pēc notikuma

Mēs cīnāmies — tik ilgi, kamēr elpojam

Latviešu strēlnieku apvienības

6. kongresā, 1996.gada 18.decembrī

LSA priekšsēdētājs VILIS KRŪMIŅŠ:

Cienītie frontinieki un cīnītāji par Latvijas neatkarības atjaunošanu!

Ir pagājuši divi gadi kopš pēdējā kongresa, un tagad varu īsi ziņot par to, ko darīja Latviešu strēlnieku apvienības izvēlētā vadība 1995. un 1996. gadā.

Vispirms un galvenais — bija neatlaidīga cīņa par savu principu aizstāvēšanu un īstenošanu.

Kādi bija šie principi, kādi tie ir un kādi tie būs?

Pirmais princips — mūsu valsts atjaunotās neatkarības aizstāvēšana. Mūsu apvienība tapa tieši tajā laikā, kad tikko aizsākās cīņa par kādreiz zaudētās valsts neatkarības atjaunošanu, tad, kad bija vēl draudi un risks katrā mūsu nopietnākā solī ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu un pēc tam par šīs izkarotās neatkarības aizstāvēšanu. Ir viegli saprast, ka aizstāvēt demokrātiskas, neatkarīgas valsts suverenitāti vienlaikus nozīmē arī šīs valsts Satversmes, demokrātiskās Satversmes stingru ievērošanu. Šai sakarā gribētos pasvītrot, ka divu pēdējo gadu laikā LSA izmantoja esošās iespējas deklarēt savu nostāju neatkarības un Satversmes aizstāvēšanas jomā, kritizējot visas tās parādības, kuras bija pamanāmas jau pirms vairākiem gadiem un kuras jo tālāk, jo vairāk sevi lika ieraudzīt. Un šīs parādības kopā varētu nosaukt — necieņa pret valsts Satversmi.

Vai nav savādi, ka tai pašā laikā, kad Satversmi pārkāpj augstas amatpersonas augstākajos varas līmeņos, kad mūsu neatkarība tiek apdraudēta arī no ārienes, ka tai pašā laikā gan skolu sistēmā, gan masu informācijas līdzekļos, gan arī cita veida audzināšanas un ietekmēšanas sfērās tikpat kā nekas netiek minēts par to, kā darbojas tās amatpersonas, kuru konstitucionālais pienākums ir aizstāvēt Satversmi.

LSA divos pēdējos gados trīskārt iesniedza savus rakstiskos dokumentus par Satversmes pārkāpumiem. Uz iesniegumiem atbildes bija. Tās bija laipnas, atbildētas ar pateicību, bet no tā, ko mēs prasījām, reāli darīts ļoti maz. LSA centās, cik iespējams biežāk izmantot valsts masu informācijas līdzekļus, kā arī lielāko laikrakstu redakcijas, lai pieminētos momentus īpaši pasvītrotu. Jāsaka, ka šai ziņā visai nopietns atbalsts radās plašos sabiedrības slāņos. Te ir mūsu spēks. Pieminēšu, ka nepilnos divos gados LSA vadība piedalījās 19 speciālās radio pārraidēs, nerunājot par atsevišķiem LSA darbības atspoguļojumiem aktuālo notikumu un ziņu izklāstos. Turklāt vēl vairākos dienas laikrakstos bija iespiestas četras lielas intervijas par LSA darbību un šīs darbības principiem, kā arī par pašas LSA nostāju attiecībā pret vairākām parādībām mūsu valstī.

Viens no nopietnākajiem mūsu darbalaukiem bija demokrātisko principu ieviešana, ieaudzināšana un aizstāvēšana bruņotajos spēkos. Šai virzienā LSA jo aktīvi sāka darboties pēc tam, kad 1995. gada marta beigās tika uzņemta par juridisko biedru Eiropas valstu karavīru apvienību asociācijā “Eiromil”. Tādu godu no Baltijas valstīm un šo valstu karavīru organizācijām izrādīja vienīgi LSA. Jau 6. Saeimas laikā, kad mūsu apvienības pārstāvji piedalījās “Eiromil” sēdē Budapeštā, nekavējoties ziņojām mūsu valsts vadībai: Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdim, Ministru prezidentam, Nacionālajai drošības padomei, Aizsardzības ministrijas vadībai, arī Zemessardzes vadībai. Mēs rakstiski un mutiski centāmies skaidrot, kāda ir “Eiromil” organizācijas nostāja demokrātisko principu ievērošanai bruņotajos spēkos. Arī tiešās sarunās ar vadošajām personām centāmies pasvītrot, ka “Eiromil” — tā nav zināmā kara veterānu organizācija, ka tās nozīme Eiropas valstu sadarbībā demokrātijas jomā ir ļoti nozīmīga, ka arī starptautiskā sadarbība bruņoto spēku nozarē var būt sekmīga tikai tad, ja tiek ievērota “Eiromil” organizācijas programma.

Šajā rudenī septembra vidū divas dienas Rīgā pēc mūsu lūguma viesojās “Eiromil” prezidents J. Rotbola kungs un viņa palīgi. Pēc “Eiromil” prezidenta vizītes Rīgā LSA sagatavoja iesniegumu Valsts prezidentam, Nacionālās drošības padomei, Saeimas priekšsēdim, Ministru prezidentam, tāpat arī bruņoto spēku vadībai par patriotiskās un ētiskās audzināšanas uzlabošanu bruņotajos spēkos. Šo dokumentu jau novembra vidū iesniedzām augstāk minētajām institūcijām. Pašreiz sarunā ar Saeimas priekšsēdētāju Alfredu Čepāni pirmo reizi saņēmām pozitīvu atbildi, ka Saeimas vadība Nacionālās drošības padomes ietvaros rūpīgi izskatīs LSA iesniegumu un atsaucīgi izturēsies pret ierosinājumiem, kuri konkrētā formā ir pateikti šajā iesniegumā.

Es gribu īpaši akcentēt kādu no iesnieguma pamatpunktiem, kurš nosaka, ka Aizsardzības ministrijai kopā ar SA vadību mēneša laikā ir jāizstrādā nolikums par LSA nodaļu darbību bruņotajos spēkos un jāsāk šī nolikuma realizēšana. Cerēsim!

Samērā grūts jautājums, varētu pat teikt — pats grūtākais, kurā es kopā ar valdes vadītājiem un viņu vietniekiem nepanācu kaut cik nozīmīgu atrisinājumu, ir strēlnieku apvienības materiālā stāvokļa uzlabošana. Bija skaidrs, ka ar katru gadu un arvien ātrāk krietna daļa no mūsu apvienības biedriem, t.i., bijušie frontinieki, nokļūst arvien grūtākos materiālos spaidos, kuru dēļ viņi nav spējīgi ne tikai sabiedriski darboties, bet daļa arī strādāt.

Čikāgas Veco latviešu strēlnieku biedrība atteicās no īpašumiem Latvijā par labu mūsu apvienībai. Tieslietu ministrija izsniedza mums dokumentu, kurā apliecina mūsu juridiskās un morālās tiesības uz Veco Latviešu strēlnieku biedrības kustamo mantu un nekustamiem īpašumiem valstī. Sarežģījumi vēl būs arī ar Rīgas Strēlnieku biedrības nama pārņemšanu Kalnciema ielā 32. Ātrāk un bez īpašām iebildēm varētu notikt otrā Rīgas nama, tāpat Rubas muižas centra pārņemšana mūsu apvienības īpašumā.

Vienu no nekrietnākajiem pāridarījumiem LSA saņēma pagājušajā, 1995. gada, maija vidū, kad mums uzdāvinātā P. Dardzāna piemiņas fonda nauda, kura 1992. gada beigās bija pārsūtīta uz “Banku Baltija”, tika iesaldēta, šis konts tika slēgts. Nu jau saņemti pirmie solījumi, ka drīz pēc Jaunā gada LSA atdabūs tos līdzekļus, kuri bija šajā kontā, un tie ir gandrīz 5 000 latu.

Pagājušajā gadā, apmēram gadu pēc mūsu iepriekšējā kongresa, LSA kopā ar Tieslietu ministriju sagatavoja likumprojektu par papildu atvieglojumiem Latvijas pilsoņiem — Otrā pasaules kara dalībniekiem. Tika izdarīts it kā viss. Pagājušā gada maija sākumā personīgā sarunā ar toreizējo Ministru prezidentu Māri Gaili saņēmu stingru solījumu, ka jau gatavais projekts tiks dažu nedēļu laikā parakstīts un attiecīgā Satversmes panta kārtībā iesniegts Saeimai apstiprināšanai. Bet Saeimas komisijās nodotais projekts aizkavējās līdz pat 6. Saeimas priekšvēlēšanu laikam un, kad sāka darboties jaunā Saeima, izrādījās, ka iepriekšējās Saeimas komisijās projekta dokumenti pazuduši. Patlaban gatavojam jaunu iesniegumu tagad jau otrajam 6. Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim.

LSA bija pirmā no latviešu patriotiskajām organizācijām, kura izgāja un nostājās Latvijas neatkarības atjaunošanas pozīcijās. Tur tā pašā pirmajā kritiskajā posmā 1991. gada janvārī zaudēja biedru, vairāki guva smagus ievainojumus. Toreiz vēl grūti bija pateikt, kāds būs laiks, kas sekos janvārim. Vēl grūtāk bija pateikt, kāds būs augusts. Un pienāca augusta divas naktis, kad cits citam nodevām paroli — “tik ilgi, kamēr elpojam”.

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis:

— Es pateicos par iespēju būt jūsu vidū. Tas sagādā patiesu gandarījumu. Es saprotu, ka jūsu vecuma cilvēkiem un jūsu sabiedriski politiskajai organizācijai nav viegli risināt problēmas...

Kad 6. Saeima uzsāka darbu — pirms gada —, mēs saņēmām mantojumā no 5. Saeimas 231 likumprojektu, kas nebija izskatīts. Tā kā 6. Saeimā politisko spēku samērs ir citāds nekā 5. Saeimā, tad daudzi no iesāktajiem un iestrādātajiem dokumentiem netika pieņemti vai tika uzskatīti par nesvarīgiem. Un es neticu, ka kāds no šiem dokumentiem varēja pazust, kā te tika teikts kritikā (bija “izgaisuši” trīs LSA iesniegtie projekti — D.R.), domāju, ka kāds tos bija nolicis kaut kur tālākā atvilktnē, bet lai tiktu vaļā no Krūmiņa kunga, pateica, ka tie vienkārši ir pazuduši.

Kostandas kungs šeit kongresā runāja par militāro koncepciju, kuru sagatavojusi opozīcija, kuras vadītājs ir viņš pats — Odisejs Kostanda. Bet, lūk, šo militāro koncepciju diemžēl Saeima neatbalstīja. To neatbalstīja arī pašreizējā Aizsardzības ministrija, līdz ar to arī Ministru kabinets.

Priekšsēdētājs Vilis Krūmiņš ir griezies Saeimā ar priekšlikumu, ka Latviešu strēlnieku apvienībai būtu jādod tiesības darboties Nacionālajos bruņotajos spēkos. Man nav iebildumu. Jūsu pieredze, jūsu zināšanas varētu noderēt Nacionālo bruņoto spēku karavīriem, arī virsniekiem, kuriem nav šādas pieredzes. Bet lai to izlemtu, ir nepieciešams Nacionālās drošības padomes vai Saeimas lēmums. Esmu šo jautājumu pārrunājis ar Valsts prezidentu. Un kāpēc jums šajā sakarā nepieņemt konkrētu rezolūciju par savas šādas darbības uzsākšanu?

Lai jums Jaunais gads būtu patīkams un priecīgs!

Saeimas deputāts Odisejs Kostanda:

— Tas ir liels gods, ka es krietni jaunāks par jums, varu būt jūsu vidū. Dzīvē jūs esat piedzīvojuši visu ko, daudzi lējuši asinis. Tāpēc jūsu vārds Latvijā ir svarīgs, jo tas ir balstīts uz dzīves pieredzi, turklāt lielākoties — ļoti rūgtu. Es nekad neaizmirsīšu tos brīžus un tās dienas, kad kopā ar Strēlnieku apvienības vīriem, sievām tika vadītas 1991. gada janvāra barikāžu dienas. Tā bija kārtējā zvaigžņu stunda strēlniekiem, Latviešu strēlnieku apvienībai. Nekad neaizmirsīšu arī to, kas notika tā paša gada augustā un jūsu lomu tajā. Esmu pateicīgs Vilim Krūmiņam par tām stundām, ko viņš tikšanās reizēs ir veltījis man, dodams politiskus padomus. Tie bija labi, noderīgi padomi. Esmu pateicīgs daudziem Strēlnieku apvienības vīriem par praktiskajiem priekšlikumiem sarunās. Ir svarīgi, lai jūsu darbs turpinātos, kļūtu aizvien ietekmīgāks valsts aizsardzības stiprināšanā. Ir svarīgi panākt, lai Latviešu strēlnieku apvienībai būtu iespēja kā sabiedriskai organizācijai un kā Eiropas valstu karavīru asociācijas “Eiromil” dalībniecei ietekmēt cīņu pret negatīvajām parādībām mūsu bruņotajos spēkos, lai radītu pozitīvas pārmaiņas, pozitīvas reformas, kuras mums ir ļoti nepieciešamas. Jāsaka pilnīgi atklāti — reālas armijas pašlaik Latvijā nav. Diemžēl nav izveidota jaunā virsniecība, šis process rit pārāk lēni. Bet vecos, pieredzējušos virsniekus zināmā mērā cenšas “izskalot”, izbīdīt ārā no bruņotajiem spēkiem. Jaunu vietā nav. It sevišķi, ja raugāmies uz Zemessardzi, es nenoliedzu, tur ir patriotiski cilvēki, bet viņi nav kaujas komandieri, ja situācija to prasīs. Daudzi ir apraduši ar to vietu, ko viņi ieņem, tāpēc es viņus sauktu par militāro ierēdniecību...

Mums vajadzīgs vēl daudz spara. Un visvairāk mums vajadzīgs nevis fiziskais, bet gara spēks. Nesalūzt, nezaudēt mieru! Pašsavaldīšanos! Būt pārliecinātiem par mūsu darba pareizību!

Saeimas deputāts Gundars Valdmanis:

— Es atļaušos apgalvot, ka Latvijā nav demokrātijas, ka dzīves līmenis ir zemāks, nekā tas ir bijis kādreiz. Mums ir vairāk cilvēku zudis, nekā Otrā pasaules kara laikā. Mums ir liela traģēdija. Jūsu pieredze, jūs kādreiz esat skatījušies nāvei acīs... Mums ir grūta cīņa priekšā. Jūsu palīdzība būs vajadzīga. Jums ir labs vadītājs. Jūs esat norūdīti. Es novēlu veselību un cīņas garu!

Teksts: Dainis Rugājs

Foto: Arnis Blumbergs

Pirms kongresa — atvaļinātie virsnieki: vecākais leitenants Oskars Engels un pulkvedis Igors Briežkalns; kongresa laikā — delegāti ieklausās referentu domās