Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Satversme - Latvijas Republikas konstitucionālais pamats. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.02.1997., Nr. 48 (763) https://vestnesis.lv/ta/id/42221

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Sludinājumi. Notāru, tiesu ziņas. Konkursi

Vēl šajā numurā

14.02.1997., Nr. 48 (763)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Satversme —Latvijas Republikas konstitucionālais pamats

Dr. phil. Zigurds Mikainis, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Šā gada 15. februārī aprit 75 gadi, kopš tika pieņemta Latvijas Republikas pirmā, vienīgā un pilnā spēkā esošā Satversme (konstitucionālais pamatlikums). Latvijas Republikas Satversme ir vecākā visā Austrumeiropā un viena no vecākajām konstitūcijām pasaulē.

Demokrātiskas valsts konstitūcijas nozīmi pirmām kārtām nosaka tās spēja ilglaicīgi kalpot brīvībai un taisnībai — nostiprināt un garantēt cilvēka pamattiesības, demokrātiski sakārtot valsts varas sistēmu un noregulēt taisnīgas un stingras tiesas spriešanu. Konstitūciju dzīvotspējai un aktualitātei ilgākā laika posmā nav cita svarīgāka pamata. Rodas jautājums — cik un kā tas skar un attiecas arī uz Latvijas Republikas Satversmi? Nepārprotamas atbildes uz šo jautājumu nav. Viedokļu spektrs svārstās diapazonā no spilgti baltas līdz pavisam tumšai krāsai.

Neapšaubāms tomēr ir fakts, ka Satversme šodien darbojas pilnā apjomā, ir spēkā reālajā ikdienas dzīvē kā augstākais ar juridisku spēku apveltītais dokuments. Un tāpēc arī šī dokumenta pieņemšanas datums ir bijis un būs nozīmīgs Latvijas demokrātiskā valstiskuma vēsturē un nepārprotami ir pelnījis pienācīgu atceri un cieņu.

Stājoties pie Satversmes teksta izstrādāšanas, Latvijas Satversmes sapulcei bija jāīsteno divi lieli uzdevumi. Pirmais — jākonstituē Latvija kā nacionāla valsts, konstitucionāli jānodrošina Latvijas tautas suverenitātes principa praktiskā īstenošana. Otrais — konstitucionāli jānosaka un jāgarantē cilvēka un pilsoņa tiesību un pienākumu pamatnoteikumi. Satversmes sapulcei bija uzticēta Satversmes vara, valsts varas konstituējošās funkcijas īstenošana.

Pirmo uzdevumu Satversmes sapulce godam izpildīja. Tas vainagojās 1922. gada 15. februārī — galīgajā redakcijā tika pieņemta Satversmes pirmā daļa par valsts iekārtas un vēlēšanu tiesību pamatiem.

Pienācīgas uzmanības vērti šodien ir auglīgie kompromisu meklējumi ilgās un dramatiskās debatēs, pārbaudītu parlamentārās darbības tradīciju lietojums Satversmes projekta izstrādāšanas komisijas un apakškomisiju sēdēs, kā arī pašas Satversmes sapulces plenārsēdēs.

Pirmās daļas projekta izstrādi jūtami atviegloja “Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā” paustās atziņas, kā arī pašas Satversmes sapulces pieņemtie pagaidu dokumenti — “Deklarācija par Latvijas valsti” un “Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi”.

Satversmes pirmās daļas struktūrā un saturā ir rūpīgi iestrādāti modernā konstitucionālisma pamatprincipi, uz kuriem balstās nacionālas un tiesiskas valsts un parlamentārās demokrātijas modeļi.

Satversme un parlamentārais režīms strikti formulēts kā demokrātisks un republikānisks (1. pants). Tādējādi akcentēta radikāla sakaru saraušana ar pagātnes un tagadnes autoritārajām un totalitārajām tradīcijām. Īpaši izcelts tautvaldības princips un pilsoņa tiesības.

Satversme tika pieņemta kā izteikti spēcīgas likumdošanas varas konstitūcija, kurā parlamentārais režīms līdzinās angļu Vestminsteres modelim. Saeima ievēlē Valsts prezidentu, izsaka uzticību Ministru kabinetam un kontrolē tā darbību. Saeimas deputāti ir atbildīgi par Ministru kabinetu kopumā un katru ministru atsevišķi. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents, bet Ministru kabinets sāk darbību tikai pēc Saeimas uzticības saņemšanas. Satversme paredz tautai plašas iespējas tieši piedalīties likumdošanā un pat konfliktu izšķiršanā starp varām. Satversme paredz Ministru kabinetam deleģētas likumdošanas tiesības laikā starp Saeimas sesijām, ja to prasa neatliekama vajadzība.

Satversmē nostiprināta neatkarīga tiesu vara. Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami.

Valsts varas realizēšanā piedalās arī neatkarīga un koleģiāla rakstura Valsts kontrole.

Otrais Satversmes sapulces uzdevums palika līdz galam nepabeigts. Formāli to apliecina 1922. gada 5. aprīļa trešā lasījuma un balsojuma rezultāts par Satversmes otro daļu “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” — likumprojekts neiegūst nepieciešamo balsu skaitu un tiek noraidīts.

Līdz pat šim laikam tiek meklēti šī fakta cēloņi. Parasti to saista ar nejaušībām apstākļu sakritībā, ar politiskiem apsvērumiem, kompromisu neiespējamību, parlamentārisma pieredzes trūkumu, Satversmes pirmās un otrās daļas pretrunīgumu un citiem apstākļiem. Daļēji tam var piekrist, taču, manuprāt, vērā ņemami ir arī citi līdz šim pienācīgi neuzrādīti un neiztirzāti faktori.

Vislielāko vēsturnieku neizpratni izraisa jautājums — kāpēc tā pati Satversmes sapulce vai arī pirmā, otrā, trešā Saeima necentās pabeigt iesākto darbu līdz galam? Vēl jo vairāk tāpēc, ka atsevišķi Satversmes projekta teksta autori pirms neveiksmīgā balsojuma atzina otrās daļas principiālo nozīmi. Satversmes sapulces deputāts A. Kuršinskis (A. Kurcijs) otrās daļas pieņemšanas laikā pārstāvēja komisijas viedokli un uzsvēra, ka “otrā daļa dos pirmajai to demokrātisko saturu, bez kura Satversme zaudētu savu nozīmi”1.

Manuprāt, dīvainās vienaldzības pamatā par Satversmes otrās daļas likteni bija ne tik daudz politiskie un citi apsvērumi, cik pats šis konstitucionālo tiesību institūts, tā teorētiskās attīstības pakāpe un lietojums citu demokrātisko valstu konstitucionālajā praksē. Salīdzinājumā ar Satversmes pirmo daļu, kuras projekta principu un institūtu izstrādes gaitā komisijas locekļiem bija plašas iespējas iepazīties ar citu valstu konstitucionālo iekārtu veidošanas pieredzi un konstitucionālajiem noteikumiem, otrās daļas problemātika tādu iespēju nedeva. Noteikti jāņem vērā arī tas, ka līdz Otrā pasaules kara beigām cilvēktiesībām (bieži vien skaidri nenorobežojot tās no pilsoņu tiesībām), to garantēšanai un iedzīvināšanai bija tikai nacionāls, ne starptautisks raksturs. Cilvēku un pilsoņu tiesības bija gandrīz tikai nacionālo valstu iekšēja problēma, kuru katra valsts varēja risināt bez starptautisko standartu un organizāciju palīdzības.

XX gs. sākumā un pirmajā pusē demokrātisko valstu praksē bija pazīstami divi cilvēktiesību konstitucionālās nostiprināšanas veidi. Pirmais — izstrādājot speciālas tiesību deklarācijas un iekļaujot tās konstitūciju tekstos. Klasisks piemērs te ir ASV un Francija. (Pateicoties tam, pašreiz cilvēka pamattiesību institūts Francijā pēc sava tiesiskā statusa pacelts pat virs konstitucionālo tiesību ranga.) Otrs cilvēktiesību garantēšanas veids bija pazīstams Anglijā, kur lēnas un smagas vēsturiskas evolūcijas ceļā cilvēktiesības izveidojās kā faktu juridiska nostiprināšana. Te pat nelietoja tādus formulējumus kā cilvēka un pilsoņa tiesības. Toties fiksētās faktu tiesības ir stabili nodrošinātas ar tiesas (zvērināto) varas autoritāti un spēku. Satversmes otrās daļas projekta autori nokļuva strupceļā, mēģinot atrast kompromisu starp šo abu minēto tiesību veidu īpatnībām un atšķirībām.

Satversmes otrās daļas projekts ieguva 17 tēzes no franču 1789. gada deklarācijas par cilvēka un pilsoņa tiesībām, taču pilnībā izvairījās no deklarācijas tēzēm par šo tiesību avotu, dabisko un neatņemamo raksturu un lomu vispārējo konstitucionālo principu nostiprināšanā. Franči vairāk nekā latvieši bija baidījušies no iepriekšējās despotiskās valsts varas recidīviem, tāpēc viņu deklarācijas saturs bija tik radikāls. Līdzīga deklarācija, tikai ar mērenāku raksturu, no kuras franči savulaik aizguva savas deklarācijas pamatsaturu, jau iepriekš bija izstrādāta ASV.

Satversmes otrās daļas projektā, kas bija attālināts no cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijas klasiskā veidola, pienācīgu atspoguļojumu nebija guvis arī pozitīvo tiesību nostiprinājums un nodrošinājums ar tiesas varas garantijām.

Tāpēc principā pareizi bija apgalvojumi, ka Satversmes otrās daļas projektā ir “ļoti daudz pelavu un pārāk maz graudu” un ka tā “bez tukšas solīšanas neko nedod”2.

Trūka arī mobilizējošas deklarācijas ietekmes spēka, tātad gan Satversmes sapulces, gan vairāku Saeimu deputāti šāda rakstura dokumentā nespēja saskatīt iekšēju paliekošu vērtību un tāpēc vienaldzīgi izturējās pret tādas daļas iekļaušanu Satversmē. Turklāt ietekmīgās pozitīvo tiesību doktrīnas iespaidā veidojās arī nosliece cilvēka un pilsoņa tiesību problemas risināt angļu manierē — parasto likumu ietvaros. Tika pieņemti likumi par presi, izglītību, baznīcu, sapulcēm, biedrībām un savienībām, politiskajām organizācijām, nacionālajām minoritātēm. Šajos likumos tika sasniegts un dažviet pat pārsniegts tā laika demokrātiskajās valstīs esošais cilvēka un pilsoņa tiesību regulējuma līmenis.

Zīmīgas ir K. Celma atziņas rakstā “Mūsu satversme”, kas veltīts LR Satversmes pieņemšanas 10. gadadienai: “Salīdzinot ar citu valstu jaunāko laiku konstitūcijām — mūsu Satversmes likums izskatās diezgan vienpusīgs — jo trūkst parasto principiālo pantu par skolu, baznīcu, darba tiesībām, saimnieciskās iekārtas pamatprincipiem un citiem svarīgiem jautājumiem. Protams, šādu deklaratīvu pantu trūkums.. ir vairāk formālas dabas nepilnība.”3

Tātad cilvēka tiesību konstitucionālās aizsardzības loma un nozīme paliek līdz galam neizprasta. Tautas nobalsošanas un tiešas demokrātijas institūti to neatsver. Tas izpaužas pat Latviešu konversācijas vārdnīcas autoru atziņās, kur norādīts, ka jēdzienam “cilvēka tiesības” vairs ir tikai “vēsturiska nozīme”4.

Viss iepriekš minētais apliecina to, cik aktuāla nozīme pašlaik ir Latvijas Republikas Satversmes papildināšanai ar mūsdienīgu cilvēka pamattiesību daļu, kurā atspoguļotos starptautiskos dokumentos fiksēti standarti cilvēktiesību jomā. Šis darbs ir jau sācies.

1 Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas, 1922, 4. lpp.

2 Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas, 1922, 4. lpp.

3 “Brīvā Zeme”, 1932., 18. februāris, nr. 38.

4 Latviešu konversācijas vārdnīca. 1928.—1929., 2. sēj., 3751.

Latvijas Satversmes Sapulces svinīgais atklāšanas akts 1920.gada 1.maijā. Centrā — prezidents Jānis Čakste.

Arhīva foto

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!