GODADIENAS

Mēs savā spēkā

Latviete, ar latvietes stāju un garu — Elza Radziņa

— “Kaktusa ziedā” man ir epizodiska, bet ļoti mīļa loma. Te mani pēc pirmizrādes nofotogrāfēja Oļģerts Šalkonis

— Es te esmu kopā ar Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas apkopēju saimi, kurai jutos tolaik piederīga, jo apkopēja bija arī mana mammīte

— Kopā ar mammīti un lielo māsu Annu. Otrajā attēlā man blakus stāv pirmais pielūdzējs Hercoga Pētera ģimnāzijas direktora dēls Dzintars Lapiņš

Kopā ar mammīti un dzīvesbiedru Oļģertu Šalkoni “Hamleta” filmēšanas laikā 1964. gadā

— Mans jaunākais portrets 1996. gada oktobrī

Iesvētību dienā 1936. gada 21. maijā. Mani iesvētīja Sv.Nikolaja baznīcā, kuras vairs nav

— Urraku lugā “Sieviete, debesis un elle” un Mariju “Divpadsmitajā naktī” tēloju 1964. gadā; Antonija “Skroderdienās” esmu bijusi visilgāk. Šis attēls ir no 1965. gada, bet vispār ar Silmaču saimi esmu kopā kopš ģimnāzistes gadiem. Blakus — Muškātne Molnāra “Liliomā” 1971. gadā

— “Mīļajā melī” mans uzticamais partneris bija Kārlis Sebris. Šajā atvadu izrādē 1987. gadā manu Stellu sveic arī otrs melis — Edgars Zīle

Gunāra Pieša veidotajā filmā “Pūt, vējiņi” Mātes lomā 1973. gadā

— Elinoras loma izrādē “Lauva ziemā” ir katras aktrises sapnis. Tajā uz skatuves var degt mīlestības un naida kaislē, izdzīvot visu jūtu gammu. 1980. gads

— Un te es esmu Žorža Sanda izrādē “Vasara Noānā” 1969. gadā

10. februārī — 80

Lai puķes zied visā tavā ceļā!

Svētku dienā Elza Radziņa vēlējusies būt starp savējiem Nacionālajā teātrī, uz kura skatuves viņa tik krāsaini dzīvo jau vairāk nekā četrdesmit gadus. Šai vakarā Elza Radziņa runās dzeju. Tas būs Rabindranats Tagore, kura “Dārznieku”, “Spārnu mūziku” un “Gāju putnus” tieši viņa savā laikā atklāja pēckara paaudzei. Tā būs Ārija Elksne, kuras sievišķīgi stiprā un trauslā dzeja šķiet saaugusi ar Elzas Radziņas personību. Un tās būs latviešu tautasdziesmas — mūsu Trešās atmodas iezvanītājas un Dziesmotās revolūcijas līdzgaitnieces.

No simtiem tautasdziesmu, ar kurām māksliniece neskaitāmas reizes gājusi pie klausītājiem visās Latvijas malās, viņa it viegli var nosaukt trīs vismīļākās. Tā pirmā ir par bēdu, ko latvietis izsenis licis zem akmens, pāri gājis dziedādams. Kolēģes ģērbtuvē to saucot par viņas himnu. Tā otra ir aizlūgums par tēvu zemi:

Velc, Dieviņi, zelta jostu

Apkārt manu tēvu zemi —

Lai mirdz mana tēvu zeme

Kā actiņa gredzenā.

Un trešā ir pateicības dziesma māmuļai, kuras tuvums palīdzējis baltās un nebaltās dienās, ilgus gadus blakus esot, un palīdz joprojām — no klusās ģīmetnes grāmatplauktā goda vietā.

Nevienam es nesaku

Savu gaužu žēlabiņu.

Māmiņai, tai pasaku,

Tā nesaka nevienam.

Elzas Radziņas pūrā ir dainas, kas izgaismo cilvēka mūžu no šūpuļa līdz kapam, met tiltus no aizlaikiem uz mūsdienām un tālāk rītdienā. Viņa tās nereti savij vienā audumā ar latviešu un cittautu dzeju. Elzas Radziņas runātā dzeja un tautasdziesma atbalsto viņas personību, sasaucas ar viņas lomām teātrī un kino.

Tāpēc šai jubilejas reizē lai aktrises gaitu fotoliecības sarunājas ar Ārijas Elksnes dzeju un Rabindranata Tagores liriskajiem tēlojumiem. Daudzi no tiem tieši pēc Elzas Radziņas koncertiem iegājuši tautā, tikuši rakstīti atmiņu kladēs un uz apsveikuma kartītēm. Viņas priekšnesumā tie allaž šķiet kā tikko dzimuši un uzrunā ikvienu no mums.

... Bez starošanas prieka

Pa zemi es negribu iet,

Kaut gaismas strēlīti sīku

No manis sev paņemiet.

Kā daudzi Ārijas Elksnes dzejoļi, šīs rindas šķiet tieši par Elzu Radziņu un tieši viņai teiktas.

***

No savām bērnu dienām,

no savas mājas vecās

Daudz jauku, mīļu smaržu

sev līdzi nesu es,

Vienmēr, kad ābols smaržo,

man šķiet, ka, miglā sedzies,

Pa dārzu augusts staigā

un krata ābeles.

Un diļļu aroms dzedrais

man atgādina māti,

Kad viņa, klusi pukstot,

uz tēvu dusmojas...

Un taču jāatzīstas —

man reizēm ienāk prātā,

Ka tagad tā kā toreiz

vairs nesmaržo nekas.

***

Iet caur dzīvi ar biezu ādu,

Protams, vieglāk un drošāk turklāt,

Bet, ja varētu dabūt tādu,

Citiem ļautu to novalkāt...

Tad jau labāk ar dvēseli kailu

Man pa dienu biezokni klīst,

Ļaut, lai ieskrāpē zaru smailes,

Ļaut, lai rasa uz pleciem līst.

Varbūt reizēm man sāpēs ļoti,

Varbūt reizēm man ļoti sals,

Bet es skaidri zināšu toties,

Kādu glāstu slēpj pūpols palss.

Mani saule sasildīs dziļāk,

Puķu smarža man tuvāk tiks,

Un man tieši uz sirds zeme mīļā

Savu ziedošo roku liks.

***

Es neticu, ka var bez cilvēkiem.

Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.

No viņiem visas mana mūža bēdas,

No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.

***

Pār savu vājumu es esmu klupusi

Un drupusi, un drupusi, un drupusi,

Jau bezdibenim pāri svērusies

Un tad pie sīka stara tvērusies,

Un atkal sevi augšā cēlusi

Un zēlusi, un zēlusi, un zēlusi,

Un savu prieku ataudzējusi,

Un vējiem krēpēs raibas jostas sējusi,

Ar pumpuriem līdz pārplīšanai smējusi...

***

Visu mūžu uz pirkstu galiem

Ar augšup pastieptu roku...

Bet āboli man tepat deguna galā,

Bet āboli paši krīt zemē no koka...

Es varētu dzīvot daudz vieglāk,

Ņemt to, kas pats rokā krīt,

Es varētu kā pa smieklam

Sav' darbiņu padarīt...

Visu mūžu smeldz paceltā roka...

Ai, kā es nogurusi!

Teic, māmiņ, — no kāda nemiera koka

Mani tu noplūkusi?

***

Citus es mierinu, drošinu, glaužu,

Sevi es liecu un loku, un laužu,

Sevi es urbinu, drupinu, graužu,

Citiem es saulstarus padzerties ļaušu,

Sevi es piķī un ugunī sviežu,

Nīkdama nīkstu un ciezdama ciešu,

Tikai ziema ar vasaru mainās,

Manī vienmēr gruzd mūžīgā vaina,

Cik vien es atgriežos, atpakaļ skatos,

Vaina kā sniegpārsla viz manos matos.

Kā Elza Radziņa saka, viņai esot galvā visi Ārijas Elknes dzejoļu krājumi. Te citējām no izlases “Es visu mūžu mīlējusi esmu”.

Kopš 1961. gada, kad tika svinēta Rabindranata Tagores 100. dzimšanas diena, Elza Radziņa veidojusi daudzas indiešu dzejas programmas. Vistuvāk ar pašas aktrises būtību šķiet sasaucamies tēlojumi no krājumiem “Pļaujas laiks” un “Gāju putni” Kārļa Egles tulkojumā.

Tas, kas spēj atvērt pumpuru, dara to gluži vienkārši.

Viņš uzmet skatienu, un dzīvības sula sāk pulsēt pumpura dzīslās.

Viņa elpu sajuzdams, zieds izpleš spārnus un šūpojas vējā.

Krāsas iznirst kā sirds ilgas, un smaržas pauž kādu saldu noslēpumu.

Tas, kas spēj atvērt pumpuru, dara to gluži vienkārši.

* Neļauj man izlūgties, lai briesmas ietu man secen, bet gan lai es tām bezbailīgi acīs raudzītos.

Neļauj man izlūgties, lai mazinātos manas sāpes, bet gan stipru sirdi tās pārvarēt.

Neļauj man meklēt dzīves cīņu laukā sabiedrotos, bet gan paļauties pašam uz saviem spēkiem.

Neļauj man briesmīgās bailēs tīkot izglābties, bet liec man cerēt uz pacietību, ka reiz iemantošu savu brīvību.

* Saulei ir tās vienkāršais gaismas staru tērps, bet mākoņi tinušies greznībā.

* Patiesībai tās ietērpā īstenība šķiet par šauru.

Fantāzijā tā kustas brīvi.

* Saules gaisma sveicina mani ar smaidu.

Lietus, tās skumjais brālis, runā ar manu sirdi.

* Nekavējies, lai plūktu puķes un saglabātu tās, bet dodies tālāk, jo puķes ziedēs visā tavā ceļā.

Elzai Radziņai patīk pati puķes būtība — starošana, ziedēšana par prieku citiem.

Viņa prot novērtēt katru necilu ziediņu, kas nācis no sirds. Un ik dienas priecājas par Dzidras Baumas akvareļpuķēm gar visu guļamistabas sienu. Tur ir pavisam kautras sniegpulkstenītes, krāšņas fantāzijas puķes un saulains peoniju klēpis.

Visi citi mākslas darbi viņu mājās ienākuši kā veltījumi vai dāvinājumi, tikai šīs “Peonijas” par naudu pirktas: “Es tās puķes ieraudzīju mākslinieces personālizstādē. Tāds ziedēšanas trakums! Notverts tas pilnzieda mirklis, kad drīz ziedi apbirs. Un tad nu puķes rāda, ko var. Zied ar tik bezbēdīgu, izšķērdīgu atdošanās prieku! Man to bildi vajadzēja dabūt. Un te nu tā ir. Lilijai Dzenei arī tās puķes patīk. Viņa uzrakstījusi otru grāmatu par mani. Un tai būšot virsraksts — “Draiskā peonija”. Tā laikam esmu es.”

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore