sarunas

Viedoklis

“Vācbaltieši” tomēr ir “vācbaltieši”

Prof.Dītrihs Andrejs Lēbers— “Latvijas Vēstnesim”

Latviešu presē pēdējā pusgada laikā ir parādījušās valodniecības doktores Rasmas Grīsles publikācijas, kurās zinātniece izsaka ne tikai valodnieciskas pārdomas par tautu nosaukumiem, bet iztirzā arī citus jautājumus. Un tieši šos citus nevar atstāt bez atbildes. Gribu skart trīs šādus jautājumus.

Pirmkārt. Zinātniece raksta, ka vācbalti nesen pārdēvējušies par “Deutschbalten”, lai akcentētu savu saistību ar senču tēvzemi. Es gribu šo izteikumu labot. Jau Latvijas laikā tradicionālais nosaukums bija “vācbaltieši” vai vienkārši “vācieši”, nevis “baltvācieši”. Pierādījuma labad varu norādīt uz vācbaltu politisko partiju un dažādo biedrību nosaukumiem. Piemēram, centrālā organizācija vācbaltiešiem, bija “Vācbaltu kopa” (deutschbaltische Volksgemeinschaft). Bet tās nosaukums mainījās, kad Vācijā pie varas nāca nacisti. Viņi mēģināja vienādot nosaukumus vāciešiem, kas dzīvoja ārpus Vācijas., un uzspieda “Gleichschaltung” — unifikāciju, nosakot, kādu terminu lietot. Nacistiskās ideoloģijas rezultātā “vācbaltieši” kļuva par “baltvāciešiem”. 1945.gadā vācbaltieši atgriezās pie sava vecā un tradicionālā nosaukuma.

Otrkārt. Par 1939.gada izceļošanu. Valodniece Rasma Grīsle uzskata, ka tā bijusi repatriācija. Tas ir latīņu vārds un tulkojumā nozīmē “atgriešanās tēvijā”. Bet ir vairāki iemesli, kāpēc jēdziens “repatriācija” nav korekts un ir pat maldinošs attiecībā uz vācbaltiešiem. “Repatriēties!” — tas bija nacistiskās Vācijas lozungs, moto, lai propagandētu izceļošanu. Es savu uzskatu šajā jautājumā esmu skāris laikrakstā “Diena” (1995.gada 11.maija numurā). Apstāšos pie jēdziena “tēvija”. Šis jēdziens valodniecei Rasmai Grīslei ir argumentācijas centrā. Pēc viņas domām, vācbaltieši runājuši vāciski, tāpēc tēvija ir Vācija, t.i., sentēvu zeme. Bet šis uzskats nav pamatots vairāku iemeslu dēļ. Autore nav sapratusi vācbaltiešu kopas būtību. Akadēmiķis Jānis Stradiņš ir izteicies: vācbaltieši nav atrauts zars; tā ir kopa, kas izaugusi uz vietējās augsnes no vietējiem elementiem — latviešu, arī krievu, zviedru... Tātad varētu teikt, ka vācbaltieši Latvijā atšķiras no valstsvāciešiem Vācijā. Autore arī akcentē — “senču zemi”. Jājautā — cik tālu tad var griezt skatienu atpakaļ vēsturē? Mums Latvijā tagad ir repatriācijas likums, pieņemts 1995.gadā. Tas ir domāts latviešiem, kas dzīvo ārpus Latvijas. Šī likuma otrajā pantā ir pateikts: latvietis ir persona, kura vecāki vai vecvecāki ir latvieši. Bet, ja ir jau trešā paaudze, tad viņš vairs nekvalificējas kā repatriants. Cik ilgi tad vēsturē jāiet? Ja ņemtu 800 gadus, tad iznāk 38 paaudzes. Tas vēl nav viss. Ieceļoja šeit Latvijā ne tikai no Vācijas, bet arī no Polijas, Krievijas un citām valstīm. Ko darīt ar ebrejiem? Kurzemnieki ebreji galvenokārt runāja vāciski. Vai arī viņiem Vācija ir tēvu zeme? Ja mēs raudzīsimies atpakaļ tālāk nekā divas paaudzes, tad izrādās, ka pirms 1870. gada Vācijas nebija; bija zemes — Saksija, Bavārija... Tāpēc jēdziens “tēvija” neder.

Treškārt, galvenais arguments ir cilvēka apziņa, kā viņš pats sevi saprot kā identitāti. Katram taču ir tiesības pašam noteikt, kur ir viņa tēvija. Šī tiesība ir viena no cilvēktiesībām, un apšaubīt vai pat liegt cilvēkam izvēlēties savu tēviju ir cilvēktiesību pārkāpums. Un nav tādas iestādes vai tiesas, kas varētu cilvēka vietā noteikt šo izvēli. Arī valodniekiem nav tiesību noteikt cilvēkiem, kur ir viņu tēvija.

“Latvijas Vēstnesis”: — Jūs savos argumentos minat arī Nikolaju Valteru kā domubiedru nupat izteiktajā spriedumā...

A.Lēbers: — Nikolajs Valters, kura tēvs bija Latvijas Senāta priekšsēdētājs, trimdā ir rakstījis par baltiešu valstu nākotni, un šajā sakarā viņš runā par četrām Baltijas valstu tautām: ne tikai igauņiem, latviešiem un leišiem, bet arī par vācbaltiešu kopu. Šis uzskats sasaucas ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa viedokli par vācbaltiešiem kā savdabīgu kopu.

Pēc ieraksta diktofonā —

Dainis Rugājs

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”