Saeimas 13. februāra sēde

Stenogramma

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 48.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Cienījamie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas plenārsēžu zālē!

Turpināsim vai, pareizāk sakot, sāksim izskatīt šīsdienas Saeimas sēdes darba kārtības 1. jautājumu — ziņojums par Ministru kabineta sastādīšanu . Dokumenta numurs 2175 un 2175a.

Ministru kabineta vārdā runās Ministru prezidenta pretendents Andris Šķēle. Lūdzu, Šķēles kungs!

A.Šķēle (Ministru prezidenta pretendents). Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, godātais Prezidij, cienījamie deputāti! Šī gada 29. janvārī ar Latvijas Republikas Valsts prezidenta rīkojumu nr. 1 tiku uzaicināts sastādīt Ministru kabinetu. Pēc ilgām un ļoti spraigām konsultācijām ar politiskajiem spēkiem esmu aicinājis un stādu jums priekšā sekojošu Ministru kabineta sastāvu:

Ministru prezidenta biedrs — Juris Kaksītis,

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Ministru prezidenta biedrs — Anatolijs Gorbunovs,

aizsardzības ministrs — Andrejs Krastiņš,

ārlietu ministrs — Valdis Birkavs,

ekonomikas ministrs — Guntars Krasts,

iekšlietu ministrs — Dainis Turlais,

izglītības un zinātnes ministrs — Juris Celmiņš,

zemkopības ministrs — Roberts Dilba,

satiksmes ministrs — Vilis Krištopans,

labklājības ministrs — Vladimirs Makarovs,

tieslietu ministrs — Dzintars Rasnačs,

kultūras ministrs — Rihards Pīks,

īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās — Aleksandrs Kiršteins,

valsts ieņēmumu valsts ministre Finansu ministrijā — Aija Poča,

veselības valsts ministrs Labklājības ministrijā — Juris Viņķelis,

vides valsts ministrs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā — Indulis Emsis,

pašvaldību lietu valsts ministrs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā — Ēriks Zunda,

finansu ministra pienākumus pildīšu pats.

Es aicinu Saeimu izteikt uzticību šim valdības sastāvam!

Tāpat gribu pateikties visām tām partijām un frakcijām, ar kurām, kopīgi strādājot, ir sastādīta Valdības deklarācija, un ļaujiet man paust pārliecību, ka minētais Ministru kabinets ar jūsu palīdzību spēs to realizēt. Lai mums veicas! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies, Šķēles kungs! Atklājam debates par apspriežamo jautājumu. Debatēs pieteicies Andris Rubins, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu!

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Partiju biedri un deputāti! Cīnītāji par krēsliem un portfeļiem! Vadoņi — Ulmani un Šķēle! Vēsture atkārtojas. Divu gadu vecumā, kad mans tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju kā valsts nodevējs, mani, aizmigušu, ar visu gultu, mīļie latvieši — čekas ziņotāji iznesa pagalmā, nevarēdami sagaidīt ātrāk tēva mantas sadalīšanu. Manas prombūtnes laikā ASV 1997. gada janvārī no neatkarīgo deputātu 206. istabas mans galds ar visām mantām un dokumentiem pazuda nezināmā virzienā. Šinī istabā vēl mitinās Ilga un Aivars Kreitusi ar savu izpalīdzi, no “Saimnieka” padzītie. Ne Prezidijs, ne cienījamie Čepāņa un Daudiša kungi par to negrib runāt. Ko es gribu teikt? Nav ilgi jāgaida, visi rēķini reiz ir jānomaksā par absolūti visu, ko tu ļaunu esi darījis saviem līdzcilvēkiem. Ja nemaksā tu, tad maksā tavi bērni vai mazbērni, vai mazmazbērni. To, kungi, es gribu jums atgādināt ievadā.

Tālāk par meliem un ignoranci, izsmieklu un ņirgāšanos. Valdības veidošanas sakarā es līdz šai dienai nebiju saņēmis nevienu dokumentu. Ne tā saukto deklarāciju, ne partiju vienošanos, kur nu vēl sapņot par valdības stratēģiju un taktikas principiem, par programmām. Man informācija ir jāiegūst no citiem avotiem. Kāpēc šī slepenība, šīs bailes?

Kopš bērnības man ir paticis cirks, bet visvairāk — tīģeru dresētāji. Es apbrīnoju viņus un viņu pātagu cirtienu švīkstoņu skaņas, pēc kuras lielie, krātiņos turētie, bet nebrīvē augušie un aprobežotie dzīvnieki pakļāvīgi izpilda jebkuru pavēli.

Andris Šķēle — cilvēks, apveltīts ar spēku, drosmi, veiklību, atjautību, atbilst īstam tīģeru dresētājam. Skatīt Ģimenes enciklopēdijā. Viņš pēdējo nedēļu laikā ar savu demisiju, ar valdības demisiju, ar Meļņika demisiju demisijā radījis krāšņu izrādes vizuālo iemiesojumu. Pirmais Šķēles pātagas cirtiens — un tā saucamais mūsu valsts morāles tēvs Ulmanis noguļas. Morālists, kas nemana baļķi savā acī. Nākošais Šķēles patagas cirtiens — uz pakaļkājām paceļas valdības veidojošās partijas un frakcijas. Ir tāds jēdziens kā aizdomas. Tās var sagraut politiķa reputāciju, citēju Ulmani. Un man ir šīs aizdomas par viņiem un par partiju straujo kolektīvās morāles izaugsmi. Bija komunisma cēlāja morāles kodekss, nu ir partiju kolektīvā morāle un kolektīvā atbildība. Bija piecgadu plāni, nu būšot divu vai vairāku gadu budžets. Bet kāda būs kolektīvā atbildība par to, ka skolu neapmeklē 15 200 bērnu? Ka ir 10 000 prostitūtas, ka ir 3124 svaigi sifilisa slimnieki 1996. gadā? Vairāk nekā 7000 cilvēki vēl joprojām dzīvo komunālajos dzīvokļos, apmēram 80 procentu Latvijas iedzīvotāju dzīvo trūkumā, katru gadu strauji samazinās dzimstība, mirstība to pārsniedz divas reizes. Joprojām jaunieši iet bojā armijā. Iedzīvotāju komunālie maksājumi kopumā ir sadārdzinājušies par 39 procentiem, strādājošo reālā pirktspēja ir izteikti samazinājusies. Bezdarbs. Nevajadzētu salīdzināt Latviju ar ekonomiski attīstītām Eiropas valstīm, jo, lūk, Latvijā vidēji 7,1 procents no aktīvajiem iedzīvotājiem ir bezdarbnieki, bet Rēzeknes rajonā — 27,4 procenti, Krāslavas rajonā — 24,6 procenti. Tā visā Latgalē. Tāds svarīgs rādītājs kā iekšzemes kopprodukts esot pieaudzis par 3 procentiem, bet izrādās, ka tikai par 2,5 procentiem. Viss balstās uz prognozēm, uz tranzīta rēķina. Iztikas minimums — 75 lati mēnesī, bet tajā pašā laikā tiek aprēķinātas pensijas 1, 4, 10 latu apmērā. Ziemā nosalst Latvijā vairāk nekā 100 cilvēku, līdz bankrotam novesti tādi republikas uzņēmumi kā VEF, Rīgas Radio rūpnīca, Slokas celulozes rūpnīca. Valsts vara kļūst arvien diktatoriskāka. Sabiedrība arvien vairāk tiek attālināta no valsts pārvaldes.

Šķēle līdz šim ir devis novērtējumu līdzšinējām valdībām. Tās lai pilnībā uzņemas Šķēles adresēto kritiku. Šī ideja — morālā attīrīšanās, Ulmani, ir paņemta no deputāta Gundara Valdmaņa, kurš par to runāja jau sen, par kuru valdošā koalīcija ņirgājās un apsmēja. Es domāju, ka baidoties no viņa un viņa prāta spējām.

No nepareizā gala, kungi, esat sākuši. Kur lauksaimniecības, zemkopības attīstība, kur Latvijas valsts rūpniecība? Kur, pirmkārt, rūpes par jaunajām ģimenēm, bērniem, pensionāriem un tātad plašs sociālo un veselības problēmu risinājums? Kur atskaite par 43 Šķēles darbības punktiem? Es jau nerunāju par tālajiem Godmaņa, Birkava un Gaiļa laikiem. Pēdiņās. Tā, Ulmaņa kungs, būtu morāliskā attīrīšanās. Bet ir vēl citas — pavisam vienkāršas, kā — godīgs, negodīgs, taisnīgs, netaisnīgs, likumīgs, nelikumīgs un smalkākas, bet tā jau būtu ētika. Vecie kadri, tas ir, bagātie latvieši, protams, Šķēle, brauks un brauc ar četriem līdz pieciem zirgiem pajūgā, lai gan nekur to neesmu ne lasījis, bet tikmēr nabagie plikām, sarkanām kājām ar pastieptu roku stāvēs grāvī. Manam tēvam agronomam bija daudz zirgu, bet viņš jāja ar vienu zirgu, lai ātrāk apraudzītu darāmos darbus un būtu tur, kur vajadzīgs. Par ko tagad jālūdz pensionāriem? Par ko jāpazemojas ne biznesmenim? Strādniekam? Atbildiet uz šiem jautājumiem, ja varat!

Un nobeigumā, kungi, par Čerčilu, man kā ārstam ir tuvāks Aksels Munte — ārsts un rakstnieks. Un viņa atziņas, ka tas, kas mums ir visvairāk vajadzīgs, atceraties, tas ir — gaiss, saule, debesis un ūdens, to mēs saņemam par brīvu.

Un vēl dažas piezīmes. Pirmā. Jau sen zinātnieki visā pasaulē ir pierādījuši, ka tie, kas strādā vai sakās strādājot 14 līdz 16 stundas dienā, kā mūsu vadoņi, pie valsts pārvaldes nav pielaižami nekādā gadījumā. Tiekoties ar saviem vēlētājiem, es jums saku, tauta jums vairs netic, lai kādi arī nebūtu aptaujas rezultāti, jo šāds darbs nav radošs. Tas parādās arī šodien. Vai tā jūs, kungi, biedri, strādājat? Pēdiņās. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Kārlis Čerāns, frakcija “Latvijai”.

K.Čerāns (TKL). Godāto sēdes vadītāj, godātie kolēģi deputāti! Pēdējo nedēļu notikumi ir uzskatāmi parādījuši valdošo partiju ambīcijas un nespēju stabili pārvaldīt valsti, un nespēju konstruktīvi virzīt valsts attīstību. Politiķi gandrīz mēnesi ir tirgojušies un nav spējuši nonākt pie kaut kur derīga rezultāta. Politiķiem ir bijuši svarīgi tikai un vienīgi krēsli, un diskusijas par principiem faktiski nav notikušas. Vairāk nekā trīs nedēļu ilga laika šiem politiķiem ir bijis par maz, lai sastādītu kaut kādu pilnu valdības sastāvu, un tā vietā mums šodien no rīta tika piedāvāts valdības surogāts bez trīs ministriem. Un politisko kašķu rezultātā šodien uz visu dienu tika paralizēts Saeimas darbs. Un iespējams, ka tagad vakarā beidzot Saeima arī atbalstīs šo valdības sastāvu, bet skaidrs, ka tāpat kā ir mocījusies līdz šim, tā arī turpmāk nespēs stabili strādāt, un diemžēl mūsu tautai vēl arī uz priekšu nāksies paciest šo absolūti haotisko valdību, kas ir kā kuģis bez kapteiņa un var aizvest un aizvedīs mūs diemžēl, mūsu valsti uz nekurieni. Tirgus rezultātā izveidotā jaunā valdībā pamatā ir palikuši visi tie paši vecie ministri, ja neskaita dažus izņēmumus. Un līdz ar to ir skaidrs, ka šīs valdības politika arī būs pamatā tā pati vecā, un valdības nestabilitāte, nemitīgā šūpošanās un raustīšanās ar ministriem arī būs tā pati vecā. Ja ne vēl lielāka, ņemot vērā to, ka tas deputātu skaits, kas atbalstīs šo valdību, ir būtiski sašaurinājies. Un jaunās valdības stabilitāti var raksturot tā, ka tā līdzīga pudiņam, kad to mēģina pienaglot pie sienas, un, ja Šķēle nespēj nodrošināt stabilu valdības darbību, kad viņam bija vairāk nekā 80 deputātu atbalsts, tad maz sagaidāms, ka viņš to spēs arī tagad, kad šis skaits nedaudz pārsniedz 60.

Un pašreizējai politiskai krīzei ir tikai viens ilgspējīgs risinājums, kā to ir norādījis Joahims Zīgerists savā preses paziņojumā otrdien, ka Latvijā rudenī ir rīkojamas jaunas ārkārtas Saeimas vēlēšanas, bet līdz tam brīdim no visām Saeimā pārstāvētām politiskām partijām ir izveidojama pārejas valdība, kas garantētu svarīgāko likumu pieņemšanu investīciju klimata uzlabošanai, darba vietu radīšanai un tautas dzīves apstākļu uzlabošanai. Valdība nevar sastāvēt tikai no krēsliem, ir nepieciešams arī pilnīgi reāls valdības darbs tautas un katra konkrēta cilvēka labā. Bet acīmredzot šis paziņojums ir bijis pārāk trāpīgs un politiski varenajiem netīkams, ja neviens no radio vai televīzijas, vai neviens no masu informācijas līdzekļiem nav uzskatījis par vajadzīgu šo paziņojumu tautai darīt zināmu. Es gribu atgādināt, ka par tautas kustību “Latvijai” pagājušās vēlēšanās balsoja otrais lielākais vēlētāju skaits, un masu informācijas līdzekļi atļaujas pilnīgi ignorēt mūsu viedokli, tad kādā valstī mēs dzīvojam? Kas tā ir par demokrātiju? Tas ir absolūts totalitārisms. Kaut arī šīs valdību veidojošās frakcijas ir pavisam nedaudz uzmanības veltījušas šai Valdības deklarācijai, tirgošanās ir bijusi tikai par krēsliem, es uzskatu, ka galvenais tomēr ir šis valdības īstenojamais politiskais saturs. Un tas arī ir pats būtiskākais šodien aplūkojamā jautājuma saturs. Kāda būs valsts attīstība šīs valdības laikā, ja tagad būs šis pozitīvais balsojums, ko katrs cilvēks, Latvijas Republikas pilsonis, Latvijas iedzīvotājs iegūs no šīs valdības darba?

Atbilde diemžēl ir traģiska. Bagātie kļūs arvien bagātāki un nabagie aizvien nabadzīgāki. Jaunas darba vietas radītas netiks, un aizvien pieaugs bezdarbs. Lauku un mazpilsētu saimnieciskā, sociālā infrastruktūra, līdz ar to uzņēmējdarbības uzsākšanas iespējas tiks lemtas vēl tālākam sabrukumam. Šodien jau tas vairs nevienam nav noslēpums, ka valdošie politiskie spēki — “Latvijas ceļš”, “Tēvzemei un Brīvībai”, Demokrātiskā partija “Saimnieks”, arī citas atrodas dažu ekonomisko grupējumu kontrolē, un tie realizē arī šiem grupējumiem atbilstošu valsts politiku gan privatizācijas jomā, gan sociālo, gan garantijas sistēmas veidošanā, gan valsts mantas izlaupīšanā un tiesiskā haosa leģitimēšanā valstī. Un jebkāda vara, kas savā darbībā un būtībā kalpo nevis tautas interesēm, bet gan kādam citam spēkam, ir amorāla savā būtībā. Un tas ir neatkarīgi no tā, cik daudz šie valdošie politiskie spēki savā deklarācijā runā par kādu morāli, tie visi ir tukši vārdi. Un es gribu atgādināt, ka arī zaglis bieži vien, lai izbēgtu no sabiedrības uzmanības un no tasinīgā soda saņemšanas, ir tas, kas visskaļāk sauc: “Ķeriet zagli!”

Bet, protams, visās šajās politiskajās partijās ir cilvēki, kas ir tur iestājušies, vistīrāko motīvu vadīti, diemžēl tiem nav izdevies iegūt vadību, un šeit mēs redzam šokējošu analoģiju ar padomju varas gadiem. Ne jau visi tie cilvēki, kas bija PSKP biedri, realizēja kādas represijas pret cilvēkiem. Nenoliedzami, bija pat tādi, kas centās izmantot partijas biedra karti, lai izdarītu kādu cilvēkiem vajadzīgu lietu. Tomēr visiem šiem cilvēkiem ir vismaz tas grēks pret sabiedrību, ka viņi ar savu ārēji pozitīvo morālo stāju un rīcību cēla PSKP autoritāti sabiedrībā un mazināja tautas naidu pret šo organizāciju, un būtībā palīdzēja slēpt no tautas acīm un sirdsapziņas partijas vadības funkcionāru un citu līdzbiedru pastrādātās nejaucības un noziegumus.

Šī valdība vārdos iestājas par ilgspējīgu valsts attīstību, bet stabilu valsts attīstību var nodrošināt tikai līdzsvarota attīstība, kad viena sociālā grupa neiedzīvojas pārmērīgi uz otras rēķina un kad neparādās nesamērīga attīstības līmeņa atšķirība starp dažādiem valsts reģioniem. Jebkāda šādu atšķirību akumulēšanās var būt par cēloni lielām sociālām nekārtībām ar iespējami globālām dramatiskām sekām. Un šodien notiekošie procesi diemžēl praktiski nepārprotami norāda uz šādu iespējamību. Un just atbildību par to, valdošie politiķi! Just atbildību par absolūti destruktīvu spēku popularitātes pieaugumu, kas grib visu atkal nacionalizēt, kas grib pārdalīt to, kas nav saražots, un, nedod Dievs, vēl pievienot atkal tālāk Latviju Krievijai. Lai notiktu līdzsvarota valsts attīstība, ir nepieciešama vienošanās panākšana sabiedrības līmenī par valsts attīstības pamatvirzieniem un tālāk šīs attīstības realizācija politiķu vadībā, saglabājot nemitīgu aktīvu un vispārēju sabiedrības uzraudzību pār šo attīstības procesu norisi.

Diemžēl mūsu sabiedrībā praktiski nekas nav darīts šādas vienošanās panākšanas labā. Un tam arī ir skaidri cēloņi, jo šāda vienošanās, neapšaubāmi, respektētu ikviena cilvēka dabiskās prasības uz cilvēku cienīgu dzīvi, kā arī uz viņiem pienākošos sabiedriskā labuma daļu. Vispirmām kārtām darba iespējām, izglītības iespējām un arī sociālās aprūpes minimumu. Tas viss kopā nodrošinātu viņa cilvēka cieņas respektēšanu. Tā vietā, kā jau minēju, ne no viena vairs netiek slēpts, ka valdošie politiķi atrodas dažādu ekonomisku grupējumu ietekmē, un katrs var saprast, ka šie politiķi realizē tieši šiem ekonomiskiem grupējumiem, bet nevis sabiedrībai kopumā labvēlīgu valsts attīstības scenāriju. Valdošie politiskie spēki nav pamanījuši vai nav gribējuši pamanīt, ka sabiedriskais labums, tas nav tikai visu indivīdu labumu kopsumma, svarīgi ir tas, lai katrs cilvēks varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Bet grupējumu intereses pieprasa savu. Šie grupējumi ir ieinteresēti, lai tauta vēl joprojām uz priekšu tiktu turēta par muļķiem, lai tai nebūtu šīs darba iespējas, lai netiktu darītas pieejamas zināšanas par to, kā strādāt jaunas tirgus ekonomikas apstākļos, un lai galīgā nabadzībā pie fiziska nespēka domātu par ko vairāk nekā tikai savu vēderu un tādēļ par sviestmaizi atdotos šo grupējumu kalpībā. Labi, ja vēl par sviestmaizi, nevis maizi bez sviesta. Arī izglītības laukā šai elitei nav bijuši vajadzīgi nopietni pasākumi, jo savus bērnus politiķi var skolot ārzemēs, un tiem nav vajadzīga šī izglītības reforma un būtiska pilnveidošana. Tautas kustība “Latvijai” allaž ir deklarējusi, ka politiskās darbības augstākais un vienīgais mērķis ir kalpot cilvēkiem, un tautas kustība “Latvijai” savā programmā un rīcībā ir skaidri deklarējusi, ka labklājība ir nepieciešama visiem, bet nevis tikai politiķu un mafijas aprindām. Es aicinu balsot pret šīs valdības apstiprināšanu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Odisejs Kostanda, frakcija “Latvijai”.

O.Kostanda (TKL). Godājamo Valsts prezident! Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Šī gada sākumā bijušais un tagad jau atkal topošais Ministru prezidents Andris Šķēle kopā arī ar Valsts prezidentu un valdošo partiju politiķiem sarīkoja mums visiem lielu, lielu politisku izklaidi. Es domāju šeit gan deputātus, gan arī Latvijas iedzīvotājus, jo visi varēja gandrīz mēneša garumā ar lielu interesi sekot līdzi, nu, kas tad nu notiek Augstajā namā un kas notiek valsts vadībā. Un šī izklaide saucās tā dēvētā Šķēles demisija un jaunas Šķēles valdības sastādīšana. Es domāju, ka, šķiet, vairumam cilvēku tā arī netika skaidrs, viņi netika pie īstas skaidrības, kāpēc tad īsti demisionēja Šķēle. Ministru prezidents tā arī nav uzskatījis par vajadzīgu sniegt argumentētu pamatojumu savam lēmumam par šo demisiju. Tā vietā Šķēles demisija atgādināja no paša sākuma tādas izlutinātas un kaprīzas ģimnāzistes uzvedību. Viņam, lūk, tikuši izteikti pārmetumi, pat no Valsts prezidenta puses un no valdību veidojošo politiķu puses, nu kur nu vēl opozīcijas pērmetumi, tie jau paši par sevi vienmēr saprotami. Nu un, kad nav šo komplimentu un pat prezidents Ulmanis atļaujas izbārt Šķēli par valdības morālo seju, tad nu, lūk, uzreiz seko viņa rīcība. Tas apliecina, ka Šķēle, ja varbūt arī orientējas kādās “šeftēs”, tad laikam no politikas viņš tomēr neko daudz nesaprot. Šķēle valsts vadītāja amatā drīzāk atgādina lidmašīnas pilotu, bet diemžēl bez pilota kvalifikācijas apliecības. Un neviena partija neuzņemas viņam šādu apliecību arī izdot. Neviena politiska partija neuzņemas atbildību par viņu kā no savas partijas virzītu partijas biedru — politiķi. Tāda nu ir šī Latvijas situācija.

Nu, protams, feļetona vērta bija epopeja ar sliktajiem telefona sakariem un nedisciplinētajām sekretārēm — vai nu Ministru prezidenta sekretāre, vai Valsts prezidenta sekretāre, kura nu tad tagad ir bijusi īsti vainīga, nav skaidrs, bet nu ir liegušas, lūk, Šķēlem sazvanīties ar Ulmani. Varbūt vismaz tagad, kad tas viss ir aiz muguras, abi prezidenti, gan Valsts prezidents, gan Ministru prezidents, taču varētu, atcerējušies atbildību tautas priekšā, nopietni par to atvainoties, par šiem, es domāju, vāji slēptiem meliem vai pat blefošanu. Bet laikam to velti gaidīt. Gan Ulmanis, gan Šķēle tagad ir mierīgi vienojušies, ka vienkārši vairs nepieminēs šo apkaunojošo notikumu. Es domāju, ka to ļoti labi visi redzēja, un arī žurnālisti objektīvi to novērtēja, un ļoti veiksmīgi radio “SWH” rīkoja aptauju, kā jūs nosauktu šo teātra izrādi, kuras nosaukums ir — Šķēles valdības demisija. Un klausītāji zvanīja un teica nosaukumus, no kuriem, manuprāt, viens no spožākajiem bija, ko es dzirdēju arī radio pārraidē, šai teātra izrādei nosaukums ir “Aizdodiet man telefonu”. Diezgan precīzi cilvēki tātad valstī ir uztvēruši notiekošo. Bet labi, kungi vienojās par to vairs nerunāt. Tātad nevienam citam par to vairs nav daļas. Un punkts.

Tā vietā Šķēle paziņoja, ka valdības demisija, kā viņš esot dzirdējis, ārvalstīs esot cēlusi Latvijas starptautisko prestižu. Tā ir tāda pērle, ko laikam arī pasaules vēsturē grūti būtu atrast. No tā varētu izdarīt secinājumu, ka, ja valdība, ko tagad atkal valdīs Šķēle, sāks demisionēt arī turpmāk aizvien biežāk, teiksim, reizi mēnesī, tad līdz gada beigām Latvijas starptautiskais prestižs būs augstākais pasaulē. Loģiski būtu gaidīt, ka Ministru prezidents sniegtu sabiedrībai atskaiti par savas valdības darbu iepriekšējā gadā. Solīt viņš to solīja, bet līdz šim konkrētas darba analīzes vietā dzirdam vienīgi nepārtrauktu lielīšanos ar kādiem milzīgiem panākumiem visās jomās. Saprotams, ka tie ir gūti it kā tieši Šķēles viedās gudrības dēļ.

Arī jaunajā Valdības deklarācijā mēs gandrīz neko neatradīsim par to, kā valdība vērtē dzīves apstākļu pasliktināšanos vairumam savas valsts iedzīvotāju, kā vērtējams nemitīgais bezdarba pieaugums, komunālo maksājumu un pirmās nepieciešamības preču cenu pieaugums, cik lietderīga valstij ir izglītības līmeņa pazemināšanās, noziedzības palielināšanās un tā tālāk. Ir redzams, ka Šķēle faktiski ir ļoti emocionāls un pat haotisks cilvēks. Viņš ir atbildīgs par to haosu, kas šobrīd Latvijā ir izveidojies. Nu bet viņam atkal piedāvā un dod iespēju pārvaldīt šo haosu. Tas ir acīmredzot tāpat, kā iecelt piromānu par ugunsdzēsēju ģenerāli.

Jā, tagad izveidots jauns valdības sastāvs. To veido, protams, tas pats Šķēle. Valdībā redzami, protams, praktiski tie paši ministri un no tām pašām valdošajām partijām. Bet kas gan kvalitatīvi ir mainījies otrajā Šķēles valdībā, salīdzinot ar pirmo valdību? Nekādi nav saprotams, kam bija vajadzīga visa šī uzbāzīgā jezga ar portfeļu dalīšanu partiju starpā, ko tik veiksmīgi faktiski uzkurināja arī pats Šķēle? Rezultātā mēs vienkārši varam prognozēt pēc tā sastāva, kas mums ir iesniegts apspriešanai, ka Šķēle un viņa valdība būs nestabila un nekādu pozitīvu rezultātu tās darbam nebūs, jo tie paši cilvēki strādā tajos pašos atbildīgos posteņos. Mēs redzam vienu pēc otra uzvārdus. Pakavēsimies pie tiem.

Guntars Krasts — ekonomikas ministrs, par kuru neviens nevarēs pateikt, ko viņš ir labu vai sliktu izdarījis. Viņš vienkārši neko nav izdarījis. Neskaitot dažu semināru organizēšanu, to varētu uzticēt droši vien izdarīt arī lietvedībā sekretārēm. Investīciju nopietnu nav, un nekādi reāli uzlabojumi nav gaidāmi, ka šīs investīcijas plūdīs tagad arī šajā gadā.

Makarovs — sociālo lietu ministrs. Cilvēks, par kuru acīmredzot neviens Latvijā neaizliks labu vārdu. Vismaz grūti būs tādus sastapt.

Andrejs Krastiņš — aizsardzības ministrs. Domāju, ka vēl ļoti daudz arī presē mēs lasīsim un dzirdēsim par visām tām bezjēdzībām, kas Latvijas armijā ir, kas diemžēl turpinās. Mēs lasīsim par to, ka joprojām nav aizsardzības plāna, ka joprojām nav citu nepieciešamo dokumentu, mobilizācijas plānu un tā tālāk, un tā tālāk.

Vienīgi mēs redzam, ka ir pazudis no šī Kabineta sastāva Māris Grīnblats. Nelaimes putns. Pazudis acīmredzot pelnīti. Šķiet, arī pats Šķēle laikam uz viņu attiecinās tos vārdus, ko ir teicis presē, neminot uzvārdu, ka no nevēlamiem ministriem, kas slikti strādājuši, jau nu būs jāatbrīvojas. Kā es saprotu, tad tautas kustības “Latvijai” pieprasījumi par Grīnblata demisiju beidzot ir stājušies spēkā. Tikai kāpēc tad vajadzēja visu to saistīt ar pašas valdības demisiju? Vienkāršāk bija tad, kad mēs izvirzījām šo jautājumu par Grīnblata noņemšanu, tad arī godīgi pateikt: “Jā, tas cilvēks nav spējīgs vadīt ministriju. Viņam no Izglītības ministrijas ir jāaiziet.” Tā būtu bijis godīgi pret visiem.

Vienīgais labums no visa tā, kas tagad ir, ir tas, ka sabiedrībai tika sniegta bezmaksas izklaide, kā jau es teicu, vērojot šķietami ļoti nopietnus politiķus, kas mums ir valstī, plēšamies par ministru amatiem. Un kādus tik paziņojumus mēs nedzirdējām šajā sakarā no dažādu partiju, ļoti nopietnu partiju pārstāvjiem. Cik cienīgi, piemēram, “Latvijas ceļš” paziņoja, ka neparko neļaus atstādināt no amata, piemēram, Birkavu. Ar kādu patosu frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” stādīja ultimātu — vai nu Krasts un Rasnačs, vai arī aiziešana opozīcijā. Kā “Saimnieks” apelēja pie labākajām Šķēles jūtām līdz pat šodienai, līdz pēcpusdienai tagad, ka jādod “Saimniekam” amati. Gandrīz vai tikai tāpēc, ka pirmais “Saimnieks” apliecināja uzticību Šķēlem. Un kur tad vēl tā sauktās mazās frakcijas ar savu vārdos pausto pieticību, bet reāli neremdināmo kāri pēc amatiem. Nebija skaidrs — četrus, piecus, vairāk... varbūt visus amatus vajag atdot mazām frakcijām. Visa šī epopeja ar jaunās, patiesībā vecās Šķēles valdības atkārtotu sastādīšanu varētu noderēt arī kā zināma veida scenārijs kādai politiskai komēdijai. Diemžēl tā ir šodienas valsts varas realitāte. Un tāda šodien ir tā sauktā Latvijas politiskā biznesa elite.

Visa šī jandāliņa laikā nekas nebija dzirdams par to, kā jaunā, pēdiņās, valdība domā risināt valstī samilzušās problēmas, kas būs prioritāras tās darbā, kādas kļūdas izanalizējuši iepriekšējā posma darbībā, kam pievērsīs nopietnāku uzmanību, liks jaunus akcentus, par to nerunāja. Runāja tikai par krēsliem. Nevis par to, kā uzlabot cilvēku dzīves apstākļus, palielināt algas, pensijas, stiprināt drošību. Ir redzams, ka ne Ministru prezidentu Šķēli, ne Valsts prezidentu Ulmani, ne valdošās partijas neinteresē cilvēku intereses. Nav jau laika ar tādiem sīkumiem nodarboties. Svarīgāk ir aiz slēgtām durvīm, nelaižot klāt presi un nesniedzot pēc tam nekādas intervijas, kā sakot, nav komentāru, kā teica Grīnblats, neko par to neteikt. Skumji. Tagad gan pēkšņi atkal Valsts prezidents Ulmanis devīgi bārsta dzejiskus salīdzinājumus par ābeļdārziem, kuru kopšanai prasmīgais dārznieks izgriež ābelēs vecos zarus un nevajadzīgos dzinumus. Nu ļoti skaisti! Varbūt pie viena Ulmanis varētu pastāstīt mums arī par to, kā ābeļdārzos tiek iznīcināti kaitēkļi, nezāles. Nu ir taču tik patīkami izlikties veicam kaut kādas reformas, par kaut ko ļoti rūpējamies. Ja ne citur, tad vismaz ābeļdārzā, vai ne? Manuprāt, vietā ir cits salīdzinājums. Šķēle faktiski ar savu izvairīšanos no atbildība, tad, kad gada sākumā bijā jāsāk nopietni strādāt pie budžeta un pārējā, uztaisot visu šo jandāliņu ar valdības demisiju, tā mierīgi aizlaižoties prom no atbildības par to, kā tad ievirzīt valsts attīstību šajā posmā, Šķēle vairāk atgādina tādu vistu zagli, kas ar nozagtu vistu padusē tumsā slepus aizlavījies prom no vistu kūts, bet pēc kāda laika vistu kūts sargs jau tik un tā no jauna atkal atļauj ielaist viņu atpakaļ šajā pašā vistu kūtī, un tad nu var pilnā mutē apglavot, ka es esmu atgriezies ar vienu domu — sargāt vistas. Tas ir tāpat kā lapsu likt par zosu saimes sargu.

Frakcija “Latvijai” uzskata, ka nav vajadzīga Latvijai šāda valdība un šāds Ministru prezidents. Tā neko nav devusi cilvēkiem līdz šim un neko nedos arī turpmāk. Un tie cilvēki, kas uzskata, ka tikai Šķēlem ir jākļūst par Ministru prezidentu, nevis Ministru prezidentam jānāk kā atbildīgai personai, pārstāvot konkrētu politisku partiju, konkrētu politisku spēku, nesot konkrēti tās priekšā politisku atbildību. Tie cilvēki, kas uzskata, ka tieši Šķēle ir tas, kuram jākļūst atkal par premjeru, faktiski ir līdzīgi cilvēki tiem, kas tuksnesī redz mirāžu, proti, aku, kaut gan patiesībā tur akas nemaz nav. Šķēles izteiktā iecere — likt Saeimai balsot par valdību, kura izveidota tikai daļēji, kā mēs redzējām šorīt no rīta, vai kad tagad nav finansu ministra portfeļa, ko viņš saka, ka viņš pildīšot pats, kad nav skaidrs, tātad šīs valdības atbildīgās personas, es domāju — konkrēti šī finansu joma, kas ir viena no svarīgākām, ja gribam pildīt pašu pieņemto budžetu, tad tas tomēr rāda, ka valdība tādā veidā, kādu mums liek to tagad priekšā apstiprināšanai, nav strādātspējīga. Tad jau drīzāk varbūt vajadzēja partijām iet citu ceļu — sastādīt valdību, tos krēslus sadalīt savā starpā, atstājot tukšu kādu citu krēslu, atstājot tukšu Ministru prezidenta krēslu. Tas būtu kāds jauns piegājiens. Un tad varētu vēl kādu pusgadu strīdēties, kurš tad būs Ministru prezidents. Bet nu labi. Un mūsu uzskats ir balsot pret šo valdību, un izeju no situācijas mēs redzam Saeimas ārkārtas vēlēšanās. Bet līdz tam visām Saeimā pārstāvētām partijām izveidot pagaidu valdību. Taču acīmredzot šodien ir vienojušās partijas, kas veido šo valdību, par to, ka labāk atkal pavilks kādu laiciņu līdz nākošajai demisijai. Lai nu kā tur būtu ar valsts un tautas interesēm, ka tikai pašiem ir krēsli, un Šķēle un viņa valdība tiks apstiprināta. Bet tautas kustība “Latvijai” balsos pret.

Sēdes vadītājs. Jānis Mauliņš, frakcija “Latvijai”.

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Godātie deputāti! Ar vēsu prātu lūkosim noskaidrot, kas ir Andris Šķēle, kurš jūs izrīko un apsaukā par grūtgalvīšiem. Mūsuprāt, viņš ir pragmatiķis, salta aprēķina cilvēks, kam tikai savas grupas un savi egoistiskie mērķi, kuriem nav nekāda sakara ar Latvijas valsts interesēm. Ja par Vasiliju Meļņiku avīzes zobojās, ka viņš iecelts par finansu ministru pierādījumu trūkuma dēļ, tad par Andri Šķēli tāda zobgalība vēl daudz vairāk vietā, jo pret viņu pirms nominācijas bija uzsākta operatīvā lieta.

Andra Šķēles stāvokli mīkstina tikai tas, ka viņš nav pirmais Ministru prezidents neatkarību atguvušajā Latvijā, kurš šajā amatā iecelts pierādījumu trūkuma dēļ. Pēc avīžu publikācijām tagad zinām, ka 1995.gada decembrī Andris Šķēle bija tas, kurš ciniski ieteica Valsts prezidentam Guntim Ulmanim aicināt viņu sastādīt valdību, pārkāpjot Satversmes 52.pantu un nominācijas dokumenta rekvizītu viltojot. Kāpēc Valsts prezidents tik viegli paklausīja cilvēkam no malas, kas nebija ne deputāts, pat ne kādas partijas biedrs? Turklāt sastāvošs policijas operatīvajā uzskaitē. Lūk, kādai autoritātei pakļaujas Latvija! Vai tas pārāk uzkrītoši neatgādina Itāliju? Jau toreiz, sarunās par savu nomināciju, Šķēle atļāvās Valsts prezidentam par Saeimas deputātiem nievīgi izteikties — “tie tur”. Likdams arī Guntim Ulmanim saprast, ka “tie turī nav izšķirošie lēmēji. Ka īstenie lietu kārtotāji atrodas citur. Ceru, ka lielākā daļa no jums zina, kas ir šie lietu kārtotāji. Tiem, kas nezina, teikšu mierinošus vārdus — jums ir vieglāk. Arī komunistu laikos tiem, kas staigāja ar aizvērtām acīm un ausīm, bija vieglāk. Arī mazāk bīstama dzīve.

Tautas kustībai “Latvijai” un tautas vērīgākai daļai bija interesanti vērot, kā Šķēle sāka cūkot Demokrātisko partiju “Saimnieks”, noraidot ekonomikas zinātņu doktores Sarmītes Jēgeres kandidatūru finansu ministra amatam. Jo, “šeftmaņu” valodā runājot, viņa esot nesaprotoša. Un tūlīt izraudzījās Meļņiku. Kāda tur bija informācija par Meļņika izraudzīšanos no vienas puses un otras puses, jūs zināt. “Saimnieks” brīnījās, kāpēc viņš izraudzījies Meļņiku, bet izrādās, ka Šķēle pēc tam apgalvo, ka to esot izraudzījusies partija “Saimnieks”. Kam taisnība, mēs nezinām.

Kā televīzijas intervijā pareizi izteicās Odisejs Kostanda: “Durvis aiz Meļņika vēl nebija aizvērušās, kad tika pacelta telefona klausule un teikts: “Cui!”” Sākās tautai paredzētā izrādes daļa. Cik teatrāli skaista bija Valsts prezidenta atmošanās — morāliskā atmošanās ar sekojošu Ministru prezidenta patētisko demisiju. Un tai sekojošo Andra Šķēles morālisko atmošanos. Gluži kā pēc labākajām KGB psiholoģisko spēļu instrukcijām. Godīguma sapņu dēļ Šķēlem tauta daudz ko piedos. Padomju tauta daudz ko piedeva komunistiem. Īstenie lietu kārtotāji prasa, lai oligarhiskās demokrātijas spēlmaņi pievilktu skrūves un reizē attālinātu tautas sašutuma izpaušanos tādās formās, kas varētu apdraudēt iegūto bagātību, pielaist pie varas sirdsšķīstus vientiešus, nesaprotošus muļķus, kuri aiz tīras ziņkārības sāktu pārbaudīt no ārzemēm pienākošās ziņas, ka vairāki desmiti varai ļoti tuvu stāvoši cilvēki kļuvuši par miljonāriem dažu gadu laikā gluži neizskaidrojamā kārtā. Tāpēc jātēlo morāliskā attīrīšanās. Nesaprotošo muļķu izmeklēšanu nevēlas ne Godmanis, ne Repše, ne Birkavs, ne Gailis, ne Šķēle. Un vēl daudzi citi jums zināmi.

Atcerieties, ka Šķēle, nākdams pie varas, paziņoja, ka Gaiļa valdība novedusi valsti bankrotā. Tauta uzgavilēja. Šķēle tapa par pirmo cilvēku valstī. Bet vai ir uzsākta kaut viena nopietna izmeklēšana “prihvatizācijas” lietās? Neviena. Gailis noveda valsti līdz bankrotam. Aiz muļķības. Muļķību likums nesoda. Ej nu pierādi, ka Gailis nebija muļķis!

Andris Šķēle iznīcinās tautu. Valdības deklarācijā doto solījumu vien... tā tīši graudams tautas dzīvo spēku. Ej nu pierādi, ka tas nebūs darīts aiz muļķības! Bet aiz grupas mantkārīgā egoisma un, lai Dievs pasarg', velnišķīga mājiena no aizrobežu rezidentu puses. Skan baigi un neticami. Diemžēl pasaules lielo politiķu pastrādātie ļaunie darbi ļoti bieži ir neticami un šaušalīgi. Tiem notic tikai vēlāk pēc atmaskošanas. Ārēji tie briesmīgi neizskatās, rīcību var attaisnot ar nepieciešamību, ar reformām, pat ar morālisku nepieciešamību attīrīties.

Staļins arī tikai reformēja saimniecību un attīrīja sabiedrību no reformu pretiniekiem un citādi morāliski neizturētiem indivīdiem. Arī viņam bija iebiedēta, paklausīga slaka, kas drebēja par savu karjeru. Šobrīd Latvija iet pa egoistisku un trulu alkatības un meliem bruģētu iznīcības ceļu. Tauta izmirst. Kopš 1994.gada Latvijā nav vairs nevienas pilsētas, ne rajona ar pozitīvu iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Zemās dzimstības dēļ nakamā paaudze veidojas divreiz mazāka nekā pašreizējā. Katru gadu negatīvā dabiskā pieauguma dēļ Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par 17 000 — 18 000 tūkstošiem. Citiem vārdiem, katru gadu no Latvijas pazūd divas Alūksnes.

Andris Šķēle, stājoties amatā, 1995.gada decembrī deklarācijā apsolīja. Citēju: “Demogrāfiskās situācijas atveseļošanai valsts veiks ilglaicīgu pasākumu kompleksu.” Kā zināms, godātie deputāti, šo solījumu izpildot, Andris Šķēle piespieda jūs nobalsot par vismaz sešiem likuma grozījumiem, kas ilglaicīgi un kompleksi pasliktina demogrāfisko stāvokli. Tātad solījums ir izpildīts. Tikai ar pretēju zīmi. Ļoti vienkārši.

Pieminēsim tikai vienu. Proti, deklarācijā Šķēle solīja sievietei, ka viņas bērna audzināšanas laiks līdz skolas vecumam tiks ieskaitīts darba stāžā. Līdz tam darba stāžā ieskaitīja bērna audzināšanu līdz 3 gadu vecumam. Es, kolēģi, redzēju jūsu sejas balsojot, bet Šķēle jūs piespieda balsot par likumu, kas nevis pagarina bērnu audzināšanas laika ieskaiti stāžā, bet gan samazina no trim gadiem uz pusotru gadu. Tāda, lūk, ir Andra Šķēles solījumu izpilde tautas dzīvā spēka dzīvības jautājumā. Šķiet, tā nav gadījuma kļūme, jo svētdienas, 9. februāra, televīzijas intervijā Šķēlem paspruka tāds teiciens, ka tie, kam esot mazi bērni, nodarbojoties ar valsts reketu. Ko viņš īsti ar to domāja, nevarēja saprast, bet tas ir burtisks citāts. Tātad kaut kāds naids pret mūsu jauno paaudzi, pret Latvijas nākotni. Atkārtoju. Izskatās, ka vēršanās pret tautas saglabāšanu ir vai nu viņa dziļākā pārliecība, vai arī ar šantāžas palīdzību no ārienes uzspiests uzdevums. Abos gadījumos valstij un tautai tas ir ļoti bīstami.

Reizēm Šķēle, izmantodams tautas naidu pret bijušo iekārtu, apsaukā savus kritiķus par “sārtajiem”, par vecās paaudzes gaidītājiem, piedodiet, vecās paradīzes gaidītājiem. Lai gan pats ar savu cinisko, prettautisko un nedemokrātisko rīcību ir galvenais tirgus ekonomikas un demokrātijas diskreditētājs un komunistisko revanšistu idejiskās augsnes uzirdinātājs un mēslotājs. Par līdzīgiem cilvēknīdējiem kā par komunisma ideju dārzniekiem savā laikā jūsmoja jau Kārlis Markss. Un vēl Josifs Visarionovičs.

Pameklējiet, Šķēles kungs, rakstos, uziesit šos jūsmīgos izteicienus. Grūti ticēt, ka jūs pats to nesaprotat un neapzināties, jo patiešām neizskatāties pēc aprobežota cilvēka. Tad kāpēc jūs to darāt? Kādas uzmācīgas balsis jums to pavēl?

Godātie deputāti, būsim un paliksim savas valsts patrioti. Savu partiju atbildīgi pārstāvji. Nebalsosim par egocentrisku, no malas pieaicinātu, bezatbildīgu cilvēku, kam nerūp savas tautas un valsts intereses, kas vairākkārt ciniski izturējies arī pret jums. Atcerieties, ka jūs esat tautas ievēlēti, un tauta prasīs no jums atbildību! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis, LNNK un LZP frakcija.

J.Dobelis (LNNK, LZP). Augsti godātais Valsts prezident! Cienījamie kolēģi! Iesākumam pārdomām divas austrumnieku parunas: “Viens muļķis var uzdot desmitreiz vairāk jautājumu, nekā 100 gudrie spēj atbildēt.” Otra līdzīga būtu jāmin: “Kas meklē patiesību strīdos ar muļķi, tas nokausē sevi un visiem pārējiem apnīk.”

Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka katrs jau te nāks ar savu patiesību. Vienam tā patiesība būs lielāka, vienam mazāka, un vienam būs tikai tāda patiesībiņa un vairāk nekas cits. Tie, kas kaut kur ir tikuši, tie runās vienu, tie, kas nekur nav tikuši, tie runās, protams, kaut ko citu. Vieni mēģinās atskaitīties par saviem darbiem vai nu godīgāk vai negodīgāk, citi atkal šīs atskaites mēģinās noliegt un pateikt, ka nekas nav izdarīts.

Tāpat ir arī ar to pašu kritiku. Vieni kritizēs, citi vienkārši ķēzīsies. Vieniem maksā par kritiku vai par ķēzīšanos, vai arī attiecīgais preses izdevums tiek biežāk izpirkts, tātad citiem atkal ir vajadzīga politiskā ietekme. Visas šīs sabiedriskās aptaujas jau rāda par to, ka pagaidām diemžēl Latvijā šādi paņēmieni gūst lielu ietekmi. Tātad ar to ir vienkārši jārēķinās. Tā tas ir bijis, un tā tas arī vienmēr šajā posmā būs.

Protams, visvieglākais kritizējamais objekts ir tas, kas sēž visaugstāk. Jo to pamatīgāk noper, jo tas visiem vairāk patīk. Nu tā labi nikni, lai viņš tā riktīgi to izjūt. Tikai visa šī rezultātā vienmēr vajadzētu piedāvāt savu padarīto, piedāvāt savu darāmo. Jo, klausoties bieži spožas kritikas, vērojot niknos rakstītājus laikrakstos, man tomēr nāk prātā vairāku desmitu gadu garumā viss tas, kā šie cilvēki ir uzvedušies dažādos laika posmos agrāk, ko viņi ir rakstījuši, ko viņi ir runājuši, un tāpēc vismaz tādiem, kas ir dažādi bijuši dažādos laikos, es ieteiktu ļoti uzmanīgi nodarboties ar kritiku.

Nav jau viegli izlemt par piedalīšanos šodien valsts vadīšanā. Tas nebūt nav viegls jautājums. Un LNNK partijā nebija vieglu diskusiju par šīm lietām, bet vienreiz tas ir izlemts, un LNNK pārstāvji ir nolēmuši darboties valdībā. Tātad jautājums ir — kā darboties? Es tāpēc gribu dažus jautājumus, dažus novēlējumus valdībai izteikt, kas man kā LNNK pārstāvim liekas svarīgi.

Mūsu LNNK programma paredz, lai arī daudziem tas liekas kaut cik fantastiski, Latvijas kā nacionālas valsts veidošanu bez izlikšanās. Latvija nedrīkst kļūt par divkopienu valsti, un pret to mums ir jāvēršas ar visiem līdzekļiem. Un tieši tāpēc LNNK deputāti iesniedza deklarācijā “Par Ministru kabineta darbu” papildinājumus. Tie ir mūsu papildinājumi.

3.,4. punkts — līdz šā gada 1.septembrim izstrādāt pasākumu plānu pamatizglītības iegūšanai valsts valodā. Šeit ir runa par to izglītības sistēmu, kuru finansē valsts vai pašvaldība. Nav ko izlikties. Labi zināms ir tas, cik vāji mūsu latviešu valodu prot vai, pareizāk sakot, neprot ļoti daudzi šodien Latvijā dzīvojošie, pat pilsoņi. Tāpēc tas ir valdības pienākums, un tā ir valsts stratēģija — šo jautājumu risināt.

Līdzīgi ir arī punkti 3. un 10. “Par valsts programmas izstrādi vienotas nozares terminoloģijas ieviešanai latviešu valodā”. Mēs ļoti bieži agrāk ākstījāmies krievu valodā, tagad mēģinām ākstīties citās valodās. Kāpēc tas būtu vajadzīgs? Ir pietiekoši daudz piemēru, pieredze pirms Otrā pasaules kara, ka latviešu tauta ļoti labi iztika ar savu terminoloģiju.

Tālāk. Nedaudz vārdu gribētu teikt par mūsu ieteikumiem valdībai, kārtojot attiecības ar citām valstīm. Tātad — ārlietām. Redziet, tas, ko atļaujas Krievijas pārstāvji, laikam jau ir pāri veselā saprāta robežām, un kaut kā mums ir tāda ārkārtīgi bieza āda, bez kaut kādas reakcijas uz dažādiem izlēcieniem, nu varbūt par pašu pēdējo faktu, par kuru rakstīja žurnālists Juris Kaža “Dienas Biznesā”. Jā, nu nevainīgs cilvēciņš Voļska kungs, kurš nemaz nav ar tik mazu ietekmi Krievijā, mierīgi paziņo — nu pamēģiniet tikai iestāties NATO, mēs jau savas raķetītes notēmēsim uz jums. Vēsā mierā tas notiek, mūs tas galīgi neuztrauc, mūs tas it kā neinteresē. Šis pats kungs te braukā pa Latviju un veic visādus darījumus, un mums tas visiem ļoti patīk. Nu tad vismaz muti viņam aizbāziet. Skaidrā latviešu valodā viņam pasakiet. Iemāciet viņam latviešu valodu vienā stundā, tā kā kādreiz Atim Lejiņam to padomju policisti apsolīja izdarīt.

Un vispār. Mums ir vairākkārt bijusi ļoti īpatnēja izturēšanās tad, kad ir runa par attiecībām ar Krieviju par kaut kādu jautājumu kārtošanu. Tas pats Abrenes jautājums. Tā mierīgi pasniedz, uztaisīja kaut kādas pāris diskusijas, un pazuda šis jautājums. Un valsts stratēģijas šinī jautājumā nav, ir tikai mēģinājumi kaut kur pa kluso kaut ko runāt. Nevajadzētu. Nevajadzētu vairīties no mūsu okupācijas deklarācijas skaidras un gaišas pasniegšanas, okupācijas deklarācija nu nav varbūt tā izdevusies, kā visiem gribētos, bet pats fakts ir, ka mēs to pieņēmām šajā Saeimā, un nav par to jākaunās. Un Krievijai nav vispārīgi par to jāizrunājās, tā nav viņas darīšana. Šeit iebruka PSRS karaspēks, ļoti smieklīgi ir, ka Krievija satraukusies par šo deklarāciju. Abrene tika sagrābta PSRS laikā. It kā tas neskartu Krieviju, bet nezin kāpēc ir šāds satraukums, un nav mūsu nopietnas atbildes.

Vēl mums ir kaut kādi vareni gara darboņi, kas te grib sliet augšā nezin kādus pieminekļus, sākot ar Pēteri, un laikam beigsies ar Nikolaju vai vēl ar kādu. Varēja spriest par šāda tipa jautājumiem, varēja runāt par šādu darbību, ne jau tieši par Pēteri, bet kāpēc tas notika tik slepeni, kāpēc neviens par to nezināja nekā, un kāpēc mums bija jāsaņem informācija tad, kad bija jau vienošanās par kaut kādiem papīriem? Kāpēc šitāda līšana krievu priekšā? Kam tas ir vajadzīgs? Mūsu valstij tas nav vajadzīgs. Mums ir jābūt, protams, skaidrai un gaišai savai politikai. Es pilnīgi piekrītu jautājumam 4.8., ka ir šī vērība jāpievērš starpvalstu līgumtiesiskās bāzes nostiprināšanai, neapšaubāmi, jo mēs vairāk panāksim šinī virzienā, jo labāk. Bet tajā pašā laikā nedrīkst palaist garām nekādus šādus izlēcienus, par kuriem es runāju.

Protams, lai mēs justos drošāk, mums ir vajadzīgi partneri. Tas pats jautājums par iestāšanos NATO, par ko mēs visi te visu laiku sapņojam un mēģinām runāt, un tas ir mūsu mērķis, bet, ja mēs gribam tur iestāties, es jau esmu par to šeit runājis, mums ir jāparāda arī sava gatavība, un tāpēc vairāk nekā nožēlojama bija šī diskusija — iet vai neiet armijā, kam iet un kam neiet, kuru atbrīvot un kuru neatbrīvot... Un šis jautājums tika padarīts bezjēdzīgs. Pienākums pret valsti tika padarīts smieklīgs. Pie tam ne tikai deputātu runās, tas ir izskanējis arī masu informācijas līdzekļos. Ja jau mums nevajag neko tādu, nu tad arī skaidri un gaiši vajag pateikt. Ar ko tad šeit mēs pierādīsim savu gatavību? Ar ko tad te mēs runāsim, ja mēs paši neesam spējīgi saprast, ko mums vajag?

Un redziet, tieši tāpēc būtu vēlamāk precīzāk rīkoties, izstrādājot noteiktu stratēģiju. Un šī stratēģija nav nekas jauns, to paredz Latvijas Republikas Satversme, kur viss ir pateikts. Visos pamatos tur ir skaidrs — kas ko valstī nosaka. Un nevajag te visādus minējumus par kaut kādu autoritārismu, tas to tur dancina un tas danco... Ja mēs visi cienām Satversmi un ja mēs to ievērojam, tad viss ir kārtībā. Vienkārši mums ne vienmēr sanāk šo Satversmes cienīšanu ievērot dzīvē, un man liekas, ja gan Saeima būtu noteiktāk pateikusi savu lomu, gan Ministru kabinets būtu pragmatiskāk apspriedies ar Saeimu, tad iespējams, ka varbūt šāda pārtraukuma nebūtu, jo likuma veidotājs ir galvenais stratēģis. Un, cienījamā opozīcija, es domāju, ka arī jūs tur esat, un veidosim šo stratēģiju šeit, Saeimā, kopīgi, un piedāvāsim Ministru kabinetam šo stratēģiju. Un viņu uzdevums ir šeit pieņemto pildīt, un runāsim par to, vai viņi to dara labi, vai viņi to dara slikti, jo šī ažiotāža, kad visā valstī vairs nekādu vērību nepiegrieza tam, kas šeit notiek, nepiegrieza tam, kādus likumus pieņem, vai tie ir vajadzīgi , vai tie nav vajadzīgi, ka visa šī ažiotāža bija ap to, kurš kurā beņķī tupēs un cik liels tas beņķis būs. Tas ir mazliet... nu varbūt nožēlojami, mazliet smieklīgi.

Katrā ziņā es aicinātu uz sadarbību, es aicinātu uz nopietnu sadarbību, un, ja nu kritizēt, tad par lietu. Un bez ļaunuma. Mums valsts ir viena. Mūsu dzimtene ir Latvija. Es vēlētos, lai mēs visi to saprotam, vienalga, kur šis latvietis neatrastos. Mēs visi esam šīs valsts patrioti, vismaz mums tādiem ir jābūt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Tā kā pulkstenis ir bez dažām minūtēm 17, jāizlemj jautājums par mūsu turpmāko darbu. Desmit Saeimas deputāti — Panteļējevs, Bērziņš, Leiškalns, Lībane, Ābele, Keišs, Seiksts, Inkēns, Apinis un Bunkšs — ierosina 13. februāra plenārsēdi turpināt bez pārtraukuma līdz jautājuma par Ministru kabineta apstiprināšanu izskatīšanai. Vai kāds no deputātiem vēlas runāt par vai pret šo jautājumu? Vēlas runāt Modris Lujāns, frakcija “Sociālistiskā partija — Līdztiesība”. Lūdzu!

M.Lujāns (SPL). Cienījamie kolēģi! No rīta es piedāvāju uzreiz šo jautājumu risināt. Tagad es piedāvāju tomēr atlikt, jo redzat, es ceru, varbūt no rīta jeb pirmdien mēs saņemsim vēl kādu jaunu Kabineta sastāvu, kas varbūt būtu optimālāks. Jo redzat, es, protams, tikko dzirdēju anekdotisku variāciju par to, ka iespējams, ka Šķēles kungs veiks kaut kādu nezināmu finansu ministra amata funkciju veikšanu, bet, ja es lasu to dokumentu, kas man šodien ir piestādīts otrajā piegājienā, tur tāds amats vispārībā neeksistē. Un es nebrīnītos, ja Šķēles kungs vēlāk pateiktu, ka viņš varbūt arī vēl Valsts prezidenta amatu gribētu pastrādāt kādu brīdi. Jo, piedodiet... ja mēs apstiprinām to dokumentu, kas mums ir piestādīts uz doto brīdi, iznāk, ka valstī finansu ministra vairāk nav.

Un tādēļ es, cienījamie kolēģi, aicinātu tomēr neturpināt šīsdienas izrādi, bet izrādi varētu mierīgi.... lai vairākums varētu mierīgi padomāt, uztaisīt jaunu papīru vēlreiz, uzrakstīt numuru “b” un iedot opozīcijai, un pie reizes tad mēs varētu mierīgāk tad to visu izanalizēt, jo citādi, kā mani kolēģi jau pirmīt teica, viņiem tomēr ir smagi tik īsā laikā uzcept tik valstiski svarīgus dokumentus. Un es varu piekrist arī Dobeļa kungam, ja mēs gribam sadarbību, tad dokumentus jūs taisiet nevis mājās un pa kluso, bet atnesiet uz šejieni, uz Saeimu, iepazīstiniet visus deputātus, un pēc tam, mierīgi izdiskutējot, tos arī virzām uz priekšu.

Tādēļ es aicinu šinī gadījumā “Ceļa” spiedienam nepakļauties un neatbalstīt.... pulksten 17.30 mums ir jautājumu un atbilžu vakars, vietas izpildītāji atbildēs uz jautājumiem, un kaut kur uz pirmdienu mēs varētu turpināt sēdi. Mierīgā atmosfērā.

Sēdes vadītājs. Vai kāds deputāts vēlas runāt par iesniegumu? Tādu nav. Tāpēc lūdzu zvanu un lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu izlemsim šo jautājumu balsojot! Vai turpināt plenārsēdi līdz jautājuma par Ministru kabineta apstiprināšanu izskatīšanai? Lūdzu rezultātu! Par — 64, pret — 5, atturas — 4. Lēmums pieņemts. Turpinām sēdi. Debatēs pieteicies Gundars Valdmanis, Vienības partijas frakcija. Lūdzu!

G.Valdmanis (LVP). Prezident! Prezidij! Saeimas locekļi! Es gribētu sākt ar to, ka gribētu jums atgādināt, ka Eižens Finkss, kādreiz ļoti spēcīgs pareģotājs, 1958.gadā, pirms savas nāves pareģoja Latvijas nākotni. Un kā to atstāsta 1993. gada “Neatkarīgā Cīņa”, un es citēju: Latvijā atkal plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, bet pie varas būs komunisti. Tā tas ilgs vairākus gadus. Komunisti nedarbosies latviešu tautas, bet krievu interesēs. Daudz būs runu par brīvību un par neatkarību. Tas būs tukšas muldēšanas laiks. Joprojām būs tas pats — viss sliktais pret latviešiem. Komunisti darīs latviešus plikus un nabagus. Paši viņi savāks lielas vērtības. Tās iegūs krievi un žīdi, bet tās nebūs godīgā ceļā iegūtas vērtības. Bet tad — es nevaru pateikt kā, iznāks, ka viņi būs spiesti atdot visu atņemto latviešiem atpakaļ. Būs milzīgs pasaules spiediens. Krievi un visi svešie dabūs braukt prom.

Es neesmu pareģis, bet es ticu, ka mums šeit ir parādīts pareizais ceļš. Šo spiedienu, lai mēs atgūtu īstu neatkarību, lai mēs attīrītos no komunistiem, lai mēs dabūtu mūsu mantu atpakaļ, tam spiedienam ir jānāk no mūsu tautas, bet arī no mūsu brāļu tautām, no mūsu likteņbrāļiem, un visvairāk tam jānāk no tās pasaules daļas, kur ir iespējas to spiedienu veikt. Jūs zināt, ka mums likteņa brāļiem, un mums ir daudz radu Amerikā, Amerikas kontinentā, kādi 70 miljoni balsotāju sevi uzskata kā no mūsu un mūsu brāļu tautām, kas ir cietuši no komunistiem. Tas spiediens var nākt, ja mēs skaļi runāsim par to, kas šeit notiek.

Šeit, Latvijā, kaut kas jau notika 6. Saeimas vēlēšanu laikā. Mēs visi, kas šeit esam ievēlēti, gandrīz visi gājām ar ļoti līdzīgām platformām, jo mēs zinājām, ko tauta no mums grib, bet daži mēs gājām tās viltot, un tauta to izjuta, un liela daļa no balsotājiem vienkārši nepiedalījās vēlēšanās. Cita daļa no vēlētājiem negribēja atbalstīt lielās, labi finansētās partijas, un viņu balsis pazuda zem barjeras. Bet ja varētu kaut ko teikt par 6. Saeimas vēlēšanām... bija, ka tās partijas, kas skrēja kā tīras, kā jaunas, kas gāja opozīcijā — “Latvijai”, Vienības partija, arī it kā “Saimnieks”, sociālisti, “Saskaņa”, tad šie domubrāļi dabūja vairākumu Saeimā. Un tie, kas vāca balsis, arī varbūt falšiem karogiem, es runāju par “Latvijas ceļu”, par LNNK, par Zemnieku savienību un daļēji par “Tēvzemei un Brīvībai”. Tie paliktu mazākumā, bet, skat, Krievijā jau oktobrī tika minēts, ka Šķēle būs prezidents, un decembrī prezidenta kungs nolēma, ka viņš nespēj... Valsts prezidenta kungs nolēma, ka viņš nespēj skaitīt, un viņš ziedoja Māra Grīnblata reputāciju, zinādams, ka Mārim Grīnblatam nebūs balsis.. nebūs pietiekoši balsis, un Māris Grīnblats mēģināja, bet nedabūja veidot valdību.

Un tad sākās cūkošana, par nacionālo izglītības bloku varētu cūkot, iedeva iespēju Čeveram veidot valdību, bet ar viskautkādiem spožumiem izveidoja tā, ka nebija pietiekošs atbalsts. Un tad sākās lielā spēle, nāca tautas glābējs uz baltā zirga, kas apvienos sašķelto saimi, savienos mūs uz kopēju darbu, mēs pildīsim to, ko mēs tautai bijām solījuši.

Un tas posms, kur mēs ticējām, un es ar visu sirdi balsoju par Šķēles kungu un sapņoju, ka kaut kas labs sāksies, bet tad apsolītais netika pildīts, atnāca mums pateikt, ka teikt to, ko mēs bijām solījuši balsotājam, ka tas neder, ir jābūt kaut kādām citām jaunām idejām, kas ir Šķēles kungam. Un tā sāka uzspiest, un mēs sākām pretoties. Nu, beigās Šķēles kungam tas ne visai patika, viņš jau savu to lielo skādi ir iztaisījis, šitas gads būs baigs, es jau minēju, ka pašvaldību budžets nepildīsies, mēs zinām, ka laukos sējas nebūs šopavasar, būs baigais laiks. Šķēles kungs to jau ir izvedis, bet nu viņš jūt, ka atbalsta nav, bet īpaši varbūt no Valsts prezidenta kunga, un tā viņš sapukojās kā mazs puisītis un aiziet prom, nevar sazvanīt prezidentu, tāpēc viņš var iztaisīt internacionālu skandālu, un tagad, lūdzu, mēs viņu ņemam atpakaļ. Divi lielie kungi ir atkal salīguši, un mums tagad stāda priekšā programmu, aizņemties pašvaldības nedrīkstēs, tā tās skolas būs jātaisa ciet vai tiem skolotājiem būs jāstrādā par brīvu. Programmā ir daudz smieklīgu elementu, it kā valsts prioritāte ir tas, ka jāpaņem 800 tonnu ķimikālijas no laukiem un jāved uz kādu graudu pārstrādi, tur ir viskautkādas citas blēņas, ir vēl runa par NATO un par Eiropas Savienību, lai gan mēs zinām, ka mēs tur netiksim. Iedomājieties to ārprātu, ko mums Birkava kungs un Skrastiņa kungs (Krastiņš), un Šķēles kungs ir mēģinājuši iestāstīt, ka pasaules... brīvās pasaules spēki ies uz Latvijas un Krievijas robežas un tur stāvēs mūs aizsargāt, kamēr mums šeit Rīgā dzīvo 20 000 krievu oficieru, kuriem ir broņas pieejamas, un dzīvo vesela čupa, pusmiljons krievu, kuri ne visi ir lojāli tautai, tādu partizānu cīņu pret NATO spēkiem šeit varētu veidot. Ārprāts! Bet mums it kā tādu pīlīti pūš, mums tagad Šķēles kungs stāsta savā programmā, ka sāksim atjaunot ekonomiku, pirmkārt, kā nav parādīts, nodokļi paliks tādi paši, valsts dabūs lielu čupu naudas apritē, katrreiz vai investē vai kaut kas notiks, bet lai tas godīgais biznesmenis, lai viņš iet bankrotā, jo nodokļi ir tādi, ka viņš nespēs dzīvot. Tur nekādas jēgas nav, bet, ja Šķēles kunga sapnis pildās un ekonomija aug par 5% gadā, bet, teiksim, Anglijā tikai 4,5%, tad pēc 200 gadiem mēs būsim tik bagāti, ka mēs varēsim iestāties Eiropas Savienībā, nerunāsim divi, trīs gadiem. Bet to skādi, ko mums dara šodien jau, teiksim, brīvais lauksaimniecības tirgus, tāpēc ka mums vajag Eiropas Savienībā iet pēc 200 gadiem, to jau mēs jūtam šodien. Tur ir pilnīgs ārprāts, tur nekādas jēgas nav, tur nekāda prāta nav.

Es jums teicu, ka tas spiediens, kas sākās Latvijā ar 6. Saeimas vēlēšanu un turpinās tagad, ka tam arī ir jānāk no ārzemēm, un, skat, tas veidojas. Eiropas Savienība paziņo, ka mēs esam krimināla valsts, mēs sakām, ka mēs sākam ķert tos kriminālus, ja? Mums ne to pasaka, ka viņi nenāks šeit, atkal kaut kāda zīme, bet varbūt visinteresantāk ir, ka budžeta priekšvakarā mums sāka gribēt apmācīt ekonomiskā attīstībā, un mēs kādi 20 deputāti aizgājām, o–o, ir interesanti. Ja valdība palielinātu budžetu par, teiksim, 100 miljoniem latu, deficīts nebūtu 100 miljonu latu lielāks, bet tikai varbūt 20 vai 30 latu, jo tā naudiņa aprit šitajā zemē. Un varbūt mēs no kaut kā mācīsimies, bet saproti, šito te apmācību ieveda Rietumu valstis šeit, mēs mācāmies, bet mēs negribam mācīties, jo šīs valdības uzdevums nav bijis mūsu tautu glabāt vai viņu sargāt ir bijis mūsu tautu pataisīt par pilnīgi nespējīgu. Un mums šeit, deputāti, ir jādomā, kur tas spiediens, kā tas vilnis, kas izdzīs no mūsu zemes šitos komunistus un tos tautas nelabvēļus, vai mēs to, kas sākās 6.Saeimas vēlēšanās, turpināsim, vai mēs spiedīsim, mēģināsim atrast tās 35 balsis, kas vajadzīgas, un 51, kas vajadzīgs, un atbalstīsim valdību katrā gājienā, kas ir labs tautai un labs mūsu zemei, bet pretosimies pret visām šitām domām, ka mūsu lielos objektus, mūsu ostas, mūsu dzelzceļus, ka tos it kā būtu jāizpārdod, jāprihvatizē, tagad es skatos mūsu to laurēto, balvoto, prēmēto ministru sarakstu, tur mēs redzam atkal Skrastiņa kungu (Krastiņa), kas NATO ievilinās, tā kā nu Staļins ievilināja Hitleru vai tika ievilināts arī Napoleons uz Krieviju, tā, lai varētu Krievijas oficieri no Latvijas uz mājām apšaudīt NATO karaspēkus, tas laikam Skrastiņa (Krastiņa) kunga uzdevums, es nezinu, bet arī Kiršteina kungs, kas mums pūš pīlītes par to, cik ātri mēs tiksim Eiropas Savienībā un ko mums ir jādara.

Viņš šeit stāv, es redzu, ka Vladimirs Makarova kungs — prēmētais ministrs, jūs varbūt visi zināt, ka pāris dienas atpakaļ Daugavpilī apcietināja trīs bērnus tāpēc, ka viņi zaga no cūkām kartupeļus, lai viņi varētu ēst. Saprotiet, kādā līmenī mūsu tauta ir novesta, un šie kungi runā par visu kaut ko, bet ka mēs pielāgosim Eiropas līmenī kaut kur, it kā mums ir sagatavots, ka mēs varētu ratificēt līgumu ar Eiropas valstīm, kur tad kriminālelementus varētu kopēji cīnīt, un mēs nespējam to izdarīt jau vairāk kā gadu. It kā šeit ir kaut kāda spēle — juridiskie departamenti stīdas par vārdiem jau veselu gadu, un saprotiet, tanī pašā laikā tie, kas izlaupīja banku “Baltija” vai kaut ko tālāk, viņiem nekas nenotiek. Un tas nav nejaušība. Atvainojiet, Šķēles kungs, tas apzīmējums, ka mēs esam kriminālvalsts no visaugstākiem līmeņiem, tā laikam ir patiesība, ja mēs nevaram šitādas vienkāršas lietas ratificēt, bet jūsu valdības prioritāte ir, ka jāsavāc 800 tonnas minerālus, un aizvest tos uz kādu pārstrādi, lai kāds varētu pelnīt, bet par šitādām likumu pārkāpšanas, noķeršanas sistēmām nav nekāda runa. Manuprāt, kauns.

Es nezinu, draugi, ko mēs darīsim, Vienības partija atbalstīs visu pozitīvo, ko valdība darīs, mēs tad gājām iepriekš ārā no iekšpozīcijām, mēs nāksim, ar kādiem priekšlikumiem mēs spēsim, lai valsts ietu uz priekšu, bet, manuprāt, cienījamais Valsts prezidenta kungs, būtu labāk atsaukt šito valdības veidošanu un pameklēt Latvijā tādu cilvēku, kas grib tautas labā strādāt, kas saprot, vismaz elementāri, ekonomisko attīstību, un kuram ir godaprāts. Man Šķēles kungs pēc uzrunas šodien no rīta pienāca klāt un teica, — Valdmani, es gribētu izprast, ka tu esi godīgs cilvēks, vai tu patiešām zini, ka pie manām rokām ir pielipusi tautas manta? Es Šķēles kungam teicu, es tā dzirdu, man tā stāsta, bet vai tu dzirdi vai tikai palaid blēņas? Nu, es nezinu, es pēc tam ar vairākiem cilvēkiem runāju, man rāda avīzes rakstus, ka tāds Bērziņš ir daudz ko rakstījis, runājis ar cilvēkiem, tā ir, ka tur viskautkādi apvainojumi, bet varbūt tās ir blēņas, un varbūt es taisīju kļūdu blēņas, nu, un tas apvainojis Šķēli, bet tad es jums gribētu pateikt, ka tad man jāprasa mūsu Valsts prezidentam, ja Šķēles kungs netiktu iecelts tāpēc, ka viņam bija biznesmeņa spējas, tad kāpēc jūs viņu raudzījāt, jo es saprotu, ka tanī laikā, kad viņš Lauksaimniecības ministrijā bija augsts ierēdnis, laukiem gāja baigi grūti, un tur nekādu labumu neieveda, un tagad es saprotu, ka mēs viņu esam pacēluši uz valsts līmeni, un valstī iet baigi grūti, un nekāda reforma nekādu labumu nedara. Uz kāda pamata tad mēs šitādu cilvēku izraudzījām, un vai trūka citi? Vai tad patiešām mūsu tautā nav pāris cilvēku, kas saprot, ka nedrīkst to pirktspēju no valsts izlaist ārā, ka mums jāveido darbi, mums ir jāveido bagātības, mēs nedrīkstam vienkārši sevi pārdot, vai to mēs nesaprotam? Vai mēs nezinām, ka mums ir jāieved kaut kāda goda sajūta tautā, pat ja tas būtu tā kā Lietuvā ar tīro roku...

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, jūsu runas laiks beidzies. Pēteris Tabūns, LNNK un LZP frakcija.

P.Tabūns (LNNK, LZP). Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ministru kabineta kandidāti, kolēģi, visi, kas mūs klausās! Es uzreiz, sākot savu runu, gribu pasacīt, ka es atbalstīju Šķēles kunga valdību pirmajā variantā, balsoju par to, protams, akli sekoju, izteicu arī kritiku šad un tad, man tas personīgi nebija pieņemams, bet es domāju, ka tas ir loģiski, un gribu pasacīt, ka šoreiz, kad Valsts prezidents ir izvēlējies atkārtoti nosaukt Šķēles kunga kandidatūru, arī šodien es balsošu par Šķēles kungu un viņa izraudzīto Kabinetu. Tajā pašā laikā es gribu izteikt dažas domas, kas man radušās arī iepriekšējā laikā un arī tagad, šo trīs nedēļu laikā, kuras es patiešām arī uzskatu, ka šīs kaislības, saistītas ar Ministru kabinetu, ar demisiju, nebija vajadzīgas. Jo tās neko nedeva mūsu valstij, vienīgi palēnināja, par cik — grūti šodien to aprēķināt, attīstības tempus. Nu diemžēl, bet nu tā nu reiz ir. Un mani, protams, nepārsteidz tas, ka Ministru kabineta sastāvs faktiski ir tāds pats, kāds bija iepriekšējais, ar ļoti, ļoti mazām izmaiņām.

Un nepārsteidz, lūk, kāpēc. Nepārsteidz tāpēc, ka vienkārši citāds Kabinets faktiski nevar būt. Un nevar būt, lūk, kāpēc. Tāpēc, ka tādi mēs šeit, Saeimā, esam 100 deputāti, Saeima, sastāvoša no daudzām stipri atšķirīgām partijām. Lūk, man liekas, tas ir svarīgākais, kas mums jāņem vērā, šodien apstiprinot vai lemjot par šīs valdības apstiprināšanu. Un bēdīgi, protams, skatoties no šī viedokļa šodien, arī piedzīvojot šodien šo piecarpus stundu pārtraukumu plenārsēdē, ka partijas diemžēl nepakārto savu darbību, savu mērķi valsts interesēm. Bet stāda tās kā prioritāras. Tas ir bēdīgi, un to mums, cienījamie kolēģi, nāktos atzīt. Un te nu es gribētu uzrunāt, kā lai savādāk es teiktu, Zīgerista kalpus — Kostandas kungu, Mauliņa kungu, Čerāna kungu, kuri šodien tik kaismi runāja. Redziet, ja jūs nebūtu piemānījuši tautu, ja jūs nebūtu piemānījuši tautu priekšvēlēšanu kampaņā, tad Saeima šodien būtu pavisam savādāka, arī valdība būtu pavisam savādāka, un arī valsts attīstība būtu savādāka. Bet jūs piemānījāt! Jūs to zināt, un jums tagad vairs nekur, tā sakot, nav kur likties. Ne par velti no jums puse aizgāja. Puse ir aizgājusi, un vienīgi es brīnos, ka Liepas un Zelgalvja kungs, kā saprotoši cilvēki, gudri, kā viņi vēl var uzturēties jūsu vidū?

Tā kā, lūk, jūs lielā mērā esat vainīgi ar šo tautas mānīšanu priekšvēlēšanu kampaņā, ka Saeima un valdība, kuru mēs šodien apstiprinām, būs tāda, kāda tā var būt, jo savādāka tā nevar būt. Arī pateicoties jums. Lūk!

Bet tagad es dažus vārdus gribu sacīt par deklarāciju. Un, lūk, kādā sakarībā. Te man ir dažas iebildes. Es, protams, varētu daudz runāt, bet es domāju, nav vajadzīgs. To jūs visi ļoti labi zināt. Gan deputāti, gan visi pārējie. To labo, kas ir deklarācijā ietverts, bet man ir šāda iebilde. Un tā ir, ka diemžēl ir aizmirsts, ka mēs atradāmies un dzīvojām okupācijā piecdesmit gadus. Ka mūs gribēja iznīcināt kā tautu, iznīcināja šos centienus pēc nacionālas valsts, bet diemžēl deklarācijā es neredzu, ka tas būtu atspoguļots. Es sapratu, ka varētu varbūt piemirst, jo to piemirsa visas iepriekšējās valdības, es atkārtoju — visas iepriekšējās valdības. Aizmirsa, ka Latvija gaida vēl ne tikai dekolonizāciju, bet deokupāciju. Tur, Skrundā, vēl ir spēki, vēl Latvijā desmitiem tūkstošu atvaļināto virsnieku, arī Krievijas virsnieku, un nezin kāpēc valdība, arī šī un iepriekšējās, nav izraidījušas līdz pēdējam vīram. Viņi aizvien ir šeit paslēpušies, un tiek pagarinātas viņu uzturēšanās iespējas šeit.

Un, lūk, tāpēc es personīgi un pēc tam arī LNNK un Zaļās partijas koalīcija iesniedza kā papildinājumu deklarācijai priekšlikumu — izveidot valsts repatriācijas programmu, kuru Latvija gaida visus šos sešus gadus. Gaida. Diemžēl šādas programmas nav. Un man par nožēlu šis mans un mūsu frakcijas priekšlikums netika ņemts vērā. Jā, tur ārpolitikas nodaļā ir parādījies viens pats ļoti izplūdis un vispārīgs — par divpusējām sarunām ar Krieviju, bet tas nav tas. Es domāju, ka ir laiks, ir laiks risināt problēmu, lai latvieši, kas tika izklīdināti pa visu pasauli, varētu atgriezties Latvijā. Es atkārtoju — lai varētu atgriezties Latvijā, un lai tie, kuri nemīl Latviju, kuri ir pret nacionālu valsti, pret latviskumu mūsu valstī, lai viņi aizbrauktu. Jūs ļoti labi zināt, ka šis aizbraukšanas process ir apstājies. Ir faktiski pilnīgi apstājies. Tas tāpēc, ka mēs šīs problēmas nerisinām. Un, lūk, mēs šodien pat avīzē lasām un skatāmies, un citu neko jau nevaram arī gaidīt no Krievijas, kā vēl un vēlreiz kārtējos spiedienus un mājienus, kas skaidri apliecina, ka Krievija neliksies mierā un mēģinās pakļaut Latviju un visu Baltiju sev. Kādā veidā — tā jau ir cita lieta. Un, lūk, tāpēc man ir ļoti žēl, Šķēles kungs, ka deklarācijā tomēr neatradāt par vajadzīgu ietvert šo ļoti, ļoti svarīgo punktu — izveidot beidzot valsts repatriācijas programmu un ķerties arī pie tās realizācijas. Es domāju, ka jūs, cienījamie kolēģi, saprotat, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Bet es ceru, ka, neskatoties uz to, valdība ķersies pie šīm problēmām, kas saistītas ar valsts deokupāciju un dekolonizāciju visādās tās izpausmēs, jo šo izpausmju ir ļoti daudz.

Paldies par uzmanību, es atkārtoju, ka es balsošu par šo valdību. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pirms turpinām debates, jāizskata desmit deputātu un konkrēti: Lamberga, Stroda, Gannusas, Seiksta, Rugātes, Kalviņa, Baloža, Ķezbera, Seiles un Lībanes iesniegums, kuri lūdz saīsināt uzstāšanās laiku debatēs jautājumā par Ministru kabineta apstiprināšanu līdz piecām minūtēm, uzstājoties pirmo reizi, un vienu minūti — otro reizi. Vai kāds vēlas runāt par vai pret šo iesniegumu? Modris Lujāns, frakcija “Sociālistiskā partija — Līdztiesība”.

M.Lujāns (SPL). Cienījamie kolēģi! Es uzskatu, ka šinī gadījumā Prezidijs rīkojas neprecīzi, jo pulksten 17.30, kas nav atcelts, sākas jautājumu un atbilžu vakars. Un tādēļ es lūgtu vispirms noklausīties ministru atbildes, pēc tam mēs varam turpināt sēdi un šī jautājuma izskatīšanu. Jo, piedodiet, 17.30, kā ir paredzēts, ir paredzēta jautājumu un atbilžu sēde. Ja mēs to atceļam, tad tā ir cita lieta. Bet tā kā es skatos, ka Prezidijā tāda iesnieguma nav, tad es uzskatu, ka vajadzētu sākt ministriem atbildēt uz deputātu jautājumiem. Pēc tam, kad beigsies šī daļa, mēs varam turpināt šī otra jautājuma izskatīšanu.

Šinī gadījumā es vēl pagaidām negribu runāt par to, vai es esmu par vai pret, bet es lūgtu Prezidiju, jo, piedodiet, pulkstenis jau ir 17.29. Palikusi ir viena minūte līdz jautājumu un atbilžu vakaram. Es nezinu, ko mēs tagad risināsim.

Sēdes vadītājs. Ja jūs, Lujāna kungs, būtu sekojis Saeimas sēdes gaitai, tad jūs atcerētos, ka Saeima ir lēmusi izskatīt šo jautājumu līdz galam bez pārtraukuma. Vai kāds vēlas runat vēl par šo iesniegumu? Vairāk runāt nevēlas. Vai deputāti pieprasa balsojumu par šo priekšlikumu? Pieprasa. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu balsot šo 10 deputātu priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par — 41, pret — 19, atturas — 5. Priekšlikums pieņemts. Nākamais debatēs runās Jānis Ādamsons, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

J.Ādamsons (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Man vispirms jāatvainojas, ka es nepaspēšu pateikt visu, ko es domāju par to, kas šeit notiek.

“Viscienīgs varen augsts un dārgs ķeizar, mūsu augst un dārg no Dieva likt Ķeizarisk valdīšan. Še mēs, nabagi slikti ļautiņi, jūsu kalpi un nemācīti bērni, kas gan vērti neesam pie tās vietiņas pieiet. Uz ko jūs dārgās kājas stāv. Esam iedrošinājušies jums vien dziesmiņu priekš jūsu augst god tron un krēsl taisīt. Un vēlētum, kaut tas priekš jūsu ausīm un dārg vaiga uz jūsu augsti god krēsla tā skanētu, kā mēs to iekš nabadzības un lielām bēdām, un asarām esam rakstījuši. Un ja tas jūsu augstam un dārgam ķeizariskam prātam nepatiktu, tad lūdzam žēlastību, ceļos mezdamies, no visas sirds un dvēseles ar asariņām, ka jūsu dusmība pret mums neapskaistos.”

Šī teksta autors ir latviešu pirmais dzejnieks Ķikuļu Jēkabs. Raupjas un neizslīpētas ir Jēkaba vārsmas, salīdzinot ar mūsdienu dzejnieku radītajām. Bet vai arhaisks ir viņa teksta saturs? Šajā dziesmā jeb slavinājumā, kā to nosaucis Ķikuļu Jēkabs, minēts 1777.gads. Ko par šo laiku Vidzemē raksta vēsturnieki? Vidzeme pirms diviem gadsimtiem. Bagātas muižas un nabadzīgas zemnieku sētas ar noplicinātiem lauciņiem. Pa ceļiem uz muižām ik dienas klaušās devās nomākti vīri un sievas — sava kunga īpašums, dzimtcilvēki. Muižnieki nosacīja arvien jaunas klaušas. Lika ieplēst jaunas zemes, padzina ļaudis no iekoptām mājām, ko nojauca, lai tur paplašinātu savas saimniecības. Izcili priviliģētā stāvokļa dēļ muižturi nepakļāvās noteikumiem, kas ierobežotu viņu iedzīvošanās kāri. Manuprāt, ir šokējoša līdzība — vēsturnieku liecības par 1777.gadu, un tas, ko mēs ikviens varam savām acīm skatīt 1997.gadā Latvijā. Nemācīti bērni, nabadzība, lielas bēdas un asaras ir arī mūsu šodienas simboli. Mūsdienu Latvijas skaudra realitāte diemžēl ir valdošo žēlsirdības un sapratnes trūkums, pat cinisms. Vai šī sakritība būtu tikai nejaušība? Skumjš vēstures joks? Manuprāt, tā ir mācība, lai mēs attaptos, sāktu domāt un veidot rītdienu labāku, taisnīgāku un laimīgāku.

Diemžēl arī mēs, parlamentārieši, ikdienā aizmirstam divas būtiskas atziņas. Pirmā — visu lietu mērs ir cilvēks. Un otrā — mūsu soģis ir laiks un sirdsapziņa. Mēs aizmirstam, ka esam ķēdes posms, kurš saista pagātni, šodienu un nākotni. Vai pašreizējais politiskais tirgus nesmīdinās nākošās paaudzes? Vai visa un visu pērkamība nav mūsu parlamenta kauna traips? Tādēļ man gribas jums atgādināt — mūsu paveiktais ir būtiska iezīme Latvijas vēsturē un demokrātijas procesos. Vēl pavisam nesen, pagājušā gada rudenī, Saeimas kuluāros, dažkārt arī presē pavīdēja runas par jaunas reformu partijas veidošanu, kuras priekšgalā jānostājas Andrim Šķēlem. Šobrīd visas runas apklusušas, jo tāda partija vairs nav nepieciešama. “Latvijas ceļš” un Demokrātiskā partija “Saimnieks”, “Tēvzemei un Brīvība”, kā arī mazās — LNNK, LZS, KDS — ir tiktālu zaudējušas savu politisko seju, patstāvību un atbildību valsts un vēlētāju priekšā, ka pēc uzticības balsojuma valdībai koalīcijai jeb konglomerātam šo grupējumu droši varēs saukt par Šķēles kabatas reformu partiju. Tāpēc jo īpaši mūs interesē Šķēles kunga demokrātijas izpratne. Savu darbību viņš sāk klusi un pieticīgi, bez ierunām pieņem valdību veidojošo partiju un to frakciju piedāvātās programmas. Samierinājās ar piedāvātajiem Ministru prezidenta biedriem, ministriem un valsts ministriem. Atšķirībā no saviem priekšgājējiem bija tāds kautrīgs, nedrošs un bikls. Taču laiks gāja, un Šķēle mainījās. Pirmo reizi šīs izmaiņas izpaudās līgumā, kurš, no vienas puses, bija vienpersonīgi jāparaksta Ministru prezidentam, bet, no otras puses, pie sarunu galda sēdās visas valdību veidojošās frakcijas. Tad sekoja virtuozā Jaungada runa, kura kā auksts ūdens nolija pār politiķu un viņu vēlētāju galvām. Politiskās partijas norija šo krupi un visus pārējos. Ar nepatiku, bet ko lai dara. Amati patīk visiem. Partijām patīk būt varas partijām, bet kas tā par varas partiju, ja pārstāvji nav valdībā? Šķēles kungs ātri vien saprata savu izdevīgo situāciju un sāka rīkoties aktīvāk. Sākotnēji tika piedāvāts valdības optimizācijas plāns...

Sēdes vadītājs. Jānis Ādamsons — otro reizi. Viena minūte.

J.Ādamsons (pie frakcijām nepiederošs deputāts). ... Bet kāpēc optimizēt, ja var paņemt visu. Meļņiks bija tikai tāds iegansts, kurš finansu ministra portfeli pirmo reizi Latvijas vēsturē panēsāja tikai trīs dienas, tā arī neieskatījies tur iekšā. Nevienam arī neļaus to darīt. Jo patieso tā saturu pārzina tikai daži Šķēles kunga cilvēki. Ja kāds no politiķiem domā, ka valdības krīze, vara un saliedēšanās ap Šķēli dos punktus pašvaldību vēlēšanās, tad viņš rūgti maldās. Ieguvējs no visa šī teātra būs tikai viens — Šķēle un viņa tuvākie padomnieki. Pelēkie kardināli, intrigu vērpēji, roklaižas, kompromatu vācēji un kredītu izšķērdētāji. Valsts prezidents pat tik tālu aizdomājies, ka izvirzīja teoriju par to, ka Latvija kā valsts būs tikai ieguvēja no šīs mākslīgi radītās krīzes. Paradoksāli, ka šādai teorijai ir sākuši ticēt un sludināt daudzi politiķi no “Latvijas ceļa”, no DPS un “Tēvzemei un Brīvībai”, kurus es līdz šim uzskatīju par pietiekami patstāvīgiem savos uzskatos un domāšanā. Vai tiešām jūs nesaprotat, ka Šķēlem jūs būsit vajadzīgi tikai tik ilgi...

Sēdes vadītājs. Ādamsona kungs, jums paredzētais laiks diemžēl ir beidzies. Paldies! Ilga Kreituse, pie frakcijām nepiederoša deputāte.

I.Kreituse (pie frakcijām nepiederoša deputāte). Augsti godātie deputāti! Augsti godātais Prezidenta kungs! Es vispirms atvainojos, ka aizkavēšu jūsu uzmanību uz 30 sekundēm, atbildot Rubina kungam, par cik viņš jautājumu uzdeva publiski.

Rubina kungs, Saeimā jums piederošu rakstāmgaldu pagaidām neviens nav fiksējis. Bet rakstāmgalds, ko pierāda Saeima, atrodas tajā pašā istabā, kurā tas ir bijis. Bet jūsu mantas — trīs vizītkartes, pudele šampanieša un trīs paciņas roku krēma — jūs varat atrast 302.telpā, kuru jums kā darba telpu bija ierādījusi divus mēnešus atpakaļ Saeimas Saimnieciskā komisija.

Bet tagad, runājot par jautājumu, ko mēs izskatām šodien. Es gribu atgriezties pie tiem pamatkritērijiem, kā to ir norādījis Valsts prezidents un Ministru prezidenta kandidāts Andris Šķēle. “Morāle, ētika un valdība Latvijā”. Kā mēs zinām, tad morāles un ētikas principi un kritēriji bija tie, kas piespieda, ja var ticēt Latvijas presei, demisionēt iepriekšējo valdību. Toreiz gan šis “klupšanas akmens” bija Vasilijs Meļņiks. Morāle, ētika uz aizdomu pamata. Tālāk seko demisija. Prokuratūra materiālus uzrādīt nevarēja. Bet tomēr mēs turpinām runāt. Morāle, ētika.

Šodienas Ministru kabineta piedāvātajā sastāvā ir viens ministra pretendents, par kuru atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanai dokumenti atrodas prokuratūrā pusotru gadu. Un neviens nevar atbildēt — vainīgs vai nevainīgs. Kā šoreiz ir ar morāli un ētiku? Es arī no šīs tribīnes nesaku — vainīgs vai nevainīgs. Tur ir jāsaka vārds prokuratūrai, jāsaka vārds tiesai. Bet kā ir šodien balsot? Par ministra kandidātu, par kuru materiāli guļ prokuratūrā? Es uzskatu, ka morāla atbildība ir jāuzņemas arī Saeimas Mandātu komisijai, kura ir pieļāvusi tādu situāciju, ka pusotra gada deputāts tiek turēts aizdomās, un neviens no Saeimas Mandātu komisijas nav painteresējies, kāpēc pusotru gadu prokuratūra nevar pabeigt izmeklēšanu šajā lietā?

Te ir tālākais jautājums. Ministru kabineta likums nenosaka, kā ir apstiprināms Ministru kabinets. Vai pa daļām, vai viss kopā. Prakse ir bijusi, ka Ministru kabinets ir apstiprināms kopā. Bet Saeimas Kārtības ruļļa 133.pants nosaka: “Katrs deputāts var prasīt priekšlikuma izskatīšanu un balsošanu pa daļām.” Izmantojot Saeimas Kārtības ruļļa 133.pantu, es prasu Saeimu izšķirt jautājumu par uzticības izteikšanu izglītības ministram, — balsošanu atsevišķi no kopējā Ministru kabineta apstiprināšanas.

Pateikšu — kāpēc. Tas atbrīvotu deputātiem rokas un ļautu deputātiem vēlreiz apliecināt, ka nevis partija atbild par ministru, nevis premjers atbild par ministru, lai kā viņam to gribētos, bet parlamentārā republikā par ministra iecelšanu postenī atbild Saeimas deputāti, kā to nosaka Satversme, un līdz ar to deputāts, nospiežot pogu, uzņemas morālo un ētisko atbildību. Ir nepieciešams, manuprāt, pat neilgs laiks, lai pabeigtu šo lietu, kas ir prokuratūrā, un lai pēc šā laika mēs ar vieglu roku nospiestu pogu par un noņemtu aizdomu nastu no šīs izvirzītās kandidatūras pleciem.

Vai arī, ja izrādīsies, ka tomēr šī aizdomu nasta ir bijusi pamatota, jo par to atbildēs prokuratūra un tiesa, tad var tikt izvirzīts jauns kandidāts, kas var būt arī no Demokrātiskās partijas “Saimnieks”, ja tas ir nepieciešams valdības stabilitātes vārdā, un ar balsojumu atrisināt jautājumu — morāle, ētika, valdība. Jo es nekādi nevaru iedomāties Latvijā situāciju, ja pēc diviem mēnešiem prokuratūra nodos šo lietu tiesā, un Latvijas Republikas izglītības ministrs tiks izsaukts uz tiesu. Es šādu situāciju Latvijā negribētu piedzīvot. Tāpēc atkārtoju: es uzturu Kārtības ruļļa 133.pantā man dotās tiesības, pieprasu atsevišķu balsojumu par izglītības ministru.

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

L.Stašs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Tas šovs, kas sākās 20.janvārī un turpinās jau ceturto nedēļu, vēl šodien turpinās. Bet parasti, ja teātri rāda, tad ir cēlieni, un mēs zinām, kad sāksies viens cēliens un kad otrs. Šodien neviens nevar pateikt, vai tas ir pirmais vai otrais, vai trešais cēliens, un kad beigsies. Pēc šī piestādītā Ministru kabineta sastāva liekas, ka šis šovs turpināsies vēl tālāk, ar šodienu tas nebeigsies. Tas jau ir skaidrs.

Tagad, kādi mums ir sasniegumi, kas rakstīti par deklarāciju, es gribu runāt. Mēs visi zinām, ka valdības deklarācijas ir bijušas daudzas, bet neviena no tām netika pildīta, ne arī šī tiks pildīta. Tā tiks nolikta apputēšanai, un tā es domāju, ka tie, kas deklarāciju rakstīja, nemaz viņā neieskatīsies. Tāpat kā neskatāmies mēs.

Bet nu tomēr. Teiksim, sasniegumi, tur ir rakstīts pirmajā daļā. Ka mums ir kopprodukts lielāks, ka mums jau iet uz augšu, jau ir iestājusies augšupeja. Es nezinu, kur Šķēles kungs tos skaitļus rāva un kādos statistikas ciparos to var atrast, bet tauta uz šodienu to nejūt. Tauta tikai jūt to, ka ir sliktāk, jo dienas, jo sliktāk. Tā ka es neticu un nevaru ticēt šiem skaitļiem.

Tagad par tuvākajiem uzdevumiem. Par prioritātēm. Pirmais, kas ir tautsaimniecībā, man negribas politiku maisīt. Bet tautsaimniecībā.

Pirmais ir investīcijas. Panākt labvēlīgu augsni investīciju piesaistīšanai Latvijā. Cilvēki mīļie, mēs par investīcijām runājam jau sesto gadu. Bet kā nav, tā nav, un neviens nekad nepiesaistīs un neienāks ar savām investīcijām, kamēr mums nebūs normāla valdība, normāla stabilitāte. To mēs labi zinām. Man liekas, ka šie cilvēki, kas to raksta, viņi vienkārši nelasa ārzemju periodiskos izdevumus, teiksim, Anglijas, Vācijas. Palasiet, ko tur raksta par mums! Ko raksta ekonomisti, ko raksta politiķi. Kauns paliek. Ir jānosarkst līdz nabai, kad mēs lasām šīs publikācijas. Bet mēs, liekas, to nemaz neredzam, un neviens par to it kā neliekas ne zinis.

Tagad integrācija Eiropā, Eiropas Savienībā, NATO. Nu kāpēc mēs to runājam? Kāpēc cilvēkiem mēs acis mālējam? Valdība vispirms. Kamēr nebūs sakārtota mūsu ekonomika, saimniecība, nu nevaram mēs, neviens tur nepieņems, kāpēc mēs runājam: “Vot, mēs jau esam tur!” Tā atkal ir tikai acu apmānīšana kārtējo reizi.

Tagad man kā zemniekam gribas... Nu kas par lauksaimniecību deklarācijā? Nu nekā. Pateikts: radīt labvēlīgus apstākļus zemniekiem kredītu saņemšanai caur Hipotēku banku, un praktiski viss. Un praktiski viss, bet nu kāda šodien ir lauksaimniecība, un kāds ir tās stāvoklis, to taču katrs mēs zinām. Un ko zemnieks var ielikt hipotēkā kā ķīlu? Ko viņš var ieguldīt? Tak nevar neviens to izdarīt, jo vispār zemniecība nes zaudējumus.

Nesen, pagājušo mēnesi, Šķēles kungs, jūs ar savu valdības lēmumu likvidējāt pat izlīdzināšanas fondu Latgalei un dažiem Vidzemes rajoniem, kas bija. Vai jums nav galu galā, atvainojiet mani, kauna paņemt beidzamos santīmus it kā nejauši, it kā ne jau ar valdības lēmumu, bet likvidējot it kā Labības fondu. Nu tur jau tā nekas nebija, bet jums laikam tiem pārstrādātājiem tie 700 000, kas tomēr kādreiz bija, jums laikam der. Bet tie taču tiek iekasēti no zemniekiem uz zemnieku rēķina. Nu lai tie Latgales bauri mirst nost! Lai tajos Vidzemes kalnainajos apvidos zemnieki mirst nost! Bet toties mēs nemaksāsim. Paldies!

Sēdes vadītājs. Ruta Marjaša, frakcija “Latvijas ceļš”.

R.Marjaša (LC). Cienījamais Prezidenta kungs! Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es varbūt jums izlikšos mazliet konservatīva, bet man kaut kā, lai cik ir pilna sirds, es nevaru atļaut sev kāpt tribīnē un valšķīgi runāt visu, kas nāk prātā un kā nāk prātā, un lietot tādus sulīgus ielas žargona izteicienus. Man pat, atklāti sakot, ir grūti klausīties, ka tā runā.

Es personīgi uzskatu, ka tā nav demokrātija, tas ir antidemokrātiski, tā ir sevis pazemošana, tā ir mūsu valsts pazemošana. Man kaut kā ir izdevies saglabāt to, kas ir bijis atmodas laikā, Tautas frontes laikā, Augstākās padomes laikā, tādu izjūtu, ka valsts intereses ir augstākas par partiju, frakciju un jo vairāk — par atsevišķu politiķu vēlmēm, ambīcijām. Man ir pamats cerēt, ka šeit starp deputātiem es neesmu viena, bet tādu ir daudz, kas piekrīt man šajā jautājumā.

Tādēļ es šeit, runājot par Šķēles izvirzīto valdības sarakstu, gribu runāt par dažiem kandidātiem, kurus izvirzījušas citas partijas, nevis partija “Latvijas ceļš”, pie kuras es piederu.

Es gribu sākt ar Juri Kaksīti. Viena no mūsu grūtībām ir tā, ka Ministru kabineta likumi un, kā mēs zinām, saskaņā ar mūsu likumiem, mūsu Satversmi, mūsu reglamentu, galvenais likumu ierosinātājs ir Ministru kabinets. Tātad lielais vairums likumu nāk no Ministru kabineta. Tieši šī saskarsme Juridiskajā komisijā un citās likumdošanas komisijās ļauj man pateikt, ka šeit viss mums nav kārtībā, un, ja tiešām Juris Kaksītis, kuram ir... kurš vispirms ir nopietns cilvēks, mēs visi zinām, ko nozīmē nopietns cilvēks valdībā, kurš ir jurists ar lielu pieredzi, kompetents, es domāju, ja viņš nodarbosies tieši ar šo likumdošanas jautājumu risināšanu Ministru kabinetā, mūsu darbs ies uz priekšu, un mums visiem būs daudz vieglāk šeit strādāt, mums daudz mazāk laika aizies, velti tērējot un apspriežot, un pārtaisot likumus.

Andrejs Krastiņš. Tas ir manā skatījumā jurists ar lielo burtu, kurš tāpat kā daudzi no mums ir saglabājis šo Tautas frontes garu, nav nodevis tos ideālus. Jā, viņš ir dziļi civila persona, bet es zinu, cik daudz laika viņš ir veltījis, lai uzzinātu, lai kļūtu kompetents valsts drošības jautājumos, un es ticu, ka tam visam būs atdeve viņa darbā.

Guntars Krasts. Šeit es atzīšos, ka es viņu maz pazīstu, bet viņš man iepatikās jau 6. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Es viņu uzreiz uztvēru kā plaša vēriena ekonomistu, un es neesmu vīlusies, es esmu laimīga, ja viņš piekrīt strādāt tālāk valdībā.

Dainis Turlais. Disciplinēts cilvēks, un viņš šo disciplīnu ir ievedis Iekšlietu ministrijā, un es lūdzu dot viņam laiku turpināt to, un lai arī viņa centieni nepaliktu pusceļā.

Es brīnos, kā var šeit runāt sliktu par Makarovu kā par ministru. Tas ir burtiski krustā sists politiķis, kurš atbild šodien par to, par ko viņš faktiski atbildēt nemaz nevar. Viņam nav līdzekļu, un šajos apstākļos viņš piekrīt vēl tagad balotēties un vadīt šo visgrūtāko, vissmagāko ministriju visā Ministru kabinetā. Es vienkārši viņam pateicos par to, ka viņš ir piekritis tam.

Un beidzot — Leopold... lūdzu, nebļauj... Un beidzot par Celmiņu. Šeit bija atminētas viņa nepatikšanas ar tā saucamajiem “čekas maisiem”. Mēs visi šajās dienās esam lasījuši reitingu “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” par “Sirdsapziņu parlamentu”. Jūs redzējāt, kāds reitings ir Stradiņam? Jūs redzējāt... ļaujiet man vienu minūti nobeigt, lūdzu... Andrejevam? Pieliksim punktu “čekas maisu” lietai, un tauta būs jums tikai pateicīga. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis, frakcija “Latvijas ceļš”.

Dz.Ābiķis (LC). Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamais Prezidij un kolēģi! Man nepatīk diskutēt aplinkus un liet samazgas, bet runāt par konkrētām lietām. Neapšaubāmi, iespējamās Valdības deklarācija ir labāk izstrādāta kā iepriekšējā. Gribu atzīmēt tikai dažas lietas, kam es nepiekrītu.

3.2. punkts sadaļā “Sociālā atbildība un valsts pārvalde” skan: “1997. gadā veikt izglītības iestāžu vadītāju un uzsākt skolotāju atestāciju.” Es piekrītu izglītības iestāžu vadītāju atestācijai, bet skolotāju atestācija apstākļos, kad skolotāji trūkst, nevis valstī ir bezdarbs skolotāju vidū, būs tikai formāls pasākums un naudas tērēšana. Pedagogu atestācija kļūs aktuāla, kad demogrāfiskās krīzes rezultātā skolēnu skaits diemžēl būs ievērojami samazinājies un radīsies skolotāju pārpalikums.

3.8. punkts šajā pat sadaļā skan: “sakārtot un paplašināt maksas un kreditēšanas principu pielietojumu augstākajā izglītībā.” Es kategoriski nepiekrītu, ka šobrīd būtu jāpaplašina maksas principa pielietojums augstākajā izglītībā, jo iedzīvotāju maksātspēja, maigi sakot, ir nepietiekama. Tāpat nevar sakārtot un paplašināt to, kā vispār nav, jo diemžēl studentu kreditēšana vēl vispār nav ieviesta. Tā diemžēl ir Izglītības un zinātnes ministrijas un personīgi Ministru prezidenta vaina, jo Augstskolu likums to paredz, un Ministru prezidents, stājoties amatā, iepriekšējai valdībai vairāk nekā gadu atpakaļ solīja, ka jau ar pagājušā gada 1. septembri kreditēšana tiks ieviesta.

3.22. punkts šajā pat sadaļā paredz: “ka jātiecas uz to, lai reformas rezultātā Latvijā izveidotos 4 līdz 6 apriņķi un līdz 200 pašvaldību.” Voluntāri nosaukt skaitļus ir absolūti nezinātniski vai, vienkāršā valodā runājot, es atvainojos par izteicienu, dumji. Un es zinu, ka šī ierosme nāk no iespējamā Ministru prezidenta aprindām, nevis no Vides un reģionālās attīstības ministrijas speciālistu puses.

Protams, tas nav vienīgais, bet tomēr kopumā deklarācija un Ministru kabineta sastāvs, manuprāt, ir atbalstāms. Paldies!

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

V.Krisbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Sākšu ar citātu. Tie nav mani vārdi, to ir teicis latviešu literatūras klasiķis: “ko tu niekojies un muldi, cik gan untumains tāds vecis...” Tā, šķiet, šodien ļoti daudzi, pie loga stāvoši un netālu no viņiem sēdošie, domā par tiem neatkarīgajiem deputātiem, kuri nav pakļauti frakciju disciplīnai.

Jau Tautas frontes sākumā un Augstākajā padomē sākās Latvijas izlaupīšana. Vēl šodien prokuratūra man nav pateikusi, ka es esmu patiesi vai nepatiesi apvainojis Godmani, ka viņa valdība ir korumpēta. Augstākajā padomē un 5. Saeimā tika radīti likumi un tika veicināta Latvijas izlaupīšana. Un šeit es dziļi piekrītu Marjašas kundzei, ka tik tiešām tā nav demokrātija, bet antidemokrātija. Man gribas tikai salīdzināt mūsu valdību ar kuģi, kur kapteinis nez kāpēc vien pārlec pāri bortam un sāk peldēt prom. Bet noskan bocmaņa svilpe, un ar ķeksi tiek izķeksēts šis pusslīkonītis atpakaļ un stutēts atpakaļ uz komandtiltiņa. Neviens labāks par šo kapteini vēl nevarot būt. Tik tiešām. Mēs šeit esam Latvijas tautas atspulgs, un šķiet, ka tiešām Latvijas tauta ir pelnījusi autoritatīvu vadītāju, kur visa tauta tiek vērtēta kā grūtgalvīši, kur viss tiek izdarīts, lai demogrāfiskajā līmenī būtu samazinājums, lai tautas nomiršanas daudzums būtu ievērojami lielāks par piedzimšanas, jo tie, kas ir nabagi, tie taču tikai traucē, un absolūti nevaru piekrist, ka Šķēles kungs ir slikts politiķis. Rišeljē taktika un makjavellisms ir ļoti labi izstudēts. Man gribas atgādināt tikai manai partijai — DPS: trīs kauli tika mesti, un trīs kauli tika rīti, un fakcija ir nolēmusi balsot par. Skumīgi. Mēs nododam Ziedoni Čeveru un balsosim par. Mēs nodosim Latvijas tautu un balsosim pret savu sirdsapziņu, skaidri apzinoties, ka tā sirdsapziņa nebūs tā, kas pavairos tautas bagātību, labklājību. Un acīmredzot pret savu sirdsapziņu nebalsos tie deputāti, kuru rokas un kājas nav sasietas ar tā saucamo partijas un frakcijas disciplīnu. Viņi būs mazākumā. Mēs būsim mazākumā. Bet šodien arī Latvijas tautā loģiskā domāšana ir mazākumā. Pensionāriem noņemta pensija, bet Šķēles reitings aug, māmiņam nemaksā naudu, bet viņas par mūsu Šķēles kungu! Acīmredzot tāds liktenis šodien tautai ir vajadzīgs: līdz mielēm izbaudīt bezdeficīta budžeta labumus, līdz mielēm izbaudīt vienas angļu firmeles tā saucamo kredīta reitingu, kurš Latvijai ne santīma investīcijas nav piesaistījis vairāk. Un tomēr. Man vēl ir cerība. Padomājiet. Šodien jau tās pogas būs jāspiež, kā teica mūsu vadoņi, tie īkšķi būs augšā. Bet vai jūsu sirdsapziņa nebūs šeit tajā mirklī? Aicināt nav uz ko. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Elmārs Zelgalvis, frakcija “Latvijai”.

E.Zelgalvis (TKL). Godātais Prezidij, godātie deputāti! Es nerunāšu par atsevišķiem Ministru kabineta kandidātiem, ministru kandidātiem, es gribu dažus vārdus izteikt par deklarācijas projektu. Jāsaka tūliņ, ka deklarācijas projekts nu nevar mūs apmierināt, un šeit jau daži runātāji pieskārās un teica, ka tas ir labs un labāks par iepriekšējās valdības deklarācijas projektu, es gan tā negribētu teikt. Es ar Valdības deklarāciju saprotu, ka deklarācijā tiek atspoguļota valdības politika, to, ko valdība apņemas darīt, īstenot. Ka šeit tiek atspoguļoti valdības stratēģiskie mērķi, uz kuriem tā iet, ko tā grib sasniegt, tālāk nāk taktiskie mērķi, kā praktiski laika gaitā to sasniegt, un visbeidzot ir konkrētie pasākumi jeb faktiski līdzekļi, paņēmieni, metodes, kā šos mērķus sasniegt. Lūk, tāda būtu Valdības deklarācija, kurā būtu atspoguļota valdības politika.

Ko mēs redzam mūsu šajā deklarācijas projektā, kas mums šodien ir piedāvāts? Mēs redzam tur pavisam kaut ko citu. Šeit mēs valdības politiku saskatīt nevaram. Šeit ir kaut kāds valdības, varētu teikt, darba kalendārais plāns, kur pa atsevišķiem datumiem ir noteikts, ko, lūk, līdz tam, ko līdz tam pieņemt, kādus likumus izstrādāt un tā tālāk. Un pavisam, es pat teiktu, tādi nu ne visai nopietni pasākumi šeit ir iekļauti. Vai tad tiešām tā ir valdības politika: izraudzīties peldvietas, kur ierīkot, kādas sanitārās izgāztuves tur iekārtot un tamlīdzīgi. Vai tiešām tā ir valdības politika, ar ko valdība nāk uz Saeimu? Nu grūti saprast to, kolēģi! Bet galvenais jau arī vēl nebūtu tas, kādā formā tas tiek mums pasniegts. Galvenais, manuprāt, ir — vai valdība pilda savu pieņemto deklarāciju. Lūk, tas ir galvenais. Un tagad, ja mēs paskatāmies mazliet atpakaļ un pavērtējam un paanalizējam, vai valdība ir izpildījusi to deklarāciju un pildījusi vispār, kuru mēs pieņēmām pagājušajā gadā, kad šo demisionējošo valdību apstiprināja. Un ko mēs redzam? Tikai daži piemēri. Nav laika visus šeit analizēt. Deklarācijā teikts, ka neatliekami uzsākt ilglaicīga valsts ekonomiskās stratēģijas izstrādāšanu. Ļoti pareiza tēze. Ļoti pareizi. Bet vai šodien ir valdībai izstrādāta ilglaicīga ekonomiskā stratēģija? Ja tā būtu, tad mēs to redzētu šajā jaunajā Valdības deklarācijā. To mēs tur neredzam. Tātad nav šādas deklarācijas... nav šādas koncepcijas.. šādas stratēģijas.

Tālāk. Valdība apņēmās nepieļaut obligāto nodokļiem un nodevām analoģisko maksājumu nepamatotu pieaugumu. Pareizi. Bet ko mēs redzam? Valdība iesniedz likumprojektu par civiltiesisko obligāto apdrošināšanu transporta līdzekļu vadītājiem. Kā par brīnumu, Saeima pieņēma tādus priekšlikumus, kas... opozīcijas faktiski priekšlikumus... par šo maksājumu samazināšanu. Atkal tas nepatīk. Tūliņ tiek dots likums atpakaļ. Tomēr šiem maksājumiem ir jābūt augstākiem. Vai tā tiek pildīta, sakiet, valdības deklarācija?

Tālāk. Deklarācijā vairākkārtīgi tiek minēts, ka noteikt labvēlīgu nodokļu politiku, sekmēt mazo, vidējo uzņēmumu attīstību un tā tālāk. Ko mēs redzam nodokļu politikā? Nodokļu politika, gluži otrādi, visu laiku tiek vērsta uz to, lai... kas bremzē mazo uzņēmumu darbību un attīstību. Mēs esam ierosinājuši šeit vairākus priekšlikumus, tie tiek noraidīti. Tas pats, ja runājam par šiem nodokļiem, tas pats par šo muitas atcelšanu apaļkoku izvešanai un tamlīdzīgi. Varētu šeit vēl turpināt, vienkārši nav laika vairāk, tas pats arī... es vēl gribu pieminēt šo, arī tas šeit ir Valdības deklarācijā, proti, par šo monopoluzņēmumu darbību, par tarifiem uz elektrību, uz siltumenerģiju. Mēs zinām, ka šeit nekas netiek darīts, valdība piekrīt visai šai tarifu paaugstināšanai, tātad atkal, nu, netiek pildīta tā deklarācija. Un tāpēc rodas jautājums: vai tā pati valdība, kas praktiski, ko mēs apstiprinām, vai tā pildīs arī šo deklarāciju, kuru mēs tagad domājam apstiprināt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Imants Liepa, frakcija “Latvijai”.

I.Liepa (TKL). Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi un visi klātesošie! No šīs tribīnes vismaz divas reizes es esmu apliecinājis savu labvēlīgo attieksmi attiecībā uz Šķēles kungu, pasvītrodams, ka to es daru kā opozīcijas deputāts, un sacīdams, ka tā ir valdība, kurā ir spēcīgs kapteinis, bet ir vāja komanda, turklāt citu rokām piespēlēta. Vismaz divas reizes to es esmu no šīs tribīnes sacījis, neņemot vērā daudzas un dažādas intervijas, kur arī esmu izteicis šādu domu. Tagad diemžēl man ir jāsaka, ka es jūtos kā cilvēks, kurš ir dziļi vīlies un pat piekrāpts. Kāpēc un kāds pamats man ir šādam secinājumam? Es atsaukšos tikai uz patiesu informāciju, ne uz baumām un ne uz pieņēmumiem, uz patiesu informāciju, ja par tādu var uzskatīt intervijas, ko ir devuši valsts pirmie amatvīri. Un, lūk, man joprojām ir pilnīga neskaidrība par iepriekšējās valdības demisiju. Ja tā būtu Šķēles kunga privātpadarīšana, biznesa vai kādā citā aspektā, tur man nav nekāda daļa, un es tur savu interesi neizrādītu, bet šeit ir Ministru prezidenta demisija, un man kā šīs valsts iedzīvotājam un kā vēlētājam ir tiesības zināt cēloņus, kādēļ šāda demisija ir bijusi. Te tā runāšana par tiem telefoniem un sekretārēm — tā ir tik muļķīga, ka tai pat negribu pieskarties. Nākošais skaidrojuma variants skanēja pēc abu prezidentu tikšanās, lūk, ka tas notiek valdības reorganizācijas vārdā, jo, lūk, ir starptautiski atzinumi, ka Latvija ir korumpēta visos pārvaldes līmeņos. Ja tā ir valdības reorganizācija, šādā vārdā par to var balsot ar abām rokām, un te nebūtu ko strīdēties, bet vai tā ir valdības reorganizācija? Paskatāmies iepriekšējo valdības sastāvu, un paskatāmies tagadējo — no ministriem tikai viens Grīnblata kungs tur neietilpst, tātad apriori tiek pieņemts, ka viens izglītības ministrs ar savu darbu ir tik tālu novedis valsti, ka, lūk, tā jau ir starptautiski atzīta par vispārēji korumpētu. Viens ministrs, lai cik ģeniāls tas būtu, tas neatbilst patiesībai, tas runā pretī jebkurai loģikai. Visa tā rezultātā ir izveidojusies tāda ažiotāža un tāds apkaunojums katram valsts iedzīvotājam, par kuru var tikai brīnīties. Un tā ir vienkārša spēlēšanās, cienījamais Šķēles kungs, no jūsu puses, turklāt spēlēšanās ar Latvijas vārdu. Šis vārds ir pārāk svēts, tas ir izpirkts ar iepriekšējo paaudžu asinīm, kaujas laukos un moku kambaros, un es to publiski šeit saku nebaidīdamies, ka kāds cinisks vai nihilistisks jaunbagātnieks mani varētu ieskaitīt ideālistisko naivuļu kategorijā.

Un visbeidzot. Kas tā ir par reorganizāciju, un kāpēc tai ir jābūt, ja jaunākajā dokumentā, kuru mēs šodien saņēmām, deklarācijā, stāv skaidri un gaiši rakstīts, ka iepriekšējā valdība ir ļoti sekmīgi uzsākusi reformu un tā tālāk gaitu, ja tā ir sekmīgi uzsākusi, kā vārdā tad šī reorganizācija ir jādara? Tāpēc — vai es varu uzticēties tagad valdībai, kur atkal kapteinis tiek... aicināts kapteinis ar šādu attieksmi. Tālāk es gribētu teikt, ka vārdu un darbu neatbilstība ir raksturīga iepriekšējai valdībai un Šķēles kungam, man ir palikušas 20 sekundes, es to nevaru argumentēt atkal ar informāciju, kas nāk no paša Šķēles kunga un Valsts prezidenta Ulmaņa kunga un ir attiecīgi publicēta.

Un visbeidzot, deklarācija ir apmēram pirmā kursa studenta, pirmā kursa darba līmenī un ļoti vāji izstrādāta. Mans laiks ir beidzies. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Edmunds Grīnbergs, frakcija “Latvijai”.

E.Grīnbergs (TKL).Cienījamie deputāti! Iepazīstoties ar deklarācijas projektu par Ministru kabineta darbu, ar pārsteigumu un neizpratni konstatēju, ka lauksaimniecība un šinī nozarē veicamais nav pieminēts vispār. Varbūt tas saistīts ar potenciālā valdības vadītāja padomnieka sacīto, ka jaunā deklarācija būs īsāka un tajā tiks ierakstīts tikai reāli izpildāmais. Kā zināms, no iepriekšējās deklarācijas daudz kas ir palicis neizpildīts, no valdību veidojošām frakcijām neviena būtiska pretenzija vai priekšlikums nav ticis izteikts, arī no tādām partijām, kuras sevi Saeimā dēvē par lauksaimniecības aizstāvjiem. Acīmredzot visiem, kuri grib iekļūt jaunajā valdībā, kurā nav būtiskas izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējo, interesē tikai vara, bet ne mērķi, ko tā visas tautas labā varētu izdarīt. Jaunajā deklarācijā rakstīts, ka valdību veidojošie politiskie spēki savu enerģiski saskaņoto un rezultatīvo darbību vērsīs uz vienu godpilnu mērķi — sociālā nodrošinājuma pieaugumu Latvijā visplašākajā šī vārda nozīmē. Kā zināms, iepriekšējā piegājienā šos cēlos mērķus Šķēles kunga valdībai ne tuvu neizdevās izpildīt, visplašākās tautas masas ir kļuvušas sociāli neaizsargātas, nabadzīgākas, sociālās garantijas no valsts puses minimālākas, dzīves līmenis turpina pazemināties, nacionālais kopprodukts lauksaimniecībā un rūpniecības nozarēs turpina kristies. Valdība, tās dažādu partiju deleģētie ministri neuzņemas politisko atbildību par iepriekšējās valdības deklarācijas izpildi.

Iepriekšējās Šķēles kunga vadītās valdības rezultātā Latvijā nav izveidojusies labvēlīga vide uzņēmējdarbībai. Budžeta deficītu cenšas glābt ar jauniem palielinātiem nodokļiem, kas samazina iedzīvotāju pirktspēju un, loģiski, arī inflācijas samazināšanos. Mūsu valstī ir vismazākais aktīvi strādājošo uzņēmumu skaits, respektīvi, uz 1000 iedzīvotājiem tas ir mazāks par 10, nākamā valsts ir Albānija, kur ir 12 uzņēmumi, bet mūsu ziemeļu kaimiņos Igaunijā ir vairāk nekā 20 statūtsabiedrību uz 1000 iedzīvotājiem. Mūsu valstī tas ir izskaidrojams ar nepareizo nodokļu politiku, arī korupciju visās tās izpausmes formās, kas ir viens no būtiskākajiem faktoriem. Neskatoties uz to, vai Valdības deklarācijā ir ierakstīts vai nav, jo, kā redzam, iepriekšējā valdība to neizpildīja, šogad nav nekādu izredžu lauksaimniecības uzņēmumiem uzlabot savu finansiālo stāvokli, jo, nesamērīgi pieaugot ražošanā izmantojamo resursu cenām, kad ienākumi nesedz izdevumus, ieskaitot nodokļu maksājumus, finansu sarežģījumi visnopietnāk skar statūtsabiedrības tieši ar godīgu, precīzu grāmatvedības uzskaiti. Valdība noņem atbildību par jebkādu lauksaimniecības produkcijas minimālo iepirkumu cenas garantēšanu valsts rezervē vai pārstrādes uzņēmumos. Šis process šobrīd nav apturams, ja nav ne spēka, ne varas, kādu saukt pie atbildības. Sasteigtā privatizācijas procesa rezultātā lauksaimniecības produkcijas ražotājiem ir maza ietekme pārstrādes uzņēmumu darbībā, jo zemnieks šeit vairums gadījumos nav ne līdzīpašnieks, ne līdzlēmējs. Šogad paredzams, ka kopējais sadārdzinājums lauksaimniecības nozarē uz dažādu nodokļu rēķina var sasniegt gandrīz 12 miljonus latus, bet, kā zināms, subsīdiju pieaugums ir tikai 6 miljonu latu vērtībā. Neveicot pat sīkāku analīzi, jebkurš saprot šīs valdības attieksmi pret lauksaimniecību tieši savā darbībā, valdība ne tuvu nav pavērsusies ar skatu pret zemnieku, pret lauku uzņēmēju. Deklarācijā nekas nav minēts par to, lai saglabātu Latvijas laukiem raksturīgo dzīves vidi, kur nepieciešams ietvert atšķirīgu kritēriju pielietošanu attālāko rajonu lauksaimniecības produktu ražotājiem, iekšējā tirgus aizsardzība, nodokļu politikas diferencēšana starp pilsētām un laukiem. Ražotāju kooperāciju veidošanos laukos un citus būtisku faktorus. Gribētos redzēt, ko pēc tam deputāti, kuri būs atbalstījuši šo deklarāciju, solīs tautai laukos, ko atbildēs viņu priekšā. Aicinu balsot pret piedāvāto deklarāciju. Paldies!

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis. Otro reizi.

G.Valdmanis (LVP). Prezidenta kungs! Prezidij! Godājamie kolēģi Saeimā! Kā es jau beidzamo reizi uzstājos, beidzamā sēdē es jums gribēju atgādināt par Kalnīša poēmu, par Tālavu, par zemi to mums dārgāko un vienīgo. Kā Taurētājam katram būt mums sardzē gods un pienākums. Mums runāja cienījamā kundze no frakcijas “Latvijas ceļš”, ka mūsu gods ir balsot par tautas labklājību, ne par frakcijas disciplīnu, ne par valdības disciplīnu, es ierosinu, ka mēs balsojam par katru deputātu un par katru valdības pantu deklarācijā atsevišķi, jo daži panti ir pilnīgi nepieņemami, es domāju, lielākai daļai no Saeimas, dabūsim to saprast tagad un ne vēlāk. Teiksim, ka lielo objektu privatizēšana, izzagšana no tautas, es ticu, nevienam nav šeit pieņemama. Un es gribētu, lai mēs balsojam par katru atsevišķi. Lūdzu, tas ir mans...

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns, frakcija “Sociālistiskā partija — Līdztiesība”.

M.Lujāns (SPL). Cienījamie kolēģi! Šinī skumjajā vakarā, kad visi tik slikti izsakās par Ministru kabinetu, man tomēr gribas arī kādreiz kaut ko labu pateikt. Vienīgais, es saprotu, kāda slodze ir, un patīkami varbūt, ka valdošais vairākums arī to saprata, jo es skatos, ka sākotnēji no rīta bija vajadzīgi 11 ministri, lai veiktu Šķēles kunga programmu, tagad ir jau vajadzīgi 18—19 ministri, bet es ceru, ka tas norāda uz to, ka tas ir milzīgs darba apjoms, ko vajadzēs mūsu Ministru kabinetam veikt, jo es domāju, ka balsojums jau gandrīz visiem ir skaidrs. Un tādēļ man gribas atcerēties visiem mīļoto grāmatu, kurā viens spalvains radījums, ieķēries balonā, lidoja un teica, ka ar bitēm jau neko nevar skaidri zināt. Šajā gadījumā es domāju — arī ar šo Ministru kabinetu neko skaidri nevar zināt, bet Latvijas tautai un mums jācer, ka medus tomēr būs, un arī spalvainais, kad nokritīs lejā, viņš nesasitīsies. Un nebūs kā citiem, kas kādreiz ieņēmuši šo augsto posteni, nebūs jāstrādā par fotomodeli. Un tādēļ man gribētos cerēt, protams, diemžēl kaut vai ar sirdssāpēm jāatzīst, ka diemžēl šodien nevarēšu atbalstīt valdību, kaut arī bija daudzas nopietnas pārrunas, bet gan jau nāks kādreiz cita valdība, un tad atkal būs pārrunas, varbūt būs normāla izturēšanās pret opozīciju un cieņa pret parlamentu, un tādēļ, dabiski, man liekas, nobeigumā, es nezinu, varbūt tur vēl kāds pierakstījies, jānovēl jebkurā gadījumā Šķēles kungam veiksmīgs darbus jo, es domāju, balsojums būs pozitīvs, un tā ir dzīves realitāte. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Čerāns. Otro reizi.

K.Čerāns (TKL). Godāto sēdes vadītāj, godātie deputāti! Es gribu uzdot šeit Andrim Šķēlem tikai vienu jautājumu un arī pārējiem pārdomām. Kāda atbildība Andrim Šķēlem būs par nepatiesu ziņu sniegšanu Saeimai? Un ar kādām tiesībām Andris Šķēle maldina Saeimu, iesniedzot dokumentus līdz ar Valdības deklarāciju un valdības sastāvu? Es gribu vērst visu uzmanību, ka Andra Šķēles dzīves un darba gājumā ir rakstīts: Vēlētie amati uzņēmējsabiedrībās uz šo brīdi: padomes priekšsēdētājs akciju sabiedrībā “Rīgas miesnieks”, padomes priekšsēdētājs akciju sabiedrībā “Rīgas vīni” un citi. Ja es nekļūdos un šīs ziņas ir patiesas, tad Šķēles kungs ir pārkāpis Korupcijas novēršanas likumu. Es aicinu visus balsot pret. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vairāk debatēs deputāti pieteikušies nav. Vai Šķēles kungs vēlas runāt? Nevēlas. Debates slēdzam.

Godātie kolēģi, tika ierosināts balsot atsevišķi par izglītības un zinātnes ministra kandidatūru. Kārtības ruļļa 54.pants nosaka, ka šis jautājums izlemjams balsojot. Vai kāds vēlas runāt par vai pret šo deputātu ierosinājumu? Runāt par to neviens nevēlas. Priekšlikums ir izteikts. Par to balsosim. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu izteikt attieksmi pret šo deputātu priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par — 8, pret — 48, atturas — 21. Nav pieņemts.

Godātie kolēģi! Atļaujiet jūs iepazīstināt ar Saeimas lēmuma projektu.

“Latvijas Republikas Saeima nolemj izteikt uzticību Ministru kabinetam šādā sastāvā:

Ministru prezidents — Andris Šķēle,

Ministru prezidenta biedrs — Juris Kaksītis,

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Ministru prezidenta biedrs — Anatolijs Gorbunovs,

aizsardzības ministrs — Andrejs Krastiņš,

ārlietu ministrs — Valdis Birkavs,

ekonomikas ministrs — Guntars Krasts,

iekšlietu ministrs — Dainis Turlais,

izglītības un zinātnes ministrs — Juris Celmiņš,

zemkopības ministrs — Roberts Dilba,

satiksmes ministrs — Vilis Krištopans,

labklājības ministrs — Vladimirs Makarovs,

tieslietu ministrs — Dzintars Rasnačs,

kultūras ministrs — Rihards Pīks,

īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās — Aleksandrs Kiršteins,

valsts ieņēmumu valsts ministre Finansu ministrijā — Aija Poča,

veselības valsts ministrs Labklājības ministrijā — Juris Viņķelis,

vides valsts ministrs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā — Indulis Emsis,

pašvaldību lietu valsts ministrs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā — Ēriks Zunda.”

Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu izteikt savu attieksmi pret Saeimas lēmuma projektu. Lūdzu rezultātu! Par — 70, pret — 17, atturas — 1. Lēmums pieņemts. Apsveicam Šķēles kungu un valdības locekļus! (Aplausi).

Godātie kolēģi! Saeimas sēdes gaitā ir ienācis 10 deputātu iesniegums, kuru ir parakstījuši deputāti Kalviņš, Golubovs, Rugāte, Pēterkops, Bunkšs, Lagzdiņš, Zunda, Emsis, Krisbergs un Saulītis, kuri ierosina pagarināt Saeimas 13.februāra sēdi līdz likumprojekta “Grozījumi likumā “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes deputāta statusu”” izskatīšanai trešajā lasījumā. Pamatojumam vārds Jānim Kalviņam — komisijas priekšsēdētājam. Frakcija — LNNK. Lūdzu!

J.Kalviņš (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Es atkārtoti informēju jūs, ka šis...

Sēdes vadītājs. Intervijas lūdzu žurnālistiem lūgt un intervējamiem tās sniegt ārpus plenārsēžu zāles.

J.Kalviņš. Tātad, cienījamie kolēģi, es informēju atkārtoti, ka likumprojekts “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes deputāta statusu” 81.panta kārtībā mums ir jāpieņem obligāti šodien. Tas prasīs tikai piecas minūtes, jo līdz vēlēšanām ir palicis nepilns mēnesis, un es domāju, ka nebūs korekti un nebūs koleģiāli, ja mēs šo jautājumu neizskatīsim šodien. Es vēlreiz atgādinu, tās ir tikai piecas minūtes. Ir divi priekšlikumi, kuri komisijā ir pieņemti, bet ir vajadzīgs jūsu akcepts. Es lūdzu atbalstīt mūsu komisijas priekšlikumu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai kāds vēlas runāt pret šo iesniegumu? Imants Liepa, frakcija “Latvijai”. Lūdzu!

I.Liepa (TKL). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Te jautājums ir principiāls. Šodienas Saeima, turpat 100 cilvēku, veselas piecarpus stundas lielākā daļa, kamēr viena atsevišķa maza daļiņa tirgojās par krēsliem, bijām spiesti aizpildīt tā vai citādi laiku. Un tagad cenšas uzspiest revolucionāro laika režīmu — strādāt pa naktīm un tamlīdzīgi. Te ir principiāla nostādne. Mums ir jāstrādā solīdi, sistēmiski un rezultatīvi, nevis šādā veidā, drudžaini, dienas laikā staigājot apkārt, garlaikojoties un naktīs strādājot. Ir latviešiem tāds teiciens, ka tā cūka, kas nerok pa dienu, rok pa nakti. Aicinu nebūt cūkām un strādāt nopietni, sistēmiski pa dienu!

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu izteikt attieksmi pret Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas ierosinājumu. Lūdzu deputātus piedalīties šī jautājuma izlemšanā. Lūdzu rezultātu! Par — 30, pret — 29, atturas — 19. Lēmums nav pieņemts.

Godātie kolēģi, ir vēl 11 deputātu iesniegums, kuri ierosina atcelt Saeimas sēdi, kas paredzēta 13.janvārī pulksten 17.30 — Valdības atbildes uz deputātu jautājumiem. Vai kāds vēlas runāt par vai pret šo jautājumu? Vai kāds pieprasa balsojumu? Nepieprasa. Deputāti tam piekrīt.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus. Godātie kolēģi, kamēr tiek gatavota izdruka par reģistrācijas rezultātiem, sveicam mūsu kolēģi Oļģertu Dunkeru 65 gadu jubilejā. (Aplausi.)

Un vēl viens paziņojums, godātie kolēģi. Rīt pulksten 14 notiks deputātu grupas sanāksme, kas sestdienas vakarā izbrauc uz tikšanos ar Krievijas domes vadītājiem un citiem politiķiem. Pulksten 14 Saeimas Prezidija apspriežu telpā 3. stāvā. Es lūdzu Izglītības ministriju un Ārlietu ministriju iesniegt šai delegācijai apsolītos materiālus. Paldies!

Lūdzu, Rudzīša kungs!

M.Rudzītis (6.Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie kolēģi, nav reģistrējušies: Andris Ameriks, Juris Celmiņš, Oskars Grīgs, Ervids Grinovskis, Viktors Kalnbērzs, Paulis Kļaviņš, Janīna Kušnere, Leopolds Ozoliņš, Jānis Priedkalns, Jānis Rubulis, Juris Galerijs Vidiņš.

Sēdes vadītājs. Saeimas 1997.gada 13.februāra sēdi paziņoju par slēgtu. Kārtējā sēde 20.februārī. Ja tiks pieņemts Prezidija vai starpfrakciju padomes citāds lēmums, par to jums paziņos Kārtības rullī noteiktajā kārtībā.

Par Saeimas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju

Saeimas priekšsēdētāja biedram

god. A.Amerika kungam

Godātais A.Amerika kungs!

Sakarā ar manu prombūtni lūdzu Jūs saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 21.pantu laikā no šā gada 15.februāra līdz 19.februārim pildīt Saeimas priekšsēdētāja pienākumus.

1997.gada 14.februārī Patiesā cieņā A.Čepānis

Informācija

Prezidija lēmums par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu 1997.gada 17.februārī

Saeimas Prezidijs nolemj:

Sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi šā gada 17.februārī pulksten 11.

Pielikumā — 1997.gada 17.februāra ārkārtas sēdes darba kārtība.

Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis

Rīgā 1997.gada 14.februārī Saeimas sekretārs I.Daudišs

1997.gada 17.februāra ārkārtas sēdes darba kārtība

Sēdes sākums pl.11.00

I. Likumprojektu izskatīšana

1. 1. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes deputāta statusu””.(Satversmes 81.p. kārtībā izdotie noteikumi nr.321) (Reģ.nr.405) (3. lasījums) (dok.nr.2141) Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija

2. 2. Likumprojekts “Par nacionālās sporta bāzes statusa piešķiršanu J.Daliņa Valmieras stadionam”. (Satversmes 81.p. kārtībā izdotie noteikumi nr. 279) (Reģ.nr.374)(3.lasījums) (dok.nr.2146) Izglītības, kultūras un zinātnes komisija

3. 3. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un nacionālajām sporta bāzēm””. (Satversmes 81.p. kārtībā izdotie noteikumi nr.280) (Reģ.nr.375) (3. lasījums) (dok.nr.2147) Izglītības, kultūras un zinātnes komisija

II. Par likuma otrreizēju caurlūkošanu

4. Likums “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums”. (Reģ.nr.397) (dok.nr.2133)

III. Likumprojektu izskatīšana

5. 1. Likumprojekts “Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums”. (Reģ.nr.522) (2. lasījums) (Steidzams) (dok.nr.1681; nr.2144; nr.2144a) Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija

6. 2. Likumprojekts “Par Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības nolīgumu par gaisa satiksmi”. (Reģ.nr.574) (1.lasījums)(komisija ierosina atzīt par steidzamu) (dok.nr.1895; nr.2056) Ārlietu komisija

7. 3. Likumprojekts “Par Latvijas Republikas valdības un Itālijas Republikas valdības līgumu par sadarbību kultūrā, zinātnē un tehnoloģijā”. (Reģ. nr.575) (1. lasījums) (komisija ierosina atzīt par steidzamu) (dok.nr. 1909; nr.2057)

8. 4. Likumprojekts “Par Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību”. (Reģ.nr.515) (1. lasījums) (komisija ierosina atzīt par steidzamu) (dok.nr.1642; nr.2058) Ārlietu komisija

9. 5. Likumprojekts “Par Latvijas Republikas valdības un Taizemes Karalistes valdības nolīgumu par gaisa satiksmi”. (Reģ.nr.584) (1. lasījums) (komisija ierosina atzīt par steidzamu) (dok.nr.1953; nr.2093) Ārlietu komisija

10. 6. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli””. (Reģ. nr.590) (1. lasījums) (dok.nr.1978) Ministru kabinets

7. Alternatīvais likumprojekts “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli””. (Reģ.nr.623)(1.lasījums)(dok.nr.2096) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

11. 8. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli””. (Reģ. nr.503)(1.lasījums)(dok.nr.1561; nr.2013) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

12. 9. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli””. (Reģ.nr.535) (2. lasījums) (dok.nr.1734; nr.2043) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

13. 10. Likumprojekts “Muitas likums”. (Reģ.nr.541) (1. lasījums) (dok. nr.1763; nr.2064) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

14. 11. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)””. (Reģ.nr.543) (1. lasījums) (dok.nr.1765; nr.2064) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

15. 12. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)””. (Reģ.nr.567) (1. lasījums) (dok.nr.1849; nr.2064) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

16. 13. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par īpašuma nodokli””. (Reģ. nr.576) (2. lasījums) (Steidzams) (dok.nr.1921; nr.1958a; nr.1958b) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

17. 14. Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”. (Reģ.nr.434) (3. lasījums) (dok.nr.2101) (Iekļauts likumprojekts ar Reģ.nr.362; dok.nr.1112) Aizsardzības un iekšlietu komisija

18. 15. Likumprojekts “Par nekustamā īpašuma nodokli”. (Reģ.nr.502) (2. lasījums) (dok.nr.1560; nr.2105) Budžeta un finansu (nodokļu) komisija

Saeimas17. februāra ārkārtas sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs . Labdien, godātie kolēģi! Latvijas Republikas Saeimas 1997.gada 17.februāra ārkārtas sēdi pasludinu par atklātu.

Pirmais darba kārtības jautājums — likumprojekts “Grozījumi likumā “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes deputāta statusu” . Satversmes 81.panta kārtībā izdotie noteikumi nr.321. Trešais lasījums.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vārdā — Jānis Kalviņš. LZS, KDS... es atvainojos! LNNK un LZP frakcijas deputāts.

J.Kalviņš (LNNK, LZP). Labdien, cienījamie kolēģi! Partiju mainīt es vēl netaisos.

Sēdes vadītājs . Es atvainojos, Kalviņa kungs!

J.Kalviņš . Ja nav grūti, sameklējiet dokumentu nr.2141. Tātad likumprojekts “Grozījumi likumā “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes deputāta statusu”. Uz trešo lasījumu ir ienākuši divi priekšlikumi. Konkrēti tie ir komisijas priekšlikumi. Pirmais ir pie pārejas noteikumiem. Papildināt pārejas noteikumus ar 3.punktu šādā redakcijā. Tālāk kā tekstā. Komisija to ir pieņēmusi un lūdz arī jūsu akceptu.

Sēdes vadītājs . Deputātiem iebildumu pret komisijas viedokli nav? Pieņemts.

J.Kalviņš . Otrs priekšlikums ir papildināt likumprojektu ar noteikumu par likuma spēkā stāšanos. Un tālāk kā tekstā.

Sēdes vadītājs . Deputāti neiebilst? Pieņemts.

J.Kalviņš . Tādā gadījumā es lūdzu kolēģus nobalsot trešajā un galīgajā lasījumā.

Sēdes vadītājs . Lūdzu zvanu! Godātie deputāti, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes deputāta statusu” pieņemšanu trešajā un galīgajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu! Deputātus lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 52, pret — 1, atturas — 1. Likums ir pieņemts.

J.Kalviņš . Vēl viena replika pie 13.februāra sēdes. No šīs tribīnes tika izteikti tādi smagi vārdi par to, ka aicina nebūt cūkām un strādāt nopietni un sistemātiski pa dienu. Šie vārdi tika teikti pēc tam, kad biju runājis un aicinājis strādāt. Es varu teikt tikai to, ka, pēc šiem vārdiem spriežot, es esmu aicinājis jūs, cūkas, uz cienīgu darbu. Kolēģi, tas tā nav! Ar to pilno atbildības sajūtu, ar kuru jūs tikko nobalsojāt, un mēs sakārtojām šo likumprojektu.

Un pēdējais, ko es gribu teikt. Ir tāda austrumnieku gudrība. “Iesāc runāt, lai es tevi ieraugu!” Es diemžēl ieraudzīju. Paldies!

Sēdes vadītājs . Nākamais darba kārtības jautājums. Likumprojekts “Par nacionālās sporta bāzes statusa piešķiršanu J.Daliņa Valmieras stadionam”. Satversmes 81. panta kārtībā izdotie noteikumi nr.279. Trešais lasījums. Dokuments nr.2146. Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā — Dzintars Ābiķis, frakcija “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

Dz.Ābiķis (LC). Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Pēc otrā lasījuma izskatīšanas komisijā nav iesniegts absolūti neviens priekšlikums, un komisijas redakcija trešajā lasījumā sakrīt ar Saeimā otrajā lasījumā pieņemtā likumprojekta redakciju. Tā ka, manuprāt, ja nav nevienam nekādu iebildumu, varētu jau balsot par šo likumprojektu.

Sēdes vadītājs . Deputāti runāt par šo likumprojektu nevēlas. Lūdzu zvanu! Godātie deputāti, balsosim par likumprojekta “Par nacionālās sporta bāzes statusa piešķiršanu J.Daliņa Valmieras stadionam” pieņemšanu trešajā un galīgajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu! Deputātus lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Zālē nav kvoruma. Lūdzu atkārtot zvanu! Deputātus es aicinu piedalīties balsošanā. Lūdzu atkārtot balsošanas režīmu! Deputātus lūdzu piedalīties balsošanā! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 52, pret — nav, atturas — 4. Likums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un nacionālajām sporta bāzēm”. Satversmes 81.panta kārtībā izdotie noteikumi nr.280. Trešais lasījums. Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā — Dzintars Ābiķis, frakcija “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamie kolēģi! Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā nav ienācis neviens deputātu priekšlikums, un Saeimā otrajā lasījumā pieņemtā likumprojekta redakcija pilnībā ir saglabāta arī trešajā lasījumā. Tā ka, ja nevienam ne par vienu punktu iebildumu nav, es aicinu balsot arī trešajā lasījumā par šo likumprojektu.

Sēdes vadītājs. Deputāti runāt debatēs nevēlas. Lūdzu zvanu! Godātie deputāti, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un nacionālajām sporta bāzēm”” pieņemšanu trešajā un galīgajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu! Deputātus lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 47, pret — 1, atturas — 2. Likums ir pieņemts.

Dz.Ābiķis. Paldies, cienījamie kolēģi!

Sēdes vadītājs. Nākamais darba kārtības jautājums — par likumu otrreizēju caurlūkošanu. Likums “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums”.

“Pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, prasu otrreiz caurlūkot 1997.gada 30.janvārī Saeimā pieņemto “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumu”. Ar cieņu — Guntis Ulmanis.

Atbilstoši Kārtības ruļļa 115.pantam: “Ja Valsts prezidents Satversmes 71.panta kārtībā ir prasījis likuma otrreizēju caurlūkošanu, Saeima nākamajā sēdē lemj par Valsts prezidenta motivēto iebildumu nodošanu komisijām, nosakot atbildīgo komisiju un termiņu, kādā likums izskatāms. Atkārtoti izskatot likumu, piemērojami noteikumi par likumprojekta izskatīšanu trešajā lasījumā.” Godātie kolēģi, runāt debatēs par šo viedokli ir pieteikušies četri deputāti. Komisijas vārdā pirmā vārdu lūdz Ruta Marjaša, frakcija “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

R.Marjaša (LC). Cienītie deputāti! Es lūdzu šo likumu nodot izskatīšanai Juridiskajai komisijai un iesniegt priekšlikumus līdz 25.februārim. Paldies!

Sēdes vadītājs. Atklājam debates. Pirmais vēlas runāt Odisejs Kostanda, frakcija “Latvijai”. Lūdzu!

O.Kostanda (TKL). Godājamais sēdes vadītāj! Kolēģi! Ar lielām pūlēm pēc ilgstošām debatēm Saeimā mēs beidzot bijām pieņēmuši šo likumu “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums”. Tajā, starp citu, tika pieņemts arī frakcijas “Latvijai” piedāvātais apdrošināšanas maksas lielums — 20 lati, kas apmierina vairumu Latvijas iedzīvotāju.

Līdzīga šī summa, protams, ir arī mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. Šķiet, visiem šodien vēl pavisam svaigā atmiņā ir visas ar šo likumu saistītās debates gan Saeimā, gan sabiedrībā, gan parakstu vākšanas, ko organizēja daudzi lieli Latvijas laikraksti, kur iedzīvotāji protestēja pret nepamatoti augstajām sākotnēji iecerētajām šīs apdrošināšanas maksas summām. Visi ļoti labi atceras arī tās vēstules, kuras Saeimas deputātiem ir sūtījuši iedzīvotāji no visiem Latvijas novadiem, paužot savu attieksmi pret šo likumu. Visi ļoti labi atceras cilvēku sašutumu par daudzām šā likuma normām un sevišķi par šīm apdrošināšanas maksām.

Interesantākais ir tas, ka neviena valdības institūcija uz to nereaģēja un tā arī neuzskatīja par savu pienākumu iesniegt deputātiem aprēķinus, kas pamatotu, kāpēc apdrošināšanas maksai ir jābūt, piemēram, 100 lati. Vai kāpēc apdrošināšanas maksai ir jābūt tieši 50 latiem, vai tamlīdzīgi? Kāpēc, piemēram, ne 47 latiem vai kāpēc ne 20 latiem, kā piedāvāja frakcija “Latvijai” un kā tas ir spēkā arī citā kaimiņvalstī — Igaunijā. Tā vietā deputātus visu laiku baidīja, ka neviena sevi cienoša apdrošināšanas firma, lūk, neies ķēpāties ar tik mazām apdrošināšanas maksām, tas ir, ap 20 latu, un ka tādēļ nebūs neviena, kas nodarbosies ar šo apdrošināšanas veidu. Muļķības, protams.

Kas ir mainījies šodien, kad Valsts prezidents Guntis Ulmanis ir pieprasījis Saeimā atkārtoti izskatīt augstāk pieņemto “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumu”, kur ir motivācija, kāpēc prezidents mums to ir atsūtījis atpakaļ? Kur ir pamatojums tam, nu nav. Tāpēc ir acīmredzams, ka šodien, kad mums atkal liek priekšā šo jautājumu otrreiz caurskatīt, nav itin nekāda reāla pamatojuma šādai prezidenta prasībai. Tā nav. Es saprastu, ja būtu īsāka vai garāka motivācija, bet nav. Joprojām Saeimā nav iesniegti pamatoti aprēķini, kas pierādītu, ka nepieciešama lielāka apdrošināšanas summa nekā frakcijas “Latvijai” ieteiktie 20 lati, par ko mēs visi esam nobalsojuši.

Protams, ir dzirdamas atsevišķu apdrošināšanas sabiedrību vadītāju vaimanas par to, cik grūti viņiem būs iecerēto peļņu dabūt gadījumā, ja apdrošināšanas summa netiks palielināta vismaz līdz 50 latiem. Bet tāpēc jau šīs sabiedrības nebankrotēs. Jā, viņam peļņa nebūs tik milzīga, kā viņi sākotnēji bija iecerējuši. Tas kumoss nebūs tik ļoti salds, bet gards viņš būs pietiekami tik un tā.

Neizprotami ir tas, ka šoreiz gan Valsts prezidents Ulmanis, gan arī, es domāju, Ministru prezidents Šķēle būtībā darbojas kā tiešs apdrošināšanas firmu lobijs. Lai nu kādas funkcijas ir Valsts prezidentam, taču diez vai viņam ir paredzētas apdrošināšanas firmu lobija funkcijas. Tās viņš ir uzņēmies sev papildus. Izrādās, ka mūsu valsts vadītājus uztrauc tikai apdrošināšanas firmu iespējas pelnīt uz iedzīvotāju rēķina. Uztrauc tas, ka viņiem, lūk, peļņas nebūs pietiekami liela. Šiem kungiem — gan Ulmanim, gan acīmredzot arī Šķēlem — ir pilnīgi vienalga, ka nav nekādu aprēķinu, kas pamatotu tik lielas apdrošināšanas summas nepieciešamību, kā viņi runā — 50 latu.

Valsts prezidentu neinteresē tas, ka daudzi cilvēki būs spiesti atteikties no savām automašīnām, jo viņiem nav reālu iespēju samaksāt šo naudu. Bet laukos automašīna šobrīd ir praktiski vienīgais transporta veids, jo nekursē sabiedriskais transports, kā cilvēkiem nokļūt no savām tālajām zemnieku saimniecībām līdz veikaliem, līdz pagasta centram, līdz slimnīcai, aizvest bērnus uz skolu un tā tālāk. Vai par to Valsts prezidents ir domājis, vai viņam prātā ir tikai tas, vai apdrošināšanas firmai peļņa būs mērāma tūkstošos vai simtiem tūkstošos latu. Tas ir viss, kas Ulmani ir interesējis.

Diemžēl deputātiem būtu jāzina, un mēs to arī zinām no frakcijas “Latvijai”, vismaz es ceru, ka arī pārējie kolēģi, ka vairumam Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis jau sen atrodas zem nabadzības robežas. Un mēs, ja paaugstināsim, vēlreiz caurlūkosim šo likumu un paaugstināsim šīs apdrošināšanas maksas, vienkārši turpināsim šos cilvēkus izputināt.

Frakcija “Latvijai” uzskata, ka šāda izdabāšana apdrošināšanas sabiedrību peļņas kārei ne ar ko nav attaisnojama, un Saeimai ir jāpaliek pie sava lēmuma, kas ir kompromisa lēmums, kas šeit ir panākts un pieņemts, debatējot deputātiem no dažādām frakcijām, un šie 20 lati ir kompromisa lēmums. Mums ir jāpaliek pie tā un jāatstāj spēkā jau pieņemtais apdrošināšanas maksas lielums, proti, šie 20 lati, tāpēc aicinu balsot pret likuma otrreizēju caurlūkošanu Saeimā un aicinu nenodot to otrreizējai izskatīšanai komisijās.

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs vēlas runāt Modris Lujāns, “Sociālistiskā partija — Līdztiesība”. Lūdzu!

M.Lujāns (SPL). Cienījamie kolēģi! Manī vienmēr rada lielu izbrīnu mūsu augstāko varas personu nekompetence. Kā pagājušajā sēdē Šķēles kungs parādīja to, tā tagad kārtējo reizi pierāda Ulmanis. Ja mēs izlasām 71. pantu Satversmē, kurā norādīts — 7 dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā, Valsts prezidents motivētā rakstā Saeimas priekšsēdētājam var prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu, ja Saeima likumu negroza, tad Valsts prezidents otrreiz ierunas nevar celt. Ja mēs uzskatām šo “lapeli”, ko cienījamais prezidents mums ir atsūtījis un kurā es iepazīstos, ka viņa motivācija ir tāda, ka vienkārši, izrādās, tomēr, sekojot likuma pieņemšanas gaitai, nācās konstatēt, ka noteiktie apdrošināšanas prēmiju apmēri un apdrošinātāju atbildības limiti nebalstās uz ekonomiski pamatotiem aprēķiniem. Tā it kā ir pirmā motivācija. Otrā motivācija — uzskata, ka nepieciešams vēlreiz izvērtēt Saeimā pieņemtā likuma normas, kas nosaka apdrošināšanas prēmiju apmērus un apdrošinātāju atbildības limitus, īpašnieku un apdrošinātāju ieinteresētību sasniegt likuma mērķi, aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo mantiskās intereses.

Cienījamie kolēģi, ja šīs divas frāzes var uzskatīt par motivāciju, tad es ļoti brīnos, jo es saprastu tā, ka Ulmaņa kungs atsūtītu motivētus savus aizrādījumus, ka viņš uzskata, ka vajag paaugstināt par 10 latiem vai par 100 latiem tās prēmijas, tad es saprastu, tā būtu motivēta. Šajā gadījumā viņš dod vispārējas frāzes, un cil ilgi tas turpināsies, ka šādā veidā prezidents mums dos motivāciju, jo man tagad ir tāda sajūta, ja mēs samazināsim šīs apdrošināšanas prēmijas vai tās palielināsim, prezidents atkal var mums atsūtīt atpakaļ un pateikt, ka atkal tas nav... nebūs viņa interesēs, it sevišķi apdrošinātāju intereses, jo šajā gadījumā es nevaru saprast, kā intereses pārstāv prezidents. Vai tos, kam būs obligāti civiltiesiski jāapdrošinās, vai apdrošināšanas fimas? Un otra lieta, ko es piedāvātu kolēģiem vienkārši padomāt, kāpēc šajā gadījumā mums ir jāpakļaujas nekaunīgam prezidenta spiedienam. Drīzāk ir cita lieta, jā, likums stājas spēkā, un tad mēs redzēsim, vai patiešām būs šīs šausmīgās lietas, ka neviena apdrošinātāju firma negribēs apdrošināt, ja nebūs, tad patiešām varēs deputātu grupa vai pats prezidents atvērt šo likumu no jauna un izdarīt tos grozījumus, loģiskus, pierādāmus grozījumus, ka, lūk, patiešām tas nes firmām zaudējumus.

Pagaidām, piedodiet, man ir tāda sajūta, ka mēs mētājam tā kaut kādu sava veida miglas bumbiņu: viens saka, ka būs labi, otrs saka, ka būs slikti. Bet, piedodiet, reāli ekonomiskos aprēķinus nav piedāvājis neviens — ne prezidents, ne firmas, ne arī Ministru kabinets. Un pie reizes man gribētos norādīt, cienījamie kolēģi, ka šo iniciatīvu par šī likuma virzīšanu savā laikā izdarīja Gaiļa kabinets, un patiešām Saeimas bijušais deputāts Ulmanis sadarbībā ar Gaili mums atkal uzspiež šo likumu, tikai, nu, protams, tas pārveidots, nedaudz izmainījies, tas nāk vēl no 5. Saeimas. Tas ir tas ķieģelis, ko 5. Saeima diemžēl iemeta 6. Saeimai mugurā.

Un tādēļ es aicinu šajā gadījumā nepakļauties prezidenta spiedienam, ja šis likums nebūs darboties spējīgs, tad attiecīgi tas nedarbosies, bet kaut kur jau uz vasaru to varēs vēlreiz atvērt, un tad mēs skatīsimies, vai patiešām ir nepieciešams mainīt šīs prēmijas. Jo savā laikā Igaunijā, kad likums sāka strādāt, arī prēmijas bija zemākas, pēc tam darba gaitā izrādījās, ka nepieciešams prēmiju paaugtsinājums, tas tika arī izdarīts, bet šajā gadījumā vienkārši ielīst iedzīvotāju kabatās es uzskatu par nepareizu un nenormālu parādību.

Tāpat pagaidām neviens apdrošinātājs nav parādījis arī sistēmu. Es īsti labi nesaprotu, vai tas ir radīts tikai apdrošināšanas firmu peļņai, vai tas ir radīts sabiedrības labā? Ja sabiedrības labā, tad es saprotu, ka sabiedriskais transports, iespējams, arī valsts transports, par ko mēs nezinām, līdz šai dienai Ministru kabinets nevar paziņot, kādās summās notiks, ir jābūt ar diferencētiem atvieglojumiem. Tanī pašā laikā, iespējams, privātais transports, it sevišķi dārgais transports, vajadzētu būt ar paaugstinātām maksām, prēmijām. Šeit salikts, pirmkārt, ir kopā, jebkura transporta veids ir vienlīdz, un izrādās, ka valsts transports un arī sabiedriskais transports būs viens no lielākajiem peļņas avotiem apdrošināšanas firmām. Parasti ir tomēr tā, ka tiek risināts — ja ir bizness, tad ir jābūt kā biznesā, kurā tirgojas un kurā tiek noteikts — kādēļ, kas — motivēti un skaidri. Šodien no apdrošināšanas firmām mēs neesam saņēmuši šādu informāciju, no Ministru kabineta nekādu informāciju mēs nevaram izspiest, tikai mēs saņemam to, ka prezidenta kungs grib būt labs pret apdrošināšanas firmām. Es domāju, ka Saeimai šajā gadījumā nav jābūt labai pret apdrošināšanas firmām, mums ir jārūpējas par mūsu tautu un nav jābūt par apdrošināšanas firmu lobistiem. Ja Ministru kabinets ir tāds vai arī prezidents ir kļuvis par apdrošināšanas firmu lobistu, tad Saeimai ir jābūt kā tautas pārstāvjiem un jātur ir savs viedoklis. Un tādēļ es aicinu neatbalstīt šoreiz prezidenta kunga iniciatīvu un, ja būs vajadzīgs, tad mēs varam kau kur uz vasaru vai rudeni atgriezties pie šī likuma un izdarīt šīs izmaiņas, ja būs motivēti pierādījumi. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Ilga Kreituse, pie frakcijām nepiederoša deputāte. Lūdzu!

I.Kreituse (pie frakcijām nepiederoša deputāte). Augsti godātie deputāti! Apspriežot šo likumprojektu, es gribu vēlreiz atgriezties pie jautājuma — valdība, parlaments, prezidents, kas kā priekšā un kāpēc atbild. Tad, kad mēs balsojām par šī likumprojekta galīgo pieņemšanu un tika izmainītas šīs normas par labu apdrošinātājam, nevis firmai, tad zālē atradas daži Satiksmes ministrijas pārstāvji, bet tribīnē no valdības puses nebija neviena cilvēka, kas teiktu, ka Saeima rīkojās nepareizi. Līdz ar to valdība it kā klusējot pieņēma to, ko dara Saeimas deputāti. Šodien, kad ir jāizskata jautājums — atdot atpakaļ vai neatdot, sākt izmaiņas vai ne — zālē nav, manuprāt, vispār neviena Satiksmes ministrijas pārstāvja, nerunājot par ministru, un, otrkārt, jautājums galu galā — priekš kā tad ministrijās ir parlamentārie sekretāri? Es gan, godīgi sakot, nezinu, kas šobrīd ir Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs, jo Ilma Čepānes kundze, kura bija parlamentārā sekretāre, tad, kad šo likumu izstrādāja, cerams, ka vairs nav, jo Lagzdiņš noteikti teiktu par Korupcijas likumu. Tas ir pirmais moments. Mēs pieņēmām bez valdības iebilduma.

Nākamais. Valsts prezidents tiekas ar firmu pārstāvjiem, cik zināms ir no televīzijas pārraides, un pieņem to, ka firmas pasaka, ka viņas par tādu naudu neapdrošinās. Rodas jautājums: kāpēc Latvijas Valsts prezidents, atgriežot Saeimā likumprojektu, līdz ar to apšaubot to, ko ir izdarījusi Latvijas Republikas Saeima, tātad, apšaubot deputātu darba kvalitāti, neiepazīstina deputātus ar tiem aprēķiniem, kādus viņam ir stādījusi priekšā apdrošināšanas firma? Rodas gan arī cits jautājums: vai prezidenta kungs ir saņēmis šādus aprēķinus, vai viņš ir vienkārši ticējis uz vārda. Tā problēma ir jāatrisina pašiem deputātiem.

Otra lieta ir tā, par ko runāja visi iepriekšējie runātāji. Galu galā, kas tad īsti ir noticis? Kur ir skaitļi, kas pierāda, kādi, kam un par ko būs zaudējumi? Kā var šodien vienkārši pateikt, nē, tas nav pareizi — vajag nevis 20, bet 50. Kāpēc solis ir 30 lati? Cik es zinu, šodien Latvijas iedzīvotājiem arī 5 lati ir ļoti liela nauda, un, lai spriestu par to, ka likumprojekts ir atdodams atpakaļ, manuprāt, ir nepieciešami aprēķini, kur solis būtu 5 lati, lai parādītu, kas notiek, jo šodien, es vēlreiz atkārtoju, cilvēkam 5 lati ir liela nauda. It īpaši tad, kad ļoti daudzi Rīgas iedzīvotāji, saņemot savus apmaksas rēķinus, cik ir jāmaksā par dzīvokli, tāpat bez ekonomiska pamatojuma ieraudzīja plus 20, plus 30 latus un šodien arī grib dabūt atbildi. Kāpēc solis Latvijā 20 un 30 lati ir kļuvis par pamatkritēriju, lai teiktu, ka kaut kas ir izdarīts. Un tāpēc, augsti godātie deputāti, es jūs aicinātu šodien noraidīt šo prezidenta prasību kā nepamatotu, jo nav šo ekonomisko aprēķinu, tiek apšaubīta deputātu kompetence šajā jautājumā bez ekonomiskā pamatojuma, kāpēc tas tā ir noticis, jo 20 latu pamatojums, starp citu, ja mēs, deputāti, atceramies, mūsu kolēģi mums centās pierādīt, un tāpēc mēs arī pieņēmām, šoreiz deputāti bija padarījuši to darbu, ko vajadzēja darīt Ministru kabinetam un pēc tam Latvijas Valsts prezidentam, ja viņš vēlas, lai praktiski šis likumprojekts būtu pārskatāms otrreiz un izmaināmas šīs summas.

Sēdes vadītājs. Jānis Mauliņš, frakcija “Latvijai”. Lūdzu!

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Mēs atkal piedzīvojam jokus. Nospiedošs vairākums balsoja par šo likumu, un tagad mums piespiež mainīt savu viedokli. Motivācijas, kā jau dzirdējām, nav, nekādu pierādījumu nebija arī toreiz, viss ir pa tumšo. Nopietna pamata šādam solim, šādam lēmumam nav, atliek tikai minēt. Un jāsaka tā, ka likumā, manuprāt, ir viens trūkums, tiešām, kura dēļ to varbūt vajadzētu nodot atpakaļ, un tas ir formulējums — “apdrošināšanas iemaksas” vietā formulējums “prēmija”. Var jau būt, ka šī prēmija patiešām ir domāta kā prēmija tiem, kas to saņems, un tāpēc tur ir vesela darījumu cilvēku pasaule, kas savstarpēji vienojušies, lai saņemtu šo prēmiju, bet loģiski, ja tas ir likums par obligāto apdrošināšanu, tātad obligāto iemaksu sabiedrības kopējām vajadzībām vai atsevišķa cilvēka nelaimes gadījuma segšanai, tas būtībā ir tipisks nodoklis, ja tas ir obligāts, tad drīzāk vajadzēja to nosaukt par nodokli. Kad es ar gudriem cilvēkiem aprunājos, man teica, šī absurdā izlabošana nav iespējama. Es prasīju: kāpēc? Tāpēc, ka šis absurdais termins jau esot iespēlēts citos likumos, mūsu likumos. Un tad es teicu tā, ja ir viena kļūda, kaut kur iet plašumā, tad ar lielāko steigu jānovērš absurds, nē, nevarot novērst, jo esot tāds kaut kur arī Eiropas Savienības valstu formulējums, ka saucot šādas iemaksas par prēmijām. Taisni tāds iespaids radās, kā kādreiz Maskavā pieņēma muļķības, un mēs nedrīkstējām tām pretoties. Nu kāpēc mēs tā sevi pazemojam? Un es vēl gribu sacīt, ka tas ir tīri redakcionālas dabas jautājums un redakcijas kārtībā novēršams, un tas ir vienīgais nopietnais iebildums, kāpēc šo likumu vajadzētu nodot pārskatīšanai. Pārējie visi neiztur nekādu kritiku, un es domāju tā, ka tam cilvēkam, kas izdomāja vai nu sekot Eiropai, vai izdomāja pats nosaukt nodokli par prēmiju, vajadzētu iedot prēmiju un izbeigt šo lietu.

Sēdes vadītājs. Roberts Jurdžs, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Lūdzu!

R.Jurdžs (TB). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es pilnībā piekrītu iepriekšējiem runātājiem, un tāpēc neaizkavēšos pie iepriekš minētā, bet saasināšu uzmanību uz sekojošo. Saeimas darbs tiek kavēts, to jūs saprotat, jūs atceraties, cik dienas mēs patērējām likuma pieņemšanai, un tagad mums grib atgriezt atpakaļ. Vai tas mainīs kaut kādu rezultātu?

Nākošais moments. Ja mēs paskatāmies to, ko raksta prese, tad apdrošināšanas firmu pārstāvji bija sapulcējušies, un man ļoti iepatikās žurnālistu minētais vārds “sašutuši”. Un tur ir skaistas bildes. Un es paskatījos Karuļa vārdnīcā, kas ir “sašutuši”. Izrādās, ka tas ir vecs baltu vārds, un lietuvieši to lieto tādā nozīmē kā “izbozt spalvas, sariest astes”... un tāds izbozts... Un tur tādas līdzīgas arī bildes blakus nofotografētas. Par ko tad viņi ir sašutuši? “Dienas Bizness” 29. datums, janvāris, tur izrādās, ka zaudējumi būšot 5 miljoni, 30. datums “Diena” — 6 miljoni. Izrādās, ka priekš apdrošinātājiem viens miljons latu — tā nav nekāda nauda, tas turp vai atpakaļ, viņiem ir pilnīgi vienalga. Ja jūs atceraties, tad, kad bija balsojums par 2 miljoniem visai Latvijas Republikas veselības aizsardzības sistēmai, tad te gandrīz vai iesākās kautiņš, kad tos 2 miljonus nedabūja. Un Rīgas slimokases pat, man liekas, miljonu janvārī aizņēmās, lai nomaksātu algas, bet apdrošinātājiem miljons — tas ir sīkums.

Nākošais moments. Izrādās, visi ļoti sašutuši... ļoti šust... vārds vecais, labais... bet neviens neizlasa to likumu līdz galam, jo 18. pants par limitiem saka tā: apdrošinātājs atlīdzina ceļu satiksmes negadījumā nodarītos zaudējumus, bet ne vairāk kā... Ko nozīmē “ne vairāk kā”? Ja, teiksim, par transporta līdzekli te ir rakstīts — 3000 lati, un likums saka, ka ne vairāk kā, tad tām 8 apdrošinātājfirmām ir pilnīgā iespēja noteikt. Viena nosaka 300 latu, otra — 600, ceturtā — vēl tā... Un tā ir brīvā konkurence, un cilvēks ies uz to firmu, kurai būs visizdevīgākie limiti, bet firma noteiks tos limitus atbilstoši savai spējai, savai biznesa spējai un līdz ar to konkurēs un savāks iedzīvotāju naudu. Tātad šis likums pilnībā dod visas iespējas. Un es domāju, ja tas ātrāk sāks strādāt, būs vairāk laika Satiksmes birojam un ministrijai izstrādāt noteikumus, kādā veidā šie limiti iespēju robežās jāieraksta un kā cilvēkam jādrošinās... Tā ka es arī aicinu, lai likums sāktu darboties un nekavēt laiku. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Druva, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts. Lūdzu!

K.J.Druva (LZS, KDS, LDP). Augsti godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Es esmu viens no tiem, kas piekrīt, ka prezidents atgriež šo likumu, jo nav vērts pieņemt likumu un atļaut tam stāties spēkā, ja likums nav spējīgs darboties, vienīgi, ja viņš spēj... Un es tūliņ paskaidrošu, kādēļ.

Atcerieties, neviena sabiedriska firma nav sastādīta, lai rastu sev zaudējumus. Neviena. Ja jūs varētu man vienu parādīt, kas ir tikai tādēļ sastādīta, es labprāt tad gribētu to firmu redzēt, jo tā droši vien būs pirmo reizi tāda. Man šķiet, ka Valsts prezidents ir rīkojies pilnīgi pareizi, atgriezis šo likumu mums vēlreiz caurlūkot, un šeit būtu mums iespēja šo likumu uzlabot. Pilnīgi pareizi arī izskanēja tā doma no vairākiem deputātiem, ka mums nav šīs naudiņas, ko samaksāt par augsta līmeņa apdrošināšanu. Bet varbūt, ko mēs varētu pat skatīties, ir pavisam cita pieeja. Konceptuāla pieeja. Kādēļ mēs nenosakām šinī likumā kaut kādu minimumu?

Teiksim, par tām pašām cenām, par kurām mēs esam tagad iebalsojuši iekšā, mēs nosakām kaut kādu apdrošināšanas līmeni, un šo nosacījumu mēs varbūt, piemēram, ļaujam noteikt Ministru kabinetam. Tātad varbūt nenosakām uz 2 000 latu vai 1 000 latu, varbūt ir viens cits līmenis, kas atbilst gan prasībai apdrošināt šo automobili un tajā pašā laikā neļaus kādai apdrošināšanas firmai bankrotēt.

Ir arī citas konceptuālas pieejas. Dažiem no mums, kas ir dzīvojuši ilgāku laiku ārzemēs, mēs redzam, ka, piemēram, var neapdrošināt savus pirmos simts, divsimt vai piecsimt latus, kas līdz ar to samazina visu apdrošināšanas cenu, jo jūs saprotiet, ka nodarījums mašīnām ar mazu... vienalga, vai kādu mazu huligānismu... dara mazus zaudējumus, bet lai firmai nebūtu šis mazais zaudējums jāsedz, dod iespēju tam cilvēkam, kas apdrošina savu automobili, segt pirmo daļu, un tikai pēc tam apdrošināšanas firma sedz pārējo daļu. Tātad ir vairākas iespējas, ko, man šķiet, mēs varētu šobrīd iestrādāt šinī likumā, kas tiešām atļautu šim likumam strādāt. Katrā ziņā es atbalstu Valsts prezidenta doto iespēju atgriezt šo likumu mūsu komisijām, un es ceru, ka mēs rūpīgi strādāsim, lai šo likumprojektu uzlabotu. Paldies par jūsu uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns, LNNK un Zaļās partijas frakcijas deputāts. Lūdzu!

P.Tabūns (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Es ieteiktu necelt vētru ūdens glāzē. Vēl jau nekas nav noticis un nav jāapdrošina. Tātad prezidents atdod pašlaik mums pārskatīt, un likums nav stājies spēkā. Sāksim ar to. Bet labi, ka mēs esam nopietni vērtējuši šī likuma tapšanu, kura, godīgi sakot, ir bijusi patiešām dīvaina, sakot tā pavisam mīksti, vai apšaubāma, sakot jau drusciņ stiprāk, šis likums tapis patiešām ilgā laika posmā, un, ja sākotnējā formā, kā tas draudēja, būtu pieņemts, tad šodien apdrošināšanas summa vieglajām automašīnām būtu apmēram 100 lati. Tātad pēc tam figurēja šie 50 lati, tagad jau ir 20, mēs pieņēmām, noteicām attiecīgi citām transporta grupām citādi, bet es domāju, ka uztraukumam nevajadzētu rast šeit vietu. Galu galā paskatīsimies, paskatīsimies vēlreiz. Es domāju, ka vajadzētu nevis apdrošinātājiem sniegt šos aprēķinus, es viņu aprēķiniem, protams, neticētu, bet vajadzētu šos aprēķinus izdarīt, nu, pieņemsim, Ekonomikas ministrijai. Izveidot attiecīgi ekspertu grupu, izvērtēt, un tad mēs patiešām zinātu, kā tad īsti ir. Ja Latvijā ir apmēram pusmiljons autotransporta dažādu vienību un ja parēķinām ar šiem 20 latiem vidēji, bet faktiski būs daudz augstāk, jo dažādus citus sabiedriskā transporta līdzekļus — autobusus, trolejbusus un tā tālāk — apdrošinās, kā paredzēts likumā, par daudz lielākām summām, bet, ja ņemam šos 20 latus, tas sastāda 10 miljonus. Vai ar šiem 10 miljoniem pietiek apdrošinātājiem vai nepietiek, nu noskaidrosim. Varbūt, ka pietiek. Ja pietiek, tad mēs šo likumu atstāsim spēkā tādu, kādu mēs jau esam apstiprinājuši. Bet vēlreiz paskatīsimies un paskatīsimies no tīri tādām praktiskām pusēm, no aprēķina viedokļa. Un ko es gribētu teikt apdrošinātājiem. Šiem apdrošinātājiem, kuri sašutuši, kā teica Jurdža kungs, dīvains ir patiešām viņu sašutums, kas tad viņiem liek nodarboties ar šo lietu. Līdz šim viņi nenodarbojās ar šo autotransporta apdrošināšanu, nu tad sēdiet mierīgi, kungi, un neuztraucieties, jums nav izdevīga šī darbība, šis bizness, un esiet pavisam mierīgi.

Bet es tomēr respektētu prezidenta vēlmi paskatīties vēlreiz Saeimā, un es domāju, ka mēs komisijās to varam vēlreiz izspriest, saņemt šos aprēķinus, bez aprēķiniem, protams, mēs tālāk nevaram iet. Tāds ir mans priekšlikums. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds debatēs Andrim Rubinam, pie frakcijām nepiederošam deputātam.

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie deputāti! Es aicinu neatbalstīt prezidenta prasību, es piekrītu, ka mēs esam pieņēmuši likumu un tas varētu darboties, lai tas darbojas kādu gadu. Un es domāju, Druvas kungs, ka es nepiekrītu arī tam, ko jūs teicāt, jo jūs tiešām esat ilgi dzīvojis ārzemēs, un jūs nevarat iejusties mūsu situācijā. Un es domāju, ka būs mazāk apdrošināšanas sabiedrību, un tas likums darbosies. Bet tie cilvēki, kam ir dārgākas mašīnas vai kas brauc uz ārzemēm, viņi varēs apdrošināt papildus savas mašīnas, jo lielākai tiesai Latvijā dzīvojošiem mašīnas ir samērā lētas, un tur pilnīgi pietiks, ja izmaksās tūkstoti vai 2 tūkstošus latu, ja tā būs sasista.

Es domāju, ka mēs esam likumu pieņēmuši un jāļauj, lai gadu tas darbojas, un tad vienmēr mēs grozījumus varēsim izdarīt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

V.Krisbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamo Saeimas Prezidij, cienījamie kolēģi! Varbūt tomēr paklausīsimies uzņēmējdarbības speciālistu domas, un ir būtiskas lietas, ko mums pašreiz noklusē. Pirmkārt, es gribu pievērst uzmanību attiecīgajiem likuma pantiem, kur ir pateikts, ka pamatprēmija var būt pareizināta ar koeficientu 1,5. Ja var, tātad droši vien to arī izdarīs. Tātad, ja ir runa par vieglajām automašīnām, runāsim, sāksim ar 30 latiem, ko pieļauj šis likums. Es gribu pievērst arī uzmanību 15.panta 8.punktam. Ja liela intensitāte ir Rīgā, tad Ministru kabinets varēs noteikt papildkoeficientu 1,2. Tātad Rīgā tas jau sastādīs 36 latus. Es gribētu vēl pievērst uzmanību, ka ir uztraukums par tā saucamajām “biezajām” mašīnām, tad lielā vairumā tās ir noformētas kā juridisko personu īpašums, un atkal likums saka, ka komercpārvadājumiem, un šķiet, ka jebkurai juridiskai firmai mašīnai var pierādīt komercpārvadājumu, kaut vai direktora pārvietošanu, ir piemērojams koeficients 2. Un, ja vēl Rīgas koeficients ir 1,2, tad tas sastādīs jau 48 latus. Tad es dziļi atvainojos, žēl, ka nav prezidenta kunga. Varētu viņam šos ciparus parādīt, ka nevajag vaimanāt par 20 latiem, bet varētu pavaimanāt par intervālu no 30 līdz 48 latiem.

Nākošais. Likuma 18.pantā ir teikts, ka atlīdzība var būt līdz 3000 latu. Diemžēl vai par laimi apdrošināšanas sabiedrībām par 3000 latu apmēram 75 procentos Latvijas autoparku avarējusī mašīna ir atjaunojama simtprocentīgā vērtībā. Arī uz šogadu... arī pagājušajā gadā vēl visvairāk pirktā mašīna Latvijā bija VAZ sērija, kur par 3000 latu absolūti visa mašīna principā ir nomaināma. Tātad šāda tipa izmaksas apdrošināšanas sabiedrībām būs maz. Apdrošināšanas sabiedrību izmaksu lielums ir ļoti atkarīgs no prēmijām, kuras viņi saņem. Un arī šeit ir tirgus attiecības. Piemēram, “Parekss” apdrošinājumu automašīnām pieprasa no 10 līdz 15 procentiem vērtības. Tomēr tāda solīda firma kā “Balta” pieprasa tikai 6—7 procentus. Līdz ar to šeit runāt, ka apdrošinātāji negribēs strādāt, pilnīgi pareizi kolēģi pateica, bet vai tad viņiem ir jāstrādā, ja cietīs zaudējumus? Tie, kas nepratīs novērtēt bojājumus, tās sabiedrības, kuru novērtētāji, tā kā kādreiz “Gosstrahā”, pieņemot šampanieša pudeli, prata novērtēt bojājumu, ka pietika i servisam, i pašam, i Sašam, nu tādā gadījumā šīs apdrošināšanas sabiedrības bankrotēs. Ja strādās normāli, mums nav neviena pierādījuma, ka tas nav iespējams.

Un es gribētu atgādināt kolēģiem Latvijas Civillikumu. Tur viss ir konkrēti pateikts, un nav par ko strīdēties. Ja prasītāja puse, konkrēti — apdrošināšanas sabiedrības, izvirza mantisku prasību — prēmijas lielumu, tad prasītājam ir jāpierāda sava prasījuma tiesības. Atvainojiet, acīmredzot negribas parādīt šī prasījuma lielumu, jo tādā gadījumā mums tiktu piestādīti konkrēti aprēķini. Acīmredzot mūsu nobalsotais cipars kopā ar koeficientiem pilnīgi pietiekoši, lai pelnītu. Neatļausim apdrošinātājiem izveidot otru “Latvenergo”, “Lattelekom”, “Latvijas gāzi”, kur tarifus var pacelt, kur vien patīk, nedaudz pastrīdoties ar Rudušas kundzes Monopoluzraudzības padomi un Energotarifu padomi. Rezultāts tiek panākts. Acīmredzot, ja mēs gribētu ievērot Latvijas jurisprudences pamatu — Civillikumu, tad šeit ir jau viss skaidrs. Prasītāja puse nav piestādījusi augstajai Saeimai pierādījumus, ka tās prasība ir likumīga, un līdz ar to balsojums ir spēkā. Man ļoti žēl, ka Latvijas prezidents nezina Latvijas pamatlikumus. Aicinu noraidīt atkārtotu izskatīšanu komisijās.

Sēdes vadītājs. Jānis Urbanovičs, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu!

J.Urbanovičs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Es daudz kam, kas ir nupat teikts, varētu pievienoties. Varētu, protams, arī tāpat kā daži citi nesagatavoti, kas kāpa līdzīgi Tabūna kungam augšā un runāja par šo lietu tāpat kā par visām citām, par kurām viņš ir līdz šim runājis, proti, bez jebkādas sajēgas par tematu. Es gribu teikt tā, protams, var un droši vien ekonomiski pamatoti būtu daži prēmiju palielinājumi. Es tomēr runāju tāpēc, ka man ir dibināts iemesls, es esmu bijis pret šo prēmiju palielinājumu un krass samazinātājs šeit, Saeimā, taču runājis es esmu ar vairākām, skaitā trīs, lielākajām apdrošināšanas kompānijām, un man argumenti ir bijuši no viņu puses gana spēcīgi, taču mani argumenti, viņuprāt, bija spēcīgāki. Un tie bija, redziet, šodien viss tas ir tikai prognozes un minējumi, ka tik daudz pietiks un šitik daudz nepietiks. Es liku priekšā savus vienkāršus aprēķinus, kur gan te man būtu savukārt jārevanšējas un jāpaslavē Tabūna kungs, un vienīgais, kas nāca šodien šeit tribīnē un sāka šo darbu darīt, proti, viņš saskaitīja, cik šeit ir... lai gan viņš uz pusi kļūdījās. Ir vairāk nekā miljons šobrīd transporta līdzekļu, kas būtu tagad apdrošināmi, bet tos tagad var izdalīt ar tiem satiksmes negadījumiem, kādi Latvijā ir, un vidējais tas pāridarījums, un tam, ko viņi ir bez tā, ka sev, citam transporta līdzeklim vai citai personai pāri darījusi, tad sanāk tā, ka varētu pat samazināt šīs te prēmijas pie stāvokļa, kāds mums šodien Latvijā ir. Es nemaz nerunāju par tādu svarīgu aspektu kā cilvēku maksātspēja. Tas būtu viens.

Otrs. Redziet, dīvaini šajā situācijā ir tas, ka tas vispār šodien šeit notiek. Es zinu, ka prezidenta kungs ir saņēmis un tāpat kā Ministru prezidents Šķēles kungs ir saņēmis vairāk par 20 tūkstošiem iedzīvotāju vēstuļu, kur ir dažādi, gan organizēti, gan neorganizēti rakstījuši un lūguši šo civiltiesisko apdrošināšanu darīt vēlāk vai arī mīkstākā formā. Pietika dažām apdrošināšanas kompānijas firmām aizstaigāt ciemos uz pili, un uzreiz, bez jebkādas motivācijas, es neuzskatu tāpat kā daudzi, kas šodien runāja, šo te par dibinātu motivāciju, lai mēs atkal šeit lauztu šķēpus. Man liekas, šie svari nav samērojami. Pat ja pie šiem 20 un vairāk tūkstošiem tiek minēts arī 30 tūkstoši, atcerieties “Dienas Biznesa” akcijas, ko šis laikraksts organizēja lielā mērā. Ja pat viņiem nebūtu taisnība, tad nācijas tēvs, kāds domājas mūsu prezidents, nedrīkstēja tā rīkoties. Protams, es arī nedrīkstu rīkoties tā — kritizēt, kā tagad to daru, proti, viņam klāt neesot, bet es ceru, ka viņš dzird. Es domāju, ka šeit šis darbs, kas ir izdarīts pie likumprojekta, ir bijis pietiekami liels, lai šim likumprojektam ļautu kādu laiku padarboties, eksistēt, lai mēs varētu pēc tam viens otram nebāzt pēdējā brīdī, soļojot no aizmugurējās rindas uz priekšu, izdomātus argumentus un teikt, ka man vienīgajam ir taisnība. Pat ja kāds nāktu un nolasītu šeit 15 minūtes plus 5 minūtes garu lekciju ar aprēķiniem un cipariem un tāfele būtu klāt, tie būtu tikai minējumi, jo pat analogu valstu analogas vēsturiskās, ekonomiskās attīstības procesā, teiksim, fiksēti skaitļi arī ir tikai empīriski, proti, prognozēti, salīdzinoši.

Tāpēc drusku tomēr cienīsim sevi un neļausim šo negodu mūsu prezidentam. Jo, ja mēs šodien piekāpsimies un sāksim izskatīt, mēs darīsim tieši to. Paldies!

Sēdes vadītājs. Edgars Bāns, Latvijas Vienības partijas frakcijas deputāts. Lūdzu!

Iesniegumi

Dok.nr.

2150Par likumprojektu

“Amnestijas likums”

Iesniedz Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija

(10.02.1997. redakcijā)

1. pants. Atbrīvot no reāla brīvības atņemšanas soda vai tālākas tā izciešanas par izdarītajiem noziegumiem, kas nav smagi:

1) personas, kuras noziegumu izdarījušas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai;

2) 1. un 2. grupas invalīdus;

3) grūtnieces un sievietes, kurām audzināšanā ir nepilngadīgi bērni;

4) sievietes, kuras vecākas par 55 gadiem;

5) vīrieši, kuri vecāki par 60 gadiem;

6) personas, kuras ir izdarījušas noziegumus aiz neuzmanības, izņemot noziegumus, kas paredzēti Latvijas Kriminālkodeksa 213. panta 2. vai 3. daļā.

2. pants. Personām, kuras izdarījušas noziegumus, kas saskaņā ar likumu nav smagi, un ja uz tām nav attiecināmi šā likuma 1. panta 1. — 6. punkta nosacījumi, noteikto reālo brīvības atņemšanas sodu vai tā neizciesto daļu, samazināt uz pusi.

3. pants. Amnestiju nepiemērot personām:

1) kuras izdarījušas smagus noziegumus, kas bija paredzēti Latvijas Kriminālkodeksa 85. panta 4. daļā, 86. panta 2., 3. un 4. daļā, 87. pantā, 88. panta 3. daļā, 89. panta 3. daļā, 891. pantā, 95. panta 2. daļā, 140. panta 2., 3. un 4. daļā (redakcijā, kāda bija līdz 1992. gada 1. septembrim) vai 1861. pantā, 2162. pantā, 219. pantā un 2222. pantā (redakcijā, kādā bija līdz 1995. gada 1. novembrim);

2) kuras tiesa atzinusi par sevišķi bīstamiem recidīvistiem;

3) kuras izdarījušas jaunu noziegumu, izciešot tiesas piespriesto reālo brīvības atņemšanas sodu vai atrodoties izmeklēšanas cietumā;

4) kurām pēc 1990. gada 4. maija piemērota Latvijas Republikas likumos paredzētā amnestija vai apžēlošana;

5) kuras pēc 1990. gada 4. maija nosacīti pirms termiņa atbrīvotas no soda izciešanas;

6) kurām reālās brīvības atņemšanas sods noteikts, piemērojot Latvijas Kriminālkodeksa 401. pantu, 42. panta 6. – 8. daļu, 431. panta 5. vai 7. daļu, 50. panta 11. daļu vai 51. panta 8. daļu;

7) par kurām līdz šā likuma pieņemšanai saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 508. panta 3. daļu pieņemts brīvības atņemšanas iestādes administratīvās komisijas lēmums par soda izpildes režīma pastiprināšanu vienu cietuma veida ietvaros vai par pārcelšanu uz stingrāka režīma cietumu.

4. pants. Notiesātajiem ar brīvības atņemšanas sodu, kuriem spriedums stājies likumīgā spēkā, amnestiju ar motivētu lēmumu piemēro komisija, kuras sastāvu un darba kārtību apstiprina iekšlietu ministrs. Komisijas sēdēs jāpiedalās prokuroram, tajās var piedalīties Saeimas deputāti. Komisijas lēmumu var noprotestēt vai pārsūdzēt pirmās instances tiesā pēc sprieduma izpildīšanas vietas, kuras lēmums ir galīgs. Sūdzība izskatāma Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 374. pantā noteiktajā kārtībā.

5. pants. Personām, kuras izdarījušas noziegumu līdz šā likuma pieņemšanai, ja spriedums nav stājies spēkā, amnestiju piemēro tiesa, kuras lietvedībā atrodas lieta.

6. pants. Piemērojot amnestiju personām, kuras izcieš sodu, jāsaņem amnestējamās personas piekrišana.

7. pants. Amnestijas piemērošana nenoņem sodamību.

8. pants. Amnestija neattiecas uz papildsodiem.

9. pants. Šā likuma 1. panta 2. — 5. punktā minētie nosacījumi piemērojami, ja tie iestājušies līdz šā likuma pieņemšanas dienai.

10. pants. Instrukciju par šā likuma izpildi izdod iekšlietu ministrs un tieslietu ministrs.

11. pants. Likums stājas spēkā ar tā izsludināšanas dienu un nav piemērojams personām, kuras izdarījušas noziegumu pēc šā likuma pieņemšanas. Personām, kuras izdarījušas ilgstošus vai turpinātus noziegumus, amnestiju piemēro tikai tad, ja tie pabeigti līdz šā likuma pieņemšanai.

Pilsonības

lietas

Par Ļubovas Kušnires kandidatūru pilsonības piešķiršanai

(dok.nr.2156)

Nosūtām Jums š.g. 4.februāra komisijas sēdes slēgtās daļas izrakstu no protokola nr.4, kurā tika izskatīts jautājums par piecu deputātu izvirzītās Ļubovas Kušnires uzņemšanu Lavijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Pilsonības likuma izpildes komisijas

1997.gada 4.februārī priekšsēdētājs A.Požarnovs

Izraksts no Pilsonības likuma izpildes komisijas 1997.gada 4.februāra sēdes protokola nr.4

Piedalījās: A.Požarnovs, A.Pētersons, O.Dunkers, A.Seile, J.Lagzdiņš, Dz.Ābiķis, L.Ozoliņš, I.Kreituse, A.Golubovs, E.Bāns, V.Dozorcevs, J.Strods, J.Ādamsons, A.Seiksts, J.Straume.

Izskatīja: Komisijas slēgtajā daļā — par Ļubovas Kušnires uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Nolēma: Ļubovas Kušnires kandidatūra ar komisijas pozitīvu lēmumu tiek izvirzīta izskatīšanai Saeimas sēdē.

Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētājs A.Požarnovs

Pilsonības piešķiršanu atbalsta Saeimas deputāti: J.Kalviņš, J.Lagzdiņš, J.Urbanovičs, P.Apinis, A.Prēdele

Autobiogrāfija

Esmu dzimusi Bauskā 1955. gada 15.aprīlī laukstrādnieku ģimenē. Vidējo izglītību ieguvu Iecavas vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas 1972.gadā nepilnu gadu strādāju Bauskas RIK sociālās nodrošināšanas nodaļā. 1973.gadā iestājos LVU Juridiskās fakultātes dienas nodaļā. Pēc augstskolas absolvēšanas 1978.gadā tiku nozīmēta darbā Talsu agrūpnieciskajā apvienībā. Laika posmā līdz 1981.gada septembrim strādāju par juristkonsulti kolhozā “Dundaga”, Talsu agrorūpnieciskajā apvienībā, Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijā, par instruktori rajona komjaunatnes komitejā. Kopš 1981.gada septembra strādāju par Talsu rajona prokurora palīgu. Šo darbu atstāju 1987.gada jūnijā, kad mani ievēlējā par tiesnesi Jelgavas rajona tiesā un nozīmēja par šīs tiesas priekšsēdētāju. 1994.gadā pēc tiesnešu pilnvaru notecējuma darbu turpināju Jelgavas rajona pašvaldībā, kur strādāju par juridiskās daļas vadītāju. No 1994.gada 1.septembra strādāju VID Jelgavas nodaļā par muitas priekšnieka vietnieci juridiskajos jautājumos.

Mana meita Karina Krastiņa strādā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas prokuratūrā. Mana māte Marija Kušnire mirusi 1993.gadā, tēvs Mihails Kušnirs — 1996.gadā. Man ir divas māsas: Valentīna Jankova, kurai ir zemnieku saimniecība Bauskas rajona Vecsaules pagasta “Ceriņos”, un Tamāra Kirilova, kura ir pensionāre.

1996.gada 15.jūlijā Ļ.Kušnire

Ieteikumi

Ļubova Kušnire Valsts ieņēmumu dienesta Jelgavas nodaļas muitā par muitas priekšnieka vietnieku juridiskajos jautājumos strādā no 1994.gada 1.septembra, Muitas priekšnieka vietnieka juridiskajos jautājumos dienesta pienākumu loks ir ļoti sarežģīts un atbildīgs. Jāzina un jāprot pielietot LR Muitas kodeks, LR likumi, lēmumi un starptautiskie līgumi, LR Ministru kabineta noteikumi un rīkojumi, Valsts ieņēmumu dienesta un VID Muitas departamenta normatīvie akti. Ļ.Kušnires iepriekšējā darba pieredze — 1982.09.–1986.06. — Talsu rajona prokurora palīgs; 1987.06.–1994.01. — Jelgavas rajona Tautas tiesas priekšsēdētāja;

1994.01.–1994.06. — Jelgavas rajona padomes juridiskās daļas vadītāja —ļāva viņai ļoti ātri apgūt grūto muitas darbības jurisprudences specifiku. Liels viņas ieguldījums muitas kolektīva apmācībā, normatīvo aktu novadīšanā līdz izpildītājam , kontrolei par likumu un Muitas kodeksa precīzu ievērošanu, darbinieku audzināšanā. Savas zināšanas un enerģiju veltī cīņai ar Latvijas Republikas muitas darbības likumu pārkāpējiem.

Pēc rakstura izteikti principiāla un prasīga pret pakļautajiem un klientiem. Valsts intereses jebkurā gadījumā vērtē visaugstāk. Māk nopamatot un argumentēt Jelgavas muitas prasības par labu valstij. Kā piemērs ir LR Valsts ieņēmumu dienesta 1995.gada oktobra revīzijas akta atzinums, nolemts VID Jelgavas nodaļas pieredzi civillietās par aizturēto vagonu dīkstāvi apkopot un ar apkārtrakstu izplatīt visām VID rajonu nodaļām un muitām. Ļ.Kušnire darbā precīza un korekta, mērķa sasniegšanā neatlaidīga.

Ar savu darbu, rīcību sabiedrībā un kolektīvā Ļ.Kušnire ir pierādījusi savu lojalitāti Latvijas Republikai, latviešu valodas prasme atbilst valodas prasmes augstākajai pakāpei, 1993.gada 31.maijs – apliecība nr.23613.

Ņemot vērā Ļ.Kušnires ieguldījumu valsts interešu aizstāvēšanā, viņas tiesiskā darba pieredzi un iemantoto vadītāja autoritāti, Valsts ieņēmumu dienesta Jelgavas nodaļa rekomendē un lūdz ieteikt viņas kandidatūru Latvijas pilsonības piešķiršanai.

1995.gada 30.oktobrī VID Jelgavas nodaļas priekšnieks J.Zahārovs

Valsts ieņēmumu dienests atbalsta VID Jelgavas nodaļas muitas priekšnieka vietnieces Ļubovas Kušnires kandidatūru Latvijas Republikas pilsonības piešķiršanai.

Ļ.Kušnire savus amata pienākumus veic profesionāli, apzinīgi, ar lielu atbildību, darba problēmas risina ar iniciatīvu, ir prasīga pret padotajiem darbiniekiem un klientiem, komunikabla, prasmīgi izglīto muitas darbiniekus. Ļ.Kušnire ar savu darbu ir pierādījusi lojalitāti Latvijas Republikai, brīvi pārvalda latviešu valodu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, rekomendēju Valsts ieņēmumu dienesta Jelgavas nodaļas muitas priekšnieka vietniecei Ļ.Kušnirei piešķirt Latvijas Republikas pilsonību.

1995.gada 25.jūnijā Valsts ieņēmumu dienesta priekšnieks I.Griķis

Informācija

Plānotais Otrdien, 18. februārī

10.00 Juridiskās komisijas sēde.

1. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās”” (reģ. nr. 145).

2. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās”” (reģ. nr. 614).

3. Likumprojekts “Par Latvijas Republikas ģerboni”.

4. Likumprojekts “Par Latvijas Republikas valsts himnu”.

10.00 Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas un Sociālo un

darba lietu komisijas kopējā sēde.

1. Likumprojekts “Par valsts sociālo apdrošināšanu”.

2. Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Civilprocesa kodeksā”.

3. Jautājums par Vērtspapīru tirgus komisijas priekšsēdētāja un

padomes locekļu iecelšanu.

10.00 Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēde.

1. Par Korupcijas novēršanas likuma izpildi.

2. Par likuma “Par valsts noslēpumu” piemērošanu LR Iekšlietu ministrijas struktūrvienībās.

10.00 Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde.

Likumprojekts “Par epidēmisko drošību”.

10.00 Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde.

1. Naturalizācijas pārvaldes informācija par naturalizācijas procesu Latvijā.

2. Informācija par LR Pašvaldību savienības ģimenes aprūpes centra “Bulduri” darbu.

10.00 Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas sēde.

1. Likumprojekts “Par Ķemeru nacionālo parku”.

2. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par veterinārmedicīnu””.

3. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par uzņēmējdarbības

regulēšanu enerģētikā””.

4. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par vides aizsardzību””.

11.00 Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde.

Tikšanās ar privāto augstskolu asociācijas pārstāvjiem.

14.00 Pilsonības likuma izpildes komisijas sēde.

14.00 Saimnieciskās komisijas sēde.

1. LZS, KDS, LDP frakcijas darba nodrošinājums.

2. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas Nacionālās radio un televīzijas padomes darbības likumības uan atbilstības valsts un sabiedrības interesēm izvērtēšanai finansiālais nodrošinājums 1997. gada martā.

14.00 Revīzijas komisijas sēde.

14.00 Frakcijas “Tautai un taisnībai” sēde.

15.00 Frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” sēde.

16.00 Parlamentārās izmeklēšanas komisijas Nacionālās radio un

televīzijas padomes darbības likumības uan atbilstības valsts un sabiedrības interesēm izvērtēšanai sēde.

Tikšanās ar Latvijas televīzijas ģenerāldirektoru O. Pulku, Latvijas radio ģenerāldirektoru Dz. Kolātu un Nacionālās radio un televīzijas

padomes pārstāvi.

Saeimas preses dienests