PĒC CEĻA

Pa saujai Indijas saules un domu

JĀNIS ŪDRIS, “Latvijas Vēstneša “ ārpolitikas redaktors, — pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē

Turpinājums. Sākums “LV” Nr.170, 180, 181, 182, 187, 206, 210, 217/218

Atgriežoties pie solītā

Aizvadītā gada nogalē un janvāra pirmajās dienās, “Latvijas Vēstnesim” publicējot bagātīgo valsts oficiālo dokumentu klāstu un Latvijas vadošo politiķu gadumijas pārdomas un vērtējumus, aizkavējos ar savu solījumu pastāstīt par vienu no visietekmīgākajām personām Indijas ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē. Par cilvēku, kura vārdu nesen, droši vien nepievēršot tam īpašu uzmanību, savos tālrāža ekrānos izlasīja arī tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Pasaules skaistumkonkursa “Mis World” translācijas laikā no Indijas pilsētas Bengalores televizoru ekrānos ik pa brīdim parādījās vārds “Godridžs “( Godrej ), atgādinot par šī konkursa galveno sponsoru.

Indijā šis vārds ieguvis tik dziļu nozīmi, ka to grūti pārvērtēt. Indieši aiz šī vārda saskata ne vien varenu rūpniecības un finansu impēriju, kas nodrošina darbu miljoniem indiešu. Vārds “Godridžs” indiešiem atgādina arī nozīmīgas neatkarības cīņas lappuses, kā arī valsts cerīgu skatu rītdienā. Godridžu vārds Indijā ir arī labklājības un sociālās nodrošinātības simbols .

Man liekas, ka Godridžu vārds vistiešāk saistāms arī ar nākotnes Indijas redzējumu. Tieši Godridžu dzimtas izveidotā holdingsabiedrība ļauj visreljefāk saskatīt šīs milzu valsts iespējas un ceļus to izmantošanai. Bet tehnoloģijas līmenis Godridžu uzņēmumos, kā arī ap šiem uzņēmumiem izveidotā sociālā infrastruktūra liek pārskatīt tradicionālo priekšstatu par Indiju tikai kā par nabadzīgu un atpalikušu valsti.

Godridžu vārds tolaik vēl Lielbritānijai politiski un ekonomiski pakļautās Indijas saimnieciskajā dzīvē parādījās l887. gadā, tātad tieši pirms simt gadiem. Šajā gadā kāds līdz tam nepazīts uzņēmīgs indietis Ardeširs Godridžs, izlauzies cauri indiešus diskriminējošās likumdošanas labirintiem, nodibināja savu nacionālo uzņēmumu atslēgu ražošanai un aizsāka veselu indiešu nacionālo uzņēmumu veidošanas kustību. Ardešira aizsākto turpināja viņa jaunākais brālis Pirojša Godridžs, kurš arī pirmais no Godridžu dzimtas sāka pievērst pastiprinātu uzmanību savu strādnieku sociālajiem dzīves apstākļiem. Ardeširs Godridžs nomira 1936. gadā, tā arī nepieredzējis neatkarīgās Indijas nodibināšanu. Taču viņa jaunākajam brālim Pirojšam Godridžam bija lemts dzimtas uzņēmumus vadīt un attīstīt arī pāris gadu desmitus pēc valsts neatkarības nodibināšanas — viņš aizgāja mūžībā 1972. gadā. Tieši Pirojša Godridžs lika pamatus unikālajai Godridžu dārzu pilsētai (kas tagad nosaukta sava dibinātāja vārdā — Pirojšanagara) Mumbajas (bijusī Bombeja) tuvumā, kur dzīvo simtiem tūkstošu Godridžu uzņēmumu strādnieku un kalpotāju. Šeit Godridži piešķīra pavisam reālu veidolu saviem sapņiem par Indijas nākotni, gaišu un pārtikušu, modernu un laimīgu. Pēc tam Pirojšas Godridža darbu turpināja viņa dēli Burbordži un Naoroji, kuri arī jau ir viņsaulē.

Tagad Godridža uzņēmumus vada Pirojšas Godridža dēls, Sorabs Pirojša Godridžs, kurš pats jau ir sasniedzis cienījamu vecumu. Viņa prasmīgā vadībā Godridžu uzņēmumi savā attīstībā ir sasnieguši kvalitatīvi jaunu pakāpi, kļūstot par modernās šodienas un Indijas vizītkarti. Kādreiz pieticīgā Ardešira Godridža atslēgu darbnīca tagad izaugusi par īstu rūpniecisku impēriju, kuras uzņēmumos, izmantojot pasaules modernāko, elektronikā balstīto tehnoloģiju, ražo superdrošus seifus, atslēgas un citas drošības sistēmas. Taču Godridžu uzņēmumos ražo arī citas tehnoloģiskās iekārtas, piemēram, medicīniskās diagnostikas iekārtas, biroju aprīkojumu un pat kosmosa raķetes. Īpaša Godridžu impērijas sfēra ir parfimērijas rūpniecība, kas tiek vadīta ciešā saskaņā ar ekoloģiskajām interesēm. Šo tradīciju — attīstīt ražošanu, saglabājot neskartu dabu, — iedibināja pašreizējā Godridžu uzņēmumu vadītāja tēvs Pirojša Godridžs. Viņš uzskatīja, ka cilvēci iespējams glābt, vienīgi aizsargājot apkārtējo vidi. Godridži ik gadu izlieto miljardiem rūpiju dabas aizsardzībai. Liela nozīme Indijas garīgajā un kultūras dzīvē ir Pirojšas Godridža fondam, kurš regulāri atvēl iespaidīgus līdzekļus izglītības sekmēšanai, ērtu mājokļu celtniecībai un sociālajām programmām. Pēdējos gados, rēķinoties ar Indijai tik draudīgo iedzīvotāju skaita pieaugumu, Godridži savu strādnieku ģimenēs, mērķtiecīgi sadalot sociālās palīdzības fondus, īsteno ģimenes plānošanas politiku, orientējot savus darbiniekus uz viena vai divu bērnu ģimenēm. Sevišķs dzimtas lepnums ir Godridžu Deju akadēmija, kuras darbības pamatā ir Indijas gadsimtiem senās unikālās deju mākslas saglabāšana un popularizēšana.

Šo rindu autoram, dodoties uz tikšanos ar leģendāro Godridžu impērijas vadītāju, bija jādomā par padomju okupācijas ideoloģijā kultivēto “briesmīgā miljonāra” tēlu. Šķiet, Latvijā gan laikam tikai retais ticēja šiem komunistiskās ideoloģijas stereotipiem. Taču nav noliedzams, ka jau divas paaudzes pēckara Latvijā uzaugušas bez reāla priekšstata par cilvēkiem, kas godīgā ceļā tikuši pie lielas bagātības un daudz strādā, lai savus īpašumus jo iespējami saprātīgāk pārvaldītu. Bez skaidra priekšstata arī par to, ka lieli ražošanas īpašumi vispirms ir milzīga atbildība — par saviem strādniekiem, par viņu labklājību. Indijā, kur simtiem miljonu cilvēku dzīvo galējā nabadzībā, šis aspekts ir īpaši svarīgs. Godridžu dzimta savos uzņēmumos ne vien nodrošina darbinieku labklājību, bet arī rāda visai nācijai saprātīgas, cilvēka cienīgas dzīves modeli.

Norunātajā laikā ierodoties Godridžu uzņēmumu pārvaldes debesskrāpī Mumbajas centrā, acīs vispirms krita telpu lietišķais iekārtojums. Nekādas greznības, nekādu pārmērību. Pats Sorabs Pirojša Godridžs, sīka auguma, jau pavecs vīrs, bija ģērbies askētiski kā vairums Indijas ierēdņu. Vienīgais šīs unikālās tikšanās apliecinājums bija prezidenta privātsekretārs — kāds Indijā pazīstams publicists, kurš rūpīgi pierakstīja visu namatēva un Latvijas viesa teikto. Kā man vēlāk paskaidroja — topošajai grāmatai par Godridžu impērijas pašreizējo vadītāju, kuram šovasar būs astoņdesmit piecu gadu jubileja.

Sākot sarunu ar firmas prezidentu Sorabu Pirojšu Godridžu, mani pārsteidza šī ārēji trauslā cilvēka dinamiskais sarunas veids. Arī kabineta saimnieka neparasti plašās — uz pārējo Indijas tikšanos fona — zināšanas par Latviju un trim Baltijas valstīm kopumā. Vispirms es pats nokļuvu burtiski jautājumu krustugunīs.

— Es zinu, ka Baltijas valstīs pamatā ir luterticība, — man gluži negaidot, teica Sorabs Pirojša Godridžs, — taču es nezinu, kurā no trim Baltijas valstīm tomēr valdošā reliģija ir katolicisms — Lietuvā vai Igaunijā? Lūdzu, palīdziet man to atcerēties!

Mans sarunas biedrs arī zināja, ka Latvijā ir trīs jūras tirdzniecības ostas un ka divas no tām ir neaizsalstošas. Un atkal lūgums precizēt — kura īsti ir aizsalstošā osta. Īpaši Godridža kungu ieinteresēja mans stāstījums par to, ka Rīgā pastāv arī krišnaītu kopiena, ka darbojas judaisti un daudzas citas reliģiskās konfesijas. Pēkšņi Sorabs Pirojša Godridžs vērsa manu uzmanību uz košu emblēmu pie sava virskrekla: “Vai zināt, ko nozīmē šī emblēma?”

— Hmm, tīģera attēls...Tam varētu būt kāds sakars ar šo dzīvnieku aizsargāšanu.

— Tieši tā! — dedzīgi iesaucās namatēvs. — Tīģeri mūsu laikos visā pasaulē, bet Indijā it īpaši ir apdraudēti. Es aktīvi piedalos šo unikālo dzīvnieku aizsargāšanā. Es par savu svarīgu misiju uzskatu gādāt, lai tīģeri neizmirtu. Vai jūs Eiropā arī zināt, cik strauji izmirst tīģeri?! Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri par to vispār nedomā. Tīģeri uzskata par plēsoņu, un tā tas arī ir. Taču tīģeris ir gudrs un neparasti skaists dzīvnieks. Savā ziņā unikāls un kā tāds noteikti saudzējams.

— Kā visa Dieva radība šajā pasaulē.

— Tieši tā! Es priecājos, ka jūs mani tik labi saprotat! Cilvēku vienaldzība pret dzīvniekiem dažkārt ir gluži neaptverama! Mums Indijā tīģeri ir sevišķi nozīmīgi dzīvnieki. Savā ziņā tīģeris ir mūsu nācijas simbols.

— Latvijā aizvien populārāka ir “zaļo” kustība.

— O, jā, arī Indijā! Taču vēl tik daudz ir jādara, lai šī kustība aptvertu visu pasauli. Piemēram, ir bagāti cilvēki, kuri par īpašu delikatesi uzskata tīģera gaļu. Un šīs viņu kaprīzes vārdā vēl aizvien tiek nogalināti daudzi tīģeri. Tas ir briesmīgi! Bet, piedodiet, es visu laiku runāju viens pats! Kas interesē jūs?

— Jūs savā dzīvē esat patiešām daudz sasniedzis. Jūsu rokās ir milzu bagātības un ar tām saistīta milzu atbildība. Vai jums ir kāds īpašs panākumu noslēpums?

— Būtībā nekāda noslēpuma nav. Galvenais izskaidrojums — es esmu biznesmenis jau otrajā paaudzē. Mūsu uzņēmums pastāv jau simt gadu. Tā pamatus lika mans tēvocis, un vēlāk mans tēvs turpināja viņa darbu.

Jāteic, ka mans tēvocis bija ļoti tālredzīgs cilvēks, savam pirmajam uzņēmumam izvēloties atslēgu ražošanu. Cilvēki allaž gribēs būt droši par sevi un par savu mantu, atslēgas vajadzēs vienmēr. Tagad mēs, protams, ražojam arī modernus, ar elektroniku darbināmus seifus — taču uzņēmuma filozofija palikusi tā pati agrākā. Būtībā tā ir pasaulē visdrošākā produkcija, pēc kuras vienmēr bijis un būs pieprasījums. Ar lepnumu varu teikt, ka tagad mūsu firmas seifus un atslēgas izmanto visas Indijas lielākās bankas, tāpat arī daudzu citu valstu bankas.

Manam tēvocim bija arī ļoti pareiza attieksme pret britiem, kas tolaik valdīja Indijā. Nevarētu teikt, ka viņš britus nīda. Taču viņam nebija pieņemama britu virskundzība mūsu zemē. Un viņš nolēma cīnīties pret to ar ekonomiskiem līdzekļiem, attīstot nacionālu indiešu uzņēmumu. Šāda attieksme cieši sasaucās ar mūsu nācijas tēva Mahatmas Gandija filozofiju. Tā teikt, jūs, angļi, jau visumā esat labi cilvēki, taču jums jādodas mājās, uz Lielbritāniju. Tas bija pamats manu priekšgājēju saimnieciskajām aktivitātēm. Viņi saprata, ka Indijas neatkarībai nepieciešami indiešu nacionālie uzņēmumi. Līdz tam taču visa Indijas saimnieciskā dzīve bija pakļauta Lielbritānijas interesēm. Viņi izveda no Indijas mūsu lētās izejvielas, bet lauksaimniecībā bija iedibinājuši britu interesēm atbilstošo monokultūru sistēmu.

Mans tēvocis arī pirmais sāka ražot ziepes un citus parfimērijas līdzekļus no augu ekstraktiem, nevis no dzīvnieku taukiem. Tas bija apvērsums Indijas un visas pasaules parfimērijas rūpniecībā. Ļoti svarīgs solis dzīvnieku pasaules aizsargāšanai. Taču tā bija un vēl patlaban ir smaga cīņa, kas prasījusi daudzus gadus. Daudzus savas dzīves gadus es ar brāļiem esmu veltījis arī konkurences cīņai ar pasaulē ļoti ietekmīgo “Unilever” kompāniju. Tikai tagad, pašā pēdējā laikā, mēs šajā cīniņā sākam gūt būtiskus panākumus. Liela nozīme šajā mūsu cīņā bija arī firmai “ United Africa Company”, kas apguva jaunus reģionus Āfrikā. Diemžēl cilvēki pasaulē joprojām visai maz domā par dzīvnieku un apkārtējās vides aizsargāšanu un savā alkatībā ir gatavi iznīcināt visu ap sevi. Iznīcināt unikālas dzīvnieku sugas, lai ražotu ziepes. Galvenokārt tieši ar to nodarbojas jau minētā “Unilever” finansu impērija. Man cīņa par apdraudēto dzīvnieku aizsardzību dod arī lielu gandarījumu. Šis gandarījums ir, ja gribat, viens no manu panākumu noslēpumiem. Un tad ir vēl viens svarīgs aspekts: mēs, Godridži, esam liela un ļoti saliedēta dzimta. Pasaulē ir ļoti maz šādu vienotu dzimtu. Bieži vien bagātās dzimtās radinieki cīnās dēļ īpašumiem vai par mantojuma tiesībām. Mums, Godridžiem, tāda lieta ir sveša. Mēs esam ļoti vienoti un savas galvenās rūpes veltām savai tēvzemei. Mans tēvs bieži mēdza atkārtot: “Mums nav ko sacensties ar lielajām amerikāņu, angļu, vācu un franču kompānijām. Mums jāstrādā savā zemē un savai tautai.” Tāpēc arī mēs esam izveidojuši dārzu pilsētu saviem strādniekiem. Tādēļ mēs tik daudz darām savu darbinieku dzīves standarta nemitīgai paaugstināšanai, arī dzimstības kontrolei viņu ģimenēs. Diemžēl liela daļa manu tautiešu šodienas Indijā dzīvo ar pagātnes domāšanas veidu. Līdz viņiem vēl nav atnākuši mūsdienu civilizācijas sasniegumi. Daudzos gadījumos tas attiecināms uz visu valsti. Taču Indijā ir arī virkne skaistu izņēmumu, kas rāda, ka Indija dažās jomās ir apsteigusi lielāko daļu pasaules valstu. Piemēram, pasaulē ir tikai četras piecas valstis, kas pašu spēkiem sasniegušas kosmosu, un Indija ir viena no šīm valstīm. Es ar lepnumu varu jums pavēstīt, ka vienā no Godridžu rūpnīcām ražo arī dzinējus Indijas kosmosa raķetēm. Viss, ko mūsu rūpnīcās ražo, ir ļoti precīzs.

Es teiktu, ka šodien pastāv divas Indijas. Viena ir nožēlojama nabadzīgo cilvēku Indija, kas dzīvo graustos. Tā ir patiešām skumja aina. Bet otra ir kosmosā izgājusi augstas tehnoloģijas valsts ar augsti kvalificētiem cilvēkiem. Diemžēl Indijā ir ļoti daudz bezdarbnieku. Tas lielā mērā izskaidrojams ar ļoti augsto, pat lavīnveidīgo dzimstības pieaugumu mūsu valstī. Tas neizbēgami izraisa un palielina nabadzību. Valdība daudz dara cilvēku labklājības paaugstināšanai, bet iedzīvotāju skaita pieaugums visas šīs pūles nonivelē uz leju. Protams, es nevaru palikt vienaldzīgs pret savas tautas likteni, pret Indijas iedzīvotāju smago stāvokli.

Jūs prasījāt, kāds ir manu finansiālo panākumu noslēpums. Mans tēvs allaž uzsvēra, ka ir jārūpējas par savu tautasbrāļu dzīves apstākļiem. Mums, Godridžiem, pieder ne tikai rūpnīcas. Mēs esam uzcēluši saviem strādniekiem daudzas dzīvojamās mājas un joprojām atvēlam lielus līdzekļus šim projektam. Mums ir plaša sociālā programma. Šīs pūles apvienojumā ar valdības sociālo politiku dod ļoti labus rezultātus. Ar nosacījumu, ka nav pārāk straujš iedzīvotāju skaita pieaugums. Es varētu daudz stāstīt arī par Godridžu uzņēmumos izveidoto veselības aizsardzības sistēmu. Mūsu strādnieku ģimenēs gandrīz nav bērnu mirstības, kā tas ir daudzviet citur pasaulē un diemžēl arī mūsu valstī. Un līdz ar to visu mums nav jāraizējas par strādnieku darba disciplīnu, par viņu atbildību pret darba devēju— Godridžu firmu. Cilvēki prot novērtēt savu darba devēju rūpes un atmaksā ar labu darbu. To tad es sauktu pa Godridžu koncerna lielāko panākumu noslēpumu.

— Ko jūs domājat par Latviju?

— Raugoties pasaules kartē, būtu jāteic, ka Latvija ir maza valsts. Taču es zinu, ka Latvijā ir spēcīgi attīstīta rūpniecība. Un ko vispār šodien nozīmē jēdziens “maza valsts”? Latvija liek šo jēdzienu pārskatīt. Tāpat kā virkne citu valstu, it īpaši Eiropā. Nesen es tikos ar lielu Flandrijas uzņēmēju delegāciju un pārliecinājos par šīs zemes lielajām ekonomiskajām potencēm. Bet kas ir Flandrija? Tikai daļa no Beļģijas, kas arī nav nekāda lielā valsts. Vai ņemsim Luksemburgu. Būtībā tā ir pavisam maza valstiņa, tomēr tai ir svarīga loma pasaules politiskajos un ekonomiskajos procesos. Es zinu, ka jums Latvijā nav bagātīgu izejvielu resursu. Piemēram, jūs vēl neiegūstat savu naftu. Taču, paskatoties vēlreiz pasaules kartē, redzams, ka Latvijas lielā iespēja un priekšrocība ir izdevīgais preču tranzīta ceļš cauri jūsu valstij — no Austrumiem uz Rietumiem un otrādi. Jūsu ostas. Un vēl kāds ļoti būtisks aspekts, no Indijas pozīcijām raugoties: vai Latvija spēj pati sevi apgādāt ar pārtiku?

— Jā, mēs visu vajadzīgo spējam izaudzēt paši. Tiesa, Latvija pārtikas preces arī importē, taču daļa preču tiek eksportēta.

—Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Pašiem sava pārtika — tas ir pamats, lai valsts varētu veidot savu patstāvīgu politiku un nosargāt savu neatkarību. Es gan domāju, ka trim Baltijas valstīm būtu izdevīgi izveidot ciešu ekonomisko savienību. Ja jūs to nedarīsiet, kāda turpat līdzās esoša lielvara var censties jūs pakļaut ekonomiski un pēc tam arī politiski. Trīs Baltijas valstis kopā — tas gan ekonomiski, gan politiski būs vērā ņemams faktors. Paskatieties uz Beniluksa valstīm!

— Kā jūs vērtējat sadarbības perspektīvas starp Latviju un Indiju ?

— Es domāju, iespējas ir patiešām labas. Vispirms jau Latvijas ģeogrāfiskās atrašanās dēļ. Indija ir ieinteresēta savu preču noietā, un viens no izdevīgākajiem ceļiem uz Rietumu tirgu varētu būt caur jūsu ostām. Tāpat Indiju var interesēt arī atsevišķi Latvijas rūpniecības, it īpaši mašīnbūves, ražojumi. Vispār Indija ir ieinteresēta būt draugos ar iespējami vairāk valstīm. Tas mums ir ļoti svarīgi ne no ekonomiskā viedokļa vien. Arī no politiskā viedokļa, jo Indijas starptautiskais stāvoklis joprojām nav vienkāršs. Tagad jūsu valsts ir pilntiesīga ANO locekle, un Indija arī tādēļ ir visnotaļ ieinteresēta draudzīgās attiecībās ar Latviju.

Tā beidzās “Latvijas Vēstneša” pārstāvja tikšanās ar vienu no Indijas visbagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem. Kad atvadoties izteicu vēlēšanos nofotografēties ar Godridžu impērijas vadītāju, Sorabs Pirojša Godridžs mani aizveda uz īpašu stūrīti savā birojā, kas veltīts dzīvnieku pasaulei: pie sienām bija pasaules kartes, kurās reljefi apzīmētas attiecīgajos reģionos apdraudētās dzīvnieku sugas. “Tas man ir ļoti svarīgi, tieši dzīvnieku aizsargāšanā es saskatu lielu savas dzīves jēgu,” teica Sorabs Pirojša Godridžs. “Es pateicos, ka jūs mani tik labi sapratāt. Lūdzu, noteikti uzsveriet to savā aprakstā: mēs, cilvēki, visi esam atbildīgi par dzīvniekiem — par saviem mazajiem brāļiem. Katrs cilvēks par to ir atbildīgs. Katrs savā vietā, ar savām iespējām.”

Godridžu impērijas vadītājs Sorabs Pirojša Godridžs intervijas brīdī “Latvijas Vēstnesim” Autora foto