Ķīna nešķiro valstis lielās un mazās

Ķīnas Tautas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Vans Fensjans (Wang Fengxiang) — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1. lpp.

— Kāda pēdējā laikā bijusi un pašlaik ir jūsu valsts iekšpolitiskā situācija?

— Jāteic, ka nav bijuši lieli notikumi, kas varētu destabilizēt situāciju valstī. Protams, tas nenozīmē, ka mūsu valstij nebūtu problēmu. Par vienu šādu problēmu es uzskatu lielo starpību starp dažādu iedzīvotāju slāņu ienākumiem. Protams, atšķirībai ir jābūt. Ja visi dzīvotu vienādi, tā būtu mākslīga nolīdzināšana, kā tika praktizēts kādreiz. Taču šai atšķirībai jāiekļaujas saprāta robežās. Ja šī atšķirība pieaugs ārpus saprāta robežām, valstij var rasties nopietnas problēmas. Diemžēl pašlaik šī atšķirība palielinās. Valstī aizvien lielāku vietu ieņem brīvās tirgus attiecības, un aizvien vairāk ir cilvēku, kuru ienākumi un dzīves standarts strauji pieaug. Līdzīgs process notiek arī Latvijā. Par to, no vienas puses, varētu priecāties, taču valstij jārūpējas, lai visu iedzīvotāju dzīves standarts uzlabotos.

— Un kā ir ar iedzīvotāju vidējo dzīves līmeni Ķīnā? Kāda šeit ir tendence?

— Šis līmenis kopumā paaugstinās. Svarīgi, ka visi Ķīnas iedzīvotāji – kā laukos, tā pilsētās — ir ieinteresēti reformu attīstībā. Jo dzīves līmenis paaugstinās visiem iedzīvotājiem. Taču problēma ir tā, ka tas paaugstinās nevienmērīgi — vieniem ļoti strauji, citiem daudz, daudz lēnāk. Taču var ar pilnu pārliecību teikt, ka Ķīnā tagad visi cilvēki dzīvo labāk nekā vēl pirms gada vai pusotra un šis progress turpinās. Tā, protams, ir iepriecinoša tendence. Jauni, enerģiski, ar iniciatīvu apveltīti ķīnieši, it īpaši, ja viņiem ir starptautiski sakari, tagad ļoti sekmīgi darbojas biznesā un ātri tiek pie bagātības. Taču citām iedzīvotāju kategorijām, kas saņem cietu algu, tādiem kā skolotāji, valsts ierēdņi, dzīves standarts paaugstinās lēnāk. Jā, arī viņiem pieaug algas, taču šis pieaugums tomēr ir daudz lēnāks nekā peļņa privātajā biznesā. Rezultātā palielinās starpība starp dažādiem iedzīvotāju slāņiem. Es atkārtoju: Ķīnā pēdējos gados nav noticis nekas tāds, kas varētu iespaidot valsts politisko stabilitāti, taču ir pastāvīgi jāseko šiem nupat minētajiem procesiem. Ja tie netiks kontrolēti, ja, teiksim, šīs dzīves līmeņa atšķirības pārsniegs saprātīgas robežas, tad ir iespējams sociāls sprādziens. Cilvēki paliek cilvēki. Liela problēma ir arī lielā dzīves standartu un vispārējās attīstības starpība starp daudz bagātākajiem piekrastes rajoniem un valsts iekšieni. Lielā valstī šāda atšķirība ir dabiska parādība. Taču arī tā nedrīkst būt pārāk liela. Arī šo tendenci nevar atstāt pašplūsmā. Tāpēc valdība pieliek lielas pūles, lai samazinātu šo atšķirību. Vispirms jau atvēlot lielākus kapitālieguldījumus valsts iekšienes rajoniem. Ķīna pašlaik ārvalstu investīciju ziņā ieņem otro vietu pasaulē aiz ASV. Un tagad valdība daudz dara, lai pāradresētu šīs ārvalstu investīcijas. Agrāk tās tika galvenokārt auglīgajiem un augsti attīstītajiem piekrastes rajoniem.

— Lieki vaicāt, vai šāda pāradresēšana ir sarežģīts process. Ir taču skaidrs, ka ārzemju investori savu naudu ieguldīs tur, kur viņiem tas ir izdevīgāk. Kur ir labākas komunikācijas, kur tuvāk transporta maģistrāles — vārdu sakot, tur, kur katrs ieguldītais dolārs ātrāk dod peļņu.

— Jums taisnība. Tas ir sarežģīts process, kas nav īstenojams tūlīt, bet pamazām. Taču valsts cenšas ieinteresēt ārvalstu investētājus, piedāvājot viņiem valsts iekšējos rajonos izdevīgākus nodokļu noteikumus.

— Tāpat kā Ķīnas brīvajās ekonomiskajās zonās, kur pirmos gadus vispār nodokļi nav jāmaksā, līdz uzņēmums nostājas uz kājām un sāk dot peļņu.

— Tieši tā! Mūsu valdība daudz domā arī par cilvēku resursiem. Pagaidām ir tā, ka labākie ķīniešu speciālisti strādā attīstītākajos piekrastes rajonos. Tagad valdība arī īpaši stimulē tos piekrastes uzņēmumus, kuri sevi labi rekomendējuši ar konkurētspējīgas eksportprodukcijas ražošanu — lai arī šie uzņēmumi investētu savus līdzekļus valsts iekšējo rajonu attīstībā. Lai radītu valsts iekšienē savu uzņēmumu filiāles vai arī izveidotu kopuzņēmumus ar valsts iekšējo rajonu uzņēmējiem.

— Visai interesanta prakse, kad ķīnieši ar ķīniešiem rada kopuzņēmumus.

— Jā, piekrastes rajoni ar valsts iekšienes rajoniem — tā ir ļoti zīmīga tendence. Tiek arī sekmēta labāko piekrastes uzņēmumu šefība pār iekšienes rajoniem. Lai šie uzņēmumi uz valsts centrālajiem rajoniem uz laiku nosūtītu strādāt savus labākos profesionāļus. Teiksim, uz pāris gadiem. Šie speciālisti tur, valsts iekšienes rajonos, saņem augstāku algu, viņi ir ieinteresēti dažus gadus pastrādāt tur, būtiski ietekmējot šo rajonu ekonomisko attīstību.

— Kā jūs vērtējat Ķīnas Tautas Republikas pašreizējo starptautisko situāciju?

— Mums ar visām kaimiņvalstīm pašlaik ir labas attiecības. Te darbojas ļoti vienkārša patiesība: ja mēs gribam koncentrēties uz iedzīvotāju labklājības būtisku paaugstināšanu, īstenojot pāreju no plānveidīga uz brīvo ekonomiku, tad labas attiecības ar visām valstīm ir vitāli nepieciešamas, īpaši ar kaimiņvalstīm. Negribu slēpt, ka ar dažām kaimiņvalstīm mums joprojām pastāv robežproblēmas. Taču ar Krieviju jau gandrīz visi robežjautājumi ir noregulēti — uz abpusēju kompromisu pamata — tāpat ar Kazahstānu un ar Kirgīzstānu. Mūsu kādreizējās robežproblēmas ir nokārtotas, tas jau ir apstiprināts ar attiecīgiem starptautiskiem līgumiem. Bez kompromisiem nevar pastāvēt diplomātija. Bet mums joprojām pastāv nenokārtoti robežjautājumi ar Indiju. Ar Japānu ir par mazu saliņu. Mums ir domstarpības arī ar dažām Dienvidaustrumu valstīm par jūras robežu. Taču mēs, pirmkārt, esam par to, lai šīs problēmas noregulētu pie sarunu galda, konsultāciju ceļā, nekādā ziņā ar spēka pielietošanu.

— Kad es nesen biju Indijā, turienes Ārlietu ministrijā man kā labu kaimiņattiecību paraugu minēja Indijas un jūsu valsts attiecības. Indieši teica: “Kaut mums tik labas attiecības būtu ar Pakistānu!” Taču arī viņi atzīmēja, ka starp abām jūsu valstīm pastāv domstarpības dažu teritoriju jautājumā.

— Jā, šādas problēmas pastāv. Taču mēs ar Indiju esam vienojušies pirmkārt par mierīga noskaņojuma saglabāšanu robežrajonos. Mēs nesen vienojāmies samazināt robežrajonos karaspēku, un tas ir izdarīts mūsu robežas abās pusēs. Abas puses grib domstarpības noregulēt pie sarunu galda, apspriežot šīs problēmas mierīgā noskaņā. Nav kur steigties. Arī ar citām valstīm mūsu attiecības ir labvēlīgas. Piemēram, pēdējā laikā būtiski uzlabojušās Ķīnas attiecības ar Ameriku. Jā, mums ir bijušas dažādas problēmas, piemēram, tirdzniecības jomā. Taču arī šīs problēmas ir noregulētas sarunu ceļā. Kaut arī, protams, dažādi viedokļi ir iespējami nākotnē. Taču mūsu pieeja ir viennozīmīga — domstarpības jārisina sarunu ceļā. Ļoti labi attīstījušās mūsu attiecības ar Eiropas valstīm, it īpaši ar ES valstīm. Ar šīs starptautiskās organizācijas valstīm mūsu ekonomisko attiecību kopapjoms veido 50 miljardus dolāru gadā. Tā kā Āzijas valstis attīstās ļoti strauji, ES mūsu reģionam pievērš pastiprinātu uzmanību. Pēdējā gada laikā Eiropas Savienība ir izdarījusi ļoti daudz sadarbības nostiprināšanai ar Āzijas kontinenta valstīm. Arī Āzijas un Eiropas valstu vadītāju tikšanās Taizemes galvaspilsētā Bangkokā pērnā gada martā bija ES iniciatīva. Dažādu Eiropas Savienības valstu vadītāji tagad bieži apmeklē Ķīnu.

— Nesen Zviedrijas premjerministru kritizēja šīs valsts parlaments par pozitīvajiem izteikumiem, ko Pērsona kungs bija adresējis Ķīnai pēc jūsu valsts apmeklējuma. Dažkārt arī Latvijas presē parādās apgalvojumi par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā. Kā jūs raugāties uz šādiem apgalvojumiem?

— Vispirms, runājot par cilvēktiesībām, ir jāatceras katra cilvēka tiesības uz eksistenci un uz attīstību. Otrkārt, runājot par cilvēktiesībām, vispirms jāsaprot, ka katrā valstī ir sava specifika, savs attīstības līmenis, savas tradīcijas, sava vēsture. Tas viss būtiski iespaido cilvēktiesību situāciju un kritērijus. Āzijas valstu tradīcijas paredz lielāku stingrību daudzās dzīves jomās. Ķīnā, piemēram, jau izsenis ir cieņā kolektīvisms. Tas nebūt neradās tikai sociālistiskās iekārtas laikā. Ķīnā nekad nav atbalstīts individuālisms. Jau izsenis mūsu valstī valda nerakstīts likums, ka katram jābūt atbildīgam par savu valsti. Manas zemes kauns ir arī mans kauns. Manas zemes gods ir arī mans gods. Tā tas pie mums ir bijis vienmēr. Treškārt, nevajag savus uzskatus šajā aspektā uzspiest citiem, jo valstīm ir dažādas tradīcijas.

— Kādus pēdējā laika notikumus Latvijā jūs uzskatāt par nozīmīgākajiem? Kā jūtaties mūsu valstī?

— Teikšu pavisam atklāti: jo ilgāk es jūsu zemē dzīvoju, jo vairāk man patīk latviešu tauta. Jā, tas nebūt nav diplomātisks kompliments. Tā patiešām tas ir. Jūsu tauta ir ļoti akurāta. Latviešiem ir izteikta atbildība par savu darbu. Jūs visu darāt ļoti precīzi. Latvieši jūt atbildību par doto vārdu. To es varu teikt gan par Latvijas oficiālajām personām — politiķiem, par Ārlietu ministrijas ierēdņiem, gan arī par visdažādākajiem ikdienā sastaptajiem cilvēkiem. Esmu dzirdējis, ka latvieši paši saka — arī jūsu zemē esot pavirša attieksme pret darbu. Bet sakiet, kur tā nav? Ir jāskata lietas kopumā. Esmu pārliecināts, ka tieši šo īpašību dēļ Latvija ātrāk un vieglāk pārvarēs pašreizējās pārejas laika grūtības.

— Latvijas presē tagad daudz raksta par mūsu valsts iedzīvotāju grūto stāvokli. Un nav jau nekāds noslēpums, ka daudzi cilvēki Latvijā patiešām arī pašlaik ir trūkumā, it īpaši vecie cilvēki, invalīdi, daudzbērnu ģimenes.

— Es neteiktu, ka cilvēki Latvijā dzīvo trūkumā. Latvieši ir ļoti inteliģenti, jūsu valstij ir bagātīgi intelektuālie resursi. Latvija ir augsti attīstīta kultūras un arī rūpniecības valsts. Jums ir plaši sakari ar pārējo pasauli. Runājot par dzīves līmeni kopumā, nekādā ziņā nedrīkst aprobežoties tikai ar to, kur cilvēki dzīvo un ko viņi ēd. Daudziem pašlaik klājas grūti. Tāpēc, ka Latvija ir pārejas procesā — iepriekšējās sistēmas uz jaunu. Cilvēki tam nevar tā uzreiz pieskaņoties ne materiālā, ne psiholoģiskā ziņā. Tagad pie jums tiem, kuri ir jauni un kuriem ir zināšanas, sakari, ir plašas iespējas. Pēc viņiem ir pieprasījums. Jācer, ka valsts vecākajai paaudzei varēs palīdzēt aizvien vairāk un vairāk. Taču es nekādā ziņā neteiktu, ka Latvija ir nabadzīga valsts.

— Jūs pašu vai arī kādu no jūsu darbiniekiem var redzēt gandrīz katrā plašākā Rīgas sabiedriskā pasākumā. Jūsu vēstniecība ir allaž pārstāvēta arī Diplomātiskā salona pasākumos.

— Jā, mēs cenšamies būt klāt visos nozīmīgākajos notikumos, lai labāk izprastu Latvijā notiekošos procesus un tādējādi varētu sekmēt mūsu valstu sadarbību. Līdz ar to mēs arī esam iesnieguši Pekinai daudzus nozīmīgus priekšlikumus par mūsu sadarbību. Un lielākā daļa no šiem priekšlikumiem ir arī pieņemta un pozitīvi izskatīta – vai nu tajā, vai citā mūsu valsts ministrijā.

— Kādās jomās bijuši jūsu priekšlikumi?

— Tie skāruši gan ekonomisko, gan kultūras sadarbību un citas jomas. Arī cilvēku kontaktus. Piemēram, pērn Latvijā uzstājās ķīniešu bērni, bet Latvijas bērnu ansamblis “Bitīte” uzstājās divās Ķīnas pilsētās. Un tagad jau daudziem ķīniešu bērniem ir konkrētāks priekšstats par Latviju, un mūsu valstī savukārt daudziem cilvēkiem vārds “Latvija” saistās ar simpātiskajiem latviešu bērniņiem. Bērni ir varbūt paši labākie savas valsts sūtņi.

Paplašinās arī mūsu kultūras saiknes. Pagājušajā gadā Latvijā viesojās Ķīnas kultūras ministra vietnieks Ai Cinčuņs. Nesen es savukārt nodevu Latvijas kultūras ministram Rihardam Pīkam Ķīnas kultūras ministra ielūgumu apmeklēt mūsu valsti, lai noslēgtu abu valstu sadarbības plānu kultūras jomā Jaunajam gadam. Principā mums šāds sadarbības līgums jau ir noslēgts, tagad ir runa par konkrētu sadarbības plānu 1997. gadam.

Drīzumā uz Ķīnu brauks arī Latvijas Iekšlietu ministrijas pārstāvji, lai apmainītos ar saviem ķīniešu kolēģiem pieredzē, kā organizēt ārvalstu vēstniecību apsardzi. Tas notiks jau šī gada sākumā. Ķīnu apmeklēs arī Latvijas parlamenta delegācija Alfreda Čepāņa vadībā. Mūsu vēstniecībai ir izveidojusies laba sadarbība ar vienu Rīgas skolu.

Esmu ātri sapratis latviešu attieksmi pret notikumiem un noskaņojuma īpatnības. Ne reizi vien Pekinas ierēdņus esmu brīdinājis, lai viņi, uzņemot Latvijas delegācijas, iespējami retāk atgādinātu par Padomju Savienību. Jums, latviešu tautai, tās ir sāpīgas atmiņas. Es allaž uzsveru, lai nejauc Baltijas valstis ar NVS — jūs šajā savienībā neesat un nekad neesat pat domājuši tajā iestāties. Gadās, ka Ķīnā šīs lietas kāds varētu arī sajaukt — mūsu valsts taču ir tik tāla. Protams, šīs lietas jo labi pārzina Ķīnas Ārlietu ministrijā. Taču to var dažkārt nezināt ķīniešu privātuzņēmēji vai, teiksim, aviosabiedrību darbinieki. Tāpēc mēs savus tautiešus brīdinām par šādām niansēm.

— Paldies, ka jūs pievēršat uzmanību šādiem mūsu tautai ļoti būtiskiem aspektiem! Mums tas patiešām ir ļoti svarīgi. Bet kā jums pašam klājas Latvijā? Kur esat šajā laikā bijis, ko redzējis?

— 1995.gadā biju Daugavpilī, bet pērn — Ventspilī un Liepājā. Pasaulē pastāv tāds viedoklids, ka jūs, latvieši, visumā esat vēsi un atturīgi cilvēki. Taču, spriežot pēc manas un mūsu darbinieku pieredzes, jāteic, ka tā tas tomēr nav. Ja tas arī kaut kādā mērā ir, tad šai parādībai ir viegli saprotams izskaidrojums. Ilgus gadus jūs bijāt Padomju Savienībā, kur daudziem cilvēkiem būtībā nebija savas dzimtenes. Tā bija un reizē tās nebija. Šeit , Latvijā, bija daudz svešu ienācēju. Un, ja jūs, latvieši, tagad arī esat nedaudz noslēgti, tad tas ir saprotams: ja pie tevis mājās pastāvīgi ir staigājuši un saimniekojuši daudzi svešinieki, tad cilvēks gribot negribot noslēgsies sevī. Latvieši ir ļoti sirsnīgi un viesmīlīgi. Es teiktu tā: ja tu pie latvieša vērsīsies ar cieņu, draudzību un sirsnību, tad latvietis tev ar to arī atbildēs. Un vēl viena parādība Latvijā, kas man liekas ļoti būtiska. Braucot pa Latvijas ceļiem, daudzās vietās redzami mazi restorāniņi. Vari apstāties pie kura vien vēlies un būt drošs: iekšā būs tīrība un kārtība. Neatkarīgi no tā, vai restorāns ir liels vai mazs, ir teicama apkalpošana. Mājās pārbraucis, es daudz stāstīšu saviem tautiešiem par šo pieredzi.

— Šī sakārtotība veidojusies tikai pēdējos gados līdz ar tirgus attiecībām un konkurenci.

— Taču jūs ļoti ātri nodrošinājāt līmeni. Acīmredzot tāpēc, ka jau pirms Otrā pasaules kara Latvija bija neatkarīga valsts ar augsti attīstītu kultūru visās jomās. Varu atklāt mazu noslēpumu: mūsu Ārlietu ministrijas darbinieki, kuri pazīst Latviju, ilgojas strādāt tieši jūsu valstī un citās Baltijas valstīs.

— Sācies Jauns gads. Ko jūs tajā gribētu novēlēt Latvijas iedzīvotājiem, no kuriem daudzi ir arī “Latvijas Vēstneša” lasītāji?

— Novēlu, lai viss labais un gaišais, kas jums bijis 1996. gadā, nāktu līdzi arī Jaunajā gadā, bet viss sliktais, kas sagādājis sarūgtinājumus, būtu palicis vecajā gadā.

— Un ko jums, pasaules lielākās valsts vēstniekam, novēlēt Jaunajā gadā?

— Vēliet, lai Jaunajā gadā piepildās visas tās daudzās ieceres, kas radās pagājušajā gadā. Protams, tās visas ir veltītas abu mūsu valstu attiecību sekmēšanai.

— To tad arī jums no sirds novēlu — par svētību abu mūsu valstu tautām!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors