PIE SAKNĒM

Ziemassvētki visā Latvijā, arī brāļu tautā lībiešu zemē

Ar dziesmām, labiem vārdiem, svecēm kuplas egles zaros un sveicienu jūrai Ziemas saulgriežus sestdien, 21. decembrī, sagaidīja Sīkraga, Lūžņas, Kolkas un Vaides lībiešu meitas un dēli, kas bija pulcējušies Mazirbes Tautas namā.

Pirms 65 gadiem tieši uz Ziemassvētkiem sāka iznākt lībiešu pirmais periodiskais izdevums “Līvli”, tālab arī Ziemassvētku vecītis, kura lomā (gan bez bārdas un pienācīgas mantijas) iejutās “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis, cildināja pirms četriem gadiem atjaunotā mēnešraksta pirmo redaktori Gundegu Blumbergu, viņas meitu un darba turpinātāju Renāti, “Līvli” vizuālā ietērpa veidotāju Baibu Dambergu, lībiešu kultūrvēstures pētniekus un valodas kopējus Valdu Šuvcāni un Tenu Karmu, arheoloģi Ilzi Lozi, etnogrāfu Saulvedi Cimermani, muzikologu Dzintaru Kļaviņu un veselu pulku citu zinātnes un kultūras cilvēku.

Mēnešrakstu tagad citē pat tādi izdevumi kā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” un “Latvijas Arhīvi”. “Līvli” jubilejas numurā lasāmi atjaunotās Lībiešu kultūras savienības pirmās vadītājas Ievas Neilandes izteikumi par mēnešraksta nodibināšanu 30. gados, kad tas lībiešu diskriminācijas un asimilācijas apstākļos atgādinājis, ka “līvi vēl dzīvi, ka viņi lepojas ar savu kultūru, kas ne tikai ir, bet arī veidojas, un līvu valoda, kaut arī grūti, tomēr skan,” un atjaunošanu līdz ar Trešo atmodu, kad “Līvli” atkal nāk kā aicinātājs un mudina vēl palikušos līvus un viņu pēcnācējus kopt līvu valodu un kultūru, mīlēt savu Lībiešu krastu un ar lepnumu apzināties piederību senākajiem Latvijas pamatiedzīvotājiem.

Lasu “Līvli” publicētās Paulīnes Kļaviņas atmiņas par Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu Vaides ciemā viņas bērnībā, kad eglītē likuši pašu lietas sveces, no meža atnestus čiekurus un arī izžāvētus ābolus. Tas bijis grūts laiks, tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, tomēr Ziemassvētkus svinējuši trīs dienas un bērni saņēmuši arī dāvaniņas. Tāpat kā pirms Ziemassvētkiem, Vecgada vakarā tikusi kurināta pirts. “Pusdienas laikā jau visi bija nomazgājušies, maize, pīrāgi, plātsmaize un viss cits sacepts, (..) vakarā visi darbi bija apdarīti, galds uzklāts. Jaunā gadā bija balles (..), Jaunā gadā nebija dāvanas, Jaunā gadā bija priecāšanās.”

Laikrakstā lasāmas arī lappusītes no 1935. gadā Helsinkos izdotās Pētera Damberga lasāmgrāmatas ar viņa bērnības atmiņām par Ziemassvētkiem, kas attiecas uz to pašu pēckara laiku, kad nebija ne cukura, ne smalko miltu, tomēr tika lietas sveces un vecāki kādā pagrabastūrī bija pratuši saglabāt ābolus svētku priekam. Bet nobeidz viņš savas atmiņas ar pieaugušo stāstījumiem par Ziemassvētku svinēšanu. “Lai gan katram bija citāds stāsts, tad beigas gandrīz visiem bija vienādas: senāk tie laiki bija labāki (..). Un arī es tagad varu teikt: tad bija gan skaistāk un labāk nekā tagad.” Pie šīs atziņas gan laikam nonāk katra paaudze, lai cik labos vai sliktos laikos arī dzīvotu.

Lībieši teic, viņiem neesot īpašu Ziemassvētku paražu. Kā visur Latvijā, tie ir vispirms jau bērnu svētki — ar Ziemassvētku vecīti, egles pušķošanu un svētvakara dievkalpojumu. Mums, daudziem rīdziniekiem, šie svētki paliks atmiņā ar puteni, krāsainām debesīm, mākoņu rotaļām un jūras dziesmu. Gājiens uz jūru brīnumlabi bagātināja svētkus, liekot atcerēties, ka lībieši bijuši slaveni jūras braucēji un zvejnieki.

Ziemassvētku noskaņu svētku sarīkojumā uzbūra Rīgas lībiešu ansamblis “Līvlist”, kas pirmo reizi dziedāja arī kopā ar lībiešu jauniešu kopu “Vīm”. Skanēja gan “Klusa nakts”, gan arī lībiešu dzejnieka Ulda Krasta vārsmas:

Lēni, lēni, pamazām

Atkal krīt un krājas...

Drīz būs visa pasaule

Vienas baltas mājas.

Sniegpārslas kā savdabīgs

Menuets uz leju

Aizskar manu dvēseli,

Skarot manu seju.

Kāds, man liekas, iedala

Mums ar gudru ziņu

Katram vienu zvaigzni,

Vienu sniegpārsliņu.

Iecerēts kā mēnešraksta “Līvli” goda diena, šis saulgriežu sarīkojums atnāca Mazirbē ar baltu sniegu un gaišām domām.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore