi, Latvijas atbildīgās personas to neredzētu vai negribētu to redzēt daudz pamatīgāk, daudz izsvērtāk un necenstos jau tuvākajā laikā darīt visu, lai šie procesi, kas neapšaubāmi kaitē Latvijas tālākai attīstībai, tiktu visā pilnībā atklāti, operēti un darīts viss, lai tiem vairs nebūtu vietas Latvijas ekonomikā un politikā.

Paldies!

Pēc tam Valsts prezidents atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums: — Kuras partijas, prezidenta kungs, šīs metastāzes ir visvairāk saēdušas? Es domāju, — Eiropas Savienības ekspertu vēstules kontekstā...

Guntis Ulmanis: — Pirmkārt, manā rīcībā nav Eiropas Savienības ekspertu vēstules. Otrkārt, es neesmu dzirdējis, ka Eiropas Savienība būtu kādu dokumentu publicējusi vai nodevusi atklātībai. Manā rīcībā ir vienīgi raksts “Dienā”. Man nav tādu faktu un dokumentu, ka tas, ko jūs minējāt, būtu Eiropas Savienības oficiālais viedoklis vai vispār kaut kādā veidā pausts Eiropas Savienības viedoklis. Bet tas ir jautājums pēc būtības. Par to jārunā skarbi un nežēlīgi.

Par partijām. Šobrīd gandrīz visas partijas, kas pārstāvētas parlamentā, piedalās valdības programmas veidošanā un tās sastādīšanā — gan ar savu balsojumu, gan savām izvirzītajām prasībām, gan ar savu amatu dalīšanu, gan ar savu piedalīšanos privatizācijas procesos. Es vēlētos daudz lielāku atklātību par “Latvijas gāzi”, “Ventspils naftu”, “Latvenergo”. Es vēlētos daudz lielāku atklātību par Latvijas Privatizācijas aģentūras darbību, sākot ar mazu objektu un beidzot ar ļoti lielu objektu privatizāciju. Lai caur šo atklātību mēs varētu redzēt, vērtēt un kontrolēt partiju politisko darbību tieši tajos procesos, par kuriem es runāju.

Jautājums: — Meklējot vienošanos starp daudzām partijām un politiskajiem spēkiem, lēmumu pieņemšana bieži aizkavējas. “Latvijas ceļa” kongresā tika izteikts aicinājums pārdomāti samazināt valdību veidojošo frakciju skaitu. Kā jūs vērtējat šo frakciju skaita samazināšanu?

Guntis Ulmanis: — Tā ir Ministru kabineta funkcija. Es varu vienīgi paust savu personisko viedokli. Frakciju skaita samazināšana valdībā nedrīkst būt pašmērķis. Taču, ja šī partija vai frakcija ar savu darbību šo reformu pakļauj konjunktūriskiem apsvērumiem vai sava pašlabuma meklējumiem, tad tādai partijai vai frakcijai katrā ziņā atrašanās valdībā ir problemātiska. Pēc likuma par zemes nodokli pieņemšanas es saņēmu no parlamenta vēstuli ar 40 deputātu parakstiem, un viņi visi vērsās pret šo likumu. Un tagad es gribu jautāt, ko domāja šie paši deputāti, kad viņi tomēr balsoja par šo zemes nodokli? Šajā 40 deputātu sarakstā bija visu politisko spēku pārstāvji, kas strādā parlamentā. Tāpēc es šā gada nogalē parlamentam novēlu daudz rūpīgāk, politiski nosvērtāk pieņemt savus lēmumus un likumus. Man pēdējo divu mēnešu laikā nācās Saeimai atgriezt trīs likumus. Normālos darba apstākļos tā faktiski ir vesela gada norma.

Jautājums: — Atgriežoties pie anonīmā Eiropas Savienības ekspertu ziņojuma. Vai valdības locekļi, kuriem arī bija šā ziņojuma kopijas, kaut kādā veidā ar jums šo jautājumu ir apsprieduši?

Guntis Ulmanis: — Šis anonīmais ziņojums nav kalpojis par pamatu apspriedei, kas būtu notikusi manā vadībā. Mēs esam apsprieduši jautājumus, kuriem šis raksts “Dienā” ir pieskāries. Es neesmu ģenerālprokurors un nekādā veidā nepārstāvu tiesu institūcijas, un es nevaru spriest, cik lielā mērā ir korumpēts viens vai otrs pilsonis, nepilsonis vai kāda cita persona. Taču tas, ka mūsu valstiskajos un privātajos procesos ir vieta negodīgumam, ir vieta zināmai sistēmai, ko izstrādājuši ēnu ekonomikas pārstāvji, ir sistēma kukuļdošanai, pārejot robežu vai citādā veidā ierodoties Latvijā,— jā, tas vairs nav noslēpums. Es tikai gribu teikt to: ja viens anonīms caurbraucējs var Latvijā ieraudzīt tik daudz, tad jānožēlo, ka mēs paši esam tik akli un nespējam šos procesus atklāt, droši un argumentēti novērtēt. Jo ātrāk mēs spēsim to izdarīt, jo ātrāk mēs spēsim šos procesus izanalizēt un atklāti pārrunāt un pieņemt pareizos lēmumus, jo ātrāk mēs nokļūsim līdz atziņām, ko saucam par Rietumu vērtībām. Tāpēc es vēlreiz akcentēju, ka atklātība un atvērtība ir un tām jābūt 1997.gada valdības, Valsts prezidenta un parlamenta darbības pamatam.

Jautājums: — Vai nebūtu laiks dibināt kādu jaunu — varbūt sirdsapziņas partiju, ja reiz visas partijas ir sakompromitējušās?

Guntis Ulmanis: — Es varu atbildēt tikai pats par sevi. Es tuvākajā laikā nebūšu iniciators kādas jaunas partijas dibināšanai.

Jautājums: — Vai jūs apžēlosit pēdējā laikā uz nāvi notiesātos divus noziedzniekus, kas izpelnījušies smagu visas sabiedrības nosodījumu?

Guntis Ulmanis: — Šie nāvessodi piespriesti vēl tikai pirmajā instancē. Kad šie tiesas materiāli tiks atsūtīti Valsts prezidenta institūcijai, es to pārdomāti izsvēršu. Es runāšu ar tiem sabiedrības pārstāvjiem, kas ietilpst apžēlošanas komisijā. Taču es neatteikšos no tiem principiem, kas ir mūsu valsts pamatā, un tāpēc jautājums par moratoriju nāves sodam ir mana pārliecība un mana apņemšanās ir to stiprināt ar sabiedrisku diskusiju.

Jautājums:— Vai no jūsu puses varētu būt kādi priekšlikumi Pilsonības likuma grozīšanai tuvākajā laikā, kas varētu būt viens no nosacījumiem attiecību uzlabošanai ar Krieviju?

Guntis Ulmanis: — Es neplānoju revidēt Pilsonības likumu. Pie Valsts prezidenta ir izveidota Tautību padome, kura rūpīgi izsver visus priekšlikumus, ko izvirza sabiedrība un politiskie spēki. Man pašam šajā aspektā ir nobriedis viens jautājums — vai mēs nesarežģījam pilsonības piešķiršanas likumu latviešiem, tiem Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti emigrēt uz Austrumiem un tur dzīvot, bet tagad vēlas atgriezties Latvijā. Vai mēs neesam radījuši pārlieku dažādus apstākļus — vienam latvietim ar Rietumu masku uz sejas un otram latvietim ar Austrumu masku uz sejas? Vai mēs zem šīm maskām spējam saskatīt patiesību un, izejot no šīs patiesības, veidot savas valsts likumdošanu? Tas ir vienīgais mans jautājums Pilsonības likumam. Es domāju, ka jau nākamā gada sākumā mēs sniegsim savu viedokli šajā jautājumā.

Jautājums: — Amerikas Savienoto Valstu prezidents Bils Klintons par jauno ārlietu resora vadītāju ir izraudzījies Madlēnu Olbraitu, ar kuru jūs tikāties vasarā Ņujorkā. Vai, jūsuprāt, viņas iecelšana šajā amatā kaut kādā veidā mainīs ASV politiku attiecībā pret Latviju un pārējām Baltijas valstīm?

Guntis Ulmanis: — Šis ir patīkamākais jautājums šajā preses konferencē, jo Olbraitas kundze ir ļoti vēlama un ļoti atbilstoša savam tagadējam amatam. Es domāju, ka Olbraitas kundzes attieksme pret Baltiju ir ļoti labvēlīga, pat vairāk — mūsu attiecībās valda sirsnīga, cilvēciska draudzība. Katru reizi, kad es ierodos Ņujorkā, Madlēnas Olbraitas patiesā ieinteresētība procesos, kuri notiek Baltijā, rada pārliecību, ka attiecības, kas izveidojušās starp ASV un Baltijas valstīm, kļuvušas vēl konkrētākas un rezultatīvākas tieši mūsu drošības jautājumos.

Jautājums: — Kā jūs vērtējat mandāta maiņu mūsu valdības delegācijas sarunās ar Krieviju?

Guntis Ulmanis: — Man jāatzīst, ka neesmu lietas kursā, ka valdība ir mainījusi mandātu attiecībā uz sarunām ar Krieviju. Tas ir mīnuss sadarbībā ar Ministru kabinetu. Tas ir fakts, un jūsu jautājums lika man atklāti atbildēt. Vienlaikus jāsaka, ka es kļūdījos, nosaucot termiņu, kad tiks parakstīts līgums ar Krieviju, bet es neesmu kļūdījies par mūsu vēlmi veidot šo procesu tā, lai līgums ar Krieviju tiktu parakstīts pēc iespējas ātrāk, konkrētāk un ar lielāku ieinteresētību no abām pusēm. Domāju, ka šis jaunais mandāts, par kura saturu es neko nezinu, dos iespēju Gorbunova kungam un viņa vadītajai komisijai šīs sarunas veidot daudz konkrētākas un mērķtiecīgākas. Es runāju par Gorbunova kungu kā par delegācijas vadītāju.

Jautājums: — Kā jūs vērtējat lēmumu par īres “griestu” atcelšanu?

Guntis Ulmanis: — Es nepiekrītu īres “griestu” bezierunu atcelšanai.

Jautājums: — Jūs teicāt, ka sabiedrība ir ieņēmusi pasīva vērotāja lomu. Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai sabiedrība vairs tāda nebūtu?

Guntis Ulmanis: — Kad runāju par sabiedrības pasīvo lomu, es šoreiz domāju to, ka robežas pārejas un muitas punktus ir šķērsojis gandrīz katrs otrais mūsu sabiedrības loceklis un vini ir bijuši spiesti izpildīt visus šo institūciju noteikumus, kas neatbilst mūsu vasts likumdošanai. Taču par to klusē. Es domāju, ka ne prokuratūra, ne tiesu institūcijas, ne partijas, ne politiskie spēki ar to netiks galā, ja šajā procesā neiesaistīsies visplašākie sabiedrības slāņi.

Jautājums: — Prezidenta kungs, ko jūs darīsit Ziemassvētkos?

Guntis Ulmanis: — Ziemassvētkos es atradīšos savā Jūrmalas rezidencē ar savu mazmeitu un bērniem un darīšu visu to pašu, ko jūs pārējie.

Jautājums: — Varbūt nobeigumā jūs varētu atcerēties visjautrāko atgadījumu savā dzīvē šajā gadā?

Guntis Ulmanis: — Visjautrāko? Varbūt ne jautrāko, bet man pašam visnegaidītāko, visasāko pārdzīvojumu gan. Pats dramatiskākais gadījums bija prezidenta vēlēšanas Saeimā 7. vai 8.jūlijā — īsti neatceros. Tām es nopietni gatavojos. Paredzēju ilgstošas diskusijas un pārrunas vairākās kārtās. Taču jau pēc piecām minūtēm es sapratu, ka esmu tas pats, kas biju pirms ierašanās uz šo svarīgo sanāksmi Saeimā. Otrs moments — to ņemšu vērā — bija tad, kad noklausījos radiopārraidi “Skats no malas”, kurā tika izteikts viedoklis: “Prezidenta kungs, jūs par maz tiekaties ar cilvēkiem laukos, rajonos un pilsētās,— ne tā kā jūs darījāt pirmajā gadā, kad jūs ievēlēja par Valsts prezidentu.” Es to ņemšu vērā nākamajā gadā. Mana vēlēšanās apmeklēt Latvijas laukus un mazpilsētas aizvien ir bijusi liela. Vienīgi es gribu aicināt žurnālistus,— ja es dodos apmeklēt laukus un varbūt jums ne tik interesantās vietas, tad tomēr pārvariet sevi un atrodiet iespēju atbraukt man līdzi uz vietām, kur dzīvo vienkārši ļaudis, kam ir savas problēmas, kam valstiskas lietas nav jārisina. Taču ar viņiem kopā varam pārrunāt jautājumus, kas mums visiem sāp, un rast tiem risinājumus. Pirmajā gadā, kad es apmeklēju Latvijas rajonus, bija liela masu mediju piekrišana. Taču pēdējā gadā maza. Pat Talsos, kur pieminekļa atklāšanā piedalījās pieci tūkstoši vietējo iedzīvotāju, taču ieradās tikai pāris žurnālistu. Ar to es gribu izteikt vēlmi vairāk kopīgi apmeklēt Latvijas laukus. Laimīgus Ziemassvētkus un priecīgu Jauno gadu!

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors