STARPTAUTISKIE DOKUMENTI

Cilvēktiesības pasaulē. 1996.gads

Amerikas Savienoto Valstu Valsts departamenta ziņojums

Par Latviju

Precizējot iepriekš publicēto

Saņemot šo materiālu ( U.S.Departament of State Latvia Country Report of Human Rights Practices for 1996 Released by the Bureau of Democracy, Human Rights, and Labor, January 30, 1997 ) pa tālraksti jeb telefaksu, “Latvijas Vēstneša” 12.februāra publikācijā (Nr.44/45, 3.lpp.) tīri tehniski radies pārrāvums tā 2.daļā.

Tāpēc, atvainojamies par negribēti radušos nepilnību, vēlreiz sniedzam 2.daļas B un C apakšnodaļu, nu ar pilnu tekstu, vienlaikus atzīmējot, ka iepriekšējās publikācijas C apakšnodaļa lasāma kā D apakšnodaļa. “LV”

2. daļa. Pilsoņu brīvību ievērošana, kur ietilpst:

B. Miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība

Varas iestādēm nav tiesību aizliegt sabiedriskas sapulces un sanāksmes. Demonstrāciju organizētājiem ir laikus jāsaņem atļauja no pašvaldības, kas var mainīt pulcēšanās laiku un vietu, ja ir pamats baidīties no publiskām nekārtībām. Daudz publisku sanāksmju un politisku demonstrāciju notika bez valdības iejaukšanās. Tomēr Rīgas Dome atkārtoti nedeva atļauju vai mēģināja mainīt to demonstrāciju laiku un vietu, ko organizēja grupas, kas pārstāvēja daļu nepilsoņu kopienas.

Satversme paredz tiesības apvienoties sabiedriskās organizācijās. Tomēr 1993.gada beigās likumā “Par sabiedrisko organizāciju reģistrāciju” tika izdarīti grozījumi, kas aizliedz reģistrēt komunistiskas, nacistiskas vai citas organizācijas , kuru darbība ir pretrunā ar Satversmi. Latvijā ir vairāk nekā 35 oficiāli reģistrētas politiskās partijas. Nepilsoņiem nav atļauts veidot politiskas organizācijas.

C. Reliģijas brīvība

Konstitucionālais likums paredz reliģijas brīvību, un valdība visumā ievēro šīs tiesības praksē. Kaut gan valdība neizvirza prasību reģistrēt reliģiskas grupas, 1995.gadā pieņemtajā likumā “Par reliģiskajām organizācijām” ir norādīts, ka reliģiskās organizācijas var iegūt zināmas tiesības un privilēģijas tikai tad, ja tās ir reģistrētas. Saskaņā ar šo likumu Tieslietu ministrija ir reģistrējusi vairāk nekā 800 reliģiskās draudzes, ieskaitot mormoņus, kas agrāk nebija oficiāli reģistrēti, kā rezultātā tiem bija radušās grūtības vīzu un uzturēšanās atļauju saņemšanā. Vienīgā reliģiskā grupa, kam tika atteikta reģistrācija, bija Jehovas liecinieki, kuras iesniegtā apelācija tiesā vēl nebija izskatīta līdz gada beigām.

Ārzemju evaņģēlistiem un misionāriem ir atļauts noturēt sanāksmes un sludināt savu ticību, bet likumā ir noteikts, ka tikai Latvijas reliģiskās organizācijas drīkst uzaicinat viņus veikt šādas aktivitātes. Pēc presē plaši apspriestās Jehovas liecinieku sektas locekles nāves, kas reliģiskās pārliecības dēļ neļāva izvēlēties adekvātu ārstēšanas metodi, Valsts prezidents nosūtīja Saeimai vēstuli, kurā lūdza likumdevējus precizēt nereģistrēto reliģisko organizāciju tiesības un pienākumus. Viņš izteica arī priekšlikumu Saeimai papildināt Kriminālkodeksu, iekļaujot tajā “normas, kas noteiktu atbildību par fizisku vai garīgu traumu izraisīšanu personai vai personas tiesību apdraudēšanu reliģiskas organizācijas darbības rezultātā”. Pēc tam Saeimas Cilvēktiesību un Juridiskā komisija sāka izskatīt likumprojektu par labojumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas paredzētu uzlikt naudas sodus nereģistrētām reliģiskām organizācijām par “aktivitātēm”, kas nav ierobežotas ar likumu.

VCB un Ārlietu ministrija norādīja, ka šis noteikums būtu starptautisko līgumu pārkāpums reliģiskās brīvības jomā. Saeima nepieņēma galīgo lēmumu šajā jautājumā.

Jūlijā Saeima pieņēma grozījumus likumā par reliģiskajām organizācijām. Viens no grozījumiem atļauj samazināt minimālo personu skaitu, kas nepieciešams reliģiskas grupas reģistrēšanai, no 25 pilsoņiem līdz 10 personām, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā. Otrs grozījums nosaka, ka ticības mācību drīkst pasniegt valsts skolās tikai uz brīvprātības pamatiem evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, vecticībnieku, baptistu un pareizticīgo reliģisko draudžu pārstāvji. Valsts atbalstīto nacionālo minoritāšu skolu skolēni arī var saņemt tādu reliģisko izglītību, kas “raksturīga attiecīgajai nacionālajai minoritātei”. Citu reliģiju pārstāvji arī var pasniegt ticības mācību, bet tikai ne valsts finansētajās skolās.

D. Tiesības pārvietoties valstī, brīvi izbraukt,

emigrēt un atgriezties

Un tālāk — kā 12.februāra publikācijas tekstā