Zinātnieka vārds Nr.8

Mums tomēr ir intelektuālais potenciāls visās nozarēs!

Ivars Knēts, akadēmiķis, LZA īstenais loceklis

Lai pareizāk izprastu to, kādas izmaiņas ir notikušas un pašlaik notiek Latvijas zinātnē, ir nedaudz jāatgriežas pagātnē un pāris vārdos jāatgādina, kā tad bija organizēta zinātne Padomju Savienībā. Pastāvēja trīs galvenās zinātnisko iestāžu formas: Zinātņu akadēmijas institūti, nozaru pētniecības institūti un augstskolas.

PSRS Zinātņu akadēmija un atsevišķo republiku zinātņu akadēmijas bija vislielākās un vislabāk finansētās zinātniskās organizācijas, kas realizēja noteiktu valsts politiku - attīstīt tādu zinātnes līmeni, kas spētu konkurēt ar attīstītāko rietumvalstu zinātnes sasniegumu līmeni. Viens no galvenajiem mērķiem, protams, bija neatpalikt tādu pētījumu jomā, kas spētu nodrošināt militārās priekšrocības. Nepārtraukti tika potēts uzskats, ka visapkārt ir vienīgi ienaidnieki un tāpēc ir jābruņojas, jābruņojas un vēlreiz jābruņojasÉ

Zinātņu akadēmija faktiski darbojās kā zinātnes ministrija un ZA prezidents pārstāvēja zinātnes intereses Ministru padomē. Akadēmijai bija gan nauda, gan vara. Tā no augšas noteica, kā finansējamas atsevišķas zinātnes nozares no valsts budžeta. Finansējumu akadēmijas institūti saņēma arī no līgumdarbiem, taču zinātnieki strādāja noteiktā amatā ar stingri fiksētu algu, un līgumdarbu apjoma palielināšanās viņu darba algu neietekmēja. Nopelnītā nauda palika institūta direktora rīcībā, kurš to varēja sadalīt pēc saviem ieskatiem.

Nenoliedzami, Zinātņu akadēmijas sistēmā strādājošajiem bija dota pilnvērtīga iespēja veltīt savas zināšanas tikai un vienīgi pētniecības darbam. Jāpiebilst gan, ka virkne izcilu zinātnieku savas zināšanas tomēr nodeva arī dažādu augstskolu studentiem, strādājot šajās augstskolās amatu savienošanas kārtā.

Augstskolās mācību spēkiem kā mācību, tā zinātniskais darbs tika apmaksāts no valsts budžeta. Lekciju slodze bija ļoti liela (800 līdz 1000 stundas mācību gadā), bet, neskatoties uz to, zinātniskajam darbam bija jāvelta arī tā sauktā "dienas otrā puse". Atskaite par šo pētniecības darbu bija jāsniedz ļoti detalizēta.

Vienlaikus augstskolu mācību spēkiem bija iespēja veikt arī līgumdarbus uz kontrakta pamata un nopelnīt papildu iztikas līdzekļus. Taču arī šeit darbojās absurdie to laiku likumi - katrai augstskolai tika stingri ierobežota tā darba algas kopsumma, kuru šīs augstskolas mācību spēki drīkstēja nopelnīt, strādājot līgumdarbus. Lai gan kontraktu piedāvājumu bija daudz, iespēju slēgt šādus kontraktus valsts izsniedza tāpat kā kādreiz kartiņas cukura iegādei.

Nozaru pētniecības institūti bija nelielas zinātniskās organizācijas, kas iekļāvās dažādu ministriju un lielo rūpnīcu struktūrās, risinot kā pasūtījuma darbu ļoti šauras, konkrētas, ar doto nozari saistītas problēmas. Zinātnisko darbinieku kvalifikācijas līmenis šajos institūtos nebija sevišķi augsts - pētnieku ar zinātnisko grādu parasti nebija vairāk par 5-8 procentiem no kopējā tur strādājošo skaita.

Formāli pie šiem institūtiem pieskaitāmas arī tās daudzās organizācijas, kuras, lai gan atradās Latvijā, nepakļāvās nevienai Latvijas iestādei. Tās atradās tiešā, tā teikt, Maskavas pakļautībā un bija stingri noslēgtas no ārējās pasaules. Daudzām no tām galvenais darba devējs bija PSRS militārais komplekss ar ļoti labām finansiālām iespējām. Te gan jāpiebilst, ka arī daudzas augstskolas un Zinātņu akadēmijas institūti tika bagātīgi apgādāti ar militāra rakstura pētījumu pasūtījumiem. Visplašāk šādos pētījumos Latvijā iekļāvās tādas zinātnes nozares kā cietvielu fizika, lāzeru un optiskā fizika, magnētiskā hidrodinamika, organiskā ķīmija, molekulārā bioloģija, mikrobioloģija, kompozīto, tajā skaitā siltumizolācijas, materiālu ķīmija un tehnoloģija, radioelektronika u.c.

Tagad par to, kā tad notika un joprojām notiek zinātniskās darbības pārstrukturēšanās atjaunotajā Latvijas valstī. Jau 1989. gada vasarā Latvijas Zinātnieku savienības biedri izstrādāja jaunus priekšlikumus zinātniskās darbības vadīšanas un finansēšanas reorganizēšanai. Viens no galvenajiem mērķiem bija aiziet no diktatūras režīma zinātnē uz to demokrātisko sistēmu, kāda eksistē visās attīstītajās rietumvalstīs.

Pamatojoties uz Ministru padomes lēmumu, 1990. gada pavasarī tika ievēlēta jauna organizācija - Latvijas Zinātnes padome (LZP), kurai kā valdības un zinātnieku koleģiālai institūcijai bija noteikta kompetence un pienākumi: valsts zinātnes attīstības politikas izstrāde, zinātnes finansēšanai paredzētā valsts budžeta projekta sagatavošana, zinātnes finansēšanai atvēlēto valsts budžeta līdzekļu izlietošana, valsts finansēto zinātnisko pētījumu rezultātu zinātniskā izvērtēšana u.c. Vienlaikus tika noteikta LZP izveidošanas kārtība. Vēlāk, 1992. gada 10. novembrī, tika pieņemts likums "Par zinātnisko darbību", kurš ir spēkā arī pašreiz un ar savu likuma spēku apstiprina LZP funkcijas.

Tajā pašā laikā tika reorganizēta Latvijas Zinātņu akadēmija. Tās pakļautībā bijušie institūti atdalījās no LZA un kļuva par neatkarīgām valsts zinātniskajām bezpeļņas iestādēm. Tās tika reģistrētas Uzņēmumu reģistrā un pakļautas Izglītības un zinātnes ministrijai. Pašreiz dienas kārtībā izvirzījies jautājums par iespēju šos institūtus, kuru kadri strauji noveco, ciešāk saistīt ar augstskolām. Tas dotu iespēju nodrošināt zinātnisko pēctecību un zinātnisko skolu saglabāšanos, iesaistot pētniecības darbos augstskolu maģistrantus un doktorandus.

Pati Latvijas Zinātņu akadēmija ir kļuvusi par sabiedrisku organizāciju, līdzīgi kā tas ir visās Rietumeiropas valstīs. Tā veidojās kā personālā akadēmija, kura sastāv no īsteno, korespondējošo, goda un ārzemju locekļiem, kuri strādā katrs savā pamatdarbā dažādās organizācijās. Protams, ir arī jau pensionēti LZA locekļi.

Kļūt par LZA locekli ir katra Latvijas zinātnieka goda lieta, taču nekāda samaksa no LZA šajā sakarībā netiek saņemta. Tas principā atšķiras no bijušās PSRS ZA sistēmas, kad ievēlēšana akadēmiķa vai korespondētājlocekļa statusā nodrošināja ļoti lielu piemaksu pie algas vai pensijas līdz pat mūža galam.

Latvijas Zinātņu akadēmija darbojas kā neatkarīga sabiedriska organizācija, kas no saviem darbiniekiem var veidot dažādas darba grupas, lai izstrādātu savas koncepcijas dažādos valstiski svarīgos ar zinātni saistītos jautājumos, lai sadarbotos ar citu valstu zinātņu akadēmijām, lai aizstāvētu zinātnieku tiesības, lai konsultētu valdību, ja šāds lūgums tiek izteikts. Finansējumu savas darbības realizēšanai LZA saņem no Latvijas Zinātnes padomes rīcībā nodotajiem budžeta līdzekļiem.

LZP savā darbībā balstās uz 14 ievēlētām ekspertu komisijām šādās zinātņu nozarēs:

1) informātika (arī elektronika);

2) mehānika, mašīnbūve, enerģētika;

3) fizika, matemātika, astronomija;

4) ķīmija;

5) tehnoloģijas zinātniskie pamati: ķīmijas, materiālu, farmācijas;

6) bioloģija, ekoloģija, ģeogrāfija, ģeoloģija;

7) molekulārā bioloģija, mikrobioloģija, biotehnoloģija, virusoloģija;

8) medicīnas zinātnes;

9) lauksaimniecības zinātnes;

10) vēsture un kultūras vēsture;

11) valodniecība, literatūrzinātne, mākslas zinātne;

12) filozofija, socioloģija, psiholoģija, pedagoģija;

13) ekonomikas zinātnes, juridiskās zinātnes;

14) meža zinātnes.

Katras ekspertu komisijas locekļus ievēl aizklātā balsošanā tikai atbilstošās zinātnes nozarēs vai apakšnozarēs aktīvi strādājošie zinātnieki, kuriem ir zinātniskais grāds. Par ekspertu komisijas locekļu kandidātiem uz vēlēšanām tiek izvirzīti noteiktiem kritērijiem atbilstoši labākie attiecīgo nozaru speciālisti. Izvirzīšanu neierobežotā skaitā veic gan augstskolas, gan pētniecības institūti. Tiesības pieteikties par kandidātu vēlēšanās ir dotas arī pašiem zinātniekiem. Par ievēlētu uzskata katrā nozarē LZP iepriekš noteikto skaitu (10-15) zinātnieku, kas saņēmuši visvairāk balsu. Katra ekspertu komisija savukārt ievēl vienu pārstāvi Latvijas Zinātnes padomē.

Kopumā LZP sastāvā ir 20 zinātnieki. Bez iepriekš minētajiem 14 pārstāvjiem, kurus ievēl ekspertu komisijas, pārējos 6 izvirza dažādas institūcijas: Saeima (līdz 1996. gadam), Ministru kabinets, Latvijas Zinātņu akadēmija, Augstskolu rektoru padome, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnieku savienība. LZP tiek ievēlēta uz trīs gadiem. Tās operatīvai vadībai no LZP sastāva ievēl valdi septiņu cilvēku sastāvā, tajā skaitā LZP priekšsēdētāju un vietnieku. Tā kā LZP priekšsēdētāja un viņa vietnieka pienākumu izpilde aizņem ļoti daudz laika, bet speciāli apmaksāta šī darbība netiek, tad viņus pārvēl rotācijas kārtībā katru gadu aizklātā balsošanā. Arī valdes sastāvu katru gadu atjauno vismaz par 50 procentiem.

Līdz ar LZP izveidošanu principiāli izmainījās zinātnes finansēšana no valsts budžeta. Tagad par noteicošo kļuvis zinātniskā darba līmenis, tā potenciālās realizācijas iespējas, darba vadītāja un galveno izpildītāju kvalifikācija un pieredze. Darba vadītājs iesniedz pētniecības darba pieteikumu Latvijas Zinātnes padomē zinātniskā darba izpildei un finansiālā atbalsta saņemšanai. Šo pieteikumu detalizēti novērtē attiecīgā ekspertu komisija un pozitīva lēmuma gadījumā iekļauj to savā finansējamo darbu sarakstā ar noteiktu procentuālo daļu no kopējā (100%) šai komisijai paredzētā finansējuma. Piemēram, viens pētniecības darbs saņems 2,5, cits 3,2 procentus utt.

Jāpiebilst, ka 1989. gadā LZP saņēma gandrīz 1300 pētniecības darbu pieteikumus, taču ekspertu komisijas finansēšanai ieteica tikai nedaudz vairāk nekā 800 darbu. Kā redzams, vērtēšana bija ļoti stingra. Jāpiebilst, ka mūsu ekspertu vērtējumi par (sevišķi dabas zinātņu un inženierzinātņu) projektiem apmēram par 90 procentiem sakrita ar starptautiskās ekspertīzes rezultātiem. Šo Latvijas zinātnei tik svarīgo ekspertīzi 1992. gadā veica dažādu pasaules valstu zinātnieki, pamatojoties uz Dānijas Zinātnes padomes piešķirto finansējumu un organizatorisko palīdzību.

Pēc finansējuma priekšlikumu saņemšanas no ekspertu komisijām LZP vienojas par finansu sadalījumu starp zinātnes nozarēm un gatavo kopējo zinātnes budžeta finansējuma projektu, iesniedzot to Izglītības un zinātnes ministrijai. Tā savukārt virza to tālāk uz Ministru kabinetu, kas nodod visus pieteikumus Finansu ministrijai. Tieši pēdējā ir tā, kas gatavo valsts budžeta projektu nākamajam gadam un parasti mēģina, cik vien iespējams, samazināt budžeta izdevumu daļu. Pēc samērā ilgas saskaņošanas procedūras budžeta projekts atgriežas Ministru kabinetā, kur, ja nav vairāk iebildumu, to nodod apstiprināšanai Saeimā. Arī tur vispirms vēl notiek tā izskatīšana vairākās komisijās, un tikai tad budžeta projekts tiek iesniegts balsošanai, kas var notikt vairākās kārtās. Pēc budžeta apstiprināšanas LZP saņem galīgo zinātnei izdalīto finansējumu.

1996. gadā zinātnes budžets tika sadalīts šādu finansējumu veikšanai:

1) fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem - 55,2% (apm. 1/4 daļa no šī finansējuma tiek nodota organizāciju infrastruktūras nodrošināšanai);

2) valstiskas nozīmes pētniecības programmām - 5,1%;

3) valsts pārvaldes institūciju pasūtītajiem pētījumiem - 9,6%;

4) tirgus orientētajiem pētījumiem, tehnoloģiskajiem centriem - 7,1%;

5) starpnozaru pētījumiem - 0,6%;

6) centralizētajiem izdevumiem, t. sk. mērķa finansējumiem, - 13,5%;

7) starptautiskajiem zinātniskajiem pasākumiem - 2,1%;

8) zinātnes un augstākās izglītības integrācijai - 3,6%;

9) LZP doktorantūrai - 1,5%;

10) zinātnisko iestāžu bāzes papildu nodrošinājumam - 0,5%;

11) investīcijām - 1,2%.

Kā redzams, lielāko finansējuma daļu saņem fundamentālie un lietišķie pētniecības darbi, kuru pietiekumus bija iesnieguši šo darbu vadītāji. Katra darba finansējumu jeb tā saukto grantu LZP nodod tieši darba vadītājam (t.i., granta turētājam). Tālāk darba vadītājs slēdz līgumu ar savas zinātniskās iestādes vadītāju par attiecīgu pētniecības darba apstākļu un dažādu pakalpojumu nodrošināšanu. Uz šī līguma pamata granta turētājs daļu no viņam piešķirtā finansējuma nodod iestādes vadītāja rīcībā. Par šiem līdzekļiem tiek apmaksāti iestādes uzturēšanas (apkure, elektroenerģija u.c.) izdevumi, tajā skaitā arī direktora paša alga.

Ja granta turētājs ar iestādes vadītāju nespēj vienoties par samaksas lielumu, pirmajam ir tiesības ar savu grantu pāriet uz citu organizāciju, kas nepieciešamos nosacījumus spēj nodrošināt. Līdz ar to ir panākta situācija, ka iestādes vadītājs ir ieinteresēts, lai viņa vadītās iestādes zinātnieki saņemtu gan pēc iespējas vairāk grantu, gan lai tiem būtu nodrošināti pēc iespējas labāki darba apstākļi.

Protams, šeit rodas arī virkne problēmu. Ja augstskolas saņem budžeta finansējumu mācību procesa infrastruktūras (zemes īre, apkure, elektrība, ūdens, apkalpojošais personāls) nodrošināšanai un to daļēji var izmantot arī zinātniskā darba veicēji, tad neatkarīgajās zinātniskajās iestādēs šī grantu daļa ir gandrīz vai vienīgais finansējums. Tā kā valsts budžets praktiski pēdējo piecu sešu gadu laikā nav piešķīris naudu remontdarbiem ne augstskolām, ne zinātniskajām iestādēm, ēku jumtu un telpu uzturēšana normālā kārtībā ir katras iestādes pašas "lielais rūpju bērns". Tieši tāpēc daļa no telpām tiek izīrēta dažādām privātām firmām, lai par iegūtajiem līdzekļiem šos valsts īpašumus uzturētu pie dzīvības un neļautu tiem sabrukt.

Gribu dot nelielu ieskatu, kā tad sadalās atsevišķs grants. Vidēji apmēram no 40 līdz 55 procentiem no granta apjoma tiek izmaksāts darba izpildītāju algās, apmēram 20 procentu sastāda sociālais nodoklis, 16-35 procenti tiek nodoti iestādes vadītāja rīcībā infrastruktūras nodrošināšanai, bet materiālu iegādei zinātniskās darbības veikšanai un komandējumiem paliek tikai apmēram 3-9 procenti.

Vienojies ar iestādes vadītāju par infrastruktūras apmaksas lielumu, granta turētājs slēdz līgumus ar darba izpildītājiem par veicamo darbu un tā apmaksas lielumu. Līgums tiek slēgts tikai uz vienu gadu ar iepriekšēju brīdinājumu, ka ar gada pēdējo dienu darbinieks no darba tiek atbrīvots bez jebkādas kompensācijas. Tikai tad, ja darba atskaite ir saņēmusi ekspertu komisijas pozitīvu vērtējumu, ja jaunais darba plāns tiek rekomendēts konkrētai finansēšanai nākamajam gadam un valsts ir piešķīrusi nepieciešamo finansējumu, darba vadītājs var atkal slēgt līgumu ar darba izpildītājiem. Šī pašreiz ir visvājākā vieta mūsu zinātnes finansējuma sistēmā, jo zinātniekam katra gada nogalē nav nekādas sociālās drošības par savu turpmāko darbu.

Tagad par pārējiem finansējuma veidiem.

Finansējums piecām valstiskas nozīmes pētniecības programmām tika uzsākts 1995. gadā, lai varētu risināt valstiski svarīgas kompleksas zinātniskās problēmas. Šīs programmas ir šādas:

1) Latvijas dabas resursi un ekoloģiskā stabilitāte;

2) Latvijas iedzīvotāji un tautas veselība;

3) Letonika;

4) Latvijas zinātniskās un tautsaimnieciskās produkcijas konkurētspēja;

5) Sociālā attīstība un sociālā drošība.

No dažādu pētniecības iestāžu iesniegtajiem 79 projektiem speciālas LZP apvienotās komisijas trīs gadu finansēšanai šo piecu programmu ietvaros rekomendēja 21 apakšprogrammu. Pieminēšu šeit tikai dažas no tām un to izpildītājas organizācijas: Latvijas minerālās izejvielas un to izmantošana (RTU, LU, Neorganiskās ķīmijas institūts); Latvijas ekosistēmu bioloģiskie resursi un to saimnieciskās izmantošanas optimizācija (LU, LU Hidrobioloģijas institūts, Bioloģijas institūts); Koksnes un augu valsts izejvielu materiāli (Koksnes ķīmijas institūts, RTU, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Mikrobioloģijas institūts); Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa (LU).

Sakarā ar to, ka 1996. gadā Latvija bija priekšpēdējā vietā Eiropā zinātnes finansējuma ziņā (0,37% no nacionālā kopprodukta), atstājot aiz sevis tikai Moldāviju, tad LZP, cerot uz valdības un Saeimas sapratni un finansiālo atbalstu, plānoja 1997. gadā uzsākt virkni jaunu programmu. Kopā ar ministrijām tika izsludināts konkurss uz 17 programmu izpildi. No daudzajiem programmu realizācijas pieteikumiem piecas apvienotās zinātņu nozaru bloka komisijas atbalstīja 17 labākos. Taču prasība pēc bezdeficīta budžeta plāno atstāt Latvijas zinātni 1997. gadā uz tā paša finansējuma līmeņa, kāds atbilst 1995. gada (banku krīzes gada!) samazinātajam budžetam. Tad, rēķinot pret plānoto nacionālo kopproduktu, zinātnes finansējuma daļa Latvijā būs apmēram 0,25-0,28 procenti, un mēs pārliecinoši atradīsimies pēdējā vietā Eiropā. Protams, līdz ar to nav arī reālas iespējas lielāko daļu no šīm programmām uzsākt.

Un tagad atkal par pārējiem zinātnes finansējuma komponentiem.

Valsts pārvaldes institūciju pasūtīto pētījumu mērķis ir iegūt rezultātus šo institūciju sekmīgas darbības nodrošināšanai. Šie pētījumi ir saistīti ar operatīvu dažādu procesu zinātnisku analīzi un koncepciju izstrādi. Kontroli pār šo projektu zinātnisko līmeni un to izpildes gaitu veic Izglītības un zinātnes ministrija.

Tirgus orientēto pētījumu finansēšana ir saistīta ar zinātnisko rezultātu ieviešanu praksē un zinātnisko iestāžu ciešāku saišu nostiprināšanu ar ražošanas sfēru. Tā, piemēram, ja zinātnieks ir izstrādājis interesantu un praktiski vajadzīgu iekārtu, kurai nākotnē ir paredzams noieta tirgus, un spējis ieinteresēt šīs iekārtas ražošanā kādu firmu, viņš var pieprasīt finansiālu atbalstu. Taču budžeta finansējums šāda izstrādājuma novešanai līdz ražošanai tiek piešķirts tikai 50 procentu apmērā no kopējās projekta vērtības. Otra finansējuma puse ir jānodrošina nākošajam ražotājam. Šis finansējuma veids ir kļuvis visai populārs, jo atļauj novest zinātnisko izstrādi līdz konkrētai precei. Tā ietvaros tiek stimulēta arī dažādu tehnoloģisko parku un inovācijas centru izveide, lai plašāk iesaistītu zinātniekus biznesā.

Centralizētie pētnieciskie izdevumi ietver jau valsts budžetā fiksēto finansējumu Latvijas akadēmiskajai bibliotēkai, Nacionālajam botāniskajam dārzam un Kodolpētniecības centram. Tajos ietilpst arī izdevumi Latvijas Zinātnes padomes un LZA darbības nodrošināšanai, finansiāls atbalsts gandrīz 30 dažādām zinātniskām struktūrām (LZA observatorijas novērošanas bāze, Bioloģijas institūta kuģis "Antonija", LZP un LZA skaitļošanas centrs, Terminoloģijas komisija, Folkloras krātuve, dažādi genofondi, hidrometriskie posteņi u.c.), dotācijas zinātnisko žurnālu un humanitāro zinātņu monogrāfiju izdošanai, kā arī starpnozaru pētījumu finansēšana.

Starptautisko pasākumu finansēšana arī tika uzsākta tikai 1995. gadā. Pirmoreiz varējām samaksāt mūsu zinātnisko organizāciju dalības maksu starptautiskās zinātniskās organizācijās, apmaksāt mūsu augstskolu mācību spēku un zinātnisko institūtu darbinieku dalības maksu starptautiskās konferencēs, daļēji atbalstīt starptautisku konferenču un kongresu rīkošanu Latvijā, kā arī atbalstīt vairākus starptautiskās sadarbības projektus.

Zinātnes un augstākās izglītības integrācijas finansējums ir viens no tiem daudzajiem mēģinājumiem likvidēt PSRS laikā ieviesto atšķirtību starp augstskolām un ZA institūtiem. Protams, jebkura integrācija noved pie kadru samazināšanas un tādēļ ir saprotama šo pētniecības institūtu darbinieku nevēlēšanās aktīvi iekļauties augstskolu mācību darbā. Viņi gan būtu ar mieru saukties par augstskolu profesoriem, taču vēlētos turpināt savu labi zināmo tradicionālo pētniecības darbu bez nopietnu lekciju kursu lasīšanas. Savukārt augstskolu mācību spēki, būdami ļoti aizņemti mācību darbā, ne vienmēr ir spējīgi konkurēt ar "tīro" zinātnieku sasniegumiem, kas atspoguļojas viņu curriculum vitae . Līdz ar to formālā konkursā priekšroka var tikt dota pēdējiem, un tieši tāpēc, it sevišķi humanitārajās un sociālajās zinātnēs, reālā integrācija notiek ar lielām grūtībām. LZP piešķirtais integrācijas finansējums palīdz daļēji pārvarēt šīs grūtības, piesaistot pētniecības institūtu zinātniekus jaunu, kopēju studiju programmu un lekciju kursu veidošanā, kā arī maģistrantiem un doktorandiem paredzēto speciālo lekciju lasīšanā un zinātniskā darba vadīšanā, nesamazinot finansējuma apjomu augstskolu mācību spēkiem. Daļu no šī integrācijas finansējuma, protams, var saņemt arī augstskolu mācību spēki.

LZP doktorantūra ir speciāls papildu atbalsts 40 labākajiem Latvijas doktorandiem gan augstskolās, gan pētniecības institūtos. Pašlaik valsts noteiktā doktoranda stipendija ir nepilni 58 lati mēnesī, taču ar šādu samaksu ir visai grūti piesaistīt talantīgus jaunos augstskolu beidzējus pētniecības darbam. Tam var būt ļoti nopietnas sekas, jo 1996. gada sākumā Latvijā zinātnē strādājošo pētnieku, kuriem ir zinātniskais grāds, vidējais vecums bija 55 gadi. Un visas prognozes rāda, ka šī tendence turpināsies. Tas norāda, ka jaunatne tikpat kā neieplūst zinātnē, bet savas spējas dodas apliecināt citās dzīves sfērās. Tieši tāpēc LZP nāca ar iniciatīvu, ka LZP doktoranda stipendijas lielumam jābūt vismaz 80 latu līmenī.

Neskatoties uz pūliņiem, ko LZP pieliek, lai saglabātu un Latvijai vajadzīgajos virzienos attīstītu zinātnisko darbību, kopējais zinātnieku skaits turpina samazināties. Ja 1990. gadā Latvijā dzīvoja apmēram 5500 zinātnieku ar zinātnisko grādu (tajā skaitā 683 habilitētie zinātņu doktori) un no viņiem zinātnē strādāja 72 procenti, tad jau 1994. gadā no palikušajiem apmēram 5000 zinātniekiem ar zinātnisko grādu uz pilnu slodzi strādāja vairs tikai 1415 zinātnieki, t.i., 28 procenti. 1995. gadā, strādājot zinātnē uz pilnu slodzi, LZP finansējumu saņēma 310 habilitētie zinātņu doktori un apmēram 600 zinātņu doktori.

Neapšaubāmi, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc zinātne un līdz ar to arī augstākās izglītības sistēma nespēj pilnvērtīgi attīstīties, ir nepietiekošais valsts finansējuma atbalsts. Tā, piemēram, Latvijā uz vienu iedzīvotāju gadā zinātnei tiek tērēti 4,6 USD. Šis pats rādītājs Dānijā ir 298, Somijā - 321, Zviedrijā - 482, Japānā - 589 un ASV - 620 USD. Protams, te var aizrādīt, ka šie rietumvalstu rādītāji ietver sevī ne tikai budžeta finansējumu, bet arī līgumdarbus. Taču atrast Latvijā pašreiz nopietnu zinātniskā darba pasūtītāju no ražotāju puses tikpat kā nav iespējams.

Nevar arī cerēt, ka dažādie ārzemju fondi nesavtīgi un ļoti ilgi atbalstīs Latvijas zinātnes attīstību. Šādas attīstības rezultātā mēs taču varētu radīt jaunas, modernas tehnoloģijas un līdz ar to tas ļautu mūsu ražojumiem konkurēt starptautiskajā tirgū arī ar šo investētājvalstu ražojumiem.

Tāpēc galvenā atbildība par zinātnes tālāko attīstību, par savas valsts intelektuālā potenciāla pilnvērtīgu izmantošanu un nostiprināšanu tomēr ir jāuzņemas valdībai. Zinātnei piešķirtajam finansējumam jābūt nevis zinātnieka izdzīvošanas minimumam, bet gan tādā apjomā, kas nodrošina normālu zinātnisko darbību ar visu tai nepieciešamo zinātniskās darbības nodrošinājumu. Ja skatāmies uz pasaules pieredzi, vislielākos ekonomiskos panākumus pēdējos gados ir guvušas tieši tās mazās valstis, piemēram, Taivana, Singapūra, Dienvidkoreja, kuras ir nesavtīgi investējušas lielus līdzekļus savas valsts augstākās izglītības un zinātnes attīstībā. Arī Latvijai šis ceļš ejams, ja vien mēs negribam noslīdēt līdz Āfrikas mazo valstiņu attīstības līmenim.

Valsts valoda un Latviešu valodas institūta nākotne

Jānis Valdmanis, profesors Dr.philol., Latviešu valodas institūta direktors

- Kas jūs kā valodas speciālistu visvairāk satrauc Latvijas sabiedrības dzīvē?

- Visvairāk mani satrauc attieksme pret valsts valodu. Un tikai pēc tam es gribētu minēt reālo valodas situāciju Latvijā.

Amatpersonu attieksmi pret valsts valodu uzskatāmi parāda, piemēram, šāds fakts. Ja attīstītajās valstīs lietas, kas ir saistītas ar valodu, tiek uzticētas valodniekiem (pat strīdīgos gadījumos likumu formulējumos pēdējais vārds ir valodniekiem), tad Latvijā (kur ir nenormāla valodas situācija) ir tādi amatvīri, kas uzskata, ka pārpārēm pietiek, ja viņi runā latviešu valodā, lai spriestu par valodas lietām, pat nekonsultējoties ar speciālistiem. Arī tas liecina par attieksmi, ka Valsts valodas centram nav tādu pilnvaru, lai varētu koordinēt valodas politiku visos aspektos, proti, juridiskajā, lingvistiskajā un pedagoģiskajā. Taču būtu jāņem vērā, ja klibo darbs kaut vienā no šīm jomām, tad valodas politika nebūs efektīva.

Vērtējot indivīda attieksmi pret valsts valodu, var teikt - pozitīva, diemžēl ar piebildi - apziņas, ne darbības līmenī. Vārdos - jā, taču darbos - nekā. Un tas attiecināms gan uz cittautiešiem, gan pašiem latviešiem. Daudzi cittautieši, izrādās, kārtojuši eksāmenu valsts valodā tikai atestācijas apliecības dēļ. Uzturēt un uzlabot savu latviešu valodas prasmi viņi pēc tam vairs nav centušies. Izvēloties savu "nē", viņi tādējādi izrādījuši savu attieksmi pret valsts valodu un valsti.

Bet pašiem latviešiem (lai cik tas dīvaini arī būtu) aizvien izteiktāk piemīt valodiskais nihilisms, "izpalīdzīgā latvieša sindroms" tad, kad dzimtā valoda būtu jālieto (pacietīgi un neagresīvi) saziņā ar sveštautiešiem, stimulējot un motivējot viņus lietot valsts valodu.

Reālā valodas situācija Latvijā, manuprāt, ir neapmierinoša vispirms jau ar to, ka sestajā gadā pēc neatkarības atgūšanas piecpadsmit pagastos vēl joprojām nav latviešu skolu vai klašu. Nevar apgalvot, ka būtu īstenots princips par vienu valsts valodu, ja vēl ir latviešu bērni, kas tomēr nevar iegūt izglītību dzimtajā valodā. Un tas valodas jomā ir pirmais un viselementārākais, kas valstij ir jāpanāk, - lai visiem latviešiem varētu garantēt izglītību dzimtajā valodā.

Mūsu valodas kvalitāti vērtējot, jāsaka, ka ir gan inteliģences pārstāvji, gan cilvēki no citām aprindām, kuru valodā var klausīties un priecāties. Taču bieži vien un tieši no tiem cilvēkiem, kurus mēs dzirdam vai ik pārdienas radio un televīzijā, ieskaitot visu rangu politiķus, tātad no tiem, kam valoda ir viņu profesionalitātes rādītājs, mēs dzirdam dažnedažādus gramatikas un stila ziedus. Ar rakstīšanu ir vēl bēdīgāk. Lasot, kā raksta vidusskolas absolventi un studenti (tātad tie, kuri ir gan šodienas, gan arī rītdienas valodas dzīvības uzturētāji), nekāds optimisms nerodas. Kur meklējamas vainas? Valodas mācīšanā. Galvenais iemesls, kāpēc rezultāti latviešu valodas kā dzimtās valodas mācīšanā nebūt nav iepriecinoši, ir tas, ka pamatskolā pārāk maz uzmanības ir atvēlēts valodai, bet pārāk daudz valodniecībai, daudzmaz iemāca valodas elementu analīzi, bet neiemāca valodas lietošanu. Kas attiecas uz cittautiešiem, gribētos vērst uzmanību uz diviem aspektiem, proti, uz aksiomu, ka valodas apguve ir process, kas ietver ne tikai mācīšanu, bet galvenokārt mācīšanos, un ka valodas sekmīgai apguvei ļoti svarīga ir nopietna motivācija.

Motivācijas pamatā jābūt vajadzībai pēc valsts valodas prasmes. Un šī vajadzība ir vienkārši jāveido, valstij tā jārada (sākot ar likumiem, šodienas situācijā ar likumu par valsts valodu).

- Kā jūs vērtējat pašlaik dienas kārtībā esošo valsts valodas likumu?

- Valsts valodas likuma projektu pašlaik izvērtē Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Projektā, protams, ir vairākas normas, kas vienkārši pašsaprotamas vairumā Eiropas valstu. Dažas likuma normas varēs stimulēt motivācijas veidošanos valsts valodas apguvei.Tās ir normas par valodu izglītībā, un to īstenošana nodrošinātu visiem vidusskolu absolventiem vienlīdzīgas iespējas darba tirgū.

Tomēr ne mazāk par valsts valodas likuma garu un tā pieņemšanu mani interesē, kā likuma normas varētu tikt īstenotas. Un te man jāatgādina mūsu sarunas sākumā teiktais par nepieciešamību visus valodas politikas darba aspektus koordinēt no viena centra. Turklāt - un tas ir būtiski - šāda Valsts valodas centra rīcībā, kurš spētu īstenot īstu valodas atdzimšanas programmu, būtu jābūt pavisam citiem finansu un speciālistu resursiem, nekā tas ir pašlaik. Šajā sakarā ir lietderīgi iepazīties ar Katalonijas pieredzi. Franko diktatūras laikā te oficiālā valoda bija spāņu; katalāņu valodu lietoja tikai sadzīvē un ģimenē. Pēc diktatūras krišanas, kad Katalonijai un vēl dažām provincēm 1978.gadā tika piešķirtas autonomijas tiesības, katalāņu valodu zināja tikai 60 procenti no visiem 6 miljoniem katalāņu. Tāpēc tika pieņemts "Valodas normalizācijas likums", kas noteica katalāņu valodas tiesības valsts pārvaldes un administratīvajās iestādēs un obligātu valodas mācīšanu skolās neatkarīgi no skolēna tautības. Tika izveidota Valodas politikas pārvalde, kas nodarbojas ar valodas standartizāciju un tās sociolingvistisko sfēru paplašināšanu, valodas dienesti, kas darbojas municipālajās padomēs, veikdami terminoloģijas izstrādāšanu un tulkošanu un organizēdami valodas mācīšanu. Tiek īstenotas īpašas programmas imigrantu lingvistiskajai asimilācijai vienas paaudzes laikā. Rezultātā šodien absolūtais vairākums Katalonijas iedzīvotāju zina savu valodu, tai ir izdevies atgūt zaudētās sociolingvistiskās funkcijas. Protams, šīs apjomīgās valodas atdzimšanas programmas īstenošana prasa valsts finansiālu atbalstu un cilvēkresursus. Valodas politikas pārvaldē un dienestos strādā vairāk nekā 400 cilvēku plus skolotāji un zinātnieki. (Gribu atgādināt, ka mūsu Valsts valodas centrā strādā 5 (!) speciālisti un 18 valodas inspektori visā Latvijā.) Vai Latvija var atļauties kaut ko līdzīgu Katalonijai? Jā, ja ir griba to darīt. Tā uzskata arī vairāki vadošie Eiropas sociolingvisti.

- Kā ir ar mūsu kaimiņiem - lietuviešiem un igauņiem? Vai viņi savas valodas likumdošanā un attīstībā ir turpat, kur latvieši?

- Mūsu dienvidu kaimiņiem reālā valodas situācija bija un ir stipri atšķirīga (lietuviešu ir aptuveni 80 procenti no Lietuvas iedzīvotājiem), viņiem nav bijis jārisina tik smagas problēmas kā mums, tāpēc grūti salīdzināt.

Valodas situācija Latvijā un Igaunijā bija un ir arī tagad apmēram līdzīga. Mazliet labvēlīgāka pamatiedzīvotājiem Igaunijā tā ir visus pēdējos gadus. Nedaudz lielāks ir igauņu procents, taču situāciju savukārt pasliktina tas, ka apgūt igauņu valodu krieviem ir samērā grūti un ka Igaunijas ziemeļaustrumi ir vēl krieviskāki nekā Daugavpils. Taču ievērojami lielāks ir morālais un finansiālais atbalsts no valdības puses valodas jautājumu risināšanai, nekā tas ir Latvijā (cita starpā, tāpēc tieši igauņi visintensīvāk piedalās un runā par savām valodas problēmām starptautiskos forumos).

- Arī uz jūsu vadīto Latviešu valodas institūtu attiecas kārtējā zinātnes reforma, kas saistīta ar privatizāciju un integrāciju. Kā tas skars jūs un kā jūs to vērtējat?

- Jā, patiešām kārtējā reforma, jo radikāla reforma zinātnē jau notika 1991.gadā, kad zinātnes finansēšanā ieviesa grantu sistēmu. Diemžēl nesekoja pozitīvais impulss - finansējums, kas ļautu attīstīties, piesaistīt jaunus, spējīgus speciālistus.

Pašlaik stāvoklis izglītībā nav atzīstams par slavējamu. Neapšaubāmi, izglītība, īpaši augstākā izglītība, un zinātne ir cieši saistītas. Taču ļoti šaubos, vai neizmodelētais un voluntārais, nedemokrātiskais ceļš un veids, kādā mūs spiež pa to iet, aizvedīs uz Eiropas tipa zinātnes un izglītības templi. Starp citu, tas "Eiropas tips" ir visai dažāds un nebūt ne bez problēmām. To man nācies konstatēt, stažējoties Skandināvijas universitātēs, vienu semestri strādājot par viesprofesoru Oslo universitātē un apmeklējot dažādus valodniecības centrus vēl citur Eiropā.

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas projekta "Par zinātniskās pētniecības institūtu reorganizāciju", kas sagatavots kā pamats Ministru kabineta rīkojumam (taču nav atsūtīts Latviešu valodas institūtam, lai ar to varētu iepazīties darbinieki), institūts ir jāintegrē augstskolā (līdz 1998.gada 1.jūlijam) un vienlaicīgi divu gadu un trīs mēnešu laikā no rīkojuma stāšanās spēkā jāizveido Letonikas centrs, kurā tiktu apvienota (citēju) "Latvijas vēsture un arheoloģija; latviešu valoda, literatūra, folklora un etnogrāfija; Latvijas māksla un kultūra". Mūsuprāt, veidot šādu konglomerātu ir vienkārši neprāts. Tas nozīmē arī to, ka neatkarīgajā Latvijā latviešu valodas izpētei netiks atvēlēts pat neliels autonoms pētniecības centrs. Jāpiebilst, ka šobrīd vēl, par spīti visām finansējuma grūtībām, ir izdevies saglabāt Latviešu valodas institūtu, kurā pašlaik strādā 28 zinātniskie darbinieki: 8 habilitētie doktori, 11 doktori (vēl 2 doktorandes aizstāvēs disertācijas šajā mēnesī), 4 maģistri, 3 doktorandes un vēl 6 amatu savienotāji (2 habilitētie doktori un 4 doktori). Patiešām nezinu, kur vēl Eiropā būtu sastopams tāds avangardisms - valsts pamatiedzīvotāju valodas pētīšanai nav sava pētniecības centra.

Pašreizējais Latviešu valodas institūts, ņemot vērā attīstības perspektīvas, bet neaizmirstot arī pagātnes tradīcijas, acīmredzot, varētu tikt veidots kā Nacionālais latviešu valodas pētniecības centrs.

Šāds centrs "Valodas krātuves" veidā tika nodibināts pirms 60 gadiem, 1936.gadā, un tā primārais uzdevums, kā jau to liecina nosaukums, bija veidot latviešu valodas materiālu (apvidvārdu, vietvārdu, literārās valodas leksikas, gramatisko parādību utt.) arhīvu, galvenokārt dažādu kartotēku veidā. Taču saprotams, ka ir maz jēgas arhīvu glabāt skapjos, tas ir jāizmanto, tāpēc arhīva materiāli zinātniski jāpēta un jāpublicē, galvenokārt leksikogrāfiski sakārtotā veidā. Šajos trīs pamatvirzienos - latviešu valodas materiālu arhīva veidošana, izpēte, publicēšana - savu darbu sāka Valodas krātuve pirms kara.

Latviešu valodas institūtam analoģiski valodas pētniecības centri eksistē gan tuvākajās kaimiņvalstīs - Igaunijā, Lietuvā, Somijā, gan citās Eiropas valstīs - Čehijā, Slovakijā, Vācijā (bijušajā VFR). Tāpēc, domājot par mūsu institūta attīstību, ir iespējams ņemt vērā arī kaimiņu pieredzi. (Tiesa, gan Helsinku Vietējo valodu pētniecības centram, kura gada budžets pārsniedz 2 miljonus dolāru, gan Lietuviešu valodas institūtam, gan citiem finansiālais nodrošinājums ir ievērojami lielāks par mūsējo.) Principiālais šādu centru darbības pamats ir valsts pasūtījums, kas īstenojas, finansējot valstij aktuāli visnepieciešamākos liela apjoma pētniecības darbus un piešķirot bāzes finansējumu; papildus tam ar institūta pētnieku spēkiem veicami īslaicīgāki pētījumi un projekti grantu finansējuma ietvaros.

Saņemot pietiekamu bāzes finansējumu, Latviešu valodas institūta darbu varētu organizēt vairākās nodaļās: 1) leksikogrāfijas jeb vārdnīcu; 2) gramatikas un teorētisko pētījumu; 3) terminoloģijas un lietišķo pētījumu. Kā atsevišķas apakšvienības jāsaglabā Valsts valodas konsultāciju dienests un Valodas arhīvs, tā ietvaros arī kompjuterizētas datu bāzes.

Kvantitatīvā ziņā Latviešu valodas institūta jeb pētniecības centra darbā visnozīmīgāko vietu acīmredzot arī turpmāk vajadzētu ieņemt leksikogrāfijas projektiem, resp., zinātniskajām vārdnīcām (mūsdienu literārās valodas un sarunvalodas, apvidvārdu, terminu, vietvārdu, tematiskās, gramatiskās u.c.).

Tā kā Latvijā tuvākajā desmitgadē prognozējami intensīvi sociolingvistiski procesi, tad nepieciešami regulāri pētījumi, lai konstatētu valodas situācijas dinamiku. Šie pētījumi kopā ar komparatīviem multilingvālo reģionu valodas politikas pētījumiem veido pamatu praktiskām rekomendācijām valodas politikas jomā. Ceļā uz Eiropas Savienību aktuāla ir Latvijas likumdošanas valodas jomā pieskaņošana starptautiskām normām.

Latviešu valodas institūta turpmākās attīstības galvenie funkcionālie aspekti būtu saistīti ar nacionālo uzdevumu veikšanu.

1) Valsts valodas optimālas funkcionēšanas zinātniskais nodrošinājums: - uz sociolingvistiskiem pētījumiem pamatoti ieteikumi valodas politikas veidošanai, attiecīgu koncepciju un likumdošanas aktu projektu izstrāde;

- zinātniski pamatoti ieteikumi konkrētu valodas lietojuma problēmu risināšanai;

- augsti kvalificētas valodas konsultācijas utt.

2) Dažādu žanru latviešu valodas zinātnisko vārdnīcu sastādīšana un izdošana; līdzdalība nozīmīgāko tulkojošo vārdnīcu sastādīšanā.

3) Latviešu valodas arhīva uzturēšana, papildināšana, kārtošana, kompjuterizācija un publicēšana, izmantošanas organizēšana.

Ieguldījums Latvijas tēla veidošanā, ņemot vērā, ka, pateicoties baltu (latviešu un lietuviešu) valodu īpašajam nozīmīgumam indoeiropeistikā, latviešu (tāpat kā lietuviešu) valodas pētījumi, ja tie veikti pietiekami augstā līmenī, starptautiskajā zinātnes dzīvē spēlē krietni lielāku lomu un izpelnās lielāku ievērību nekā pat gluži analoģiska līmeņa pētījumi gandrīz jebkurā citā zinātnes nozarē. Starp citu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc Lietuviešu valodas institūts Viļņā par spīti Lietuvas ekonomiskajām grūtībām saņem relatīvi bagātu finansējumu.

Ja runājam par zinātnes un augstākās izglītības integrāciju, sākt, manuprāt, vajadzētu ar stabila juridiskā pamata veidošanu (likumā "Par zinātnisko darbību" tiek iecerēti būtiski grozījumi, taču tos vēl pat nav sākts apspriest).

Augstskolās būtu jāizsludina atklāti konkursi uz profesoru un docētāju vietām, kuros varētu pieteikties ikviens speciālists arī no ārpus augstskolas pastāvoša institūta, neaizejot no darba institūtā. Rezultātā varētu sākt veidoties augstskolas struktūrvienības, kas strādā (uz līguma pamata) uz neatkarīgu institūtu bāzes. Protams, ir un būs arī veseli institūti kā augstskolas struktūrvienības, kas darbosies Satversmes ietvaros. Zinātnes un augstākās izglītības integrācija nav iedomājama bez ikvienam studentam pieejamas, mūsdienu zinātnes stāvoklim atbilstošas bibliotēkas. Runāt par zinātnes integrāciju, piemēram, ar tādu bibliotēku, kāda tā ir filoloģijas studentiem, ir vienkārši smieklīgi. Izglītības kvalitātes nodrošināšanai būtiski nepieciešama reforma ir studentu kreditēšanas ieviešana, lai iespēja studēt tiktu dota visiem spējīgajiem (ne tikai tiem, kas spēj samaksāt skolasnaudu) un lai viņi varētu studēt tieši to, kas viņus interesē, nevis to, kur mazāka mācību maksa.

- Viens no instrumentiem valodas attīstībai un nosargāšanai ir vārdnīcas. Kā Institūtam veicas šajā jomā, un kas te vēl būtu darāms valstī kopumā?

- Es teiktu tā, ka ikvienas valodas vārdu krājuma apraksti vārdnīcās kopā ar gramatiskās uzbūves aprakstiem gramatikās veido informatīvo pamatmateriālu, kas nodrošina valodai attīstītas kultūras valodas līmeni. Vārdnīcas kopā ar gramatikām nodrošina valsts valodas statusa īstenojumam vajadzīgo papildinformāciju.

Daudzu vārdnīcu izstrādāšana ir visai darbietilpīga un laikietilpīga, un tās var tikt veidotas tikai uz ļoti plašām datu bāzēm un pilnībā noslogota kolektīva spēkiem, tāpēc Latviešu valodas institūts ir vienīgā vieta, kur lielās vārdnīcas var tapt.

Tomēr arī tad, ja (apjomīga) vārdnīca ir izstrādāta, nopietna problēma ir to publicēt, jo no institūtam atvēlētā grantu finansējuma (bet cita jau nav) grāmatu publicēšana gandrīz nav iespējama. Viens piemērs kas, starp citu, labi raksturo valsts atbalstu savai valsts valodai. Tika pabeigts "Latviešu literārās valodas vārdnīcas" 8. (pēdējais) sējums. Grāmata jau bija ražošanā, kad izdevniecība izkalkulēja, ka pietrūkst aptuveni 10000 latu. Es rakstīju un lūdzu palīdzību Izglītības un zinātnes ministrijai, Saeimas Budžeta un finansu komisijai, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai. Rezultāts - nulle. Bet grāmata ir jānodrukā līdz šī gada beigām, pretējā gadījumā tas vispār vairs nebūs iespējams (ir sarežģījumi ar drukāšanas tehniku). Labi, ka šī kapitālā darba nozīmi saprata un to par vajadzīgu atzina Sorosa fonda valde, kas piešķīra lielāko daļu no nepieciešamās naudas. Bet ko valsts savai valsts valodai?

Darāmā vārdnīcu jomā patiešām ir daudz (tas ir likumsakarīgi), un mums tam ir sava programma. Taču tā ir veselas sarunas vērta.

Nobeigumam es gribētu novēlēt saviem kolēģiem, lai būtu daudz maz pieklājīgs finansējums un lai netraucētu strādāt. Ar pārējo mēs tiksim paši galā.

Ar Jāni Valdmani tikās

Helēna Grīnberga,

LZA preses sekretāre

Baltijas krasta tautu kopības liecinājumam un nākotnei

Viens no aizvadītā gada zīmīgākajiem notikumiem arī Latvijas zinātnē bija Lībiešu krasta svinību atzīmēšana Mazirbē. Šī novada patriots Edgars Sīlis (pa kreisi) sveic Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli Tenu Karmu, kas, būdams Tērbatas (Tartu) izcelsmes igauņu zinātnieks, jau vairākus gadu desmitus dzīvo Latvijā, lieliski prot latviešu valodu un visnotaļ sekmē mūsu tautu kopību.

Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunās amatpersonas

Latvijas Zinātnes padome, kas ievēlēta 1996. gada decembrī

Jānis Bārzdiņš

Juris Jansons

Andrejs Siliņš

Ivars Kalviņš

Ēriks Palcevskis

Henriks Zenkevičs

Elmārs Grēns

Andris Vītols

Edīte Birģele

Jānis Stradiņš

Janīna Kursīte - Pakule

Aivars Tabūns

Baiba Rivža

Pēteris Zālītis

Juris Ekmanis

Jānis Priedkalns

Ivars Knēts

Voldemārs Strīķis

Juris Roberts Kalniņš

Latvijas Zinātnes padomes nozaru ekspertu komisiju priekšsēdētāji un priekšsēdētāju vietnieki, kas ievēlēti 1996. gada decembrī

Priekšsēdētāji	Priekšsēdētāju vietnieki
Jānis Bārzdiņš	Ivars Bilinskis
Vitauts Tamužs	Jānis Rudzītis
Māris Jansons	Uldis Raitums
Edmunds Lukevics	Ojārs Neilands
Mārtiņš Kalniņš	Iljo Dreijers
Valdis Ģirts Balodis	Vitālijs Zelčs
Uldis Viesturs	Pauls Pumpēns
Aija Zilēvica	Maija Eglīte
Edvins Bērziņš	Jānis Latvietis
Valdis Bērziņš	Inesis Feldmanis
Andrejs Bankavs	Elita Grosmane
Ella Buceniece	Dzidra Meikšāne
Andris Sproģis	Oļģerts Krastiņš
Henns Tuherms	Pēteris Zālītis