Cilvēks Latvijā

Cilvēktiesību birojs aizvadītajā pusgadā

Turpinājums no 1.lpp.

Patvēruma meklētāji

Kopš 1994. gada beigām, kad Latvijas teritorijā ieradās liela patvērumu meklētāju grupa, nav noteikts patvēruma meklētāju juridiskais statuss Latvijā. Latvija nav pievienojusies ANO 1951. gada Konvencijai par bēgļu statusu. Tomēr Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, ko Latvija 1990. gada 4. maijā ir atzinusi par juridiski saistošu, 14. pants nosaka, ka “katram cilvēkam ir tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs un izmantot šo patvērumu”.

1995. gada novembrī tika izveidota nelegālo imigrantu pagaidu uzturēšanās nometne “Olaine” (NIPUN), kurā ievietoja patvēruma meklētājus. Valsts cilvēktiesību birojs iesaistījās patvēruma meklētāju problēmas risināšanā 1996. gada maijā, kad birojs saņēma NIPUN iemītnieka iesniegumu ar lūgumu noskaidrot viņa aizturēšanas likumisko pamatu. Pamatojoties uz šo iesniegumu, birojs uzsāka izmeklēšanu par patvēruma meklētāju uzturēšanās apstākļiem Latvijā.

Lai veicinātu izmeklēšanas efektivitāti, tika pieaicināts neatkarīgs starptautisks eksperts, kurš izstrādāja ieteikumus Latvijas valsts politikai bēgļu jautājumā un likumprojektam par patvēruma meklētāju statusu. Pēc vienošanās ar ārlietu ministru un iekšlietu ministru, Valsts cilvēktiesību biroja vadītāja v.i. tikās ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) pilnvaroto pārstāvi Zviedrijā, ar kuru apsprieda jautājumus par juridiskās bāzes izveidošanu bēgļu statusa noteikšanai Latvijā un iespēju organizēt “Olainē” dzīvojošo personu intervēšanu ar mērķi noskaidrot viņu statusu.

1996.gada augustā un septembrī UNHCR birojs Stokholmā kopā ar UNHCR pārstāvi Latvijā, Valsts cilvēktiesību biroju, Ārlietu ministriju un Iekšlietu ministriju organizēja intervijas, lai varētu noteikt tos cilvēkus, kuri var pretendēt uz bēgļa statusu. Intervēšanas laikā nometnē atradās 134 cilvēki. Vēlāk anketas tika nosūtītas uz dažādām valstīm, lai tās savukārt varētu izlemt jautājumu par bēgļu uzņemšanu. Ne visi patvēruma meklētāji, kuri atrodas “Olainē”, atbilst bēgļa statusam. Tiem, kuri nevar pretendēt uz minētā statusa iegūšanu, tiek meklētas iespējas, lai viņi atgrieztos dzimtenē.

Reliģijas brīvība

Valsts cilvēktiesību birojs ir iepazinies ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sagatavoto likumprojektu “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”, atbilstoši kuram paredzēts saukt pie administratīvās atbildības nereģistrētas reliģiskās draudzes dibinātājus, reliģiskās organizācijas vadītājus vai pilnvarotās personas par darbības uzsākšanu pirms reliģiskās draudzes reģistrācijas, kā arī par šīs darbības turpināšanu pēc reliģiskās organizācijas reģistrācijas izbeigšanas tiesas ceļā. Birojs uzskata, ka, pieņemot šādus grozījumus Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā, tiks pārkāptas valsts garantētās cilvēka tiesības uz reliģijas brīvību. Minētais likumprojekts ir pretrunā ar Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Eiropas cilvēktiesību konvenciju, LR konstitucionālo likumu “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kā arī ar Latvijas reliģisko organizāciju likumu. Valsts cilvēktiesību birojs ir uzaicināts piedalīties civillietā Jehovas liecinieku draudžu prasībā pret Latvijas Republikas Tieslietu ministriju par ministrijas lēmuma atcelšanu attiecībā uz Jehovas liecinieku draudžu reģistrācijas atteikumu. Līdz ar to tiek gatavots biroja viedoklis par reliģiskas organizācijas tiesībām uz reģistrāciju, pamatā izmantojot starptautiskās tiesības reliģijas brīvības jomā.

Dzimumu līdztiesība

Īstenojot starptautiskās saistības gan attiecībā uz 4.vispasaules sieviešu konferenci (Pekina, 1995.g. septembris), gan Konvenciju par visa veida diskriminācijas izskaušanu pret sievietēm, Latvijas valdība ir lūgusi Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP) atbalstu valsts politikas un rīcības plāna sagatavošanai par dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanu. Lai apzinātu situāciju dzimumu un sociālās līdztiesības jomā, sniegtu valdībai ieteikumus rīcībai, kuras rezultātā tiktu gatavoti pamati dzimumu līdztiesības politikas izstrādei un atbilstošam darbības plānam, ar ANAP atbalstu un sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Valsts cilvēktiesību biroju Latvijā decembrī ieradās starptautiska konsultante dzimumu līdztiesības jautājumos.

Personu ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem tiesības

Birojs ir pabeidzis LR tiesību aktu un ANO Deklarācijas par invalīdu tiesībām, kā arī Latvijas Republikas tiesību aktu un ANO Deklarācijas par garīgi atpalikušu cilvēku tiesībām salīdzinājumu. Tajā konstatēts, ka LR tiesību akti atbilst starptautiskajās normās deklarētajiem principiem, taču ne vienmēr tiek realizēti. Personām ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem ir piešķirtas tādas pašas tiesības kā visām citām personām, taču nepilnīgi ir izstrādāts tiesību realizācijas mehānisms, kā rezultātā savu fizisko vai psihisko spēju trūkuma dēļ šīs personas nevar pilnībā īstenot savas tiesības. Birojs ir sagatavojis ieteikumus iespējamiem uzlabojumiem invalīdu tiesību īstenošanas mehānismā.

Birojs konstatēja pretrunu likumā “Par dzīvojamo telpu īri” ar vairākiem starptautisko tiesību dokumentiem. Minētais likums nosaka, ka “dzīvojamā telpa pagaidu prombūtnē esošam īrniekam vai viņa ģimenes locekļiem tiek saglabāta uz ilgāku laiku”, arī gadījumos, ja īrnieks ārstējas ārstniecības iestādēs — uz visu laiku, izņemot gadījumus, kad ārstējas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, uzturoties tur neierobežotu laiku. Birojs nosūtīja ierosinājumu izslēgt šī likuma normu kā diskriminējošu Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, kā arī Juridiskajai komisijai. Saeimas Juridiskā komisija ir sagatavojusi likumprojektu “Grozījumi likumā “Par dzīvojamo telpu īri”” minētās normas izslēgšanai, kas šobrīd jau izskatīta otrajā lasījumā.

Darbojoties cilvēku ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem tiesību veicināšanas jomā, birojs konsultējas un sadarbojas ar sabiedriskajām organizācijām, kā arī sniedz palīdzību šīm organizācijām informācijas ieguvē un izglītībā par šo personu tiesībām (arī finansiāli atbalstot organizāciju dalību starptautiskos semināros, kursos un konferencēs).

Birojs turpinās personu ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem tiesību veicināšanas projektu arī nākošajā gadā, galvenokārt izglītības jomā.

III. Informācijas un izglītības projekti

Socioloģiskā aptauja par cilvēktiesībām

Septembrī Valsts cilvēktiesību birojs veica socioloģisko aptauju, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli par būtiskākajām cilvēktiesību problēmām, sabiedrības attieksmi pret Valsts cilvēktiesību biroja veikto darbu un biroja pazīstamību.

Atbilstoši aptaujas rezultātiem 38,6% aptaujāto cilvēktiesību ievērošanu uzskata par svarīgāko jautājumu, kas Latvijai būtu jārisina līdzās attiecībām ar Krieviju (38,4%) un noziedzības apkarošanai (44,1%). Cilvēktiesību problēmu aktualitāti apliecina arī atbildes uz jautājumu, kā Latvijā tiek ievērotas cilvēktiesības (17% atzīst, ka situācija ir ļoti slikta, 48% aptaujāto saskata grūtības, 28% respondentu uzskata, ka būtisku cilvēktiesību problēmu Latvijā nav). 20% aptaujāto atzīst, ka viņu cilvēktiesības pēc Latvijas Republikas atjaunošanas ir tikušas pārkāptas dažādās jomās (38,4% darba attiecībās, 37,5% dzīves apstākļos, 32,8% tiesībās uz pilsonību, 23,4% valsts sociālajā aprūpē, 14,9% pārvietošanās brīvībās, 11,3% politiskajās tiesībās, 7,4% viedokļa, uzskatu un pārliecības brīvībās, kā arī citās sfērās). Kā galveno iemeslu, kāpēc ir tikušas pārkāptas cilvēktiesības, respondenti min tautību (42,4%), valodu (25,3%), vecumu (13,1%), politisko vai citu pārliecību, uzskatus (11,9%) un fiziskus traucējumus (2,7%).

Ar to, ka cilvēkiem nav pietiekamu zināšanu par tiesībsargājošajām institūcijām, var skaidrot atbildes uz jautājumu, kur personas ir griezušās pēc palīdzības, kad tika pārkāptas cilvēktiesības. 66,8 % aptaujāto atzīst, ka nav meklējuši nekādu palīdzību. Līdzīgi 22,3% nevar atbildēt uz jautājumu, kur personas grieztos pēc palīdzības, ja to cilvēktiesības tiktu pārkāptas, kā arī 17,6% aptaujāto atzīst, ka palīdzību nebūtu meklējuši vispār. Jautājumā par iespējamu palīdzības meklēšanu kā četras galvenās institūcijas, kurās cilvēki grieztos, tiek minētas tiesas (20,6%), pašvaldības (16%), Valsts cilvēktiesību birojs (11,7%) un policija (9,6%).

27% aptaujāto zina, kas ir Valsts cilvēktiesību birojs. Kā galvenais informācijas avots par biroju tiek minēta televīzija (64,1%). Pozitīvi biroja darbību kopumā vērtē 37% aptaujāto iedzīvotāju, bet negatīvi 23%. Augsti pozitīvi novērtētas ir dažādas atsevišķas biroja aktivitātes: 1995. gada nogalē veiktā telefonakcija par bērnu tiesībām (83,8%), televīzijas raidījums “Cilvēks un viņa tiesības” (69,2%), mazākumtautību tiesību aizstāvība (59,3%), likumu salīdzinājumi ar starptautiskām saistībām cilvēktiesību jomā (59,1%), ierēdņu un amatpersonu apmācība (57%), fizisku invalīdu tiesību aizstāvība (56,1%), alternatīvā pilsonības likumprojekta analīze (53,9%) un darbs pie jauniesaucamo tiesībām (53,8%).

Socioloģiskās aptaujas rezultāti ir būtisks materiāls iestādes turpmākā darba plānošanai un kļūs par atskaites punktu turpmākās darbības izvērtēšanai.

Izglītības programmas, darba grupas

Ar mērķi izveidot mācību programmu un mācību materiālus cilvēktiesību apguvē jaunākā skolas vecuma bērniem birojs ir izveidojis darba grupu, piesaistot sabiedriskas organizācijas un individuālus pedagogus. No šā gada oktobra darba grupa veic projektu, kura mērķis ir izveidot un izdot sākumskolas skolotājiem nodarbību aprakstu grāmatu un, sadarbojoties ar Izglītības un zinātnes ministriju, ieviest sākumskolas audzināšanas stundās nodarbības cilvēktiesību jomā. Šobrīd tiek veikta materiālu atlase, tulkošana un piemērošana 7 līdz 10 gadus veciem bērniem Latvijā. Darba grupa veido mācību materiālu saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijai iesniegto projektu sākumskolas vadlīnijām sabiedrības mācībā. Tā kā mācību materiāli liek strādāt skolā ar līdz šim Latvijā maz pazīstamām pedagoģiskām metodēm, projekta ietvaros birojs paredz sistemātiskus kursus 50 sākumskolu pedagogiem no visām Latvijas pilsētām un rajoniem. Pirmās mācības paredzētas 1997. gada janvārī.

Lai veicinātu bērnu tiesību ievērošanu, birojs, turpinot iesākto projektu, no oktobra līdz decembrim veicis priekšlasījumus apmēram 150 bāriņtiesām un pagasttiesām, iepazīstinot šo pašvaldību iestāžu darbiniekus ar ANO Bērnu tiesību konvenciju, šīs konvencijas juridisko rangu LR tiesību sistēmā, ar tās pielietošanu, kā arī ar biroja darbību. Visi priekšlasījumu dalībnieki ir saņēmuši ANO Bērnu tiesību konvencijas tekstu latviešu valodā, biroja Informācijas un dokumentācijas centrā pieejamo materiālu sarakstu un brošūru “Tavas cilvēktiesības”.

Birojs veic sistemātisku darbu ierēdņu kandidātu izglītošanā cilvēktiesību jautājumos. Septembrī notika pirmais seminārs šajā mācību ciklā. Tajā piedalījās lektori, kuri Valsts administrācijas skolā pasniedz juridiskās zinātnes (šis kurss ir jānoklausās visiem ierēdņu kandidātiem). Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša Egila Levita vadībā tika pārrunāti galvenie jautājumi, kas būtu jāaplūko, mācot ierēdņus, — lēmumu pieņemšanas metodoloģija demokrātiskā sabiedrībā, cilvēktiesību normu avoti un to hierarhija, Satversmes un konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” interpretācija. Seminārs tika organizēts sadarbībā ar LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūtu un realizēts ar Eiropas Padomes finansiālu atbalstu. Nākošais seminārs ierēdņu izglītības cilvēktiesību jautājumos uzlabošanai paredzēts 1997.gada janvārī.

Jūlijā Valsts cilvēktiesību birojs uzsāka darbu pie krīžu centra veidošanas. Projekta mērķis ir izstrādāt plānu krīzes intervencijas programmai tādā veidā, kas nodrošinātu sadarbību dažādo ieinteresēto un šajā darbā iesaistīto organizāciju starpā un nodrošinātu valsts un pašvaldību līdzdalību. Projektam noteikts trīs gadu uzsākšanas un attīstības periods, kas tiek koordinēts ar ANAP. Iecerētajā krīzes intervencijas programmā ietilpst konsultācijas krīžu centru izveidošanai Rīgā un rajonos. Kā pirmais solis tika ieplānota krīzes telefona darbības uzsākšana. Projekta pieteikums krīzes telefona darbības uzsākšanai novembrī tika iesniegts Sorosa fondam Latvijā un saņēma atbalstu. Tādējādi telefona darbību paredzēts uzsākt 1997.gada janvārī. Birojs veica apmācību 25 krīzes telefonu nākošajiem darbiniekiem. Lai telefona darbā varētu iesaistīt brīvprātīgos, papildus plānotas apmācības 1997.gada pavasarī.

Publikācijas, brošūras

Oktobra sākumā birojs sadarībā ar Sorosa fondu Latvijā un Budapeštas Konstitucionālo un likumdošanas institūtu veica informatīvu kampaņu “Vai jūs zināt savas tiesības?”. Kampaņas mērķis bija skaidrot iedzīvotājiem viņu tiesības aizturēšanas gadījumā. Informatīvas kartītes latviešu un krievu valodā iedzīvotājiem tika izplatītas ar pasta un pasta nodaļu starpniecību, kā arī informācija par iedzīvotāju tiesībām regulāri tika publicēta presē gan latviešu, gan krievu valodā. Papildus birojs sniedza plašāku informāciju populāros televīzijas raidījumos. Šīs kampaņas rezultātā birojā griežas aizvien vairāk cilvēku, kuri uzskata, ka viņi tikuši aizturēti nelikumīgi, sūdzas par amatpersonu brutalitāti un rupjiem spēka pielietošanas gadījumiem u.c. Kampaņas laikā birojā strauji pieauga telefona zvanu skaits no cilvēkiem, kas vēlējās saņemt konsultācijas par to, kur griezties, ja šķiet, ka amatpersona ir pārkāpusi savas pilnvaras, kur meklējama konkrēta dienesta tiešā vadība, kāda ir šādu dienestu pakļautības sistēma u.tml. Pamatojoties uz saņemtajām sūdzībām, birojs konstatēja, ka amatpersonām trūkst pamatzināšanu par aizturētās personas pamattiesībām (tajā skaitā tiesības zināt, kas veicis aizturēšanu, uzaicināt aizstāvi vai advokātu, paziņot piederīgajiem par aizturēšanas faktu).

Sadarbībā ar Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centru birojs sagatavoja un izdeva informatīvu brošūru “Vardarbība ģimenē. Nesamierinies ar to!”. Projekta mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību vardarbībai ģimenē, kas galvenokārt ir vērsta pret sievieti. Brošūrā skaidrots vardarbības cikls, cēloņi, doti praktiski padomi, kā rīkoties vardarbības gadījumos. Brošūra tika izplatīta ar pašvaldību, sabiedrisko organizāciju un mācību iestāžu starpniecību. Par šo izdevumu lielu interesi izrādīja pasniedzēji un studenti, medicīnas iestāžu un sociālie darbinieki.

Tuvojoties 1997. gada martā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām, birojs ir uzsācis projektu “Pašvaldības. Tiesības un pienākumi”. Informatīvu pastkaršu veidā pasta nodaļās ir pieejama informācija, kas skaidro pašvaldību galvenās funkcijas, iedzīvotāju pienākumus, kā arī pilsoņu iespējas piedalīties vēlēšanu procesā jau šobrīd, veidojot vēlēšanu apvienības un iesniedzot deputātu kandidātu sarakstus vēlēšanu komisijās. Materiāls ir pieejams latviešu un krievu valodā. Visās Latvijas pasta nodaļās to var saņemt, sākot ar 28. decembri.

Semināri un konferences

Tā kā Latvija drīzumā gatavojas ratificēt Eiropas cilvēktiesību konvenciju, Valsts cilvēktiesību birojs sadarbībā ar Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centru, LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūtu decembrī organizēja divu dienu semināru par Eiropas cilvēktiesību konvencijas piemērošanu praksē. Tā mērķis bija dot iespēju Latvijas juristiem (likumdevējiem, deputātu palīgiem, tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem u.c.) apzināties šīs konvencijas parakstīšanas un ratificēšanas ietekmi uz viņu darbu, dot praktiskas iemaņas konvencijas normu interpretēšanā un izskaidrot konvencijas mehānismu (Eiropas Cilvēktiesību komisijas un tiesas) darbību. Seminārā piedalījās vairāk nekā simts dažādu juridisko profesiju pārstāvju, tā noslēgumā tika uzklausīti dalībnieku priekšlikumi turpmākai apmācībai. Seminārs notika ar Eiropas Padomes finansiālu atbalstu.

Jūlijā un oktobrī birojs organizēja seminārus par dzimumu līdztiesību jautājumiem, kas saistīti ar diskrimināciju darbavietās un sieviešu tiesībām starptautiskajās tiesību normās. Seminārus vadīja starptautiski eksperti no Austrālijas Cilvēktiesību un vienlīdzīgu iespēju komisijas, Austrālijas juristu biedrības, Austrālijas Augstākās tiesas un ANO Cilvēktiesību centra. Tajos pārsvarā piedalījās sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

Septembrī biroja pārstāve piedalījās Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP) reģionālā konferencē Bukarestē (Rumānija) par 4.pasaules sieviešu konferencē pieņemtās rīcības platformas īstenošanu. Arī Latvijas valdības un sieviešu organizāciju pārstāvji piedalījās Pekinas konferencē, pievienojoties tās nobeiguma dokumentiem, tomēr gadu pēc konferences lielāku aktivitāti izplatīt un ieviest konferences idejas ir izrādījušas tieši sabiedriskās organizācijas (šā gada septembrī Pieaugušo izglītības apvienība ar Eiropas Padomes un Valsts cilvēktiesību biroja finansiālu atbalstu organizēja semināru “Nevaldības organizāciju loma un funkcijas dzimumu līdztiesības sekmēšanā”).

Birojs finansēja konkursa kārtībā atlasītu organizāciju (Latvijas Invalīdu biedrības un Latvijas Bāreņu biedrības) pārstāvju piedalīšanos starptautiskā seminārā par līdzekļu piesaistīšanu nevalstiskajām organizācijām (Budapešta 1996. gada 27.—29. septembris). Pēc šī semināra birojs organizēja informatīvu sesiju citām ieinteresētām organizācijām, lai dalītos pieredzē par jautājumiem, kas saistīti ar resursu iegūšanu. Tajā tika izplatīti seminārā iegūtie materiāli. Tā kā par semināru tika izrādīta ļoti liela interese un tēma ir aktuāla vairumam Latvijas sabiedrisko organizāciju, birojs arī turpmāk plāno līdzīgu sadarbību.

Valsts cilvēktiesību biroja pārstāve piedalījās trešajā sanāksmē “Valdības organizācijas nacionālajām minoritātēm” Bukarestē (Rumānija), kuru organizēja Eiropas Padome un Rumānijas Nacionālo minoritāšu padome. Sanāksmē piedalījās valdības organizāciju pārstāvji no 17 Eiropas valstīm, kā arī pārstāvji no Eiropas Padomes un Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO). Sanāksmes mērķis bija pieredzes un domu apmaiņa par to, kā valstis nacionālajā likumdošanā īsteno Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību noteiktos principus un kādas grūtības sagādā šīs Konvencijas interpretācija, kā arī iepazīties ar attiecīgajās valstīs realizētajām programmām nacionālajām minoritātēm.

Birojs tika uzaicināts piedalīties starptautiskā konferencē par ombudsmena lomu un uzdevumiem Viduseiropā un Austrumeiropā pārejas periodā, kas notika Budapeštā, Ungārijā, 21.— 22. novembrī. Konferencē bija plaši pārstāvētas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, ieskaitot bijušās PSRS republikas. Analizējot ombudsmena lomu pārejas periodā, sanāksmes dalībnieki secināja, ka Valsts cilvēktiesību birojam ar likumu paredzētas un tas praksē realizē daudzas iespējas, kuras nepiemīt tradicionālajām ombudsmenu institūcijām (mazaizsargāto sabiedrības grupu situācijas izpēte pēc savas iniciatīvas, sūdzību izskatīšana par cilvēktiesību pārkāpumiem ne tikai valsts, bet arī privātajā sfērā, mierizlīgums kā sūdzību atrisināšanas metode, darbs informācijas un izglītības sfērā). Konferences laikā daudzas valstis, kurās vēl nav institūciju cilvēktiesību aizsardzībai, izrādīja interesi par Latvijas pieredzi un likumu, kurš regulē Valsts cilvēktiesību biroja darbu.

Biroja TV raidījums

1996. gada 2. septembrī tika pārraidīts pirmais biroja TV raidījums “Cilvēks un viņa tiesības”. Projekta mērķis ir sniegt skatītājiem informāciju un zināšanas cilvēktiesībās, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības mazaizsargāto grupu cilvēktiesību situācijai. Raidījums tiek raidīts LNT programmā katru pirmdienu pulksten 18.35 latviski ar titriem krievu valodā. Katru nākamo pirmdienu ir skatāms raidījuma atkārtojums krieviski ar titriem latviešu valodā. Šāds valodu dalījums tiek veikts, lai aptvertu maksimāli plašu auditoriju, tajā skaitā skatītājus ar dzirdes traucējumiem. Raidījumā ir aptverts plašs jautājumu loks: skaidrojums par valsts lomu cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā, cilvēku ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem problēmas, sodu izcietušo cilvēku rehabilitācija, patvēruma meklētāju tiesību jautājumi, administratīvo aktu procesa skaidrojums un informācija par starptautiskām cilvēktiesību normām. Valsts cilvēktiesību biroja socioloģiskā aptauja pēc pirmo divu programmu raidīšanas liecina, ka 16,6 procenti aptaujāto bija redzējuši raidījumu “Cilvēks un viņa tiesības” un 69,2 procenti to novērtēja pozitīvi.

Televīzijas raidījuma “Cilvēks un viņa tiesības” ieraksti ir pieejami Valsts cilvēktiesību birojā.

Informācijas un dokumentācijas centrs

Valsts cilvēktiesību biroja Informācijas un dokumentācijas centrs turpina apkopot starptautisko organizāciju (Eiropas Padomes, ANO, EDSO u.c.) dokumentus, informāciju par dažādu sabiedrības grupu tiesībām, kā arī par Latvijas un starptautisko valstisko un nevalstisko organizāciju darbību cilvēktiesību jomā. Šobrīd centrā atrodas vairāk nekā 500 drukātas vienības. 2. pusgada laikā centra krājumi ir papildināti ar Eiropas Padomes materiāliem (tajā skaitā tiesību zinātņu speciālistu un tiesnešu komentāri par Eiropas cilvēktiesību konvenciju), skaidrojošām vārdnīcām un informatīviem katalogiem, kā arī ar regulāru starptautisku periodiku (tajā skaitā “East European Constitutional Review” un “Human Rights Law Journal”). Centrā bez drukātiem materiāliem atrodas vizuālā informācija (UNHCR videomateriāls par bēgļiem, Eiropas Padomes videomateriāls par šīs organizācijas struktūru, kā arī TV raidījumu “Cilvēks un viņa tiesības” ieraksti, kas pieejami skolām, sabiedriskajām organizācijām un citiem interesentiem. Visiem interesentiem ir pieejama arī elektroniskā informācija (tematiski starptautiskie informācijas tīkli, konferences, cilvēktiesību organizāciju un tīklu adreses u.c.).

Visi iepriekšminētie materiāli ir sistematizēti un apkopoti bibliogrāfijas sarakstos. Līdz šā gada beigām birojs ar datorprogrammas palīdzību plāno izveidot bibliogrāfijas datu katalogu, atvieglojot apmeklētāju orientēšanos materiālos. Centru regulāri apmeklē augstskolu studenti, valsts ierēdņi, tiesībsargājošo institūciju darbinieki un citi interesenti.

IV. Pārskats par birojā saņemtajām sūdzībām un iesniegumiem

1996. gada 1. jūlijs — 20. decembris

Tēma Mutiskās sūdzības Rakstiskās sūdzības Atrisinātas Izbeigtas Atteiktas Izskat. kopā 1996.g.

visas kopā

PID darbība 151 40 9 14 2 50 322

Invalīdi, bērni, pensionāri 78 13 5 2 4 10 142

Iesniegumi no ieslodzījuma vietām un bijušajiem ieslodzītajiem 7 38 7 36 4 17 126

Apkrāptie noguldītāji 4 15 — 7 8 4 24

Ierēdņu vai amatpersonu rīcība, darba strīdi 153 75 14 29 10 37 299

Īpašumtiesības 22 11 1 4 10 9 78

Dzīvokļu jautājumi 237 51 6 12 16 39 415

Ārstu noteiktā diagnoze, uzturēšanās apstākļi slimnīcās 5 5 2 2 1 2 43

Lūgumi pēc materiālās un cita veida palīdzības 97 27 7 7 4 11 193

Kopā: 754 275 51 113 57 179 1642

Piemēri par konkrētu sūdzību saturu un risināšanas gaitu

Birojs ir saņēmis iesniegumu, kura iesniedzējs S. ir bijis iesaukts PSRS bruņotajos spēkos Ukrainas teritorijā, bet dienējis virsdienestā Latvijas teritorijā. Izbeidzoties līguma termiņam, S. dienestu PSRS bruņotajos spēkos pārtrauca un brīvprātīgi iestājās LR Iekšlietu ministrijas dienestā, nododot uzticības zvērestu Latvijas Republikai. S. ir noslēdzis laulību ar LR pastāvīgo iedzīvotāju. Problēma ir tā, ka, pārtraucot dienestu PSRS bruņotajos spēkos, S. netika izsniegts personu apliecinošs dokuments (pase). Šobrīd S. ir saņēmis izziņu, ka viņa pase ir tikusi iznīcināta. Vairāk nekā divus gadus S. cenšas legalizēt savu statusu Latvijā, bet no Pilsonības un imigrācijas departamenta (PID) saņem vienveidīgas atbildes — “lai Jūs varētu legalizēties Latvijas Republikā, Jums nepieciešams iesniegt PID bijušās PSRS iekšzemes pasi vai piederības valsts izdotu vai atzītu personas apliecinošu dokumentu”. Šo prasību izpildīt nav iespējams, jo S. nevar saņemt arī nevienas citas valsts izdotu personas dokumentu (arī citās valstīs pastāv prasība iesniegt iepriekšējo personas apliecību, lai saņemtu jaunu). Saprotams, ka šādu dokumentu S. nav iespējams iesniegt. Šīs situācijas rezultātā S. ir liegtas iespējas griezties tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības, izbraukt uz kādu citu valsti un legāli strādāt, kas uzskatāms par būtisku cilvēktiesību aizskārumu. Birojs uzskata, ka, lai risinātu šādas un līdzīgas situācijas, valdībai (vai Saeimai) ir jādod iekšlietu ministram vai PID direktoram īpašas pilnvaras pieņemt lēmumu, kas atrisinātu jautājumu pēc būtības. Šobrīd S. nav iespējams legalizēties Latvijas Republikā un nav iepējams arī viņu izraidīt no valsts. Birojs 1997.gada janvārī par šo konkrēto gadījumu gatavojas sarunām ar PID pārstāvjiem.

Ar sūdzību par to, ka viņa mājās ieradās policists E. un vēl viens cilvēks policista formā, birojā griezās kāda Latvijas rajona iedzīvotājs A. Neuzrādot dokumentus un neiepazīstinot ar sevi, minētās personas, pieprasījušas parādīt istabu, kur A. glabājas medību bise. Kad iedzīvotājs A. prasīja uzrādīt prokurora atļauju, ka policists E. drīkst pārbaudīt medību ieroci, E. paceltā balsī atteica, ka viņam nekādas atļaujas nevajagot, jo viņam esot tādas pilnvaras. Bez iedzīvotāja A. atļaujas abi policisti ienāca A. dzīvoklī, paņēma medību bisi un sastādīja bises izņemšanas aktu. Kad iedzīvotājs A. prasīja, par ko tiek izņemta bise, policisti neatbildēja. Iedzīvotājam A. lika uzrakstīt paskaidrojumu, bet viņam netika dota iespēja izlasīt un parakstīt izņemšanas aktu. Policisti, izejot no A. dzīvokļa, paņēma līdzi medību bisi un neatstāja nekādu dokumentu, kas varētu apliecināt bises izņemšanas faktu. Šajā gadījumā Valsts cilvēktiesību birojs ir izmantojis savas tiesības pēc saviem ieskatiem nodot sūdzību izskatīšanai citai kompetentai iestādei un nosūtījis iedzīvotāja A. iesniegumu attiecīgajai apgabala prokuratūrai ar lūgumu pārbaudīt iesniegumā minētos faktus un par rezultātiem informēt gan iedzīvotāju A., gan Valsts cilvēktiesību biroju. Apgabala prokuratūra minēto iesniegumu ir nosūtījusi rajona prokuratūrai, kas sniedza atbildi, kurā minētie fakti nedod skaidrojumu par lietas būtību, tādēļ birojs atkārtoti ir griezies rajona prokuratūrā ar argumentētiem iebildumiem (atbilde pašlaik vēl nav saņemta).

Biroja ziņojumā par 1996. gada 2. ceturksni tika minēts, ka ar tiesas spriedumu bez dzīvojamās platības ir atstātas 5 ģimenes, kuras līdz šim mitinājās valsts akciju sabiedrībai “Latvijas Dzelzceļš” piederošajos dzīvojamajos vagonos, kuri atzīti par dienesta dzīvojamo platību. Tiesas spriedums netika pārsūdzēts, jo šīs personas nebija izpratušas savas tiesības, kā arī, pēc viņu vārdiem spriežot, vairākas amatpersonas nav sniegušas pilnīgu informāciju par šo personu tiesībām un pienākumiem. Pēc ilgstošām pārrunām ar Rīgas Domes Dzīvokļu pārvaldi un tikai tad, kad dzīvojamie vagoni tika likvidēti, kā rezultātā cilvēki vārda tiešajā nozīmē atradās uz sliedēm, tika atrasts risinājums, šīs personas izvietojot nelabiekārtotos dzīvokļos. Augustā šis risinājums bija vienīgais iespējamais. Pašlaik Rīgā ir izveidotas sociālās mājas, kur šīs ģimenes ir izmitinātas tagad.

Jomas, kurās Valsts cilvēktiesību birojs veic vispusīgu analīzi, lai spriestu par iespējamām izmaiņām Latvijas tiesību aktos:

pieraksta (dzīvesvietas reģistrācijas) nepieciešamība

Kopumā pieraksta (dzīvesvietas reģistrācijas) jautājums ir ļoti aktuāla problēma, jo, piemēram, visa veida sociālo palīdzību persona var saņemt tikai tādā gadījumā, ja tai ir pieraksts, bet, kā liecina biroja rīcībā esošā informācija, likumīga prasība par pieraksta nepieciešamību kopumā ir neskaidra (jāatzīmē, ka pierakstu pilnībā var aizstāt ar personas kodu). Valsts cilvēktiesību birojā ir griezušies vairāki cilvēki, kuri faktiski aizņem dzīvojamo platību, bet viņus atsakās tajā pierakstīt īres vai komunālo maksājumu parāda dēļ. Līdzīga situācija ir arī attiecībā uz personas izrakstīšanu no dzīvojamās platības īres vai komunālo maksājumu parāda dēļ. Birojs uzskata, ka pozitīvs šo jautājumu risinājums būtu konkrēti noteikt, kuros gadījumos pieraksts ir nepieciešams (izejot no tā, ka šādiem gadījumiem būtu jābūt pēc iespējas reti), kā arī izvērtēt, vai pieraksts vispār ir nepieciešams.

sūdzības apelācijas un kasācijas kārtībā

Sākot ar 1996. gada 1. februāri, sūdzības apelācijas un kasācijas kārtībā vairs nevar iesniegt tās personas, kurām kriminālsods piespriests līdz brīdim, kad stājās spēkā trīspakāpju tiesu sistēma. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka nepieciešams jauns likums vai Ministru kabineta noteikumi, paredzot institūciju, kas izskatītu šo personu iesniegumus par viņu krimināllietām sodu izciešanas vietās.

bērnu tiesības

Atbilstoši 1992. gada 19. jūnija Ministru padomes Mazumtirdzniecības noteikumiem un 1995. gada 27. jūnija Ministru kabineta noteikumiem nr. 173 “Par spirta un alkoholisko dzērienu valsts monopolu” attiecīgajam uzņēmumam aizliegts mazumtirdzniecībā pārdot alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus personām, kuras jaunākas par 18 gadiem. Birojs uzskata, ka soda naudu, kuru iekasē atbilstoši šim pantam, varētu novirzīt bērnu tiesību aizsardzībai. Taču tam nepieciešamas būtiskas izmaiņas, iespējams, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kā arī soda naudas ieskaitīšanas kārtībā valsts budžetā. Tādējādi bērnu tiesību aizsardzībai tiktu novirzīts vairāk finansu līdzekļu.

izziņas par dzīvesvietu izsniegšana

Šobrīd Latvijā nav paredzēta kārtība vai noteikumi, uz kuru pamata tiek izsniegtas izziņas par dzīvesvietu (22–Dz). Šī iemesla dēļ cilvēkiem bieži ir problēmas šādu izziņu nepieciešamības gadījumā saņemt, jo attiecīgās amatpersonas atsakās to izsniegt. Birojs uzskata, ka nepieciešams izstrādāt kārtību, kādā tiek izsniegtas izziņas par dzīvesvietu, kā arī jānosaka atbildība par to neizsniegšanu.

dokumentu legalizācija

Atbilstoši likuma “Par civilstāvokļa aktu reģistrāciju Latvijas Republikā” 25. pantam personām, kas vēlas stāties laulībā, jāiesniedz minētajā pantā noteiktie dokumenti. Savukārt atbilstoši likuma 48. pantam ārvalstniekam, lai reģistrētu laulību Latvijas Republikā, kopā ar 25. pantā noteiktajiem dokumentiem jāiesniedz ārvalsts kompetentas institūcijas izsniegts legalizēts apliecinājums par to, ka viņam/–ai nav šķēršļu laulības noslēgšanai Latvijas Republikā. Problēmas rodas tad, ja attiecīgā valsts neietilpst to valstu sarakstos, kuras ir pievienojušās attiecīgajai konvencijai par dokumentu legalizāciju. Šādā gadījumā persona Latvijā vairs nevar legalizēt nepieciešamos dokumentus. Iespējams, ka problēmas atrisināšanai nepieciešami atsevišķi starpvalstu līgumi.

personvārdu uzvārdos lietojamā dzimte

1996. gada 14. maija Ministru kabineta noteikumi “Par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos” paredz, ka “sieviešu dzimtes personu uzvārdos lietojamas sieviešu dzimtes galotnes”, taču nav norādes, ka arī vīriešu dzimtes uzvārdos ir lietojamas vīriešu dzimtes galotnes, ja sieviete to vēlas. Kā liecina ZA Valodas institūta sniegtais atzinums LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai šajā jautājumā, atšķirība vīriešu un sieviešu dzimtes galotnēs ir neatņemama latviešu valodas gramatiskās sistēmas īpatnība. Latviešu valodā atšķirībā no daudzām citām valodām pastāv gramatiskā dzimte, kura atspoguļojama ne tikai sugas vārdos, bet arī īpašvārdos. Valsts cilvēktiesību birojam nav pamata apšaubīt latviešu valodnieku viedokli, taču praksē nereti ir iespējamas situācijas, kad dzimtes identificēšana pēc uzvārda galotnes nav vēlama. Latviešu sieviešu pētniecības un informācijas centrs Ministru kabineta noteikumos “Par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos” saskata sieviešu tiesību izvēlēties dabiskās uzvārda galotnes saglabāšanu ierobežojumu. Šajā gadījumā nepieciešama vispusīga analīze par situācijām, kad dzimtes identificēšana pēc uzvārda galotnes nav vēlama, kā arī Latviešu sieviešu pētniecības un informācijas centra viedokļa analīze.

V. “Sievietes un vīrieši dialogā”

Baltijas un Ziemeļvalstu konference

1997. gada 7.—10. augustā Valmierā notiks konference par dzimumu līdztiesības jautājumiem, kuras mērķis ir piesaistīt Latvijas sabiedrības uzmanību dzimumu līdztiesības problēmām. Latvijā šobrīd vēl nav valstiska mehānisma dzimumu līdztiesības praktiskas realizācijas nodrošināšanai. Tomēr dzimumu līdztiesības sasniegšana ir viens no cilvēktiesību jautājumiem, ar ko nodarbojas Valsts cilvēktiesību birojs. Plašas starptautiskas konferences par līdztiesības jautājumiem organizēšana Latvijā ir nozīmīgs solis, lai iesaistītu atklātā diskusijā abu dzimumu pārstāvjus. Konferencē piedalīsies aptuveni 1000 dalībnieku no Baltijas un Ziemeļvalstīm, tajā skaitā vairāk par 300 dalībniekiem no Latvijas. Konferenci finansiāli atbalsta Ziemeļu Ministru padome, Valsts cilvēktiesību birojs un Valmieras rajona pašvaldība.

Valsts cilvēktiesību birojā kopš septembra darbojas konferences sekretariāts, kura uzdevums ir koordinēt sadarbību starp konferences dalībvalstīm, nodrošināt ar konferences sagatavošanu un tās norisi saistītos procesus un rūpēties, lai plānotā konference par dzimumu līdztiesību atspoguļotu un apspriestu sabiedrības uzskatus par šiem jautājumiem. Patlaban galvenie uzdevumi ir konferences satura izstrādāšana un iespējamo darba grupu vadītāju un lektoru apzināšana.

Lai veicinātu pēc iespējas plašu sabiedrības pārstāvniecību konferencē un nodrošinātu veiksmīgu konferences norisi, katrā Baltijas valstī ir izveidota Nacionālā komiteja. Latvijas Nacionālajā komitejā ir pārstāvji no Saeimas, valdības, pašvaldībām, medijiem, sabiedriskajām organizācijām, izglītības un pētniecības iestādēm, kā arī no tūrisma sektora. Valmierā darbojas Vietējā komiteja, kas ir atbildīga par Valmieras un tās apkārtnes iedzīvotāju iesaistīšanu konferences organizēšanā un citiem organizatoriskajiem pasākumiem uz vietas.

Drīzumā par Valmieras konferenci tiks izdota brošūra, kas būs pieejama dažādās sabiedriskās vietās.