Zinātnieka vārds

Joprojām priekšā liels darbs, bet tas vairs nav jāsāk tukšā vietā

Latviešu literārās valodas vārdnīcas pēdējam, astotajam sējumam iznākot

Melita Stengrevica, Dr.philol.

Beidzot iznāk sengaidītais Latviešu literārās valodas vārdnīcas pēdējais, 8.sējums, respektīvi 10.grāmata. Sabiedrības lielā interese par šī sējuma iznākšanu, nepacietīgie telefona zvani un daudzās vēstules ar jautājumu par to, kad šis kapitālais izdevums pilnībā būs lasītāju rīcībā, ļauj droši secināt, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcas (LLVV) pēdējā sējuma klajā laišana ir ne tikai punkta pielikums šim pirmreizīgajam darbam latviešu leksikogrāfijā, bet arī patiess notikums visā mūsu nacionālajā kultūrā. Tādēļ, nepretendējot ne uz nopietnu šīs vārdnīcas analīzi, ne izvērtējumu, patlaban tomēr šķiet lietderīgi sniegt īsu LLVV raksturojumu, pievērsties pašiem būtiskākajiem aspektiem un ļoti vispārīgos vilcienos ieskicēt dažas turpmāk risināmās latviešu valodas skaidrojošo vārdnīcu problēmas.

Vispirms jāuzsver, ka Latviešu literārās valodas vārdnīca ir pirmā daudzsējumu akadēmiskā filoloģiska tipa literārās valodas vārdnīca latviešu valodā. Šis vārdnīcas tips nosaka visus vārdnīcas būtiskos elementus jeb leksikogrāfiskos parametrus. Viens no pašiem būtiskākajiem jautājumiem, uz ko lasītājs meklē atbildi, ir vārdu atlase vārdnīcā, proti, vārdu loks, ko šai vārdnīcā meklēt.

Kā jau norāda pats LLVV nosaukums, atlase šai vārdnīcā ir veikta literārās valodas aspektā. Tā kā LLVV ir pirmā šāda tipa vārdnīca latviešu valodā, tad, ievērojot šīs vārdnīcas plašos uzdevumus, arī jēdziens “literārā valoda” tajā vēsturiski ir traktēts plaši. Vārdnīcā (ar noteiktu atlasi) ir uzņemti vārdi, kas sastopami publicētajos tekstos, sākot ar pagājušā gadsimta 70.gadiem. Tādēļ vārdnīcā bez mūsdienās (šī vārda šaurākajā nozīmē) aktuāliem vārdiem ir arī pietiekami daudz no vecākās literatūras nākušu, pašreiz par novecojušiem atzīstamu vārdu, piemēram, vārdam “spīkers” bez mūsdienās pazīstamās nozīmes minēta arī vairs nelietotā šī vārda nozīme “diktors” (radiofonā). Bez šādiem vārdiem un to atsevišķām nozīmēm, kuru vietā mūsdienās lietojam citus vārdus, LLVV atspoguļoti arī mūsdienās zudušu vēsturisku nojēgumu apzīmējumi, piemēram, “smirds” — zemnieks Krievzemē (no IX līdz XIV gadsimtam). Šādi vārdi pēc savas būtības jau tuvojas terminoloģijai — vārdu krājuma daļai, kurai mūsdienās ir būtiska vieta valodā. Tādēļ atsevišķi raksturojami šīs vārdu kategorijas atlases principi LLVV. Tā kā LLVV ir filoloģiska tipa literārās valodas vārdnīca, tad dabiski, ka šai vārdnīcā ievietoti tie termini, kas ieguvuši stabilu vietu mūsdienu latviešu literārajā valodā un tādēļ atzīstami par visas valodas piederumu un kurus pazīst t.s. vidējais valodas lietotājs, t.i., cilvēks ar vidējo izglītību, bet nav atrodami tie termini, kas pazīstami un lietojami (un varbūt ir pat ļoti svarīgi) tikai kādā šaurā zinātnes vai tehnikas nozarē. Un tomēr — mēs dzīvojam tehnikas laikmetā, un tādēļ, pretēji vārdnīcas filoloģiskajiem un literārās valodas principiem, tajā (sevišķi 8.sējumā) uzņemts arī dažs labs speciālākai terminoloģijai piederīgs vārds, piemēram, 8.sējumā ir daudz salikteņu ar “video–”.

Runājot par vispārīgajiem atlases principiem LLVV, jāuzsver, ka to realizācijas pamats, sākot ar 1.sējumu līdz pat pēdējai grāmatai respektīvi 8.sējumam, ir bijusi Latviešu literārās valodas leksikas kartotēka. Šīs kartotēkas veidošana reāli tika sākta 1952.gadā, t.i., padomju varas laikā, kad kartotēkā bija iespējams iepludināt izrakstus tikai no padomju cenzūras atļautajiem tekstiem. Tādēļ neglābjami attiecīgā laikmeta vaibsti atspoguļojas padomju laikā iznākušajos LLVV sējumos, vispirms jau vārdu atlasē, kā arī vairākos citos vārdnīcas parametros, piemēram, ne vienmēr bija iespējams ar piemērotiem citātiem pierādīt kāda apvidvārda uzņemšanas nepieciešamību vārdnīcā, proti, to, ka vārds no šaura, tikai kādā novadā lietojama izteiksmes līdzekļa kļuvis par visas latviešu literārās valodas piederumu.

Visbeidzot, runājot par vārdu atlasi, jāuzsver, ka LLVV ir akadēmiska tipa vārdnīca un tas nosaka, ka vārdnīcā nav uzņemti literārās valodas normatīvajām prasībām neatbilstoši vārdi.

Otrs elements, kas ir jo būtisks LLVV un, jāpiebilst, šāda tipa vārdnīcām vispār, ir vārdnīcā izmantotā norāžu sistēma. LLVV ir lietotas latviešu leksikogrāfijas tradicionālās norādes, kas vārdus, to atsevišķās nozīmes, kā arī stabilos vārdu savienojumus raksturo gan no lietojuma biežuma, gan no teritoriālās izplatības, gan no vēsturiskās attīstības, gan nozares piederības viedokļa, gan norāda uz attiecīgā valodas elementa stilistisko un ekspresīvi emocionālo raksturu.

Ar vārdnīcas tipu, kurā šajā gadījumā iekļaujas arī tās apjoms, jo cieši saistīts ir tāds būtisks vārdnīcas satura elements kā tajā uzņemto vārdu jeb vārdnīcas šķirkļu uzbūve un vārdu, to nozīmju skaidrojumu. Tā kā LLVV ir astoņu sējumu respektīvi 10 grāmatu izdevums, tad vairāknozīmju vārdu jēdzieniskais saturs ir atspoguļots sīki detalizētā šo vārdu atsevišķo nozīmju un nozīmju nianšu sistēmā. Turklāt vārdnīcā liela uzmanība pievērsta tam, lai šī izkārtojuma sistēma atbilstu attiecīgo vairāknozīmju vārdu būtībai, jo šai būtībā īpašā veidā atspoguļojas mūsu pasaules uztvere, mūsu asociatīvā domāšana, respektīvi — īstenības parādību saistījums mūsu apziņā, kas ir arī daļa no tā, ko saucam par mūsu mentalitāti. Par vārdu jēdzieniskā satura detalizētu atspoguļojumu LLVV liecina kaut vai fakts, ka, piemēram, tādiem vādiem kā “riet” izdalītas 15 nozīmes, “krist” — 24 nozīmes, “labs” — 11 nozīmes, “viegls” — 18 nozīmes. Turklāt jēdzieniski bagātākajām nozīmēm aiz // zīmes raksturotas vēl sīkākas to nianses. Katra nozīme un katra nianse vārdnīcā ir skaidrota. Tā kā LLVV ir filoloģiska vārdnīca, tad skaidrojumiem arī ir filoloģisks raksturs, t.i., skaidrota tiek vārda nozīme valodā, nevis aprakstīta attiecīgā reālija, parādība, nojēgums u.tml. Praksē šis vārdnīcas filoloģiskais raksturs visspilgtāk izpaužas t.s. tipveida skaidrojumos, piemēram, vārds “dziedāšana” skaidrots “darbība” — “dziedāt” un nekādu sīkāku aprakstu, kā šī darbība notiek, nekādu norādījumu uz šo darbību kā vokālo mākslu u.tml. Definitīvs, aprakstošs skaidrojums dots pie paša darbības vārda “dziedāt”, bet pie atvasinājuma, kā redzams, skaidrota tikai tā gramatiskā nozīme, ne visa vārda jēdzieniskais saturs.

Par tīri filoloģiskiem atzīstami arī dažkārt LLVV izmantotie sinonīmiskie skaidrojumi. Tas darīts galvenokārt gadījumos, kad skaidrojams tāds mūsdienu literārajā valodā kāda iemesla dēļ retāk lietots vai mazāk ieteicams vārds, kura vietā biežāk sastopams vai valodas normatīvajām prasībām vairāk atbilst cits vārds, cits sinonīms, piemēram, novecojušais un mūsdienās tikai sarunvalodā lietotais “skroderis” skaidrots ar tā mūsdienās oficiālo sinonīmu “drēbnieks”. Savukārt atbilstošajā vietā vārdnīcā pie vārda “drēbnieks” dots izvērsts šī vārda nozīmes skaidrojums. Šāda skaidrojumu sistēma sniedz vārdnīcas lietotājam dziļu ieskatu ne tikai latviešu valodas vārdu krājuma jēdzieniskās bagātībās, bet arī tā tīri valodiskajās īpatnībās un izteiksmes līdzekļu daudzveidīgajās lietošanas iespējās atbilstoši noteiktai runas situācijai un teksta prasībām.

Tomēr, atgriežoties pie LLVV izmantotajiem izvērstajiem, īpaši definitīvajiem, skaidrojumiem, jāatzīst, ka arī šai filoloģiski orientētajā vārdnīcā nav bijis iespējams izvairīties no zināma enciklopēdiskuma. Šāds enciklopēdiskums (protams, līdz zināmai pakāpei) ir objektīvi nepieciešams, jo nevar tīri filoloģiski izskaidrot, piemēram, augu un dzīvnieku nosaukumus, izvairoties no to ārējā izskata, izplatības, saimnieciskā nozīmīguma u.tml. iezīmju apraksta. Tā vārda “suns” pirmā nozīme skaidrota “suņu dzimtas mājdzīvnieks, kam ir saimnieciska vai dekoratīva nozīme; mājas suns”. Šī vārda otrā specifiski zooloģiskā nozīme savukārt skaidrota “plēsēju kārtas dzimta, kurā ietilpst nelieli un vidēji lieli, galvenokārt gaļēdāji dzīvnieki ar spēcīgu ķermeni, nelielu galvu un izstieptu purnu (piemēram, mājas suns, savvaļas suns, lapsa, vilks)”. Kā redzams, sevišķi runājot par zinātniskajiem terminiem, LLVV iespējams atrast arī plašus, zinātniski precīzus šo terminu apzīmēto reāliju aprakstus. Par šīs vārdnīcā iekļautās vārdu krājuma daļas skaidrojumu atbilstību mūsdienu zinātnes atziņām lielu pateicību pelnījuši daudzie zinātniskie konsultanti — savas nozares izcilākie speciālisti —, kas LLVV tapšanas laikā rūpīgi sekojuši viņu specialitātei atbilstošo vārdu izstrādei.

Visbeidzot par normatīvumu un valodas kultūras aspektu LLVV. Šie divi aspekti akadēmiskai vārdnīcai atbilstošā veidā izpaužas visos vārdnīcas elementos. Kā jau iepriekš minēts, LLVV nav uzņemti literārajā valodā nepieļaujami vārdi. Vārdnīcā neatradīsim vulgārismus, žargonismus, šaurus apvidvārdus u.tml. Tātad vārdu atlasē LLVV sastopamies ar tādu kā akadēmisku noklusēšanas metodi. Līdzīgi varētu raksturot arī LLVV izmantoto norāžu sistēmu.

Tā kā vārdnīcā nav uzņemti literārās valodas normatīvajām prasībām neatbilstoši vārdi, nav arī šādus vārdus raksturojošu norāžu, t.i., praktiski nav t.s. aizlieguma norāžu. Vienīgā šāda tipa norāde ir “nevēl.”, kas norāda uz kāda lietojuma ziņā izplatīta vārda vai atsevišķas tā nozīmes nevēlamību (ne kategorisku noraidījumu) literārajā valodā, piemēram, šāda norāde pievienota vārda “jebšu” otrai nozīmei, ko bieži dzirdam lietotu šim vārdam neatbilstošā nozīmē “vai, jeb vai”, kaut arī tā īstā un vienīgā ir mūsdienu valodā novecojusī nozīme “kaut arī, kaut gan, lai arī, lai gan”.

Un vēl viena normatīvuma valodas kultūras izpausme ir jau iepriekš minētie paši vārdu nozīmju sinonīmiskie skaidrojumi, kad retāk lietotā, mazāk ieteicamā vai no lietojuma viedokļa stilistiski ierobežotā valodas vienība skaidrota ar biežāk lietoto, mūsdienu normatīvajām prasībām atbilstošāko vai stilistiski neitrālo, vispārlietojamo vienību. Piemēram, pie vārda “videotermināls” dots definitīvais skaidrojums, bet pašreizējai normai mazāk atbilstošais “videoterminālis” skaidrots tikai ar vēlamāko sinonīmu “videoterminālis”.

Arī šādā, it kā ne gluži tiešā veidā, LLVV izveidotā normēšanas sistēma ir nopietns ieguldījums latviešu literārās valodas normu nostiprināšanā un mūsdienās tik aktuālajā valodas kultūras kopšanā.

Iznāk Latviešu literārās valodas vārdnīcas pēdējais sējums. Kad nu šis garu gadu gājumā veiktais darbs būs paveikts, tas noteikti saņems gan speciālistu vērtējumu, gan sabiedrības atsauksmes un kritiku ar tīri praktiskiem jautājumiem. Daudzi eventuālie LLVV lietotāji, kuru rīcībā nav nu jau pirms ilga laika iznākušo vārdnīcas pirmo sējumu, pauž bažas par to, ka viņiem nebūs iespējas iegūt pilnu Latviešu literārās valodas vārdnīcas komplektu. Pirmo sējumu grāmatu tirdzniecības tīklā vairs nav, jo pēc padomju likumiem (laikā, kad šie sējumi iznāca) grāmatas, kas noteiktā laikā netika izpirktas, tika iznīcinātas. Tas tad arī notika ar LLVV pirmajiem četriem sējumiem. Rodas jautājums: kā rīkoties?

Ir izaugusi jauna humanitāri orientētas inteliģences paaudze, kurai LLVV ir vajadzīga kā rokasgrāmata ikdienā. Tādēļ šie iznīcinātie un nedabūjamie sējumi ir nepieciešami. Bet kādā variantā? Kā padomju laika izdevumiem tiem piemīt daudzas tam laikmetam raksturīgas nepievilcīgas iezīmes. Kā jau minēts, vispirms tās skar pašu vārdnīcas mugurkaulu— vārdnīcā uzņemto vārdu krājumu. Padomju ideoloģija neglābjami atspoguļojas arī vārdu, īpaši sabiedriski politiskās, vēsturiskās un reliģijas terminoloģijā, skaidrojumos. Dažs labs no tā laika preses izdevumiem vārda nozīmes ilustrācijai izvēlēts citāts mūsdienu lasītājā izraisa ironisku smīnu. No šāda viedokļa būtu vēlams jauns, pārlabots un papildināts šo sējumu izdevums. Taču šāds radikāls risinājums ir laika, darba un līdzekļu ietilpīgs. Turklāt šo sējumu pašreizējais variants ir tapis noteiktā mūsu vēstures periodā un ir šī perioda liecinieks. Savukārt filoloģiskie, konkrēti leksikogrāfiskie principi, ir vienādi visā vārdnīcā, sākot ar 1.sējumu un beidzot ar 8., kuru teju teju gaidām nākam klajā. Tādēļ, nenoliedzot iepriekš minētās atšķirības, visi LLVV sējumi veido vienu kopīgu izdevumu — Latviešu literārās valodas vārdnīcu. Šādā sakarā varbūt ir vērts domāt par iznīcināto sējumu jaunu faksimila izdevumu?

Pasaules leksikogrāfijas prakse rāda, ka lielu daudzsējumu skaidrojošo vārdnīcu esamība ir pamats daudzveidīgu, dažādiem mērķiem domātu skaidrojošo vārdnīcu izveidei. Varam jau droši teikt, ka arī latviešu leksikogrāfijā šāds pamats ir. Tādēļ ir pienācis laiks domāt par to, kādas jaunas literārajā valodā sakņotas skaidrojošās vārdnīcas mūsu valodas situācijā ir pašas nepieciešamākās un kuru izveide ir latviešu leksikogrāfu aktuāls uzdevums. Latviešu valodas institūta leksikogrāfi jau pirms pāris gadiem aizsāka darbu, lai veidotu latviešu valodas aktuālās leksikas vārdnīcu. Vārdnīcas nosaukums laika gaitā droši vien mainīsies. Pagaidu variantā tas ir tāds, lai uzsvērtu galveno atšķirību no Latviešu literārās valodas vārdnīcas. Jaunā vārdnīca aptvers krietni īsāku laika posmu — tajā paredzēts izmantot avotus, sākot tikai ar šī gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Reizē ar to būs daudz mazāk vārdu, kas LLVV raksturoti ar norādi “novec.”. Tas dos iespēju daudzos gadījumos vārdus precīzāk raksturot no mūsdienu lietojuma viedokļa. Vārds taču var būt no viena viedokļa, piemēram, kā vispārīgs nojēguma apzīmējums, novecojis, bet tomēr mūsdienās patvēries kādā citā stilistiskā “rangā”, palaikam iegūstot arī kādu papildnozīmi. Tā novecojušais “mālderis” vēl aizvien sastopams ikdienas sarunvalodā ar nozīmi “slikts, parasti nekvalificēts, krāsotājs; slikts, parasti neprofesionāls, gleznotājs”. Turklāt šai jaunajai nozīmei ir arī spilgta nievīguma nokrāsa. Par šādu “patveršanos” mūsdienu valodā, protams, nevar dēvēt visus kādreiz pamatoti skaustos šāda tipa ģermānisko barbarismu lietojumus, kas pēdējā laikā diemžēl nāk arvien lielākā modē. Ceptuves to īpašnieki dēvē par “beķerejām”, drēbnieki savu uzņēmumu vēlas saukt par “skroderiem”, bērnu ratiņus veikala skatlogā reklamē par “vāģīšiem”. Arī mūsu preses valoda arvien pilnāka kļūst ar “šūmēm” “nāburgiem” un kaut ko “foršu”. Starp citu ne vienmēr zinām arī, kad lietot pagodinājuma vārdus “kungs” un “kundze”. Šie fakti vien pietiekami daiļrunīgi liecina par jaunas, valodas kultūras kopšanā aktīvas literārās valodas skaidrojošās vārdnīcas nepieciešamību, kurā gan ar sīkāk izstrādātām norādēm, gan skaidrojumiem, gan atbilstošu ilustratīvo materiālu būtu norādīta katra vārda vai stabila vārdu savienojuma lietošanas sfēra.

Nav pagaidām latviešu valodā nevienas didaktiskās skaidrojošās vārdnīcas, t.i., vārdnīcas, kas būtu domāta, piemēram, skolēniem latviešu valodas vārdu krājuma bagātību, tā stilistiskās daudzveidības, pareizrakstības un pareizrunas u.tml. normu apguvē. Te darbs pedagogiem kopā ar valodas speciālistiem. Tāpat nepieciešama atbilstoša didaktiska vārdnīca tiem, kas mācās latviešu valodu. Pēdējais laiks ir sākt veidot jaunu, plašu latviešu valodas sinonīmu vārdnīcu, kas maksimāli pilnīgā veidā atklātu mūsu valodas izteiksmes līdzekļu bagātās iespējas. Nepieciešama arī jauna, mūsdienu prasībām atbilstoša svešvārdu vārdnīca un vēl daudzas citas filoloģiskas mūsdienu valodas vārdnīcas. Tātad priekšā liels darbs, bet tas vairs nav jāsāk tukšā vietā, jo ir nopietna zinātniska un praktiska bāze — lielā Latviešu literārās valodas vārdnīca.

Foto: Ieva Novicka