ATCERES. GODADIENAS

Indijā

Svētdien, 26.janvārī, — Republikas diena

Turpinājums no 1.lpp.

Eiropiešu kolonizatoru ekspansiju Indijā veicināja tās politiskā sadrumstalotība. XVIII gs. angļu un franču kolonizatoru savstarpējā cīņā pēdējie tika izspiesti no Indijas. 1773. gadā tika pieņemts pirmais juridiskais akts par angļu īpašumu pārvaldīšanu Indijā. 1774. gadā Indijā tika iecelts pirmais angļu ģenerālgubernators V. Heistingss, kurš valdīja līdz 1785. gadam. Vairākos karos ar dažādiem Indijas reģioniem angļi saviem valdījumiem pievienoja aizvien jaunas Indijas teritorijas. 1858. gadā, likvidējoties angļu Ostindijas kompānijai, Indija nonāca tiešā Lielbritānijas kontrolē, kļūstot par vicekaralisti. Indijas ekonomiskā attīstība pilnībā bija pakļauta Anglijas interesēm.

1885. gadā Indijas indiešu patrioti nodibināja savu pirmo politisko partiju — Indijas Nacionālo kongresu, kam bija liela nozīme valsts turpmākajā liktenī un Indijas nacionālās atbrīvošanās cīņā. 1908. gadā tā vadību uzņēmās leģendārais Mahatma Gandijs, kurš kā galveno nacionālās atbrīvošanās kustības formu sludināja nevarmācīgo pretošanos. Gandisms kļuva par kustības ideoloģiju. Aizvien aktīvākās nacionālās atbrīvošanās cīņas rezultātā Indija 1946. gadā ieguva domīnijas statusu, un tā paša gada augustā Indijā tika izveidota pirmā nacionālā valdība, ko vadīja Džavaharlals Neru.

1947. gada augustā Indijas teritorijā pēc reliģiskā principa tika izveidotas divas neatkarīgas valstis: Indija, ko pārsvarā apdzīvo hinduisti, un musulmaniskā Pakistāna. Starp abām valstīm kopš tā laika vairākkārt izcēlušies militāri konflikti teritoriālo pretenziju dēļ. 1950. gada 26. janvārī stājās spēkā jaunā Indijas konstitūcija. Saskaņā ar to Indija tika proklamēta par republiku. Kopš 1950. gada 26. janvāris Indijā ir valsts svētki — Republikas diena.

Mūsdienu Indija ir milzu valsts ar plašām ekonomiskajām iespējām, bet arī ar dziļām sociālajām problēmām (plašāku analīzi šo rindu autors sniedz savā Indijas vērojumu sērijā “Pa saujai Indijas saules un domu”, kas tiek publicēta “LV”). Indijā ir augsti attīstīta mašīnbūve, elektroniskā un ķīmiskā rūpniecība, Indijas energoapgādē liela nozīme ir pēc pašu indiešu projektiem celtām atomelektrostacijām. Indija ir viena no nedaudzajām valstīm, kas pašas spēkiem, ar pašu valstī radītu tehniku veic pētījumus kosmosā. Indija pati arī nodrošina savus iedzīvotājus ar pārtiku, taču grūti kontrolējamais iedzīvotāju skaita pieaugums, neraugoties uz valdības enerģiskajām pūlēm, neļauj Indijai izrauties no nabadzības, kurā slīgst simtiem miljoni indiešu.

Indija pieder tām nedaudzajām valstīm, ar kurām latviešu inteliģencei bija iespēja uzturēt sadarbību kultūras jomā vēl padomju okupācijas gados. Daudz šajā jomā paveica Mirdza Ķempe ar indiešu literatūras atdzejojumiem un aktīvo sabiedrisko darbību.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Indiju tika noslēgtas 1991. gada 7. decembrī. Indijas intereses Latvijā pārstāvēja ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Paramdžits Singhs Sahai, kura rezidence bija Stokholmā. Beidzoties vēstnieka pilnvaru laikam, Paramdžits Singhs Sahai aizbrauca no Stokholmas. Līdz jauna vēstnieka akreditācijai vēstniecību vada Indijas pilnvarotais lietvedis Satbirs Singhs.

Sveicot Latvijai draudzīgo Indiju valsts svētkos, novēlēsim pasaules otrai lielākajai valstij vienotību, stabilitāti un panākumus savas milzīgās tautas sociālā stāvokļa uzlabošanā.

Austrālijā

Svētdien, 26. janvārī — Austrālijas diena

Austrālija jeb Austrālijas Savienība ( Commonwealth of Australia ) atrodas Austrālijas kontinentā, Tasmanijā un virknē mazāku salu Austrālijas kontinenta piekrastē. Austrālija ir sestā lielākā valsts pasaulē, tās teritorija — 7,69 miljoni kvadrātkilometru, taču pēc iedzīvotāju skaita (17,3 miljoni) Austrālija pieskaitāma vidēji lielām zemēm. Līdz ar to Austrālija ir viena no pasaulē visretāk apdzīvotajām valstīm.

Pastāv teorija, ka tagadējās Austrālijas teritorija bijusi apdzīvota jau vēlajā akmens laikmetā. 1770. gadā slavenais angļu jūrasbraucējs Kuks Austrāliju pasludināja par Lielbritānijas īpašumu. 1776. gadā, pēc savu Ziemeļamerikas koloniju zaudēšanas, Lielbritānija Austrālijā nolēma nodibināt katorgas koloniju. 1788. gadā tika dibināta pirmā angļu apmetne Portdžeksonas līča krastā, Sidnejas atrašanās vietā, un Jaundienvidvelsas kolonija. 1803. gadā angļi kolonizēja arī Tasmaniju. Līdz XIX gadsimta vidum Austrālijas katorgā tika nomitināti apmēram 155 tūkstoši katordznieku. Kolonizatori visai nežēlīgi izturējās pret Austrālijas aborigēniem, izdzenot viņus uz neauglīgajiem apgabaliem vai pat fiziski iznīcinot. XIX gadsimta sākumā Austrālijā no visiem iedzīvotājiem tikai nepilna piektā daļa bija brīvo cilvēku.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Austrālijā sāka attīstīties aitkopība, sāka veidoties arī pirmie rūpniecības uzņēmumi. Šajā laikā britu administrācija sāka veicināt Austrālijā brīvu imigrāciju, kas deva svarīgus impulsus šīs zemes straujākai attīstībai. Ļoti nozīmīgs Austrālijas izaugsmei bija “zelta drudzis” XIX gadsimta otrajā pusē — tā laikā Austrālijas iedzīvotāju skaits palielinājās gandrīz trīs reizes. Bet līdz mūsu gadsimta sākumam tas pieauga pat deviņkārtīgi.

Līdz ar Austrālijas iedzīvotāju skaita palielināšanos un teritorijas ekonomisko attīstību pieauga arī austrāliešu tieksme pēc suverenitātes. 1891. gadā tika nodibināta Austrālijas leiboristu partija, kas vienoja vietējo sabiedrību cīņai pret Lielbritānijas kundzību kontinentā. 1901. gadā, apvienojoties sešām kolonijām federācijā, tika nodibināta Austrālijas Savienība, kurai līdz pat 1947. gadam bija domīnijas statuss. Neraugoties uz to, Austrālija arī pati kļuva par koloniju valsti — 1906. gadā Anglija tai nodeva Papua, bet 1920. gadā Tautu Savienība Austrālijai piešķīra mandātu uz bijušajām vācu kolonijām — Jaungvineju un Nauru. Otrā pasaules kara laikā Austrālija bija iesaistījusies antihitleriskajā koalīcijā, karā piedalījās 558 tūkstoši austrāliešu karavīru. Austrālijas teritorijā atradās ASV gaisa un jūras karaspēka bāzes, būtisku palīdzību antihitleriskās koalīcijas valstu militārajām operācijām Klusajā okeānā sniedza kara apstākļiem pārkārtotā Austrālijas rūpniecība.

Pēc Otrā pasaules kara Austrālijā mājvietu atrada arī tūkstošiem bēgļu gaitās devušos latviešu.

Austrālija ir konstitucionāla monarhija. Saskaņā ar 1901. gadā pieņemto konstitūciju (kurā gan vēlāk izdarīta virkne grozījumu) Austrālijas valsts galva ir Lielbritānijas karaliene, kuru pārstāv ģenerālgubernators, taču pēdējais tiek iecelts pēc Austrālijas valdības priekšlikuma. Praktiski ģenerālgubernatora funkcijas pilda Austrālijas valdība.

Austrālija ir industriāli attīstīta agrāra valsts ar visai augstu dzīves standartu. Austrālijā iegūst akmeņogles, zeltu, sudrabu, svinu, cinku un daudzus citus derīgos izrakteņus. Rūdu ieguves ziņā Austrālija ir vienā no pirmajām vietām pasaulē. Austrālijas lauksaimniecībā liela nozīme ir aitkopībai — šajā nozarē Austrālija ir pirmajā vietā pasaulē. Austrālijā audzē miežus, kviešus, cukurniedres, kokvilnu un citas kultūras, taču labības audzēšanu apgrūtina lielais sausums daudzos Austrālijas reģionos.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Austrāliju tika nodibinātas 1991. gada 27. augustā. Austrālijas intereses Latvijā pārstāv Austrālijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Garijs Alfreds Konrojs ( Garry Alfred Conroy ), kura rezidence ir Kopenhāgenā.

Sveicot tālo, Latvijai draudzīgo Austrāliju tās valsts svētkos, tūkstošiem latviešu šajās dienās sirsnīgus sveicienus sūta arī saviem tuviniekiem, kas, bēgot no komunistiskā terora šausmām Latvijā pēc kara tālajā kontinentā atrada savas otrās mājas.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors