Uz sliekšņa. Starp padarīto un padarāmo

Ministru prezidents Andris Šķēle — Vecgada vakarā Latvijas tautai

Labvakar, Latvijas ļaudis.

Kādam slavenam valstsvīram esot jautājuši, vai viņš izjūt saviļņojumu, zinot, ka tik daudz cilvēku nāk klausīties viņa runu.

Uz to valstsvīrs atbildējis, ka izjūt gan, taču tas ātri pāriet, iedomājoties, ka uz viņa pakāršanu atnāks piecreiz vairāk.

Arī man šis ir grūts brīdis.

Es iedomājos visus, kas tagad sēž televīzijas ekrānu priekšā un domā — nu, Šķēle, ko nu teiksi?

Gads ir pagājis, diez ko labāk nedzīvojam, varbūt sliktāk, ko tu mums teiksi?

Jā, man, protams, gribētos pateikt kaut ko patīkamu, taču patīkamie vārdi, kā zināms, ne vienmēr ir patiesi, bet savukārt patiesība ne vienmēr un ne visiem ir patīkama.

Diemžēl melot, lai izklausītos skaistāk,

melot, lai slēptu savu neizdarību,

melot, lai iegūtu vēlētāju balsis,

melot, dzenoties pēc lētas popularitātes, — tas viss diemžēl nav retums mūsu sabiedrībā.

Melošana ir kļuvusi nesodāma, tā ir kļuvusi par normu, — un tomēr, es neesmu nācis šodien šos melus vairot vai vieglas dienas solīt.

Es neesmu nācis par labāku izlikties vai ar māņu palīdzību veltas cerības sēt.

Tātad, kas šī gada laikā ir mainījies un kādi ir secinājumi?

Salīdzinot šī gada decembri ar decembri pirms gada, kad tika veidota manis vadītā valdība, nāk prātā tās daudzās prognozes par to, ka šī ir vienas ziemas valdība, kura spēs noturēties trīs mēnešus — ne vairāk.

Tad teica, ka līdz maijam, tad, ka līdz novembrim.

Tagad gads ir apkārt, un atskatoties var teikt, ka

mūsu valdošā koalīcija ir līdzīga piesmeltai laivai.

Tā ir pilna ar ūdeni, tomēr negrimst.

Tajā sēdošie ir līdz viduklim aukstā ūdenī, taču ārā lēkt neviens netaisās.

Tas arī saprotams — līdz krastam vēl tālu, lai riskētu mesties ūdenī un peldēt vienam, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem.

Tā nu visi sēž.

Sabozušies, neapmierināti un tomēr, sakoduši zobus, viens otru pacieš.

Pacieš arī mani, pacieš pat zināmu kritiku un asākus vārdus, jo vēl jau līdz vēlēšanām tālu.

Protams, vienmēr atrodas kāds fizkultūrietis, kas gatavs mesties dzedrajā ūdenī bez glābšanas riņķa, taču tur parasti karstie prāti ātri atdziest, un tad ir jānožēlo, taču, tā kā valdība nav nekāds pūtēju orķestris vai kas cits, kur svarīgi braši sākt un reizē beigt, tad nav īpaša pamata bēdāties arī par to, ka viens otrs no tiem, kas pirms gada braši sāka kopā ar valdību, tagad no spēles jau ir izstājies.

Rezultātā viss kā jau politikā.

Aiz muguras otram tiek griezti zobi, atklātībā sparīgi luncinātas astes, pa burzmu izdodas arī kādu politisku intrigu ievērpt.

Tā nu tas reiz ir, varas prestižs šī gada laikā tiešām nav cēlies, taču vai valdība ir vainīga, ka skolotāji brauc uz Rīgu piketēt faktiski par to, lai pašvaldībām naudu neuzticētu.

Tas nepārprotami liecina par varas krīzi valstī.

Brīvās demokrātiskās vēlēšanās ir ievēlētas amatpersonas, par kurām viņu vēlētāji ir pārliecināti, — ja pielaidīs naudai kaut vai tuvumā — ar garantiju nozags.

Pie tam jādomā, ka cilvēki zina ko runā, viņi taču pazīst tos, kurus ievēlēja.

Par parlamentu es vispār nerunāšu, es tikai gribu teikt, ka, manuprāt, ļaunākie parlamenta ienaidnieki nevarētu simts gudrāko galvu prestižu sagraut vairāk, kā atsevišķu taurētāju sistemātisku centienu rezultātā tas jau ir izdarīts.

Mani dēvē par autoritāru.

Jā, protams, man, tāpat kā, es domāju, daudziem šajā valstī, kādreiz gribas savākt visus tos augstos krēslos sēdošos pašlabuma meklētājus, visus tos, kas nejēdz,

kas ņem kukuļus,

kas nespēj,

kas vienkārši nestrādā,

un aizsūtīt kaut kur gulšņus kraut, ceļus labot vai darīt kādu citu pietiekami vienkāršu, bet sabiedrībai noderīgu darbu.

Dažādas domas reizēm nāk prātā, un tomēr — es esmu par demokrātiju.

Es dziļi ticu, ka tas ir labākais cilvēcei zināmais valsts organizācijas veids, lai gan atzīstu, ka straujām reformām demokrātija reizēm nav diez ko ērta,

ļauj izpausties arī destruktīvajam, atpakaļvelkošajam un tukšpaurīgajam.

Tā nu tas ir — demokrātija ir sarežģīts, trausls mehānisms, kurš prasa pacietību, izturību, iecietību un cieņu pret citādo.

Taču, lai kā tas būtu, demokrātija nenozīmē, ka drīkst pārkāpt likumu, ka valsts iestādēs nav jāstrādā, ka kredīti nav jāatdod, ka nodokļi nav jāmaksā,

ka bezbiļetnieku saslēdz rokudzelžos, bet īstus bandītus laiž ārā no cietuma pret parakstu.

Es domāju, ir jāstrādā, lai tā nebūtu, un ja kāds mani tāpēc sauc par autoritāru, tad tādu autoritārismu es solu arī turpmāk.

Tāpat es domāju, ka lietas ir jāsauc savos vārdos — un arī to es varu solīt tik ilgi, cik ilgi nu mani te kāds gribēs klausīties.

Tas par politiku.

Atgriezīšos pie padarītā pagājušajā gadā.

Decembra sākumā es biju komandējumā, tikos ar Eiropas valstu vadītājiem un valstsvīriem, un daudzi man prasa: kā jums tur iet, kā inflācija, bezdarbs,

kā budžets, kā virzās sociālās reformas.

Es raksturoju šī gada makroekonomiskos rādītājus, nosaucu dažādus skaitļus, un visi atzīst, ka uz Austrumeiropas fona mēs drīz jau varētu izskatīties visai labi.

Tādos brīžos es saprotu, kā notiek politiķa atsvešināšanās no tautas, kā politiķim sāk likties, ka viss jau ir labi, ka dzīve iet uz augšu un tā tālāk.

Tādos brīžos es saprotu, kā dažādu resoru dzīlēs top dažādi priekšlikumi par invalīdu braukšanas atvieglojumu ierobežošanu un tamlīdzīgas lietas.

Iedomājieties,

jūs braukājat pa ārzemēm,

sēžat labā kabinetā,

braucat labā mašīnā,

skataties skaitļos

un kļūstat iedomīgs.

Un, kad jūs apstādina kāds uz ielas un saka, ka grūta dzīve, jūs gandrīz apvainojaties.

Ak, nepateicīgā tauta!

Kā — grūta dzīve?

Paskaties tabulā, re, kur trīs procenti klāt, re, kur desmit nost, dzīve iet uz augšu.

Cilvēks tajā brīdī saprot, ka šim politiķim nav ne mazākās izpratnes par to, kā tiešām dzīvo tauta.

Tā notiek bieži, un gan jau arī es vēl nākšu pie jums ar skaitļu tabulām, es tikai šodien, šajā svētku vakarā negribētu šo kļūdu pieļaut.

Tāpēc vienīgi dažas lietas, kas man liekas svarīgas no tā, kas ir izdarīts šajā gadā, bet ar ko varbūt nelielās ārzemniekiem.

Pagājušais gads, es ceru, kļūs par pirmo gadu pēc neatkarības atjaunošanas, kurā būs izdevies kaut nedaudz apturēt vispārējās zagšanas drudzi.

Vismaz pagaidām man tā šķiet.

Var jau būt, ka kaut kas vēl atklāsies, taču ir skaidrs, ka nebūs otras “Latas international”, nebūs otras “Bankas Baltija”, nebūs otru G-24 miljonu, nebūs nekādu šaubīgu valdības garantiju un galvojumu.

Gluži otrādi, pirmo reizi ir uzsākta reāla cīņa ar kontrabandu, un Latvijas ekonomiskās robežas nostiprināšana.

Šī gada pāris mēnešos ir aizturēts vairāk kontrabandas kravu nekā pēdējos gados kopā.

Šādi vajadzētu turpināt, diemžēl traucējošo faktoru spēks ir visādā ziņā nomācošs.

Pastāv uzskats, ka sabiedrības un veselas civilizācijas savā attīstībā atkārto cilvēka mūža ciklus ar visām dažādiem vecumiem raksturīgajām iezīmēm.

No šī viedokļa mūsu valsti var salīdzināt ar pusaudzi, kuram nabadzības spiestam jāiet strādāt, neskatoties uz to, ka viņš vēl nav pieaudzis.

Viņš vēl nemāk pats veidot savu dzīvi, viņš ir pieradis visu saņemt no mammas, viņš ir pieradis, ka ir mamma, kurai pasūdzēties, kura pasargās un pažēlos, nemaz nerunājot par to, ka gan pusdienas uztaisīs, gan kreklus un zeķes izmazgās.

Šī pusaudzība ar tai raksturīgajām ambīcijām un nepacietību, ievainojamību un dažādiem kompleksiem raksturo daudzas mūsu dzīves sfēras, sākot ar dažādu hormonālo vētru plosīto parlamentu, beidzot ar daudzu cilvēku nespēju adaptēties brīvas sabiedrības apstākļos.

Tas ir grūti un, protams, sākumā diez ko neveicas.

Cilvēki ir izmisuši un vaicā, ko lai es daru?

Es atbildēšu.

Manai atbildei būs vairākas daļas, jo nevar būt viens sakāmais jaunam, spēcīgam vīrietim un sirmai māmuļai.

Procesi, kas ir notikuši mūsu zemē, ir radījuši sekas, pēc kurām varētu šķist, ka mūsu valstij pāri ir gājis karš vai kas ļaunāks, taču šodien ir jāsaprot, ka karš un revolūcija, lai arī kādus postījumus atstājuši aiz sevis, ir beigušies.

Ko dara pēc kara, es domāju, jums ir skaidrs — nežēlīgi strādā.

Mēs esam pieraduši, ka ienaidnieks ir ārpus mums.

Nē, ienaidnieks ir mūsos, mēs paši esam tie, no kuriem ir atkarīgs tas, kā mēs dzīvojam.

Pietiek laizīt vecās brūces.

Ir jāstrādā — fanātiski, līdz spēku izsīkumam, līdz kamēr acis vaļā nevar noturēt, un pats galvenais — bez cerības uz tūlītējiem panākumiem.

Tā nu tas diemžēl ir.

Panākumi nāks pēc ilgas, ilgas piepūles, pēc garām negulētām naktīm, pēc mokošiem upuriem, pēc tam, kad ir izzudusi pēdējā cerība un palicis vienīgi darbs.

Vīriešiem vecumā līdz 35 gadiem,

ja viņš nav invalīds,

es ne tikai nemaksātu nekādus bezdarbnieku pabalstus, es piedāvātu kā agrāk sodīt katru šī vecuma bezdarbnieku.

Jauns cilvēks — bezdarbnieks — ir nevis upuris un nabadziņš, kurš jāžēlo un jāpabalsta, bet gan amorāls mīkstmiesis.

Mums trūkst divu lietu — prāta un fanātiska darba.

Darba, kādu pazina mūsu vecāki un vecvecāki, darba, kādu arī šobrīd pazīst daudzi gan Latvijas laukos, gan privātos uzņēmumos un atsevišķās valsts struktūrās.

Mums trūkst arī gribas.

Vai ir daudz to, kas pa naktīm mācās angļu valodu, vai ir daudz to, kas notīra sniegu savas mājas priekšā, — nē,

daudz ir to, ka nevīžo zobus iztīrīt, daudz ir to, kas nevar savas bikses izmazgāt, kur nu vēl izgludināt, daudz ir to, kas angļu valodai atmet ar roku tad, kad pēc mēneša kā par brīnumu vēl nespēj brīvi runāt,

daudz ir to, kuri būtu ar mieru atmest ar roku arī neatkarīgai Latvijai, lai tikai būtu garantija, ka kāds atkal dalīs cukura un šņabja talonus, bet par dzīvokli būtu jāmaksā kapeikas.

Cienījamie Latvijas ļaudis — tā nebūs.

Tā vairs nebūs.

Tātad uz jautājumu, ko darīt, es atbildu: ja tu esi spējīgs celt lāpstu, tad cel to.

Sāc ar sevi — izmazgā kreklu, uzliec ielāpu, salabo žogu.

Pirms ej uz pagastmāju pabalstu lūgt, nopļauj nātres savā pagalmā.

Sāc ar pašdisciplīnu.

Nevāļājies, kad jāceļas, neblenz televizorā, kad vari mācīties, un, kad nopelni simts latus, nenotrallini, bet ieguldi tos.

Vienalga, vai tu pērc zāģi,

kādu citu instrumentu,

vienalga, vai tu ieguldi savā veselībā un aizej pie zobārsta,

vai ieguldi savā izglītībā un nopērc mācību grāmatu, vienalga, bet nenodzer tos.

To var katrs, kurš nav tik vecs, lai nevarētu strādāt, un, ja katrs tā dzīvos, mēs būsim bagāta valsts.

Ko darīt tiem, kas jau tik cienījamā vecumā, ka vairs nevar strādāt?

Jūs esat tie, kas vēl atceras, kā bija pirmskara Latvijā, kāds bija izslavētais latviešu darba tikums, kā bija tad, kad bija jāstrādā.

Stāstiet to saviem bērniem un mazbērniem, stāstiet viņiem, ko nozīmē sava valsts, daudzi no viņiem to nesaprot.

Neļaujiet viņiem nemaksāt nodokļus, neļaujiet viņiem krāpt valsti, jo tādā veidā viņi krāpj vispirms jūs.

Sirmajām galvām diemžēl nav citas cerības kā vienīgi jaunā paaudze.

Strādāsim kopā, lai nodokļu nemaksāšana kļūst par tikpat nosodāmu lietu kā nodevība, sadarbošanās ar čeku vai kas tamlīdzīgs.

Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt.

Pensiju un pabalstu lielums tiešā veidā ir atkarīgs no sociālā nodokļa nomaksas, un tie ir jūsu bērni, kas izvairās no šī nodokļa maksāšanas, tie ir viņi, kas nozog jums šo naudu.

Piketētāji var apmētāt valdību ar kauliem no rīta līdz vakaram, bet, ja jūsu bērni nemaksās nodokļus un nepalīdzēs saviem vecākiem, tad, ticiet man, — valdība neko nespēs līdzēt.

Es gan ceru, ja nākošgad izdosies noturēt šogad iesākto, tad pēc gada pensijas varēs palielināt.

Tas ir viens no šī gada galvenajiem uzdevumiem — strādāt tā, lai gada beigās, nākošā gada sākumā pensijas varētu palielināt.

Līdz tam neko īpašu nesolu, — divas reizes pa pāris latiem tāpat kā šogad, tas arī viss.

Nekas te nenotiks ātri un kā uz burvju nūjiņas pavēli, bet gan lēnām, smagi, par katru sīkumu izcīnot nogurdinošas kaujas ar mūsu muļķību, slinkumu un negodīgumu.

Es redzu priekšā vienīgi smagu ilgstošu darbu un nemitīgus ķīviņus ar visādiem grūtgalvīšiem un neliešiem.

Un tikai tad, pie vislabākās apstākļu sakritības, es uzdrošinos solīt, ka vēl pēc viena gada kļūs nedaudz labāk.

Es starp citu domāju, ka šajā jautājumā vēl esmu optimists.

Es esmu optimists, neskatoties uz to, ka acīmredzot man tiešām nāksies atteikties no savas algas par pagājušo pusgadu, jo daudzas no lietām, kuras es solīju, ka būs izdarītas, vēl aizvien nekust — ir iestrēgušas Saeimā vai citā augstā namā.

Saeimā netika atbalstīts mans priekšlikums attiecībā uz teritoriālo reformu, līdz ar to lēnāk risināsies veselības aizsardzības un izglītības sistēmas reforma, privatizācijas tempi nav apmierinoši, ir daudz citu jautājumu.

Es varētu sev teikt, ka tā nav mana vaina —

tie ir citi, kas vainīgi,

taču nē, — tas esmu es, kurš nespēja pārliecināt savus atbalstītājus,

tas esmu es, kurš nespēja nodrošināt,

lai ministri strādātu enerģiskāk,

lai netiktu sacūkotas labas idejas,

lai nebūtu kā vienmēr...

Nākošais būs tas gads, kurš parādīs, vai šī valsts kaut ko var vai nē, vai valsts varai ir spēks, vai tā ir tikai tāda mīkstčaulīgu ņergu un pārkrāsojušos komunistu patversme

komfortamblai pensijas gaidīšanai.

Es, protams, piekrītu tiem, kas man aizrādīja, ka man nevajadzētu pašam dzīties nedz uz muitas punktiem, nedz uz operu vai uz zemesgrāmatu nodaļām, es piekrītu, ka es neesmu speciālists it visās jomās, un tomēr šķiet, ka man nāksies turpināt šādas ekskursijas.

Mūsu birokrāti civilizētu valodu ne visur jau ir iemācījušies saprast un bieži vien saprot

tikai tad, kad ar mietu,

tikai tad, kad ar pirkstu acī,

tikai tad, kad Ministru prezidents un televīzija,

desmitiem žurnālistu,

ierodas un izpurina.

Tikai tad saprot labāk un vismaz kādu laiku ir rosība.

Stingrība un sapurināšana ir tas, kas vajadzīgs šai valstij.

Stingrība likuma ietvaros ir tas, uz ko vajadzētu likt uzsvaru nākošajā gadā.

Stingrība nodokļu iekasēšanā,

stingrība tiesās, stingrība robežas sargāšanā, un vairāk policistu uz ielām.

Stingrība tur, kur ir iestājusies izlaidība, un sapurināšana tur, kur valda miegainība.

Arī jums, cienījamie Latvijas ļaudis, Jaunā gadā es vēlu stingrību un aktivitāti, spēku un meklējošu prātu, prasīgumu pret sevi un iejūtību pret līdzcilvēku.

Vairāk pašapziņas, vairāk ticības sev un savai valstij.

Tieši tā — sev un savai valstij.

Tāpat es novēlu, lai jums jau šajās svētku dienās izdodas sanākt kopā ģimenes lokā un mierīgi izplānot katram savu nākamo gadu.

Kas jāizdara,

kas jāsasniedz, kā jādzīvo.

Ko darīs pieaugušie, kādi pienākumi bērniem,

kam varbūt visa ģimene var kopīgi samest naudiņu, bet no kā varbūt var atteikties,

kam jāiet palīgā, bet kuru varbūt nevajag traucēt.

Es vēlu jums stipru veselību, sūru darbu, ticību tam, ko jūs darāt, un gandarījumu par padarīto.

Lai jums veicas, Latvijas ļaudis.

Latvijas Republikas valdības un savā vārdā es vēlu jums laimīgu Jauno gadu.

Ministru prezidenta uzruna Latvijas Valsts televīzijā 1996. gada 31. decembrī, pulksten 23.45 — 24.00