Ar domu, krāsu un smaidu pretī sava mūža simtgadei

Šodien, 7. aprīlī, Valsts Mākslas muzejā uz savu darbu izstādes atklāšanu ielūdz gleznotājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Auseklis Baušķenieks

Mākslinieks skatītāju vērtējumam nodod gandrīz simt gleznu — daļu radošajā mūžā paveiktā no 1955. gada līdz šim laikam, jo "Vārda diena" datēta ar 2000. gadu. Vakar, kad darbi jau bija izvietoti muzeja zālē, izstādes autors izbrīvēja brīdi sarunai ar "Latvijas Vēstnesi".

— Kāda ir sajūta pirms izstādes atklāšanas? Vai ir gandarījums par padarīto?

— Vēl jau viss nav galā, no rīta jāpārbauda bilžu paraksti — gleznu nosaukumus par mani jau neviens labāk nezina. Arī pašam jāuzpošas, bārda jānoskuj — atklāšana tikai trijos pēc pusdienas. Kaut arī tagad bildes pērk mazāk nekā agrāk, tas nemazina manu mālēšanas prieku.

— Vai jūs vēl aizvien bez brīvdienām kāpjat augšā no dzīvokļa pirmajā stāvā uz darbnīcu piektajā stāvā un gleznojat pat padsmit stundas pēc kārtas?

— Pāris nedēļu pirms izstādes un uz izstādes mēnesi šis darbiņš jāpārtrauc, bet citādi gan turpinu gleznot. Par spīti tam, ka man jau ir 89,7 gadi. Un tagad jau ir skaidrs, ka rudens pusē, kad apritēs pilni 90, mana personālizstāde būs Bauskā, kā jau tas Baušķeniekam arī pienākas. Kaut dzimis esmu jelgavnieks un tagad dzīvoju Rīgā. Bet augu gadu tomēr negleznoju — gadā desmit mēnešus mālēju, bet tad pietiek. Atslodzei uz pāris mēnešiem gadā pievēršos radioelektronikai, skaņu aparātu būvēšanai, ar to aizraujos kopš jaunības gadiem.

— Radiouztvērēju pasaulē viss ir strauji attīstījies, arvien nāk jauni atklājumi, cik spējat tiem izsekot un likt lietā?

— Esmu palicis kādā 1985. gada līmenī — līdz tranzistoriem esmu ticis, bet pašam jaunākajam vairs līdzi netieku. Turklāt vēl aizvien dažs radiolampu aparāts skan labāk nekā tranzistoruztvērējs.

Savus darinājumus lieku turpat darbnīcas plauktā, vēlāk izmantoju par daļām nākamajam aparātam. Bet sākās tas viss ar to, ka man senāk patika mūzika - tāpēc arī radās šis vaļasprieks. Tagad mūsdienu mūzika man vairs nepatīk, arī tā, ar ko ņemas mans dēls Ingus, bet radio būvēšana vēl aizvien saista. Un tā palīdz atgūt gleznošanas prieku.

- Pirms pāris gadiem jūs atzināties, ka esat diezgan mazražīgs autors - mūžā uzgleznoti apmēram 350 darbi. Nu jau droši vien ir krietni vairāk?

- Neko daudz vairāk nav. Ar katru gadu papildinājums ir mazāks. Te ir saraksts, kas darīts 1999. gadā - nav tik traki, tomēr deviņas bildes. Un 2000. - viena. Kamēr iešūpojas, kamēr izstādes iekārto... Bet gan jau būs vēl.

Tādā cerīgā nākotnes redzējumā pirmsizstādes sarunu ar autoru varētu arī beigt. Ja vien darbnīcā gleznturī un dzīvoklī redzētie darbi atkal un atkal nemudinātu palūkoties pasaulē ar Ausekļa Baušķenieka smaidu un sāpi, atgādinot, kādā dīvainību zemē esam dzīvojuši pirms gadiem desmit un reizēm mītam arī tagad. Tur apcerēta gan Rīgas 800 gadu jubileja, gan fantastiska cilvēku vairošanās iespēja daloties, gan robotu mīlestība... Un, šķiet, izskaņai, uz izstādi pošoties, var noderēt daži mākslinieka dzejas panti, kas kirilicas burtiem glīti uzvilkti uz 1991. gadā tapušas gleznas:

Tā glezna neder, māksliniek.

Ar okeru vien nepietiek,

Lai sniegtu mākslas virsotnes.

Kāpēc tur mākoņu tik daudz?

Tas gaišo noskaņu mums jauc.

Vaig saules ripu spožāku.

Bez ēnām. Visu gaišāku.

Tā biedrene, kas priekšplānā,

Par pliku savā kreklā plānā.

Tik drūmas kolhoznieku sejas.

Kāpēc? (Viņš mazliet nokāsējas.)

To skats kā apmākusies debess.

Vaig viņiem modernākas drēbes.

Kā domā biedri kolēģi,

Ja attēlotā azaidā

Čuķ mainīt mākslas tēmu?

Tad gleznā būtu ielikts tas,

Kas idejisko slodzi nes -

Baltmaizē dažas rozīnes.

Tas kolorīts jau jums nav slikts,

Bet nav kā galvenais šeit likts.

Par mērķi Šiškinu jums ņemt,

Ne Dalī, no kā gribas vemt.

Nu labi, gleznu pieņemsim.

Tik vārpas gribas kuplākas.

Un patiktos mums, lai vai kas,

Tās darba bites čaklākas,

Vēl traktoru jums uzzīmēt

Un pļavā zāli zaļāku,

Bet kaķim asti melnāku.

Var jau būt - dažiem tas viss jau liekas tāla pagātne. Bet autors skatās nākotnē, apcerot, cik interesanti būtu piedalīties paša simtgades izstādē. Un kāpēc gan ne?

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"