DIPLOMĀTIJA

“Baltijas vienība — mūsu nemainīga stratēģija”

Rimants Karazija, Lietuvas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Var teikt, ka vēsture mums deva unikālu iespēju, un mūsu tautas šo iespēju izmantoja. Taču mūsu valstis joprojām izjūt okupācijas gadu sekas. Cik būtiski tas ir Lietuvā?

— Protams, mums ir daudz grūtību, vispirms ekonomikā. Vajag pārkārtot visu ražošanu. Šajā procesā ir daudz zaudējumu, kļūdu, taču šis ir interesants laiks. Mums jāatceras, ka aiz muguras mums katram stāv mūsu nacionālā valsts.

— Latvijas prese daudz raksta par lielas iedzīvotāju daļas sociālajām problēmām, ko rada neatrisinātie ekonomiskie jautājumi. Daudzus cilvēkus pārņem depresija un vilšanās. Vai šādi procesi notiek arī Lietuvā? Un kuras ir lietuviešu aktuālākās problēmas?

— Es domāju, mums ir vienas un tās pašas problēmas. Vienīgi daži procesi ātrāk sākas pie jums, citi atkal pie mums. Šie pirmie neatkarības gadi abām mūsu valstīm ir grūti. Kā visā Baltijā. Gan Latvija, gan arī Lietuva pārdzīvoja banku krīzi. Arī pie mums nenokārtotās likumdošanas dēļ bija dažādas investīciju firmas, piemēram, tāda liela firma “Sekunda”, kas apkrāpa tūkstošiem cilvēku. Daudzi lietuvieši savu naudu jau pirms tam bija zaudējuši krājbankās. Daudzi turīgākie cilvēki, īpaši tie, kas bija strādājuši ārzemēs vai saņēmuši mantojumu no ārzemju radiem, vēl joprojām nav atguvuši savu naudu no “Vņešekonombankas”. Protams, tas viss ir ļoti pasliktinājis mūsu cilvēku ekonomisko situāciju. Daudzi cilvēki pie mums strādā nepilnu darba laiku. Pastāv tā sauktais slēptais bezdarbs. Kopumā pērn pie mums bija 6 procenti bezdarbnieku. Jaunu darbavietu radīšana ir ļoti aktuāla problēma. Pērn mūsu valsts kopprodukts pieauga par 3 procentiem. Tas jau ir cerīgs rādītājs. Inflācija Lietuvā ir tāda pati kā Latvijā. Būtībā Lietuvā ir vērojami tie paši pozitīvie un negatīvie procesi, kas Latvijā. Vidējā alga lielāka ir Latvijā. Vidējā pensija arī ir lielāka Latvijā — apmēram 70 dolāru. Pie mums Lietuvā — tikai 50 dolāru. Taču, paskatoties cenas, pārtikai tās joprojām ir zemākas Lietuvā. Kaut arī mūsu cenas aizvien vairāk tuvojas Latvijas līmenim. Taču pakalpojumu jomā, arī komunālie maksājumi Lietuvā ir lētāki. Ņemot visu to vērā, vidējais caurmēra iedzīvotājs, arī tā sauktais “vidējais” pensionārs Lietuvā un Latvijā dzīvo vienādi, ir līdzīgā situācijā, būtībā visai grūtos apstākļos. Protams, cilvēkiem ir dažādas ilūzijas. Daudzi mani paziņas Lietuvā saka: tur, Latvijā, cilvēki dzīvo daudz labāk. Savukārt mums te Rīgā, kad mēs ar sievu svētdienās staigājām pa tirgu iepirkdamies, nāk klāt latvieši un saka: kāpēc jūs, lietuvieši, iepērkaties mūsu tirgū? Pie mums taču viss tik dārgs! Pie jums Lietuvā ir daudz lētāk... Īsi sakot, cilvēkiem labāk liekas tur, kur viņu nav. Patiesībā situācija mūsu valstīs ir visai līdzīga.

— Kā jūs vērtējat mūsu zemju pašreizējos sakarus — visdažādākajos līmeņos?

— Starp mūsu zemēm arī agrāk bija cieši kontakti. Arī tagad daudzi lietuvieši brauc uz Latviju, latvieši uz Lietuvu. Statistika rāda, ka visvairāk valūtas Latvijā atstāj lietuvieši. Tāpat Lietuvā — latvieši. Taču cilvēki brauc ne vien iepirkties. Interesē arī kultūras dzīve, citi sakari. Mūsu cilvēki apbrīno straujo Rīgas un citu Latvijas pilsētu uzplaukumu. Es pats allaž priecājos, cik tīrs ir Rīgas centrs, cik mājīgi veidojas jūsu parki! Cik skaistas ir Latvijas mazās rajonu pilsētas! Tur gan ir mazāk moderno veikalu. Taču cik skaistas ir šīs pilsētas — Ogre, Cēsis, Sigulda, Valmiera, Kuldīga... Uzlabojas Latvijas ceļu stāvoklis. Tas viss rāda, ka jūsu valsts dzīvo. Kaut daudziem cilvēkiem gan galvenais ir, lai sāktu darboties rūpniecība, lai attīstītos lauksaimniecība. Un lai starp mūsu valstīm būtu laba sadarbība.

— Starp mūsu valstīm tomēr ir šāda būtiska atšķirība, ko bieži akcentē un savā ārpolitiskajā propagandā izmanto Krievija. Proti, demogrāfiskā situācija — iedzīvotāju nacionālais stāvoklis. Krievija atkal un atkal starptautiskos forumos nāk klajā ar apgalvojumiem par “cilvēka tiesību pārkāpumiem Igaunijā un Latvijā”, nekad šajā kontekstā neminot Lietuvu. Nerunājot par daudzkārt pierādīto šādu apgalvojumu nepamatotību, jāatzīmē tomēr objektīvs fakts — ļoti atšķirīgā demogrāfiskā situācija mūsu valstīs. Jums līdz ar to ir par vienu politisku un ekonomisku problēmu mazāk. Kā jūs Lietuvā reāli izjūtat šo atvieglojumu?

—Ziniet, bieži vien tomēr Krievija šajos apgalvojumos runā par Baltijas valstīm kopumā. Mūsu valstī dzīvo 80 procenti lietuviešu un 20 procenti cittautiešu. Starp viņiem ir daudz krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu, ebreju... Principā arī pie mums šī problēma pastāv. Taču Latvijā, protams, situācija ir atšķirīga. Jā, jums, protams, taisnība — mēs šajā aspektā esam daudz izdevīgākā situācijā. Lietuvā ir daudz vieglāk integrēt cittautiešus mūsu valsts sabiedrībā atbilstoši Eiropas standartiem. Mūsu valstī, piemēram, daudzi lietuviešu skolu pedagogi pāriet strādāt uz krievu skolam, lai lietuviešu valodā pasniegtu ne vien valsts valodu, bet mācītu arī citus priekšmetus. Jums Latvijā šāda pieeja ir grūti īstenojama. Jā, jūs patiešām esat sarežģītākā situācijā nekā mēs Lietuvā.

— Es ne velti šo jautājumu saistīju ar Krievijas centieniem atkal un atkal realizēt diferencētu pieeju mūsu valstīm. Taču Baltijas valstu vienotībai ir jāiztur ne šādi vien pārbaudījumi. Cik stipra, jūsuprāt, ir mūsu vienība?

— Es domāju, šī vienība, kaut arī pašlaik vērojamas dažas nebūtiskas pretrunu tendences, saglabāsies. Tai ir liela perspektīva. Tas ir noteikts gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski. Tam, ka mūsu tautas dzīvo tieši šeit, ir gan pozitīvi, gan arī negatīvi aspekti. Mēs atrodamies ne vien pasaules ekonomisko lielvaru ekonomisko interešu krustceļos, bet arī karu krustcelēs. Lietuvā pirms kara mūsu vēsturnieks un ģeogrāfs Kazis Pakštis visā nopietnībā izvirzīja priekšlikumu pārcelt lietuviešus no mūsu apdzīvotās zemes uz kādu citu pasaules reģionu, kur lietuvieši būtu mazāk apdraudēti.

— Visai utopiska teorija.

—Jā, utopiska. Taču savā laikā tā tika apspriesta visai nopietni. Protams, mūsu tautai lemts dzīvot šeit un nekur citur. Un tad nu ir ļoti svarīga kopīgā pleca sajūta ar mūsu kaimiņtautu. Šis princips mums ir jāattīsta. Tiesa, pēdējā laikā ir izskanējuši gan mūsu Seima priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa, gan mūsu ārlietu ministra Aļģirda Saudarga izteicieni, ka jāpārskata jēdziens “Baltijas vienība”. Kopenhāgenā ministrs Saudargs teica, ka Baltijas vienība ir “novecojis stereotips”. Taču šos vārdus nevar izraut no konteksta. Viss šajā pasaulē progresē un attīstās. Un jāņem vērā pašreizējā reālā situācija un visi svarīgākie politiskie un ekonomiskie jautājumi, vispirms mūsu interese iestāties Eiropas Savienībā un NATO, kas ir vitāli svarīga mūsu neatkarības, drošības un pastāvēšanas garantija. Šis gads būs izšķirošs attiecībā uz mūsu eventuālo iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Gada vidū beigsies starpvaldību konference, tad pēc sešiem gadiem jāsākas sarunām par jaunu valstu uzņemšanu.

— Būtībā jau tad mēs arī uzzināsim attieksmi pret mūsu valstīm.

— Jā, tieši tā. Mūsu ārlietu ministrs Saudargs par Eiropas Savienības paplašināšanu runāja savas oficiālās vizītes laikā Polijā. Viņš teica: mēs apsveiksim arī tādu situāciju, ja NATO nolems uzņemt vienu no trim Baltijas valstīm. Protams, pirmoreiz šāds pieņēmums izskanēja no Vācijas ārlietu ministra Kinkela mutes.

— Viņš to teica, kā piemēru minot Igauniju.

— Jā, Igauniju. Taču mums ir jāizjūt realitāte. Daudzi politiķi, arī latviešu, visai skeptiski raugās uz mūsu valstu izredzēm tikt uzņemtām Eiropas Savienībā un NATO. Šādi skeptiķi ir arī pie mums, ir Igaunijā. Tomēr mēs Lietuvā uzskatām, ka ir jāieklausās autoritatīvu politiķu vārdos. Patiešām, pastāv iespēja, ka sākumā tiks uzņemta viena no trim Baltijas valstīm. Ko darīt šādā situācijā? Prasīt, lai obligāti tiktu uzņemtas visas trīs Baltijas valstis vienā laikā? Izvirzīt principu — uzņemiet vai nu visas trīs valstis, vai nevienu! Vai mums būtu jāiestājas par šādu galēju vienotību? Manuprāt, tāda pieeja būtu naiva. To arī ar saviem vārdiem domāja gan Vītauts Landsberģis, gan Saudargs. Landsberģis runāja par to, ka rietumvalstis, protams, atceras arī 90. gadu sākumu, kad mūsu valstis dažādos termiņos deklarēja izstāšanos no Padomju Savienības, kad mēs dažādā laikā tikām uzņemti ANO, kad dažādas pasaules valstis mūs atzina dažādos datumos. Taču kopējie procesi pie mums bija līdzīgi, un pasaulē patiešām ir izveidojies it kā zināms stereotips, ka Baltijas valstis ir kāds īpašs gadījums. Un pret mums dažkārt izturas kā pret vienu vienotu veselumu. Taču patiesībā gan mūsu situācija ir līdzīga, un arī mūsu ekonomiskās attīstības līmenis ir visai līdzīgs. Taču ir arī atšķirīgas lietas. Mēs taču katra valsts savu ekonomiku attīstām patstāvīgi. Un nedaudz atšķirīgi ir arī mūsu attīstības tempi tajā vai citā aspektā. Un arī kārtot šo “brieduma” eksāmenu uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO katrai mūsu valstij nāksies atsevišķi, patstāvīgi. Un tad var būt liela nozīme dažādu aspektu kvantitatīvai un kvalitatīvai atšķirībai mūsu valstīs. ES “Balto grāmatu” taču katra mūsu valsts pilda atsevišķi. Un arī katra mūsu valsts tiks vērtēta atsevišķi. Es domāju, ja, teiksim, Latvija pirmā tiktu uzņemta Eiropas Savienībā, tad mēs, lietuvieši, par to, protams, izjustu skaudību. Taču tā būtu baltā skaudība. Un ir liela starpība starp balto un melno skaudību. Un tas arī būtu ļoti labs signāls pārējām divām vai vienai Baltijas valstij, ka arī tās var tikt uzņemtas pēc situācijas uzlabošanas konkrēti zināmā ekonomikas vai sociālā aspektā. Protams, šāda vienas Baltijas valsts uzņemšana Eiropas Savienībā būtu arī ļoti nopietns signāls, lai paātrinātu pārējo Baltijas valstu integrāciju ES.

— Uzņemtās valsts pārstāvji varētu būtiski veicināt pārējo Baltijas valstu integrāciju, jau no ES dalībvalsts pozīcijām. Tā teikt, paātrināt šo procesu “ no iekšienes”.

— Tieši tā! Darboties kā pārējo Baltijas valstu advokāts. Vai kā visa šī procesa katalizators. Tāpat tas varētu notikt arī NATO. Tā mēs uz šo lietu skatāmies Lietuvā. Lietuviešu politiķi pagaidām, līdz sarunu procesa sākumam, nav arī samierinājušies ar tādu pieeju, ka ir jāpagaida, jāsamierinās ar apziņu, ka pirmajā kārtā jau nu mūsu valsti neaicinās iestāties. Nē, ir jāstrādā aktīvi līdz pat pēdējam brīdim. Nezaudējot cerību līdz pēdējam. Jā, mums, Lietuvai, tagad pārmet, ka mēs īstenojam aktīvāku ekonomisko un politisko sadarbību ar Poliju. Mums ir parakstīti daudzi politiski un ekonomiski līgumi. Ar līgumiem ir atrisināti daudzi seni mūsu strīdi, daudzus līgumus ir gaidījusi gan lietuviešu, gan poļu tauta. Tagad sāk darboties līgums par brīvo tirdzniecību. Daudz mēs darām Lietuvas un Polijas robežas šķērsošanas atvieglošanai. Mums ir aktīvi kontakti ar Poliju arī sociālo jautājumu pilnveidošanā. Polijas teritorijā, īpaši Suvalku vojevodistē, pie robežas dzīvo daudzi lietuvieši, savukārt Lietuvā ir liela poļu kopiena. Taču nav vietā teikt, ka Lietuva dod priekšroku Polijai. Polija ir mūsu sens kaimiņš un liela kaimiņvalsts. Tad jau mums varētu pārmest arī labas kaimiņattiecības ar Baltkrieviju. Mēs esam delimitējuši un tagad demarķējam mūsu kopīgo robežu ar Baltkrieviju. Mēs arī lemjam sarežģītus jautājumus ar Krievijas anklāvu Kaļiņingradu — arī šeit mums ir gara un sarežģīta robeža. Tās ir kaimiņvalstu attiecības. Arī Latvija ir parafējusi brīvās tirdzniecības līgumu ar to pašu Poliju. Taču Lietuva Latvijai neizsaka šādus pārmetumus. Mūsu Baltijas vienotība pieļauj divpusīgas attiecības jautājumu risināšanā ar citām valstīm. Daudzu jautājumu risināšanā. Taču Lietuvas un Latvijas attiecības attīstās sekmīgi. Satikās mūsu premjeri un apsprieda gan ekonomiskos, gan politiskos jautājumus. Tika runāts par brīvās tirdzniecības līgumu, kas ir ļoti svarīgs integrācijas instruments, mums tam jāpievērš īpaša uzmanība. Lietuva nenoraida arī līgumu par Baltijas valstu muitas ūniju. Taču šim projektam jāpieiet ļoti reāli. Tam ir ļoti liels apjoms, vajadzīgas ļoti lielas investīcijas. Nav jau runa tikai par šo apzīmējumu “muitas ūnija”. Tās paredz daudzu sarežģītu operāciju pārkārtošanu. Lietuva iet uz to. Lietuvai pārmet mūsu premjerministra Gedimina Vagnora it kā skeptisko izteicienu par šo projektu. Taču viņš, balstoties uz attiecīgu informāciju, teica, ka šī muitas ūnija varētu būt izveidota tikai līdz nākamā gadsimta sākumam un ka tā laika ziņā varētu sakrist ar mūsu iestāšanos ES. Bet tas patiešām ir liels projekts. Noslēgt līgumu — tas nav īstais vārds attiecībā uz šo projektu. Lietuva nekādā ziņā nav pret Baltijas muitas ūniju. Gada beigās mēs pievienosimies “zaļās kartes” konvencijai. Tad mūsu kravas varēs ērtāk pārvietoties pāri mūsu valstu ārējām robežām. Domāju, mūsu parlamentu priekšsēdētāji satiksies un runās arī par šiem jautājumiem. Tāpat mūsu ārlietu ministri. Es domāju, nav pamata bažām, ka Lietuva atkāptos no Baltijas vienības.

— Var teikt, ka Baltijas vienība ir mūsu valstu kopējā stratēģija. Un šo stratēģiju nevar iespaidot konkrētas situācijas, kad kādā jautājumā saduras mūsu valstu ekonomiskās intereses.

— Jā, tieši tā tas arī ir.

— Un savukārt šīs mūsu valsts ekonomisko interešu sadursmes jau ir aplūkojamas pavisam citā plāksnē un lietišķā noskaņā. Te nu man, protams, jājautā jūsu viedoklis par Latvijas un Lietuvas domstarpībām par jūras robežu starp mūsu valstīm. Cik dziļa, jūsuprāt, ir šī problēma?

— Protams, mēs visi zinām, kā bija agrāk. Kaut arī daudz ko aizmirstam. Starp citu, dažkārt varbūt cilvēkam arī derētu šo to aizmirst. Protams, šis ir sāpīgs jautājums kā Lietuvai, tā Latvijai. Tas nav izlemjams vienā dienā. Atbildība milzīga. No brīža, kad šī robežlīnija būs novilkta, tā pastāvēs ne vien gadu desmitiem, bet gadu simtiem. Smagi ir uzņemties tādu atbildību. Un, protams, nav ko noliegt, šeit ir savas ekonomiskās intereses gan Lietuvai, gan Latvijai. Tas nekādā ziņā nav pretdabiski. Tā nu iekritis, ka šis nelaimīgais pleķītis ar naftu atrodas tieši tajā vietā, kur jānovelk jūras robežas līnija. Tagad Latvija ir precīzi pasludinājusi savu interešu zonu, noslēdzot licencētu līgumu ar AMOCO un OPAB. Tās ir spēcīgas, nopietnas firmas. Arī Lietuva pret potenciālajiem investētājiem izturas nopietni. Pagaidām šādi projekti ne Lietuvai, ne Latvijai pašām nav pa spēkam. Tas ir ļoti sarežģīts projekts — iegūt naftu jūrā. Lietuva pagājušā gada l3. oktobrī, pēc tam, kad Latvijas Saeima bija ratificējusi līgumu ar AMOCO un OPAB, ar prezidenta dekrētu pasludināja savu interešu zonu. Vienlaikus bija pateikts, ka Lietuvas interešu zona tāda būs līdz tam brīdim, kamēr nebūs sarunu ceļā noteikta jūras robeža. Tad iestājās zināms pieklusums. Tas bija objektīvs process — Lietuvā bija vēlēšanas, mainījās valdība. Tagad Lietuvas valdībā valda viedoklis, ka šo jautājumu ātri un efektīvi vajag atrisināt. Ka nevajag šo lietu vilkt garumā, izplūstot savstarpējos pārmetumos. Taču mums ir zināms arī pašreizējais stāvoklis Latvijā. Pašlaik tiek veidota jauna valdība. Domājams, ka drīzumā Šķēles kungs liks priekšā savu jauno valdību un ka to arī apstiprinās Saeima. Un ka drīz pēc tam tiks atsāktas mūsu sarunas. Lietuva jau ar notu ir ierosinājusi tikties delegāciju vadītājiem un saskaņot turpmāko rīcību. Pēc tam strādāt zināmā tempā. Kad būs izsmeltas delegāciju iespējas, piesaistīt ekspertus vai trešās valstis kā arbitrus. Ja arī tas nedos rezultātus, ja netiks panākta vienošanās, tad nāksies jautājumu lemt starptautiskā tiesā. Taču tas viss jādara attiecīgā tempā, lai jautājumu beidzot izlemtu.

— Starptautiskā tiesa — daudziem šis vārds var skanēt briesmīgi. Bet varbūt šis būtu pats racionālākais ceļš, lai bez liekām emocijām, bezkaislīgi un objektīvi izlemtu šo jautājumu? Lai netiktu radīta nervozitāte starp mūsu valstīm.

— Jā, tā tas būtu. Ja abas puses piekristu šādai tiesai. Protams, tāda tiesa prasītu zināmu naudas summu un ne jau mazu. Pašiem šo jautājumu atrisināt būtu lētāk. Taču, ja četrus gadus risinām un nevaram atrisināt — vai tas ir lēti?

— Velkot problēmu garumā, mēs arī attālinām brīdi, kad šīs naftas atradnes varētu sākt dot peļņu.

— Jā. Un rodas arī citi zaudējumi. Šī problēma skar arī zvejniecības zonas. Tas viss maksā naudu. Arī eksperti nestrādās par velti. Vārdu sakot, ar šo problēmu beidzot jātiek galā, tā jāatrisina. Lietuvas puse tam ir gatava. Vēl gan nav apstiprināts viss Lietuvas delegācijas sastāvs, taču uz mums jāgaida nebūs. Jāsaskaņo arī pirmajā tikšanās reizē risināmie jautājumi: aicināsim arī citu valstu ekspertus vai ne, vēl daudzi citi jautājumi. Arī — pēc kādas jūras tiesību konvencijas vadīties utt. — tas viss jāsaskaņo. Taču, visus šos jautājumus lemjot, jāvirzās uz priekšu zināmā tempā. Nevis tikai sastapties un konstatēt, ka “nav rezultāta”, “nav rezultāta”... Sarunas rit jau četrus gadus. Tas ir ilgs laiks!

— Taču šī problēma, kaut smaga, nevar un nedrīkst atstāt iespaidu uz Baltijas valstu stratēģisko vienotību.

— Protams. Un te ir vēl viens svarīgs aspekts: mēs kopīgi tiecamies uz Eiropu — gribam iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Ja šī jūras robežas problēma tiks sekmīgi atrisināta — tas būs labs signāls mūsu uzņemšanai Eiropas struktūrās. Eiropas Savienības valstu starpā tāpat pastāv neatrisinātas robežproblēmas. Taču viena lieta ir ES dalībvalstu problēmas. Otra — Eiropas Savienība nav ieinteresēta palielināt dalībvalstu skaitu ar valstīm, kuras jau ienāktu savienībā ar savām savstarpējām problēmām.

— Citiem vārdiem, Eiropas Savienība negrib jaunas problēmas.

— Tiešām tā! Mums tas ir jāņem mērā. Turklāt Latvijai vēl stāv priekšā robežlīguma parakstīšana ar Krieviju. Lietuvai un Igaunijai arī šāds līgums vēl nav parakstīts. Citiem vārdiem, Baltijas valstu robeža ar Krieviju — pa visu perimetru — nav juridiski fiksēta.

— Jā, un mūsu robežproblēmas atrisināšana varētu būt labs paraugs arī šajā virzienā.

— Problēma ir sarežģīta. Taču manos vērojumos “lāča pakalpojumu” te visai bieži vēl izdara privātā prese, situāciju piedevām dramatizējot.

— Jā, protams, protams! Piemēram, presē parādījās dramatiska ziņa, ka Lietuva gatavojas atsaukt savu vēstnieku. Tagad nu jājautā, kā tur īstenībā bija.

— Es jums, Ūdra kungs, pateikšu pavisam konkrēti: 1995. gada 1. novembrī, pēc tam, kad Latvija 31. oktobrī bija parakstījusi līgumu ar AMOCO un OPAB, mana valdība izsauca mani uz konsultācijām Viļņā.

— Starp vēstnieka izsaukšanu uz konsultācijām un atsaukšanu ir liela starpība.

— Protams. Situācija toreiz tiešām bija jauna un sarežģīta, un mums Viļņā daudz ko vajadzēja precizēt. Diemžēl prese bieži šīs lietas jauc un sarežģī situāciju. Dažkārt mums arī pārmet — kas tās esot par dīvainām attiecībām, ka Lietuva sūta Latvijai notas — un otrādi. Bet kā gan citādi lai mēs uzturētu starpvalstu attiecības? Tas vajadzīgs gan vēsturei, gan konkrētībai. Ne jau vienmēr var zvanīt pa telefonu. Svarīgākajos jautājumos ir jāievēro valsts attiecību līmenis.

— Vēl pavisam nesen, kad starp Latviju un Igauniju pastāvēja atšķirīgi viedokļi par mūsu jūras robežu, presē sāka jau rakstīt par “reņģu karu”.

— Jā, pie mums arī ir tādi žurnālisti, kas jebkurā atšķirīgu viedokļu gadījumā gandrīz vai sāk salīdzināt karavīru un ieroču skaitu abās valstīs. Protams, tas traucē normālam diplomātu un politiķu darbam. Bet mēs jau, atklāti sakot, šādas publikācijas neņemam nopietni.

— Vai šīs domstarpības starp mūsu valstīm konkrētajā jautājumā ir kaut kā iespaidojušas lietuviešu attieksmi pret latviešiem un Latviju?

— Nepārprotami varu jums apgalvot — nē. Protams, paziņas un kolēģi man kā vēstniekam jautā, kā šis jautājums risinās. Taču runāt par kādu naidīgumu, par nelabvēlīgiem izteicieniem pret latviešiem — nekādā ziņā, ne mazākā mērā. Starp citu, arī no latviešiem Rīgā es neesmu jutis ne mazāko nedraudzīgumu. Politiķu runās, protams, pazib kādi skaļi izteikumi. Un tie, protams, rod kādu atbalsi, turklāt nevajadzīgu atbalsi cilvēkos. Tāda ir dzīve. Taču tas viss nekādā ziņā nepasliktina attiecības starp mūsu tautām.

— Paldies Dievam, arī mani vērojumi ir tādi paši. Atļaujiet vēlreiz apsveikt jūs un visu lietuviešu tautu jūsu skaistajos svētkos — Lietuvas Neatkarības dienā!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors