MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Šis gads Valsts un Ministru prezidenta izpratnē

Igaunijas Valsts prezidents Lennarts Meri savā 1996./1997. gada uzrunā atzina, ka pašlaik Igauniju pasaulē pazīst labāk nekā pirms kara. Angļu žurnālā “Economic” viņš nesen izlasījis, ka ārzemnieki ievērojuši Igauniju: nekādas muitas, nodokļi 26 procenti, sabalansēts budžets, un 1997. gadā nacionālais kopprodukts pieaudzis līdz 6 procentiem. Ja Igauniju pašlaik pazīst labāk, tad tas ir visas tautas nopelns, tās darbs, grūtības, griba, kas ir veidojusi valsts seju, bet tas viss nav nācis kā debesmanna. Prezidents norādīja uz to, ka ir divas grupas, kas būtu īpaši atbalstāmas. “Tie, pirmkārt, ir pensionāri, kas sirdī palikuši uzticīgi pirmskara Igaunijai un cerībā audzinājuši jaunās paaudzes, un, otrkārt, tās ir jaunās ģimenes, no kuru bērniem būs atkarīga Igaunijas valsts nākotne. Vienā pusē tās ir mūsu pagātnes saknes un otrajā — nākotnes augļi, bet mēs paši esam vienojoša saikne, kas nedrīkst pārtrūkt.”

Tālāk prezidents atzīmēja trīs lietas, kas viņam visvairāk dara raizes. Pirmkārt, tā ir atsvešināšanās no varas, cilvēki alkst pēc taisnīguma, bet tas sāks nest augļus tikai tad un tādā mērā, kādā katrs igaunis grib būt valstsvīrs, tieši valstsvīrs, nevis dienas politiķis. “Pajautājiet sev — vai jūsos ir saimnieka (valstsvīra) attieksme pret Igaunijas valsti? Vai par to jūs esat padomājuši?” jautā Igaunijas prezidents. “Tautai ir jātic savai valstij, valstij ir jānes atbildība tautas pagātnes, tagadnes un nākotnes priekšā. Valsts nevar dzīvot no rokas mutē, vienai dienai. Tā dzīvoja Robinsons Krūzo, kurš gribēja tikt no salas projām. Bet igauņi šeit ir dzīvojuši septiņus tūkstošus gadus, un mēs gribam šeit arī turpmāk dzīvot brīvi un draudzīgā vienprātībā.”

Aizgājušais gads bija vēlēšanu gads, un prezidentu skumdina tas, ka nenotiek reāls darbs, bet nodarbošanās ar vēlēšanām. Otrkārt, prezidentu apbēdina politiskās ētikas trūkums. Dažs ierēdnis uzvedas tā, it kā viņš piederētu Ludviga XIV laikam (ka valsts — tas ir viņš), nevis Igaunijas valstij.

Un, treškārt, ārpolitikas jautājums. Jābūt skaidrībā, ka nevis Eiropas Savienība iestāsies Igaunijā, bet Igaunija — Eiropas Savienībā, līdz ar to palielināsies tās pienākumi un arī tās tiesības, un šim gala spurtam jākoncentrē viss mūsu spēks, griba un mūsu zināšanas. Tā ir izvēle starp pagātni un nākotni.

Laika mums nav daudz, tādēļ ik rītu mostieties ar domu, kā šī ir atlikušās dzīves pirmā diena, Valsts prezidents Lennarts Meri teica.

Igaunijas premjerministrs Tīts Vehi raksturoja aizgājušo gadu kā sekmīgu, uzskatot, ka iesāktais kurss gan saimnieciskajā jomā, gan iekšpolitikā un ārpolitiskā ir turpināms. Igaunijā ir sasniegta ekonomiskā stabilitāte, inflācija, salīdzinot ar 1994.gadu, ir samazinājusies gandrīz trīs reizes, un iekšzemes kopprodukts 1996.gadā ir pieaudzis par 3 procentiem, aktivizējies vērtspapīru tirgus. Viens no trūkumiem ir tāds, ka parlaments nav pieņēmis pensiju likumu. Atkal ir jāapsola, ka tas tiks izdarīts.

Par būtisku premjers atzina arī noziedzības samazināšanos par 10 procentiem, bet norādīja, ka tā tomēr ir augsta, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm. Ārpolitikā Igaunijai ir svarīgi iekļūt Eiropas Savienības paplašināšanas pirmajā grupā, tādēļ jāpanāk vienošanās par Igaunijas un Krievijas robežlīguma tekstu. Nozīmīgs ir arī brīvās tirdzniecības līgums ar Ukrainu. Pēc tā parakstīšanas būtiski audzis tirdzniecības apgrozījums.

Igaunijā turpinās diskusija par Tartu miera līguma atzīšanu, norādot, ka ir mainījusies vārda “kompromiss” izpratne. Attiecībās ar Krieviju tas nozīmē tikai viennozīmīgu Igaunijas piekāpšanos. Tartu miera līgums bija Padomju Krievijas piekāpšanās nepieciešamība, ko tā nekad nav aizmirsusi, ne arī īsti atzinusi.

Tādā pašā veidā Krievija (PSRS) pēc augusta puča piespiedu kārtā labprātīgi atzina Igaunijas neatkarību. Arī to Krievija cenšas padarīt par neesošu: jau pēc 1994.gada jūlija līguma Igaunijā palika pensionētās Krievijas militārpersonas. Jaunā robežlīguma programma ir Krievijas nākamais “kompromiss”.

Bijušo Igaunijas ārlietu ministru Sīmu Kallasu Maskavā uzņēma kā kāda pagasta vecāko, kas ieradies galvaspilsētā, lai risinātu zemes robežas izlīdzināšanas jautājumus, — pieņemšanā nav bijis pat Igaunijas karoga.

Igaunijā ar jauno gadu benzīna cenas palielinājušās par 70 — 80 centiem.

Par kultūrapriti savā valstī un ar citām valstīm

Ar speciālas markas un aploksnes izlaišanu atzīmēta no Igaunijas nākušā jūras braucēja, Arktikas pētnieka, barona admirāļa Ferdinanda fon Vrangeļa 200. dzimšanas diena. (Miris 1870.gada 6.jūnijā Tartu.) Vrangeļa dzimtas saknes Igaunijā ir jau kopš XIII gadsimta.

Savukārt Otepē baznīcas muižā atklāts Igaunijas Karoga muzejs, kura iekārtošanai Igaunijas valdība piešķīrusi 400 000 kronu. “Savs karogs ir vislielākā dāvana, kuru viena tauta ir varējusi saņemt,” teica karoga muzeja idejas autors un īstenotājs mācītājs Jiri Stepanovs.

1996.gadā Igauniju ir apmeklējusi četri prezidenti: aprīlī — Moldovas prezidents Mirča Sņegurs, Čehijas prezidents — Vāclavs Havels, maijā — Ungārijas valsts prezidents Arpads Genčs, bet Somijas prezidents Marti Ahtisāri viesojās Igaunijā jūnijā un novembrī.

Igaunijas valdība uz diviem gadiem pagarinājusi uzturēšanās atļauju 2814 atvaļinātām militārpersonām un to ģimenes locekļiem, uzskatot, ka atļaujas pagarināšana nekādas briesmas Igaunijas drošībai nerada.

Igaunijas Kultūrkapitāla fonds (Latvijā tas ir tikai tapšanas stadijā) atvēlējis gada prēmijām gandrīz miljons kronu 32 izciliem kultūras darbiniekiem un kolektīviem. Piemēram, 50 000 kronu lielu galveno prēmiju saņēma Tinu Kaljuste un Filharmonijas kamerkoris; Jāns Krūsvalls, Miks Mikivers, Marija Klekokaja par gada labāko orģināliestudējumu “Trakais profesors, viņa dzīves gaita” Igaunijas Drāmas teātrī; Jiri Kūskemā par Tallinas vecpilsētas uzraudzību; Johanness un Ants Tūli par pūšamo instrumentu tradīciju atjaunošanu un veicināšanu; Ārne Vinkels par Juhana Līva krājuma “Mana dārgā Līzi” un prozas grāmatas “Naktij ir deviņi dēli” sastādīšanu un par ieguldījumu Juhana Līva daiļrades pētniecībā; bez tam vēl tika piešķirtas vairākas mērķkapitāla prēmijas.

Lietuvas Republikā

Par jauno valdību

Aizvadītā gada nogalē Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis svinīgi paziņoja, ka Lietuvā ir jauna, pēc skaita astotā, valdība. To veido 17 ministri: Sauļus Šaltenis — kultūras ministrs, Vincs Babiļus — ekonomikas ministrs, Irēna Degutiene — sociālās drošības ministre, Laima Andrikiene — Eiropas lietu ministre, Vidmants Žiemelis — iekšlietu ministrs, Jozs Galdiks — veselības ministrs, Vītauts Pakalnišķis — tieslietu ministrs, Vītauts Knašis — lauksaimniecības ministrs, Zigms Zinkevičs — zinātnes un izglītības ministrs, Aļģirds Saudargs — ārlietu ministrs, Česlavs Stankevičs — aizsardzības ministrs, Aļģis Čapliks — celtniecības un pilsētplānošanas ministrs, Rimants Pleiķis — sakaru ministrs, Aļģis Žvaļausks — satiksmes ministrs, Ķēstutis Skrebis — valdības reformu un pašvaldības ministrs, Rolands Matiļausks — finansu ministrs, Imants Lazdiņš — vides un dabas aizsardzības ministrs, un premjerministrs Gedimins Vagnoris.

Visi valdības lodekļi nodeva zvērestu, kas beidzas ar zīmīgiem vārdiem — “Lai Dievs man palīdz!”

Lietuvas Seims apstiprināja valdības programmu, kas jau ieguvusi nosaukumu “Tīro roku politika”. Tajā līdzās vispārīgiem uzdevumiem (nepalielināt inflāciju un budžeta deficītu, cīnīties pret noziedzību u.tml.) ir arī ļoti konkrēti solījumi, piemēram, ka vidējā darba alga 2000.gadā būs 1320 Lt (liti), bet pensija — 460 Lt. Kaut gan opozīcijas un mazo frakciju pārstāvjiem bija iebildumi pret atsevišķiem programmas punktiem (inflācijas procenta palielināšanu salīdzinājumā ar aizvadīto gadu, peļņas nodokļa atcelšanu, centieniem par katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, neskaidrību enerģētikas jomā), kopumā šī ļoti maksimālistiskā programma ar balsu vairākumu tika pieņemta.

Par valsts aizdevumiem un parādiem

Lietuva 1996.gadā ir parakstījusi līgumus par ārvalstu aizņēmumiem 1966,3 milj. ASV dolāru vērtībā (no tiem jau saņemti 1283,51 milj.). Liela daļa no šiem aizņēmumiem būs jāatdod jau 1997.gadā. Lietuvā ir pieņemts Valsts parāda likums, kas paredz, ka pirms valdības garantijām jāuzrāda auditoru vērtējums. Diemžēl gaidītos rezultātus šis likums nav devis. Tādēļ Lietuvas jaunais Seims pieņēmis lēmumu auditēt visus valsts vārdā saņemtos aizdevumus un valsts aizņēmumu garantijas. Finansu ministrijas darbinieki gan uzskata, ka tas nebūtu nepieciešams, jo pēc viņu veiktās ārvalstu aizdevumu analīzes tikai 10 procenti visu aizdevumu kļuvuši par “sliktajiem” (t.i., vairs neatgūstamiem, jo tos saņēmušie uzņēmumi jau ir bankrotējuši vai atrodas uz bankrota robežas). Valsts kontroles komisijas Valsts īpašuma nodaļas vadītājs un Valsts ārzemju aizņēmumu komisijas loceklis V.Jarmala gan nav tik optimistiski noskaņots un atzīst, ka, piemēram, no 100 uzņēmumiem, kuri aizdevumus saņēmuši 1995.–1996.gadā, vairāk nekā 20 parādu atdot nevarēs. Protams, šo parāda daļu vajadzēs maksāt no valsts budžeta. 1997.gada budžeta plānā paredzēts, ka, lai atdotu parādus ārvalstu valūtā, samaksātu procentus un nosegtu “sliktos” aizņēmumus, vajadzēs ap 500 milj. dolāru.

Par savas valdības radikālu optimizāciju

Lietuvas Seims kā īpaši steidzamu pieņēmis lēmumu par ministriju skaita samazināšanu — līdzšinējo 19 ministriju vietā turpmāk būs 17. Ar pārliecinošu vairākumu pieņemts premjerministra G.Vagnora priekšlikums likvidēt Ekonomikas, Enerģētikas, Mežsaimniecības, Rūpniecības un tirdzniecības, kā arī Lauksaimniecības ministrijas. To vietā izveidotas Eiropas lietu ministrija (kuru vadīs rūpniecības un tirdzniecības ministre L.Andrikiene), Saimniecības ministrija (vadīs ekonomikas ministrs V.Babiļus), Lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrija (vadīs lauksaimniecības ministrs V.Knašis). Paredzēts arī par 10—30 procentiem samazināt valsts ierēdņu skaitu. Tādējādi premjerministrs G.Vagnoris plāno ietaupīt diezgan daudz budžeta līdzekļu.

Privatizācija: piecos veidos, dažādos variantos

Pār Lietuvu sācis velties jau otrais privatizācijas vilnis — objektu privatizēšana par skaidru naudu. Salīdzinot ar pirmo — privatizāciju par investīcijas čekiem, šādai privatizēšanai ir vairākas priekšrocības:

• tiek piedāvāti pieci dažādi privatizēšanas veidi:

• visiem potenciālajiem pircējiem ir vienādas tiesības (vairs nav nekādu atvieglojumu privatizējamajos objektos strādājošajiem u.c. iedzīvotāju grupām);

• valsts īpašums tiek pārdots tikai par naudu;

• privatizācijas procesā brīvi var piedalīties arī citu valstu pilsoņi;

• privatizējamos objektus paredzēts pārdot par tirgus cenām.

Šajā privatizācijas posmā (atšķirībā no iepriekšējā) iesaistīta arī Nacionālā vērtspapīru birža, kas organizē privatizācijas akciju izsoles un pārdošanas.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Evija Liparte,

par Igauniju — Katrīna Ducmane