Skatoties pagātnē un ejot līdzi laikam

Veikums Latvijas zinātņu vēstures izpētē 1997.–1999. gadā

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas (LZVA) un ar to saistītās Latvijas Medicīnas vēstures asociācijas biedri kopā ar dažādu zinātnes vēstures nozaru interesentiem laiku pa laikam mēdz pulcēties kopā Medicīnas vēstures muzeja konferenču zālē, lai izvērtētu veikumu un iezīmētu dažus metus turpmāk darāmam. Pēdējo reizi šāda lielāka kopāsanākšana notikusi tepat 1997. gada 11. martā (sk. Acta Medico – historica Rigensia, III, 385.–393.lpp.). Apritējuši trīs gadi, un nu varam atkal skatīties, vai kaut kas jauns padarīts, vai darbs apstājies. Varētu domāt, ka pēc lielā pacēluma sakarā ar Rīgā notikušo 18. Baltijas zinātņu vēstures konferenci 1996. gadā un vispārējo nelabvēlīgo situāciju zinātnē aktivitātes ir vairāk vai mazāk iesaldētas, visiem rūp dienišķās maizes kumoss, taču, izrādās, tā nebūt nav. Interese par zinātņu vēsturi, īpaši vietējo zinātņu vēsturi, sabiedrībā ir liela, paradoksālā kārtā varbūt pat lielāka nekā par pašreizējo zinātni vispār.

Izmantojot mūsu sekretāra I. Grosvalda savāktos materiālus, vispirms minēšu dažus datus par zinātņu vēstures asociāciju, kas starplaikā (1998. gadā) atskatījusies uz 40 gadu pastāvēšanu. 1999. gada beigās tā apvienojusi 69 biedrus — dažādās dabaszinātņu un inženierzinātņu jomās (pērn uzņemti 15 jauni biedri), un tajā iekļaujas Latvijas Medicīnas vēstures asociācija ar 44 biedriem. Pēdējos gados mūžībā aizgājuši T.Vilciņš, I.Pijols un Z.Spuris.

LZVA vadībā ir akadēmiķis J.Stradiņš (prezidents), viņa vietnieki — Dr.ing. J.Klētnieks, prof. J. Štrauhmanis, Dr.ing. S.Timšāns, prof. A.Vīksna, sekretārs — Dr.ing. I.Grosvalds. Asociācija darbojas vienotās Baltijas Zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas ietvaros (tās pašreizējais prezidents Igaunijas ZA loceklis K.Sīlivasks, viceprezidenti — prof. J.A.Krikštopaitis un prof. J.Stradiņš, Latvijas mediķu pārstāvis Baltijas medicīnas vēstures asociācijā — prof. K.Arons). Nesen (2000. gada 27. janvārī) pārvēlēta Latvijas Medicīnas vēstures asociācijas valde — prof. K.Arons (prezidents), asoc. prof. J.Salaks un prof. U.Vikmanis (viceprezidenti). Bez dabzinātniekiem, mediķiem, inženieriem, lauksaimniecības zinātniekiem zinātnes vēstures problēmas pētī arī profesionāli vēsturnieki, humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji, gan galvenokārt ārpus LZVA ietvariem.

Pārskata laikā sarīkotas trīs lielākas konferences — 1997. gada rudenī konference "Rīgas Tehniskajai universitātei — 135" (plenārreferenti — J.Stradiņš, I.Grosvalds, E.Gudriniece, 4 sekcijas ar 43 referātiem un izbraukuma sesiju Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā), 1998. gada rudenī konference "RTU vēstures lappuses", veltīta gan atjaunotās RTU 40 gadu vēsturei, gan LZVA 40 gadu pastāvēšanai (plenārreferenti —I.Knēts, I.Grosvalds, J.Briedis, J.Stradiņš un 32 ziņojumiem, 1 arī no Vācijas), 1999. gada 24. septembrī plaša konference "Latvijas Universitātei — 80" (plenārreferenti — J.Zaķis, M.Baltiņš, I.Grosvalds, K.Počs, K.Vārtukapteinis un 118 referāti). I.Meirovica un I.Grosvalda rosināti, regulāri notikuši kolokviji vai piemiņas pēcpusdienas Latvijas Ķīmijas vēstures muzejā (par RPI rektoru A.Veisu, par akadēmiķi A.Ieviņu, par Rīgas ķīmiskās rūpniecības attīstību). Īpaši atzīmējams starptautiskais Paula Valdena simpozijs 1998. gada 20. aprīlī, kas veltīts P.Valdena dibinātās Rīgas Ķīmiķu biedrības 90 gadu darbības atcerei un kur plenārlekcijas par modernās stereoķīmijas problēmām nolasīja ievērojami ASV, Dānijas, Vācijas, Zviedrijas, Krievijas un Latvijas ķīmiķi, tajā skaitā P.Valdena medaļas ieguvējs LZA ārzemju loceklis E.Vedējs. Vēsturiska rakstura ziņas par P.Valdenu un viņa dibināto Rīgas Ķīmiķu biedrību (līdz ar dažiem jaunatklātiem faktiem) bija iekļautas J.Stradiņa lekcijā. Visi Valdena simpozija referāti publicēti "Latvijas Ķīmijas Žurnālā", 1999.g. Nr.1. Tāpat notika ievērojamā ķīmiķa M.E.Straumaņa 100 gadu atcerei veltīta LZA sēde Kronvalda bulvāra ēkas 2. auditorijā (referenti — J.Stradiņš, E.Gudriniece, T.Millers, I.Zviedre, A.Mišņovs) 1998. gada 6. novembrī. Arī šī pasākuma referāti, tāpat U.Alkšņa raksts un I.Grosvalda sastādīta M.E.Straumaņa bibliogrāfija publicēta "Latvijas Ķīmijas Žurnālā", 1999.g. Nr.2.

Plaša Latvijas zinātņu vēsturnieku delegācija (20 cilvēku) piedalījās 19. Baltijas zinātņu vēstures konferencē Viļņā un Kauņā (1999.g. 15.–17. janvārī), kurā pavisam nolasīja 121 referātu un kur pirmoreiz Baltijas zinātņu vēstures konferenču praksē piedalījās starptautiskās Zinātņu vēstures un filozofijas apvienības IUHPS ģenerālsekretārs Lježas universitātes profesors Robērs Allē ( Halleux ) — un viņam no šīs konferences palika ļoti labs iespaids, par ko viņš vēlāk atsaucās Budapeštā. Allē aicināja Baltijas zinātniekus iesaistīties Eiropas Savienības programmā "Eiropas zinātniskās sabiedrības veidošanās un tās vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām". Latvijas zinātnieki nolasīja konferencē 1 plenārlekciju un 14 referātus, aktīvi piedalījās Baltijas Zinātņu vēstures un filozofijas ģenerālās asamblejas sēdē, kur rezumēja arī Baltijas zinātņu vēstures konferenču norisi 40 gados (kopš 1958. gada, kad pirmā konference notikusi Rīgā).

Zinātņu vēstures jautājumi vairāk vai mazāk skarti arī daudzās citās Latvijā notikušās konferencēs vai konferencēs ārpus Latvijas, kur piedalījušies Latvijas zinātnes vēsturnieki, piem., dabaszinātņu un skolotāju izglītības starptautiskā konferencē (Rīga, 1999.g. 4.–5. februārī), minerālizejvielu izmantošanas konferencē (U.Sedmalis, I.Grosvalds), telekomunikāciju konferencē (J.Ločmelis), Baltijas matemātikas apmācības un skolotāju sagatavošanas seminārā (J.Dambītis, I.Heniņa). Ļoti daudzos starptautiskos medicīnas vēstures kongresos tālajā Tunisijā, Lielbritānijā, Vācijā, Krievijā un citās Baltijas valstīs piedalījušies K.Arons, J.Salaks, J.Vētra, A.Vīksna, A.Miltiņš u.c. 3. Pasaules latviešu ārstu kongresā darbojās medicīnas vēstures sekcija (Rīga, 1997. gada jūnijs). Medicīnas vēstures muzejs sadarbībā ar AML Medicīnas vēstures institūtu organizējis vairākus starptautiskus pasākumus Rīgā ar Norvēģijas, Holandes u.c. valstu medicīnas vēsturniekiem. Ir atjaunota Baltijas intelektuālās sadarbības konferenču tradīcija, ko 1940. gada 17. jūnijā varmācīgi pārtrauca Sarkanās armijas iebrukums. 1999.g. 17.–18. septembrī ar Latvijas Valsts prezidentes V.Vīķes–Freibergas un ļoti prominentu ārzemju lektoru līdzdalību Reiterna namā notika 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konference, kas arī daļēji bija veltīta zinātņu vēsturei, Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbībai zinātnē un zinātnes prestiža celšanai Baltijas valstīs.

Grūti pat aptuveni uzskaitīt visas tās konferences un lasījumus, kas šajos 3 gados notikušas izcilu Latvijas zinātnieku piemiņai. Minēšu vērienīgākos pasākumus, kas saistās ar literatūrzinātnieces un filozofes Zentas Mauriņas 100 gadu jubileju (1997. gada decembrī starptautiska konference "Zenta Mauriņa — Eiropas — Latvijas kultūru dialogs", iznācis konferences rakstu krājums A.Cimdiņas redakcijā), ar valodnieka J.Endzelīna 125 gadu jubileju (1999. gadā — iznācis atmiņu krājums par J.Endzelīnu, V.Skujiņas redakcijā), ar K.Rudzīša 100 gadu jubileju (piemiņas pasākumu konferences, iznācis vērtīgs atmiņu krājums M.Baltiņa redakcijā un rakstnieka J.Liepiņa grāmatiņa "Mazais profesors", atklāts piemiņas akmens Ķemeros), ģenētiķa profesora J.Lūša 100 gadu atceres starptautisko konferenci (1997.g. decembrī). Šajās dienās (2000.g. 23.–24. februārī) LU organizējusi folklorista, valodnieka un sinologa Pētera Šmita 130 gadu piemiņas sesiju. Konference bijusi veltīta arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes 60 gadiem (Jelgavā, 1999.g. 29. septembrī) ar rektoru portretu galerijas atklāšanu, Latvijas enerģētikas 60 gadiem (1999.g. decembrī), Latvijas augstākās medicīnas izglītības 80 gadiem (2000.g. 2. februārī).

No lielākiem izdevumiem, kas veltīti Latvijas zinātņu vēsturei, atzīmējama prof. H.Stroda vadībā sastādītā grāmata "Latvijas Valsts Universitātes vēsture 1940–1990" (R., 1999, 562 lpp.), enciklopēdija "Lauksaimniecības augstākā izglītība Latvijā, 1862–1999" (Jelgava, 1999, 373 lpp. E.Bērziņa, V.Strīķa, S.Timšāna, K.Vārtukapteiņa redakcijā), 3 grāmatas par Latvijas enerģētikas sistēmu, Latvijas ievērojamākiem enerģētiķiem (1. daļa) un "Latvenergo" (visas I.Staltmaņa redakcijā, R., 1999), L.Malahovskas "Latvijas transporta vēsture (19.gs. otra puse — 20.gs. sākums)" (R., 1998), vairākas grāmatas par atsevišķu LU un RTU nodaļu un katedru vēsturi, arī izdevums "Latvijas Universitātei — 80" (J.Zaķa redakcijā, 306 lpp.). Plašākais no šāda veida darbiem ir J.Stradiņa grāmata "Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības" (Rīga, Zinātne, 1998, 712 lpp.), par kuru iznākušas vairākas analītiskas recenzijas, no tām jāmin ASV tautsaimnieka prof. N.Balabkina plašais apcerējums ar Padomju Latvijas izvērtējumu. Prof. J.Ločmelis devis ļoti daudz apcerējumu par telefona centrāļu konstruktoriem, radioinženieriem, kuru skaitā īpaši jāpiemin būtu brošūra par Latvijas radiotēvu Jāni Linteru (Rīga, 1999). A.Miltiņš izdevis apcerējumu par P.Sniķeru (Rīga, 1998), kuram tiek gatavots jauns, paplašināts izdevums. J.Štrauhmanis devis vērtīgu bibliogrāfiju par Latvijas kartogrāfijas vēsturi (Rīga, 1999, 47. lpp.), iznākušas arī prof. K.Rudzīša, prof. J.Ločmeļa, Dr. I.Grosvalda, prof. I.Eglīša, prof. U.Sedmaļa, prof. A.D.Lēbera u.c. biobibliogrāfijas. A.Vīksna turpinājis izdot Latvijas medicīnas jubileju krājumus, M.Gorskis rakstījis par dabaszinātņu mācības grāmatām Latvijā, A.E.Zalsters — par kuģu konstruēšanu Latvijā, prof. I.Strazdiņš — par matemātikas vēsturi, A.Biedriņš — par tehnikas pieminekļiem, A.Anteins sagatavojis manuskriptu par Damaskas tērauda ieročiem un noslēpumiem, 2 sējumu albumu par dekoratīviem čuguna un dzelzs atlējumiem, krustiem un žogiem Latvijas kapsētās.

Īpaši jāatzīmē mūsu slavenā aviokonstruktora Kārļa Irbīša grāmata "Latvijas aviācija un tās pionieri" (Rīga, Zinātne, 1997, 158 lpp., ar manu pēcvārdu un redakciju, tulkojumā no angļu valodas), kas raksturo šī izcilā cilvēka mūža devumu; diemžēl grāmata iznāca mēnesi pēc autora nāves Kanādā. Grāmatas izdošanu veicinājis K.Irbīša draugs prof. I.Freibergs. Nedaudz agrāk iznāca atziņām bagātā E.Liepiņa grāmata "Rīgas auto. Nezināmas automobiļu vēstures lappuses" (Rīga, 1997, 138 lpp.).

Tāpat izcili veikumi ir prof. H.Stroda grāmata par Latvijas mežu vēsturi un prof. K.Arona grāmata "Historia medicinae: Compendium"(1998, 357 lpp) — apcerējums par izciliem notikumiem medicīnas vēsturē vispār. Ļoti vērtīgas, ar sabiedrisku rezonansi un paliekamu nozīmi ir divas fiziķu sacerētas grāmatas: G.Raņķis "Eksaktās zinātnes kultūras vēsturē" (Rīga, Liesma, 1998, 495 lpp.) un E.I.Siliņš "Lielo patiesību meklējumi. Esejas" (Rīga, Jumava, 1999, 510 lpp, iznāca pēc autora nāves, LZA to atzinusi par vērtīgāko populārzinātnisko grāmatu Latvijā 1999. gadā). Šie darbi iziet tālu ārpus lokālu procesu apskata un latviešu lasītājam uzbur lielo zinātnes pasauli (arī medicīnas pasauli) kopumā. Apsveicami, ka šādi darbi parādās Latvijā.

Vērtīgi izdevumi ir S.Pijolas sastādītā grāmata (latviešu un vācu valodā) par Rīgas aptiekāru Deringeru dzimtu 19. gadsimtā (Rīga, 1999, A.Vīksnas ievads, 184 lpp.), prof. J.Nemiro grāmata "Latvijas rentgenoloģija laikmeta griežos" (Rīga, 1999, 160 lpp.), ilggadējā Salaspils atomreaktora galvenā inženiera V.Gavara grāmata par Salaspils atomreaktora tapšanu un bojāeju, kā arī LZA izdotais interviju un pārdomu krājums "Millennium. Skats uz Latviju" (Rīga, Valters un Rapa, 1999, 338 lpp.; top otra daļa), kas pēc gadsimta varētu būt īpatnēja liecība par Latvijas zinātnieku skatījumu uz zinātni un lietām 20. gadsimtā.

Materiālu par zinātnes vēsturi satur arī dažādas enciklopēdijas (piem., Latvijas daba, IV–VI sēj., Rīga, 1997–1998), "Latvijas jūrniecības vēsture, 1850—1950" (Rīga, 1998), "Latvijas pilsētu vēsture" (Rīga, 1999, 592 lpp.), pat no Oksfordas kompilētā "Slavenību enciklopēdija" (Rīga, Zvaigzne ABC, 1999), kur ievietoti papildu materiāli par 10 Latvijas izcilām personībām (toskait zinātniekiem F.Canderu, J.Endzelīnu, V.Ostvaldu), arī tādas grāmatas kā R.Treijs "Latvijas valsts un tās vīri (1918–1940)" (Rīga, "Latvijas Vēstnesis", 1998, 544 lpp.), "No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā, 1940–1986" (R.Vīksnes un K.Kangera redakcijā), (Rīga, LVI izdevn., 1999, 977 lpp.), albums "Fraternitas Petropolitana — 100" (Rīga, 1997, 107 lpp.) u.c. J.Kristapsons 1999.g. nogalē laidis klajā Latvijas izgudrotāju interneta lapu (vairāk nekā 190 lpp.), veido datu bāzi par pašreizējiem Latvijas zinātniekiem. Top farmācijas enciklopēdija, enciklopēdiska rakstura izdevumā par Rīgu, — lūk, cik plašs ir pat šis visai nepilnīgais grāmatu klāsts.

No lielākām publikācijām žurnālos varētu atzīmēt J.Štrauhmaņa habilitāciju darbu par Latvijas kartogrāfijas vēsturi (1997), I.Grosvalda, U.Alkšņa, A.Rupļa un I.Meirovica rakstus par RP Ķīmijas nodaļu laikā no 1863. līdz 1896. gadam ("Latvijas Ķīmijas Žurnāls", 1998, Nr.2, 1999, Nr.1), A.Vīksnas apskatu par latviešiem, kas studējuši Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā, par Rīgas medicīnas institūta dibināšanu un vēl daudzas citas (Acta Medico–historica Rigensia, Latvijas Ārsts), A.Piterāna un E.Vimbas rakstus bioloģijas vēsturē (par sēņu un aļģu pētniecību), arī J.Stradiņa rakstus par Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisiju Latvijas un Rīgas kultūrvēsturē ("Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls", 1997, Nr.3, kopā ar R.Vīksni), par mēģinājumu dibināt Rīgā medicīnas augstskolu 1910. gadā (turpat, 2000, Nr.1, kopā ar Dz.Cēberi), par Kurzemes literatūras un mākslas biedrības vēsturisko nozīmi ("Jahrbuch des baltischen Deutschtums", 1998), par Zentu Mauriņu un Latvijas Universitāti (grāmatā: Eiropa, Latvija — kultūras dialogs, Rīga, 1998), par Baltijas intelektuālās antantes veidošanos (grāmatā "The Baltic States at Historical Crossroads", 1998; otra versija, 2000, kopā ar Dz.Cēberi), nelaiķa profesora I.Eglīša rakstu par Maskavas psihiatru skolu vēstures skatījumā, Zviedrijā dzīvojošās Irēnes Mellis ļoti vērtīgu atmiņu rakstu par ievērojamo ārstu J.Āboliņu (Acta Medico–historica Rigensia, vol.4), viņai pieder arī vērtīga atmiņu grāmata par Zentu Mauriņu (1997), M.Anžes rakstu par slimokasēm Latvijā u.c.

Še pieminēts fundamentālais rakstu krājums "Acta medico–historica Rigensia", tas jāizceļ īpaši, jo šis rakstu krājums iznāk regulāri, ir iekļauts Latvijas Zinātnes padomes akceptēto citējamo izdevumu sarakstā. 1997.g. iznāca 3. sējums (477 lpp.), 1999.g. — 4. sējums (479 lpp.), pašreiz daļēji komplektēts 5. sējums. Tajos publicē rakstus zinātnieki ne tikai no Baltijas valstīm, bet arī no Vācijas, Somijas, Norvēģijas, Krievijas. 4. sējums specifiski veltīts izcilā latviešu ķirurga Jēkaba Alkšņa dzimtai, iznāk ar J.Alkšņa mazdēla V.Liepiņa atbalstu — tur ir publicēti unikāli materiāli no J.Alkšņa personiskā arhīva ("Mūža atmiņas un atziņas", "Latviešu tautas dzīvā spēka nozīme", "Miesas un gara veselība — tautas kultūras un nākotnes pamats"), kas pirmoreiz atšifrēti, publicēti, ar komentāriem.

Daudz publicēts arī tādos izdevumos kā "Latvijas Vēstnesis" (kas red. O.Gerta ietekmē tradicionāli labvēlīgs pret zinātņu vēsturi), "Zvaigžņotā Debess", "Latvijas Ārsts", "Sakaru Vēstnesis", "Latvijas Ārstu Žurnāls", trimdas žurnālos "Universitas" un "Akadēmiskā Dzīve", īpaši žurnālā "Technikas Apskats", kas ar 1998. gadu no Kanādas pārcēlies uz Latviju un tiek izdots LZA viceprezidenta J.Ekmaņa redakcijā divreiz gadā (starp citu, 1999.g. Kanādā pašlikvidējusies Latviešu inženieru apvienība un tās arhīvs pārsūtīts uz Latviju, nododot to Latvijas Zinātņu akadēmijai).

Daudz tiek darīts lielo zinātnieku piemiņas iemūžināšanai gan universitātēs, gan Zinātņu akadēmijā. LLU iedibinātas J.Apsīša, J.Berga, A.Lepika, A.Ņikonova, V.Skārda, E.Ostvalda, L.Kundziņa, J.Āboliņa vārdbalvas, Latvijas Medicīnas akadēmijā J.Prīmaņa (piešķirta Dr. Arājam) un Kr.Rudzīša (piešķirta prof. I.Lazovskim). Latvijas Zinātņu akadēmija 1998. gadā, sakārtojot balvu sistēmu, iedibinājusi līdzās pastāvošajām J.Endzelīna, F.Candera, G.Vanaga, P.Lejiņa, P.Stradiņa, K.Baloža, H.Skujas, A.Švābes, V.Plūdoņa, F.Brīvzemnieka balvām arī Raiņa balvu, E.Āriņa balvu (datorzinātnēs), E.Siliņa balvu (fizikā), Alfr.Vītola balvu (inženierzinībās un enerģētikā), Arv.Kalniņa balvu (mežzinātnēs), K.Mīlenbaha balvu (par praktisku sniegumu latviešu valodniecībā) un vēl dažas citas, kā arī trīs balvas jaunajiem zinātniekiem — Z.Mauriņas, Ieviņa – Straumaņa un Jansonu balvu. Tās jau tikušas piešķirtas un gūst plašāku rezonansi. Paula Valdena balvu 1997.g. piešķīra mūsu kolēģim Tālivaldim Vilciņam, un mēnesi pirms nāves kopā ar prof. V.Kamparu paguvām viņam to vēl pasniegt. S.Timšāns 1999.g. saņēma Paula Lejiņa balvu par pētījumiem lauksaimniecības vēsturē. Trīs Baltijas zinātņu akadēmijas pagodināja mani 1999.g. ar pirmo Baltijas zinātņu akadēmijas medaļu ( motivācijā minot arī Baltijas zinātņu vēstures konferenču organizēšanu kopš 1958. gada); pirms tam Tartu universitāte (1997.g. novembrī) aicināja nolasīt "Aulas lekciju" — par Tartu universitāti latviešu zinātnes un kultūras vēsturē, bet Igaunijas ZA ievēlēja par ārzemju locekli (1998).

Minot ārzemju sakarus, atzīmēšu, ka 1998.g. Rīgā viesojās pazīstamais indiešu zinātnieks R.Č.Kapurs, kas te nolasīja lekciju par seno Indijas metalurģiju, viesojās F.Candera meita A.Candere no Maskavas un daudzi Candera dzimtas pārstāvji no Vācijas un Francijas, atklājot arī vienu tur nezināmu faktu no dzimtas vēstures. 1997.g. Ropažu kapos LZA atklāja I.Rankas veidotu piemiņas zīmi M.Štaudingerei un viņas vīram Nobela prēmijas laureātam H.Štaudingeram — tā ir pirmā piemiņas zīme Nobela prēmijas laureātam Latvijā. Plašus starptautiskus sakarus zinātņu vēstures jomā īsteno Medicīnas vēstures muzejs un Latvijas Zinātņu akadēmija. Nesen Rīgā viesojās nu atkārtoti ieradušies pazīstamais ASV astroķīmiķis E.Anderss no Liepājas, kurš gan pašreiz vairāk pievērsies holokausta pētniecībai un dokumentācijai Latvijā. Esam noturējuši trīs konferences "Jews in the Changing World", pēdējo 1999.g. oktobrī, daļēji veltītu izcilā Rīgā dzimušā sociologa un filozofa J.Berlina piemiņai (ieradās ar lekcijām lēdija Berlina un grāfs Ignatjevs, Berlinam Alberta ielā 2a atklāja piemiņas plāksni). Mūsu bijušais kolēģis Krievijas ZA akadēmiķis M.Voronkovs 1999.g. izdeva (varbūt ne gluži ētiski) kādreiz Rīgā sacerēto ķīmijas anekdošu grāmatu "O chimii s ulybkoi ili osnovy pegniochimii" (Pēterburga, 1999, 219 lpp.), kur daudz materiāla arī par Latvijas ķīmiķiem. Latvijas ķīmiķu uzvārdi minēti divās J.Siverina grāmatās (Maskava, 1997, 1998), V.Ostvalda biedrības regulārajos izdevumos (Vācijā). Man bija gods 1999.g. oktobrī Helsinku parlamenta ēkā Somijas ZA pilnsapulcē nolasīt lekciju par Latvijas zinātni arī ar tās vēsturisku apskatu, kas publicēta pilnā apjomā Somijas ZA Gadagrāmatā.

Dr. J.Štrauhmanis bija pieteicis referātu 20. Starptautiskajā zinātņu vēstures kongresā Lježā 1997.g., bet uz kongresu diemžēl neaizbrauca. A.Zalstera ziņojumi figurēja starptautiskos simpozijos par laivu un kuģu arheoloģiju Gdaņskā un Venēcijā. Bet varbūt plašākā prezentēšanās notika lielajā Budapeštas Pasaules zinātnes kongresā, sagaidot 21. gadsimtu, 1999.g. jūnijā, kur piedalījās 7 cilvēku Latvijas delegācija (delegātu un dalībnieku kopskaits pārsniedza 2000). Pateicoties mūsu vēstnieces UNESCO A.Ābolas–Nagobadas ierosmei, pat uzstājībai, man iznāca nolasīt referātu šī ļoti reprezentatīvā kongresa plenārsēdē (tūdaļ pēc Ķīnas ZA prezidenta), raksturojot ne tikai zinātnes problēmas Latvijā, bet arī zinātnes problēmas lielvalstī un mazā valstī 20. gadsimtā. Dažas referāta tēzes tika iekļautas svinīgi pieņemtajā Pasaules zinātnes deklarācijā, ko vēlāk pieņēma zināšanai arī ANO Ģenerālā asambleja. Grupa Latvijas pārstāvju piedalījās Tartu Universitātes muzeja sesijā un antropoloģijas konferencē turpat.

Tādā kārtā varam apgalvot, ka zinātņu vēstures pētījumos tieši vai netieši iesaistīts samērā daudz dažādu nozaru speciālistu, ka tiek izkoptas vietējās zinātnes tradīcijas. Cita starpā jāatzīmē publiskā a/s "Grindeks", kas ik gadu 9. oktobrī rīko Grindeļa dienu, godinot pirmā latviešu dabzinātnieka D.H.Grindeļa piemiņu Āgenskalna kapos, piešķirot Grindeļa medaļas izcilākajiem farmaceitiem, subsidējot LZA balvas un vērtīgu grāmatu izdošanu. Kā dāvanu Rīgas pilsētai 800 gadu jubilejā firma "Grindeks" iecerējusi V.Ostvalda pieminekļa uzstādīšanu.

Taču jāatzīst, ka maz pētījumu un publikāciju zinātņu vēsturē, kuri iziet ārpus Latvijas vietējiem ietvariem, ka maz vispārinājumu un pētījumi varbūt par maz saistīti gan ar Latvijas vispārējo vēsturi, gan ar zinātnes pašreizējām nepievilcīgajām problēmām Latvijā.

Tiesa, var piezīmēt, ka jauniznākušajā 20.gs. vēsturē (1900–1918) ir sadaļas par augstskolu un zinātņu vēsturi (14 lappuses no 700 pamatteksta), ka vēl neizdotajam krājumam par Latviju 19. gadsimtā uzrakstīta nodaļa par zinātni un augstskolām Latvijā šajā gadsimtā (50 lappuses), ka A. Caunes veidojamajam krājumam par Rīgas astoņsimtgadi top arī plašāka nodaļa par zinātnes un augstskolu attīstību Rīgā 16.–20.gs., ka Latvijas institūta brošūru sērijā iekļauta arī brošūra par zinātni Latvijā (Izglītības un zinātnes ministrija 1999.g. izdevusi brošūru "R & D in Latvia" angļu valodā (62 lpp.) ar zinātnes pagātnei veltītu nodaļu, pašreiz top izdevuma franču variants). Zviedrijas institūta projekta "Trīs kroņi un trīs zvaigznes" ietvaros top arī apcerējums par zinātni un augstskolām Baltijas telpā (īpaši Latvijā) cauri gadusimtiem. Tie jau ir zināmi vispārinājumi.

Tuvākajā laikā zinātnes vēsturniekiem būtu jāgatavojas 20. Baltijas valstu zinātņu vēstures konferencei Igaunijā 2001.g. beigās, bet pirms tam, 2001.g. 8.–14. jūlijā, Meksikā notiks 21. Starptautiskais zinātņu vēstures kongress par tēmu "Zinātne un kultūru dažādība". Tur prof. J.Krikštopaitis paredzējis organizēt apaļo galdu par tēmu "Countries upon Superpowers Influence: comparative discussion on the experience of the Baltic and Latin–American science, technology, and education", tur aicināti arī Latvijas pārstāvji (iespējams, LZA ārzemju locekļi P.Bolšaitis un N.Balabkins no ASV). Protams, zinātņu vēsturniekiem jāatzīmē arī Rīgas 800 gadu jubileja, bet jau šogad būs Jelgavas Pētera akadēmijas 225 gadu dibināšanas atcere. Sakarā ar akadēmiķa I.Knēta stāšanos Rīgas Tehniskās universitātes rektora amatā esam aicināti domāt vairāk par šīs augstskolas (RPI) slaveno tradīciju apzināšanu, kas pēdējā gadudesmitā bija palikušas novārtā, varbūt pamazām varētu atgriezties pie RPI vēstures sastādīšanas. Pusceļā palikusi arī Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures II daļa (izziņu materiāls par pētniecības institūtiem, ZA locekļiem u.tml.), kas gan varētu ieraudzīt dienasgaismu ne agrāk kā 2002. gadā. Saprotams, arī citādu, šaurāka veida, materiālu apzināšana joprojām ir aktuāls jautājums. Iecerēts arī II Pasaules latviešu zinātnieku kongress Rīgā 2001. g. jūlijā, kur varbūt, cita starpā, varētu arī apzināt pašreizējo zinātnes stāvokli trimdā. Daudzus no minētajiem jautājumiem šādā vai tādā veidā apzina Latvijas Zinātņu akadēmija, un Zinātņu vēstures asociācija daudzu problēmu risināšanā varētu nākt tai talkā. Arī jaundibinātā Valsts emeritzinātnieku kluba dalībnieki iecerējuši vākt zinātnieku atmiņas un liecības, kam varētu būt nozīme nākotnei.

Domāju, ka pēc Baltijas zinātņu vēstures konferences Igaunijā varētu sarīkot 21. Baltijas zinātņu vēstures konferenci Rīgā 2003. gada rudenī, pieskaņojot tās norisi Vilhelma Ostvalda (1853–1932), vienīgā no Baltijas nākušā zinātnieka — Nobela prēmijas laureāta, 150 gadu jubilejai 2. septembrī. V.Ostvalda biedrība Vācijā jau nākusi klajā ar ierosmi atzīmēt šo datumu Vācijā, bet Baltijā to varētu traktēt mazliet plašāk, saistot to ar izcilo dažādu tautību zinātnieku darbu analīzi, ko pasaulei dažādos laikmetos ir devusi un turpina dot Baltija. Te vietā minēt pazīstamā jurista LZA ārzemju locekļa prof. A.D.Lēbera nodomu — piešķirt ziedojumu Latvijas un plašākai Baltijas multikultūru tradīciju un pieredzes apzināšanai, kur varētu iekļaut arī zinātņu vēsturi. Šajā konferencē vajadzētu aplūkot arī plašāku problēmu — kopsakaru starp zinātniekiem Latvijā un Latvijas izcelsmes zinātniekiem ārzemēs, kā veidojušies sakari un attiecības. Šis jautājums (saistībā ar "trešo intelektuālo emigrāciju") ir sevišķi aktuāls Latvijas zinātnes nākotnei.

Gatavošanās šai tradicionālajai konferencei, kas iezīmētu arī mūsu zinātņu vēsturnieku 45 gadus ieto ceļu, varētu kļūt par vienu no LZVA uzdevumiem. Protams, neizlaižot no redzesloka grāmatu, publikāciju izdošanu, arhīvu vākšanu un lielo muzeju saglabāšanu.

Būtu bīstami, ja piepildītos mana kolēģa akadēmiķa Elmāra Grēna sarkastiskais brīdinājums: "Es ceru, ka nākotnes Latvijā nebūs tikai viena [zinātnes] nozare — zinātnes vēsture", taču tradīciju apzināšana (bet ne to pārvērtēšana un kanonizēšana!) ir katras attīstību gribošas jomas elements. Aicinu iet līdzi laikam, neiestigt pagātnē, īpaši tās sīkumos, mazāk nozīmīgās detaļās, bet reizē — tomēr saglabāt vēsturisko atmiņu.