Gadu un zinību kalnā

Veltai Rūķei–Draviņai — 80

Šodien — 25.janvārī — aprit 80 gadu, kopš Valmierā dzelzceļnieka Rūķa ģimenē piedzima meita Velta, kas nerimtīgās studijās un pētniecības darbā nākamajos gadu desmitos izveidojās par izcilu, plašā pasaulē pazīstamu zinātnieci. Velta Rūķe ir pati aktīvākā latviešu valodniece ar plašu darbības un interešu lauku: viņa veikusi pētījumus psicholingvistikā, dialektoloģijā, frazeoloģijā un valodas kultūrā, sevišķu uzmanību pievērsusi divvalodības un daudzvalodības problēmām, kā arī bērnu valodas attīstībai. Taču Velta Rūķe nav valodniece vien: viņas zinātnisko interešu lokā ir arī literatūrzinātne, folkloristika un etnogrāfija, un visos šajos novados viņai ir daudzas publikācijas. Zinātnieces bibliogrāfijā ir 270 darbu nosaukumu, to vidū 20 pašas vai kopā ar vīru Kārli Draviņu sarakstītas grāmatas. Darbi publicēti latviešu, zviedru, angļu, vācu, franču, krievu, poļu un lietuviešu valodā. Tas ir zinātniskā darba apjoms un daudzveidība, ar ko sacensties var tikai nedaudzi latviešu zinātnieki.

Ir zinātnieki, kuri jau no bērnības ģimenē ieauguši dziļās kultūras tradīcijās un kuri savā izglītības un pētniecības gaitā varējusi balstīties uz vecākiem, tādā kārtā turpinot ģimenes garīgo rosmi. Velta Rūķe no vecākiem mantojumā saņēma tikai dziļu dzimtās valodas izjūtu, darba dziņu un dzelžainu neatlaidību. Viss, ko viņa sasniegusi, iegūts tikai pašas spēkiem.

Veltai Rūķei ir apbrīnojama daudzu valodu prasme. Reiz jautāju viņai, kur meklējams šīs daudzvalodības pamats.

“Bērnības mājas sētsvidū,” bija īsa atbilde.

Un zinātniece paskaidroja tuvāk. Daži agrīnās bērnības gadi viņai līdz ar vecākiem bija jāpavada Krievzemē; pēc atgriešanās dzimtenē vecāki apmetās Rīgā. Dzīvojuši netālu no toreizējā Sīkumtirgus (kura vietā tagad Zinātņu akadēmijas augstceltne), un šim rajonam bija raksturīgs liels tautību raibums. Viņu mājas saimnieks bijis krievs, sētnieks lietuvietis, mājas iedzīvotāji latvieši un žīdi, bet turpat blakus arī vācieši. Bērnu bijis daudz, pagalmā rotaļādamies runājuši visās valodās, un tās pielipušas nemanot — uz visu mūžu. Vēlāk bijis viegli piemācīties klāt arvien jaunas valodas.

Literārās iemaņas Velta ievingrināja Rīgas pilsētas 2.ģimnāzijā. Tur ne vien sacerēti, bet arī iespiesti pirmie literārie darbi, kas nemaz neatspoguļojas V.Rūķes bibliogrāfijā, bet kas, sākot ar 1932.gadu, lasāmi skolas žurnālā “Urdziņa”. 1933.gadā V.Rūķe kopā ar skolotāju, rakstnieku V.Dambergu pat ir šī tipogrāfiski iespiestā žurnāla redaktore.

1934.gadā V.Rūķe uzsāk studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, izvēloties par galveno nozari baltu filoloģiju, bet līdztekus pievēršoties arī slavistikai. Velta ne tikai studē, bet ir rosīga arī sadzīvē (studenšu vienotnē “Ausma”, filoloģijas studentu “Ramavē”). Viņa cenšas iegūt zinātniskā darba iemaņas, rakstot etnogrāfijas un dialektoloģijas apcerējumus. Pirmā publikācija ir rakstu krājuma “Ceļi” 8.sējumā (1937; “Piezīmes par kāzām Višķu un Jāsmuižas pagastā”). “Ceļu” nākamajā sējumā jau ir trīs V.Rūķes apcerējumi, to vidū plašais “Višķu izloksnes apraksts”.

J.Endzelīns ievēro spējīgo un enerģisko studenti un cenšas viņu ievirzīt dziļāk nozarē, kam latviešu jaunie valodnieki pievērsuši pavisam mazu uzmanību, — indoeiropiešu salīdzināmajā valodniecībā. V.Rūķe raksta sacensības darbu (“K.Brugmaņa un H.Hirta uzskatu un metodu atšķirība indoeiropiešu valodu salīdzināmā materiāla apstrādāšanā”), par ko 1938.gadā iegūst universitātes 1.godalgu.

1939.gadā studijas beidzas ar maģistra grādu. Seko doktorantūra, un jau nākamajā gadā J.Endzelīns iesaka V.Rūķi par lektori indoeiropiešu salīdzināmajā valodniecībā. Līdztekus viņa strādā Latviešu valodas krātuvē — gan par zinātnisko līdzstrādnieci, gan vadītāju. Viņa ievada latviešu dialektu atlanta izstrādi un sitemātisku izlokšņu pētīšanu. Ciešā sadarbībā ar J.Endzelīnu top grāmata “Valodas un rakstības jautājumi” (1940), kas turpmākajos gados vairākkārt izdota arī ārzemēs. V.Rūķe liek pamatu “Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcai”, ko galīgā veidā izstrādā un akceptē J.Endzelīna vadīta komisija (1942, 1944).

Ir kara gadi, vācu okupācija. Strādāt zinātnisko darbu kļūst arvien grūtāk. Tieši šajā laikā V.Rūķe cieši sadraudzējas ar rosīgo baltu filologu Kārli Draviņu. Viņi apprecas. Kārlis ir stendenieks, un, kad austrumu fronte tuvojas Rīgai, abi dodas uz Kurzemi, lai tur pārlaistu kara vētru. Taču apstākļi sarežģījas, nāk negaidīti pavērsieni, un bēgļu laiva ved Draviņus uz Gotlandi.

Zviedrijā bēgļus nesagaida atplestām rokām. Nākas cīnīties par dzīvi. Velta universitātē iemācījusies arī zviedru valodu, tā palīdz atrast darbu. Palīdz arī kāda vidusskolā iegūta praktiskā māka — stenogrāfija. Sekretāre ar valodu un stenogrāfijas zināšanām var nopelnīt maizi vismaz sākumposmam.

Mājvietu ilgākam laika posmam abi Draviņi atrod Dienvidzviedrijas pilsētā Lundā. Kārlis strādā universitātes archīvā un var nodoties arī pētniecībai, Velta 1948.gadā kļūst par universitātes baltu valodu lektori. Diemžēl — tikai pagaidām, jo viņai nav... augstskolas izglītības. Zviedri atzīst tikai savas zemes diplomus. Velta nenolaiž rokas. Viņa atkal iztur ģimnāzijas abitūriju, lai varētu iestāties Stokholmas universitātē.

Sākas ļoti grūts dzīves posms — darbs Lundā, studijas Stokholmā. Lundā ir dzīvokļu trūkums, apmesties izdodas tikai kādā jumta pažobelē, kur pūš vējš un kuru ziemā nevar piekurināt. Šādos apstākļos 1949.gadā piedzimst dēls Dainis (tagad astrofiziķis, Lundas universitātes profesors, akadēmiķis), pēc dažiem gadiem — meita Sarma.

1955. gadā Velta beidz universitāti, iegūst slāvu valodu licenciātes diplomu. Bet tas ir tikai pusceļš: lai varētu aktīvi nodarboties ar zinātni, jāiegūst doktora grāds. Velta audzina bērnus, strādā universitātē, bet līdztekus visam raksta disertāciju. 50. gados Zviedrijā iegūt zinātņu doktora grādu ir ārkārtīgi grūti. Darbam vajag būt sevišķi izcilam. Velta izvēlas sev tuvu tematu — par latviešu valodas deminutīviem (pamazināmiem vārdiem). Darbs, protams, nevar būt tikai aprakstošs, tam jābūt ar dziļu analīzi valodu salīdzināmajā plāksnē. Lai pētītu deminutīvu veidošanos un attīstību latviešu valodā, jāizrokas cauri milzu literatūras kalniem daudzās valodās. (Literatūras sarakstā ir ap 900 izmantoto zinātnisko darbu!)

Veltas darba spējas ir ārkārtīgas. Četros gados apjomīgā disertācija ir ne vien uzrakstīta (vācu valodā), bet arī iespiesta Stokholmas Universitātes rakstu sērijā.

1959. gada 9. maijā desmitos no rīta nolikta disertācijas aizstāvēšana universitātes Krievu institūta lielajā zālē. Pāri Stokholmas līčiem vēda pavasaris, bet Velta to nemana. Tradicionālajā melnajā kleitā viņa nostājusies pie doktorandes pults un satraukta vēro zinātniskās padomes locekļus — profesorus, kas tērpušies frakās. Viss notiek pēc senu senajām tradīcijām, kā jau Zviedrijas karaliskajā universitātē. Sēde turpinās vairākas stundas, un visu laiku doktorandei jāstāv kājās. Zviedru un ārzemju zinātnieku atsaukmes ir lieliskas, oficiālo recenzentu (oponentu) piezīmes un iebildumi ir viegli atvairāmi. Tad uzstājas kāds latvietis, Upsalas universitātes teoloģijas profesors, runā vairāk nekā stundu un vēršas pret disertāciju, apšauba disertantes secinājumus. Zviedru zinātnieki ir redzami pārsteigti: vai tā trimdas latvieši balsta

dzimst dēls Dainis (tagad astrofiziķis, Lundas universitātes profesors, akadēmiķis), pēc dažiem gadiem — meita Sarma.

1955. gadā Velta beidz universitāti, iegūst slāvu valodu licenciātes diplomu. Bet tas ir tikai pusceļš: lai varētu aktīvi nodarboties ar zinātni, jāiegūst doktora grāds. Velta audzina bērnus, strādā universitātē, bet līdztekus visam raksta disertāciju. 50. gados Zviedrijā iegūt zinātņu doktora grādu ir ārkārtīgi grūti. Darbam vajag būt sevišķi izcilam. Velta izvēlas sev tuvu tematu — par latviešu valodas deminutīviem (pamazināmiem vārdiem). Darbs, protams, nevar būt tikai aprakstošs, tam jābūt ar dziļu analīzi valodu salīdzināmajā plāksnē. Lai pētītu deminutīvu veidošanos un attīstību latviešu valodā, jāizrokas cauri milzu literatūras kalniem daudzās valodās. (Literatūras sarakstā ir ap 900 izmantoto zinātnisko darbu!)

Veltas darba spējas ir ārkārtīgas. Četros gados apjomīgā disertācija ir ne vien uzrakstīta (vācu valodā), bet arī iespiesta Stokholmas Universitātes rakstu sērijā.

1959. gada 9. maijā desmitos no rīta nolikta disertācijas aizstāvēšana universitātes Krievu institūta lielajā zālē. Pāri Stokholmas līčiem vēda pavasaris, bet Velta to nemana. Tradicionālajā melnajā kleitā viņa nostājusies pie doktorandes pults un satraukta vēro zinātniskās padomes locekļus — profesorus, kas tērpušies frakās. Viss notiek pēc senu senajām tradīcijām, kā jau Zviedrijas karaliskajā universitātē. Sēde turpinās vairākas stundas, un visu laiku doktorandei jāstāv kājās. Zviedru un ārzemju zinātnieku atsaukmes ir lieliskas, oficiālo recenzentu (oponentu) piezīmes un iebildumi ir viegli atvairāmi. Tad uzstājas kāds latvietis, Upsalas universitātes teoloģijas profesors, runā vairāk nekā stundu un vēršas pret disertāciju, apšauba disertantes secinājumus. Zviedru zinātnieki ir redzami pārsteigti: vai tā trimdas latvieši balsta cits citu? Taču veiktais darbs ir pārāk iespaidīgs, lai to noliegtu vai mazinātu tā nozīmi. Zinātniskās padomes secinājums ir vienprātīgs: Veltai Rūķei-Draviņai piešķirts filoloģijas doktores grāds. Viss turpmākais ir necerēti svinīgs: pēc tradīcijas no Stokholmas karaļpils atskan lielgabalu salūts, sveicot jauno doktori. Un Veltai pirkstā uzmauc smagu zelta gredzenu, ko cienīgi valkāt tikai karaliskās universitātes doktors.

Tagad Veltai Rūķei-Draviņai paveras pavisam citas darba iespējas. Tai pašā gadā viņu ievēlē par Lundas universitātes baltu un slāvu valodu docenti, viņa lasa lekcijas ne tikai par latviešu un lietuviešu, bet arī par krievu, poļu, čechu un serbu-horvātu valodu. Velta docē un ļoti intensīvi strādā pētniecības laukā. Nāk publikācija pēc publikācijas zviedru un citu zemju zinātniskajos izdevumos. Top arī grāmatas.

1968.gadā V.Rūķe-Draviņa šķiras no Lundas: viņu ievēlē par Stokholmas universitātes vispārīgās valodniecības profesori. Pēc diviem gadiem viņa kļūst par jaundibinātās Baltu valodu katedras vadītāju. Šo pienākumu viņa pilda līdz 1984.gadam, kad top emeritēta. Baltu katedra ir viens no lielākajiem V.Rūķes-Draviņas mūža lolojumiem. Viņa to izveido par izcilu baltistikas centru pasaules mērogā un sagatavo vairākus jaunus baltu valodu un literatūras speciālistus.

1980.gadā V.Rūķi-Draviņu ievēlē par Zviedrijas Humanitāro zinātņu akadēmijas īsteno locekli (akadēmiķi). 1990.gadā viņa kļūst arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, un Latvijas Universitāte, kur kādreiz sākušās Veltas zinātnieces gaitas, piešķir viņai goda doktora grādu.

1991.gadā Lundā mirst vīrs Kārlis Draviņš.

V.Rūķes-Draviņas lielākais darbs valodniecībā ir minētā doktora disertācija. Vairākas grāmatas vācu un latviešu valodā veltītas mazbērnu valodai. No tām sevišķi vērtīga ir monogrāfija “No 5 mēnešiem līdz 5 gadiem” (1982.g. Stokholmā, pēc tam arī Rīgā), kur fiksēta mazā Daiņa valodas attīstība un uz analīzes pamata izdarīti interesanti secinājumi.

Divas grāmatas publicētas angļu valodā — par Kauguru pagasta vietvārdiem (1971) un par latviešu literārās valodas attīstības procesu (1977). Kopā ar K.Draviņu aprakstīta Stendes izloksne (4 grāmatas, 1955 — 1962). Plašais frazeoloģismu krājums “Vārds īstā vietā” (1974) bija pirmais šāda veida izdevums latviešu valodā. Folkloras apcerējumu vidū jāmin grāmata “Cilvēks un daba latviešu tautasdziesmās” (1986).

Lielākā daļa V.Rūķes-Draviņas rakstu publicēta dažādu zemju zinātniskajos žurnālos un rakstu krājumos un Latvijas lasītājiem (arī pētniekiem) tagad grūti pieejami. Agrāk vai vēlāk būs nepieciešama V.Rūķes-Draviņas vairāksējumu darbu izlase ar tulkojumu latviešu valodā.

Pa plašajiem Stokholmas dzīvokļa logiem jubilāres Veltas Rūķes-Draviņas skatiens šodien slīd pāri skaistajai ziemeļu pilsētai, kavējas pie netālās universitātes plašās ainavas, bet viņas sirds un domu kvēle joprojām veltīta Latvijai. Un mēs viņai varam teikt lielu paldies par garā mūža bagāto devumu.

Konstantīns Karulis,

Latvijas ZA goda loceklis