Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Baltijas vienība - mūsu nemainīga stratēģija". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.02.1997., Nr. 46/47 (761/762) https://vestnesis.lv/ta/id/42201

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Baltijas vienība - mūsu nemainīga stratēģija" (turpinājums)

Vēl šajā numurā

13.02.1997., Nr. 46/47 (761/762)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Diplomātija

“Baltijas vienība — mūsu nemainīga stratēģija”

Rimants Karazija (Rimantas Karazija) , Lietuvas Republikas ārkārtējais unpilnvarotais vēstnieks Latvijā, — “Latvijas Vēstnesim”

Šajās dienās, sagaidot Lietuvas Republikas nacionālos svētkus — Neatkarības dienu —, ko mūsu kaimiņvalsts atzīmēs 16. februārī, “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris apciemoja Lietuvas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku mūsu valstī Rimantu Karaziju. Starp viņiem notika plaša un atklāta saruna, skarot arī pēdējā laikā Latvijas un Lietuvas presē daudz un dažādi komentētus abu valstu attiecību aspektus.

— Vēstnieka kungs, vispirms atļaujiet jūs no sirds apsveikt, sagaidot Lietuvas Neatkarības dienu, ko svinēsiet šo svētdien!

— Es jums sirsnīgi pateicos!

— Ko šie svētki nozīmē jūsu valstij, jūsu tautai un jums personiski?

— Vispirms es gribu uzsvērt, ka šajā datumā, 1918. gada 16. februārī, tika atjaunota Lietuvas neatkarība. Šajā datumā Lietuvas padome atjaunoja Lietuvas valstiskumu un vērsās pie pasaules lielvalstīm un savām kaimiņvalstīm, lūdzot Lietuvas valstiskuma atzīšanu. Ja ieskatāmies vēsturē, tad Zečpospolita — kopīgā Lietuvas un Polijas valsts — pastāvēja četrus gadsimtus. Šajā laikā bija gan mūsu valsts varenības pacēlumi, gan kritumi un iekšējas pretrunas gan starp mūsu pašu kņazistēm, gan starp Lietuvu un Poliju. Taču tā tomēr bija varena valsts. 1775. gadā notika šīs valsts trešā dalīšana. To savā starpā sadalīja Krievija, Austroungārija un Vācija. Mūsu valsts pārstāja pastāvēt. Lietuvas lielākā daļa tika pievienota Krievijai, daļa — Vācijai. Protams, tālāk bija ļoti skarbi okupācijas gadi. Mūsu tauta ļoti smagi pārcieta cariskās okupācijas laiku, kad lietuviešiem bija jācieš no daudziem aizliegumiem. Mums bija aizliegta sava rakstība, arī lietuviešu valodas mācīšana skolās. Bija arī pavisam dīvaini aizliegumi, piemēram, lietuviešiem nebija zemes pirmpirkšanas tiesību. Tikai pēc tam, kad krievi bija atteikušies pirkt attiecīgo zemes gabalu, to varēja pirkt lietuvieši. Laikā no 1775. līdz 1918. gadam mūsu tauta ne reizi vien sacēlās, taču visas šīs pretošanās izpausmes tika nežēlīgi apspiestas. Daudzi lietuviešu patrioti tika nogalināti, daudzus izsūtīja uz Sibīriju.

Ar lielu prieku, asarām acīs mūsu tauta uzņēma ziņu par Lietuvas valstiskuma atjaunošanu 1918. gadā. Taču tobrīd Lietuvā bija ārkārtīgi sarežģīta situācija, tāpat kā pie jums Latvijā. Lietuva bija okupēta, turklāt daļu mūsu zemes tajā laikā okupēja viena svešzemnieku armija, citu daļu atkal citi iekarotāji. Tūlīt pēc savas valsts neatkarības pasludināšanas mūsu tautai par to bija jācīnās ar šauteni rokās. Pirmie atkal neatkarīgās valsts soļi bija visai smagi un asiņaini. Bija jācīnās pret sarkano armiju, arī pret jums, latviešiem, pazīstamo landesvēru. Tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā visa valsts teritorija ir pārklāta ar mūsu brīvības cīnītāju kapiem. Šādas atdusas vietas var atrast jebkurā Lietuvas lauku kapsētā. Katrā ģimenē, katrā dzimtā kāds bija kritis par Lietuvas neatkarību. Tāpēc šī diena mums ir ārkārtīgi nozīmīga. Arī padomju okupācijas gados šie kapi bija labi apkopti. Un padomju okupācijas vara daudzās Lietuvas vietās pat neiedrošinājās iznīcināt brīvības cīnītājiem uzceltos pieminekļus. Es pats bieži eju uz kapiem un atceros, kā bērnībā mēs no skolas gājām kopt savu kritušo tautiešu kapus. Tas notika organizēti. Mazāko, tad vecāko klašu skolēni gāja kopt par Lietuvas neatkarību kritušo cīnītāju atdusas vietas. Protams, pirmie neatkarīgās Lietuvas gadi bija ļoti smagi arī ekonomiski. Bija iznīcināta Lietuvas rūpniecība, izpostīta lauksaimniecība. Visu vajadzēja atjaunot. Līdzīgi procesi notika arī neatkarīgajā Latvijas valstī. Abām mūsu tautām sava neatkarība bija jānosargā smagās cīņās. Lietuvā 16. februāri mēdz saukt arī par mūsu valstiskuma atjaunošanas dienu. Šo dienu mūsu tauta saglabāja sirdī arī visos turpmākajos smagajos vēstures pārbaudījumos. Es pats kā bērns pieredzēju padomju okupāciju Lietuvā, pēc tam vācu okupāciju.

Atceros sarežģītos pēckara gadus savā zemē. No 1945. līdz pat 1954. gadam Lietuvā norisinājās partizānu karš — varonīga un izmisīga lietuviešu nacionālo partizānu pretošanās padomju okupācijas režīmam. Šajā karā daudzi krita. Daudzi lietuvieši tika represēti un izsūtīti uz Sibīriju, arī vienkārši turot aizdomās par sakariem ar nacionālajiem partizāniem. Varu teikt, ka divās iepriekšējās paaudzēs pirms manis jaunie lietuvieši vai nu gāja bojā kaujās, vai arī emigrēja . Tās ir ļoti smagas lappuses mūsu tautas vēsturē. Es labi atceros, kā katrā Lietuvas apgabala vai pagasta centrā okupanti mēdza izstādīt nogalināto partizānu fotogrāfijas, arī kritušo patriotu līķus. Pēc tam viņi vēroja, kurš šos nogalinātos atpazīs — lai izrēķinātos arī ar tiem. Atceros, mēs, bērni, redzējām, kā kāda lietuviešu māte stāvēja pie sava dēla līķa, taču nekādi neizrādīja savas jūtas. Mēs visi vietējie zinājām, ka tur beigts guļ viņas dēls. Taču padomju okupanti to tā arī neuzzināja. Tas bija pavisam netālu no Latvijas robežas, rajona pilsētā Kupišķos.

Es esmu dzimis 1936. gadā un labi atceros šos asiņainos pēckara gadus. Nācās pārciest badu, salu, sabrukumu. Taču šos svētkus — 16. februāri — arī tajā smagajā laikā zināja katrs lietuvietis. Un, lai arī kā okupanti tos aizliedza un centās izdzēst no tautas atmiņas, mēs tos allaž atcerējāmies. Es divdesmit piecus gadus nostrādāju Kauņā, un šajā dienā allaž vairākās vietās pilsētā, neraugoties uz pastiprinātajiem okupantu modrības pasākumiem, tika izkārts Lietuvas nacionālais trīskrāsainais karogs, parasti to darīja jaunieši. Tas notika pastāvīgi. Dažkārt viņus arī noķēra un represēja. Taču šī parādība tomēr turpinājās. Mēs visi, ne tikai vecākā paaudze, bet arī lietuviešu jaunatne, padomju okupācijas gados zinājām gan savas himnas vārdus, gan savas zemes vēsturi. Mums, lietuviešiem, 16. februāris ir paši galvenie svētki. Tāpat kā jums, latviešiem, 18. novembris.

1990. gada 11. martā Lietuva jau otrreiz deklarēja sava valstiskuma atjaunošanu.

— Jā, tā bija. Šajā datumā mūsu parlaments pieņēma Deklarāciju par Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Mēs visi atkal bijām ļoti priecīgi par to. Tāpat kā Latvijā tolaik Tautas fronte, tā Lietuvas likteni savās rokās bija ņēmusi tautas kustība “Sajūdis”. Liela nozīme šajā laikā bija arī mūsu emigrācijai, kas īpaši liela ir ASV. Visus padomju okupācijas gadus Vašingtonā turpināja darboties neatkarīgās Lietuvas vēstniecība, lietuviešu emigranti izdeva avīzes, kas nokļuva arī Lietuvā. Emigrācijā tika izdota arī pilna apjoma enciklopēdija. Lietuviešu diaspora ASV un Kanādā kopā sasniedz miljonu cilvēku.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!