Informācija

Par diplomātiskajām attiecībām ar Gvinejas Republiku

Piektdien, 17.janvārī, Latvijas Republika nodibināja diplomātiskās attiecības ar Gvinejas Republiku. Līgumu par to Maskavā parakstīja Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Jānis Peters un Gvinejas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Džigui Kamara. Gvineja ir 115. valsts, ar kuru Latvijai nodibinātas diplomātiskās attiecības.

Gvinejas Republika ir Rietumāfrikas valsts. Tajā ir divreiz vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā — 5 miljoni, un tās teritorija — četrreiz lielāka par Latviju — 245,800 kvadrātkilometru.

No XIX gadsimta otrās puses par ietekmi Gvinejā ar portugāļiem cīnījās franču, angļu un vācu kolonizatori. XIX gadsimta 70.—90.gados Gvinejā izvērsās malinku tautas pretošanās kustība Samori vadībā, kas 1900.gadā vainagojās ar vietējo iedzīvotāju sacelšanos pret kolonizatoriem Futadžalonā. Līdz 1895. gadam franču īpašumi Gvinejā ietilpa Franču Senegālā, bet no 1904. līdz 1958.gadam Franču Gvineja ietilpa Franču Rietumāfrikā. Kopš 1958.gada Gvineja ir neatkarīga republika.

Gvineja ir agrāra valsts ar samērā labi attīstītu kalnrūpniecību. Gvinejas laukos audzē rīsus, kukurūzu, manioku un citas lauksaimniecības kultūras, kā arī citrusaugļus un eļļaspalmas. Lopkopībā liela nozīme ir aitām, liellopiem, kā arī mājputniem. Gvinejā iegūst boksītus, arī dimantus un zeltu. Galvenās Gvinejas eksportpreces ir boksīti un alumīnijs.

Sešdesmitajos gados Padomju Savienība, izmantojot tikko kā neatkarību ieguvušās Gvinejas ekonomiskās grūtības, centās nostiprināt savu ietekmi šajā stratēģiski svarīgajā rajonā. Ar PSRS palīdzību Gvinejā tika uzceltas dažas izglītības un veselības aizsardzības iestādes. Tomēr lielākie Gvinejas ārējās tirdzniecības partneri bija un arī tagad ir ASV un Francija.

Lielais attālums starp Latviju un Gvineju varētu būt apgrūtinošs faktors abu mūsu valstu straujai ekonomisko attiecību attīstībai. Taču labas perspektīvas varētu būt Latvijas speciālistu līgumdarbam Gvinejā. Šī valsts dažās nozarēs joprojām izjūt augsti kvalificētu nacionālo kadru trūkumu, bet Rietumu inženieru, ārstu un citu nozaru speciālistu pakalpojumi ir ļoti dārgi. Taču diplomātisko attiecību nodibināšana ar Gvineju — jau 115. valsti — Latvijai ir nozīmīga vispirms no mūsu ārpolitisko interešu viedokļa.

“LV” informācija

Par UNDP projektu Latvijas ekonomikai

1996.gada 4.jūlijā LR ekonomikas ministrs Guntars Krasts un Apvienoto Nāciju pārstāvniecības Latvijā koordinators Džons Hendra parakstīja Ekonomikas ministrijas un Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (UNDP) projektu Latvijas ekonomiskās vadības attīstībai.

Šo projektu vairāk nekā 400 000 USD apmērā finansē UNDP, un lielāko daļu no šim projektam veltītajiem līdzekļiem ir devusi Kanādas valdība. Latvijas ekonomiskās vadības projekts paredz galvenokārt celt Ekonomikas ministrijas darbinieku kvalifikāciju un pilnveidot ministrijas lomu Latvijas ārējās tirdzniecības jomā.

Viens no projekta galvenajiem uzdevumiem ir veicināt Ekonomikas ministrijas lomu ārējās tirdzniecības vadības attīstībā, un tāpēc saskaņā ar parakstīto dokumentu tiek izvērtēta Ekonomikas ministrijas struktūra un tās atbilstība ārējās ekonomiskās politikas realizācijai, celta ministrijas darbinieku kvalifikācija, īpaši lielu vērību pievēršot Tirdzniecības politikas departamentam. Projekta praktiskā realizācija sākās 1996.gada decembrī, kad UNDP konsultants izstrādāja visaptverošu darbības programmu turpmākajiem 12—15 mēnešiem.

Ieva Jākobsone,

EM preses sekretāre

Par liecinieku aizsardzības programmas veidošanu

Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā notika saruna ar žurnālistiem par liecinieku tiesisko aizsardzību, par viņu aizsardzības programmas tapšanu mūsu valstī. Tajā savas domas izteica Policijas akadēmijas profesors Anrijs Kavalieris, Organizēto un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras virsprokurore Dagmāra Ušča, Ģenerālprokuratūras metodikas nodaļas virsprokurors Viesturs Burkāns un šīs nodaļas prokurors Imants Lastovskis.

Kaut gan Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 85.panta 6.daļa paredz iespēju sniegt anonīmas liecības, ja to prasa liecinieka drošības apsvērumi, tomēr kopumā šī aizsardzības programma Latvijā top ļoti gausi. Oponenti galvenokārt iestājas par to, ka šāda programma nav ietverama Kriminālprocesa normās, bet gan Operatīvās darbības likumā vai citos speciālos likumos.

Kā izteicās I. Lastovskis, pēc prokuratūras domām, tāda pieeja ir pārāk tradicionāla un konservatīva mūsdienu apstākļos, kad slepkavību skaits salīdzinājumā ar septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem ir vairākkārt pieaudzis, kad notiek pasūtījuma slepkavības, kad tiek nogalināti svarīgākie liecinieki nozīmīgākajās krimināllietās.

D.Ušča pastāstīja par sarežģījumiem, ar kādiem jāsastopas izmeklēšanas instancēm, to skaitā liecinieku iedrošināšanā uzstāties tiesas procesos ar liecībām pret apsūdzētajiem. Un lielā mērā tas notiek tāpēc, ka cilvēki baidās no izrēķināšanās ar viņiem vai viņu piederīgajiem. Taču valsts tiesībsargājošās iestādes nevar pilnībā garantēt liecinieku drošību. Tāpēc pērnā gada pavasarī ar piecu deputātu grupu atbalstu Saeimā tika iesniegti priekšlikumi, lai šai jomā izdarītu grozījumus esošajos likumos.

D. Ušča minēja pēdējo gadu statistiku vienā no visizplatītākajiem noziegumu veidiem — reketu. Piemēram, 1991. gadā tika atklāti 45 šādi noziegumi, bet jau 1993. gadā reģistrēts 161 naudas izspiešanas gadījums, uz tiesu nosūtīti materiāli par 47 gadījumiem, 1994. gadā reģistrēti 159 (uz tiesu — 55), 1995. gadā — 199 noziegumi (uz tiesu — 60), bet pērn — 135, no kuriem uz tiesu nosūtīta 81 lieta ar 190 apsūdzētajiem. Jo vairāk valsts rūpēsies par liecinieku drošību, jo ātrāk lietas par noziegumiem varēs virzīt uz tiesu un vainīgie saņems pelnīto sodu. Protams, vienlaikus labāk jāstrādā policijai, izziņas iestādēm, prokuratūrai, tiesām, palielinot savu autoritāti sabiedrībā, veicinot cilvēku uzticību šīm institūcijām.

Kā sarunā pastāstīja V. Burkāns, šī gada sākumā Maskavā notikusi Eiropas Padomes valstu prokuratūras vadītāju sanāksme, kurā pārrunāta prokuratūras loma tiesiskā valstī. Arī tajā izvirzījies jautājums par liecinieku labāku aizsardzību, atbilstošas programmas izstrādāšanu.

Šādas programmas oponenti visbiežāk atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantu, kas paredz svarīgākās apsūdzēto tiesības. Protams, tas ir svarīgi. Taču vēl nozīmīgāks ir šīs konvencijas 2.pants, kas nosaka: ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Prokuratūras nostāja ir tāda, ka cilvēka dzīvība vienmēr ir visaugstākā vērtība un tāpēc katras tiesiskas valsts pienākums ir rūpēties par savu iedzīvotāju drošību pret viņu dzīvības apdraudējumiem. Tāpēc, kā izskanēja konferences nobeigumā, LR Ģenerālprokuratūra konsekventi iestājas par šādas programmas pieņemšanu mūsu valstī jau tuvākajā nākotnē.

Prokuratūras darbinieki atbildēja uz daudziem žurnālistu jautājumiem.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore