“Mūsu ārpolitikas gada bilance ir pozitīva”

Valdis Birkavs, Latvijas Republikas ārlietu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Jūs, acīmredzami, par Latvijas ārpolitiskās darbības galveno kritēriju uzskatāt to, kā mēs tuvojamies mūsu valsts stratēģiskajam mērķim — iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Taču tieši pēdējā gada nogalē Latvijas presē parādījās daudzas publikācijas ar sakāpināti pesimistiskiem apgalvojumiem par Latvijas iespēju integrēties šajās Eiropas struktūrās. Gribu uzzināt jūsu viedokli par šo presē tik daudz minēto konfidenciālo Eiropas Savienības ekspertu ziņojumu, kuru daudzi Latvijas vadošie politiķi tā arī nav redzējuši.

— Šis nav oficiāls Eiropas Komisijas viedoklis. Tas patiešām ir ekspertu viedoklis, tas nekad nevienā forumā nekur un nekad nav ticis akceptēts. Interesanti, ka faktiski tajā definētas lietas, ko mēs nedz slēpjam, nedz citādi “turam aiz septiņām atslēgām”, bet kuras mēs paši ierosinājām izskatīt, lai panāktu pozitīvu rezultātu. Mēs jau nedarām tā, kā darīja padomju laikā, kad “samazināja” noziedzības līmeni, noslēpjot reālos skaitļus. Mēs gluži pretēji — par to runājam, valdībā risinām jautājumu, kā efektīvāk cīnīties pret to, pievēršam arī sabiedrības uzmanību. Valdība aicina speciālistus — galvenokārt šis ziņojums koncentrēts uz muitu — no Lielbritānijas, slēdz ar viņiem līgumus, skaidri apzinoties, ka viņi atradīs visas vājās vietas, izcels gaismā daudzus trūkumus un palīdzēs tos novērst. Tā ir valdības politiskās gribas izpausme — apkarot korupciju. Tādēļ arī šī dokumenta parādīšanos vai, iespējams, speciālo informācijas “noplūdi” var interpretēt divējādi. Var interpretēt kā draudzīgu žestu, lai mums parādītu — skatieties, jums ir šādas problēmas, kas var traucēt jūsu integrāciju Eiropas Savienībā. Bet es domāju, ka šāds dokuments parādās, lai it kā teiktu: “Redziet, cik tā Latvija ir slikta! Viņu nevar uzņemt Eiropas Savienībā, viņa tam vēl nav gatava!” Šī negatīvā tendence parāda, ka Latvijai ir draugi un ir nedraugi. Tāpēc es esmu pilnīgi pārliecināts, ka 1997. gadā parādīsies daudzi negatīvi raksti par mūsu gatavību būt ES. Šajā jautājumā objektīvi sakristu to intereses, kas nevēlas mūs redzēt Eiropas Savienībā, ar to interesēm, kas to vēlētos, bet nezina kā, jo pārāk grūta ir tā paplašināšanās.

— Tāda bijusi arī mūsu līdzšinējā pieredze. Pirms Latvijas uzņemšanas Eiropas Padomē parādījās bēdīgi slavenā vācu ARD televīzijas reportāža par “briesmu darbiem” Latvijā, prasot no pārdevējiem valsts valodas zināšanas. Tāpat virkne citu insinuāciju.

— Labi, ka jūs pieminējāt Eiropas Padomi. Mēs ar to ilgi strādājām, kamēr pārliecinājām par mūsu taisnību — ar visiem pilsonības likuma aspektiem, ar mūsu vēsturisko situāciju. Šobrīd mēs saduramies ar to, ka sākam strādāt Eiropas Savienībā ar ģenerāldirektorātiem un viņi neko par mums nezina. Mums jāsāk skaidrošana no nulles. Viņi redz dažas virspusējas lietas, teiksim, mūsu ekonomiskos rādītājus. Viņi redz lielo nepilsoņu skaitu, bet nezina, kas aiz tā stāv. Viņi ar to vēl nav saskārušies. Eiropas Padomē tagad jau to zina un saprot. Tāpēc mēs no 1. janvāra esam atvēruši Briselē arī Latvijas vēstniecību Eiropas Savienībā. Mums vajag, lai tur strādātu arī Ekonomikas, Finansu, Satiksmes , Izglītības ministrijas finansēti pārstāvji, kas sadarbotos ar ES ģenerāldirektorātiem un rādītu, kas ir mūsu problēmas un kas ir mūsu sasniegumi. Jo viņi vienkārši tos nezina. Igauņiem no šā gada vēstniecībā sāk strādāt 15 (!) diplomāti.

— Attiecībā uz šo stratēģisko mērķi ir izskanējuši arī apgalvojumi, it kā Latvijā pastāvot cilvēktiesību pārkāpumi. Šajā sakarā ar nožēlu jāvēro, ka Latvijas prese tikpat kā nav atspoguļojusi tādu nozīmīgu notikumu kā ANO Ģenerālās Asamblejas lēmums beigt izskatīt cilvēktiesību situācijas Igaunijā un Latvijā, jo noraidīja Krievijas centienus panākt ANO rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijas Republikā un Igaunijas Republikā.

— Jā, jums ir taisnība. Būtībā tas ir liels Baltijas valstu politisks panākums, ko novērtēja pasaules sabiedrība. Tas ir pierādījums, ka mūsu stratēģija ir attaisnojusies. Tāpēc arī es priecājos par tiem trim bērniņiem, ko esmu daļēji izauklējis. Tie ir Cilvēktiesību birojs, latviešu valodas apmācības programma un Naturalizācijas pārvalde. Visi šie trīs instrumenti sāk efektīvi darboties. Mums jau citas zemes tagad prasa padomu, kā šādas lietas organizēt. Vidusāzijas valstīm mēs nododam pieredzi šajos jautājumos. ANO augstais cilvēktiesību komisārs savukārt novērtējis Cilvēktiesību biroju kā pozitīvu paraugu tām valstīm, kur šādas institūcijas vēl nav izveidotas. Mēs esam reāli padarījuši lielu darbu, uz ko arī balstījās jūsu minētais ANO lēmums. Taisnība, panākto prese pietiekami nenovērtēja. Ja tā zinātu visas dramatiskās kolīzijas, kas bija pirms šī lēmuma, iznāktu vesels romāns, bet tad jābūt speciālistam ANO darbības principos, jo ANO mehānisms ir sarežģīts.

— Es šajā notikumā saskatu divus būtiskus aspektus. Pirmkārt, tas ir jūsu minētais ļoti profesionālais Latvijas diplomātu darbs. “Latvijas Vēstnesis” jau ilgāku laiku ir sekojis vēstnieka Aivara Baumaņa neatlaidīgajiem diplomātiskajiem centieniem Ņujorkā šī rezultāta sasniegšanai. Bet liela nozīme noteikti bija arī pārliecinošajiem faktiem par reālu cilvēktiesību nodrošinājumu Latvijā. Tie bija apkopoti arī plašā Ārlietu ministrijas sagatavotā dokumentā, ko Ņujorkā izplatīja kā oficiālu ANO dokumentu. Tas izlasāms arī “Latvijas Vēstnesī” latviešu un angļu valodās (skat. “LV” 28. 11. 96.).

— Katrā ziņā mūsu diplomāti ANO un mūsu ministrijas Starptautisko attiecību departaments ir strādājuši ļoti profesionāli. Cepuri nost!

— Kāds ir jūsu viedoklis par Krievijas nemainīgo attieksmi pret šo cilvēktiesību jautājumu? Daudzus žurnālistus un diplomātus pārsteidza nu jau bijušais Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Raņņihs savā atvadu vakarā Rīgas Diplomātiskajā salonā (skat.”LV” 12. 12. 96.). Viennozīmīgi apliecinot Krievijas ieinteresētību ekonomisko sakaru paplašināšanā ar Latviju, it īpaši savu preču tranzītā caur Latviju uz Rietumiem, A. Raņņihs tūdaļ visai pesimistiski izteicās par šādas sadarbības nākotni, kā galveno šķērsli minot tos pašus Latvijā it kā pastāvošos cilvēktiesību pārkāpumus. “LV” pārstāvis vēstniekam vaicāja, vai ANO Ģenerālā Asambleja ar savu balsojumu, tāpat daudzie ES, EDSO un ANO eksperti, kas braukuši uz Latviju pētīt šo jautājumu un nav atraduši daudzinātos “cilvēktiesību pārkāpumus” , pēc Krievijas vēstnieka domām ir neobjektīvi un nekompetenti, un Aleksandrs Raņņihs viennozīmīgi atbildēja: “Jā! Viņi ir neobjektīvi un nekompetenti.”

— Es domāju, ka nevienam nevajadzētu apšaubīt ANO dokumentus. Jo vairāk, ja dokuments pieņemts pēc vienprātības principa, kā šajā gadījumā. Pati Krievija arī piekrita šādai rezolūcijai. Jāteic, ka Krievijas ārpolitikā cilvēktiesības vairāk ir instruments savas politiskās ietekmes palielināšanai, nekā reāla rūpe par šiem cilvēkiem. Kaut vai tarifu atvieglojumu atcelšana Latvijas dzelzceļam, kurā strādā 80 procenti “krievvalodīgo” — tas taču nozīmē arī izpeļņas samazināšanos un ienākumu sašaurināšanos šiem cilvēkiem, par kuriem Krievijas valdība sakās rūpējamies, tātad šie Krievijas apgalvojumi tomēr nav rūpes par cilvēkiem. Es gan pieļauju, ka Krievijai kā ikkatrai valstij arī rūp savi tautieši. Tādām rūpēm vajadzētu būt. Jautājums tikai, kādā veidā to dara. Esmu gatavs ar Krievijas pusi runāt par katru pārkāpumu, par katru gadījumu, ko viņi uzskata par pārkāpumu. Runāt par katru problēmu, ko Krievija par tādu uzskata, un nolikt viņiem priekšā mūsu analīzi par līdzīgu situāciju Krievijā. Paskatīties, vai Krievijā šie paši jautājumi ir risināti labāk vai sliktāk. Negribu iet uz konfrontāciju ar Krieviju, es gribu risināt problēmas, nevis radīt jaunas. Tādēļ šāda pozīcija, ka pat “starptautiskie eksperti ir slikti”, man nav pieņemama. Tāpēc jau galu galā starptautiskie eksperti eksistē, lai viņi objektīvi no malas izvērtētu un paskatītos uz progresu, kas ir sasniegts. Es domāju, vislabākais rādītājs ir tas, ka tik maz krievu izšķiras aizbraukt no Latvijas. Viņi vēlas palikt šeit. Viņi ir sākuši apgūt latviešu valodu. Daudzi krievu vecāki savus bērnus sūta latviešu skolās. Tas ir sarežģīts process, ko nekādā ziņā nevajadzētu mākslīgi forsēt. Bet viņi šeit nejūt nekādu apspiešanu.

— Protams, šie Aleksandra Raņņiha minētie 74O tūkstoši nepilsoņu ir problēma. Taču neviena puse nedrīkstētu aizmirst, kā tā radās. Diemžēl A. Raņņihs to nosauca tikai un vienīgi par Latvijas “iekšējo problēmu”. Manuprāt, mēs nedrīkstam arī izlikties neredzam, ka šī mūsu “iekšējā” problēma izpaužas aizvien jaunos un bieži vien nepatīkamos veidos, arī starptautiskajā jomā, kaitējot Latvijas tēlam un prestižam. Nesen, uzturoties Indijā pēc šīs valsts valdības ielūguma, es jutu sarūgtinājumu un kaunu, ka turienes presē pieci par nelegālu ieroču piegādāšanu teroristiem arestētie lidotāji vēl aizvien tiek dēvēti par latviešiem un Latvijas pilsoņiem. Kaut gan patiesībā neviens no viņiem nav ne latvietis, ne mūsu valsts pilsonis, un vienam ir pat Krievijas pilsonība.

— Es, starp citu, piedāvāju Sergejam Krilovam, Krievijas Federācijas ārlietu ministra vietniekam, par viņiem rūpēties kopīgi. Mēs jau par viņiem gādājam, izmantojot gan Latvijas Republikas goda konsula pakalpojumus, gan komandējot uz Indiju Latvijas Republikas ārlietu ministrijas darbiniekus.

— Vai tas nav paradokss: Latvija rūpējas par šiem krievvalodīgajiem, no kuriem viens turklāt ir Latvijā dzīvojošs Krievijas pilsonis, bet Krievija pati šajā jautājumā neko nedara, turpinot apvainot Latviju “krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesību pārkāpumos”.

— Jā, bet es jau savā laikā skaidri pateicu: kas tad par viņiem rūpēsies, ja ne mēs. Viņi ir mūsu pastāvīgie iedzīvotāji, mums ir pienākums par viņiem rūpēties, un savu iespēju robežās to arī darām. Es šos cilvēkus, kam vēl nav Latvijas pilsonības, negribu saukt nedz par nepilsoņiem, ne kā citādi, jo viņiem ir tiesības pakāpeniski kļūt par Latvijas pilsoņiem. Viņiem vēl nav Latvijas pilsonības, bet viņi ir pilnīgā Latvijas valsts aizsardzībā. Viņi tagad saņems jaunos Latvijas dokumentus (Kanādā izgatavotās Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju pases), un tās atšķirības viņu stāvoklī — kad runā par 64 atšķirībām — tās faktiski ir 10 atšķirības, un tās ir tādas, kas ir lielākajā daļā valstu starp pilsoņa un nepilsoņa statusu. Tā ka šajā jomā mums neko nevar pārmest. Šī ir patiešām smaga problēma, kas nāk no pagātnes un ko mēs ar Krieviju interpretējam ļoti dažādi, dažkārt pat pretēji. Krievija nevar prasīt, lai mēs to atrisinātu vienā dienā, bet mēs darām to, kas ir mūsu spēkos.

— Bet vai Krievijas pienākums nav uzņemties daļu šīs problēmas risinājuma? Problēmas, kuru Latvija nav radījusi. Jā, to nav radījusi arī Krievija — to radīja Padomju Savienība, taču Krievija ir oficiāli deklarējusi, ka uzskata sevi par PSRS mantinieci.

— Domāju, ka šajā jautājumā iespējams tikai divu principu savienojums: tas ir brīvprātības princips. Ja cilvēks vēlas dzīvot citur, tad viņam durvis ir vaļā. Krievija varētu viņiem palīdzēt, tāpat kā mēs palīdzam ar Skrundas fondu, ar citiem fondiem. Bet lielākā daļa vēlas šeit palikt dzīvot. Un ja viņi vēlas šeit palikt dzīvot un ja viņiem ir mūsu dokuments — Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja pase —, tad šajās likuma robežās mēs arī par viņiem rūpējamies.

— Kāds jums pašam bija aizvadītais 1996. gads? Spriežot pēc preses komentāriem,varētu domāt, ka tas jums bijis visai dramatisks. Ko jūs izjutāt vairāk — zaudējumu vai ieguvumu — pēc Saeimas balsojuma, kas bija ierosināts, lai izteiktu jums neuzticību kā ministram, bet rezultāts izrādījās jums labvēlīgs? Jūs gan arī tajā dienā smaidījāt, taču es nedomāju, ka jums šis process bija vienaldzīgs.

— Protams, tas man nebija vienaldzīgi. Parlaments paliek parlaments. Parlamentā notiek visādas dramatiskas kolīzijas un pagriezieni, kaut gan it kā bija skaidrs, ka balsojums varētu būt pozitīvs. Protams, pati procedūra nav no patīkamākajām. Tajā pašā laikā es domāju, ka uz to visskaidrāk atbildēja Latvijas iedzīvotāji, jo mana popularitāte sabiedrībā — pozitīvā nozīmē — ievērojami pieauga. Šo uzbrukumu pret mani daudzi cilvēki arī ļoti skaidri iztulkoja kā uzbrukumu integrācijas politikai, skaidram kursam uz Rietumiem, kurā es, starp citu, Krievijai nekad neesmu ierādījis maznozīmīgu vai otršķirīgu vietu. Gluži pretēji. Uzskatu, ka, jo mēs sekmīgāk integrējamies Rietumos, jo lielākas iespējas intensīvi strādāt ar Krieviju. Un otrādi. Šis līdzsvars starp Rietumiem un Austrumiem ir mūsu lielā priekšrocība. Domāju, ka to ir tomēr izdevies noturēt. Es gribētu daudz dinamiskākas attiecības ar Krieviju valstiskā līmenī. Bet tā nav mana vaina, ka šo attiecību mums nav. Mēs esam spēlējuši ar atklātām kārtīm. Tādā politiskā spektrā, kādā šobrīd esam valdībā. No nacionālradikāļiem līdz kreisi orientētiem centristiem. No ļoti krieviski orientētiem cilvēkiem valdībā līdz cilvēkiem, kuri ir ļoti piesardzīgi attiecībās ar Krieviju. Šajā situācijā noturēt līdzsvaru mums tomēr ir izdevies. Es ceru, ka jaunais gads arī krietni dinamizēs mūsu attiecības ar Krieviju. Ja mēs tiksim pāri robežjautājumam, ja sāks darboties starpvaldību komisija un ja notiks divas potenciāli iespējamās vizītes — Krievijas premjerministra Viktora Černomirdina vizīte kaut vai Baltijas jūras valstu padomes ietvaros un mana tikšanās ar Krievijas ārlietu ministru Jevgēņiju Primakovu. Šie ir ļoti svarīgi soļi, lai būtiski pavirzītu uz priekšu mūsu attiecības. Ļoti svarīga būs arī Latvijas Ministru prezidenta Andra Šķēles iespējamā vizīte Maskavā, lai tiktos ar Krievijas valdības vadītāju Viktoru Černomirdinu. Lūk, kas jāpaveic šajā gadā. Es ļoti priecātos, ja to visu mums izdotos veikt.

— Paldies par jūsu viedokļa izklāstu! Ko jūs pats sev kā ārlietu ministrs vēlētu jaunajā gadā?

— Es gribētu, lai mūsu valsts iekšpolitiski paveiktu visu, kas vajadzīgs ārpolitikā. Respektīvi, lai mēs būtu tik mobilizēti, ka mūsu gatavību sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā atzītu ne tikai mēs paši, bet arī Eiropas Savienība.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors