Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavalieris Pauls Kvelde. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.02.1997., Nr. 48 (763) https://vestnesis.lv/ta/id/42231

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ceļā uz lielajiem Dziesmu svētkiem

Vēl šajā numurā

14.02.1997., Nr. 48 (763)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Pauls Kvelde

Par sevi — pats

Reizumis cilvēks nedaudz piestāj, pārdomā bijušo, paveikto un nepaveikto, veido ieceres nākotnei. Ļoti grūti ir pašam par sevi izdarīt kādus vērtējumus, izskaidrot savu sūtību, savu esamību. Liekas, ka manos gēnos savijušās vairākas strāvas. Viena no tām — mīlestība uz Latvijas zemi, dabu un ļaudīm vistiešākajā nozīmē. Cita — mīlestība un tieksme uz mūziku, uz mākslas daili. Un visi darbi un domas manā jau diezgan garajā dzīves gaitā šajās jomās iekļāvušies, sākot ar smagu fizisku darbu Zemgales mālainajos laukos jaunības gados un beidzot ar diriģenta gaitu vainagojumu kā virsdiriģentam Mežaparka lielajā estrādē un profesora pienākumiem Konservatorijā brieduma gados.

Izrādās, ka ir liela līdzība ar mana tēva Pāvila Kreišmaņa — Kveldes (1885 — 1967) (uzvārds “Kvelde” tika pieņemts 1940. gadā) dzīvesgājumu. Mans tēvs bija viens no Alojas apkaimes Vilzēnu pagasta zemnieka Jēkaba Kreišmaņa deviņiem bērniem. Izstudējis agronomiju ievērojamās Maskavas un Drēzdenes augstskolās, tēvs pēc Pirmā pasaules kara atgriežas Latvijā un kopā ar vēl dažiem lauksaimniecības speciālistiem sāk Latvijas lauksaimniecības attīstīšanu, gan dibinot lauksaimniecības skolas, gan veicot zinātniskus pētījumus, gan visu moderno ieviešot dzīvē. Pēc darba Priekuļu lauksaimniecības skolā tēvs kļūst par mācību spēku Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē un Vecauces izmēģinājumu un prakses saimniecības vadītāju, vēlāk arī par profesoru un jaundibinātās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pirmo rektoru.

Paralēli tiešajiem darbiem tika veikti neskaitāmi sabiedriskie pienākumi, kuru vidū galveno vietu ieņēma mūzika. Viņš bija diriģents Priekuļu jauniešu un Auces korim “Ausma”, rīkoja novada dziesmu svētkus, bija tuvu pazīstams ar daudziem ievērojamiem mūziķiem, diriģentiem, komponistiem un solistiem. Mūža nogalē tēvs bija aktīvs Leonīda Vīgnera jauktā kora un diriģenta Arvīda Vainovska vadītā baznīcas kora dziedātājs. Šie mana tēva iedibinātie kontakti deva iespēju manās mūziķa gaitās izjust lielu pretimnākšanu un labvēlību no Jēkaba Mediņa, Jāņa Ķepīša, Lūcijas Garūtas, Leonīda Vīgnera.

Mana dzīve bijusi ļoti krāsaina un notikumiem bagāta. Esmu mācījies Auces pamatskolā, absolvējis Rīgas I ģimnāziju, beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti un Konservatorijas kordiriģentu nodaļu. Mani pedagogi kordiriģēšanā bija Jānis Dūmiņš, Klements Mediņš un Teodors Kalniņš. Jau studējot Lauksaimniecības akadēmijā, izdevās nodibināt studentu sieviešu un vīru korus, kas daudz koncertēja un sasniedza atzīstamu māksliniecisko līmeni. Pēc Konservatorijas beigšanas tiku norīkots darbā par kormeistaru un diriģentu Valsts filharmonijas jaunizveidotajā dziesmu un deju ansamblī.

Tam sekoja triju gadu darbs Daugavpils muzikāli dramatiskajā teātrī. Tur daļēji izdevās īstenot manu sapni — būt arī simfoniskā orķestra un operas diriģentam, jo man tika uzticēts iestudēt un diriģēt Kalmana operetes “Marica” un “Silva”. 1961. gadā atgriezos Rīgā un sāku pedagoga darbu Konservatorijas tikko izveidotajā Mūzikas pedagoģijas nodaļā.

Te aizritēja ievērojams dzīves posms — 35 gadi. Paralēli Konservatorijai vairākus gadus biju Nacionālā teātra mūzikas daļas vadītājs. Liels prieks bija diriģēt Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” izrādes (pavisam ap 120 reižu), iepazīt ievērojamu režisoru darba metodes.

Jau 37 gadus vadu vīru kori “Absolventi” un 17 gadus — arī mežsaimnieku vīru kori “Silvicola”. Tagad ar prieku mācu kordiriģēšanu Lielvārdes mūzikas skolas kora klases audzēkņiem, brīvajā laikā kopju dārzu savā Lielvārdes mājā Daugavas krastā.

Raduraksti — tepat un citur

Par Paula Kveldes tēvabrāļiem — Jāni un Pēteri — Rīgas 6. kājnieku pulka leitnantu un Daugavpils 8. kājnieku pulka virsleitnantu — tagad varam lasīt “Lāčplēša kara ordeņa kavalieru” godagrāmatas 265. lappusē (R., 1995). Viens no brāļiem Kreišmaņiem (vēlāk — Kveldes) atdusas Rīgas I Meža kapos — viens, otrs — Matīšos, savā novadā. Tepat Latvijā, tepat Ziemeļvidzemē. Jo mūsu tēvzeme ir gana prāva un gana maza, ja lūkojam rast savu senču sākotnējās mājvietas.

— Es jau esmu kaut kur pa vidu, — nule teiks Pāvila Kreišmaņa (Kveldes) jaundēls (vai taisnība, ka 23. februāris sola jau septiņdesmit?) Pauls Kvelde, viens no jaunākajiem Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem.

— Mani tēvabrāļi, jā, tie bija vīri gods godam. Cik atceros, arī Pāvilam Kveldem, manam tēvam, bija Triju Zvaigžņu ordenis, vēl Baltā Ērgļa ordenis no Polijas par abu valstu sadarbības stiprināšanu. Bet kopš bērnudienām esmu ielāgojis, ka vajag paļauties tikai vai galvenokārt uz saviem spēkiem. Esam pluinīti un plucināti, šķirti un varbūt pat izšķirti. Jā, mans brālis Andrejs Kreišmanis dzīvo trimdā, būdams arhitekts, mīt Milvokos, citiem vārdiem, kaut kur Štatos (ASV), tomēr kopš pērnā gada ir Latvijas Universitātes goda doktors. Viņam ir divi dēli — Juris, Cincinati universitātes ķīmijas profesors, un Jānis — populārs arhitekts Sentluisā. Māsas Maijas dzīve visnotaļ bijusi veltīta filoloģijai — kopš studijām Universitātes romāņu nodaļā. Viņa savulaik bija arī tā sauktajā “franču grupā”, paldies Dievam, viņai gāja secen Maijas Silmales un citu domubiedru liktenis un ceļojums viņpus Urāliem. Maijas “niša” ir itāliešu valoda, viņa pat saņēmusi Itālijas ordeni par latviešu un itāliešu kultūru tuvināšanu.

Man tagad nereti vaicā: vai tiešām tā vajadzēja notikt? Es varu gan atbildēt — patiesi un nešaubīgi tikai tā! Pēc Otrā pasaules kara, puika būdams, ar velosipēdu no toreizējā Platones pagasta četrdesmito gadu otrā pusē aizbraucu uz Elejas rajona dziesmu svētkiem. Tur virsdiriģents bija Tālivaldis Bērziņš, tagad jau arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, kā tagad zinām, Jāzepa Vītola krustdēls. Pēc tā, ko tur redzēju un dzirdēju, radās apņemšanās — arī es gribu būt tāds!

Jā, esmu pateicīgs saviem vecākiem, kas mani bērnībā “varmācīgi” sēdināja pie klavierēm, zinādami, ka tas ir skaņu izpratnes pamatu pamats. Bet Rīgas 1. ģimnāzijā es jau biju orķestra “gars”, vispirms skolotāju Traviņa, tad Freidenfelda vadībā spēlēju altiņu, tad trombonu (!?). Atceros izlaidumu, kad saņēmu gan zelta medaļu, gan pēc tam orķestrī biju trombonists, viens no skolas orķestra “stutēm”. Tomēr tēva svētība un paša zemnieciskā izcelsme lika domāt par Lauksaimniecības akadēmiju, par Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāti. Akadēmija tolaik atradās Rīgā, un pavisam loģiski likās tas, ka meklēju un atradu ceļu pie Haralda Medņa, viņa “Dziedonī”. Tas bija tik svētīgs impulss, ka diriģenta virzība jau likās neatvairāma.

Kālab Ogre, kālab Lielvārde? Būdams jau konservatorijas students profesora Jāņa Dūmiņa aprūpē, saņēmu viņa priekšlikumu strādāt ar tolaik vēl mazpopulārā kolhoza “Lāčplēsis” kori. Tagad pašam liekas neticami, ka ar lielvārdiešiem sadziedājāmies divdesmit (!) gadus, tur dabūju pat minimālo (0,15 ha) apbūves gabalu Krasta ielā. Tur man tagad ir zemesgrāmatā ierakstīts īpašums ar pirmo numuru, tur ir manas mājas. Tagad nu, domājams, pavisam. Jo Lielvārde nav tikai vārds. Gribas domāt, ka te esmu iesakņojies pilnīgi un pavisam. Te ir mana mūzikas akadēmija, mana Lielvārdes mūzikas skola ar kolēģi Antoniju Kleperi priekšgalā. Varu atcerēties konservatoriju, tagadējo Mūzikas akadēmiju ar saviem audzēkņiem Romānu Vanagu, Arvīdu Platperu, Valdi Zeltkalnu, Vilni Kronbergu, Austru Veikšāni, Jāni Kravali, Ilmāru Sleži, Andri Krūmiņliepu, Guntu Garo, daudziem citiem. Tā jau ir vēsture ar visu, kas tai piederas.

Mana pašreizējā konservatorija ir šejienes mūzikas skola. Kas to būtu domājis, ka Latvijā iespējams arī kaut kas tamlīdzīgs? Manā kora klasē ir deviņi audzēkņi. Ieva Pļavniece jau turpina mācības Doma kora skolā pie maestro Jāņa Ērenštreita, Linda Atvare un Ilze Bērziņa pošas tālākizglītībai Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā. Un katru rudeni — desmitiem censoņu no tuvākas un tālākas apkaimes. Mēs patiesi esam dziedoša tauta!

Kristapam jau 12 gadu. Viņš man dara visu, kas jauneklim nepieciešams — dzied korī, spēlē klavieres, piedalās Lielvārdes orķestrī, spēlē futbolu, neatsakās no dejām, ir pazīstams ar datortehniku... Varētu sacīt: “Mūsu laikā tā gan nebija...” Patiesi: mūsu tēviem aiz muguras bija Pirmais pasaules karš, mūsu paaudzei — Otrais. Un viss, kas nāca līdzi šīm norisēm. Bet mēs esam iespējuši kaut ko vairāk. Tikai un vienīgi — dziesmu karā.

Par Paulu Kveldi – Mintauts Ģeibāks

Jānis Kreišmanis, tēvabrālis, Lāplēsis

Pēteris Kreišmanis, tēvabralis, Lāčplēsis

Kopā ar Raimondu Paulu, veidojot gadskārtu programmu

“Latvijas Vēstneša” redakcijā pirms pāris dienām, mūsu labvēlības gaisotnē

Ar Igaunijas Zinātņu akadēmijas vīru kora diriģentu Valuru Ratasepu

Pie Brīvības pieminekļa, Atmodas nojausmā 1987.gadā kopā ar saviem vīriem

Vīru koru brālības salidojumā 1985.gadā Ķekavā. Kopā ar Paulu Kveldi viņa audzēknis Arvīds Platpers un viens no Latvijas vīru koru veterāniem Laimonis Osis

Kopā ar vīru kori “Silvicola” Pļaviņās 1994. gada decembrī

Andreja Pumpura svētkos Lielvārdē 1986.gadā

Foto no Paula Kveldes ģimenes arhīva

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!