ATCERES. GODADIENAS

Indijā

Svētdien, 26.janvārī, — Republikas diena

Indija ar 3,29 miljoniem kvadrātkilometru teritorijas ir otra pasaules lielākā valsts un otra lielākā valsts iedzīvotāju skaita ziņā. Indijā ir 960 miljoni cilvēku un iedzīvotāju skaits turpina strauji pieaugt. Šobrīd lielāka par Indiju ir vienīgi Ķīna (1,2 miljardi iedzīvotāju), taču demogrāfu aprēķini liecina, ka, situācijai radikāli nemainoties, Indija jau nākamā gadsimta otrajā dekādē varētu kļūt par pasaules lielāko valsti (Ķīnā tiek veikti konsekventi ģimenes plānošanas pasākumi).

Indijas vēsture sniedzas tālā senatnē. Tagadējā Indijas teritorija bijusi apdzīvota jau kopš agrā paleolīta. II gt. 2. pusē Indostānas pussalā sāka iespiesties āriešu ciltis, kas I gt. pirms Kristus jau apdzīvoja visu pussalas ziemeļu daļu un Gangas upes ieleju. Pussalas ziemeļos jau tūkstoš gadus pirms Kristus bija izveidota vergturu valsts. Vēlāk Indijā iebruka Maķedonijas Aleksandrs. Vairākus gadsimtus tagadējās Indijas teritorijā pastāvēja varenā Magadas valsts. I gs. pēc Kristus liela Ziemeļindijas daļa tika iekļauta Kušas valstī. Pēc tās sabrukuma nostiprinājās Magadas valsts, kas īpašu uzplaukumu guva IV — V gs., kad Magadā par valdošo reliģiju kļuva hinduisms. XIII gadsimtā Indijas teritorijā izveidojās Deli sultanāts un sākās islama izplatīšanās. Deli sultanāta novājināšanos ievadīja Timura karagājiens 1398. gadā un vietējo feodāļu šķeltnieciskā pozīcija. XIV — XV gs. Indijas teritorijā pastāvēja daudzas mazas valstiņas.

XV gs. beigās Indijā ieradās portugāļu kolonizatori, nodibinot piekrastē pirmās faktorijas. XVII gs. savas ekonomiskās intereses Indijā sāka aktīvi izrādīt arī angļu, nīderlandiešu un franču tirgotāji.

Eiropiešu kolonizatoru ekspansiju Indijā veicināja tās politiskā sadrumstalotība. XVIII gs. angļu un franču kolonizatoru savstarpējā cīņā pēdējie tika izspiesti no Indijas. 1773. gadā tika pieņemts pirmais juridiskais akts par angļu īpašumu pārvaldīšanu Indijā. 1774. gadā Indijā tika iecelts pirmais angļu ģenerālgubernators V. Heistingss, kurš valdīja līdz 1785. gadam. Vairākos karos ar dažādiem Indijas reģioniem angļi saviem valdījumiem pievienoja aizvien jaunas Indijas teritorijas. 1858. gadā, likvidējoties angļu Ostindijas kompānijai, Indija nonāca tiešā Lielbritānijas kontrolē, kļūstot par vicekaralisti. Indijas ekonomiskā attīstība pilnībā bija pakļauta Anglijas interesēm.

1885. gadā Indijas indiešu patrioti nodibināja savu pirmo politisko partiju — Indijas Nacionālo kongresu, kam bija liela nozīme valsts turpmākajā liktenī un Indijas nacionālās atbrīvošanās cīņā. 1908. gadā tā vadību uzņēmās leģendārais Mahatma Gandijs, kurš kā galveno nacionālās atbrīvošanās kustības formu sludināja nevarmācīgo pretošanos. Gandisms kļuva par kustības ideoloģiju. Aizvien aktīvākās nacionālās atbrīvošanās cīņas rezultātā Indija 1946. gadā ieguva domīnijas statusu, un tā paša gada augustā Indijā tika izveidota pirmā nacionālā valdība, ko vadīja Džavaharlals Neru.

1947. gada augustā Indijas teritorijā pēc reliģiskā principa tika izveidotas divas neatkarīgas valstis: Indija, ko pārsvarā apdzīvo hinduisti, un musulmaniskā Pakistāna. Starp abām valstīm kopš tā laika vairākkārt izcēlušies militāri konflikti teritoriālo pretenziju dēļ. 1950. gada 26. janvārī stājās spēkā jaunā Indijas konstitūcija. Saskaņā ar to Indija tika proklamēta par republiku. Kopš 1950. gada 26. janvāris Indijā ir valsts svētki — Republikas diena.

Mūsdienu Indija ir milzu valsts ar plašām ekonomiskajām iespējām, bet arī ar dziļām sociālajām problēmām (plašāku analīzi šo rindu autors sniedz savā Indijas vērojumu sērijā “Pa saujai Indijas saules un domu”, kas tiek publicēta “LV”). Indijā ir augsti attīstīta mašīnbūve, elektroniskā un ķīmiskā rūpniecība, Indijas energoapgādē liela nozīme ir pēc pašu indiešu projektiem celtām atomelektrostacijām. Indija ir viena no nedaudzajām valstīm, kas pašas spēkiem, ar pašu valstī radītu tehniku veic pētījumus kosmosā. Indija pati arī nodrošina savus iedzīvotājus ar pārtiku, taču grūti kontrolējamais iedzīvotāju skaita pieaugums , neraugoties uz valdības enerģiskajām pūlēm, neļauj Indijai izrauties no nabadzības, kurā slīgst simtiem miljoni indiešu.

Indija pieder tām nedaudzajām valstīm, ar kurām latviešu inteliģencei bija iespēja uzturēt sadarbību kultūras jomā vēl padomju okupācijas gados. Daudz šajā jomā paveica Mirdza Ķempe ar indiešu literatūras atdzejojumiem un aktīvo sabiedrisko darbību.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Indiju tika noslēgtas 1991. gada 7. decembrī. Indijas intereses Latvijā pārstāvēja ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Paramdžits Singhs Sahai, kura rezidence bija Stokholmā. Beidzoties vēstnieka pilnvaru laikam, Paramdžits Singhs Sahai aizbrauca no Stokholmas. Līdz jauna vēstnieka akreditācijai vēstniecību vada Indijas pilnvarotais lietvedis Satbirs Singhs.

Sveicot Latvijai draudzīgo Indiju valsts svētkos, novēlēsim pasaules otrai lielākajai valstij vienotību, stabilitāti un panākumus savas milzīgās tautas sociālā stāvokļa uzlabošanā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Attēlā: “Pasaules vārti” Mumbajā (agrākā Bombeja) — Indijas tirdzniecisko saišu simbols.