Valsts prezidente:

— tiekoties ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 7. aprīlī, tikās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Ventu Balodi.

Tikšanās laikā pārrunātas aktualitātes ministrijas darbā, akcentējot tūrisma industrijas attīstības nepieciešamību. Valsts prezidente interesējās, kādi ir plāni un ieceres par to, kā palielināt tūristu plūsmu uz Latviju, kas dotu būtisku papildinājumu valsts budžetā. Tika spriests par tiem faktoriem, kas kavē tūrisma attīstību Latvijā. Šajā sakarā minēta vajadzība attīstīt infrastruktūru, panākt prāmju satiksmes izveidošanu, kā arī uzlabot citus ar tūrismu saistītus pakalpojumus. Kā vienu no svarīgākajiem attīstības priekšnoteikumiem V.Vīķe-Freiberga minēja plašu informācijas pieejamību par tūrisma iespējām Latvijā, uzsverot informātikas tehnoloģiju attīstību. Kā veiksmīgu Valsts prezidente nosauca Jūrkalnes piemēru, kas ar interneta starpniecību piedāvā tūrisma un atpūtas iespējas savā pusē.

V.Vīķe-Freiberga un V.Balodis runāja arī par iespējām Līgatni iesaistīt tūrisma industrijā. Ministrs apliecināja, ka centīsies rast kādus risinājumus, un informēja Valsts prezidenti par ministrijas sadarbību ar Tūrisma attīstības aģentūru.

— sarunā ar "Latvenergo" valsts pilnvarnieku

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar tikās ar uzņēmuma "Latvenergo" valsts pilnvarnieku Ojāru Kehri.

Sarunā V.Vīķe-Freiberga un O.Kehris apspriedās par jautājumiem, kas saistīti ar diskusiju par "Latvenergo" privatizāciju. Saistībā ar triju Baltijas valstu prezidentu tikšanos Viļņā, kurā tika uzsvērta vienota enerģētikas lauka izveides nepieciešamība Baltijas valstīs, spriests par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas enerģētikas tirgus nākotni.

O.Kehris iepazīstināja Valsts prezidenti ar savu skatījumu uz Baltijas valstu sadarbību enerģētikas telpā, kā arī uz stāvokli "Latvenergo" un uzņēmuma nākotni.

V.Vīķe-Freiberga uzsvēra informācijas tehnoloģiju attīstības nepieciešamību Latvijā, kas ir atkarīga arī no enerģētikas nozares.

Valsts prezidenta preses dienests

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 6. aprīlī

LTV 6.aprīļa raidījumu "4.studija" vada žurnāliste Sandra Eihmane

— Kā zināms, šodien no ekonomikas ministra portfeļa ir šķīries Makarova kungs, un šodiena sev līdzi ir nesusi jau tādu vārdiņu kā krīze. Kā jūs to komentētu?

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms šis notikums ir negaidīts. Man vakar bija konsultācijas ar "Tēvzemei un Brīvībai" frakciju. Es no viņiem nedzirdēju neko tādu, kas brīdinātu par šiem notikumiem. Tāpat man vakar bija tikšanās ar Ministru prezidentu, un arī no viņa es nedzirdēju nekādu brīdinājumu par šādiem eventuālajiem notikumiem. Tas ir noticis ļoti strauji, nav bijusi konsultācija ar koalīcijas partneriem. Tādēļ to varētu uzskatīt par zināmu triecienu pašreizējai koalīcijai.

— Pats Makarova kungs savu atstādināšanu skaidro ar to, ka privatizācijā varētu būt nelikumības un ir jānoslēpj visi gali ūdenī. Par ko jūs šodien runājāt ar Makarova kungu?

V.Vīķe–Freiberga: — Par vairākām lietām, bet it īpaši par privatizācijas procesu, kas pēdējā mēneša laikā ir pastiprināti piesaistījis uzmanību. Viņš apstiprināja vairākus faktus, par kuriem es jau biju informēta, par to, ka pēdējos gados privatizācija nav notikusi ar valstij labvēlīgām sekām. Tā bieži ir bijusi tik neveiksmīga un tik valstij un strādniekiem neizdevīga, ka rodas aizdomas un šaubas par eventuālu korumpētību.

— Šobrīd notiek ļoti aktīvas partiju konsultācijas. "Tēvzemei un Brīvībai" ir paudusi, ka premjera rīcība apdraud valdības stabilitāti. Kā zināms, sociāldemokrāti ir iesnieguši Saeimā lēmumprojektu par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam Šķēlem, finansu ministram Krastiņam un izglītības ministram Vītolam. Vai jūs piekrītat sabiedrībā aizvien vairāk dominējošam viedoklim, ka valdība ir izsmēlusi savas iespējas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es nezinu, vai ir tās izsmēlusi. Ja valdība saņemtos, tai būtu iespējas izdarīt vēl diezgan daudz. Jautājums ir, vai pašreizējā koalīcija ir spējīga turpināt darbu dotajos apstākļos. Un šeit, man šķiet, ļoti svarīga loma būs tai partijai, pie kuras pieder tikko no amata atlaistais ministrs. Es domāju, ka trīs četru dienu laikā mēs redzēsim, kā "Tēvzemei un Brīvībai" reaģē uz sava ministra atstādināšanu no amata, to, cik lielā mērā viņi solidarizējas ar savu ministru, cik lielā mērā viņi uzskata par iespējamu piedalīšanos koalīcijā un turpmāko darbu valdībā. Man šķiet, te savs vārds būs sakāms arī trešajam koalīcijas partnerim — "Latvijas ceļam". Man šķiet, ka patlaban tur notiek intensīvas pārrunas, konsultācijas un jaunas ziņas mēs varam gaidīt kuru katru dienu, kuru katru stundu.

— Jau pirms raidījuma mums zvanīja vairāki skatītāji un izteica savu neapmierinātību "Latvenergo" sakarā. Mēs jau sākām runāt par privatizāciju. Kā zināms, opozīcija ir savākusi nepieciešamo parakstu skaitu, lai nākamnedēļ sasauktu Saeimas ārkārtas sēdi nolūkā apturēt visas darbības ap "Latvenergo". Jums bija tikšanās ar Kehra kungu. Kā tā noritēja?

V.Vīķe–Freiberga: — Kehra kungs uzsvēra, ka viņš kā "Latvenergo" padomes priekšsēdētājs, darbojas relatīvi neilgu laiku un tāpēc nav uzskatījis par savu pienākumu iedziļināties iepriekšējos notikumos, kas ir bijuši visai sarežģīti. Es jau arī esmu sākusi kādu laiku par to padziļināti interesēties. Viņš runāja par to, kādi ir plāni privatizācijas procesā, par vienotu Baltijas enerģētikas tīklu, par ko runāja arī triju Baltijas valstu prezidenti savā tikšanās reizē Viļņā.

Kehra kungs man sniedza detaļas par to, kā varētu notikt mūsu sadarbība ar Igauniju, kā arī vispār mūsu Baltijas valstu trīspusējā sadarbība. Mēs runājam arī par iespējamiem privatizācijas elementiem, tātad situācija ar "Latvenergo" ir ārkārtīgi sarežģīta no visiem viedokļiem.

— Ja mēs runājam par privatizāciju, tad man gribētos pieskarties tēmai, kas daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti smaga, proti, bezdarbam. Jūs bijāt Līgatnē, tikāties ar papīrfabrikas strādniekiem, kas šobrīd ir palikuši bez darba. Vai tiks lūgts aizņēmums no Privatizācijas aģentūras privatizācijas fonda, lai palīdzētu šiem cilvēkiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu saņēmusi jau ziņas, ka tas tiks darīts un šiem cilvēkiem tiks nodrošināts vismaz bezdarbnieku pabalsts. Ir pieņemti svarīgi lēmumi. Izmisuma situācija, kurā atrodas šie strādnieki, tiek risināta. Vispārējā izpratne par šo situāciju, secinājumi, kas no tās izriet, vēl arvien paliek drūmi un nospiedoši. To, kas notika Līgatnē, varētu uzskatīt par paraugu tam, kā nesekmīgi noris privatizācija. Tā vietā, lai piesaistītu kapitālu un līdzekļus, kas tiktu investēti uzņēmumā, palielinātu tā konkurētspēju, ieņēmumus, palielinātu tā spēju maksāt nodokļus, šeit ir noticis tieši pretējais. Uzņēmums ir ilgstoši nosūcis līdzekļus no valsts, jo ir tikuši kapitalizēti tā nodokļu parādi. Pēdējos deviņus mēnešus uzņēmums nav maksājis sociālo nodokli, tātad ir apzadzis savus darbiniekus, un beigu beigās 200 cilvēku ir tikuši atlaisti no darba. Tas uz visa pilsētā valdošā fona atstāj ļoti smagu iespaidu, šo darbību negatīvais rezultāts ir skāris 500 cilvēkus. Diemžēl tas nav vienīgais gadījums, "Tolaram Fibers" arī ir uzskatāms piemērs neveiksmīgai privatizācijai. Es pat teiktu, ka te ir notikusi ne tikai neveikla un neveiksmīga privatizācija, bet ļaundabīga un kaitnieciska privatizācija. Šo uzņēmumu neveiksmīga darbība vairāku gadu garumā savā ziņā Privatizācijas aģentūras paspārnē un sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu, manuprāt, ir bijusi kaitīga valstij, jo nav nomaksāti nodokļi valstij, ir noplūduši miljoniem latu, lai kapitalizētu sociālā nodokļa parādu un samaksātu darbiniekiem, citādi darbinieki paliktu galīgi bez aizsardzības. Valstij tas viss ir jāsedz no privatizācijas fonda līdzekļiem, kaut gan tos vajadzētu ieguldīt uzņēmumos, lai tos modernizētu un darītu konkurētspējīgus, lai radītu jaunas darba vietas, nevis lai atlaistu simtiem un atkal simtiem darbinieku.

— 1999.gada pārskatā par tautas attīstību ir teikts, ka diemžēl publiskie pakalpojumi nevarētu radīt jaunas darba vietas. Arī lauksaimniecība nav uzskatāma par jaunu darba vietu avotu. Bet par tādu reģionos varētu kļūt rūpniecība un arī celtniecība. Jūs, visu trīs Baltijas valstu prezidenti, tikāties Viļņā, un delegāciju sastāvā bija arī uzņēmēji. Sakiet, vai tika runāts arī par jaunu darba vietu radīšanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Viļņas tikšanās reizē galvenokārt mēs runājām par to, kas ir galvenie šķēršļi un kavē trīs Baltijas valstu sadarbību. Kā piemērs tika minēta viena vienkārša, tomēr būtiska lieta — robežkontrole un muitas kontrole starp valstīm, kas noris pārāk ilgi. Ja veiksmīgi norit sadarbība, tad tas jau pats par sevi ir veids, kā radīt jaunas darba vietas.

— Mums ir pienākuši jau pirmie skatītāju jautājumi. Viens no tiem ir, kādēļ prezidentes kundze pieļauj, ka valstī visu laiku ir nesaskaņas un strīdi? Makarovs, Naglis un citi...

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es jau neesmu mamma, un tie nav mazi puisīši, kurus es varu iepļaukāt pa vienu un otru vaigu un teikt: nu, lūdzu, puisīši, nestrīdieties savā starpā. Tie ir pieauguši cilvēki. Tās ir augstas amatpersonas, katra ar savu atbildību par savu rīcību. Es neesmu mamma, kas viņus tagad norāšu kā mazus bērnus.

— Vēl ir jautājums — kā prezidente vērtē spēlītes ap it kā atņemtajiem un pēc tam tomēr neatņemtajiem četriem miljoniem latu Latvijas lauku ceļu uzlabošanai? Te ir arī piebilde — vai tiešām valdība domā, ka tauta ir tik dumja?

V.Vīķe–Freiberga: — Pilnīgi neatkarīgi no šīm detaļām, par kurām skaidrojumi būtu jāprasa pašiem ministriem, es vēlētos piebilst, ka lauku ceļu stāvoklis ir būtisks visai Latvijas attīstībai, it īpaši jau reģionu attīstībai. Piemēram, runājot par Līgatni, varbūt tiešām šī papīrražotne nav tik konkurētspējīga visos līmeņos, kaut gan man šķiet, ka tai ir savas nišas un tā varētu nest savu labumu, bet tas jau ir cits stāsts. Katrā ziņā Līgatne ir skaista vide, tuvu Siguldai, un sekmīga kā tūrisma centrs. Jautājums par šo un citām vietām Latvijā ir, kādas tur tiks attīstītas infrastruktūras, lai tūristus uzņemtu, kā arī tas, kā viņi tur nokļūs, kā viņi tur aizbrauks — pa šiem dubļainajiem ceļiem, kurus tūristu autobusi nemaz nevar izbraukt? Līdz ar to tūrisma attīstība tiek noslaucīta no mūsu valsts kartes. Līdz ar to lauku ceļi ir būtisks jautājums Latvijas attīstībai.

— Šodien jūs tikāties ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Ventu Balodi. Vai jūs runājāt par šiem jautājumiem — tūrismu un vidi?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs runājām gan par to, gan par daudz ko citu. Un šeit mēs varam iziet cauri garam un bēdīgam sarakstam, kādi ir šķēršļi tūrisma attīstībai Latvijā. Piemēram, mums bija prāmis, kas bija Rīgas pašvaldības atbildībā. Tā prāmi nodeva šaubīgām firmām, katrā ziņā tādām, kas nebaudīja skandināvu puses uzticību. Līdz ar to prāmja satiksme tika pārtraukta, un mums ir jāzīlē, vai nākamvasar tā tiks atjaunota vai ne. Kā lai cilvēks nokļūst uz Latviju, ja nav prāmju, ja ceļi mums ir bezcerīgi, robežu šķērsošana starp Lietuvu un Poliju ir sarežģīta? Mēs runājām arī par tādiem resursiem kā mūsu minerālūdens urbumi. Tas atkal ir privatizācijas jautājums.Tikko par smiekla naudu to privatizēja tas pats investors, kuru patiesībā es nemaz neuzdrošinos tā dēvēt, kurš iegādājās Ķemeru sanatoriju. Ar viņu patiesībā vajadzēja lauzt līgumu, jo Ķemeru sanatorijā nenotika tie ieguldījumi, par kuriem tika runāts privatizācijas procesā. Šim pašam investoram, ar kuru, kā jau teicu, vajadzēja lauzt līgumu par Ķemeriem, tiek atdoti valstij piederoši minerālūdens resursi. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija tam bija devusi negatīvu izvērtējumu, Jūrmalas dome arī bija pret privatizāciju, tieši tāpat arī nevalstiskās organizācijas. Bet Privatizācijas aģentūra par smiekla naudu šos minerālūdens urbumus atdeva vienam acīmredzami nekompetentam investoram. Tad man jājautā — kas šeit notiek?

— Privatizācijas aģentūrā arī par to šodien tika daudz runāts.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir būtisks jautājums. Acīmredzot tas ir tik būtisks un aktuāls, ka novedis pie šī akūtā konflikta ar ministru, kura kompetencē šī aģentūra atrodas. Šis ministrs bija izteicis šaubas par aģentūras un tās ģenerāldirektora kompetenci un darbības efektivitāti. Vienīgais rezultāts viņa izteiktajai kritikai ir viņa ministra portfeļa zaudēšana.

— Turpinot par citu tēmu. Vakar Krievijas domē atlika likumprojektu par sankciju ieviešanu pret Latviju, taču pieņēma kārtējo paziņojumu, kurā nosoda Latvijas varas iestāžu attieksmi pret krieviski runājošiem iedzīvotājiem. Šodien Saeimā arī sprieda par nepilsoņu piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās. Kā lai civilizēti atrisina šos jautājumus?

V.Vīķe–Freiberga: — Saeimā jautājums tika debatēts, un priekšlikums tika noraidīts. Latvijā situācija paliek tāda pati — vēlēšanās balsstiesīgi ir tikai pilsoņi. Es vēlētos pasvītrot, ka tas nav nekas neparasts, nekas nenormāls. Gluži līdzīga prakse ir lielākajam vairumam Eiropas Savienības valstu, katrā ziņā Latvija ar savu viedokli ir pilnīgā saskaņā ar to, kas notiek citās Eiropas zemēs. Mēs nedarām neko nenormālu un neparastu.

— Nesen Līgatnē notika īpašs seminārs skolotājiem, kurā tika aplūkoti visi pretrunīgie vēstures aspekti, kas saistīti ar Otro pasaules karu. Dienu vēlāk Latvijas vēstures komisija rīkoja sēdi, kurā piedalījās pašmāju un starptautiskie zinātnieki. Kādi ir jūsu secinājumi par šo sēdi?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka vēstures komisija ir attaisnojusi uz to liktās cerības, darbojas ļoti labi un ir mums valstiski nozīmīga gan visas sabiedrības, gan jaunatnes izglītībai, tas ir svarīgi arī mūsu sabiedrības integrācijas procesam. Līdz šim ir valdījuši visai polarizēti uzskati notikumu interpretācijā. Man šķiet, ka ar laiku mēs varēsim pārvarēt šo izteikto polarizāciju un, raugoties uz vēstures notikumiem ar objektīvu skatu, nonākt pie secinājumiem, kas būtu pieņemami pēc iespējas lielākam skaitam Latvijas iedzīvotāju. Ļoti svarīga ir arī starptautiskā rezonanse par mūsu demokrātijas izpratni, par to, kā mēs attiecamies pret cilvēktiesībām. Arī tas ir ārkārtīgi būtiski.

— Šīs dienas aktualitāšu sakarā cilvēki mums zvana un jautā, kā prezidente domā — vai ir vajadzīgas ārkārtas vēlēšanas?

V.Vīķe–Freiberga: — Patlaban es neredzu nekādu iemeslu ārkārtas vēlēšanām. Man šķiet, ka ārkārtas vēlēšanas notiek tikai ārkārtas situācijā, līdz kurai, manā izpratnē, mēs vēl neesam nonākuši.

— Ir arī jautājums, kā gada laikā var tikt pie 29 miljoniem dolāru.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, nav pasaulē daudz tādu zemju, kurās es atrastu tik veiksmīgus darboņus biznesa laukā, kas varētu lepoties ar tik milzīgām summām. Protams, tādi jau droši vien ir, bet katrā ziņā man tas šķiet izcils sasniegums.

— Vai prezidentes kundze ir nosūtījusi Saeimas Nacionālās drošības komisijai audiokaseti ar Gintera kungam izteiktajiem draudiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Es to katrā ziņā esmu nodevusi Valsts kancelejā nosūtīšanai. Man šķiet, ka tas jau pašlaik ir noticis.

— Šeit vairāk konstatējošs jautājums, ka daudzi sabiedrībai nozīmīgi lēmumi tiek uzspiesti no augšas, nediskutējot par tiem sabiedrībā.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti plašs vispārinājums. Atbildēsim arī ar vispārinājumu. Demokrātijā svarīgus jautājumus vajadzētu izdebatēt visos līmeņos ar instancēm, kas tajos ir iesaistītas. Būtu jāiesaista arī pēc iespējas plašākas tautas masas, kuras skars šo lēmumu sekas. To mēs varam pieņemt kā aksiomu, kā vispārēju demokrātijas principu.

— Nobeigumā tāds filozofisks jautājums. Pašlaik turpinās cīņa ap privatizāciju, notiek dažādi skandāli, personāliju rokādes, ik pa laikam sabiedrība tiek gatavota kārtējai valdības maiņai. Sabiedrības aptauja liecina, ka tā visa rezultātā cilvēki nejūtas droši un dominē zināma apātija un neticība. Pasaulē demokrātiskajās valstīs valdot tendence uz zināmu solidaritāti; ja cilvēks ir nokļuvis kādās grūtībās, viņš var rēķināties, ka valsts viņam palīdzēs. Taču šobrīd Latvijā uzsvars tiek likts uz konkurenci, ja tev kaut kas dzīvē nav izdevies, tad tu pats esi pie tā vainīgs, lai gan šie apstākļi...

V.Vīķe–Freiberga: — Maza korekcija. Es domāju, ka pasaulē brīvā tirgus ekonomikas apstākļos konkurence ir un paliek valdošais princips. To, man liekas, ir grūti saprast ļaudīm, kas visu mūžu ir pavadījuši sociālistiskajā iekārtā. Viņiem pats princips kā tāds šķiet ārkārtīgi nežēlīgs, bet īstenībā tam ir sava ļoti pozitīvā puse. Konkurences gaitā tiek izvirzīti spējīgākie cilvēki uz amatiem, konkurence garantē to, ka darbā tiks pieņemts cilvēks ar vislabāko kvalifikāciju un visaugstāko konkurētspēju. Tā ir garantija, ka prece, kuru jūs pirksit, būs tā labākā, jo tā var iekarot sev tirgu, ja tā ir labākā pēc kvalitātes, atbilst visām prasībām un var konkurēt cenu ziņā. Konkurencē ir šis pozitīvais elements, ko Latvijā visi vēl nav izpratuši un apguvuši, un ļoti svarīgi mums to ir izprast, jo ar to mums būs jādzīvo nākotnē. Lai katrs to saprot. Elementārās dzīves kvalitātes nodrošinājums bērniem un garantija, ka viņi tiks skolā, elementāras ārstniecības iespējas ir kaut kas cits. Iepriekšējā gadsimta mežonīgā kapitālisma izteiksmi ir aizstājis kapitālisms, kas ir pieņēmis zināmas sociāldemokrātisma iezīmes. Eiropas valstīs ir pieņemts, ka valsts ir atbildīga par elementāru labklājību saviem pilsoņiem. Tā ir atbildība, no kuras valsts nedrīkst atteikties.

— Skatītāja Rantiņas kundze no Rīgas jautā: vai tā ir likumsakarība, ka, pieaugot miljonāru skaitam valdībā, pieaug nabadzība valstī?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu droša, vai ir likumsakarība starp vienu un otru, bet varētu arī būt. Tas ir mazliet sarežģīti. Te vajadzētu jautāt mazliet precīzāk, lai varētu uz to atbildēt.

— Mūsu raidījums saņem ļoti daudz skatītāju vēstules, tās visas mēs nododam Valsts prezidentei. Šajās vēstulēs skatītāji jautā, kā pie jums nokļūt uz tikšanos.

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, ja kāds vēlas tikties ar Valsts prezidenti, tad tur vajadzētu būt saviem iemesliem. Citādi es cenšos ar ļaudīm apsveicināties un aprunāties tajās reizēs, kad publiski parādos. Ja kāds vēlas ar mani apsveicināties un paspiest roku, tad tas ir iespējams dažādos publiskos pasākumos. Citādi, ja gribas tiešām nākt uz pili un dabūt audienci, tad būtu nepieciešams nākt ar kādu iemeslu. Es baidos, ka man nav iespējams tikties ar katru Latvijas iedzīvotāju, iedzert kafiju kopā, papļāpāt, kaut gan es to labprāt vēlētos. Būtu jauki, ja varētu atrakstīt uz kanceleju un pastāstīt, kādu jautājumu vēlētos pārrunāt ar prezidenti vai varbūt prezidenti vēlētos informēt par notikumiem valstī, kas viņai būtu jāzina.

— Paldies, prezidentes kundze, par sarunu studijā!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju konferencē vakar, 6. aprīlī

Uzruna konferencē "Baltic IT&T 2000" viesnīcā "Radisson SAS Daugava" 2000.gada 6.aprīlī

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi!

No industrializācijas ēras mēs esam pārgājuši uz informācijas ēru, kad informācijas pieejamība ir kļuvusi par vienu no demokrātijas galvenajiem balstiem. Modernā pasaule virzās uz informācijas sabiedrību — tādu, kurā informācija visiem ir pieejama un pašsaprotama. Informācijai ir vara un spēks. Totalitārā iekārtā informācija tiek rūpīgi kontrolēta un slēpta, un tur tā apgrozās tikai starp privileģētām aprindām. Demokrātija toties nodrošina informācijas atklātību un brīvu pieejamību visplašākajai publikai. Brīvā sabiedrībā tikai informēts pilsonis ir spējīgs pieņemt adekvāti pamatotus lēmumus.

Informācijas sabiedrība balstās uz informācijas tehnoloģijas attīstību, un informātika biznesa laukā ir kļuvusi par nepieciešamu darbarīku. Vairs nav iespējams efektīvi strādāt bez datora un sakaru tīkla, internets un elektroniskais bizness ir kļuvis par katras firmas izdzīvošanas nepieciešamību. Zinības un informācija šodien jau nosaka firmas vērtību vairāk nekā tās ēkas vai fiziskās iekārtas.

Mūsdienu ekonomikā Latvijā visām Baltijas valstīm ir jābūt konkurētspējīgām gan Eiropas Savienībā, gan globālā mērogā. Nedrīkstam pieļaut, ka mūsu valstis kļūst tikai par lēta darbaspēka avotu un patērētāju sabiedrību, uz kurām lielās attīstītās valstis novada savas zemākās kvalitātes preces ar notecējušiem datumiem. To mēs nepanāksim nekad ar tradicionālajiem šī reģiona dzīvesveida ienākumiem, kādi tie bijuši līdz šim. To nepanāksim tikai ar viensētu lauksaimniecību, ar zvejniecību vai neapstrādātu kokmateriālu eksportu. Nākotnē mums ir jāatrod jaunas nišas — tādas, kas šodien pasaulē ir vajadzīgas, un, par laimi, tādu ir daudz, un noteikti tādu radīsies vēl vairāk laika gaitā. Mums atliek tikai atrast tālredzīgus un atjautīgus ļaudis, kas spētu laikus šādas nišas saskatīt un izmantot. Mums ir arī jāizveido tālredzīga valdības politika, kas šos pionierus atbalstītu ar mērķtiecīgu rīcību un investīcijām, lai ar kopējiem spēkiem varētu panākt eksporta un ekonomikas augšupeju valstī.

Mūsdienās katras nācijas ekonomiskais īpatsvars pasaulē arvien vairāk kļūst atkarīgs no tā, kā tā spēj organizēt un sekmēt zināšanas, izmantot modernās tehnoloģijas un attīstīt savu intelektuālo potenciālu, nodrošināt tam labvēlīgus apstākļus. Tā veidojas burvju loks, kurā informācijas tehnoloģijas kāpina labklājību, bet tajā pašā laikā ir nepieciešams zināms labklājības līmenis, lai informācijas sabiedrība varētu attīstīties.

Atcerēsimies, ka informācijas sabiedrībā ir devēji un ņēmēji, pircēji, ražotāji un tirgotāji. Svarīgi ir nepalikt tikai patērētāju lomās, bet gan aktīvi piedalīties visās fāzēs, kas nozīmē piedalīties informācijas produkta un pakalpojumu ražošanā un sniegšanā. Ekonomisti paredz, ka pasaules informācijas tehnoloģiju pakalpojumu tirgus 2003.gadā jau sasniegs 472 miljardus dolāru, un nav iemesla, kamdēļ Baltijas valstis šajā tirgū nevarētu iekarot sev pienācīgu daļu. Tamdēļ jo īpaši svarīgs ir jūsu konferences temats — informācijas tehnoloģija un telekomunikācijas, kuru straujās attīstības rezultātā ir sākusies interneta un elektroniskās komunikācijas ugunīgā izplatīšanās pasaulē, savukārt radot milzīgu pieprasījumu pēc speciālistiem, produktiem un pakalpojumiem šajā jomā. Nav ne mazāko šaubu, ka visi ieguldījumi šai nozarē turpmāk nesīs daudzkārtīgus augļus.

Kvalificēta darbaspēka deficīts informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju jomā pasaulē pieaug dramatiskos tempos, un, pēc speciālistu vērtējumiem, profesionāļu trūkums Eiropā pieaugs līdz 2002.gadam par 19 procentiem, tātad tikai nākamo divu gadu laikā. Prognozē, ka Latvijā, attīstot šo nozari, samērā neilgā laikā būtu iespējams izveidot uz eksportu vērstu industriju ar 40 000 darbavietu, kas ienestu ap miljardu dolāru gadā un dotu valsts budžetam ap 100 miljonu latu. Līdzīgi skaitļi ir attiecināmi arī uz Igauniju un Lietuvu. Lai to sasniegtu, ir nepieciešamas pastiprinātas speciālistu izglītošanās iespējas, arī informācijas tehnoloģiju industrijas un universitāšu līdzdalība, kā arī valdības aktīvs atbalsts.

Baltijā pastāv visi nepieciešamie priekšnoteikumi IT&T industrijas straujai attīstībai — mēs nesākam no nulles. Šogad aprit 40 gadu, kopš Latvijā salikts pirmais dators LM3, ko montēja VEF rūpnīcā un skaņoja Zinātņu akadēmijā. Tagad mums jau ir vairākas augsti kvalificētas firmas, kas ieguvušas reputāciju kā uzticami partneri vadošām rietumvalstu firmām, saņēmušas balvas, US2 sertifikātus un kas ražo augstas kvalitātes programmproduktus, jau tagad nodrošinot pozitīvu eksporta bilanci.

Mums ir augstskolas, kas sagatavo speciālistus līdz augstākiem kvalifikācijas līmeņiem, ir tūkstošiem studentu, no kuriem vairāki ir guvuši spožus panākumus dažādās zinību olimpiādēs, un arī vidusskolas neatpaliek. Latvijas izglītības informatizācijas pamatmērķis, lai katrā skolā būtu dators, jau tagad ir sasniegts: katrā rajonā ir izveidots vismaz viens pastāvīgs interneta pieslēgums, ir apmācīti jau tūkstošiem skolotāju. Ir jāturpina skolu apgādāšana ar modernāko datoru tehniku, jāpalielina telekomunikāciju tīklu pieslēgumi, svarīga ir interneta tālmācību programmu attīstība, kas ir viens no šīs konferences tematiem.

Informācijas sabiedrības priekšnoteikums ir vienots sakaru tīkls, kas ir pieejams ikkatram — no zemnieka attālā vientuļā lauku mājā līdz skolēnam pagastskolā un zinātniekam laboratorijā. Interneta straujāku izplatīšanos un izmantošanu Baltijā, tāpat kā citur Eiropā, pašlaik vēl bremzē pārāk augstie telekomunikāciju tarifi, jo ir jāmaksā par katru savienojuma minūti. Tamdēļ ir jāatrod risinājumi, kas samazinātu interneta pieejas maksu, kā arī palielinātu sakaru jaudu. Informācijas tīklu struktūra, protams, nav lineāra kā zāles stiebrs, bet gan daudzdimensionāla kā kupls daudzžuburains koks, pa kuru informācijas un zināšanu plūsmas tiek pastiprinātas un daudzkāršotas. Tamdēļ daudz jo daudz lielāku efektu panāksim, strādājot kopējiem mērķiem visās trīs Baltijas valstīs kopā, nevis katra atsevišķi. Man tiešām prieks, ka šī konference notiek Baltijas mērogā, un es novēlu jums sekmīgu informācijas apmaiņu, lai kopējiem spēkiem šai gadsimta sākumā visas trīs mūsu valstis kopā taptu par informācijas sabiedrību šī vārda pilnajā nozīmē.