Par valsts reģionu tagadni un nākotni

Anatolijs Gorbunovs, Ministru prezidenta biedrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pamatojoties uz Valdības deklarācijas izpildes programmu un 1995. gada 26. septembrī Ministru kabineta akceptēto dokumentu “Reģionālās attīstības politikas vadlīnijas”, ir izstrādājusi projektu “Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcija” (publicēts “LV” š. g. 5. decembrī). Sakarā ar šo projektu lūdzām ministru atbildēt uz vairākiem jautājumiem.

— Koncepcijas ievaddaļā ir atziņa, ka saimnieciskā, politiskā un kultūras darbība Latvijā ne vienmēr notiek saskaņā ar vietējo un reģionālo resursu potencēm, ka saimnieciskā prakse bieži vien ir orientēta uz šī brīža problēmu risinājumu. Kā būtu veidojama reģionālās attīstības politika kopumā, lai valstī sāktos līdzsvarota, harmoniska attīstība visās dzīves jomās? Kāds būtu galvenais priekšnosacījums šādam procesam?

— Latvijas neatkarības atjaunošana un pāreja uz tirgus ekonomiku saistās ar dziļām pārmaiņām tautsaimniecības struktūrā. Daudziem cilvēkiem ir grūti piemēroties jaunajiem apstākļiem, lauzt savu tradicionālo dzīves uztveri un domāšanu, turklāt jaunajos apstākļos ir vajadzīgas jaunas zināšanas, cita attieksme pret norisēm saimnieciskajos procesos, spēja uzņemties atibldību par savu izvēli.

Ja valsts normāli attīstās, tad nekādas īpašas reģionālās attīstības programmas nav vajadzīgas, jo tirgus — piedāvājuma un pieprasījuma attiecības — visus procesus regulē. Tiklīdz mēs izveidojam kādu reģionālās attīstības projektu vai programmu un sākam to realizēt, notiek iejaukšanās dabiskajā procesa attīstības gaitā. Šāda iejaukšanās nepieciešama tad, kad dabisko procesu gaitā stiprākie kļūst vēl stiprāki, bet vājākie pazūd pavisam. Tomēr mums ir skaidri jāapzinās, ka reģionālo attīstību veicinošie līdzekļi paši par sevi neko neatrisinās. To uzsveru tāpēc, ka vietām sabiedrībā jau tagad veidojas eiforija, sak, tiklīdz mums piešķirs īpaši atbalstāmā reģiona statusu, tā šī vieta uzreiz atplauks un mūsu cilvēki sāks labi dzīvot. Tā tas nemēdz notikt.

Valstij ir jārūpējas par savu reģionu attīstību. Taču ne tādā veidā, kā tas notiek pašlaik, kad bagātākajām pašvaldībām tiek atņemts un izdalīts nabadzīgākajām. Tāda nostādne var novest tikai pie tā, ka sāks veidoties citas disproporcijas, ka bagātākie sāks slēpt savus ienākumus, ka bagātākās firmas organizēs pagrīdes ražošanu un tirgu. Tāpēc reģionālās attīstības politikai būtu jāveicina to reģionu attīstība, kuros iestājusies ekonomiskā stagnācija, nevis jārisina rajonu finansu izlīdzināšanas problēmas.

Tagad galvenais ir tas, vai “apakšas” parādīs savu iniciatīvu, proti, izstrādās un valdībai iesniegs sava rajona ekonomiskās attīstības programmas. Mums te, “augšā”, tūlīt jau būs pieņemti gandrīz visi nepieciešamie dokumenti. Taču, ja pagastu un pilsētu pašvaldības nenāks ar savu iniciatīvu, tad mēs neko nepanāksim. Labākajā gadījumā atkal nonāksim pie kaut kāda veida izlīdzināšanas, bet ne pie radikālas reģionu ekonomiskās attīstības uzlabošanas.

— Zinot likumdošanas lēno soli valsts varas gaiteņos, gribu jautāt — vai visai daudzo, turklāt ļoti nepieciešamo likumu pieņemšana neievilksies pārlieku ilgi?

— Man šādu bažu nav. Ministru kabinets jau ir apstiprinājis šo koncepcijas projektu. Daudzus dokumentus gatavo arī Ekonomikas ministrija. Likumu par īpaši atbalstāmiem reģioniem, ja to atbalstīs frakcijas, Ministru kabinets pieņems Satversmes 81. panta kārtībā. Savukārt Ministru kabineta noteikumu pakete, kas nepieciešama šā likuma realizēšanai, jau ir konceptuāli izskatīta un tās pieņemšana būs ātra. Arī finansiālie līdzekļi pagastu, rajonu un pilsētu attīstības un teritoriālās plānošanas vajadzībām jau ir iedalīti nākamā gada budžetā. Tikko attiecīgie dokumenti Saeimā būs pieņemti, pirmais jautājums, ko izskatīs Ministru kabinets, būs īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršana. Šī statusa piešķiršanu noteiks ne vien bezdarba līmenis vai mazi ienākumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bet arī reģiona attīstības iespējas. Turklāt visai būtiski: ja būs attīstības programma, būs īpašais statuss, ja nebūs programmas, nebūs arī statusa. Jāņem vērā, ka īpaši atbalstāmā reģiona statuss pats par sevi neko nenosaka. Tas vienīgi paver iespējas. Tās ir jāizmanto un jārealizē konkrētās attīstības programmās.

Līdzīga nostādne ir arī par Reģionālās attīstības fondu. Tā piešķirtie līdzekļi netiks saistīti ar pašu īpaši atbalstāmo reģionu, bet gan ar projektiem, kam ir nozīmīga loma reģiona attīstībā. Paredzams, ka Reģionālās attīstības fonda darbu pārraudzīs Latvijas Reģionālās attīstības padome, kas būs koordinējoša institūcija valsts reģionālās attīstības politikas izstrādei un īstenošanai. Padomē ietilps ministriju (Vides un reģionālās attīstības, Ekonomikas, Satiksmes, Zemkopības), Latvijas Attīstības aģentūras, Pašvaldību savienības un pašvaldību reģionālo apvienību pārstāvji. Viena no galvenajām šīs padomes funkcijām būs sagatavot un iesniegt valdībā konkrētus reģionālās attīstības politikas īstenošanas priekšlikumus.

— Kāda būs valsts institūciju loma reģionu attīstības programmu izstrādē, jo, kā saka, no augšas jau var tālāk redzēt?

— Te acīmredzot vietā būs citu valstu pieredze, kas uzkrāta, veicot nacionālos plānojumus. Atsevišķos gadījumos valdības institūcijas tādā vai citādā veidā ieteiks reģiona attīstības programmu vai plānu, varbūt arī atsevišķu valstiski nozīmīgu objektu celtniecību. Piemēram, jau daudzkārt pieminētās celulozes rūpnīcas gadījumā. Tās celtniecībā un arī turpmākajā funkcionēšanā būs iesaistīti ne tikai divi trīs rajoni, bet pat vairāki novadi. Tāpat būs ar lielu enerģētisku objektu būvniecību. Taču plānošanā un attīstības programmas sagatavošanā pirmais solis ir valsts resursu apzināšana, visas infrastruktūras novērtēšana un tās lietderīgas izmantošanas plānošana. Tieši tas arī būs valsts institūciju darbs šajā posmā. Protams, tam jābūt plānojumam valdības līmenī jeb valsts programmai. Tāpēc jau tagad mēs uzsāksim darbu pie nacionālās programmas. Taču nedrīkst aizmirst, ka šajā jautājumā izšķirošo lēmumu pieņem pagasta vai pilsētas pašvaldības. Protams, valdība nedrīkst būt bezspēcīga, ja notiek svarīgu objektu celtniecība, valstij jāpieņem valstiski svarīgi lēmumi un jāiedarbina īpašas sviras. Taču tas notiek tikai īpaši svarīgos gadījumos.

Runājot par reģionālās attīstības nacionālās programmas izstrādāšanu, jāmin tāds svarīgs aspekts kā uzņēmējdarbības veicināšana. Ir skaidrs, ka bez uzņēmējdarbības aktivizēšanas nav iespējama reģiona attīstība. Tas jau tiek darīts, taču uzņēmējdarbība daudz vairāk jāveicina īpaši atbalstāmos rajonos — gan finansiāli, gan morāli, gan izplatot pozitīvo pieredzi. Mūsu valstī ir izveidoti uzņēmējdarbības atbalsta centri, darbojas Latvijas Attīstības aģentūras struktūra, pastāv lauksaimniecības konsultāciju centri. Ir arī jauni veidojumi — dažādi tehnoloģiskie centri, biznesa inkubatori un inovāciju centri. Īpaši interesanti ir inovāciju centri. Tajos strādā entuziasti, kas nodarbojas vienīgi ar jaunievedumiem. Daļu viņu darba finansē valsts, daļu sedz ienākumi par izdarītajiem pakalpojumiem. Es uzskatu, ka nākamajā gadā, sastādot valsts budžetu 1998. gadam, valsts finansējums šiem centriem ir ievērojami jāpalielina. To darbību vajadzētu saistīt ar konkrētiem projektiem un to realizēšanu. Jāpanāk, lai viņu darbs nepaliktu tikai konsultāciju līmenī. Lai šie entuziasti būtu ieinteresēti sameklēt cilvēkus, kas paši labprāt iesaistītos jaunievedumu īstenošanas procesā, lai veidotos abpusēja ieinteresētība.

Visas šīs uzņēmējdarbības veicināšanas formas, kuras pastāv un darbojas Latvijā, ir valstij jāatbalsta. Taču atbalsts noteikti saistāms ar uzņēmējdarbības efektivitāti un mērķtiecību. To realizēt es esmu iecerējis kā savu personisko uzdevumu.

— Risinot reģionālās attīstības politikas un stratēģijas jautājumus, jums ir izveidojusies laba sadarbība ar vairākām ministrijām. Kāda tā, sagatavojot šo koncepcijas projektu, ir ar pašvaldībām, ar Latvijas Pašvaldību savienību? Kā viņi vērtē izstrādāto projektu?

— Mūsu ministrijai ir laba sadarbība ar Ekonomikas ministriju un Satiksmes ministriju. Protams, šajā procesā veidojas gan pretrunas atsevišķos jautājumos, gan sacensība un konkurence. Bet tas viss nāk lietai par labu. No vienas puses, mums šāda apjoma darbam nepietiek speciālistu, no otras — pilnīgi aplami būtu veidot lielu speciālistu kontingentu. Tāpēc ir labāk, ka ar šo jautājumu nodarbojas vairāku ministriju eksperti un viņu darbību koordinē no viena centra — Ministru kabineta.

Ar pašvaldībām sadarbība ir normāla. Pašvaldību līmenis gan ir ļoti dažāds. Ir tādas pagastu pašvaldības, kas nepārtraukti risina tālākās attīstības jautājumus, meklē iespējas savu resursu izmantošanai, ņem kredītus, varbūt reizēm pat riskē vai kļūdās. Taču neatlaižas. Tādu pašvaldību ir daudz. Taču turpat līdzās ir pagasti vai mazpilsētas, kuru pašvaldības orientējas tikai uz dotāciju saņemšanu. Diemžēl pašvaldību izlīdzināšanas likumam jābūt tādam, lai tiktu nodrošināta katras skolas, bērnudārza, veco ļaužu mītnes un citu iestāžu funkcionēšana neatkarīgi no tā, vai valde meklē ceļus, kā papildināt pašvaldības kasi, vai arī apmierinās ar dotācijām.

Valdība ir piešķīrusi pašvaldībām mērķdotācijas, lai tās izstrādātu teritoriālās plānošanas un attīstības projektus. Līdz 9. decembrim saņēmām 164 iesniegumus. Tātad apmēram viena trešdaļa pašvaldību par savas teritorijas attīstību ir nopietni domājusi. Tagad mēs vērtējam šos pieprasījumus. Vispirms pašvaldībām izmaksājam 25 procentus, lai tās varētu veikt šo attīstības programmu iestrādi, bet atlikušos 75 procentus — pēc programmu pabeigšanas. Jau nākamajā gadā, paredzot to budžetā, šajā darbā iesaistīsim ekspertus — mūsu pašu zinātniekus un speciālistus. Domāju, ka pašvaldības izmantos šo iespēju un konkursa kārtībā savu teritoriālās attīstības plānu izstrādē iesaistīs šos cilvēkus. Mēs strādāsim kopā ar pagastu un pilsētu pašvaldībām. Man ir jāparaksta teritoriālo attīstības plānojumu finansējums, un es esmu ieinteresēts, lai šī nauda tiktu pēc iespējas mērķtiecīgāk izmantota.

— Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcijas projektā daudzviet iestrādāti arī šā jautājuma starptautiskie aspekti. Kā jūs vērtējat to nozīmi?

— Pirms vairākiem gadiem man kā valsts vadītājam bija gods parakstīt Riodežaneiro vienošanās dokumentus. Jau toreiz izvizījās jautājums par dabas aizsardzību un līdzsvarotu reģionālo attīstību, jo valstu ekonomiskās attīstības procesos jau bija radušies pretrunīgi akcenti. Pēc Otrā pasaules kara daudzās valstīs priekšplānā bija ražošanas attīstība, lielāku ienākumu gūšana, cilvēka dzīves līmeņa celšana. Un ilgi nebija jāgaida, kad — sevišķi Eiropā — saasinājās jautājums par dabas aizsardzību.

Šobrīd mums ir daudz vienkāršāk un vieglāk piemēroties daudzajos dokumentos noteiktajām visai striktajām prasībām par dabas aizsardzību, jo Rietumeiropā ekonomiskā attīstība notika uz dabas resursu rēķina, nodarot tai lielus kaitējumus. Pie mums tie bija salīdzinoši nenozīmīgi.

Mēs iesaistāmies Baltijas jūras valstu padomes darbā. Gan politiskajos pasākumos, gan gluži konkrētās lietās. Nesen es piedalījos Baltijas jūras valstu padomes rīkotajā plānošanas un attīstības ministriju vadītāju konferencē, jo mums ir svarīgi zināt ne tikai to, kas notiek Latvijā, bet arī to, kas norisinās ap mums, piemēram, Baltijas jūras reģiona valstīs, arī Krievijā. Mums ar tām ir jāsastrādājas dažādās programmās, jo mēs esam tranzīta zeme un mūsu valsts reģionu attīstība lielā mērā ir atkarīga arī no Latvijas līdzdalības dažādās starptautiskās programmās. Jau tagad aktuāla kļūst iekļaušanās programmās “AGENDA – 21” un “Vision and Strategies Around the Baltic Sea – 2010”.

Eiropā ir uzkrāta liela reģionālās attīstības pieredze. Tur šim nolūkam kalpo speciāli fondi. Veidojot līdzsvarotas reģionālās attīstības politiku, šo valstu valdības vadās no reģiona attīstības galamērķa. Kā to saprast? Neattīstīts reģions nozīmē to, ka tur nepastāv arī potenciāla tirgus iespējas. Tātad tur nav ne tikai pietiekami daudz darbavietu, bet tur nav arī noieta precēm, jo iedzīvotājiem trūkst ienākumu. Un, risinot jautājumu par reģiona attīstību, uzmanība pirmām kārtām tiek pievērsta šim aspektam.

Izstrādājot attīstības programmas, vispirms tiek veikta visu reģiona resursu precīza uzskaite, kas aptver gan iedzīvotājus, gan pilsētas, gan infrastruktūru. Tikai pēc tam iezīmē attīstības iespējamos virzienus. Šāda pieeja jāizmanto arī mums.

Mums jāizmanto arī Zviedrijas un Somijas pieredze tālo ziemeļu teritoriju un savu pierobežas rajonu uzturēšanā, ņemot vērā, kā cilvēkiem tur nodrošina normālas dzīves iespējas un elementāru reģiona attīstību. Tas tiek panākts ar valsts subsīdiju palīdzību. Pielietotie subsidēšanas principi mūs var interesēt, jo mūsu valsts austrumu pierobežā ir līdzīga ekonomiskā situācija.

Veidojot Latvijas reģionālās attīstības plānus un programmas, mums ir būtiski svarīga rietumvalstu pieredze šā jautājuma risināšanā. Turklāt jāiekļaujas Latviju aptverošā reģiona valstu dažādās sadarbības norisēs. Un galvenais, ko es gribu īpaši uzsvērt, — mums ne vien jācenšas šajos pasākumos paust savas intereses, bet jāprot tās arī aizstāvēt savstarpējā konkurences cīņā.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors