Ar labestību un dāsnumu sirdī

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis vakar labdarības sarīkojumā Saeimas namā:

Mūziķi Zigfrīds Muktupāvels, Ieva Akurātere, Jānis Lūsēns un Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis

Godājamie deputāti, mākslinieki, klātesošie! Nupat noslēdzas Latvijas Republikas Saeimas rudens sesija. Vairums no mums ir strādājuši pēc labākās sirdsapziņas — un tāpēc mums ir bijušas arī domstarpības un savureiz — arī savstarpējie asumi. Šis ir tas brīdis, kad aizejam Ziemassvētku atvaļinājumā — un, kaut arī domstarpības un asumi būs neizbēgami arī turpmāk, es aicinu kolēģus, visus klātesošos veltīt šo atvaļinājuma laiku mieram un pārdomām par to, kā vārdā mēs strādājam un vispār atrodamies šai pasaulē. Kā deputāti, kā pilsoņi, kā savu ģimeņu locekļi un, galu galā, vienkārši kā cilvēki. Un tieši par šo cilvēcisko aspektu es arī gribu teikt dažus vārdus.

Mēs šodien dzirdēsim koncertu, kurā piedalīsies mūsu vadošie estrādes mākslinieki. Viņi šeit ir tālab, lai šim namam netradicionālā veidā vērstu mūsu uzmanību uz to, kam diendienā diemžēl pietrūkst laika. Proti, tīri cilvēciskajam siltumam un labestībai. Un arī atbildībai par to, kas notiek mūsos pašos.

Protams, Saeima nedrīkst būt atrauta no reālās dzīves, kuru dzīvo mūsu vēlētāji, valsts pilsoņi, — taču mēs, godājamie deputāti, nedrīkstam arī aizmirst, ka mūsu valstī mīt tūkstošiem cilvēku, kuri nav mūsu vēlētāji. Vēl vairāk. Par šiem cilvēkiem vairumam mūsu vēlētāju — tāpat kā vairumam deputātu — ir gaužām aptuvens priekšstats. Šie cilvēki ir — bāreņi.

Par viņiem vairs nav atbildīgi tie, kas viņus laida pasaulē, — bet vai mēs esam atbildīgi par viņiem?

Morāliski — jā, noteikti esam. Un tāpēc, lai arī mēs nespējam atrisināt visas viņu problēmas, mūsu pienākums ir gādāt par to, lai sabiedrība kopīgiem spēkiem vismaz mēģinātu labot to likteņa netaisnību, kas ir piemeklējusi šos nabaga bērnus. Šodien mums ir iespēja ar personisko piemēru mudināt ziedot līdzekļus kaut cik normālai viņu aprūpei. Par šo naudu Krāslavas rajonā tiks uzcelta bāreņu patversme, kur bērni dzīvos, apgūs pirmās profesionālās iemaņas. Līdzekļi tiks ieguldīti arī Ziemeļu rajona patversmē.

Varbūt vēl smagāka dzīve kā bāreņiem ir bērniem invalīdiem. Valstij nav tādas naudas, ar kuru varētu pienācīgi atbalstīt viņu integrāciju sabiedrībā. Mūsu ziedojums varētu sekmēt pašas sabiedrības aktīvāku līdzdalību viņu nākotnes veidošanā un, protams, līdzdalību viņu šodienas problēmu risināšanā. Rehabilitācijas centrs un nometne — tas ir mazākais, ko mēs varētu šobrīd darīt viņu labā, bet tomēr tas būtu kaut kas reāls.

Taču jautājums nav tikai par ziedošanas pragmatiskajiem aspektiem. Ziedošana vienmēr ir bijusi un būs simbols. Simbols humānismam un labestībai un apliecinājums tam, ka es, pasauls daļa, esmu atbildīgs par visu. Tuvojas Ziemassvētki — varbūt visgaišākie svētki, kuri iekrīt vistumšākajā gada laikā. Es aicinu jūs visus piedalīties kaut mazas, bet tomēr — gaismiņas radīšanā. Es aicinu jūs atbalstīt šo ziedošanas akciju. Es aicinu jūs atbalstīt gaismu pašiem sevī.

1996. gada 19. decembrī

Saeimas preses dienests