informācija

Ceļā uz lielajiem Dziesmu svētkiem

Nākamgad apritēs 125 gadi kopš 1873. gada pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, kas piešķīra konkrētus apveidus mūsu tautas mūžsenajām dziedāšanas tradīcijām, palīdzēja latviešiem sevi apzināties kā tautu, kā valsti. Dziesmu svētki palīdzēja mums izdzīvot, nodrošināja tautas mākslas pastāvēšanu un attīstību.

Trešās atmodas laikā svētki ir iegājuši tradicionālajā piecu gadu ciklā, tāpēc nākamie — XXII Vispārējie latviešu dziesmu un XII deju svētki — notiks 1998. gadā no 28. jūnija līdz 5. jūlijam. Ministru kabineta lēmums par XXII Vispārējo latviešu dziesmu un XII deju svētkus sarīkošanu oficiāli deklarē valdības pozitīvo attieksmi pret tautas mākslu, netieši rosinot pašvaldības vairāk atbalstīt tautas mākslas kolektīvu darbību. Galvenie pasākumi laika posmam līdz Dziesmu un Deju svētkiem ir saskaņoti ar to organizatoriem novados. Ņemot vērā noteiktos atlases kritērijus, kā arī pieskaitot ārzemju latviešu korus un deju kopas, prognozējamais dalībnieku skaits ir apmēram 30 tūkstoši.

Organizējot Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus 1998. gadā, Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Emīļa Melngaiļa Tautas mākslas centrs un Latvijas Dziesmu svētku fonds paredz iespējamās ar šī valstiski svarīgā pasākuma organizēšanu saistītās finansiālās grūtības. Viens no galvenajiem svētku organizatoru mērķiem ir panākt, lai svētki materiāli un finansiāli būtu pieejami plašām tautas masām.

Dziesmu svētku ieskaņu koncerts, kas 24. janvārī notika Lielajā ģildē, pulcināja gan uzņēmējus un baņķierus, gan Saeimas deputātus un valdības locekļus. Viņi tika iepazīstināti ar Tautas mākslas centra ekonomiski konsultatīvās daļas ekspertu un Dziesmu svētku fonda izstrādāto ekonomisko koncepciju, kas starp kultūru un uzņēmējiem paredz veidot savstarpēji izdevīgas partnerattiecības. Tā, svarīgas funkcijas paredzētas Dziesmu svētku emblēmai. To gluži kā preču zīmi varēs lietot tikai tie uzņēmumi, kas materiāli atbalstīs Dziesmu svētku sarīkošanu. Savukārt lielā pašdarbnieku saime un viņu radu un draugu pulks pirks preces ar šo uzlīmi.

Par XXII Dziesmu svētku emblēmu stāsta svētku galvenais mākslinieks Ivars Mailītis: “No darbiem, kas bija iesniegti konkursam, žūrijas uzmanību piesaistīja Andreja Apiņa veidotā emblēma. Tā asociējās ar latviešu pūra lādi — simbolu, mūsu tautas garīgo un tikumisko vērtību glabātavu. Šīs vērtības nekad nenoveco, to nekad nevar būt par daudz, tās vienmēr jāatjauno un jāpapildina. Arī šī emblēma ir atvērta tālākai attīstībai, ar Raiņa Spīdolas domu — “Mainies uz augšu!” Andreja Apiņa domas par savu darbu: “Kāpēc tieši pūra lāde? Tāpēc, ka mūsu klētis ar senajiem tautastērpiem un darbarīkiem ir krietni patukšotas un daļēji pazaudētas arī mūsu tautas tikumiskās vērtības. Pūra lādes vidū latvju rakstu motīvs — Ritenis, Saule — simbolizē kustību, laika ritumu. Tajā ietverti vieni no visskaistākajiem, latvietim vistuvākajiem svētkiem — Jāņi: ar Līgo nakts tumši zilo dzidrumu, ar spožajām jāņugunīm. Un turpat arī Dziesmu svētki, kas pēc tiem seko.” Man šīs emblēmas veidols asociējas ar Māra Čaklā dzejoļa rindām:

“Tās ir mierīgas Jāņu ugunis.

Tās ir tautas acis, kas spīd.”

Par to varam lasīt žurnāla “Dziesmus svētki” 1997. gada 1. numurā, kura bagātīgo teksutālo un vizuālo saturu atzinīgi novērtēja arī Ieskaņu koncerta dalībnieki. Mūsu lasītājiem piedāvājam citātus no Misiņa bibliotēkas galvenās bibliotekāres Velgas Kinces publikācijas, kuras moto ir Ata Kronvalda rindas: “Lai varētum saviem bērnu bērniem stāstīt patiesīgas ziņas par Latviešu pirmiem vispārīgiem dziedāšanas svētkiem...” Interesantas ziņas un sakarības autore atklājusi, izskatot svētku piemiņas krājumu, nošu grāmatiņu un kora dziedātāju sarakstus. Tā, par katru dziedāšanas biedrību sniegtas tādas ziņas kā dibināšanas laiks, kora vadoņa vārds un pamatnodarbošanās, biedru skaits (dziedošo un “kluso”) un “strāpes” maksa par mēģinājumu nokavēšanu. Piemēram, Vecpiebalgā bijuši 47 dziedošie un 183 (!) “klusie” biedri, kuru vidū — arī brāļi Kaudzītes. Turpretim Lielvārdē “kluso” biedru nav bijis. Pirmo basu te dziedājis Miķelis Krogzemis jeb Auseklis. Pāršķirstot preses izdevumus, autore pievērsusi uzmanību “Mājas Viesim”, kas koriem aktuālos jautājumus skaidro īpašā veidā: kāds gudrs vīrs Caunītis no Rīgas raksta vēstules lauciniekam Dravniekam: “Tu vaicā, vai veči pie dziedāšanas arī tiks pielaisti. Kad tie mācījušies un dziedāt māk, kāpēc tad ne?” Caunītis pamāca, ka vajag “dziedātājus vezdamiem” zirgu pajūgiem kādu uzraugu, kas tos aizgādātu pa svētku laiku 10–20 verstis no Rīgas, jo tā būšot lētāk.

Ļoti saprotami tiek skaidrots svētku izvēles laiks — no 26. līdz 29. jūnijam —, ko ir nosprieduši zemkopji un dziedāšanas vadoņi: “Vienkārt, ir ap šo laiku tas jaukākais laiks cerējams un otrukārt šīs dienas krīt starp sūdu vedamu laiku un siena pļaušanu.” Turklāt arī skolotāji no skolām ir brīvi.

Citā vēstulē tiek pieteikts svētku laikā turēties pie sava kora vadoņa, citādi var noklīst. Vairākkārt laucinieki brīdināti no zagļiem, žulikiem un krāpniekiem, sniedzot arī viņiem raksturīgu portretu — veikli zeļļi ar ūsiņām, melnos svārkos, melnās cepurēs. “Vajag vienmēr ar aizkņopētiem svārkiem staigāt,” Caunītis pamāca Dravnieku.

Jānovēl, lai šis saturīgais žurnāls nonāktu līdz katram dejotājam, dziedātājam un svētku gaidītājam. No pirmā numura — ieskats Rūtas Paulas veltījumā profesoram Leonīdam Vīgneram. No Maestro stāstiem: “Mūsu tautas garīgā kultūra — tas ir dzīvinošais, jo vienmēr pirmajā vietā būs garīgais, un tikai pēc tam — laicīgais.

Reizēm neizprotami spriež: kas nu tur liels — tautasdziesma! Taču tajā ietverts mūsu tautas garīgais potenciāls, kas krājies simtiem gadu, tajā ieprogrammēts viss — dīgļi daiļdziedāšanai, dzejai, dainošanai. Mēs par maz lietojam vārdu Daina, — taču tieši dainojums ir izšķirošais, tālākejošais. (..)

Šajā lietā ārkārtīgi jāiedziļinās, — kā Melngailis to darīja. Bet kur būs kaut kā garāmejot, — tur nekā nebūs. Iedziļinoties mēs simtreiz vairāk sapratīsim tautasdziesmu vērtību, — tā taču ir mūsu bagātība, vienīgā, pirmā. Agrāk tas bija neapzināts kultūras jautājums, tautasdziesmu ar godbijību dziedāja. Toreiz tā bija visa kultūra, — patlaban tautas māksla ir tikai kultūras neliela daļa.”

No stāstiem par Maestro: “Man ir bijusi laime piedzīvot Maestro muzikālās izpausmes augstākos mirkļus, kad profesionālisms pāraug izcilā mākslā, kas vairs nepakļaujas kādiem kritiskiem vērtējumiem. Viņa erudītās personības zīmogs daudz kam uzspiedis savas muzikālās domāšanas patiesību.” — diriģents Sigvards Kļava.

Darba procesā — īpaši pret jaunajiem mūziķiem — viņš bija prasīgs, reizēm pat nikns, tos kārtīgi dresēja, taču viņam bija viena laba īpašība: ja viņš mēģinājuma laikā bija mūziķi kārtīgi nomocījis, tad starpbrīdī tam uzsita uz pleca un teica: “Nu redzi, kā iznāca, ko es iztaisīju!” — Arvīds Klišāns — mežradznieks.

Līdz svētkiem vēl pusotra gada, bet jau šovasar — Tautas mūzikas svētki, novadu Deju svētki, un Starptautiskais folklora festivāls "Baltica'97".

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore