Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavalieris Jānis Cibuļskis

Dzīves gājums

Jānis Cibuļskis (Jæņs Cybuļskis — kā viņš pats rakstīja) dzimis 1911.gada 19.oktobrī Ludzas rajona Nautrēnu (pašlaik — Miglinieku) pagasta Dekteru sādžā. Šis novads Latgalei un Latvijai devis apbrīnojami daudz kultūras un sabiedrisku darbinieku. Jāņa Cibuļska māte Franciska ir Latgales dziesminieka, drukas aizlieguma laika gaismas nesēja Andrīva Jūrdža mazmeita. Vecvectēvu Jānis atceras kā biežu ciemiņu tēva sētā, atceras arī bēres 1925.gadā. Pieaudzis viņš izpētīja Andrīva Jūrdža mūža gājumu un darbus un sarakstīja monogrāfiju, kas rokrakstā glabājas Nacionālajā bibliotēkā.

Skolas gaitas sākās 1920.gadā. Pēc Liuzinieku četrklasīgās pamatskolas viņš iestājās Rogovkas sešklasīgajā skolā, bet zēnam bija jāsāk pelnīt iztiku un mācības nācās uz dažiem gadiem pārtraukt. Skolas gaitas atsākās Aglonas ģimnāzijā. Te par pedagogiem strādāja tādas izcilas personības kā Nikodems Rancāns un Aloizs Broks. Viņi audzēkņus rosināja darbam Tēvzemes un Baznīcas labā. Jānis sāka rakstīt populārzinātniskus rakstus un atzinumus skolēnu žurnālam “Censūnis”. Latgales žurnāli “Zīdūnis” un “Sauleite” iespieda viņa pirmos dzejoļus.

Aglonas ģimnāziju Jānis Cibuļskis pabeidza 1933.gadā.

Katoļu jaunatnes kongresā viņš satika Viļakas draudzes prāvestu Alfonu Vaivodu, kas uzaicināja strādāt par ticības mācības skolotāju šai Ziemeļlatgales pilsētā un tās apkaimē. Jānis Cibuļskis sāka mācīt Katoļu ticības pamatus 12 skolās, dodoties turp gan kājām, gan ar velosipēdu. Un vēl nāca klāt kolportiera gaitas — latgaliešu grāmatu izplatīšana lauku sētās.

Viļakā Jānis Cibuļskis uzsāka arī izdevēja darbību, strādādams kopā ar vēlāk izcilo Latgales grāmatu izdevēju Vladislavu Læci. Autoritatīvā režīma ierēdņi deva atļauju tikai piecām grāmatām. 1939. un 1940.gadā iznāca Boļeslava Brežgo “Latgolas zemnīki krīvu dzimbyušonas laikūs”, Jura Pabērza “Rokstu kræjums. I. d. — Dzejas”, Leonarda Latkovska mācību grāmata “De republica”, V.Læča-Vaideæna romāna “Myuža dīnas” pirmā daļa — “Bræļi”, L.Latkovska tulkotā luga “Mozais mūceklis”.

Pēc okupācijas ticības mācīšana beidzas. Kādu laiciņu Jānis Cibuļskis palīdzēja Emīlim Melngailim folkloras vākšanas gaitās Latgalē. Tad rodas iespēja strādāt Tilžas pagasta Ruskulovas skolā un vācu okupācijas laikā — Nautrēnu sešklasīgajā skolā. 1944.gadā viņš apprecas ar nautrēnieti Klementīnu Rancāni. Kara beigās jaunā ģimene pārceļas uz Kuldīgas apriņķi, kur Raņķu skolā Jānis Cibuļskis ir gan skolotājs, gan direktors. 1949.gadā viņu pēc 58.panta 1.a punkta — par dzimtenes nodevību, bet īstenībā, protams, bez vainas notiesā uz 25 gadiem izsūtījumā. Volgas–Donas kanāla būvdarbos un slimojot pagāja 6 gadi.

1955.gadā atbrīvots, Jānis Cibuļskis dzīvo un strādā Rīgā. Viņa rūpju lokā ir Latgale. Ar Jāņa Cibuļska ierosmi un vistiešāko līdzdalību top pieminekļi Andrīvam Jūrdžam, Pīteram Miglinīkam, brāļiem Skrindām, Ontonam Rupeikam, Aloizam Brokam, Steponam Seifam, Miķelim Bukšam un citiem Latgales kultūras darbiniekiem.

Daudzus gadus Jānis Cibuļskis veidojis Latgaliešu valodas skaidrojošo vārdnīcu. Savākts un apstrādāts bagātīgs materiāls, bet, lai to izdotu grāmatā, būtu vajadzīga profesionāla valodnieka līdzdalība un komentāri.

Jānis Cibuļskis sakārtojis Aglonas Dievmātei veltītu dzejoļu krājumu albumu “Monstra te esse matrem” (“Rādi, ka esi māte”), kas 1980.gadā tika uzdāvināts pāvestam Jānim Pāvilam II.

Uzrakstītas atmiņas par dzīvi, galvenokārt bērnību un jaunību. Rakstīti dzejoļi un pārdomas.

Labākie Jāņa Cibuļska darbi sakopoti izlasē “Myuža dīnys, myuža dīmys” (“Mūža dienas, mūža domas”), ko 1995.gadā laidusi klajā Latgales kultūras centra izdevniecība Rēzeknē.

1997.gada 3.janvārī aprāvās Jāņa Cibuļska mūža pavediens.

Ar Latgali sirdī

Jæņs Cybuļskis — tā viņš raksta un tā viņš latgaliski sevi sauc visur un vienmēr, kur tik iespējams, latgaliešu vidū jau noteikti.

Viņa pārliecība ir viena latviešu tauta un lai tai ir viena valsts valoda, bet divas literārās valodas. Latgaliešu valoda ir ļoti sens indoeiropiešu valodu atzars, tautas dvēseles dārgākā manta. Un, cik latgaliešu valoda ir skaista un bagāta, to var redzēt Jāņa Cibuļska rakstos — pārdomu rindās, dzejoļos, atmiņās, skaidrojošās vārdnīcas lappusēs.

Var rakstīt vispārnacionālajā valodā, kā to dara Jānis Klīdzējs un citi no Latgales nākuši rakstnieki, tā lasītāju loks kļūst plašāks, bet var rakstīt latgaliski, tautas vienotībai nemaz nekaitējot.

Latgaliskā rakstība ir vairākkārt aizliegta un vajāta. Arī padomju laikā. Lai nacionālā pašapziņa šiem latviešiem nerastos.

Jānis Cibuļskis vienmēr par valodu iestājies, to kopis un popularizējis un aizstāvējis, cik spēdams.

Šis vīrs bija augumā neliels un slimību vajāts, tomēr stiprs. Īpaši smagi bija tie seši izsūtījuma un spaidu darbu gadi Staļingradas apgabalā, Doņecas stepēs, Volgas–Donas kanāla būvvietās. Tur palika veselība.

No kurienes nācis Jāņa Cibuļska spēks? No tautas dziļumiem, no vectēva Andrīva Jūrdža, kura kapa piemineklī īsti iederīgs Prometeja tēls, no citiem senčiem un radiem, no Latgales kultūras, no bērnības iespaidiem.

Lūk, rindas no atmiņām par bērnu dienu Ziemassvētkiem: “Fizisks un garīgs miers ar svētlaimības izskaņu valdīja pār ikvienu un visiem kopā.

Laikam gan man kā mazākajam saimē šī laimes izjūta bija vislielākajā pakāpē un sajūsma par tās esamību bija tolaik un tāda ir vēl šodien.”

Spēku viņam deva ticība. Svētos rakstos lasītās un vēlāk bērniem mācītās atziņas, dvēseles apskaidrības brīži un svētās izjūtas dievnamos — kā Jānis Cibuļskis raksta, — morāles un miera tempļos.

Latgale pa īstam pamodās, sāka papilnam apzināties savu vērtību un kultūru, sāka atkal atjaunot tradīcijas un izdot grāmatas visas tautas atmodas laikā. Te nu milzu vērtība bija tiem, kas bija kopuši novada kultūru pirmajos brīves gados un nebija ļāvuši tai iznīkt okupācijas gados. Tādiem kā Jānis Cibuļskis un vēl daži Latvijā, tāpat kā krietns pulciņš trimdas latgaļu.

Varonīgs darbs, kas prasīja drosmi un pūles, bija pieminekļu celšana Latgales dižvīriem. Sākās tas 1968.gadā Jāņa Cibuļska dārzā Purvciemā, Pildas ielā 38 pusnelegālos apstākļos. Tēlnieks Bērtulis Buls izkala akmenī pieminekli Andrīvam Jurdžam — “Prometejs”. To uzstādīja Desetnieku kapos. 1971.gadā turpat novietoja arī pieminekli Pīteram Miglinīkam — “Tālās zvaigznes gaisma”.

1975.gadā Rēzeknē vietu rada piemineklis brāļiem Skrindām. Nododot šos un citus tēlniecības darbus sabiedrībai, vienmēr dedzīgus vārdus runāja Jānis Cibuļskis. Viņš piedalījies latgaliešu biedrību veidošanā un darbībā, runājis visās Latgalei veltītajās zinātniskajās konferencēs.

1997.gada 3.janvārī beidzās Jāņa Cibuļska šīszemes gaitas. Viņa bērēs Ulbrokas kapos piedalījās daudzi jo daudzi latgaliešu kultūras darbinieki no visām Latvijas malām.

Atvadoties no dižā latgalieša un latvieša, ieklausīsimies viņa lūgšanā īsi pirms došanās tālajā ceļā:

“Dievs! Īsas paliek manas dienas te Zemes virsū. Mans ceļš uz mūžības sētu vairs nav garš. Dievs, svētī, lai, pa to iedams, es iemantoju Tavu žēlastību! Un pagarini vēl manas dzīves dienas!

Trauksmainajos jaunības un vīra gados maz vēl paspēju padarīt tautas labā, bet es redzu un saprotu viņas ciešanas, pārdzīvodams līdzi un mēģinādams palīdzēt.

Palīdzi, Dievs, lai sapņi par manu dzimteni un tautu kļūst par īstenību!”

Jānis Rozenieks

Foto no Jāņa Cibuļska

ģimenes albuma

No labās: Jānis Cibuļskis, Vladislavs Læcis un Jānis Cīmeņš. 1933.gada septembrī

No kreisās: mākslas zinātnieks Jānis Pujats, Jānis Cibuļskis, tēlnieks Bērtulis Buls un literatūrzinātnieks Viktors Vanags Rīgā tēlnieka Bula sētā

Rīgā Atmodas sākumā — 1988.gada novembrī

Pie Pītera Miglinīka pieminekļa Desetnieku kapos. Tēlnieks Bērtulis Buls tam devis nosaukumu “Tālās zvaigznes gaisma”

Cibuļsku laulātie draugi zelta kāzās Marijas Magdalēnas baznīcā Rīga

Viens no pēdējiem fotoattēliem