Mūsu valsts bagātība meži

Mežsaimnieku, likumdevēju, visas sabiedrības interešu kopā — vakar Rīgas Latviešu biedrībā

Vakar, 8. janvārī, Rīgas Latviešu biedrības namā norisinājās konference “Latvijas mežus tautas labklājībai!”, ko organizēja Latvijas Inteliģences apvienība, Rīgas Latviešu biedrība un Jaunrades fonds. Pēc negaidīti lielā konferences dalībnieku skaita, pēc intereses, ar kādu tika uzklausīts katrs referents, pēc debatēs runājošo cilvēku argumentiem un daudzajiem jautājumiem, ko rakstiski un telefoniski uzdeva klausītāji zālē un pie radioaparātiem (bija tiešā translācija), varēja just, ka problēmas meža nozarē ir samilzušas un nepieciešams rast to risinājumu.

Daudz tika svērts par pagājušajā gadā pieņemtajiem likumiem un lēmumiem, par nefunkcionējošo statistiku, par to, ka pārāk ātri un nepārdomāti Latvija pievienojusies starptautiskajām konvencijām un Eiropas likumdošanai, kas regulē meža nozares attīstību: mūsu ražotāji vēl nav līdzvērtīgos apstākļos ar Eiropas valstu ražotājiem.

Lielu negatīvu rezonansi ieguva apaļkoku eksporta muitas tarifu likmes samazinājums. Būtu jādomā arī par koksnes pārstrādes koledžas izveidošanu, jo Latvijā nav nevienas mācību iestādes, kas apmācītu tehniskos meža darbiniekus. Ražotāji uzsvēra, ka mežsaimnieki un mežrūpnieki ir valsts tautsaimniecības sastāvdaļa, un, patīk mums tas vai ne, bet līdzās atrodas Krievija, ar kuras meža politiku un interesēm mums ir jārēķinās. Daudz neglaimojošu vārdu saņēma viens no lielākajiem meža nozares projektiem - celulozes rūpnīcas celtniecības projekts. Priekšprojekta izstrādāšana virzoties pārāk gausi un katra kavēšanās dodot priekšroku Latvijas konkurentiem Skandināvijas valstīs piepildīt mūsu pašreiz tukšo celulozes tirgu. Visu meža nozarē izveidojušos asociāciju (kopskaitā četru) un interešu apvienību pārstāvji atklāti runāja par sasāpējušām lietām, un kaut arī katrs savas problēmas uzskatīja par vissamilzušākajām, tomēr ieklausījās un analizēja cits cita teikto.

Lai konferencei būtu arī praktisks turpinājums, katram tās dalībniekam bija pieejams Valsts meža dienesta Latvijas meža politikas principu projekts, pie kura speciālisti pašlaik strādā. Tātad ir iespējams izteikt savu vērtējumu, iesniegt papildinājumus un kopīgi veidot Latvijas meža nākotnes politiku. Konference izstrādāja savus ieteikumus Saeimai un valdībai.

Tas, ka šī konference bija nepieciešama, rādīja lielā dalībnieku atsaucība un ieinteresētība apspriežamajās problēmās. Tādēļ “Latvijas Vēstnesis” uz sarunu aicināja musu galveno mežu speciālistu meža valsts ministru Arvīdu Ozolu.

- Kā jūs varat izskaidrot faktu, ka šādu ar Latvijas meža problēmām saistītu konferenci rīko tieši Latvijas inteliģence?

- Domāju, ka mūsu mežs un tajā norisošie procesi interesē ne tikai mežsaimniekus un kokapstrādātājus, bet arī Latvijas inteliģenci. Šodienas konferencei ierosme nāca no Inteliģences apvienības, un Valsts meža dienests to atbalstīja. Valsts meža dienesta darbinieki ir iecerējuši rīkot konferenci tad, kad nobeigumam tuvosies Latvijas meža politikas principu izstrādāšana. Šis meža politikas principu projekts, ko šodien izdalīja konferences dalībniekiem, ir darba variants. Pie projekta darba grupa sāka strādāt pagājušā gada otrajā pusē, un atklātībai to sniedzam tādēļ, lai konferences dalībniekiem būtu ieskats par darbu, kas šajā virzienā tiek darīts.

- Kā jūs domājat, vai runātāju viedokļi un publiskais Valsts meža dienesta darbības vērtējums ir korekts , vai nav arī nepelnītu “akmeņu”?

- Katram cilvēkam ir tiesības izteikt savu viedokli - vienalga, kāds šis viedoklis arī būtu.

- Kādi ir darbi, ko tuvākajā laikā iecerējis veikt Valsts meža dienests?

- Mēs sākam strādāt pie jauna meža likuma un domāju, ka šogad to arī pabeigsim. Iepriekšējais meža likums ir rakstīts deviņdesmito gadu sākumā un no juridiskā un arī morālā viedokļa ir novecojis. Tas neatbilst pašreizējai situācijai un neregulē esošos procesus mežā, it īpaši ar šobrīd pastāvošo meža īpašuma formu dažādību.

- Kādu reakciju varētu izsaukt šī konference?

- Visasākais jautājums, kas pašlaik ir un par ko arī diskutē konferences dalībnieki, ir jautājums par izvedmuitu tarifiem un to samazināšanas grafiku. Pastāv objektīva situācija, ka izvedmuitai uz apaļkoksni Latvijas brīvās tirdzniecības līgumā ar Eiropas Savienību ir noteikts beidzamais datums - 1998. gada 31. decembris. Tas ir rakstīts Latvijas un Eiropas Savienības līguma 14. pantā, un līdz ar šī līguma stāšanos spēkā izvedmuita un tai pielīdzināmie maksājumi tiek atcelti, izņemot tos maksājumus, kas minēti šī līguma IV pielikumā un kas Latvija jāatceļ līdz 1998. gada beigām. Šajā pielikumā ir minēti tieši šie apaļkoksnes izvedmuitas tarifi, par ko šodien ir liela daļa diskusiju. Ja mēs šos tarifus nesamazinātu pakāpeniski, bet gan noteiktajā termiņā tos nocirstu kā ar cirvi, tas radītu daudz lielāku šoku gan Latvijas ekonomikā, gan arī cilvēku apziņā. Pašreizējais variants - pakāpeniska tarifu samazināšana - arī mūsu uzņēmējiem dod iespēju pakāpeniski pielāgoties.

Ja runājam par mežu, šajā nozarē pastāv vairāki noteikumu cikli no ekonomiskā un no bioloģiskā viedokļa. Viens ir mežsaimnieciskais cikls, kuram no ekonomiskā viedokļa ir 80 - 100 gadi, bet no bioloģiskā - 350 gadi. Kad materiāls no meža nonāk tirgū, tad tas ieiet normāla ilguma investīciju ciklos - dažādos rūpniecības uzņēmumos. Lai nodrošinātu visa šī garā procesa stabilitāti, to ar likumdošanu un administratīvi regulē tieši valsts. Valsts neregulē tālāko tirgu, bet šajā gadījumā valsts ir iejaukusies divos cenu veidošanās posmos šajā ķēdē. Pirmais - nosakot izvedmuitas līmeni un tā sortimenta cenu Latvijā, kam konkrētās izvedmuitas ir piemērotas. Otrs - lai ar šo rīcību nenogremdētu uzņēmējus, kas nodarbojas ar mežsaimniecisko darbību un kuru ražošanas produkts ir šis sortiments, valsts nosaka arī bāzes cenu augošam mežam valsts mežos. Tiklīdz šeit notiek kaut kāda kustība un darbība, tūlīt rodas apmierinātie un neapmierinātie. Un neapmierinātie šajā gadījumā ar izvedmuitām ir tie, kas patērē šo produkciju. Uzskatu, ka par šo problēmu vajadzētu runāt pēc būtības un tad saruna skartu ne tikai meža bioloģisko ciklu, bet arī vispārējo ekonomisko situāciju un valsts iejaukšanos tirgus regulācijā.

Valsts uzdevums ir nodrošināt procesu, kas notiek mežā, ilglaicību un šo ilglaicīgo procesu stabilitāti. Tad arī uzņēmējam būs radīta neitrāla darbības vide, kas ļaus efektīvi attīstīties konkurences apstākļos, neradot kādai konkrētai grupai priekšrocības. Šobrīd ir radušās priekšrocības koksnes pārstrādātājiem attiecībā pret koksnes ražotājiem.

- Kā Jūs vērtējat Valsts meža dienesta darbinieka Alvja Vītola, kurš ir ZM valsts sekretāra vietnieks, publikāciju “Esošie izvedmuitas tarifi apaļkoksnei - bremzējošs faktors Latvijas iekļūšanai ES” laikraksta “Dienas Bizness” pagājušā gada 16. decembra numurā? Vai tā bija korekta?

- Negribu diskutēt par minēto faktu pareizību, bet uzskatu, ka nebija korekti publicēt konkrētu cilvēku vārdus. Tādi jautājumi jārisina savādākā veidā.

Zemkopības ministrs Roberts Dilba konferenci vērtēja kā katalizatoru mežsaimniecības attīstības politikai. Speciālistiem ir jāvērtē, vai līdzekļi, kas ieguldīti mežsaimniecībā, veic ciklu un atgriežas atpakaļ - it īpaši tas jāvērtē, runājot par nenoplicinošo mežsaimniecību. Ar likumdošanu vien rezultāts panākts netiks. Tādēļ ražotājiem jāstrādā kopā ar likumdevējiem, un konference ir šāds mēģinājums uzsākt savstarpēju dialogu.

Konferences dalībnieku vidū bija arī iepriekšējais valsts meža ministrs Kazimirs Šļakota. “Latvijas Vēstnesis” vaicāja, kā Kazimirs Šļakota vērtē šobrīdējo situāciju Latvijas mežā, mežsaimniecībā.

- Notikumu gaita ir apmēram tāda, kādu mēs to paredzējām. Tiesa, es laikam biju pārāk liels optimists attiecībā uz privatizāciju. Ir noslēdzies viens svarīgs etaps, proti, tas, ka pagastos vairs nav brīvu meža platību. Kad strādāju valsts ministra amatā, mani visvairāk uztrauca tas, ka meži paliks bez piederības, jo cilvēkiem par mežu nebija intereses. Tā parādījās pēc tam, kad cilvēki uzzināja meža reālo vērtību, - apmēram pirms pāris gadiem. Te gan gribētu piebilst, ka šī interese varētu nebūt tik īslaicīga, tik tendēta uz šodienas materiālo ieguvumu.

Gribu minēt ražošanas attīstību. Arī es savā laikā sapņoju par celulozes rūpnīcas celtniecību, centos šiem darbiem piesaistīt budžeta līdzekļus. Taču tas, ka pāris gadu laikā varētu uzbūvēt šādu rūpnīcu, ir tikai sapņi. Arī šim projektam, ar ko strādā Valsts meža dienests, līdz reālai finansu līdzekļu piesaistīšanai varētu paiet vēl kādi divi gadi. Tas nav atkarīgs tikai no meža dienesta gribēšanas vai negribēšanas, bet no ekonomiskās un politiskās situācijas Latvijā kopumā, no tā, vai Latvijā nav pārāk liels risks ieguldīt naudu.

- Vai šajā nozarē ir noticis arī kas labs? Klausoties konferences runātājos, šķiet, ka nekā laba nav, ka viss ir tikai drūmos toņos...

- Nu kā tad nav noticis nekas labs?! Ir, un pat ļoti daudz. Domāju, ka ļoti labi vērtējama cilvēku izpratnes palielināšanās par to, kas ir mežs. Ko mežs nozīmē visai sabiedrībai kopumā, nevis tikai cilvēkam kā meža īpašniekam. Par to runā skolās, par to raksta presē, un atklāta domu apmaiņa par meža problēmām veicina cilvēku izpratnes un apziņas līmeņa paaugstināšanos. Tas priecē. Vēl man patīk tas, ka mežā ar katru gadu vairāk tiek ieguldīta nauda. Tas ir - tehnikas veidā, tehnoloģiju un modernu ražotņu veidā. Tās ir mūsu pašu investīcijas meža nākotnē.

- Vai šī konference, jūsuprāt, pievērsīs lielāku sabiedrības uzmanību meža problēmām?

- Ceru. Vēl ceru, ka meža īpašnieki vairs tik vieglprātīgi savu mežu nepārdos. Paies vēl nepilni divi gadi, un meža vērtība būs vismaz divas trīs reizes augstāka, nekā tā ir šobrīd. Daudzi, kuriem ir mežs, vēl neapzinās tā vērtību, tā nozīmi. Konferencei vajadzētu pievērst lielāku meža īpašnieku uzmanību šodien pārrunātajiem tematiem, un rezultātā varētu palielināties apziņa par to bagātību, kas ir mežs. Īpašniekiem pret savu mežu jāizturas saudzīgāk, visi vēl to neapzinās.

Ļoti svarīgi ir tas, ka konferencē cilvēki runā cits ar citu, ka viņi viens otru uzklausa un analizē teikto. Viņi varbūt nenonāks pie konkrēta kopsaucēja, bet sāks domāt, ka taisnība ne vienmēr ir tikai vienā pusē. Ceru uz meža nozarē strādājošo cilvēku savstarpējo izpratni.

Kāds ir kooperācijas valsts ministra Ata Slaktera viedoklis par konferences nozīmīgumu? To valsts ministram pavaicāja “Latvijas Vēsnesis”, un atbilde bija:

-Te izskan dažādi viedokļi, cilvēki atklāti runā par to, kas viņiem ir vajadzīgs. Galvenais, lai viņi sanāk kopā, lai apsēžas pie sarunu galda un mierīgi pārrunā savas problēmas. Nedomāju, ka tādēļ būtu jādibina kādas biedrības vai apvienības. Izvedmuitu šāda biedrība vien nedz samazinās, nedz palielinās. Pie tam formāla apvienošanās nekā nedos, ja tā tiks veidota tikai viena mērķa panākšanai. Galvenais ir - prast sanākt kopā un prast sarunāties. Viņiem pašiem jāatrod šis optimālais ceļš. Šī konference ir viens no soļiem ceļa meklēšanas virzienā. Tā neapšaubāmi iekustinās sabiedrisko domu.

- Vai Jums pašam ir mežs?

- Jā, tikai vēl nav noformēts zemesgrāmatā. Protams, sēņoju, ogoju. Nedaudz pakopju, bet īsti tajā darboties sākšu tikai pēc īpašuma nostiprināšanas zemesgrāmatā. Tagad tajā uzturos tikai brīvdienās.

Rūta Bierande, “LV” lauksaimniecības nozares redaktore