Arhīvi runā

Latvijas bāreņu atgriešanās no Sibīrijas

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, —

“Latvijas Vēstnesim”

Daudzi 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā izsūtīto bērni svešumā palika bez saviem apgādniekiem. Viņu tēvi tika nošauti vai nomira soda nometnēs, bet daudzi specnometinājuma vietās drīz zaudēja arī savas mātes un citus piederīgos, tādēļ viņi nokļuva dažādos Sibīrijas bērnunamos vai tika nodoti audzināšanā citās ģimenēs.

Pēc Latvijā palikušo izsūtīto bērnu radinieku lūguma LPSR Izglītības ministrija 1946. un 1947. gadā organizēja latviešu bērnu bāreņu un pusbāreņu reevakuāciju no specnometinājuma vietām Sibīrijā. 1946. gadā 12 reisos izdevās atvest uz Latviju vairāk nekā 1300 bērnu. Viņi tika nodoti audzināšanā radinieku ģimenēs vai Latvijas bērnu namos. 1947. gadā Izglītības ministrijas Bērnu namu daļa griezās ar lūgumu pie apriņķu tautas izglītības nodaļām, lai ar radinieku palīdzību noskaidrotu aizvesto bērnu vārdus, viņu atrašanās vietas Krievijā un iespējas uzņemties viņu audzināšanu. Tika savāktas ziņas no visām Latvijas pilsētām un pagastiem. Izglītības ministrijas Bērnu namu daļas darbinieki arī Krievijas novadu, apgabalu un autonomo republiku izglītības iestādēm lūdza palīdzību, lai noskaidrotu aizvesto latviešu bērnu atrašanās vietas un lai viņi varētu atgriezties Latvijā.

Latvijas Valsts arhīva dokumenti sniedz vērtīgu informāciju par latviešu bāreņu atgriešanos no Sibīrijas, kā arī par Bērnu namu daļas darbinieku pūlēm izvest no nometinājuma vietām pēc iespējas lielāku latviešu bērnu daudzumu. Publicētie dokumenti papildina ziņas, kuras lasītāji var iegūt, iepazīstot žurnāla “Latvijas Arhīvi” pielikumus — 1941. gadā represēto sarakstus.

LPSR izglītības ministra vietnieka K. Ratnieka

un Bērnu namu daļas priekšnieka A. Stubova

1946. gada 11. marta ziņojums LPSR Iekšlietu ministrijas specdaļas priekšniekam majoram Fiļipovam

par latviešu bāreņu reevakuāciju no Sibīrijas

LPSR Iekšlietu ministrijā

b. Fiļipovam

1946. gada 11. martā

Saskaņā ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja norādījumu LPSR Izglītības tautas komisariātam ir uzdots reevakuēt no Krasnojarskas un Tomskas novada latviešu tautības bērnus:

a) kuri atrodas bērnu namos (vecumā no 4 līdz 16 gadiem);

b) kuri ir saņēmuši Iekšlietu tautas komisariāta atļauju par atgriešanos Latvijas PSR.

Pēc Izglītības tautas komisariātā esošām ziņām iepriekš nosaukto novadu bērnu namos bez tiem 34 bērniem un pusaudžiem, kuri norādīti sarakstā, atrodas vēl 38 latviešu tautības bērni. Lūdzam jūsu principiālu atļauju par visu bērnu namos esošo latviešu tautības bērnu reevakuāciju uz Latvijas PSR Izglītības ministrijas bērnu namu sistēmu bez individuālās atļaujas izsniegšanas katram. Bez sīkākām ziņām par šiem bērniem visu bērnu reevakuācija no bērnu namiem nav iespējama.

Bērniem, kuri atrodas pie privātām personām vai ir vecāki par 16 gadiem, lūdzam izsniegt caurlaides (..).

LPSR izglītības ministra vietnieks

K. Ratnieks

LPSR Izglītības ministrijas Bērnu namu daļas priekšnieks

A. Stubovs

LVA, 700. f., 6. apr., 2.1., 13. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

LPSR izglītības ministra vietnieka K. Ratnieka

un Bērnu namu daļas priekšnieces A. Helmanes

1946. gada 6. aprīļa lūgums LPSR Iekšlietu ministrijas

specdaļas priekšniekam Fiļipovam izskatīt jautājumu

par latviešu bāreņu atgriešanos no Sibīrijas

LPSR Iekšlietu ministrijā

b. Fiļipovam

1946. gada 6. aprīlī

Latvijas PSR Izglītības ministrija nosūta Jūsu izskatīšanai 1941. gadā no Latvijas PSR uz Austrumsibīriju izsūtīto vecāku bērnu radinieku iesniegumus ar lūgumu nepilngadīgajiem bērniem, kuri pazaudējuši savus vecākus un kuriem nav eksistēšanas līdzekļu, atļaut atgriezties Latvijas PSR, lai viņus nodotu audzināt aizbildņiem vai Latvijas PSR bērnu namos.

LPSR izglītības ministra vietnieks

K. Ratnieks

Bērnu namu daļas priekšniece

A. Helmane

LVA, 700. f., 6. apr., 2.1., 94. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

LPSR izglītības ministra vietnieka K. Ratnieka

1946. gada 15. aprīļa ziņojums LPSR Ministru Padomes

Pastāvīgajai pārstāvniecībai Maskavā

LPSR Ministru Padomes

Pastāvīgajai pārstāvniecībai

1946. gada 15. aprīlī

LPSR Izglītības ministrija lūdz Jūsu atbalstu latviešu bērnu bāreņu reevakuācijas lietā, kuri atrodas bērnu namos un pie privātām personām KPFSR Krasnojarskas novadā un Tomskas apgabalā.

Bērnu reevakuāciju attiecīgās iestādes ir atļāvušas.

Reevakuācijai ir paredzēti apmēram 200 bērni, kurus paredzēts evakuēt 1946. gada maijā un jūnijā pa 40–50 cilvēku lielām grupām no savākšanas punktiem Krasnojarskā un Tomskā sekojošos termiņos: 2 grupas no Krasnojarskas maijā, 1 grupu (bērni no visattālākajiem Krasnojarskas novada rajoniem) no Krasnojarskas jūnija pirmajā pusē un 1 grupu (bērni no Tomskas apgabala) no Tomskas jūnija pirmajā pusē.

LPSR Izglītības ministrija lūdz Jūsu atbalstu 2 vagonu piešķiršanai maijā un 2 vagonu piešķiršanai jūnijā, lai pārvestu reevakuējamos bērnus no Krasnojarskas un Tomskas stacijas līdz Rīgas stacijai.

Visus ar augstāk minēto bērnu reevakuāciju saistītos izdevumus sedz LPSR Izglītības ministrija.

Tiešajam darbam, lai organizētu bērnu reevakuāciju, uz Krasnojarsku izbrauc LPSR Izglītības ministrijas darbinieki Lūse Anna Kārļa m., Stradiņš Pēteris Andreja d., Slengmane Ernestīne Ernesta m. (..)

LPSR izglītības ministra vietnieks

K. Ratnieks

LVA, 700. f., 6. apr., 2.1., 10. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

LPSR Ministru Padomes Pastāvīgās pārstāvniecības

vadītāja Čadaraiņa 1946. gada 23. aprīļa ziņojums

LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam V. Lācim

par latviešu bērnu reevakuāciju no Sibīrijas

Pilnīgi slepeni

Godājamais Vili Tenisovič!

Latvijas PSR Izglītības ministrija ir atsūtījusi darbinieku grupu, lai izvestu no Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala bērnus–bāreņus, kuru vecāki administratīvā kārtā ir izvesti no Latvijas un tagad ir miruši.

KPFSR Izglītības ministrijā tika noskaidrots, ka šās kategorijas bērnu izvešanai nav PSR Savienības Ministru Padomes lēmuma, kamdēļ KPFSR Izglītības ministrija atteica palīdzību, bet es pēc tam biju spiests saistīties ar Iekšlietu ministriju, jo Latvijas PSR iekšlietu ministrs b. Eglītis atsaucās uz PSRS Iekšlietu ministrijas atļauju.

Tā rezultātā es noskaidroju, ka PSRS iekšlietu ministrs b. Kruglovs šo jautājumu nav izskatījis. Jautājumu nav skatījis arī ministra vietnieks b. Černiševs.

PSRS Iekšlietu ministrijas 1. specdaļas priekšnieks b. Kuzņecovs, uz kuru atsaucas Latvijas PSR Augstākās Padomes darbinieki, izglītības ministra vietnieks b. Ratnieks un citi, arī atļauju nav devis un neko par šo jautājumu nezina.

Darbinieks Ļeļuks, kurš speciāli nodarbojas ar bērnu jautājumu, arī atbildēja, ka viņš ar šo jautājumu neesot nodarbojies un ka viņš kategoriski iebilstot pret bērnu izvešanu.

Ņemot vērā, ka bērnu ievešanai Latvijas PSR atļauju ir devis Latvijas PSR ministra vietnieks (pareizi — LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks — J.R.) b. Trinklers un ka Latvijas PSR Iekšlietu ministrija — b. Eglītis ir devis atļauju ievest Latvijā 34 bērnus, un ka uz Krasnojarskas novadu ir aizsūtīta nauda un apģērbs bērniem, kā arī to, ka divi komandētie cilvēki brauc pa savām personīgajām lietām, es arī rekomendēju braukt uz minēto vietu un, ja izdosies ar vietējām iestādēm atrisināt visus bērnu pārvešanas jautājumus, izpildīt šo uzdevumu uz to personu atbildību, kuras viņus ir komandējušas, bet nav noformējušas bērnu izvešanu ar PSRS Ministru Padomes lēmumu.

Vienlaicīgi es esmu izvirzījis šo jautājumu PSRS Iekšlietu ministrijā, lai tā dotu savu slēdzienu, lai PSRS Ministru Padomē izvirzītu jautājumu par bērnu izvešanu uz Latviju (apmēram 300 cilvēki).

Ņemot vērā to, ka šī ir sevišķi politiska lieta, uzskatu par nepieciešamu Jūs informēt gadījumā, ja rastos pārpratumi.

Čadarainis

23./IV.46.g.

Maskavā

LVA, 270. f., 1. s apr., 207. l., 118. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Atzīmes dokumentā:

b. Trinkleram

Kopā ar b. Eglīti un b. Strazdiņu noskaidrojiet šo sarežģīto jautājumu un atšķetiniet to.

V. Lācis

26./IV–46.

LPSR izglītības ministra vietnieces O. Djogtevas

1946. gada 25. jūlija lūgums LPSR Augstākās Padomes

Prezidija priekšsēdētājam A. Kirhenšteinam

atļaut turpināt bērnu pārvešanu no Sibīrijas

Nr. 2/17

1946. gada 25. jūlijā

LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam

profesoram, Dr. A. Kirhenšteinam

Par bērnu atgriešanos Latvijas PSR

no Krasnojarskas un Tomskas apgabala

Pamatojoties uz LPSR Iekšlietu ministrijas š. g. 8. jūlija rakstu Nr. 5/4–7098, 1941. gadā no Latvijas PSR administratīvi izsūtīto vecāku bērniem bāreņiem līdz pilngadībai atbilstoši patronēšanas un aizbildniecības likumam atļauts atgriezties Latvijas PSR.

1946. gada 9. jūnijā no Krasnojarskas Rīgā atvests 101 bērns un š. g. 14. jūlijā no Tomskas — 74 bērni.

Bērnu reevakuācija no minētajiem apgabaliem tomēr sagādā zināmas grūtības, jo dažas vietējās Iekšlietu ministrijas iestādes Krasnojarskas novadā un Tomskas apgabalā atsevišķos gadījumos neatļauj izvest:

1) bērnus bāreņus, kuri novietoti darbos (gani, kurjeri u.c.);

2) bērnus bāreņus, kuri nav ievietoti bērnu namos, bet kurus uztur privātas ģimenes, pie kam šo ģimeņu materiālie apstākļi ir trūcīgi;

3) pusbāreņus, kuriem dzīva ir vienīgi māte, bet kura slimības vai citu apstākļu dēļ nespēj bērnus pienācīgi apgādāt un nodrošināt viņiem pietiekamu izglītību.

Lūdzu jūsu gādību, lai visus bērnus bāreņus, kā arī pusbāreņus, kuru mātes nav spējīgas viņus pienācīgi nodrošināt, atļautu izvest uz Latvijas PSR.

O. Djogteva

Izglītības ministra vietniece

LVA, 700. f., 6. apr., 2.1., 12. lp. Oriģināls.

Bērnu reevakuācijas brigādes vadītājas A. Lūses

1946. gada 9. augusta vēstule LPSR Izglītības ministrijai

par reevakuācijas apstākļiem

Izglītības ministrijā

(A. Siliņai)

1946. gada 9. augustā*

Sirsnīgs sveiciens no Krasnojarskas!

Īsumā pastāstīšu, kāds pašlaik stāvoklis. Krasnojarskā iebraucām 31.07.46. g.

Sastādījām bērnu sarakstu pa rajoniem. Vienā kopējā sarakstā 600 cilvēki. Tas vēl nav noslēgts saraksts. Cilvēki arvien nāk un piesaka bērnus. Salasīšanas punktā jau ir 100 bērni. Ar MVD (Iekšlietu ministrijas — J.R.) organizācijām strādājām tiešā kontaktā. Viņi prasīja no manis, lai mēs sastādām bērnu sarakstus pa rajoniem. Priekš manis tas bija ļoti liels darbs. 4.08. sarakstu nodevām kopēju pa rajoniem, bet pēc tam ņēmām un sadalījām pa rajoniem atsevišķi. Tādi rajoni ir 34. No katra rajona pa 2 eksemplāriem iedevām MVD. Sarakstus nodevām norakstītus uz mašīnas. Vakar biju pie Zolotova un parādīju, kādas telegrammas gribam dot uz Tālajiem Ziemeļiem. Viņš teica, lai uzgaidot. Viņi izsūtīs pa priekšu. Tad viņi dos ziņu (..). Mēs dosim telegrammas aktīvistiem, lai viņi palīdz noorganizēt bērnu pārvešanu uz Krasnojarsku.

Mūsu ierašanos Krasnojarskā ļaudis uzzināja zibens ātrumā. Katru dienu nāk cilvēki. Kā ūdens līst. Visiem viens jautājums — vediet bērnus uz dzimteni (..).

Bērnu reevakuācija ir maksimāli jāizmanto, kamēr ir labvēlīgs laiks. Kad sāksies rudens lietainās dienas, tad būs grūti izvest no rajoniem. Sākot ar jauno mācību gadu, telpu jautājums arī būs sarežģīts. Mums vissāpīgākais jautājums ir nauda. Tā vēl nav atnākusi. Šodien saņēmām telegrammu no Rīgas (..), raksta, ka nauda izsūtīta. Ar šo telegrammu aizgāju pie bankas vecākā grāmatveža. Viņš pārbaudīja visus sūtījumus. Man sūtījuma nebija. Tāpat arī pārbaudīja banku nodaļas, kas atrodas pie Valsts bankas. Arī tur nav mūsu sūtījumu.

Naudas jautājums mums saista rokas. Mēs nevaram noteikti pasūtīt vagonu. 5.08.46.g. biju dzelzceļa pārvaldē. Vagonu viņi mums dod, tikai vajaga pateikt, kādu dienu mēs gribam izbraukt. Griezos ar lūgumu pie b. Sosnovska, lai mums izpalīdzētu ar līdzekļiem. Viņš saka, ka tik lielu summu viņi nevar aizdot, jo banka neizdos. Bagāžu arī neesam saņēmuši.

Lai visus bērnus izvestu, vajadzīgs apstiprināt pienācīgu naudas summu, lai nepārtraukti varētu vagonu pēc vagona sūtīt ar bērniem. Bērnu garastāvoklis pacilāts. Gaida, kad varēs braukt uz māju.

Biedre Siliņa, dariet visu, lai bērnus varētu pārvest dzimtenē. Ļoti labi, ka es atbraucu ar dokumentiem, ko izdeva MVD. Te uz vietas viņiem nebija rīkojuma.

Ar mīļu sveicienu

A. Lūse

LVA, 700. f., 6. apr., 13. l., 79., 79.a lp. Oriģināls.

* Dokumentā saglabāts autores rakstības stils.

Bērnu reevakuācijas brigādes vadītājas Annas Lūses

1946. gada 4. oktobra atskaites ziņojums

LPSR izglītības ministram K. Strazdiņam

LPSR izglītības ministram

b. Strazdiņam

Lūses Annas Kārļa m., no Krasnojarskas

reevakuējamo bērnu brigādes vadītājas,

Ziņojums*

Izglītības ministrija 23. jūlijā mani komandēja otrreiz uz Krasnojarsku sakarā ar bērnu reevakuāciju. Komandējuma apliecība bija izdota ar derīgumu līdz 1946. gada 28. augustam, bet pilnvara rīkoties ar naudas līdzekļiem — līdz 1. septembrim. Augusta beigās telegrafēju Izglītības ministrijai, lai pagarina dokumentu derīguma termiņus. Pēc tam saņēmu Izglītības ministrijas telegrammu, lai es ar otro vagonu braucu uz Rīgu. Pēc kādām desmit dienām atkal saņēmu telegrammu, ka nauda būs, lai turpinu darbu. Telegrammu par dokumentu pagarināšanu nesaņēmu. Banka atteicās izdot naudu. 23. septembrī mani izsauca pie sevis Iekšlietu ministrijas pārstāvis apakšpulkvedis Šustins, kas pieprasīja, lai uzrādu dokumentus, kādi izdoti no Latvijas PSR. Šustins teica, ka ar tādiem dokumentiem darbu nevaru turpināt:

1) dokumenti notecējuši;

2) vajag pārmainīt LPSR Ministru Padomes izdotā raksta tekstu, ierakstot, ka reevakuējami administratīvi izsūtīto vecāku bērni. Man teica, lai braucu uz Rīgu un nokārtoju savus dokumentus. Uzdeva noskaidrot vēl dažus citus jautājumus.

Attiecībā uz naudas līdzekļiem vagonu pavadoņiem, bērnu apģērbu un apaviem paskaidroju, ka ar pirmo vagonu nosūtīju uz Rīgu informatīvu vēstuli, kurā norādīju uz visiem trūkumiem sakarā ar bērnu reevakuāciju. Tādu pat vēstuli nosūtīju arī uz Latvijas PSR Pastāvīgo pārstāvniecību Maskavā. Sūtīju uz Rīgu un Maskavu arī vairākas telegrammas, norādot, ka daudzi bērni no rajoniem Krasnojarskā ierodas bez apaviem un nepietiekami apģērbti. Uz vietām tādām vajadzībām nebija ne līdzekļu, ne fondu.

Par šo jautājumu nesaņēmu atbildes ne no Maskavas, ne no Rīgas. Iestājoties aukstajam rudens laikam, šo jautājumu vajadzēja izšķirt, tāpēc braucu uz Rīgu.

Mana izbraukšana no Krasnojarskas bija saskaņota ar Krasnojarskas novada Tautas izglītības nodaļas vadītāju b. Sosnovski, kas solījās nokārtot nākošā vagona nosūtīšanu. Vagonam, kas izbrauca no Krasnojarskas 27. septembrī un pašreiz atrodas Maskavā, par pavadoņiem bija nozīmēti b. Ustāle un Taube.

Tieši manā rīcībā bijuši 135 900 rubļi. Par šo naudu nosūtīti 6 vagoni (ieskaitot to, kas Maskavā) — ar bērnu skaitu — 712. Uz mana vārda Krasnojarskā vēl atrodas 50 000 rubļu, kurus man neizsniedza no bankas. Uz šīs naudas rēķina aizņēmos 20 000 rubļu no Krasnojarskas novada Tautas izglītības nodaļas (..). Pa visu reevakuācijas laiku bija jācīnās ar naudas grūtībām.

A. Lūse

1946. gada 4. oktobrī

Rīgā

LVA, 700. f., 6. apr., 14. l., 35. lp. Oriģināls.

* Dokumentā saglabāts autores rakstības stils.

LPSR Izglītības ministrijas Bērnu namu daļas

priekšnieka vietnieka A. Stubova

1946. gada 7. oktobra ziņojums LPSR finansu ministram

par bērnu pārvešanu un Sibīrijā palikušajiem bērniem

LPSR finansu ministram

1946. gada 7. oktobrī

Budžets 1947. gadam no Krasnojarskas un citiem apgabaliem

pārvedamajiem bērniem

Sakarā ar uzdevumu pārvest uz Latvijas PSR no Krasnojarskas novada, Tomskas apgabala un citām vietām administratīvi izsūtīto vecāku bērnus bāreņus un pusbāreņus, Izglītības ministrija paziņo, ka minēto bērnu pārvešanu 1946. gadā nevar pabeigt šādu iemeslu dēļ:

1) sākotnēji noliktais bērnu kontingents vairākkārtīgi pārsniegts (atvesti 889 bērni), sakarā ar ko 2 reizes piešķirtais papildu budžets bija nepietiekams;

2) oktobra mēnesī Sibīrijas klimatisko apstākļu dēļ bērnu nosūtīšana uz savākšanas punktiem bija jāpārtrauc.

Pēc Izglītības ministrijas rīcībā esošām ziņām Sibīrijā vēl atrodas šāds bērnu skaits:

1) Krasnojarskas novadā__425

2) Tomskas apgabalā__300

3) Kemerovas apgabalā__150

4) Komi APSR__25

5) Citos apgabalos__50

Kopā:__950 bērni

Minēto bērnu pārvešanai 1947. gadā nepieciešami 920 000 rbļ., kādu summu lūdzam ieslēgt Izglītības ministrijas 1947. gada budžetā (..).

Izglītības ministrijas Bērnu namu daļas priekšnieka vietnieks

A. Stubovs

LVA, 700. f., 6. apr., 2.1., 9. lp. Oriģināls.

LPSR Izglītības ministrijas

Bērnu namu daļas inspektores A. Siliņas

1947. gada 31. janvāra paskaidrojums Rīgas pilsētas

prokuroram Mironovam par bērnu pārvešanu no Sibīrijas

LPSR Izglītības ministrijas Bērnu namu daļas inspektores

Antonijas Siliņas

paskaidrojums

Rīgas pilsētas prokuroram

b. Mironovam*

1947. gada 31. janvārī

Jautājumā par bērnu reevakuāciju no Tomskas apgabala sniedzu zemākminētu paskaidrojumu.

Administratīvi izsūtīto vecāku bērnu reevakuācija no Sibīrijas notika no 1946. gada aprīļa. Šim mērķim LPSR Ministru Padome caur Finansu ministriju deva naudas līdzekļus un pašu reevakuāciju veica Izglītības ministrija. Tā kā bērni atradās vairākos Sibīrijas apgabalos, tad izrādījās, ka visus apgabalus vienlaicīgi aptvert nav iespējams. To apgabalu skaitā, no kuriem Izglītības ministrijai nebija iespējams visus bērnus izvest pa vasaru un agru rudeni (navigācija) un tamdēļ, ka reevakuācijai piešķirtie līdzekļi bija ļoti ierobežoti, izrādījās arī Tomskas apgabals.

Par bērnu pārvešanu uz Latvijas PSR viņu radinieki iesniedza Izglītības ministrijai iesniegumus un pēc tam vairākkārt ieradās ministrijā ar pieprasījumiem. Viņiem tika izskaidrots, ka LPSR Izglītības ministrija bērnu reevakuāciju no Tomskas apgabala līdzekļu trūkuma un tuvojošā rudens dēļ 1946. gadā nevar izdarīt, bet ka ieinteresētās personas bērnus var pārvest privātā kārtā un ja vietējie Iekšlietu ministrijas orgāni tam dos savu piekrišanu. Un dažu bērnu radinieki izteica vēlēšanos braukt uz Tomskas apgabalu pēc viņus interesējošiem bērniem.

Viņu vidū bija šādas personas: Jelgavas slimnīcas doktors R. Čakste, Birzgale, Feldmane, Millers, Valters u.c.

Ieinteresētām personām, kuras pieprasīja ziņas par bērnu pārvešanu no Tomskas apgabala, netika noslēpts, ka personu grupa privātā kārtā gatavojas izbraukt uz Tomskas apgabalu pēc bērniem un iedotas šo personu adreses.

Tā kā bērnu privāta pārvešana notika personīgas norunas veidā un Izglītības ministrija šim mērķim naudu nedeva, visi izdevumi bija jāsedz privātā kārtā.

Dažiem uz pieprasījumiem tika pateikta aptuvena izmaksa par bērnu pārvešanu un ēdināšanu, kura sastāda apmēram 1000 rubļu uz vienu bērnu. To bija aprēķinājusi Izglītības ministrija (..).

Izbraukušajai personu grupai vairākas dienas neizdevās dabūt dzelzceļa biļetes līdz Tomskai un Izglītības ministrija izdeva viņai komandējuma apliecības, lai tā biļetes varētu nopirkt. No valsts līdzekļu ekonomijas viedokļa Izglītības ministrija nebija ieinteresēta iebilst pret privāto braucienu pēc bērniem, jo atkrita nepieciešamība izsūtīt speciālu brigādi 3–5 cilvēku sastāvā pēc šiem bērniem, segt izdevumus par biļetēm, komandējumiem, bērnu braucienu un barošanu.

Pēc bērniem izbraukušo privāto personu, tāpat kā ministrijas komandētās brigādes pienākums bija tāds, lai ar vietējo Iekšlietu ministrijas orgānu atļauju un viņu kontrolē savāktu bērnus un atvestu viņus uz Latvijas PSR.

Ieinteresēto personu grupa izbrauca uz Tomsku 1946. gada 23. augustā.

Ar pirmo bērnu partiju — 11 cilvēki (caur Tallinu) 1946. gada 11. oktobrī atbrauca doktors Čakste. Otrā grupa, kuru pavadīja Birzgale un Feldmane, ieradās 1946. gada 25. oktobrī un atveda 61 bērnu (52 latviešus un 9 igauņus), un trešā grupa Valteres, Millera un Gaiļunasas pavadībā, kuru šim nolūkam bija komandējis Tomskas apgabala Iekšlietu ministrijas pārvaldes bērnu pieņemšanas punkts un kura Tomskā atgriezās 1947. gada 4. janvārī, ieradās 1946. gada 26. decembrī, atvedot 56 bērnus.

Tādā veidā nevarēja būt nekādu šaubu par to, ka bērnu partiju Tomskā bija pārbaudījuši Iekšlietu ministrijas orgāni. No Tomskas pārvesto sarakstus ir apstiprinājis Tomskas apgabala Iekšlietu ministrijas pārvaldes pārsūtīšanas punkts.

Nekādās naudas attiecībās ar radiniekiem, kuri bija ieinteresēti bērnu pārvešanā no Tomskas apgabala, kā arī to personu grupu, kura izbrauca uz Tomsku, ne LPSR Izglītības ministrija, ne es personīgi neesmu bijusi un kādā veidā tika nokārtoti rēķini viņu vidū, man nav zināms.

LVA, 700. f., 6. apr., 13. 1., 11., 12. lp. Oriģināls.

* Dokumentā saglabāts autores rakstības stils.

LPSR izglītības ministra K. Strazdiņa

1947. gada 10. aprīļa lūgums KPFSR Izglītības ministrijai

sniegt palīdzību latviešu bērnu reevakuācijā

KPFSR Izglītības ministrijai

1947. gada 10. aprīlī

LPSR Izglītības ministrija atjauno bērnu bāreņu un pusbāreņu reevakuāciju, kuri tā vai cita iemesla dēļ tikuši izvesti no Latvijas PSR uz KPFSR novadiem, apgabaliem un autonomajām republikām. Reevakuējami ir bērni līdz 16 gadu vecumam.

Griežos pie Jums ar lūgumu — dot norādījumu apgabalu, novadu TIN (tautas izglītības nodaļām — J.R.) un autonomo republiku izglītības ministrijām, kuras ietilpst KPFSR, izsūtīt mums ziņas par to, cik bāreņu un pusbāreņu norādītajā vecumā no Latvijas atrodas tās vai citas republikas, novada un apgabala teritorijā. Ziņas lūdzu nosūtīt ne vēlāk kā līdz š. g. 25. maijam Rīgā, Vaļņu ielā Nr. 2, Izglītības ministrijai.

LPSR izglītības ministrs

K. Strazdiņš

LVA, 700. f., 6. apr., 23. l., 16. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

A. Lūses 1947. gada 15. aprīļa paskaidrojums

LPSR Izglītības minsitrijai

A. Lūses paskaidrojums*

1947. gada 15. aprīlī

Reevakuējamie bērni no Krasnojarskas apgabala tika sūtīti uz kurlmēmo skolu, kura atrodas 12 km no Krasnojarskas.

Šinī skolā bija salasīšanās punkts. Bērni tur atradās tik ilgi, kamēr bija vajadzīgais skaits priekš vagona. Vagonu sūtīja pa 110 cilvēkiem caurmērā.

Kurlmēmo skolā bērnus baroja par tām normām, kādas bija uzstādītas no 15.05. līdz 1.IX1947.g. (1946.g. — J.R.). Viens bērns izmaksāja dienā 4 rbļ., bet sakarā ar maizes un produktu cenu paaugstināšanos, viens bērns dienā izmaksāja 9,5 rbļ. Kurlmēmo skola produktus uz ceļa deva uz 7 dienām, bet beidzamajiem 4 vagoniem tika produkti izsniegti uz 12 dienām līdz Rīgai.

Bērnu skaits, kas uzturējās skolā un tika baroti bija 1300 bērni.

Manā atskaitē ir pateikts, kādā laikā ir aizgājuši vagoni.

LVA, 700. f., 6. apr., 13. 1., 13. lp. Oriģināls.

* Dokumentā saglabāts autores rakstības stils.

A. Lūses atskaite

Par bērnu reevakuācijas no Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala uz Latvijas PSR brigadieres Annas Kārļa m. Lūses darbu*

Saskaņā ar LPSR Izglītības ministrijas 1946. gada 10. aprīļa pavēli Nr. 101, es, Anna Kārļa m. Lūse, biju nozīmēta par brigadieri bērnu reevakuācijai uz Latvijas PSR no Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala. Saskaņā ar augšminēto pavēli par brigādes locekļiem bija nozīmēti Pēteris Andreja d. Strazdiņš, Ernestīne Ernesta m. Slengmane un Pāvels Staņislava d. Skangalis. Darbu par bērnu reevakuāciju mēs uzsākām Tomskas apgabalā, pēc tam — Krasnojarskas novadā. Pirmais vagons ar bērniem (102 cilvēki) no Krasnojarskas tika nosūtīts uz Rīgu š. g. 31.05. Šo vagonu pavadīju es un Strazdiņš. Slengmane palika Tomskā, bet Skangalis no brigādes aizgāja un privātā kārtā aizbrauca atpakaļ uz Rīgu.

31. jūlijā es no jauna ar nozīmētu brigādi – Andersone un Zariņa – ieradāmies Krasnojarskā otro reizi. Zariņa un Andersone pavadīja katra savu vagonu ar bērniem un pēc tam šajā darbā vairāk nepiedalījās. Krasnojarskas novada MVD man uzdeva uzrādīt no Krasnojarskas novada reevakuējamo bērnu sarakstu — atsevišķi pa rajoniem. Šis uzdevums bija sarežģīts, jo mēs nepazinām ne cilvēkus, ne teritoriālo novada iedalījumu.

Es griezos pie vietējām organizācijām. Ziņas par tiem bērniem, kuri atradās bērnu namos, es saņēmu novada Tautas izglītības nodaļā. Daudzi evakuētie, uzzinājuši par mūsu ierašanos Krasnojarskā, paši atbrauca un iesniedza to bērnu sarakstus, kuri atradās viņu rajonos. Uzreiz bērnu sarakstus nevarēja sastādīt, jo arvien ieradās jauni bērni, tamdēļ sarakstus es novada MVD specdaļā iesniedzu pakāpeniski, kura pēc tam deva atbilstošu rīkojumu rajonu MVD. Vienlaicīgi ar sarakstu izsūtīšanu rajonu MVD novada TIN deva rakstisku norādījumu rajonu TIN, lai rajonu TIN darbinieki uz vietām palīdzētu bērnu nosūtīšanas organizācijām uz Krasnojarsku. Īpaši aktīvu dalību bērnu nosūtīšanā ņēma Biriļuskas rajona TIN vadītājs Kuzmins, Berežovskas rajona TIN vadītāja Anna Mališevska un citi, kuri organizēja grupveida bērnu nosūtīšanu līdz Krasnojarskai, kurus pavadīja rajonu TIN darbinieki. Bez tam tika izsūtītas informācijas vēstules, it īpaši uz attāliem rajoniem.

Rīkojums bija — nosūtīt uz Latvijas PSR visus bāreņus un no daudzbērnu ģimenēm.

Krasnojarskas novada TIN bērnu savākšanai piešķīra telpas kurlmēmo skolā, 12 km no pilsētas. Tāds savākšanas punkta lielais attālums bija saistīts ar lielu laika zaudējumu un lielu līdzekļu zaudējumu transportam.

Bērni no rajoniem Krasnojarskā ieradās gan grupās, gan pa vienam. Bērni, kuri ieradās no bērnu namiem, bija apģērbti labi un viņiem bija līdzi viena veļas kārta. Bērni, kuri ieradās no daudzbērnu ģimenēm, bija apģērbti diezgan slikti. Tos bērnus, kuriem ļoti vajadzēja apģērba un apavu, no saviem līdzekļiem apgādāja novada TIN.

Par tiem bērniem, kuri ieradās, tika sastādīti atsevišķi saraksti, kurus apstiprināja novada TIN un saskaņā ar tiem bērnus uzņēma savākšanas punktā un apgādāja ar pārtiku. Bez tam par katru nosūtīto vagonu ar bērniem vajadzēja sastādīt sarakstu ar sīkām ziņām par bērniem 4 eksemplāros — vienu eksemplāru Krasnojarskas novada MVD, vienu — novada TIN, vienu — Latvijas pārstāvniecībai Maskavā un vienu — LPSR Izglītības ministrijai.

Bērnu savākšanas punkts kurlmēmo skolā atradās skaistā vietā aiz pilsētas, kur, īpaši vasarā, bērni varēja labi atpūsties Jeņisejas upes krastā. Pēc ierašanās savākšanas punktā bērni obligāti izgāja sanitāro apstrādi, bet pēc tam visu laiku atradās medicīnas darbinieku uzraudzībā. Bērnu saslimšanas gadījumu bija maz, vienīgi ar rudens iestāšanos bija gadījumi, kad bērni saslima ar kašķi. Savākšanas punktā bērnus baroja pēc bērnu namu bērnu normām. Vidēji, kad savākšanas punktā sapulcējās apmēram 100 bērni, es vagonu ar bērniem nosūtīju uz Rīgu.

Vagoni ar bērniem tika nosūtīti šādā kārtībā:

Nr. __Nosūtīšanas __Nosūtīšanas __Bērnu __Vagonu

p.k__laiks__vieta__skaits__pavadoņi

1.__31.5.46.__Krasnojarska__102__Lūse un Strazdiņš

2.__10.07.46.__Tomska__74__Slengmane

3.__14.08.46.__Krasnojarska__102__Zariņa

4.__26.08.46.__Krasnojarska__114__Urtāns

5.__2.09.46.__Krasnojarska__115__Kabileri un Vulfsons

6.__9.09.46.__Krasnojarska__110__Andersone un Sauleskalns

7.__20.09.46.__Krasnojarska__121__Ļjarhs un Reihmans

8.__27.09.46.__Krasnojarska__125__Ustāle un Taube

9.__16.10.46.__Krasnojarska__110__Balams un Baumane

10.__28.10.46.__Krasnojarska__11__Komsārs un Kaplāne

11.__6.11.46.__Krasnojarska__122__Staligvo un Kaplāne

12.__26.11.46.__Krasnojarska__115__Lūse

Kopā: 1320 cilvēki

Sakarā ar to, ka brigādes locekļi pēc vagona pavadīšanas uz Rīgu atpakaļ Krasnojarskā vairs neatgriezās, tad par pavadoņiem saziņā ar novada TIN un novada MVD tika nozīmēti tie LPSR pilsoņi, kuri atgriezās Dzimtenē.

Pirms katra vagona nosūtīšanas es sākumā mutiski instruēju katru pavadoni par viņa pienākumiem bērnu pārvešanā, bet pēc tam darba procesā es izstrādāju rakstveida instrukciju “Bērnu pavadoņa pienākumi no Krasnojarskas līdz Rīgai”, kuru viņiem izsniedzu pirms vilciena atiešanas.

Pavisam uz Latvijas PSR no Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala tika nosūtīti 1320 bērni, no tiem — 592 zēni un 725 meitenes (..). No bērnu namiem — 160 bērni.

Pēc vecuma un izglītības nosūtītie bērni sadalījās šādi:

Pēc vecuma:

Līdz 5 gadiem__5–10__10–15__15–18__Kopā

76__350__659__235__1320

Pēc izglītības

1. klase__2. kl.__3. kl.__4. kl.__5. kl.__6. kl.__7. kl.__8__4__10

123__153__172__217__118__94__76__29__9__12

______________ Kopā: 1003

Pēc esošām ziņām palika neizvesti 500 Latvijas bērni, bet ir rajoni, no kuriem ziņu nav, īpaši Tālie Ziemeļi.

Pavisam LPSR Izglītības minstrija bērnu reevakuācijai uz Latvgijas PSR no Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala pārskaitīja 322 900 rbļ., bet es augšminētajai reevakuācijai iztērēju 331 692 rbļ., vidēji uz vienu reevakuējamo bērnu iztērējot 290 rbļ. 1000 rbļ. vietā (..), līdz minimumam samazinot otršķirīgos izdevumus.

Avansa atskaiti es iesniedzu atsevišķi LPSR Izglītības ministrijai.

Bez tam es gribu atzīmēt, ka manā darbā, lai reevakuētu bērnus uz Latvijas PSR, man lielu palīdzību sniedza novada MVD 1. specdaļa un novada TIN. Visi jautājumi par bērnu nosūtīšanu tika izskatīti kopīgi ar novada MVD un novada TIN un es visus viņu norādījumus izpildīju. Bērnu nosūtīšanā īpaši daudz palīdzēja novada TIN vadītāja vietnieks M. Tagarševskis un novada bērnu namu sektora vadītājs I. Sosnovskis. Arī Krasnojarskas dzelzceļa pārvaldes pasažieru kustības priekšnieks Zaks un viņa vietnieks Ivanovs aktīvi piedalījās reevakuācijā. Neskatoties uz visām grūtībām ar dzelzceļa transportu un viņa pārslodzi, mani lūgumi piešķirt vagonu nekad netika noraidīti un bērnu vagons vienmēr tika piekabināts 5. (ātrajam) vilcienam.

Nepieciešams atzīmēt arī dažus negatīvus momentus bērnu nosūtīšanā, kuri traucēja manu darbu un tieši:

1. Savākšanas punkta attālums no pilsētas — 12 km, transporta nebija un tamdēļ es personīgi katru dienu savākšanas punktā nevarēju būt, jo man bija jāatrodas pilsētā, bet novada TIN citas telpas bērniem nevarēja piešķirt.

2. Neregulāra naudas saņemšana no LPSR Izglītības minsitrijas. Bieži bija pilnīgs naudas trūkums, bet bērni savākšanas punktā sapulcējās nepieciešamā daudzumā priekš nosūtīšanas, bet līdzekļu trūkuma dēļ bērnus laikā nevarēja nosūtīt. Līdz ar to palielinājās izdevumi pārtikai.

3. Brigādes locekļu nestabilitāte bērnu reevakuācijai, jo nozīmētie brigādes locekļi (..) atpakaļ neatgriezās un es šajā darbā paliku viena un vajadzēja nokomplektēt brigādes sastāvu no jauna uz vietas.

Nepieciešams atzīmēt, ka no pavadītāju vidus vislielāko aktivitāti un iniciatīvu parādīja šādi pavadoņi: Ļjarhs ar sievu, ārsts Reihmanis, Balams un Baumanis.

LVA, 700. f., 6. apr., 13. 1., 14., 15., 16., 17. lp. Oriģināls.

* Dokumentā saglabāts autores rakstības stils.

LPSR Izglītības ministrijas Bērnu namu daļas inspektores

A. Siliņas lūgums Lovatas bērnu nama direktoram

nosūtīt audzēkni Pēteri Blauu uz Latviju

Čkalovas apgabala Kuvadinas rajona Krasnoznamenkas ciema

Lovatas pirmsskolas bērnu nama direktoram

1947. gada 27. maijā

LPSR Izglītības ministrijas Bērnu namu daļa lūdz nosūtīt Jūsu audzēkni Pēteri Pētera d. Blauu uz tuvāko Iekšlietu ministrijas bērnu pieņemšanas sadales punktu, lai viņu nosūtītu uz Latvijas PSR, kur viņam ir vecāmāte.

Par nosūtīšanu lūgums paziņot LPSR Izglītības minsitrijas Bērnu namu daļai Rīgā, Vaļņu ielā 2.

Inspektore A. Siliņa

LVA, 700. f., 6. apr., 23. 1., 13. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

LPSR Izglītības ministrijas Bērnu namu daļas darbinieku

A. Jureviča un A. Siliņas lūgums

Lebjažas bērnu nama direktoram nosūtīt latviešu bērnus uz Latviju

LPSR Izglītības minsitrijas Bērnu namu daļa lūdz Jūs nosūtīt uz Latvijas PSR tos latviešu tautības audzēkņus, kuri atrodas Jūsu bērnu namā.

Jūsu audzēkņus Tālivaldi Pētera d. Balodi un Gunāru Pētera d. Balodi grib ņemt audzināšanā viņu tante, kura dzīvo Latvijas PSR, Krustpils, Antuži, bet pārējie bērni tiks ievietoti Latvijas PSR bērnu namos.

A. Jurevičs

A. Siliņa

LVA, 700. f., 6. apr., 23. 1., 4. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Bērnu reevakuācijas brigādes vadītājas Annas Lūses

1948. gada 9. marta paskaidrojums

sakarā ar Valentinas Valteres pazušanu

Paskaidrojums*

Sakarā ar bērna Valteres Valentinas nozušanu paskaidroju sekojošo:

Izbraucu no Krasnojarskas ar pēdējo bērnu vagonu 1946. gada 26. novembrī. Iebraucām Rīgā 1946. gada 6. decembrī. Krasnojarskas bērnu savākšanas punktā neviena bērna nepalika. Arī slimnīcā neviens netika atstāts. Līdz 1946. gada 26. novembrim (izbraukšanas dienai) Krasnojarskas bērnu savākšanas punktu kontrolēju personīgi, bet pēc 1946. gada 26. novembra tur vēl palika b. Celma, kas arī apliecina, ka neviena latviešu bērna Krasnojarskas bērnu savākšanas punktā vairs nepalika. Vienīgā iespēja varētu būt, ka bērns Valtere saslimusi ceļā un ievietota slimnīcā. Jānoskaidro pie bērnu pavadoņa (28.10.1946.g.) b. Komsāra.

Piezīmēju, ka tāda gadījuma, ka bērni būtu noklīduši vai pazuduši, mums nav bijis.

Bērnu reevakuācijas brigādes vadītāja

Lūse Anna

1948.g.9.03.

LVA, 700. f., 6. apr., 15.1., 96. lp. Oriģināls.

* Dokumentā saglabāts autores rakstības stils.

Aizvesto bērnu atmiņas

Daudzu citu Latvijas bāra bērnu atmiņu vidū, kuras laika gaitā esmu saņēmis, ne mazums ir tādu, kuras uzrakstījuši 1941. gada 14. jūnijā aizvestie bērni. Īpaši daudz tās saņēmu pēc 1988. un 1989. gadā publicētajiem rakstiem par Latvijas bāreņu likteņiem, kā arī pēc televīzijas raidījuma “Kara laika bērni”. Šeit tiek publicēta tikai neliela daļa no šīm skaudrajām, traģisma pilnajām atmiņu lappusēm. Tajās maksimāli saglabāts autoru rakstības stils. Izlaistās vietas apzīmētas ar iekavām.

Izvilkums no Skaidrītes Kalvītes atmiņām

Es, Skaidrīte Kalvīte, dzimusi Lapsa, atceros, ka kopš dzimšanas dzīvojām Ilūkstes apriņķa Salienas pagasta “Lapsās”. Mans tēvs Lapsa Kārlis un māte Anna še dzīvoja, kopš abi apprecējušies, apsaimniekoja 21 ha zemes un bija kā jaunsaimnieki. Viņu koptā saimniecība republikā bija paraugsaimniecība, kuru pastāvīgi apciemoja republikas ministriju darbinieki un brauca mācīties dažādu rangu lauksaimniecības speciālisti.Bērni bija:

Skaidrīte, dzimusi 1928. gadā,

Laimonis, dzimis 1929. gadā,

Viesturs, dzimis 1936. gadā,

Vija, dzimusi 1939. gadā,

Valdis, dzimis 1941. gada aprīlī.

1941. gada 14. jūnijā tēvs bija aizbraucis uz Daugavpili darīšanās. Ap pusdienas laiku mūsu mājās ienāca trīs bruņoti vīri un vaicāja, kur ir tēvs. Tad lika sataisīties, jo mūs izvedīšot uz kādu laiku aiz Latvijas robežas. Brālis Laimonis bija ganos. Es aizgāju pēc viņa. Sadzinām govis mājās un gatavojāmies prombraukšanai. Neko daudz neņēmām un, ko gan apjukusi sieviete ar pieciem bērniem var paņemt līdz (..). No ēdamā līdzi bija viens kukulis pašceptās lauku maizes un gabals žāvētas cūkgaļas.

Līdz smagajai mašīnai bija jāiet 0,5 km, kur jau sagaidīja vēl divas ģimenes. Mūs aizveda uz Grīvu, kur sameklēja tēvu, kurš tajā laikā ciemojās pie mammas māsām, kuras dzīvoja Grīvā. Kad atveda tēvu, mūs aizveda uz Grīvas staciju.

Mūs gaidīja preču vagoni ar lāvām divos stāvos. Sievietes un bērnus sadzina vienā, vīriešus — otrā vagonā. Teica, kad aizbrauks galapunktā, tad satiksies.

Naktī vagtonus sāka grūstīt. Sievietes nosprieda, ka vīru vagonus atdala no sastāva. Otrā dienā mammas māsas atnesa pienu mazajam brālim, bet apsardze neļāva to nodot. Nākošajā naktī sākās ceļojums nezināmā virzienā.

Veda mūs ilgi, daudz stāvējām stacijās. Kādu nakti stāvējām Zilupes stacijā. Tad pa skaļruni dzirdējām, ka sācies karš.

Ceļā dzeramo ūdeni deva ļoti maz. Līgo vakarā kādā vagonā sāka līgot. Dzirdēju runājam pieaugušos, ka pa vagona logu izkāruši baltu palagu. Apsardze bija uztraukusies un par sodu visam ešelonam ilgi nedeva dzert. Ar pārtiku arī bija slikti. Pašu līdzpaņemtais bija apēsts. Šad tad deva sāļu maizi.

Mūsu mazais brālis aiz bada arī nomira. Kaut kur ap Urāliem (tā runāja pieaugušie) atdarīja vagona durvis un mūs izlaida padzerties. Dzērām kā lopi no kaut kādām netīrām peļķēm. Kad bijām Krievijā, tad dažās stacijās konvoja pavadībā viens no ģimenes drīsktēja iet saņemt zupu vai ūdeni.

Pēc gara laika (apmēram pēc mēneša) iebraucām Krasnojarskā. Tad mūs pārveda uz Kansku. No Kanskas mūs aizveda uz Tasejevas sādžu. Četras ģimenes (tajā skaitā arī mūs) novietoja vienā istabā, kuras vidū bija galds. Gulējām uz grīdas salmos.

Vasarā mamma strādāja kolhozā. Ar pārtiku bija ļoti slikti. Cik atļāva rocība, līdz paņemtās drēbes iemainīja pret maizi.

Vēlāk mamma aizgāja strādāt šuvēju artelī par piegriezēju. Es, Skaidrīte, kādu laiku pieskatīju arteļa priekšnieces bērnu par vēdera tiesu. Brālis Laimonis strādāja un mācījās kurpnieka amatā, brālis Viesturs mācījās skolā, māsa Vija gāja bērnudārzā.

1943. gadā es sāku strādāt Tasejevas pārtikas rūpniecības uzņēmumā. Darīju visu: raku pagrabu, kur dienas norma bija — izcirst 3 m3 zemes, par ko saņēmu 400 gramus maizes. (..)

Maizi deva tikai strādājošiem, bet kā lai dzīvo mazie? Ziemā rūpnīcā pārstrādājām sasalušos kartupeļus cietē un mums atļāva nopirkt pārtikas atkritumus. Šo izdevību mēs arī izmantojām. Lai varētu izdzīvot, pavasarī kolhoza laukos lasījām vārpas, plūcām nātres, no kā savukārt mamma cepa garšīgas pankūkas (tā mums toreiz likās).

Izdzīvojām, tikai pateicoties mammas prasmei šūt, jo viņa strādāja arī naktīs, šujot pārticīgajiem apģērbus.

Atceros, kad salasījāmies latvieši kopā, sapņojām, vai pienāks tāda diena, kad maizi varēs ēst tik, cik gribas.

Kad 1947. gadā bērniem atļāva atgriezties Dzimtenē, mammas māsas un brālis salasīja naudu, lai mūs atvestu. Izbraucot no Tasejevas, vietējā NKVD (Iekšlietu ministrija — J.R.) izdeva izziņu par mūsu atļauju izbraukt uz Latviju.

Atgriežoties Latvijā, dzīvojām Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta “Mauriņos”, kur līdz tam dzīvoja mātes māsas — Minna un Mīle Dakules.

1948. gada sākumā sakarā ar veselības pasliktināšanos arī mātei atļāva braukt uz Latviju. Ceļā viņai nozaga dokumentus un to mazumiņu naudas, ko bija iekrājusi.

1949. gada ziemā pie mums ieradās divi no “čekas” (tā toreiz sauca šo iestādi), lika posties ceļā mātei, brālim Laimonim un man. Aizveda mūs uz Viesīti uz nopratināšanu. Tur uzrādīju Tasejevā izdoto izziņu. Mani ar brāli atlaida (..). Māti atbrīvoja otrā dienā.

Bet mātes nopratināšana turpinājās līdz vēlam rudenim, līdz beidzot lika saposties prombraukšanai (..). Māti aizveda uz Krasnojarskas apgabala Ačinsku, kur arī tēvam 1953. gadā atļāva braukt (..). 1956. gada vasarā abi vecāki atgriezās Latvijā (..).

Izvilkums no Rasmas Krastiņas atmiņām

(..)

1941. gada 14. jūnijā mūsu ģimeni sešu cilvēku sastāvā (tēvs, māte un četri mazgadīgi bērni (..) nolēma iznīcībai. Mūsu tēvs bija zemnieks, bet māte — skolotāja. Šķirotavas stacijā tēvu atšķīra no ģimenes un vairāk mēs viņu neesam redzējuši, ne arī kādu ziņu saņēmuši.

Mēs nonācām Tomskas apgabala Parabeļas rajona Čigarskas (..) Petkaļas sādžā. Mazais brālītis Jānītis nomira 1942. gadā, brālītis Ģirts — 1943. gadā, mūsu māte — 1944. gadā. Var teikt, ka visi nomira bada nāvē. Brīnumainā kārtā mēs abas ar māsu palikām dzīvas, bet ar sabojātu veselību. No 1944. līdz 1946. gadam mēs atradāmies Parabelas rajona Noseļovas bērnu namā. 1946. gada jūnijā mūs kopā ar grupu latviešu bērnu pārveda uz Rīgas 3. bērnu namu, no kurienes mūs paņēma audzināšanā radinieki (..).

Mana māsa rūgto biķeri nebija vēl izdzērusi līdz galam. 1949. gada 25. martā kopā ar tēva māsas ģimeni viņa otrreiz nokļuva Sibīrijā un Latvijā atgriezās tikai 1957. gadā (..).

Izvilkums no Nikolaja Ratnieka atrmiņām

(..)

Es, Ratnieks Nikolajs Pētera dēls, esmu dzimis 1935. gada 25. jūnijā Rēzeknē (..). Mans tēvs cēlies no zemniekiem Rēznas pagasta Pitušku ciemā (sādžā) (..). Tēvs jau agri aizgāja no mājām (vectēvs nomira 1905. vai 1906. gadā pēc japāņu kara, kurā viņš piedalījās, no tīfa, atgriezdamies no japāņu gūsta), pabeidza komercskolu un strādāja Daugavpilī par grāmatvedi ceļu daļā. Bet pēc tam par muitnieku Indrā un vēlāk policijā Aglonā un Maltā, kur strādāja līdz pašai izvešanai. No 1940. gada 17. jūnija viņš jau skaitījās milicijas (policijas — J.R.) iecirkņa priekšnieks. Bez tam mātei piederēja lauku mājas “Agafonovka”, netālu no Viļāniem (..). 1941. gada jūnijā tēvs bija mājās, atvaļinājumā, un strādāja lauku darbus. 1941. gada 14. jūnijā bija ļoti skaits rīts. Mēs ar jaunāko brāli Aleksandru (dz. 1937.g.2.01) gājām pie tēva, kurš ecēja dārzā. Caur mežu redzējām, ka pie mums iebrauca divas smagās mašīnas ar cilvēkiem un zaldātiem. Viņi mūs neredzēja. Tēvs izjūdza zirgu un mēs visi aizgājām uz mājām, ar šo mirkli izbeidzās mūsu brīvība.

Tēvu uzreiz atdalīja no mums, aizveda pratināt. Sākās krāmēšanās prombraukšanai. Vispirms mūs aizveda uz Rēzekni. Lielāku mantu neļāva līdzi ņemt. Teica, ka tur, uz kurieni mūs vedot, viss vajadzīgais būšot. Labi, ka mammai māsa dzīvoja Rēzeknē, tad tā varēja visu neatļauto paņemt (it īpaši žēl bija šujmašīnas, jo mamma prata labi šūt).

Līdz Daugavpilij tēvs brauca ar mums kopā, bet pēc tam vīriešus atdalīja no ģimenēm un viņi brauca atsevišķos vagonos, no tās reizes es viņu vairs neredzēju. Viņš tika Vjatlāgā, kur 1942. gadā nomira. To mēs uzzinājām tikai 1959. gadā.

Mūs pašus aizveda uz Krasnojarskas novada Kanskas pilsētu, bet no turienes — uz Dzeržinskas rajona Orlovkas ciemu. Ciems bija liels, bet no 1929. gada kolektivizācijas laikiem stāvēja pustukšs, tāpēc dzīvokļu problēmas nebija. Sākumā dzīvojām lielā, plašā mājā, bet ziemā nevarējām piekurināt un pārgājām uz mazāku māju.

Mamma strādāja kolhozā. Kādreiz saņēma par darbu maizi. Es labi neatceros, kā mēs pārtikām, tikai atceros, ka vienmēr gribējās ēst. Ziemā pavisam palika slikti un māte, kaut februārī, gāja uz nenopļautu lauku un vāca kviešu vārpas. Vienreiz pie mums atnāca uz kratīšanu un atrada ap 2 kg kviešu. Māti nodeva tiesai. Līdz tiesai māte vairs nestrādāja kolhozā, bet gāja pa ciemu šūdama, ar ko nopelnīja maizi. Tā mēs dzīvojām, līdz viņu notiesāja un iedeva 3 gadus cietumsoda (..). Mūs, trīs brāļus, nosūtīja uz bērnu namu, pie kam vecāko Georgu (dz. 1931. g.2.04) aizsūtīja uz šā paša rajona Deņisovkas bērnu namu, bet mūs divus jaunākos — uz Tasejevu. Es tur beidzu vidusskolu (..). Tasejevas bērnu namā es biju līdz 1943. gada rudenim. Uz skolas sākumu mani aizveda uz Dzeržinskas bērnu namu, jo Tasejevā bija pirmskolas vecuma bērnu nams.

Dzeržinskas bērnu namā 1943. gada rudenī atsūtīja daudz Ļeņingradas blokādes bērnu. Viņi bija krietni vecāki par mums, ap 13–15 gadi un viņi regulāri mums atņēma maizi un citu ēdamo. Tā rezultātā es saslimu ar distrofiju un cingu. Sāka pampt kājas un jau pavasarī es biju galīgi slims, bezcerīgi nolemts nomiršanai. Kaut kā par to uzzināja vecākais brālis (man pašam nekādu sakaru ar radiem nebija) un viņam atļāva mani paņemt pie sevis uz Deņisovku (8 km no Dzeržinskas). Un tā kaut kur vasarā viņš atnāca pie manis. Sākām iet ap 8 rītā un atnācām uz Deņisovku tikai 2 naktī, pie kam pēdējos 2 km mani nesa uz nestuvēm.

Brālis bērnu namā strādāja par ūdens vedēju, bet vilcējspēks bija govs. Par darbu viņam ļāva to slaukt un ar šo piena lāsīti viņš mani izglāba. Pa vasaru pamazām atžirgu. Tas jau bija 1944. gadā. Tā otrajā klasē es sāku mācīties Deņisovkā. Pašā rudens pusē, braucot cauri Deņisovkai, pie mums iebrauca mašīna pilna ar bērniem, kur bija arī mans jaunākais brālis. Mēs bijām klāt, prasījām, lai viņu atstāj pie mums, bet pavadītāji neļāva. Tad Georgs gāja runāt ar priekšniekiem, bet mēs ar draugiem brāli vienkārši izzagām no mašīnas, paslēpāmies mežā un bijām tik ilgi, kamēr mašīna aizbrauca. Tā mēs visi apvienojāmies kopā.

1945. gadā Georgu aizsūtīja mācīties uz arodskolu Krasnojarskā. Mēs ar Aleksandru palikām Deņisovkā. 1945. gada vasaras beigās vai 1946. gada sākumā, es īsti nezinu, māti atbrīvoja. Viņa sāka dzīvot Kanskā (tur arī lēģerī bija). 1946. gadā, beidzot mācību gadu, mēs aizbraucām uz Kansku un rudenī es sāku iet 4. klasē, bet Aleksandrs — 3. klasē. Tad no Krasnojarskas atbrauca Georgs un teica, ka latviešu bērnus no bērnu namiem ved uz Latviju. Arī mēs pieteicāmies. Georgs un es tikām tajā partijā, kas brauca septembrī, oktobrī. Īsti neatceros, bet Kanskā skolā es jau kādu laiku gāju.

Mūs veda caur Maskavu. Maskavā mums iedeva labākas drēbes. Pēc tam kādu laiku bijām Rīgas sadales bērnu namā. Tad mūs pie sevis paņēma mans krusttēvs uz Jelgavu (..) Novembrī tādā pašā ceļā atbrauca arī Aleksandrs (..).

Līdz Jaungadam dzīvojām Jelgavā, pēc tam mūs ar jaunāko brāli krusttēvs aizveda uz Latgali. Aleksandrs sāka dzīvot Zemesgolos un mācījās Taudejāņos. Es dzīvoju Petuškos un mācījos Stoļerovā. 1947. gadā nomira tante, pie kuras es dzīvoju, un arī es pārcēlos uz Zemesgolu (..). 1947. gadā māte patvaļīgi atbrauca no nometinājuma vietas pie mums, mainīja uzvārdu un 1948. gadā mēs aizbraucām uz Daugavpili (..). 1950. gadā māti arestēja. Viens mūsu radinieks nodeva (..). Mātei sākumā par bēgšanu piesprieda 3 gadus cietumsoda, bet viņai nāca amnestija, bet mājās nelaida. 1950. gada 20. decembrī mūs visus sanēma ciet. Aleksandru paņēma tieši no stundām, pēc tam arī mūs. Apcietināšanā piedalījās 4 automātisti vecākā leitnanta pavadībā.

Un sākās mūsu ceļš atpakaļ uz Krasnojarskas novadu. Bet šoreiz mūs veda pa etapu. Mēs izbaudījām šādus cietumus: Rēzekne, Rīgas centrālcietums, Novgoroda, Ļeņingrada “Kresti”, Kirova, Sverdlovska, Novosibirska, Krasnojarska, Kanska (..). Galu galā nokļuvām Tasejevā (..). 1954. gada aprīlī mūs visus atbrīvoja (..).