ATSAUCĒ IETVERT:
Pie Rīgas Pils Ziemassvētku eglītes - ar savu sapni un gaišumu acīs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.12.1996., Nr. 225 https://www.vestnesis.lv/ta/id/41682
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Pie Rīgas Pils Ziemassvētku eglītes — ar savu sapni un gaišumu acīs
Rīgas pils laukumā vakar iedegās lielā
svētku egle. Svinīgo brīdi sirsnīgu darīja mirdzošās mazo bērnu
acis, vecmāmiņu un vectētiņu gādīgā rosīšanās un daudzo
skolasbērnu draiskās čalas.
No dziļiem, tumšiem siliem,
No zvēru pārpilniem mežiem
nāk Ziemassvētku vecītis kopā ar ņipru Zaķēnu, Lapsu un citiem meža zvēriņiem. Pie rokas vecītim — labs un paklausīgs puisītis Guntis. Un viņi visi kopā iededz Rīgas pils eglīti.
Valsts prezidents sveic bērnus un visus Latvijas iedzīvotājus Ziemassvētkos. Tie allaž tikuši svinēti kā ģimenes svētki: kas būtu eglīte bez bērniem un kam būtu prieks dedzināt eglīti, ja apkārt tai neskanētu līksmas bērnu balsis. Bērniem jāaug lieliem, stipriem, gudriem, ik dienas sev uzdodot jautājumu — ko labu esmu šodien paveicis pats sev, saviem vecākiem, savai zemei. Prezidents novēl visiem dzīvot ar savu sapni — ar sapni par rītdienu, nākotni.
Kā allaž aizrautīgi dejo “Dzintariņa” meitenes un zēni, spēlē pūtēju orķestra muzikanti, dzied un dejo Siguldas “Senlejas” sievas, meitas un puiši, mudinot visus mazos un lielos izlocīt balsis un kājas. Kad sārto vakarblāzmu pār Daugavu dzēš ziemas mijkrēsla, klāt ir arī brīdis, kad vaļā veras Ziemassvētku vecīša dāvanu maisi. Un katram kaut kas tiek — par dziedāšanu, par dejošanu, par to, ka atnācis uz eglīti.
Eglīte laukumā pie Rīgas pils ir gana ražena, gana mirdzoša un skaista. Tā degs līdz pat gadumijai un vēl kādu dienu, gaidot ciemiņus no malu malām.
Aina Rozeniece,
“LV” korespondente
Fotoinformācija vēl — 4.lpp.
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”