Privatizācijas Vēstnesis Nr.2

“Sociālās pretrunas pastāvēs. Mūsu uzdevums — tās mīkstināt...”

JĀNIS LAGZDIŅŠ,

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas loceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

— Dzīvojamo māju un dzīvokļu privatizācijas lietas uz pārējo valstī notiekošo reformu fona it kā šķiet sadzīviski sīkas, taču tās vistiešāk skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Kā vērtējat likumdošanas aktus šajā jomā?

— Spēkā esošais likums par dzīvojamo telpu īri tika pieņemts Augstākās Padomes laikā, kad vēl nebija radusies pat doma par dzīvojamo māju privatizāciju, kad bija denacionalizēti tikai apmēram pieci procenti no savulaik nacionalizētā dzīvojamā fonda un nebija samilzušas tik asas pretrunas starp dzīvojamo māju īpašniekiem no vienas puses un īrniekiem no otras puses. Pat pavirši pārskatot novecojušo likumu par dzīvojamo telpu īri un likumu par dzīvokļu īpašumu, kas tika pieņemts 5. Saeimas laikā, jāsecina, ka mūsu dzīvokļu likumdošana ir ārkārtīgi pavirši izstrādāta. Šie divi likumi reglamentē tikai pamatnosacījumus, kādi jāievēro mājas īpašniekam un īrniekam. Arī cilvēkam, kas nav jurists, mūsu likumus pārlasot redzams, ka tie ir ārkārtīgi nepilnīgi. It sevišķi, salīdzinājumā ar Vācijas likumdošanu, kas izceļas ar ļoti augstu izstrādātības līmeni. Turklāt situāciju pasliktina tas, ka atbildīgās ministrijas pietiekami nav izstrādājušas un Ministru kabinets nav pieņēmis likumpakārtotos aktus — Ministru kabineta noteikumus, kas sīkāk reglamentētu pamatnormas, kuras ir ietvertas dzīvokļu likumos. Tā, manuprāt, ir viena no mūsu likumdošanas galvenajām nelaimēm kopumā. Šī problēma bija jūtama jau Augstākās Padomes laikā, un tas skar daudzas jomas.

— Šķiet, ļoti neizstrādāta ir tieši tā daļa par īpašnieka atbildību pret īrnieku. Publicēti daudzi paziņojumi par īrnieku izlikšanu parādu dēļ, bet nav dzirdēts, ka nopietnu sodu būtu saņēmis kāds nama īpašnieks par savu pienākumu nepildīšanu...

— Jums ir taisnība. Taču nepilnīgi izstrādāta arī otra puse — proti, īrnieka pienākumi un viņa tiesību ierobežojumi. Nereti notiek, ka dzīvojamā mājā īrnieks savā dzīvoklī ierīkojis kādu firmu, veikalu un pat kafejnīcu. Esmu saņēmis sūdzības no iedzīvotājiem par to, ka tiek ierīkoti pat nakts restorāni, un aiz sienām, kur nav pietiekama skaņas izolācija, dienu un nakti klaigā dzērāji...

— Ko darīt?

— Ir vēl viena problēma — mūsu valstī joprojām nav izveidota īpaša ar dzīvojamo telpu apsaimniekošanu un izīrēšanu saistītu strīdu izskatīšanas institūcija — īres valdes, par kurām daudz runāts jau vairākus gadus. Diemžēl likumprojekts, ko šobrīd parlamentā iesniegusi deputātu grupa, arī nav pietiekami izstrādāts; tas ir pretrunā ar mūsu civilprocesuālo likumdošanu un likumu par tiesu varu. Diemžēl tādā formā un ar tādu saturu, kā deputāti ir iecerējuši, šis likums nav pieņemams. Tā pie šī ir jāstrādā un tuvākajā laikā vai nu īpašs likums, vai atsevišķa nodaļa par īres valdēm jāpieņem.

Domāju, ka dzīvokļu likumdošanas izstrādei, lai secīgi un profesionāli šo jautājumu varētu risināt valdībā, varbūt Tieslietu ministrijā un arī Saeimā būtu izveidojamas īpašas struktūras. Arī Saeimā ir iegājusies tradīcija, ka ar dzīvojamo telpu īres likumu uzlabošanu un likumu par dzīvokļu īpašumu izstrādi nodarbojas Saeimas Juridiskā komisija, savukārt ar dzīvojamo māju privatizācijas jautājumiem nodarbojas Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija. Mēs savā komisijā esam nonākuši pie secinājuma — ņemot vērā Juridiskās komisijas lielo darba slodzi un to, ka dzīvokļu likumdošanas izstrādi nepieciešams veikt vienai komisijai, lūgt Saeimas prezidiju turpmāk šo smago krustu uzticēt Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijai.

Tas varbūt būtu viens no priekšnoteikumiem, lai šos jautājumus varētu risināt profesionālāk. Augstākās padomes laikā Brigitas Zeltkalnes vadībā darbojās īpaša darba grupa, un tad varbūt šis jautājums tika labāk risināts nekā šobrīd.

— Un tagad mēs esam nonākuši pie dzīvokļu privatizācijas lietām...

— Kas attiecas uz dzīvojamo māju privatizāciju, tad šeit situācija ir mazliet labāka. Tomēr jāsaka, ka gada laikā likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” jau četras reizes ir izdarīti grozījumi, un tas liecina, ka dzīvojamo māju privatizācijā rodas arvien jaunas problēmas; šis process atsevišķos gadījumos ir ļoti sarežģīts, un varbūt arī likums savā sākotnējā variantā nav bijis ideāls. Tādēļ arī aizvadītā gada nogalē tajā tika izdarīti daži būtiski grozījumi.

Pirmais grozījumu bloks attiecas uz tā saucamo vispārējo privatizāciju jeb, kā vienkāršoti sakām, pilno privatizāciju. Beidzot noteikts, kā privatizējamas tās dzīvojamās mājas, kuras iekļautas valsts vai pašvaldību uzņēmējsabiedrību pamatkapitālā. Ir noteikts, ka šīs dzīvojamās mājas līdz 1997. gada 31. decembrim ir nododamas attiecīgās administratīvās teritorijas pašvaldībai un privatizējamas tikai kārtībā, kādu nosaka likums par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju. Kādēļ šāda norma ir ielikta likumā? It kā pašsaprotama lieta, ka valsts uzņēmējsabiedrību un pašvaldību uzņēmējsabiedrību mājas vajadzētu privatizēt tā, kā to nosaka šis likums. Tomēr, kā liecina iepriekšējā gada bēdīgā pieredze, atsevišķos gadījumos, ja dzīvojamās mājas ir labā stāvoklī un atrodas prestiža rajonos, tad, privatizējot uzņēmējsabiedrību, ir vēlme arī dzīvojamo māju nodot tai juridiskai personai, kura privatizē visu uzņēmumu. Kā tautā mēdz teikt, pārdot ar visiem īrniekiem. Vairāki šādi gadījumi ir bijuši Rīgā, un tas rada ārkārtīgi lielus sarežģījumus dzīvokļu īrniekiem, jo viņi nav tiesīgi privatizēt jau privātīpašumā esošo dzīvojamo māju. Šī pati problēma skar arī tās dzīvojamās mājas, kuras savulaik tika privatizētas saskaņā ar likumu “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju”. Tagad noteikts — gadījumā, ja kāds dzīvoklis dzīvojamā mājā, kura ir privatizēta saskaņā ar likumu “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju”, nav privatizēts, bet nodots pašvaldībām, tad šis dzīvoklis ir privatizējams vispārējā kārtībā saskaņā ar likumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Taču jāsaka, ka attiecībā uz šīm dzīvojamām mājām diezgan daudzos gadījumos situācija vairs nav labojama, jo dzīvokļi ir nonākuši privātīpašumā. Visā valstī ir zināms gadījums ar Cēsu SCO, kur vairāki desmiti dzīvokļu nonāca privātīpašumā.

Valsts un pašvaldību uzņēmējsabiedrību māju īrnieki tagad var būt droši, jo šādi gadījumi vairs nav iespējami.

— Jā, šis acīmredzot ir viens no sūrākajiem piemēriem, cik bēdīgas sekas var radīt likumu nesaskaņotība...

— Otrs jauninājums attiecas uz tiem nedaudzajiem dzīvokļiem, kuri savulaik vēl pirms valsts neatkarības pasludināšanas tika pārdoti dzīvokļu īrniekiem, balstoties uz 1989. gada Latvijas PSR Ministru Padomes un Latvijas PSR Arodbiedrību Centrālās Padomes lēmumu par valsts un sabiedriskā dzīvojamā fonda dzīvokļu un māju pārdošanu pilsoņiem personīgā īpašumā. Ir noteikts, ka šie dzīvokļu īrnieki var pabeigt šo dzīvokļu privatizāciju tādā pašā kārtībā, kāda noteikta kooperatīvo dzīvokļu privatizācijai. Tas nozīmē, ka šo dzīvokļu īpašniekiem ir pienākums par atbilstošu sertifikātu daudzumu nopirkt zemi vai arī nomas tiesības uz šo zemi uz deviņdesmit deviņiem gadiem.

— Tagad gan iznāk tā — ja mājā dzīvo deviņdesmi deviņi pilsoņi un viens nepilsonis, tad visiem tiesības zemi tikai nomāt...

— Acīmredzot, ņemot vērā to, ka Saeima konceptuāli ir grozījusi savu nostāju attiecībā pret zemes pārdošanu nepilsoņiem, varētu sagaidīt, ka tuvākajā laikā šī norma tiktu koriģēta un, iespējams, no valdības puses tiks ierosināts dot tiesības nepilsoņiem iegādāties vienlaikus ar dzīvokli arī zemi. Tas ir diskutējams politisks jautājums.

Daudz vairāk grozījumu skar tā saukto paātrināto dzīvokļu privatizācijas procesu. Pirmkārt, noteikts, ka paātrinātā kārtībā var privatizēt ne tikai pašvaldību māju dzīvokļus, bet arī valsts māju dzīvokļus. Tas nozīmē, ka vairāk par 60 tūkstošiem valsts dzīvokļu varēs privatizēt paātrinātā kārtībā. Tāpat paātrinātā kārtībā iespējams iegūt īpašumā arī dzīvokļus mājās, kas privatizētas saskaņā ar likumu par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju. Vēl ir noteikts, ka ar valsts dzīvojamo māju privatizāciju nodarbosies nevis attiecīgo pašvaldību domes un padomes vai to izveidotās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas, bet Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija. Rajonos un pilsētās šo darbu veiks attiecīgie Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas pilnvarnieki. Tas valsts māju īrniekiem nesarežģīs dzīvokļu privatizāciju. Noteikts arī, ka atsevišķos gadījumos lēmumus par dzīvokļu privatizāciju var pieņemt ne tikai pašvaldības dome, bet arī pilsētas dzīvojamo māju privatizācijas komisija. Līdz šim nebija pieļaujams, ka paātrinātā kārtā varētu privatizēt dzīvokļus, kuri saņemti kā kompensācija par nojauktu māju sakarā ar zemes atsavināšanu valsts vai sabiedrības vajadzībām. Šādu gadījumu ir ļoti daudz, un tieši šī norma, kas bija ielikta vecajā likuma variantā, izsauca asus protestus. Arī mūsu Saeimas valsts pārvaldes un pašvaldību komisija tieši par to saņēma visvairāk iebilžu un priekšlikumu. Tagad šī kļūda ir labota. Tikai jāpiebilst, ka arī šiem īrniekiem, jāsedz izdevumi, kas radušies dzīvojamo māju privatizācijas komisijai sagatavojot attiecīgo dzīvokli privatizācijai. (Maksa — Ls 20)

— Bet, ja nu šī kompensācija dzīvokļa veidā cilvēkam ir iedota mājā, kurai atradies saimnieks? Vai par to ir domāts?

— Man ir zināmi četri šādi gadījumi visā valstī. Viens Liepājā un trīs Rīgā. Daudz vairāk ir tādu gadījumu, kad persona, kura saņēmusi dzīvokli valsts vai pašvaldību fondā, šo dzīvokli samainījusi uz pirmskara dzīvojamo fondu, kas šobrīd tiek denacionalizēts. Pēdējā gadījumā mēs nevaram palīdzēt, bet, kas attiecas uz pirmo pieminēto situāciju, tad šis jautājums tiks atrisināts.

Būtisks ir likuma grozījums, kas nosaka, ka gadījumā, ja dzīvokļa īrnieks paātrināti ir privatizējis savu dzīvokli, tad viņam ir pienākums mēneša laikā pēc dienas, kad saņemts dokuments par īpašuma tiesībām uz dzīvokli, noslēgt līgumu ar namu pārvaldi par tā apsaimniekošanu. Likumā arī noteikts, ka maksa par apsaimniekošanu nedrīkst pārsniegt īres maksu.

— Vai problēmas neradīs likuma grozījumi, kas pieļauj paātrinātā kārtā privatizēt dzīvokļus namos, nacionalizētos pēc 1940. gada 21.jūlija?

— Jāsaka, ka šajā ziņā likumdevējs bijis ļoti paviršs. Man jābūt paškritiskam un jāatzīst, ka likumā faktiski ir tikai divas nelielas normas, kas reglamentē šo sarežģīto lietu. Pirmā norma ir likuma 10. pantā, kurā noteikts, ka gadījumā, ja dzīvoklis atrodas mājā, kas nacionalizēta vai nelikumīgi atsavināta pēc 1940. gada 21. jūlija, to var privatizēt pie trim nosacījumiem: ja mājas bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki nav iesnieguši pieteikumu likumā noteiktajā kārtībā un termiņā vai arī pieteikums noraidīts likumā noteiktajā kārtībā, vai arī mājas bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki pieprasījuši kompensāciju par nacionalizēto vai nelikumīgi atsavināto dzīvojamo māju. Savukārt likuma 73.1 panta 4. daļa jau sīkāk reglamentē rīcību gadījumā, ja šajās pirms kara celtajās mājās īrnieks vēlas savu dzīvokli privatizēt paātrinātā kārtā. Manuprāt, mēs esam ielikuši ļoti neprecīzu un neizstrādātu normu: proti, tajās dzīvojamās mājās, kuras pēc 1940. gada 21.jūlija tika nacionalizētas vai citādi nelikumīgi atsavinātas un attiecībā uz kurām ir saņemti bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku pieteikumi par to atdošanu, dzīvokļus var nodot īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai tikai pēc šo pieteikumu izskatīšanas likumā noteiktajā kārtībā.Tātad tādā kārtībā, kādu nosaka likuma 10. pants, kuru es nupat citēju. Taču, kā liecina gan telefona zvani komisijā, gan arī vēstules, ir gadījumi, kad pašvaldības un privatizācijas komisijas jau pieļauj privatizēt paātrinātā kārtā dzīvokļus mājās, kuru denacionalizācijas lietas izskata tiesā. Tieši šīs dzīvojamā fonda daļas privatizāciju, manuprāt, nepieciešams reglamentēt sīkāk. Likuma 10. un 73.1 pantu vajadzētu reglamentēt ar Ministru kabineta noteikumiem. Tāds ir mans personīgais viedoklis.

Vēl mūsu komisija saņem ļoti daudz ierosinājumu atļaut paātrinātā kārtā privatizēt arī neapdzīvojamo fondu, īpaši mākslinieku darbnīcas, kas atrodas valsts un pašvaldību dzīvojamās mājās. Vairākās vēstulēs no radošajām savienībām pausta neizpratne, kādēļ mākslinieku darbnīcas, kuru privatizācija vispārējā kārtībā saskaņā ar likumu ir analoga dzīvokļiem, nav atļauts privatizēt paātrināti.Komisijā šis jautājums ir vairākkārt izskatīts; sadarbībā ar Centrālo dzīvojamo māju privatizācijas komisiju Saeimā vistuvākajā laikā tiks iesniegti likuma grozījumi par neapdzīvojamā fonda, arī mākslinieku darbnīcu, privatizāciju. Tie atļaus arī šo dzīvojamo māju daļu privatizēt paātrinātā kārtā.

— Vai esat domājuši, ko darīt ar māju neprivatizēto daļu?

— Tā būs galvenā problēma pēc tam, kad lielākā daļa īrnieku būs privatizējuši savus dzīvokļus. Manuprāt, administratīvā kārtā regulēt šo jautājumu nevajadzētu. To daudzos gadījumos atrisinās ekonomiskās sviras, proti, dzīvokļu īres maksas nosacīta atbrīvošana. Ja dzīvojamās mājas ir labā stāvoklī un atrodas prestiža rajonos, tie īrnieki, kuri nevarēs samaksāt īres maksu, pārvietosies uz citiem rajoniem. Dzīvokļus nopirks personas, kuras spējīgas samaksāt gan īres maksu, gan arī šo dzīvokli privatizēt. Esmu pret administratīvām sankcijām attiecībā pret tiem cilvēkiem, kuri nav bijuši spējīgi privatizēt dzīvokļus vai arī nav vēlējušies to darīt. Vēlreiz uzsveru — šī problēma jāatrisina ar ekonomiskām svirām, nevis administratīvi. Ņemot vērā arī to informāciju, kas ir mūsu komisijas rīcībā, paredzu, ka apmēram 30 procentu dzīvokļu paliks neprivatizēti. Jāsaka, ka šobrīd pašvaldībai jau ir diezgan plašas tiesības rīkoties ar tukšajiem dzīvokļiem. Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu, ja atbrīvojas dzīvoklis, tā var izvēlēties vienu no trim variantiem: izīrēt personām, kuras ir dzīvokļu rindā, privatizēt kā neizīrētu dzīvokli izsoles kārtībā un, trešais, — ko atļaus likums par sociālām mājām — izveidot šeit sociālo dzīvojamo fondu, sociālo dzīvokli, vai arī pārveidot visu māju par sociālo dzīvokļu māju. Domāju, ka neprivatizētie dzīvokļi gadu gaitā pakāpeniski atbrīvosies dažādu iemeslu dēļ — īrniekam nomirstot, pārceļoties uz citu dzīves vietu... Pamatā tie būs slikti dzīvokļi, kuros tiešām varbūt varēs izveidot sociālo dzīvojamo fondu.

— To noteiks īpašs likums par sociālajām mājām?

— Šāds likums Saeimā jau ir pieņemts pirmajā lasījumā; gadījumā, ja dzīvoklis vai visa māja tiek atzīta par sociālo dzīvojamo fondu, tas, no vienas puses, uzliek pienākumus pašvaldībai pilnībā vai daļēji segt šī dzīvokļa vai visas mājas uzturēšanas izdevumus, bet, no otras puses, nedod tiesības vai ierobežo tiesības sociālā dzīvokļa īrniekiem. Pirmkārt, aizliegts mainīt šo sociālo dzīvokli, otrkārt — pastāv ierobežojumi, pierakstot ģimenes locekļus un, treškārt, pats galvenais, sociālo dzīvokli nevar privatizēt. Šeit paredzēta pienākumu un tiesību sabalansētība. Ja tu saņem no pašvaldības kaut kādus labumus, ko nesaņem tavi kaimiņi, tad tev ir arī zināmi tiesību ierobežojumi.

— Sociālās mājas, protams, atvieglos to cilvēku stāvokli, kuriem trūkuma dēļ draud iespēja palikt bez pajumtes. Daudziem — varbūt ne savas vainas dēļ. Piemēram, pensionārei, kura dzīvo lielā un labā privatizētā dzīvoklī, ir iespējas to pārdot, pāriet uz mazāku, bet viņa iegūs zināmus līdzekļus. Savukārt pensionāre, kura dzīvo saimnieka namā, var zaudēt visu...

— Sociālo netaisnību, manuprāt, ne tik daudz rada šo dzīvojamo māju dažādais statuss, bet gan tas, ka privātā mājā agri vai vēlu tiks strauji paaugstinātas īres cenas. Mēs saskaramies ar ļoti daudzām šādām situācijām. Kaut vai tāds gadījums — vieni strādājošie ir saņēmuši no savas rūpnīcas dzīvokli mājā, kura būvēta par visu darbinieku pelnītiem līdzekļiem. Savukārt kāds no šī kolektīva ir naudu krājis un uzbūvējis pats savu māju. Tas, kurš saņēmis tā saucamo resora dzīvokli, ir vieglāk dzīvojis un nav rūpējies, lai pašam būtu jumts virs galvas. Un nu ir ieguvis dzīvokli par sertifkātiem. Šī apstākļa dēļ mēs nekādi nevarējām atbalstīt tos ierosinājumus, ka tā sauktie resoru dzīvokļi vai uzņēmējsabiedrību dzīvojamās mājas to īrniekiem tiktu nodotas, pat nepieprasot sertifikātus. Šie dzīvokļi resoru mājās taču uzcelti par visu strādājošo darba ieguldījumu, bet saņēmuši šos dzīvokļus ir tikai neliela daļa.

Pārejas periodā šīs pretrunas saglabāsies, un mūsu uzdevums ir tās mīkstināt. Jāsaka, ka denacionalizācijas likumdošana jau ir tā sabalansēta, lai daudzmaz ievērotu vienas un otras puses intereses. Daudzos gadījumos arī mājas atguvējs ir ļoti grūtā situācijā, it īpaši, ja nams ir nolaists un draud sagrūt.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu redaktore

Kalni, uz kuriem balstās mežs

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās komisija — Smiltenes mežos

Ar mežrūpniecību Smiltenē nodarboties sāka pirms 53 gadiem, tādēļ Smiltenes MRS jeb mežrūpniecības saimniecības vārds nav svešs. Sākoties īpašuma formu maiņai Latvijā, šis uzņēmums 1993. gadā, izpērkot valsts kapitālu, pārtapa sabiedrībā ar ierobežotu atbildību “Smiltenes MRS” un turpināja savas gadu desmitiem ilgās tradīcijas. Pašreiz mežrūpniecības sabiedrībā darbu atraduši ap 300 strādājošo. Kā uzsver paši darbinieki, uzņēmuma darbības priekšnoteikums ir ekonomiski pamatota un tajā pašā laikā videi draudzīga saimniekošana. Princips — vienkāršs: pašiem audzēt mežu, pašiem veikt kopšanas cirtes un arī pašiem mežu izstrādāt. Uzņēmums nomā no valsts 43 000 hektāru meža Smiltenes, Cēsu un Alūksnes rajonā.

Pašlaik tiek veidots jauns meža likums. To gatavo Valsts meža dienests kopā ar ieinteresētajām institūcijām, meža asociācijām un uzņēmējiem. Lai sīkāk iepazītos ar mežsaimniecību un mežrūpniecību, uz Smiltenes MRS devās arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās komisijas priekšsēdētājs Atis Sausnītis . Viņa viedoklis:

— Kamēr darbojas 6. Saeima, dažās nozarēs norisinās būtiskas pārzmaiņas. Meža uzraudzībā un apsaimniekošanā, koksnes pārstrādē un gatavās produkcijas realizācijā nav vienotas meža politikas. Tādēļ Valsts meža dienests ir izstrādājis principus jeb metus vienotai meža politikai. Tas vēl jo vairāk nepieciešams tālab, ka apmēram 45 procenti Latvijas meža ir tā sauktie privātie meži. Kā šīs meža platības tiks apsaimniekotas, kā uzturētas? Kas tiks mežā ieguldīts? Kā tas tiks kopts? Un — kā izstrādāts?

Ir daudzi lieli un mazi gateri, un nav noslēpums, ka koksne ir laba Latvijas eksportprece. Taču nevar nedomāt par to, kas šodienas īslaicīgo ekonomisko apsvērumu ietekmē būs atlicis mežā pēc 50 — 100 gadiem. Ir jādomā arī par to, vai mēs paši Latvijā nevarētu pilnvērtīgi apstrādāt savu koksni, ražojot arī celulozi (rūpnīcas priekšprojekts jau ir izstrādāts) un papīru. Tā ir liela un ilglaicīga programma.

— Smiltene ir viena no tām vietām Latvijā, kur var redzēt, kā kopīgi darbojas meža uzraudzības dienests, mežizstrādes un koksnes pārstrādes uzņēmumi,— uzskata Atis Sausnītis.— Bez tam līdztekus darbojas liels uzņēmums ar ārvalstu kapitālu, un mazi uzņēmumi. Tie nerada cits citam liekas problēmas, bet gan cenšas palīdzēt ar tehniku, remontdarbiem, veicināt sortimenta paplašināšanu. Tādēļ Smiltenes apmeklējums ir loģisks. Esam bijuši arī Talsu, Jelgavas un citās mežrūpniecības saimniecībās, kur samilzušas lielākas vai mazākas problēmas. Mežs ir ļoti svarīga tautsaimniecības nozare, kura iekļaujas kopējā Latvijas tautsaimniecības attīstības programmā. Ir svarīgi apzināt veiksmīgu uzņēmumu mērķtiecīgas sadarbības un attīstības pieredzi.

Smiltenes MRS direktors Andris Lacbergs , kura vadītajā mežrūpniecības sabiedrībā viesojās deputāti, atcerējās nesenu uzņēmuma pagātni:

— Kas mūs stimulēja sekot pilnīgi visiem procesiem valstī, tajā skaitā arī privatizācijai. Tā bija nozaru pārstrukturēšanās. Tikko Latvijā sākās valstiskās neatkarības laiks, tā meža nozare tika sadalīta it kā divās daļās: valsts funkcijas pārņēma Valsts meža dienests, bet saimnieciskās un ražošanas funkcijas palika pašu uzņēmumu ziņā. Tas notika arī rajonu mežrūpniecības saimniecībās — valsts funkcijas pildīja izveidotās virsmežniecības, bet ražošanas posms palika mežizstrādātājiem. Tad sākās privatizācija.

Smiltene varbūt ir netipiska, jo vienā mežinieku ciematā, Silvā, dzīvo visi šīspuses mežinieki: gan tie, kas strādā virsmežniecībā, gan tie, kas strādā ražošanā. Tādēļ arī nebija krasas struktūras dalīšanas ar tai piederošu “matu skaldīšanu”, kā daudzviet Latvijā.

Jau padomju laikā Smiltenes MRS produkciju realizēja ārpus Latvijas. Tādēļ pazīstamas bija ārējā tirgus lietas un izveidota diezgan laba materiāli tehniskā bāze. Smiltenes MRS bija viens no meža nozares uzņēmumiem, kas deviņdesmito gadu sākumā iekļuva tā sauktajā pirmajā privatizācijas vilnī. Tika izveidota mežrūpniecības sabiedrība ar tādu pašu nosaukumu, kāds bija līdz privatizācijai: “Smiltenes MRS”. Jebkurš strādājošais, kurš vēlējās, varēja ieguldīt sabiedrībā privātkapitālu un kļūt par sabiedrības īpašnieku. Tika piesaistīti arī tālaika Zviedrijas un Vācijas partneri, firmas "MODO" meža grupa "MODO SKOG" un Dortmundes firma "IMPEX" jeb "BRŪGMANN" grupas uzņēmums un kapitāls. ārvalstu partneriem uzņēmuma statūtkapitālā pieder 30 procenti. Tās ir pilnīgi neaizsargātas un mūsu valsts negarantētas investīcijas.

Privatizācijas aģentūrā, kas bija pārņēmusi Smiltenes MRS privatizāciju, tika noslēgts līgums par uzņēmuma nomu ar izpirkumu. Tas neradīja nekādus sarežģījumus, jo uzņēmuma privatizācijai viss jau bija sagatavots. (Pirmajā privatizācijas vilnī patstāvību ieguva pavisam pieci Latvijas MRS.) Tagad Smiltenes MRS ir samaksājusi visa uzņēmuma vērtību un kļuvusi pilnīgi patstāvīga privātstruktūra.

Smiltenes MRS partnerattiecībām ar Zviedriju un Vāciju apritēs jau seši gadi. Šo sadarbību varētu saukt par korektām biznesmeņu attiecībām. Partneruzņēmumi strādā bez starpniekiem, kas nenoliedzami ir abpusēji izdevīgi. Latvijas koks nonāk tieši ražotājrūpnīcās Zviedrijā un Vācijā bez liekiem starpposmiem un cenu sadārdzinājuma.

Kādas problēmas ir saistošas visiem meža nozarē strādājošiem uzņēmumiem? Andris Lacbergs domā, ka visbūtiskākās ir trīs.

Pirmā. Nedrošība garantijās no valsts saistībā ar meža izstrādes ilgtermiņa nomu. Tātad — ar ilgtermiņa drošību par savu darbu. Konkrēti Smiltenes MRS nomā mežu caur virsmežniecību uz 10, maksimums uz 20 gadiem, taču, ņemot vērā meža attīstību, tas ir par maz. Investīcijām mežā jābūt daudz ilgākām un arī drošākām.

Otrā. Nestabilitāte nodokļos un dažādos maksājumos. Sabalansēt investīcijas, ražošanu ar nodokļu politiku un dažādiem maksājumiem, piemēram, celma naudas priekšnodokli, ir problemātiski.

Trešā. Plānošana piecus, desmit, sešdesmit (utopija!) gadus uz priekšu. Tā ir būtiska lieta ikvienā nozarē, bet īpaši nepieciešama, darbojoties ar mežiem. Tam nepieciešama meža ilgtermiņa noma, kas vēl nav iespējama. Tad atkrīt celma naudas maksāšana, bet uzņēmums maksā nomas maksu noteiktā termiņā un apmērā. Vēl. Meža taksēšana un mežierīcība. Te vēl ir padomjlaiku normatīvi, kas absolūti nepakļaujas tirgus svārstībām.

— Kamēr netiks mainīti mežierīcības vērtēšanas principi, tikmēr arī mēs cirtīsim priedi, kad tā nebūs pārdodama, bet necirtīsim pieprasītu bērzu,— Andrim Lacbergam šajās lietās ir rūgta pieredze.— Līdz ar to netiksim pie naudas, ko nepieciešams ieguldīt mežā. Šī sistēma jāizveido kaut nedaudz elastīgāka. Ierēdniecība ir pilnīgi atrauta no ražošanas — gan konjunktūras, gan informācijas, gan peļņas ziņā. Pašreizējā ražošanas un valsts dienestu darbība ir pilnīgi nesaistīta, līdz ar to ierēdniecība nav ieinteresēta sekmīgākā uzņēmumu darbībā. Un nav arī nekāda stimula mainīt attieksmi, jo alga ierēdņiem ir nemainīga jebkurā gadījumā. Tā acīmredzot nav tikai meža nozares problēma.

Kalni, uz kuriem balstās mežs, ir — meža likumdošana un taksācija, uzskata Andris Lacbergs. Vēl tam jāpievieno kārtīgs un apzinīgs inspektors un gudrs Valsts ieņēmumu dienesta cilvēks. Un tas viss, kas vajadzīgs, lai kontrolētu saimniekošanu mežā. Kā mežu uzturēt, kā ievērot likumus, cik algot mežsargus,— tas jau ir paša uzņēmēja ziņā.

— Mums un jebkuram uzņēmumam, kas strādā mežā, nepieciešama garantija, ka darbs ir ilgtermiņa. Ļoti ir vajadzīgas investīcijas, jo mežs prasa piesaistīt neiedomājami daudz kapitāla.— Andrim Lacbergam, jūtams, mežs nozīmē daudz vairāk nekā tikai peļņas avotu.— steidzīgi jāatjauno meža infrastruktūra — ceļi, meliorācija. Katastrofāli pieaug bebru skaits — tie veido dambjus, mežs pārplūst... Jāatjauno tehnika. Nepieciešamas augstražīgas un diemžēl arī ļoti dārgas mašīnas. Laba meža izstrādes mašīna vidēji varētu maksāt ap 250 000 ASV dolāru. Tā atmaksājas kādos gados četros. Un — ja vēl valsts mežā tiek cirsts un arī atjaunots, tad privātajos mežos nav nekādas kontroles, viss ir atkarīgs tikai no privātīpašnieka sirdsapziņas un prasmes. Pēc principa: mans ir mans, ārpus likumiem, ekoloģijas, atbildības.

Un vēl viena lieta. Mežs ļoti gaida augsti kvalificētus speciālistus. Valstī ir bezdarbs, un tajā pašā laikā mežā trūkst strādnieku. Varbūt tieši izglītošana ir pats pirmais un svarīgākais jautājums, kas būtu risināms, lai mežs Latvijā zaļotu arī nākamajām paaudzēm.

Atis Sausnītis un Andris Lacbergs

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Globālajā “Internetā”

Pēc “Latvijas Vēstneša” —

Kā nopietniem biznesa, tieslietu, politiskajiem darbiniekiem zināms, kopš pagājušā gada oktobra globālajā datorinformācijas tīklā “Internet” ar visu savu tekstuālo un vizuālo informāciju ik avīzes iznākšanas rītu visā pasaulē ir lasāms Latvijas Republikas oficiālais laikraksts “Latvijas Vēstnesis”.

Šo iespēju katras civilizētas valsts pilsoņiem “Latvijas Vēstnesis” radījis bez kāda sponsorējuma vai dotējuma, par saviem līdzekļiem, domājot tikai par vienu, — lai pēc iespējas plašāk un ātrāk, jau reizē ar avīzes tapšanu, pasaulei būtu pieejami visi jaunākie Latvijas likumi un valdības akti, ministriju un citu institūciju dokumenti, Saeimas pilnas stenogrammas un pārējā valsts oficiālā informācija, valstsvīru runas un viedokļi tiešā izklāstā, reklāmas un sludinājumi, tajā skaitā arī privatizācijas, mantojumu un tieslietu paziņojumi.

Un lietotāji atzīstas. Piemēram, agrākais Valsts prezidenta Kancelejas vadītājs Jānis Eihmanis, kas patlaban dzīvo un strādā Kanādā, Toronto, uz Rīgu draugiem raksta:

“Tagad ziņas no Latvijas lasām katru rītu “Internetā”. Gandrīz vai rindā stāvam, lai katrs to izmantotu savām interesēm. —”

Bet prof. Jāzeps A. Truksons no ASV, no Cincinati universitātes, atzīstas:

“Es lasu Latvijas Vēstnesi. Man uzkrita augstas kvalitātes sakārtojums un ātra savienošanās iespēja, ko es nevaru dabūt ne no vienas citas Latvijas institūcijas. Paldies par kvalificēto darbu. —”

No Latvijas Vēstneša izlasīju Šķēles kunga runu. Agrāk par to biju informēts tikai pa daļām no draugiem Latvijā, kuriem, tāpat kā mums visiem, ir pašiem savi ieskati un skati uz dzīvi. Latvijas Vēstnesis pienāk uz mana erkrāna ātrāk kā Austrijas avīzes un Vācijas avīzes. Vēstneša ātrums mērojas ar Anglijas ātrumu. Esmu ļoti lepns par Latvijas sasniegumiem komunikācijas sektorā. —”

Tā kā man ir ātrais modems un stiprāka grafiskā karte, katrs var redzēt ātrumu, skaidrību un labo iekārtojumu Latvijas Vēstnesim salīdzinājumā ar citiem Latvijas tīkliem. Starpība ir stipri jūtama. Sevišķi to izjūt tehniskie cilvēki. Man gadās Latvijas Vēstnesi atslēgt arī Universitātē, kad mēs runājam par sociālistisko valstu ekonomisko stāvokli, kas pašreiz šeit ir modē sakarā ar NATO un lielo interesi par Krievijas business. Es atveru Latvijas Vēstnesi, lai iepazīstinātu (tulkojumā) ar jaunāko, kas ir Vēstnesī. Arī tad varu dzirdēt atzinīgas piezīmes par māksliniecisko iekārtu, jo visi sagaida kaut ko primitīvu un lēnu, kā tas nāk no Ķīnas, kad vairākas minūtes jāgaida uz Pekingas Universitātes bildi. —”

Līdz ar to uz vakardienu, 4. februāri, “Latvijas Vēstnesim” jau bijuši 4035 pieslēgumi un pavisam no “Latvijas Vēstneša” jau nolasīti gandrīz 608 miljoni burtzīmju, kas, standarta mašīnraksta lappusēs pārrēķinot, aizņem ap 340 lappusēm informācijas.

— arī Latvijas Privatizācijas aģentūra

Nu “Internet” tīkla abonenti visā pasaulē jebkurā laikā varēs uzzināt plašu un vispusīgu informāciju arī tieši par privatizācijas procesu Latvijā, jo Latvijas Privatizācijas aģentūra pagājušajā nedēļā šajā sistēmā atvēra savu mājas lapu . Tās adrese ir — www.lpa.bkc.lv. Kaut gan informācijas galvenais mērķadresāts ir iespējamie ārvalstu investori, tā lasāma gan angļu, gan latviešu valodā.

Šajā sakarā satiksmes ministrs Vilis Krištopans , kas piedalījās LPA mājas lapas prezentācijā, sacīja:

— Šai lietai pirmām kārtām ir milzīga politiska nozīme, jo mēs privatizācijas procesu esam padarījuši maksimāli publisku. Un šajā jomā gribam ļoti ātri iet uz priekšu.

Ministrs norādīja, ka līdz šim informātikas nozares nozīmei un attīstībai netika pievērsta pietiekama vērība un izteica pārliecību, ka jau šogad “Internet” tīklā parādīsies daudz informācijas par valdības un ministriju darbību.

Bet LPA ģenerāldirektors Jānis Naglis uzsvēra:

— Mēs esam vienīgā privatizācijas aģentūra Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kas sagatavojusi šādu mājas lapu ar pilnu pilnu datu bāzi. Šo lielo darbu veicām tādēļ, lai paātrinātu privatizācijas procesu, vairāk piesaistītu ārvalstu investīcijas; tā kā starptautiskie piedāvājumi guvuši zināmu atsaucību, sapratām, ka šādai plašai informācijai ir perspektīvas.

LPA mājas lapā pieejamā informācija patiešām ir ļoti izsmeļoša. Te apkopoti visi likumi par privatizāciju un uzņēmējdarbību, arī privatizācijas procedūras izklāsts; šeit atrodama pilna privatizējamo objektu un to finansu rādītāju datu bāze. Turklāt privatizējamos objektus iespējams atrast pēc visdažādākajiem kritērijiem — uzņēmuma nosaukuma, darbības veida, atrašanās vietas, apgrozījuma u.c. Atsevišķa nodaļa veltīta publiskajam piedāvājumam — gan iepriekšējo kārtu rezultātiem, gan kārtējam piedāvājumam. Plaši reprezentēta arī pati LPA — atsevišķā nodaļā ir detalizēta informācija par organizācijas struktūru, galvenajām kontaktpersonām, starptautisko mārketinga grupu un gada darba pārskati. Nodaļā “Investīciju klimats” ievietotas saiknes ar Latvijas Attīstības aģentūru un Rīgas biržu; tas nozīmē, ka interesenti tiešā veidā caur LPA mājas lapu var pieslēgties šo divu organizāciju informācijas lapām. Paredzams, ka darba gaitā tām tiks pievienotas vēl citas organizācijas, ar kurām LPA cieši sadarbojas un kuras arī pieslēgušās “Internet” tīklam.

LPA metodoloģijas un informātikas sektora vadītājs Uldis Kalniņš pastāstīja, ka lapu paredzēts pastāvīgi pilnveidot un uzlabot. Lai nepieļautu patvaļīgu pieeju datu bāzēm un informācijai, kas nav domāta “Internet” lietotājiem, LPA iekšējam datu tīklam ir uzlikta moderna firmas “Oracle” drošības programmatūra.

Te nu vietā pārlūkot, kā radās šī LPA mājas lapa . Tās prezentācijā vairākkārt tika uzsvērts — privatizācija ir viens no Latvijas ekonomiskās attīstības veicināšanas instrumentiem. Tās sekmīga norise nav iespējama bez ārvalstu investīciju piesaistes. Un, lūk, lai veicinātu starptautiskā kapitāla līdzdalību Latvijas uzņēmumu privatizācijas procesā, 1996.gadā ar EU —PHARE atbalstu pie LPA tika izveidota Starptautiskā mārketinga grupa (SMG). Tās darba uzdevumi — ārvalstu investoru piesaistīšana un apkalpošana, informācijas lapu sagatavošana, tiešie kontakti ar investoriem, pieprasījumu apstrāde, piedalīšanās izstādēs un informatīvo ziņojumu sagatavošana. Jaunizveidotā mājas lapa ir jauns SMG mārketinga instruments, kas ļaus paplašināt ārvalstu investoru loku privatizācijas procesā Latvijā.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu redaktore

Latvijas Privatizācijas aģentūras mājas lapas prezentācijā

Foto: Marika Vanaga

Nekustamā īpašuma tirgus Latvijā — ir

Inese Kalniņa, Tieslietu ministrijas Privāto tiesību departamenta direktore

1996.gads Zemesgrāmatu nodaļu darbībā bija ļoti nozīmīgs, pasākumiem bagāts gads. Un ne tikai ar Ministru prezidenta A.Šķēles pēkšņo vizīti Rīgas rajona Zemesgrāmatu nodaļā, bet arī ar to, ka tieši pagājušajā gadā tika intensīvi strādāts, lai uzlabotu Zemesgrāmatu nodaļu darbu likumdošanas, kadru, materiāli tehniskās bāzes jomā.

Statistika

No 1993.gada līdz 1996.gadam zemesgrāmatā tika ierakstīti nepilni 37 tūkstoši nekustamo īpašumu, bet pērn gandrīz 43 tūkstoši, kas ir vairāk nekā iepriekšējos trīs gados kopā. Analizējot zemesgrāmatu darba apjomu, nereti tiek salīdzināts reģistrēto īpašumu skaits kadastra un zemesgrāmatu reģistros. Nevar piemirst, ka zemesgrāmatās ne tikai ieraksta nekustamos īpašumus, bet arī nostiprina ar tiem saistītās tiesības — īpašnieku maiņas, nomas, hipotēkas, arestus un tamlīdzīgi, kas pagājušā gada apjomu papildināja par nepilniem 10 tūkstošiem zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu lēmumu. Pirmrindnieki darījumu skaita ziņā ir Rīga un Jūrmala, kur katrs otrais zemesgrāmatā ierakstītais nekustamais īpašums uzreiz tiek pārdots, dāvināts, ieķīlāts utml.

Pagājušajā gadā no visiem 53 tūkstošiem tiesību nostiprinājumiem 17% ir tā saucamās transakcijas, tādēļ jau varam runāt par nekustamā īpašuma tirgu, lai vai cik kusls tas būtu. Pārskatāmi tas ir diagrammā, kas parāda pa mēnešiem saņemto lūgumu, atklāto nodalījumu un darījumu skaitu.

Zemesgrāmatu nodaļas ne tikai spraigi strādājušas, bet arī paralēli tam atbrīvojušās no tā sauktajiem iepriekšējiem pierakstiem un rindām. Un visi, kas ir sagatavojuši nepieciešamo dokumentu paketi, ir laipni aicināti uz zemesgrāmatu nodaļām.

Kadri

Protams, ka tādu darba apjomu nebija pa spēkam veikt iepriekšējam darbinieku skaitam. 1996.gada 1.janvārī strādāja 38 Zemesgrāmatu nodaļu priekšnieki un vietnieki, bet pērn tika papildus apstiprināti 22. Katrs tika nodrošināts ar darba vietu un datoru. Preiļu, Jūrmalas, Madonas, Aizkraukles, Ventspils, Liepājas Zemesgrāmatu nodaļas ir pārgājušas uz jaunām, plašākām telpām, vai tuvākajās dienās notiks jurģi.

“ES PHARE” projekts

Pēdējā laikā ir bijusi pastiprināta interese par Eiropas Savienības PHARE projektu “Tehniskā palīdzība zemes privatizācijai un reģistācijai Latvijā”. Kāda ir Zemesgrāmatu nodaļu interese par šo projektu? Viens no projekta galvenajiem mērķiem ir datorizētas nacionālā nekustamā īpašuma reģistrācijas sistēmas izveide, kas būs pilnīgākais informācijas avots par nekustamo īpašumu. Nekustamā īpašuma reģistrs sastāvēs no divām apakšsistēmām — VZD struktūru ievadītās ziņas par katra īpašuma tehniskajiem datiem un Zemesgrāmatu nodaļu dati par īpašuma juridisko stāvokli (nekustamā īpašuma īpašnieki, to tiesības un tiesību aprobežojumi). Tas vienos apzīmējumu un identifikatoru sistēmu, kā arī samazinās dublēšanos datu ievadē un informācijas glabāšanā.

Apgabaltiesu Zemesgrāmatu nodaļas reģistrācijas funkcijas veic, izmantojot teksta redaktoru programmatūru. PHARE projekta darba grupa Inta Luksa vadībā izstrādāja zemesgrāmatu reģistra daļu, un šīs sistēmas prototips pērnā gada rudenī tika uzstādīts Balvos. 1. fāzē izstrādātā programma ir veiksmīgi izturējusi pārbaudi un tuvākā mēneša laikā pēc Balvu sistēmas uzlabošanas un testēšanas varētu tikt ieviesta Jūrmalas un Rīgas pilsētu nodaļās. Domāju — drīzumā par šīs sistēmas priekšrocībām jebkuru lietotāju varēs pārliecināt praksē. Vai tā būtu pašvaldība, notārs, kredītiestāde, tiesa vai jebkurš cits interesents. No šī darba kvalitātes ir atkarīga arī nekustamā īpašuma tirgus un privatizācijas procesu attīstība. Ja skatāmies vēl tālāk — investīciju piesaiste valstij un ekonomikas augšupeja.

Uzskatāmības dēļ varu minēt piemēru — nekustamā īpašuma sistēmas demonstrēšanas laikā Balvos tika uzdots jautājums — cik nekustamo īpašumu īpašnieces Balvu rajonā ir vārdā “Zelma” — dažu sekunžu laikā dators atlasīja pieprasīto un izdrukāja īpašnieču sarakstu. Tas nozīmē, ka jebkurš, kuram ir nepiciešamība, īsā laika sprīdī varēs iegūt detalizētas ziņas par jebkuru no zemesgrāmatā reģistrētajiem īpašumiem — īpašnieku, īpašuma sastāvu, servitūtiem, hipotēkām, parādiem.

PHARE projekta mērķis radīt nekustamā īpašuma reģistrācijas datorizētu sistēmu, ietver sevī ne tikai programmu izstrādi un ieviešanu valsts mērogā, datu konvertēšanu un saglabāšanu, papildu tehnikas un licenču iegādi, bet, kas ne mazāk svarīgi, datu bāzes programmas lietotāju apmācību.

Lai labie nodomi realizētos, jābūt ciešai sadarbībai starp Tieslietu ministrijas pārraudzībā esošajām iestādēm — Valsts zemes dienestu un apgabaltiesu Zemesgrāmatu nodaļām. 1996.gadā gandrīz visās VZD un Zemesgrāmatu nodaļās, izņemot astoņus rajonus, ir tapuši lokālie datortīkli, kuru mērķis ir nodrošināt informācijas apmaiņu. Mums ir laba sadarbība ar Valsts zemes dienesta vadību, kura pilnībā saprot, ka tikai sastrādājoties uz vienlīdzīgiem pamatiem, iegūst abas puses. 1996.gada nogalē tapa “Apgabaltiesu Zemesgrāmatu nodaļu un Valsts zemes dienesta vienotas informācijas sistēmas attīstības koncepcija”, kurā izvirzīti šādi ilgtermiņa attīstības mērķi:

1. Izveidot modernu nekustamā īpašuma informācijas sistēmu.

2. Radīt nekustamā īpašuma nodokļu un hipotekāro kerdītu sistēmas informatīvo bāzi.

3. Nodrošināt nekustamā īpašuma reģistra sadarbībā ar citām valsts nozīmes informācijas sistēmām iekļaušanos vienotā valsts nozīmes informācijas apritē.

Apmācība

Nereti nākas dzirdēt, ka dažādās Zemesgrāmatu nodaļās iensiedzamo dokumentu skaits, izskatīšanas kārtība ir nedaudz atšķirīgi. To ir iespējams novērst, tikai analizējot un apkopojot zemesgrāmatu darba praksi. 1996.gada 14.oktobrī tika izveidota apgabaltiesu Zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu darba grupa, kura savās sēdēs lēma par vienu no aktuālākajiem jautājumiem — dzīvojamo māju un dzīvokļu īpašuma reģistrāciju zemesgrāmatās. Tāpat notika pa kopīgam semināram ar Valsts zemes dienesta rajonu nodaļu vadītājiem un zvērinātiem notāriem, kā arī divu dienu seminārs Tiesnešu apmācības centrā par normatīvo aktu piemērošanu.

Izmaksas

1996.gada nogalē “Zemes Reformas Vēstnesī” bija teikts: “Jāņem vērā, ka vairumam zemes īpašnieku zemes reģistrācijas izmaksas ir smags slogs.” Es saprotu, ka te ir domāts viss īpašuma formēšanas process, kurā ir iekļauts plašs institūciju loks — pašvaldības, Valsts zemes dienesta Zemes komisijas, mērnieki, vērtētāji, zvērināti notāri, Hipotēku un zemes banka utt. Sarakstu varētu turpināt, un katra ieguldītais darbs un materiāli maksā naudu. Bet ne zemesgrāmatu lietās ņemtā kancelejas nodeva, kas tiek novirzīta valsts budžetā zemesgrāmatu darba nodrošināšanai, ir tā, kas varētu kavēt zemes reformu. Kancelejas nodeva tiek iekasēta saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 107.pantu.

Ierakstot zemesgrāmatā īpašumu (to dara tikai vienu reizi) un saņemot pretī zemesgrāmatu aktu, par to tiek maksāts ap Ls 15, turpmāk par jaunu tiesību nostiprinājumiem (piem., īpašnieka maiņa) — Ls 3,80. Par jebkurām rakstveida izziņām, izrakstiem un norakstiem — Ls 1,27, bet par nekustamā īpašuma lietai pievienota dokumenta norakstiem un izrakstiem Ls 0,95 no loksnes. Liela daļa nostiprinājuma lūdzēju no 1995.gada 25.maija ir atbrīvoti no kancelejas nodevu maksāšanas, un tie ir: fiziskās personas — bijušie zemes īpašnieki, kuriem 1940.gada 21.jūlijā piederēja zemes īpašums, viņu laulātie un pirmās šķiras mantinieki, politiski represētie un 1. grupas invalīdi, kuriem zemes reformas gaitā tiek atjaunotas zemes īpašuma tiesības.

Likumdošana

1996.gada pavasarī Ministru kabinets Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā izdeva šādus noteikumus: “Grozījumi Zemesgrāmatu likumā”, “Grozījumi likumā “Par 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību””, “Grozījumi Latvijas Republikas Augstākās padomes 1993.gada 28.aprīļa lēmumā “Par Latvijas Republikas apgabaltiesu Zemesgrāmatu nodaļu nodibinašanu un to priekšnieku un viņu vietnieku iecelšanu”” un “Noteikumi par nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatās”. Uzskaitītie Ministru kabineta noteikumi kā likumprojekti Saeimā ir sagatavoti trešajam lasījumam. Paralēli Saeimas Juridiskajā komisijā tapa grozījumi likumā “Par tiesu varu”. Šajā likumprojektā ir runa par to, ka apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu darbību regulē likums “Par tiesu varu” un citi likumi, ka Zemesgrāmatu nodaļas ir tiesu iestādes, tās pastāv pie apgabaltiesām, un nodaļu darbu vada Zemesgrāmatu nodaļu tiesneši.

Šī gada 10.janvārī Ministru kabinets Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā izdeva noteikumus nr.20 “Grozījums likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību””.

Minētie grozījumi izsmeļoši uzskaita gadījumus, pie kuriem nav piemērojami Civillikuma 968.panta un 973.panta noteikumi. Civillikuma 968.pants nosaka: “Uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu” (detalizēti par šo jautājumu var lasīt A.Grūtupa sastādītajos “Latvijas Republikas Civillikuma komentāros”).

Šīs normas piemērošana ne visai precīzās redakcijas dēļ un nereti arī cilvēku nezināšanas dēļ radīja sarežģījumus un tiesas procesus. Tagad ēkas (būves) vai augļu dārzi (koki) ir uzskatāmi par patstāvīgu īpašuma objektu, ja ir viens no 20 nosacījumiem. Šis uzskaitījums ir izsmeļošs, un tikai šajos gadījumos ēku (būvju) īpašuma tiesības var nostiprināt zemesgrāmatā bez zemes. Sasaiste ar zemi veidojas, ēku (būvju) īpašniekiem un zemes gabalu īpašniekiem savstarpēji slēdzot zemes nomas līgumu.

“ES – PHARE Latvija” mācīs

“ES — PHARE Latvija” projektā, kura galvenais mērķis — veicināt un paātrināt zemes privatizāciju un reģistrāciju mūsu valstī un kurš pašlaik ļoti intensīvi tiek īstenots, liela nozīme ierādīta tieši speciālistu apmācībai.

— Izglītoto speciālistu trūkums daudzās zemes privatizācijas un reģistrācijas jomās negatīvi ietekmē reģistrācijas procesu un vienotas sistēmas izveidošanu.Šī iemesla dēļ aizkavējas daudzi procesi un dažiem speciālistiem ir pārmērīgi liela darba slodze. Trūkst zināšanau vai informācijas par svarīgiem jautājumiem, kas neļauj sasniegt augstu darba efektivitāti,— uzskata projekta direktore un mācību koordinatore Karina Haldrupa.

Mācību programma ieplānota vairākos posmos. Vispirms mācību kursu apgūst galvenie speciālisti. Pēc tam viņi māca rajonu pārstāvjus, kuri savukārt vada kursus rajonos.

Janvārī Rīgā, Pašvaldību mācību centrā, jau notikuši pirmie divi semināri par tematu “Zemes reforma Latvijas pilsētās”, kas paredzēti rajonu speciālistiem.Tajos piedalījās dažādu profesiju pārstāvji - zemesgrāmatu tiesneši, pašvaldību zemes komisiju priekšsēdētāji un locekļi, privatizācijas komisiju priekšsēdētāji un locekļi, arhitekti, zemes ierīkotāji, mērnieki, VZD kadastra inspektori u.c. Viņi bija gan no Rīgas rajona, Ogres, Bauskas, Limbažiem, Alūksnes, Aizkraukles un pat no Ventspils.

— Katrs seminārs notiek divas dienas un tā dalībnieku loks ir ļoti plašs. Taču tas ir darīts ar nodomu, lai visdažādāko nozaru speciālisti, kuru darbam kopīgi saskares punkti, uzzinātu vienādu informāciju, semināros strādātu kopā grupās un viņiem būtu iespēja diskutēt, kā plānošana un zemes reforma tiek organizēta konkrētā pilsētā, kādas ir problēmas un nepieciešamie risinājumi, — stāsta apmācību koordinatore Ligita Berna . — Visos desmit semināros būs vienāda programma, lektori ir VZD Nacionālā mērniecības centra vadoši speciālisti Ojārs Kozlovskis un Ēriks Krauze, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilsētplānošanas speciālistes Dzintra Upmace un Elita Mihailova, Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas atbildīgais sekretārs Indulis Krauze, Rīgas pilsētas Zemesgrāmatu nodaļas priekšniece Ilga Neimane un citi. Lekciju tematikā galvenais, protams, ir zemes reforma pilsētās, aktualitātes šajā jomā. Liela vērība pievērsta arī teritoriālplānošanai un zemes likumdošanai. Balstoties uz Jūrmalas speciālistu pieredzi, semināros būs arī praktiskās nodarbības par to, kā vienoti strādāt VZD darbiniekiem un pilsētplānotājiem.

Pavisam par tematu “Zemes reforma pilsētās” notiks desmit semināri. Nākamie — Daugavpilī, Liepājā, Cēsīs un Jelgavā. Šis mācību ievadkurss noslēgsies aprīļa sākumā. Pēc tam rajonu pārstāvji atbilstoši savam tiešajam darbam padziļināti apgūs kādu no speciālajiem tehniskajiem kursiem.