Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu valsts vēsturiskais 26. janvāris (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.01.1997., Nr. 27 (742) https://vestnesis.lv/ta/id/42017

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vēstules

Vēl šajā numurā

24.01.1997., Nr. 27 (742)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIRMS NOTIKUMA

Mūsu valsts vēsturiskais 26.janvāris

Tā ir Latvijas starptautiskās atzīšanas diena. Pirms 76 gadiem Parīzē tika atzīta Latvijas valsts starptautiski tiesiskā de iure pastāvēšana.

Ansis Gulbis

Trīsdesmitās nodaļas

fragments

Zigfrīds Anna Meierovics

Zigfrīds iebrauca Parīzē Ziemsvētku vakarā. Audience pie Miljerāna bija atlikta uz 27.decembri.

“Kas sastādīs jauno valdību?” viņš jautāja sūtnim Dr. O.Grosvaldam.

“Min trīs personas: Puankarē, Viviani un Briānu.”

“Viviani mums atklāts ienaidnieks!”

“Politiskās aprindās viņam liels iespaids. Tas pēc Ženēvas vēl audzis.”

“Viņš ir krievu emigrantu aizstāvis un draugs.”

“Baltijas baroni savukārt meklē sev aizstāvību Anglijā. Nodibinājusies kāda komiteja, kas sūta savu delegāciju uz Londonu pie lorda Kerzona.”

“Sakarā ar mūsu agrārreformu?”

“Viņi grib pierādīt, ka Latvijas republikas valdība ir komunistiska.”

“Ženēvā šī tendence nebija vērojama.”

“Komitejas priekšgalā stāv bijušais Krievijas ģenerālkonsuls Londonā barons Heikings. Man ir zināms, ka tiek gatavots iesniegums Tautu savienībai pret mūsu agrārreformu.”

“Vēl šī reforma nav izvesta un baroniem būs mazliet jāpagaida.”

Trešos Ziemsvētkos Francijas republikas prezidents Miljerāns pieņēma Latvijas ārlietu ministru Z.Meierovicu un sūtni Dr.O.Grosvaldu pusstundu ilgā audiencē. Prezidents izrādīja lielu labvēlību un ieinteresējās par Latvijas de jure atzīšanu. Viviani uzstāšanās Ženēvā pret Baltijas valstīm bijis pārpratums. Nākošā premjeru konferencē viņš dos savai valdībai mājienu grozīt līdzšinējo viedokli pret jauniem sabiedrotiem Baltijas jūras krastos. Jā, daudz latviešu virsnieku cīnījušies pasaules karā franču armijā, un Rīgas ūdeņos starp frančiem un latviešiem noslēgta asins brālība.

Pirms izbraukšanas uz Londonu Zigfrīds sarīkoja Parīzes latviešu–franču tuvināšanās vakaru. Ieradās Sorbonas universitātes rektors Apels ar vairākiem profesoriem. Atskanēja latviešu tautasdziesmas un modernā franču mūzika. Bija atrasts kontakts garīgā sfērā, un prese to nenoklusēja.

Jaungada dienā viņš izbrauca uz Londonu.

Sūtnis Georgs Bisenieks rādīja rūpju pilnu seju: angļu prese pēc Ženēvas nav pacēlusi balsi par Baltijas valstu atzīšanu. Viņš izteica bažas, vai Lielbritānijas karalis un ārlietu ministrs lords Kerzons pieņems Latvijas ārlietu ministru audiencē. Patlaban esot dienaskārtībā Sabiedroto ministru prezidentu konference, kurā atrisināmi citi svarīgi politiski jautājumi.

Zigfrīds saņēma no Ģertrūdes vēstules un latviešu avīžu izgriezumus: Rīga bija kļuvusi nervoza par viņa ārzemju ceļojumu un neveiksmēm Ženēvā. Satversmes sapulces locekļi un viena daļa sabiedrības uztraucās. Sāka jau aprēķināt izdevumus, cik šis ceļojums izmaksājis, un vai tas vispār bijis vajadzīgs. Daži politiķi gāja vēl tālāk un ieteica ārlietu vadībai grozīt kursu: atmest Sabiedrotiem ar roku un orientēties uz austrumiem. To šie politiķi pateica savos jaungada novēlējumos presē.

Pēc nedēļas lords Kerzons pieņēma Latvijas republikas ārlietu ministru.

“Man ir priekš jums desmit minūtes laika,” turēdams pulksteni rokā, lords Kerzons pārtrauca Zigfrīdu viņa runā. Viņam bija ārkārtīgi liels iespaids angļu sabiedrībā. Bijis vairākkārt ministrs, Indijas vicekaralis un lords kanclers; viņa spalvai piederēja vairāki plaši zinātniski darbi par Ēģipti, Persiju, Indiju. Kad pēc pasaules kara no ārlietu ministrijas vadības atkāpās lords Belfūrs, konservatīvai partijai nebija cita cienīgāka priekšstāvja kā lords Kerzons, ko tā sūtīja Loida Džordža kabinetā. Pēc Versaļas miera līguma noslēgšanas visas pasaules degpunktā bija izvirzījies austrumu jautājumus, kas ar Krievijas revolūciju bija ārkārtīgi sarežģīts. Krievija bija gadu simteņus krustojusi Anglijas imperiālistisko politiku. Japāņu karā Krievija novājinājās. Tagad tā kā lielvalsts bija sabrukusi. Te nu griezās pie viņa, Lielbritānijas karaliskās valdības ārlietu ministra, bijušās Krievijas mazas provinces priekšstāvis, reprezentēdams divi miljoni latvju tautu. Kāds tam sakars ar austrumu jautājumu? Ko nozīmē divi miljoni latvju pret dažiem simts miljoniem lielo austrumu tautu, kuru likteņi tagad pārkārtojas, un Lielbritānija nevar būt vienaldzīga šī kardinālā pasaules politikas jautājuma atrisināšanā.

Tomēr audience ieilga. Zigfrīds, labi pārvaldīdams angļu valodu, saistošā priekšnesumā motivēja jaunās Latvijas republikas politisko un ekonomisko stāvokli. Viņš norādīja uz Latvijas parādu Anglijai par kara materiāliem un armijas apbruņošanu brīvības cīņās un ka šo parādu jaunā republika centīsies visdrīzākā laikā nokārtot, bet tas iespējams ar de jure atzīšanu. Tad vēl Anglijas tirgus izpostītai zemei, kur rūpniecība atjaunojama, zemkopībā trūkst mašīnu un tirdzniecībā preču.

“Ja Parīzes konferencē šo jautājumu pacels, Lielbritānijas karaliskās valdības delegāti neieņems atsevišķu stāvokli, bet piesliesies Sabiedroto vairākumam,” lords Kerzons nobeidza audienci.

Paspīdēja jauns cerības stars. Bija jānoskaidro Anglijas delegācijas sastāvs un jāinformē arī pārējie locekļi. Izrādījās, ka delegācijas priekšsēdētājs būs ministru prezidents Loids Džordžs. Zigfrīds pazina Loida Džordža privātsekretāru Karru no Parīzes miera konferences un stājās ar to sakarā.

Mr.Karrs bija viens no spējīgākiem angļu jauniem diplomātiem. Viņš strādāja ārlietu ministrijā un gaidīja uz iecelšanu atbildīgā amatā kādā no sūtniecībām. Viņš necerēja vēl uz sūtņa vietu, bet gan uz padomnieka vai pirmā sekretāra. Vēl nebija izšķirts jautājums, vai Anglija, atzīdama Baltijas valstis par politiski pilntiesīgām, nodibinās tur sūtniecības vai vienīgi ģenerālkonsulātus. Viņš nebija arī domājis par to, ka viņu varētu iecelt jaundibināmā sūtniecībā par padomnieku, kā tas vēlāk notika: viņš vēl bija nepieciešams premjerministram Londonā, un Loida Džordža valdībai vēl nedraudēja briesmas. Tomēr Latvijai viņš simpatizēja un bija sevišķi labvēlīgs tās ārlietu ministram.

“Mūsu delegācijas sastāvs Parīzes konferencei vēl nav noskaidrots.”

“Es tomēr ceru jūs Parīzē sastapt. Es priecātos jūs apsveikt kā Lielbritānijas karaliskās valdības delegācijas sekretāru.

“Es priecātos jums, Ministra kungs, novēlēt laimes uz Latvijas de jure atzīšanu.”

Tā šķīrās divi diplomāti, spiezdami viens otram draudzīgu roku.

Zigfrīds vēl veselu nedēļu palika Londonā. Bija jāinformē prese un jāpanāk sabiedrības noskaņojums par labu Baltijas valstīm.

No Rīgas pienāca uztraucošas ziņas: viņu gaidīja atgriežamies.

Vai atstāt pasākto darbu, kas maksājis tik daudz pūļu, radījis vilšanos un nepatikšanas, atgriezties dzimtenē tukšām rokām un robu valsts kasē? To viņš, Zigfrīds, nevarēja! Uzsāktu darbu nenovest līdz galam, tas nebija viņa raksturā. Viņš rakstīja ministru prezidentam Kārlim Ulmanim un lūdza pagarināt komandējumu līdz 1.februārim. Ja Sabiedroto premjeru konference Parīzē Baltijas valstu jautājumu neliks dienaskārtībā, viņš, pārbraucis Latvijā, demisionēs. Lai nāk citi un strādā viņa darbu tālāk. Vai visi ceļi jau izstaigāti un nav kādas durvis, pie kurām viņš nebūtu pieklauvējis? Jauno Francijas ministru prezidentu un ārlietu ministru Aristidu Briānu viņš vēl nebija informējis. Varbūt premjeru konferencē Briāns prezidēs un no viņa atkarāsies Baltijas valstu jautājuma apspriešana. Viņam jāpanāk audience pie Briāna!

Vēl bija viens apstāklis, ko viņš nebija ņēmis vērā: intervija franču presei. Ne vienam, diviem laikrakstiem: 50 preses pārstāvjiem! Viņš tos uzlūgs uz glāzi tējas pirmklasīgā viesnīcā un sniegs plašu interviju par Baltijas valstīm vispār un Latviju atsevišķi. Viņam asistēs sūtņi: Grosvalds, Valters, Bisenieks. Šai intervijai jānotiek dienu pirms konferences sākuma...

“Man rodas šaubas, vai intervijai būs cerētie panākumi,” Bisenieks ieminējās, kad viņi bija pārbraukuši Lamanša kanālu un iekāpuši ātrvilcienā, kas viņus nesa uz Parīzi.

“Intervija ir modernās diplomātijas asākais ierocis. Prese tagad grib arī starptautiskos jautājumos runāt līdzi, gluži citā valodā nekā agrāk.”

Georgs Bisenieks bija noskaņots skeptiski, bet atturējās izteikt savus uzskatus un laupīt ministram visas cerības, kādas tas lika uz Parīzes konferenci. Viņš bija pārliecināts sociāldemokrāts mazinieks, piektā gada ideologs, tiesāts un izsūtīts uz Sibīriju, no kurienes bēdzis un nokļuvis Londonā. Desmit gadus viņš bija pavadījis Anglijā, ar fizisku darbu nodibinājis sev eksistenci, bet aktīvi partijā maz piedalījās. Ar Zigfrīdu viņš iepazinās, kad tas ieradās Londonā kā Nacionālās padomes delegāts propagandēt Latviju, un bija tās latviešu emigrantu grupas loceklis, kas to atbalstīja ar padomu un naudu. Viņš neatzina straujumu un ekstravagances. Viņš bija reālpolitiķis ar angļiem piemītošu flegmu.

Parīzē Zigfrīds sarīkoja franču presei viesnīcā “Rojal” pēcpusdienas tēju.

Noteiktā laikā viesnīcas reprezentācijas zāle pildījās ar franču žurnālistiem. Viesus saņēma Latvijas ārlietu ministrs, sūtņi O.Grosvalds, Dr. M.Valters, G.Bisenieks un Parīzes sūtniecības darbinieki.

Pēc pirmās iepazīšanās un dažu vārdu apmaiņas, kamēr sulaiņi pasniedza viesiem atspirdzinošus dzērienus, Zigfrīds labā franču valodā uzsāka savu interviju.

Viņš runāja vairāk par stundu. Vispirms Latvijas vēstures īss skicējums līdz pasaules karam. Tad latviešu strēlnieku varonīgo cīņu notēlojums Rīgas frontē. Veselu vācu armiju divus gadus saistot pie Rīgas, arī latviešu strēlnieku bataljoniem savs nopelns. Nāves salu, šo Rīgas atslēgu, aizstāvējuši latvieši. Tāpat Ložmetēju kalnu puskilometra attālumā no vācu ierakumiem. Tad vairākārtīga vācu frontes pārraušana Kalnciemā un pie Babītes. Izšķirība starp poļu leģionāriem un latviešu strēlniekiem bijusi tā, ka pirmie pasaules karā piebiedrojušies vāciem cīņā pret Krieviju savas patstāvības dēļ, bet latviešu strēlnieki cīnījās pret vāciem arī savas neatkarības labā. Vēlāk poļi uzbrukuši vāciem un latvieši savukārt ģenerāļa grāfa fon der Golca pulkiem. Polija ir kļuvusi lielvalsts un uzņemta Tautu savienībā. Latvija, atbrīvojusi savu zemi no vāciem un krieviem, netiek atzīta pat de jure . Viņš izteica Latvijas valdības vārdā franču tautai pateicību par militāro atbalstu cīņās pret Bermontu.

Nākošā dienā divdesmit astoņas franču avīzes atreferēja Latvijas ārlietu ministra interviju. Iespaidīgie orgāni pieprasīja Latvijas atzīšanu de jure lielvalstu premjeru konferencē, kura 25.janvārī bija nolēmusi uzsākt savu darbību.

Bet latviešu Parīzes sūtniecībā notika cita konference: latviešu un igauņu ārlietu ministru un sūtņu. Katram šo abu valstu diplomātam bija savi labvēļi lielvalstu delegāciju sastāvā. Un 24.janvārī sākās atkal klauvēšana pie pasaules politikas noteicēju un viņu sekretāru durvīm.

“Grāfs Sforca, Itālijas delegācijas priekšsēdētājs, iestāsies par uzņemšanu,” Dr.Valters ziņoja savas sarunas gaitu ar Itālijas ārlietu ministru.

“Franču ārlietu ministrs nepretosies,” Zigfrīds noslēdza savu atreferējumu.

“Kad Briāns un grāfs Sforca būs par atzīšanu, Loids Džordžs un lords Kerzons kā Lielbritānijas delegāti pievienosies,” Bisenieks izteicās.

Pirmā dienā premjeru konference sprieda par Vācijas atbruņošanu.

Otrā dienā kā pēdējo dienas kārtības punktu izlēma Latvijas un Igaunijas atzīšanas jautājumu. Grāfs Sforca bija ierosinātājs.

Sabiedroto augstākā padome Lielbritānijas, Francijas, Itālijas un Beļģijas vārdā nolēma Latviju un Igauniju atzīt de jure .

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!