REFERĀTI, RUNAS

JĀNIS KRASTIŅŠ, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis:

Latvijas jūgendstils Eiropas kontekstā

Jūgendstils ar savu tēlainību, noskaņu, mākslinieciskumu un izteiksmes spēku ir viena no spilgtākajām parādībām 20.gs. mākslā. Nepieredzēti īsā laikā tas iekaroja gandrīz visu Eiropu un atsevišķās vietās spoži uzzibsnīja arī citur pasaulē. Tas bija 19.gs.nogales un 20.gs. sākuma stils, kas iemiesojās faktiski visās vizuālajās mākslās - grafikā, glezniecībā, lietišķajā mākslā, arhitektūrā.

Vēsturē reti kurš stils ir bijis tik visaptverošs. Jūgenstila formu valoda atrodama gan tālaika ēku fasādēs, iekštelpu apdarē, būvgaldniecības izstrādājumos, apkalumos, vitrāžās un metālkalumos, gan mēbelēs, traukos, galda piederumos, gaismekļos, apģērbos, plakātos, reklāmās, etiķetēs, grāmatu noformējumā, burtos utt.

Jūgendstils bija konceptuāli antihistorisks. Tas radās kā reakcija pret akadēmisko, uz iepriekšējo vēsturisko stilu formu valodu balstīto 19.gadsimta eklektisma stilu. Jūgendstilam raksturīgo izteiksmes līdzekļu klāstu visvairāk pazīst pēc īpatnējiem ornamentiem - liekti saspriegtu līniju pinumiem, apļu, kvadrātu un citu ģeometrisku figūru kārtojumiem, augu motīvu savijumiem, smejošiem vai arī drūmās grimasēs muti pavērušiem viepļiem ar gariem, plīvojošiem matiem, gulbjiem, pāviem un vēl daudz kā vārdos grūti aprakstāma, ko tālaika arhitektūrā, iespieddarbu vinjetēs, mēbeļu rotājumos, audumu rakstos un visdažādāko ikdienā lietojamo priekšmetu veidolā uzbūra tālaika mākslinieku neizsmeļamā izdoma un radošā varēšana. Taču jūgendstils nebija vienīgi līniju un ornamentu māksla. Tā būtība bija daudz plašāka un dziļāka. Jūgendstils bija strukturāls stils, kas lielu uzmanību pievērsa lietderībai un izteiksmes līdzekļu mērķtiecībai.

Visuzskatamāk jūgendstila būtība izpaužas būvmākslā. 19.gadsimta eklektisma aplikatīvo, uz iepriekšējo vēsturisko stilu formu valodu reproducēšanu balstīto principu, kas faktiski bija pamatā arī visiem pārējiem jauno laiku stiliem - renesansei, barokam, klasicismam - jūgendstils nomainīja ar pilnīgi citu radošo paņēmienu. Jūgendstila metode ir celtnes materiāli tehniskās substances - būvprogrammas un tai atbilstoša ērta telpiskā plānojuma, kā arī izmantoto materiālu un konstrukciju - mākslinieciski izteiksmīgs atveidojums būves veidolā. Citiem vārdiem - utilitāri lietišķā pārvēršana skaistajā. “Forma seko funkcijai” - tas ir jūgendstila lozungs, ko jau 19.gs. nogalē formulēja Čikāgas arhitekts L.Salivens. Iepriekšējās sistēmas māksliniecisko metodi - it kā no ārpuses uz iekšpusi - jūgendstils līdz ar to aizvietoja ar pretējo - no iekšpuses uz ārpusi. Tas ir stils, ar kuru sākās visa mūsdienu stilu sistēma.

Mūsdienu modernā arhitektūra vairāk gan saistās ar priekšstatu par gludām un “tīrām” formām, ja vien nerunā par radikālākajiem postmoderna strāvojumiem vai 20.gadsimtā vairākkārt atdzimušajiem, klasiskajā arhitektūrā sakņotajiem neoeklektisma izpaudumiem. Taču jau jūgendstila ziedu laikos austriešu arhitekts A.Loos pasludināja: “ornaments - noziegums”. Jūgendstila celtnēs ornaments gan ir visai raksturīgs, daudzveidīgs un bagāts, dažkārt pat pārbagāts, taču tas nav galvenais, kas nosaka šī stila būtību. Ir arī jūgendstila celtnes pavisam bez ornamenta.

Jūgendstila būvmāksla kopumā ir krāšņa mūzika akmenī, kur katra detaļa pakārtota pamatidejai. Ornamentālie ciļņi, skulpturālie rotājumi, dažādu materiālu un krāsu salikumi, gleznojumi un viss pārējais, ko jūgendstils labprāt izmantoja, mākslu sintēzes līmenī dara šī stila darbus par baudījumu katram, kas grib un prot saskatīt skaistumu. Tas arī bija jūgendstila aicinājums, mērķis un sūtība - sniegt skaisto ikvienam, visiem un visā apkārtējā vidē.

Attieksme pret jūgendstilu laika gaitā mainījusies vairākkārt. Sākotnējo sajūsmu un aizrautību drīz vien nomainīja ignorance un pilnīga noliegšana. Vairāk kā pusgadsimtu to pēla, nicināja, dēvēja par pagrimumu, dekadenci un bezgaumību. Septiņdesmitajos gados nāca jaunatklāsme un uzmanīga ielūkošanās, kam sekoja cieņa un apbrīna.

Vēl pirms gadiem 20 jūgendstila mēbeles cirta malkā, bet vērīgākie tās par smiekla naudu pirka lietotu mantu veikalos. Tagad tās meklē muzeji. Taču jūgendstila vērtējumi joprojām ir visai atšķirīgi. Eiropā tam velta apjomīgas monogrāfijas, bet kāda vēl 1994.gadā ASV publicēta grāmata sākas ar vārdiem: “Uzreiz skaidri jāpasaka: jūgendstils nebija stils, vienīgi kustība”. Autors šo apgalvojumu argumentē ar piemēriem no skota Č.R.Makintoša, austrieša J.M.Olbriha, katalāņa A.Gaudi un citu jūgendstila dižmeistaru - daiļrades, kura ir ārkārtīgi atšķirīga, pat nesalīdzināma savā formu valodā. Jūgendstila māksliniecisko principu iemiesošanai nebija vienas noteiktas receptes, tāpēc arī tas bija tik daudzveidīgs.

Ap 19. un 20.gadsimta miju daudzos arhitektūras periodiskajos izdevumos visā Eiropā atspoguļojās diskusijas un strīdi, kuros izkristalizējās jugendstila mākslinieciski teorētiskā bāze. Savus uzskatus publicēja gandrīz visi ievērojamākie tālaika arhitekti un mākslinieki. Pie mums, Latvijā, par šiem jautājumiem uz papīra fiksēts mazāk, taču arī no dažādās avīzēs un žurnālos izkaisītā var izlobīt pietiekami daudz par stila izpratni.

Jau 1900.gadā pazīstamais publicists Vidrižu Pēteris kaismīgi propogandēja jauno mākslu, noteikti uzstādamies pret 19.gadsimta valdošajiem atdarinājumiem: “... modernie mākslinieki nepamatojas uz kāda pagājuša laika un citas tautas mākslas atliekām, kā to darīja renesanses māksla, ņemdama Sengrieķu mākslas atlikumus sev par pamatu, bet turas pie dabas un skatās pasaulē ar modernām acīm un nevis caur Grieķu un renesanses brillēm... varam priecāties, ka esam jaunas, lēnām, bet stipri augošas mākslas liecinieki... Pa visu Vakareiropu atmostas no ilga miega arī visi tie arodi, kuri vairāk vai mazāk sakarā ar mākslu. ... Māksla neparādās bildēs vien, bet katrā greznotā lietā. Un ja rastos arķitekts, tad tas lai mums neceļ ēkas Sengrieķu, Gotu un rokoko stilu imitācijās, kura nemaz nepieder mūsu modernai dzīvei un tik saceļ disharmoniju ar mūsu moderniem apģērbiem. Mēs nevēlamies dēstīt mūsu ziemeļos dienvidus palmas un negaidīsim oranžu augļus no mūsu ābelēm. Bet lai viņš ceļ namus modernā garā, ar formām un izgreznojumiem, kuri atspoguļotu mūsu laiku un viņa dzīves prasījumus.”

1903. gadā plašu pārskatu par pasaules mākslas novitātēm publicēja Aleksandrs Vanags, kas tolaik bija arhitektūras students. “Iedvest arhitektūrai jaunu dzīvību,” viņš rakstīja, “atkratīties no nodilušām melu formām, vest ārienes izrotājumu organiskā sakarā ar izrotājamo priekšmetu, lūk šie ir kara saucieni, kuri atskan visās malās.”Nākamajā gadā Jānis Asars jau precīzi noformulēja jaunās mākslas pamatprincipus: “... modernā māksla liek lielāku svaru uz formu konstruktīvo uzbūvi, uz to lai zināmais priekšmets jau savā pamatformā būtu loģisks un no tās jau skaidri nāktu redzama viņa daba un nozīme.” Atzīstot, ka visu moderno dekoratīvo mākslu pamatam jābūt modernai būvniecībai, viņš rakstīja: “... būve nav jākonstruē no ārienes uz iekšieni, kā agrāk darīja, kad rūpējās tikai par impozantu fasādi, lai iekštelpu kārtība iznāktu kāda iznākdama, bet ir jākonstruē no iekšienes uz ārieni, jāierīko iekštelpas pilnīgi lietderīgas un daiļas un to kārtībai tad jāpiemēro nama ārējais veids. Iekštelpām un nevis fasādei ir jābūt par izejas punktu nama konstrukcijai no īstā mākslas stāvokļa.”

Vācbaltu mākslas kritiķis Ārents Berkholcs rakstu sērijā par Rīgas modernajām jaunbūvēm atzīmēja: “Éjau vairākus gadus estētiskais kritērijs ir ēkas ārējā izskata iespējama vienkāršība un vispirms mērķtiecība. Ēkai jārada iespaids vienīgi ar savu būvmasu kārtojumu. Jāpazūd visam, kas nav mērķtiecīgs un nepiecīešams vai arī nav pietiekami izturīgs.”

Ļoti precīzi stila māksliniecisko būtību savā pirmajā teorētiskajā publikācijā izskaidroja Eižens Laube: “Ikkatrs būvniecības stils parādās kā sekas no šādu apstākļu kopdarbības: no mērķa, kuram jākalpo zināmai būvei, no materiāla, kāds nāk lietošanā pie būves un no materiāla apstrādāšanas tehnikas; tālāk krīt svarā klimats, tautas tradīcijas, pasaules satiksme, mākslinieka individualitāte...”

Līdzīgas domas atklātībā parādījās ne vien Latvijas kultūras un arhitektūras skolas centrā Rīgā, bet arī ārpus tās, piemēram - Liepājā: “...nevis vēsturiskos aizspriedumos iestigusī arhitektūra, bet gan tehnikas brīnumu darbi ir uzspieduši tagadnei savu stila zīmogu, caur kuru tā tik lielā mērā atšķiras no agrākajiem izdzisušajiem stila laikmetiem.

Tā tad arī arhitektoniskās mākslas nozares... saņem no šī jaunā avota gan tiešā, gan netiešā kārtā savu formālo izteiksmes veidu. Tiešā kārtā caur mašinēto izgatavošanas kārtību un caur jaunajiem būvmateriāliem, kā stiklu, dzelzi, dzelzbetonu. Netiešā kārtā caur savu idejisko noteiktību attiecoties uz padziļināto, caurdaiļoto lietišķību, saskaņojumu ar mērķi, konstrukcijas principa uzsvēršanu, kuram mēs tagad galvenā kārtā piegriežam savu estētisko vērību.”

Netika aizmirsts arī ornamenta jautājums: “Ja izgreznojums (ornaments) grib izpildīt savu nozīmi, tas ir, skaistuma sajūtu izsaukt, tad viņam vajag organiski attīstīties un izaugt no arhitektūras formām, vajaga pašam ar sevi un ar savu nesēju, arhitektūru, to ciešāko saturu, pilnīgākās noslēgtības un visu apvienojošas kopības.” Tā ir skaidra doma par pamatformas un rotājumu jeb plašākā nozīmē arhitektūras un tēlotājmākslu sintēzi.

Visumā šīs teorētiskās atziņas parādījās un nostabilizējās pilnīgi vienlaikus ar Eiropas tālaika novitātēm. Tas pats attiecas uz reālo būvpraksi Rīgā. Citviet Latvijā jaunākās vēsmas būvmākslā ienāca ar niecīgu aizkavēšanos un ne tik aptveroši kā Rīgā.

Toties galvaspilsētā jugendstils uzliesmoja strauji un izplatījās vērienīgi, dziļi un noturīgi. Jau ap 1904.gadā Rīgā pilnīgi izzuda eklektisms - atšķirībā no jebkuras citas pilsētas, kur tas vairāk vai mazāk turpināja līdzāspastāvēt jūgendstilam līdz pat Pirmajam pasaules karam vai pat vēl ilgāk. Vairāk kā trešdaļu pilsētas centra apbūves veido jūgendstila ēkas. Salīdzinoši tik daudz, tik koncentrēti, tik labā saglabātībā un arī tādā mākslinieciskā kvalitātē kā Rīgā to nekur citur nav. Arī Briselē, Vīnē vai citos Eiropas jūgendstila centros.

Spēcīgs impulss jūgendstila uzplaukumam Rīgā bija 1901.gadā sarīkotā pilsētas 700 gadu jubilejas izstāde. Vairāki desmiti lielāku vai mazāku šīs izstādes pāviljonu aizņēma visu Esplanādi. Galvenā ieeja ar plašu pusloka priekšpagalmu bija pavērsta pret tagadējo Kalpaka bulvāri. Centrā atradās lielā mašīnu halle, pa labi no tās - celtniecības pāviljons, bet pa kreisi - restorāns. Lielākā daļa izstādes celtņu bija būvētas pēc arhitektu A.Ašenkampfa un M.Šervinska projektiem.

Līdzīgas plašas izstādes tolaik pasaulē bija visai populāras. Rīgas jubilejas izstādi var salīdzināt, piemēram, ar 1897.gadā publisko mākslas un rūpniecības izstādi Stokholmā vai arī 1900.gadā pasaules izstādi Parīzē. Taču atšķirībā no tā Rīgā pilnīgi dominēja jūgendstils. Vēlāk J.Asars rakstīja: “...kas pa Rīgas ielām staigā vaļējām acīm, nevar palikt nemanījis tās lielās pārmaiņas, kādas pa beidzamiem gadiem notikušas viņas ārējā izskatā.” Tās skārušas apģērbus, jauncelto namu fasādes, preces tirgotavu logos, mēbeles, tapetes, traukus, grāmatu vākus, plakātus utt. “Šī garša, kura Rīgā tikusi pie vārda īpaši ar 1901.gadā jubilejas izstādi, ir tiešām kas jauns.”

Rīgas jubilejas izstādē piesātinātās jūgendstila formās bija veidoti ne tikai paviljoni, bet arī gandrīz viss aprīkojums, neskaitāmie ekspozīcijas stendi un, protams, arī daudzas izstādītās lietas, bet izstādīts bija gandrīz viss, ko ražoja Rīgā. Izstādei bija nepārvērtējama nozīme pilsētas tālākajā attīstībā. To savās atmiņās trāpīgi raksturojis arhitekts B.Bīlenšteins: “Izstāde pilnīgi sasniedza savu mērķi, proti, pārliecināt Krievijas valdību par to ko spēj sasniegt Rīga. Tika uzaicināts tirdzniecības ministrs un viņš arī ieradās uz izstādes iesvētīšanu. Viņš bija pārsteigts par izpildījumu un vispirms par to, ka visas celtnes bija savlaicīgi gatavas. Viņš sajūsminājās par vareno Daugavas tecējumu, kas solīja svarīgas attīstības iespējas ostai. Viņš daudz apsolīja un arī turēja vārdu. Uz zemes iekšieni un Sibīriju tika izbūvētas dzelzceļa līnijas, un labības, koka un olu eksports vareni auga augumā. Sakarā ar jauniem tirdzniecības līgumiem ar Vāciju daudzas firmas Rīgā atvēra filiāles. Sevišķi uzplauka būvniecība un apmēram divpadsmit gados pilsētas iedzīvotāju skaits pieauga no 250 000 līdz 500 000.”

20.gadsimts sākumā Rīgā tiešām bija īsts celtniecības “bums”. Ik gadus uzcēla desmitiem, pat simtiem daudzstāvu mūra namu. Pēdējos desmit gados pirms Pirmā pasaules kara tie bija gandrīz vienīgi tikai jūgendstila darbi.

Rīga ir īsta jūgendstila metropole. Šī atziņa gan izkristalizējusies samērā nesen, kad jūgendstils atkal ir modē un godā un cieņā celts. Ilgus gadus jūgendstils Rīgā asociējās vienīgi ar Albertielas namu rindas žilbinošo formu spēli. Taču iepretim šai civilinženiera M.Eizenšteina uzburtajai arhitektūras operetei tajā pašā Alberta ielā 13 stāv solīdi nopietnais, atturīgais, tumšpelēkais un tomēr tik krāsainais J.Niedres nams (1908, arh. E.Laube). Arī tas ir jūgendstils, turklāt Rīgas arhitektūrai kopumā daudz raksturīgāks nekā dekoratīvo rotājumu pārbagātībā virmojošās, bet aizgājušā eklektisma būtībai daudz tuvākās, kulisēm līdzīgās Eizenšteina māju fasādes, kurām ko līdzīgu var saskatīt vienīgi vēl dažos Rīgas arhitektu H.Šēla un F.Šefela darbos (Smilšu ielā 8, Ģertrūdes ielā 10/12, Šķūņu ielā 12/14 - visas 1902), bet Liepājā - Krievu Āzijas kuģniecības sabiedrības Kūrmājas prospektā 2/4/6 (1908 - 1911) vai meiteņu ģimnāzijas Ausekļa ielā 9 (1909 - 1912) ēku fasāžu arhitektūrā.

Pazīstamais E.Laubes raksts “Par būvniecības stilu” tapa reizē ar Niedres namu, un arhitekta teorētiskais kredo tajā guvis uzskatāmu un precīzu iemiesojumu. Mērķtiecīgs, lietišķs dažādu dabisku būvmateriālu lietojums, fasādes apdarē izvairoties no jebkādas imitācijas, un apzinātā doma radīt latviskai izjūtai un garam atbilstošu celtnes koptēlu - tie ir divi pamatprincipi, kas citu Rīgas jūgendstila strāvojumu vidū izcēļ šo virzienu - tā saukto nacionālo romantismu.

Cokolstāvs apšūts ar vietējo šūnakmeni, erkeri - ar dabiskā Tīringenes šīfera plātnītēm, bet tieši uz tām no kapara sloksnītēm izveidoti saulītes ornamenti. Vēl dažus arhitektoniski nozīmīgākos fasādes elementus rotā pāris etnogrāfiska rakstura ornamentāli ciļņi. Tie veiksmīgi izceļas uz raupji fakturētās sienas apmetuma virsmas. Tas arī gandrīz viss no dekoratīvo rotājumu klāsta. Ēkas smagnējais veidols sasaucas ar latviskas mentalitātes ideju, bet uzsvērtās jumtu plaknes un nošļauptās logailu augšdaļas zināmā mērā asociējas ar raksturīgiem tautas koka celtniecības formveides paņēmieniem.

Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē vēl krāsaināks nacionālā romantisma meistardarbs ir A.Ķeniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17 (1905, arh. K.Pēkšēns un E.Laube). Tas ir viens no pašiem pirmajiem šī jūgendstila strāvojuma darinājumiem Rīgā. Ēkas apdarē lietots koks, metāls, dažādu faktūru apmetumi, ķieģelis, keramika. Cokolstāvs un četri pilastri, kas paceļas vairāku stāvu augstumā, apšūti ar šūnakmeni. Tas pēc A.Ķeniņa idejas esot savākts no Staburaga atlūzām.

Nacionālā romantisma idejas 20.gs. sākumā bija populāras arī Slovākijā, Ungārijā, Skandināvijas zemēs un daudzviet citur. Aktīvāko izpausmi tas guva Eiropas lielo impēriju nacionālajās nomalēs, it īpaši Somijā. Tieši tālaika Somijas arhitektūra varbūt visvairāk iespaidoja Latviju, taču Latvijā nacionālā romantisma celtnes ir daudz krāšņākas, mākslinieciski piesātinātākas un formu valodā izkoptākas nekā tām līdzīgās, bet skarbi vienkāršās, bieži vien pat askētiskās L.Sonka, E.Sārinena u.c. Somijas meistaru būves Helsinkos vai Tamperē.

Nacionālās mākslas ideja jūgendstila arhitektūrā tā vai citādi atspoguļojas arī “dzimtenes stilā” (Heimatstil) Vācijā vai “jaunkrievu stilā” (ytjheccrbq cnbkm) Krievijā. Taču, ja ar pirmo - kultūrvēsturisko tradīciju vai pat nacionālās mentalitātes īpatnību dēļ - Latvijā jūtama pat zināma formu izteiksmes līdzība, tad ar “jaunkrievu stilu” latviešu nacionālajam romantismam nav pat saskarpunkta.

Rīgā nacionālā romantisma celtnes vietām pilnīgi nosaka pilsēttelpas tēlu (piemēram, ēku virkne K.Valdemāra ielā 67-73, 1909 - 1910, arh. E.Laube un A.Vanags). A.Vanags darbojās gandrīz vienīgi šajā stilistikā, bet pavisam viņš Rīgā uzcēla vairāk kā 80 daudzstāvu mūra namu! Nacionālā romantisma izteiksmē nereti strādāja pat vietējie vācbaltu arhitekti - A.Šmēlings, B.Bīlenšteins, V.Bokslafs u.c. Pēc pēdējā projektiem šādā manierē uzcelta Krusta baznīca (1909), J.Feldmaņa nams L.Nometņu ielā 47 (1909) u.c. lieliskas ēkas. Liepājā nacionālais romantisms atspoguļojas ēkā Raiņa ielā 1 (1910) un Lielajā ielā 4 (1909, abas - arh. M.Berči), Cēsīs - Plauciņa namā Rīgas ielā 10 (1910, arh. A.Malvess), Smiltenē - lauksaimniecības biedrības namā (ap 1910, arh. A.Malvess, nav saglabājies), Alūksnē - Annas lauksaimniecības biedrības namā “Ekonomija” (1912).

Nacionālajā romantismā savietojas precīzā arhitektoniskā valodā iemūžinātā noteikta mākslinieciskā ideja ar stila būtībai vistiešāk atbilstošo racionālismu ( rationalis latīņu valodā nozīmē saprātīgs, mērķtiecīgs). Skaidra virzība no dekoratīvas piesātinātības uz racionāli lietišķu izteiksmi jaušama visā jūgendstila formveides evolūcijā. Taču noteikti racionālistiski principi parādījās arī līdz ar stila pašiem pirmsākumiem.

Jau pašā pirmajā jūgendstila ēkā Rīgā - A.Graseta namā Audēju ielā 7 (1899, arh. A.Ašenkampfs un M.Šervinskis) stils galvenokārt parādās logailu , erkeru u.c. arhitektonisko elementu kārtojuma atbilstībā iekštelpu plānojumam. Tieši ar to šīs ēkas veidols būtiski atšķīrās no tālaika eklektisma namu fasādēm, kurās vienmērīgi ritmiskajai, piesātinātājai arhitektoniskajai apdarei nebija tiešas saistības ar iekšējo telpisko struktūru. Tiesa, Graseta nama fasādes rotā arī jau pa gabalu pamanāmi jūgendstila ornamentāli ciļņi, taču tie vai nu iekļauti arhitektoniskajā pamatformā vai arī atsevišķās vietās uzlikti vienīgi kā rotājums, kā organiska piedeva koptēlam.

Daudzās agrā jūgendstila celtnēs tikpat organiski ēkas arhitektūrā ieauguši arī atsevišķi stilizēti senāko vēsturisko stilu elementi. Visbiežāk tie ir zelmiņi virs erkeriem vai rizalītiem vai arī stūru tornīši, kas atgadina kaut ko no vācu renesanses, gotikas vai baroka. Raksturīgs piemērs - lielais īres nams Rīgā, Brīvības ielā 55, ko savulaik pazina ar nosaukumu “Bungnerhof” (1900, arh. V.Neimanis, izmantojot Berlīnes arhitekta A.Gīzekes fasādes skices). Formu izteiksmes kontekstā ar šo ēku veidots J.Virša nams pretējā ielu krustojuma stūrī (Brīvības ielā 68, 1903, arh. A.Šmēlings). Šādā romantizētā izteiksmē, kas sakņojas vēsturiskā pēctecībā, var atrast jūgendstila ēkas daudzās pilsētās Vācijā, Polijā un citur.

Ja neskaita izcilāko novatoru - skota Č.R.Makintoša, austriešu J.Hofmaņa un J.M.Olbriha, zināmā mērā arī pašas pirmās jūgendstila celtnes (Tasela nama Briselē, 1893) autora V.Hortas vai vēl dažu meistaru darbus, “vidusmēra” jūgendstilam Eiropas būvmākslā vispārraksturīga zināma formālās valodas tradīciju noturība, celtņu mākslinieciskajā veidolā saplūstot eklektisma un jūgendstila elementiem. Nereti tāpēc saskata jūgendstila līdzību ar baroku, kaut gan abi ir konceptuāli atšķirīgi stili.

Rīgā ap 1906 - 1907 g. visu veidu retrospekcijas pilnīgi izzuda, bet jūgendstila ēku fasāžu kompozīcijā aizvien raksturīgāks kļuva uzsvērts vertikālisms. Vācijā šādā manierē cēla daudzus universālveikalus, sākot ar slaveno “Wertheim” Berlīnē (1897 - 1904, arh. A.Messels, nav saglabājies) vai “Tietz”, tagad “Kaufhof” Diseldorfā (1908, arh. J.M.Olbrihs) un beidzot ar daudziem līdzīgiem Karlsrūē, Darmštatē, Gerlicā, Minsterē, Hamburgā u.c. pilsētās. Hamburgā šāds “stateniskais jūgendstils” , parasti pilnīgi bez ornamentāliem rotājumiem, bet ar attīstītu apjomu plastiku, ir sevišķi izplatīts. Vairākas skaistas šīs stilistikas ēkas - tirdzniecības un biroju nami - rotā arī Stokholmas centru. Jāpiebilst gan, ka Stokholmā kopumā, tāpat kā Kopenhāgenā, vairums jūgendstila celtņu ir tik racionālistiski vienkāršas, ar pilnīgi gludām sienām, ka robežojas pat ar arhitektonisku primitīvismu.

“Stateniskais jūgendstils” Rīgā vietām pilnīgi dominē pilsētvidē, piemēram, Brīvības ielā starp Ģertrūdes un Stabu ielām. Ģertrūdes ielā starp Tērbatas un K.Barona ielām un citur. Visvairāk šādu ēku ir cēluši J.Alksnis, E.Laube, K.Pēkšēns, R.Donbergs, E.Frīzendorfs, A.Medlingers, O.Bārs, F.Šefels u.c. Rīgas jūgendstila meistari.

“Stateniskais jūgendstils” varbūt visprecīzāk atspoguļo stila racionālistisko telpiski estētisko koncepciju. Uzsvērts vertikālisms visai jaušami asociējas ar gotikas formu valodu, bet tieši gotikā celtņu telpiski konstruktīvā struktūra bija galvenā emocionālās izteiksmības nesēja. No otras puses - šauras, augstas proporcijas un arī stīdzējoši ornamentālie rotājumi bija jūgendstila modes formas: tādas ir grāmatu vinjetes, kalendāri, albumu vāki, skulpturālas figūras ēku fasādēs vai iekštelpu rotājumos un daudz kas cits plašajā jūgendstila mākslas tēlu un simbolu klāstā.

“Stateniskais jūgendstils” lielā mērā nosaka visa Rīgas jūgendstila būvmākslas mantojuma raksturu. Tā formveide vairumā gadījumu ir pamatā arī neoklasicismam - retrospektīvam novirzienam, kas kļuva par vispārēju orientieri Eiropas arhitektūrā pēdējos piecos sešos gados pirms pirmā pasaules kara. Rīgā neoklasicisms ortodoksāli “tīrā” veidā iemiesojās tikai dažu, pa lielākai daļai banku ēku arhitektūrā. Visbiežāk racionālistisku jūgendstila celtņu arhitektoniskajā apdarē vienīgi tika iepīts pa kādam stilizētam ordera elementam vai citai klasiskās arhitektūras detaļai.

Rīgas jūgendstils tieši savā “stateniskajā” paveidā atspoguļojās arī citviet Latvijā. Liepājā, kas pēc Rīgas ir otrs lielākais jūgendstila centrs, šādā manierē veidota vesela virkne ēku. Efektīgākās ir Kuršu ielā 17 (1908) un 21 (1910, abas - arh. M.Berči), Graudu ielā 27/29 un 45 (1913, inž. Č.Karrs) un Baznīcas ielā 18 ( būvuzņēmēja Kļepeņina nams). Raksturīgi “stateniskā jūgendstila” darbi ir arī ēkas Ventspilī, Pils ielā 48 (1911, arh. R.Frišs), Cēsīs, Rīgas ielā 20 (1913), Jelgavā, Akadēmijas ielā 7, 22 un 28 un Zemgales prospektā 5.

Starp citu, Amerikas savienotajās valstīs uzsvērta fasāžu kompozīcijas vertikalitāte izplatījās jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados un pat agrāk, kad tur sāka plaši lietot metāla karkasa konstrukcijas. Šāda ēku mākslinieciskā veidola tektonika pilnīgi atbilda to konstruktīvajai struktūrai. Taču ēku fasādes tur turpināja bagātīgi rotāt vēsturisko stilu formās, jo tas vēl bija eklektisma ziedu laiks. Tāpēc jūgendstils Amerikā, gluži dabiski, tika uztverts gandrīz vienīgi tikai kā ārējā dekora nomaiņa un neguva gandrīz nekādu izplatību. Varētu pat teikt - aizgāja Savienotām Valstīm secen. Arī tāda būtībā jūgendstila meistara kā F.L.Raita agrīno daiļradi tur vērtē nevis kā tipisku jūgendstilu, bet gan kā pilnīgi savrupu modernās arhitektūras parādību. Nav nejaušība, ka Raita ģēniju vispirms “atklāja” Eiropā, bet Amerikā jūgendstils, tā būtība un vēsturiskā loma joprojām nav īsti izprasta. Vismaz ne mūsdienīgi eiropeiskā skatījumā.

Rīgas jūgendstils uzsūca tuvas un tālas ietekmes, pielāgoja tās atbilstīgi vietējiem apstākļiem un pamazām izkopa tikai sev raksturīgu arhitektūru, daudzveidīgu un bagātu formu izteiksmē, bet harmoniski vienotu visā apkārtējā pilsēttelpā. Savukārt Rīga iespaidoja ne tikai visas Latvijas, bet arī plašāka reģiona būvmākslu, aptverot Igauniju, arī Lietuvu un vēl tālākas zemes. Rīgas arhitektūras skolas savdabību noteica fakts, ka te praktizēja vienīgi vietējie arhitekti, turklāt to vairums profesionālo izglītību bija ieguvuši Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI).

20.gs. sākumā Rīgā uzcēla tikai kādas 5 - 6 ēkas, kuras nebija projektējuši Rīgas arhitekti, taču arī tām būvdarbus vadīja vietējie speciālisti. Piemēram, pasaulslavenā H. van de Veldes izprojektēto Pēterbaznīcas pastorāta namu Vaļņu ielā (nav saglabājies) - Rīgas arhitekts B.Bīlenšteins. Divus korpusus tagadējās rūpnīcas VEF kompleksā Rīgas arhitektu F.Zeiberliha un F.Šefela vadībā uzcēla pēc citas pasaules arhitektūras zvaigznes P.Bērensa projektiem, bet būvinženieris O.Hakelis vadīja tagadējās Rīgas elektromašinu rūpnīcas (tolaik - gumijas fabrikas “Provodņik”) galvenās ēkas celtniecību Sarkandaugavā. To bija projektējusi ne mazāka mēroga slavenība - R.Maijārs.

Eiropas būvmākslas apritē Rīgas arhitekti iekļāvās arī ar saviem profesionālajiem ceļojumiem vai literatūras studijām, bet vairums vietējo vācbaltu arhitektu pēc studijām RPI papildinājās arī ārzemēs, galvenokārt Berlīnē, Karlsrūē vai citur Vācijā. RPI absolventi bija arī gandrīz visi Igaunijā vai Lietuvā praktizējošie arhitekti.

Rīgas jūgendstils un arī tā atskaņas citur Latvijā ir Eiropas līmeņa arhitektūra. Tas radās un attīstījās vienlaicīgi ar pasaules tālaika novitātēm. Simtiem vietējo meistaru darbu veido nozīmīgu, izcilu un neatņemamu vispāreiropeiskās kultūras mantojuma sastāvdaļu.

Pēc konferences

Starptautisko zinātnisko konferenci par jūgendstilu valstīs ap Baltijas jūru, kas aizvadītā gada nogalē notika Rīgā, rīkoja Literatūras, folkloras un mākslas institūts ar Sorosa fonda un Zinātnes padomes atbalstu. Referātus tajā nolasīja mākslas zinātnieki no Latvijas, Somijas, Zviedrijas, Igaunijas, Dānijas, Skotijas, Polijas un citām zemēm. Visplašāk tika runāts par arhitektūru, taču apspriesto jautājumu tematika aptvēra arī grafiku, glezniecību, tēlniecību, lietišķi dekoratīvo mākslu, literatūru, mūziku un teātri. Jūgendstils tik tiešām bija visu aptverošs, sinkrētisks sava laika stils, ar kuru 20.gs. sākumā aizsākās mūsdienu mākslas stilu sistēma.

Ilgu laiku noliegts un nicināts, 70. un 80.gadu mijā jūgendstils piedzīvoja savdabīgu reabilitāciju un iemantoja vispārēju atzinību. Liekas, ka nu jau it kā viss par to pateikts un izprasts, atklātas tā patiesās vērtības, taču konference pierādīja pretējo. Jūgendstilam ir daudz spēcīgākas un dziļākas saknes laikā un telpā, nekā to varbūt uzskatīja līdz šim. Līdz ar to pilnvērtīgai šī stila izpratnei ir īpaša nozīme mūsdienu mākslas radošo uzdevumu sekmīgā risināšanā. Diemžēl kuplajā konferences klausītāju skaitā tikpat kā nebija praktizējošo arhitektu: teorija taču visvairāk nepieciešama tieši praksei, tieši tiem, kas veido vidi rītdienai.

Tradicionālā jūgendstila uztvere galvenokārt saistās ar tā efektīgajiem ornamentiem — saspriegtajām un viļņveida līnijām, augu stilizācijām, gulbjiem, pāviem, čūskām, fantastiskās grimasēs saviebtām maskām u.tml. Taču tas viss ir tikai tādas kā putas — stils savā būtībā ir strukturāls, tā radošās metodes pamatā ir praktiski lietišķā mākslinieciski izteiksmīgs traktējums. Šo izteiksmi panāk, strādājot ar materiālu, konstrukciju un funkcijai piemērotu telpu. Pati par sevi šī atziņa nav jauna, taču Rīgas konferencē to savās runās, liekas, pirmoreiz uzsvēra visi tās dalībnieki. Zīmīgi, ka zviedru arhitektūras vēstures profesors Johans Morteliuss, runādams par jūgendstila mantojumu Stokholmā, tikpat kā nepieminēja “kanoniskas” šī stila celtnes. Toties pamatīgi izanalizēja vairākus jūgendstila mākslinieciskās metodes racionālistiskos principus, kuri radās un pakāpeniski izplatījās jau 19.gs. eklektisma stila laikā. Teiktais tika uzskatāmi ilustrēts ar piemēriem no Stokholmas apbūves, kur daudzu eklektisku, neorenesanses manierē veidotu celtņu fasādēs apzināti “izspēlētas” dažādu būvmateriālu variācijas, akcentējot logus, durvis, erkerus vai citus arhitektoniski strukturālos elementus. Savukārt zviedru mākslas vēstures profesors Bū Grandjens, analizēdams jūgendstila arhitektūras vizuālās īpatnības, pievērsās atsevišķu detaļu nozīmei. Atšķirībā no eklektisma vispārējā formu piesātinājuma jūgendstilā dažkārt pat neliela detaļa vai rotājums ieguva mākslinieciska akcenta lomu un īpašu nozīmi arhitektūras mākslas darba vispārējā izteikmīguma kāpinājumā. Arī tas ir raksturīgs mūsdienu radošās metodes princips.

Jūgendstils bija arī līniju māksla. Līnijai bija būtiska loma it visur — sākot ar ēku silueta kontūru vai ornamentāliem rotājumiem to fasādēs un beidzot ar šriftu stilistiku vai mākslinieka otas vilcienu cilvēku tērpa kroku atveidojumā. To savos ziņojumos spilgti demonstrēja gan dāņu mākslas zinātnieks Andreass Trīrs Merhs, analizēdams jau 1904.g arhitekta F.Bindesbella radīto “Karlsberg” alus etiķetes stilistiku, kas nemainīta saglabājusies līdz mūsdienām, gan profesors Eduards Kļaviņš, izvedot klausītājus cauri daudzu gadsimtu mijas mākslas darbu gaisotnei to ikonogrāfiskās struktūras skatījumā.

Jūgendstila strukturālā pieeja skāra arī teātri: tieši gadsimta sākumā šajā mākslas nozarē ienāca profesionālā režija un scenogrāfija. Šī tiešām pārsteidzošā atklāsme izskanēja arī Edītes Tišheizeres referātā, kas tāpat kā prof. Jāņa Torgāna stāstījums par jūgendstila auru 20.gs.sākuma mūzikā uzskatāmi pierādīja stila visaptverošo raksturu.

Īpaši saistošs jūgendstila starptautiskā skanējuma un sakaru kontekstā bija skotu mākslas zinātnieka Džeremija Hovarda stāstījums par Latvijas tālaika mākslas parādībām. Redzēt pašiem sevi skatījumā “no ārpuses” ir īpašs ieguvums, kas ļauj drošāk raudzīties rītdienā, precīzāk izjūtot tradīciju saknes un to spēka avotus. Starp citu Dž.Hovards nupat publicējis plašu monogrāfiju par jūgendstilu, kurā 24 lappuses — vairāk nekā jebkurai citai zemei, ieskaitot Vāciju, Franciju, Austriju vai Beļģiju — veltītas tieši Latvijai.

Arī Dr. Kšištofa Stefaņska referāts par Lodzas jūgendstilu zināmā mērā parādīja Latvijas vietu gadsimta sākuma Eiropas mākslā: uzzinājām par Rīgas Politehniskā institūta absolventu lomu šī Polijas jūgendstila centra arhitektūras tapšanā.

Konference mudināja nopietnāk apzināties Rīgas jūgendstila mantojuma unikālo nozīmi un vērtību. Acīmredzot tā ir galvenā vērtība, ar kuru Rīga var nopietni skanēt pasaulē kā eiropeiskās kultūras uzkrājumu centrs. Taču, lai tas reāli notiktu, nepietiek tikai ar kultūras darbinieku un zinātnieku entuziasmu. Tam nepieciešams arī reāls biznesa struktūru, pašvaldību un valsts atbalsts.

Referāts starptautiskajā konferencē Rīgā par jūgendstila attīstību valstīs ap Baltijas jūru 1996. gada 6. novembrī

Par Rīgas jūgendstilu — Helsinkos un pasaulē

Helsinku Esplanādē, pašā pilsētas centrā, 18. februārī tiks atklāta izstāde “Rīgas jūgendstils”. Tās autors — Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis profesors Jānis Krastiņš — ciemakukulim līdzi var ņemt arī savu jaunāko grāmatu “Rīga — jūgendstila metropole”, ko laidis klajā apgāds “Baltika”. Tas ir reizē mākslas albums (atzīts par trešo visskaistāko šāda veida izdevumu 1996. gadā), ceļvedis un profesionālas informācijas avots, kas dod pilnīgu priekšstatu par jūgendstila attīstību un palīdz viegli atrast jebkuru šai stilā celto Rīgas namu. Pirms došanās uz Helsinkiem profesors pastāstīja:

— Somu kolēģi gan interesējas par šo izdevumu, bet pats grāmatas nevedīšu. Pārāk smagas. Šī pilnkrāsainā grāmata ar 352 lapām sver gandrīz divus kilogramus. Labi, ja tikšu galā ar savām planšetēm un fotomateriāliem, kas jāved ekspozīcijai. Jūgendzāle, kas tai atvēlēta, ir ļoti plaša un skaista, tur var iekārtot labu izstādi. Tāpēc jāpacenšas. Izstādīsim 76 lielizmēra planšetes ar Rīgas jūgendstila ēkām, projekta materiālus un 40 mazākas planšetes ar krāsainiem uzņēmumiem. Izstādes atklāšanā paredzama arī Helsinkos akreditēto diplomātu piedalīšanās. Man būs priekšlasījums izstādes telpās un dažas lekcijas Helsinku Tehnoloģiskās universitātes Arhitektūras fakultātē.

Kā arhitektūras teorētiķi un jūgendstila lietpratēju profesoru Jāni Krastiņu pazīst daudzās Eiropas valstīs. Nesen viņš atgriezās no Barselonas, kur ticis aicināts dot savu atzinumu par divām jūgendstila ēkām, ko paredzēts iekļaut Pasaules mantojuma sarakstā. Bet mūsu jūgendstila arhitektūras popularizēšana savukārt kļūst aizvien aktuālāka arī sakarā ar Rīgas kandidatūru Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2001. gadā.

Latvijas Arhitektu savienībā 11.februārī notika jaunas grāmatas prezentācija. Mākslinieks, fotogrāfs, tulkotājas un visi citi grāmatas veidotāji vienprātīgi atzinās, kā tās tapšanas laikā viņi no jauna ieraudzījuši mūsu seno, it kā tik labi pazīstamo pilsētu.

Vai Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta

Par Eiropas kultūras galvaspilsētu 1997.gadā svinīgi izsludināti Saloniki. Pēc Grieķijas kultūras ministra Evangela Venizela ( Evangelos Venizelos) ielūguma ceremonijā piedalījās arī Latvijas kultūras ministrs Rihards Pīks. Tā kā mūsu valsts iesniegusi pieteikumu izsludināt Rīgu par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2001.gadā, 5. februāra preses konferencē ministrs ne vien sniedza pārskatu par vizīti Grieķijā, kur viņš uzturējās no 29.janvāra līdz 2.februārim, bet arī ievadīja sarunu par šī statusa plusiem un mīnusiem, par līdzšinējo kultūras galvaspilsētu pieredzi un nākotnes perspektīvām.

Svinībās Salonikos piedalījās ES dalībvalstu un asociēto valstu kultūras ministri, tika rīkotas daudzpusējas un divpusējas tikšanās. Ministri ir vienisprātis, ka bez kultūras kooperācijas un nopietniem kultūras kontaktiem Eiropas Savienība nevar būt stabila. Tāpat kā Latvija, arī citas valstis izsakās par nacionālo kultūru indentitāti un vienlaikus — par aktīvāku un plašāku kultūras apmaiņu.

Par pirmo Eiropas kultūras galvaspilsētu 1985.gadā kļuva Atēnas. Sekoja Florence, Amsterdama, Berlīne, Parīze, Glāzgova, Dublina, Madride, Antverpene, Lisabona un Luksemburga. 1996.gadā šis gods piekrita Kopenhāgenai. No Salonikiem stafeti pārņems Stokholma.

Dānijas Kultūras institūta direktore Rike Helmsa ( Rikke Helms ) apkopojusi Kopenhāgenas pieredzi, ar ko tika iepazīstināti konferences dalībnieki. Sagatavošanas darbi sākušies 1991.gadā, kad par projekta ģenerālsekretāru apstiprināts pieredzējušais kultūras organizators Trevors Deiviss ( Trevor Davies ). Viņa personiskajai iniciatīvai un izveicībai bijusi izšķiroša loma projekta sekmīgā realizēšanā. Kultūras galvaspilsētas budžets bijis aptuveni 1,5 miljoni ASV dolāru (valsts, pašvaldību un privāto sponsoru līdzekļi vienādās daļās). Izsludināts projektu konkurss. No 2500 iesniegtajiem projektiem tālāk virzīti un realizēti 700 projekti. Ko šis gads devis Dānijai un Kopenhāgenai? Vairāk nekā 130 tūkstoši cilvēku piedalījušies kultūras projektu izstrādē, atklātas daudzas jaunas izstāžu un koncertu vietas un muzeji, ar starptautiskiem projektiem no citām Eiropas valstīm, ASV, Japānas un Āfrikas krietni palielināta mākslas un kultūras daudzveidība, tikusi pievērsta uzmanība citu valstu kultūras pieredzei un bijusi iespēja aplūkot dāņu kultūru un mākslu starptautiskā kontekstā. Eiropas jēdzienā organiski tikusi iekļauta arī Austrumeiropa un Baltija. Veidojušies jauni kultūras kontakti, atklātas jaunas kultūras celtnes un atpūtas vietas.

Kopenhāgenai 1996.gadā izdevies izpildīt vienu no svarīgākajiem punktiem, kas ierakstīts 1985. gadā pieņemtajā rezolūcijā par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Tas paredz, ka attiecīgā pilsēta (novads vai valsts) iepazīstina Eiropas valstis ar savām īpašajām iezīmēm un tajā pašā laikā kļūst par skatuvi, uz kuras pilsētniekiem par prieku tiek savukārt parādīta citu valstu un tautu kultūra. Sasniegts arī kultūras galvaspilsētas valdes izvirzītais mērķis — nodrošināt plašu un ilglaicīgu kultūras dzīvi galvaspilsētai un tās iedzīvotājiem, ne tikai sakārtojot un aktivizējot kultūras dzīvi 1996.gadā, bet radot arī tālākas attīstības priekšnoteikumus, lai Kopenhāgena varētu turpināt iesākto un apliecināt sevi par vienu no Eiropas kultūras pilsētām. Turklāt daudzi projekti skar visu valsti un daudzos aspektos Kopenhāgena un Dānija tiek uztvertas kā sinonīmi.

Ko iegūtu Latvija un tās galvaspilsēta, ja Rīgu izsludinātu par 2001.gada Eiropas kultūras pilsētu? Kā atzinās ministrs, sākumā viņa attieksme bijusi visai atturīga: vai atmaksāsies lielie līdzekļi, kas būs jāiegulda? Pēc iepazīšanās ar Kopenhāgenas pieredzi un diskusijām Salonikos viņš nācis pie pārliecības, ka būtu vērts papūlēties. Tā kā Rīgas 800 gadu jubilejas sarīkošanai jau darbojas un varbūt vēl tiks organizētas dažādas komitejas un darba grupas, tās varētu darboties arī šajā virzienā. Ja Rīga būs kultūras galvaspilsēta, Eiropa kļūs atvērtāka, aktualizēsies informācija, attīstīsies sadarbība, palielināsies tūrisma plūsma. Topošajā valsts tūrisma koncepcijā tiek iestrādāta kultūras tūrisma sadaļa. Ieejot Eiropas kultūras apritē, Rīga kļūs pievilcīgāka arī tūristiem. Kultūras galvaspilsētu ideja ir veids, kā reāli aktivizēt valstu kultūras sadarbību, ko bieži vien pavada arī ekonomiskas un politiskas aktivitātes. Tā, Salonikos tikušies Vidusjūras un Melnās jūras valstu politiķi. Arī mēs varētu aktivizēt Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbību.

Būtiska kultūras galvaspilsētu darbības iezīme ir citu valstu piesaiste. Tāpat kā pērn Kopenhāgenā, arī Stokholmā nākamgad paredzēta Rīgas līdzdalība ar savām kultūras programmām. Pašlaik tiek pārskatīts Eiropas kultūras galvaspilsētu statuss. Arvien biežāk tiek runāts nevis par kultūras galvaspilsētu, bet gan pilsētu. Varbūt šo nosaukumu piešķirs vienā gadā vairākām pilsētām.

Rīgas kandidatūras pieteikums, ko sagatavojušas Kultūras ministrija un pilsētas dome, attiecīgajām ES dalībvalstu un asociēto valstu institūcijām tika iesniegts 1995.gada beigās. Tajā teikts, ka Rīga kā sena Eiropas pilsēta vēlas apliecināt savas vēsturiski veidojušās kultūras tradīcijas, kas fokusējas jūgendstila arhitektūrā, grāmatniecībā, mākslā un mūzikā. Rīgas nominēšana par Eiropas kultūras pilsētu palīdzētu tai ātrāk atdzimt un pasaulei apzināties Rīgu kā kopējās kultūrtelpas daļu.

Rīgas pieteikums tiks pieņemts vai noraidīts šā gada rudenī. Par to balsos ES kultūras ministru padome.

Aina Rozeniece,

“LV”” nozares redaktore