PROBLĒMA

Sabiedrība. Skola. Valsts

Zigfrīds Grinpauks, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības valsts inspekcijas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Skolu inspekcijas institūcija pastāvējusi neatkarīgajā Latvijā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, bet tagad kopš 1991. gada darbojas Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības valsts inspekcija, ko vada Zigfrīds Grinpauks. Protams, laiki mainījušies, arī šīs institūcijas funkcijas.

— Par ko tagad jāatbild Izglītības valsts inspekcijai?

— Kopā ar izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāru izstrādājam inspekcijas darbības stratēģiju. Jāizplāno un jāorganizē valsts inspektoru darbība. Nepieciešams koordinēt sadarbību ar valsts un pašvaldību iestādēm, izdot rīkojumus par visiem inspekcijas kompetencē esošajiem jautājumiem, noteikt inspekcijas struktūrvienību pienākumu sadali, iecelt amatā inspektorus.

— Inspekcijai ir daudz palīgu — valsts izglītības inspektori. Dažkārt dzirdēti pārmetumi, ka viņu esot par daudz...

— Tā nevarētu teikt. Savulaik Izglītības ministrijā bija inspektori, kas atbildēja par vairākiem rajoniem, arī tautas izglītības nodaļās strādāja skolu inspektori. Šādu štata vienību vairs nav. Valsts inspektoru skaits tagad ir četras reizes mazāks.

— Un kādi ir viņu pienākumi? Agrāk taču notika tā dēvētās skolu frontālās pārbaudes...

— Tagad šādas pārbaudes netiek rīkotas. Valsts inspektors ir atbildīgs par skolu akreditāciju, kuras sagatavošanas gaitā tiek iepazīts skolas darbs kopumā, pārbaudīta valsts standartu izpilde, mācību iestādes tiesības audzēkņiem izsniegt dokumentu par pamatskolas vai vidējās izglītības ieguvi. Protams, inspektoru darba slodze ir ārkārtīgi liela. Viņiem “jāmīl papīri”, lai ministrijai nodrošinātu vajadzīgo informāciju. (Piebilde: piedalījos kādā inspektoru seminārā, kurā tika izdalītas anketas. To nolūks, piemēram, noskaidrot, cik skolās ar krievu mācību valodu ir skolotāju, kas pārvalda valsts valodu, lai latviešu valodā skolēniem varētu mācīt atsevišķus mācību priekšmetus. Tātad šīs ziņas bija nepieciešamas, lai turpmāk ministrijā lemtu par turpmāko mācību procesu cittautiešu skolās. — E.G. ).

— Ilgus gadus strādājot pedagoģiskajā presē, man bija iespēja iepazīties ar daudziem pašreizējiem valsts inspektoriem — Sarmīti Krastu, Modri Krieviņu, Māri Lapiņu un citiem. Atceros Modri Krieviņu kā lielisku skolotāju, Kuldīgas, pēc tam Cēsu rajona Tautas izglītības nodaļas vadītāju.

— Jā, bet mums jau ir arī citi pieredzējuši izglītības darbinieki — Jānis Gailis, Imants Melderis, Dzintra Zilberte. Galvenais, lai inspektoram būtu pieredze izglītības darbā. Mums bija vakantas inspektoru vietas. Izsludinājām konkursu. Pieteicās vairāki skolotāji.

— Tomēr inspektoram tik daudz “plecos likts”...

— Viņam vispirms jābūt godīgam, objektīvam, jāpalīdz risināt dažādas problēmas, arī nokārtot konfliktsituācijas.

— Vai šādu situāciju ir daudz? Vai ir arī vecāku sūdzības?

— Saņemam sūdzības par bērna neuzņemšanu skolā, par zināšanu neobjektīvu vērtēšanu, par izslēgšanu no skolas, tāpat par naudu, ko no vecākiem pieprasa kā mācību maksu. To nedrīkst prasīt, jo skolas finansē pašvaldības. Var lūgt ziedojumus kādam konkrētam pasākumam — cik nu vecāku “kabata” atļauj, bet nekas nedrīkst palikt neaprēķināts vai “sev paņemts”.

— 1991. gadā pieņemts Izglītības likums...

— Tas joprojām ir spēkā. Vai vajag sodīt, ja šis likums netiek pildīts? Nekāda atbildība nav noteikta. Kā ietekmēt vecākus, kas savus bērnus nesūta skolā? Ko turpmāk darīt ar privātskolotājiem, kuriem nav licence (to līdz šim piešķīra Latvijas Izglītības biedrība, bet šajā ziņā īstas sistēmas nav...). Turpmāk, cerams, par šo licenču piešķiršanu lems komisija, kas darbosies Izglītības un zinātnes ministrijā.

— Saeimā “iestrēdzis” jaunais izglītības likums. Iesniegts simtiem priekšlikumu.

— Jā, aptuveni septiņi simti priekšlikumu. Iespējams, paies ilgs laiks, kamēr pieņems jauno likumu. Mēs esam iesnieguši vairākus papildinājumus, piemēram, par obligāto izglītības iegūšanas vecuma palielināšanu, par obligātām skolas padomēm (valdēm) un citus.

— Kāda ir Izglītības valsts inspekcijas struktūra?

— Darbs inspekcijā tiek organizēts piecos novados (daļās) — Rīgā, Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē —, un katrai ir savs vadītājs — pieredzes bagāts valsts izglītības inspektors. Izglītības un zinātnes ministrs apstiprinājis Izglītības valsts inspekcijas nolikumu, kurā, balstoties uz Izglītības likumu, noteiktas tās funkcijas, uzdevumi, pienākumi un tiesības.

— Risināmo jautājumu loks inspekcijai ir ļoti plašs. Taču satrauc lielais mazgadīgo likumpārkāpēju skaits. Ko darīt? Droši vien šī jautājuma kārtošana nav tieši inspekcijas kompetencē. Un tomēr — kādas ir jūsu domas šajā sakarā, jo savulaik tika likvidētas speciālās skolas, kur uzturējās nepilngadīgie likumpārkāpēji.

— Tagad Alūksnes rajona Strautiņos izveidota mācību un pāraudzināšanas iestāde sodītajiem pusaudžiem. Skolas materiālās bāzes izveidošanai izlietots ļoti daudz naudas. Bet grūtāk atrisināma cita problēma, proti, kas ar šiem pusaudžiem nodarbosies. Tam īpaši sagatavotu speciālistu nav. Šie audzēkņi ir ne tikai jāmāca, viņiem nepieciešama pedagoģiska un psiholoģiska palīdzība, lai viņi spētu pievērsties godīgam dzīves ceļam. Vai to izdosies panākt ar šāda tipa iestādes pašreizējo palīdzību un nesagatavotu personālu... Skola nedrīkst būt armijas tipa iestāde. Pusaudžos jāattīsta iejūtīgas cilvēku savstarpējās attiecības, jārada priekšstats par normālu ģimenes dzīvi. Pretējā gadījumā viņi pēc aiziešanas no šīs skolas turpinās savu iepriekšējo dzīves veidu, nespēs iekļauties normālā sabiedrībā.

— Tik un tā — joprojām arī inspekcijas darbā uzmanības lokā ir skolotājs.

— Mācīšanas un audzināšanas procesā izšķirošais ir skolotājs. Nepalīdzēs pat vislabākās mācību grāmatas, tehniskie līdzekļi, ja skolotājs tos nepratīs izmantot. Svarīgākais ir pedagoga profesionālā sagatavotība, erudīcija, sirds siltums, iejūtība pret bērniem. Šobrīd par skolotājiem “iestājas” viena no lielākajām Latvijas arodbiedrībām — Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība. Bet vēl ir neaizsargāta liela iedzīvotāju daļa — vecāki un skolēni, kuri nav organizēti asociācijās vai citās sabiedriskajās organizācijās un savu viedokli organizēti nespēj aizstāvēt.

— Cik zinu, bija iecere veidot skolotāju un vecāku asociāciju, diemžēl šī iecere netika īstenota.

— Manuprāt, jāveido atsevišķa vecāku asociācija, kas rūpētos par savu un bērnu tiesību aizsardzību...

Saruna ar Zigfrīdu Grinpauku izvērtās ilga, jo viņš jau arī izgājis “dzīves” skolu, iekams kļuvis par Izglītības valsts inspekcijas vadītāju: bijis Tukuma rajona Zemgales vidusskolas direktors, šī rajona Skolu valdes priekšsēdētājs.

Mūsu tikšanās laikā viņš piebilda, ka reiz presē bijis raksts “Valsts inspektors — draugs vai ienaidnieks?” Domāju: “draugs” noteikti tad, kad jāpalīdz, “ienaidnieks” tad, kad jāvēršas pret atklātajām nelikumībām, ļaunprātību un nejēdzībām. Tāds jau inspekcijas un tās inspektoru darbs...

Visi, kas vēlas izteikt savus vērojumus par notikumiem izglītības iestādēs vai priekšlikumus par to, ko vajadzētu un ko nevajadzētu izglītības sistēmā, var zvanīt Izglītības valsts inspekcijas vadītājam pa tālr. 7222504 vai aiziet uz Vaļņu ielu 2, 614. kabinetu.

Dr. ped. Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespondente