INFORMĀCIJA

Pēc Saeimas delegācijas vizītes Maskavā

Preses konferencē Saeimas namā vakar

Turpinājums no 1.lpp.

Es optimistiski vērtēju šo Latvijas Saeimas delegācijas braucienu uz Maskavu. Krievijas ārlietu ministra vietnieks sacīja, ka mums īpaša vērība pievēršama tām sfērām, kur mēs varam gūt reālus panākumus, kur patiešām varam pavirzīties uz priekšu. Bet ir arī tādi jautājumi, kuriem abas puses psiholoģiski nav gatavas. Tā lielākā ir tieši psiholoģiskā problēma. Jāatzīst, ka ļoti daudzi mūsu cienījamie kolēģi no Krievijas Valsts domes, vārdos to neizsakot un atzīstot objektīvo realitāti, tomēr sirdī nevar samierināties ar PSRS sabrukumu un visu, kas ar to saistīts, piemēram, Jūrmalas apmeklējuma iespējām un citiem sīkumiem.

Juris Sinka: - Diemžēl tomēr radās iespaids, ka visi, ar ko mēs tikāmies, sākot ar Seļezņovu, tur sev priekšā lapiņu ar pārmetumiem mums, kas bija ļoti līdzīgi. Mēs, lūk, diskriminējot Latvijā dzīvojošos tautiešus, starp pilsoņiem un nepilsoņiem esot ap 70 atšķirību, kaut gan ir atlikušas ne vairāk kā 10 atšķirības. Sarkanie latviešu strēlnieki savulaik atbalstījuši Ļeņinu, līdz ar to mēs paši esot vainojami pie visa notikušā. Deklarācija par Latvijas okupāciju un centieni iestāties NATO esot bijuši "aukstas ūdens šaltis uz mūsu attiecībām". Tas esot noticis nelaikā.

Es personīgi norādīju uz nepieciešamību arī Krievijai zināt savu vēsturi, arī neseno vēsturi abu mūsu valstu attiecībās. Uzsvēru arī, ka okupācijas laiks nebūtu saistāms ar kaut ko nostalģiski jauku. Mums, Latvijas pilsoņiem, tas bija šausmu laiks, kad mēs zaudējām trešdaļu savas tautas. Bet pāri visam tagad mums ir jāveido savas attiecības, pamatojoties uz vienlīdzības principu. Mūsdienās - neatkarīgi no ģeogrāfiskā lieluma un militārā spēka - mazās valstis var runāt kā līdzvērtīgas partneres ar lielajām. Un mēs netiksim galā ar Krievijas problēmām, ja nespēsim runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ceru, ka to mūsu partneri saprata. Iespaids bija tāds, ka mūs tiecas pamācīt. Protams, tā ir gadījies arī no mūsu Rietumu partneru puses - ka mēs neprotam uzvesties vai kaut ko nezinām.

Tika minēta arī Eiropas Padome, cilvēka tiesības, Čečenija. Tur es pieminēju, ka Krievijai vēl ir ļoti garš pienākumu saraksts izpildāms, lai gan par to jau izteikusies Eiropas Padome. Tātad - abām pusēm ir kas sakārtojams un jāapzinās sava vēsture.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Šveices valdības atbalsts Latvijas veselības aprūpei

No 14. līdz 18. februārim Latvijā uzturējās Šveices Sarkanā Krusta misijas dalībnieki, lai izvērtētu Šveices Konfederācijas finansētos veselības aprūpes projektus - gan topošos, gan tos, kas jau tiem īstenoti.

Kopš 1995. gada sākuma Šveices un Latvijas sadarbības rezultātā mūsu valstī īsteno programmu "Neonatoloģija", kuras ietvaros Latvijas neonatologi un perinatologi saņēmuši mūsdienīgu jaundzimušo aprūpes aparatūru 2300000 latu vērtībā. Līdzās Nacionālajam perinatālās aprūpes centram atvērti trīs jauni moderni reģionālie perinatālās aprūpes centri Liepājā, Jēkabpilī un Valmierā. Augsta riska grūtniecēm un jaundzimušajiem (pat tādiem, kuru svars ir tikai 800 g) radīta iespēja pirmajās sešās dzīves dienās saņemt kvalitatīvu un operatīvu medicīnisko aprūpi daudz tuvāk dzīvesvietai - attālums līdz tuvākajam perinatālās aprūpes centram sarucis līdz 120-150 km.

Aparatūru saņēma arī 28 citas dzemdību iestādes Latvijā. Divas no tām - Rēzeknē un Daugavpilī - apmeklēja Šveices Sarkanā Krusta programmas pārstāvji. "Pozitīvas pārmaiņas perinatālās aprūpes jomā Latvijā jau ir notikušas. Projekts savu mērķi ir attaisnojis. Diemžēl gan Rēzeknē, gan citur redzējām arī ekonomiskas problēmas - pašvaldību finansējums tiek novirzīts citur un veselība diemžēl nav prioritāte," teica Sarkanā Krusta eksperte Kristīne Ručmane.

Ar Šveices valdības finansiālu atbalstu top vēl divi palīdzības projekti - jaunas lūzumu ārstēšanas tehnoloģijas ieviešana un jaunas sterilizācijas sistēmas izveide Valsts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā un medicīniskās rehabilitācijas sistēmas pilnveidošana rehabilitācijas centros Līgatnē un Vaivaros.

Pašlaik Latvijā ir grūti nodrošināt kvalitatīvu primāro medicīnisko aprūpi, jo trūkst ķirurģiskā un sanitāri higiēniskā aprīkojuma, instrumentu un operāciju veļas dezinfekcijas un sterilizācijas iekārtas ir novecojušas un neatbilst darba drošības prasībām. Kompleksi modernizējot ārstēšanas procesu, sterilizācijas un dezinfekcijas sistēmas, ķirurģiskos instrumentus un sanitāri higiēnisko režīmu operāciju zālēs, tiks kardināli mainīta lūzumu ārstēšanas tehnoloģija. Jaunā sterilizācijas sistēma būs modernākā Baltijas valstīs un atbildīs Eiropas standartiem.

Šim projektam, kas tiek īstenots Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, Šveices valdība piešķīrusi 2600000 latu. Latvijas puse apņēmusies finansēt telpu remontdarbus un iekārtu uzstādīšanu, atvēlot šīm vajadzībām 160 000 latu. Slimnīcā jau notiek rekonstrukcija. Jūlijā iecerēts sākt aparatūras piegādi un uzstadīšanu, kā arī personāla apmācību. Jaunā sterilizācijas sistēma vares sākt darboties jau šā gada oktobrī.

Projekts "Rehabilitācija" paredz uzlabot medicīniskās rehabilitācijas kvalitāti Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" un reģionālajā rehabilitācijas centrā "Līgatne", lai to piedāvātie pakalpojumi kļūtu maksimāli pieejami pacientiem ar kustību traucējumiem.

Ieviest adekvātu pacientu rehabilitāciju traucē telpu un inventāra tehniskā nepiemērotība - ēkās trūkst liftu, slīddurvju, vannu un baseinu liftu, kas vajadzīgi ārstniecisko procedūru veikšanai; nepietiek fizioterapijas inventāra un kompensatoro ierīču.

Šveices Konfererācijas tehniskā palīdzība 532200 latu vērtībā paredzēta abu rehabilitācijas iestāžu infrastruktūras uzlabošanai un līdz ar to arī rehabilitācijas ideoloģijas pārveidei no pasīvās, pacientu nemotivējošās uz aktīvo medicīnisko rehabilitāciju, kas vecinātu invalīdu integrāciju sabiedrībā.

Projektu paredzēts uzsākt šā gada pavasarī. Kopsummā Šveices Konfederācijas piešķirtā finansiālā palīdzība visiem veselības aprūpes projektiem pārsniedz 1080000 Šveices franku.

Edīte Olupe,

Labklājības ministrijas

preses sekretāre

Igaunijai, Latvijai, Lietuvai jūra ir viena

Baltijas valstu Jūras spēku komandieru sanāksmē

17. un 18. februārī, Rīgā notika kārtējā Baltijas valstu Jūras spēku komandieru sanāksme, kuras laikā apmainijas ar informāciju par situāciju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Jūras spēkos. Tika spriests šī gada pasākumu plāns, kā arī triju Baltijas valstu kara jūrnieku līdzdalība NATO programmas "Partnerattiecības mieram" dažādas aktivitātēs un pasākumos.

Tā kā kopš 1993. gada visu trīs Baltijas valstu Jūras spēku pārstāvji mācās Zviedrijas karaskolās, apspriesta arī piedalīšanās pirmajā kadetu izlaidumā.

Sanāksmē apsprieda arī jautājumus par sadarbības plānu īstenošanu un kopīgu programmu realizēšanu personālsastāva apmācībā. Darba kārtībā bija iekļauts jautājums par jūras novērošanas sistēmas tālāko attīstību un informācijas apmaiņu starp Baltijas valstu Jūras spēku komandpunktiem, kā arī par "BALTRON" projekta tālāko izstrādi.

Viesturs Avots,

"LV" korespondents

Jauniešu nodarbinātība un profesija

Cik tu pats spēsi...

Āris Bišers, Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības departamenta direktors, - "Latvijas Vēstnesim"

Lai kādas pārmaiņas - lielākas vai mazākas - notiek dažādās valsts tautas saimniecības nozarēs, tik un tā katrā no tām būs vajadzīgi labi sagatavoti speciālisti. To sagatavošanā liela loma ir profesionālās izglītības iestādēm, par ko mūsu saruna ar Āri Bišeru.

- Profesionālās izglītības sistēmā notiek pārkārtojumi. Kādi tie ir?

- Profesionālās izglītības sistēma tiek reorganizēta. Protams, nevar nodrošināt vienotu mācību procesu visās arodskolās. Atkarībā no tajās apgūstamajām profesijām jāgādā par mūsdienīgu mācību materiālo bāzi, iekārtām un daudz ko citu atbilstoši finansu iespējām. Līdztekus līdzšinējām arodskolām tiek veidoti reģionālās profesionālās izglītības centri ar nolūku koncentrēt investīcijas, valsts budžeta līdzekļus, panākt sociālo partneru atbalstu, nodrošināt kvalificētu pedagoģisko darbinieku kolektīvu, kas spētu sagatavot mācību metodiskos materiālus, organizēt un veikt vispusīgu attiecīgās profesijas apguvi, sekmēt tālākizglītības pasākumus. Tā, piemēram, Rīgas 3.arodvidusskolā darbojas metinātāju centrs, Rīgas Valsts tehniskajā ģimnāzijā - centrs metālapstrādē un programmēto darbgaldu vadībā. Centrs tirgzinībās pastāv Rīgas pārtikas rūpniecības tehnikumā un Rīgas tirdzniecības tehnikumā. Savukārt Liepājā ir Mācību zinātniski tehniskais komplekss.

Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Zemkopības ministriju un Labklājības ministriju sākusi īstenot desmit jaunus projektus. To mērķis - izstrādāt mūsdienu prasībām atbilstošas izglītības programmas, sagatavot skolu vadītājus, pedagogus, nodrošināt materiālo bāzi, dot iespēju audzēkņiem apgūt moderno iekārtu tehnoloģiju, kā arī uzņēmumu vadības principus un komunikācijas spējas. Īpaši liela uzmanība tiek veltīta datortehnikai un svešvalodām. Galvenais - lai jaunieši pēc skolas beigšanas justos droši, zinīgi un spētu aktīvi iesaistīties darba tirgū.

Profesionālās izglītības sistēmā nepieciešams strādāt racionāli, kooperējoties, lai maksimāli izmantotu katrā mācību iestādē esošo materiālo bāzi, kā arī iegūt papildu līdzekļus, ja minētajos centros mācās pieaugušie, - vai nu pārkvalificējas, vai apgūst jaunu amatu.

- Arodskolās apgūstamo profesiju skaits ir liels. Kas tiek saglabāts?

- Par apmēram sešdesmit procentiem tiek saglabātas līdzšinējās profesijas, ja ir atbilstoša skolas materiālā bāze, toties četrdesmit procentos tās mainās - atbilstoši valsts pieprasījumam. Vairs nav vajadzības gatavot profesionāļus šaurās specializācijās. Tā, piemēram, metālapstrādē ir jāpārzina gan metinātāja, gan virpotāja, gan frēzētāja darbi, tas pats ir celtniecībā. Te tāpat jāpārzina visi būvdarbi kopumā. Vieglajā rūpniecībā vairs nav nepieciešami speciālisti, kas strādātu pie konveijera. Ir jāgatavo audzēkņi individuālam darbam, lai viņi spētu veikt uzņēmējdarbību. Tātad viņiem vajadzīgas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas.

- Agrāk arodskolu beigušie saņēma norīkojumu uz konkrētu darbvietu. Tagad tā vairs nav. Vai nepalielinās bezdarbnieku skaits, ja absolventi darbu neatrod?

- Divreiz gadā apkopojam datus, cik šādu jauniešu kļūst par bezdarbniekiem. Šis skaits pēdējā laikā daudz nemainās. Mūsu rīcībā ir šādas ziņas: no Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošo skolu beidzējiem bez darba paliek 15 - 17 procenti, Zemkopības ministrijas - 33,1 procents, Labklājības ministrijas - 18,8 procenti.

Ir jāpēta konkrētie apstākļi atsevišķos reģionos un skolā. Tie var būt gan subjektīvi, gan objektīvi. Daudz kas atkarīgs no pašu jauniešu neatlaidības darba meklējumos, teorētiskās un praktiskās sagatavotības. Ja tā nav pietiekama, tad vainojama attiecīgā mācību iestāde. Protams, ir svarīgi, kur skola atrodas, kādus speciālistus tā gatavo un kādas būs viņu iespējas atrast darbu tuvākā apkaimē. Taču problēmas rada tas, ka sašaurinās daudzas ražošanas nozares, sākas uzņēmumu privatizācija. Ir arī jānoskaidro, kāpēc, piemēram, Jelgavā, Preiļos un citur ir daudz jauniešu bezdarbnieku.

Katrai skolai jābūt mobilai. Tās pedagogu kolektīvam vajadzētu orientēties tautas saimniecībā notiekošajās pārmaiņās un gatavot speciālistus visvairāk pieprasītajām nozarēm.

- Kādi ir pedagogu kadri?

- Ar kvalificētiem pedagogiem skolas nodrošināt nav viegli. Vispirms viņus "nevilina" darba apmaksa. Par 24 mācību stundu slodzi skolotāji saņem maksimāli līdz 70 latiem, turpretī tautas saimniecībā strādājošajiem un ierēdņiem alga ir ievērojami lielāka. Domājam, ka turpmāk jāpanāk diferencēta pieeja pedagogu atalgojumam, ņemot vērā viņu kvalifikāciju un darba rezultātus. Katrā ziņā nepieciešams saglabāt skolās labākos speciālistus, gādājot iespējas viņiem arī papildus nopelnīt. Šādas iespējas var radīt, piemēram, apmācot pieaugušos reģionālās profesionālās izglītības centros.

- Kādas ir pedagogu iespējas celt savu kvalifikāciju?

- Plašākas tās ir vispārizglītojošo priekšmetu skolotājiem, jo viņi piedalās vispārizglītojošo skolu skolotāju metodiskajās apvienībās, viņiem rīkotajos pasākumos. Vieglāk ir arī ar mācību līdzekļiem, kas ir vairāk pieejami nekā speciālo priekšmetu skolotājiem. Šiem skolotājiem rīkojam kursus reizi piecos gados. Šos kursus daļēji finansē valsts, pārējā daļa jāapmaksā pašiem kursantiem. Arvien biežākas ir iespējas pedagogiem mācīties ārzemēs, taču tādā gadījumā viņiem jābūt ar svešvalodu zināšanām.

Lai sagatavotu labus speciālistus, pedagogiem ne tikai ļoti pamatīgi jāpārzina iemācāmais amats, bet arī jāapgūst zināšanas pedagoģijā un psiholoģijā, jo ir jāstrādā gan ar jauniešiem, gan ar pieaugušajiem. Kā vieniem, tā otriem nepieciešama sava pieeja. Protams, skolotājiem pašiem jābūt lietas kursā par visu jauno, jāmeklē un jāsagatavo laikmeta prasībām atbilstoši mācību materiāli, it sevišķi speciālajos priekšmetos.

- Kā arodskolu audzēkņi nodrošināti ar stipendijām?

- Katrai skolai atbilstoši audzēkņu skaitam tiek piešķirts stipendiju fonds. Ja jaunieši ļoti labi mācās, aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, sportā un mākslinieciskajā pašdarbībā, viņi var saņemt pat līdz divdesmit latiem mēnesī.

Jaunietis - bezdarbnieks

Vija Račinska, Nodarbinātības valsts dienesta Rīgas pilsētas centra direktore, - "Latvijas Vēstnesim"

- Rīgas pilsētas centrā ir apkopoti dati par reģistrētajiem bezdarbniekiem uz 1995. gada 1. oktobri un 1996. gada 1. oktobri. Uz otro datumu bija zināms, ka ar bezdarbnieka statusu ir 17,5 tūkstoši galvaspilsētas iedzīvotāju, no viņiem ar augstāko izglītību - 14 procenti, ar vidējo speciālo - 22, arodizglītību - 12, vispārējo vidējo - 37, pamata vai nepabeigtu pamatizglītību - 15 procenti. No bezdarbnieku kopskaita jaunieši līdz astoņpadsmit gadiem ir 1,4 procenti, līdz divdesmit pieciem gadiem - 18 procenti.

Vai zināt, kuri speciālisti pie mums visbiežāk meklējuši darbu? Ekonomisti! 1995. gadā mūsu centrā ieradās 17 šādi jaunie speciālisti no Rīgas Tehniskās universitātes, no Rīgas Aviācijas universitātes - 28, Latvijas Universitātes - 19. 1996. gadā fiksēti šādi dati: no Rīgas Tehniskās universitātes darbu meklēja 42 inženieri ekonomisti, no Rīgas Aviācijas universitātes - 19 ekonomisti (arī 23 inženieri mehāniķi), no Latvijas Universitātes - 8.

Darba meklētāju skaits ir liels. Par bezdarbniekiem kļuvuši arī citu mācību iestāžu absolventi. Tā, piemēram, 1996. gadā no Rīgas vieglās rūpniecības tehnikuma centrā reģistrēti vienpadsmit ražošanas tehniķi vieglajai rūpniecībai, deviņi ražošanas tehniķi šūšanā.

Minēšu datus arī par arodskolām. 1995. gadā no Rīgas 12. arodskolas mūsu uzskaitē bija 11 apavu izgatavošanas speciālisti, no 13. arodskolas - 10 autoatslēdznieki, no 16. arodskolas - 23 drēbnieki, no 34. arodskolas - 17 drēbnieki. 1996. gada 1. oktobrī bezdarbnieku statusā no jau minētās 13. arodskolas bija 12 autoatslēdznieki, 10 apdares darbu strādnieki, no 15. arodskolas - 10 būvgaldnieki, no 16. arodskolas - 10 drēbnieki. Darbu nav atraduši arī Rīgas 2. pārtikas rūpniecības skolu beigušie 15 desu ražošanas meistari.

Mums ir šāda statistika - kā bezdarbnieki ņemti uzskaitē

Tie ir darba meklētāji, kas ierodas pie mums, bet, cik viņu ir īstenībā, to grūti pateikt, jo ne jau visi ir informēti par mūsu centru.

- Jūsu nosauktie speciālisti taču būtu noderīgi dažādās tautas saimniecības nozarēs.

- Protams, tomēr viss atkarīgs no speciālista sagatavotības un iespējām atrast savu vietu darba tirgū. Darba devējs vispirmām kārtām ir ieinteresēts pieņemt strādāt to, kuram ir labas profesionālās zināšanas un prasmes, kā arī darba pieredze. Manuprāt, būtu derīgi, ja jaunieši līdztekus mācībām strādātu, tādējādi gūdami darba pieredzi, spēju iekļauties darba kolektīvā. Mūsu centram pieteikts apmēram pusotrs tūkstotis darbavietu. Bez šaubām, salīdzinājumā ar bezdarbnieku lielo skaitu tas nav daudz. Taču diemžēl daļa darba meklētāju neatbilst izvirzītajām prasībām ne profesionālās sagatavotības, ne valodu zināšanas dēļ.

Tomēr visvairāk satrauc jaunieši, kas patstāvīgo dzīvi sāk bezdarbnieka statusā, sevišķi tie līdz astoņpadsmit gadu vecumam, tātad galvenokārt pamatskolu vai vidusskolu beigušie. Viņiem nav nedz profesijas, nedz arī sagatavotības darba dzīvei, tāpēc darbu atrast patiesi grūti.

- Jums ir tik precīza uzskaite.

- Rīgas pilsētas centram ir nodaļas visos galvaspilsētas rajonos, kas ņem uzskaitē bezdarbniekus. Iegūtos datus apkopojam un sistematizējam.

- Bet kā darba meklētājiem palīdzēt?

- Jārod iespēja pārkvalificēties, bet diemžēl mūsu rīcībā nav tik daudz līdzekļu, cik būtu vajadzīgs. Šā paša iemesla dēļ arī nevaram pietiekami reklamēt mūsu centru. Tomēr palīdzību var sniegt Darba meklētāju klubs, kur darbojas psihologi, juristi, stilisti, runas kultūras speciālisti. Kluba apmeklētājiem viņi māca, kā orientēties darba tirgū, meklēt darbu, kā piedāvāt sevi, kārtot dokumentus, rakstīt iesniegumus, runāt pa tālruni un daudz ko citu. Ar gūtajām zināšanām un prasmēm kluba dalībnieki ir apmierināti.

Piebildīsim, ka Nodarbinātības valsts dienesta Rīgas pilsētas centrs atrodas Jēzus baznīcas ielā 11, Rīgā, LV-1018.

Dr. paed. Elza Gžibovska,

"LV" nozares korespondente

Mēs savā laikā un zemē

Dzimtas likteņi, tautas vēsture

Kad Ratenieku Antonija savā 33.dzīves gadā iegriezās pie Finka nofotografēties, slavenais gaišreģis jaunkundzei izzīlēja, ka viņa dzīvošot Kurzemē un viņai dzimšot dēli. Ratenieku dzimta sakņojās Alsviķos, Alūksnes pusē. Antonija bija jaunākā sešu bērnu ģimenē. Pabeigusi draudzes skolu, viņa izgāja moderniecības kursus un sāka strādāt turpat pie mājas iekārtotajā krejotavā. Separators bija liels un smags, toreiz iemantotās roku sāpes lika sevi manīt visu mūžu. Tostarp vecākais brālis, kas pēc sabiedriskās rosības 1905.gada notikumos Vidzemē vairs darbu nevarēja dabūt, bija atradis skolotāja vietu Rudbāržos un aicināja māsu pie sevis. Dzīvojot pie brāļa Skrundā, Antonija iepazinās ar Celmiņkundzi, kam Aizputē bija savs fotosalons, un sāka iet pie viņas mācībā. Būdama laba skolniece, Antonija no pieredzējušās kolēģes mācījās ne vien amata noslēpumus, bet arī prasmi saskatīt un tvert sabiedriski nozīmīgas lietas un norises. Tieši šīs laikmeta liecības saista uzmanību izstādē, kas par godu Antonijas Heniņas (1897-1979) simtajai dzimšanas dienai 19.februārī tika atklāta Latvijas Fotogrāfijas muzejā.

Pareizi Finks izzīlējis arī par dēliem. Antonijas un Oskara Heniņu ģimenē uzauguši četri dēli un nu jau aug arī seši mazbērni un seši mazmazbērni. Ar fotogrāfijas vēsturnieka Pētera Korsaka gādību kuplā dzimta bija pulcējusies muzejā, lai godinātu simtgadnieci viņas atceres dienā. Mani ar ekspozīciju iepazīstināja Heniņu vecākais dēls, pazīstamais žurnālists Arturs Heniņš.

Lūk, velosipēds, ar kuru Antonija Rateniek (kā viņa toreiz parakstījās) devusies pie Skrundas un Rudbāržu apkaimes ļaudīm, kas vēlējušies fotografēties. Un te iemūžinātas kāzas, kam bijusi liktenīga nozīme Antonijas dzīvē. Precējusies Oskara Heniņa māsa. Brālis uz kāzām atvedis fotogrāfi no 25 kilometru attālās Skrundas, pēc tam vizinājis jaunkundzi atpakaļ, garajā ceļā abi saskatījušies. Te priežu ielokā top dzīvojamā māja ar stiklotu fotopaviljonu, kur drīz vien tiek svinētas Antonijas un Oskara kāzas un vēlāk cits pēc cita nāk pasaulē dēli. Tēvs arī iemācījies rīkoties ar lielo kameru un iemūžinājis puisēnu pirmās dzīves dienas. Vēl daži uzņēmumi no bezrūpīgās bērnības, bet ar to arī ģimenes hronika beidzas. To, ka kara laikā pie pašas mājas sprāga bumbas, izbirdinot skaistā fotosalona glāžu rūtis un uz vairākiem gadiem atstājot māju bez jumta, kā arī to, ka 1950.gadā māju nacionalizēja un sadalīja mazos dzīvoklīšos, Antonija nav fotografējusi. Vecākais dēls atceras, ka ar mājas būvēšanu ģimene savā laikā nonākusi parādos, darīšanas ar Hipotēku banku bijušas visu laiku un, kaut arī daļu līdzekļu bija aizdevuši radi un pēdējos 500 latus atlaiduši, līdz karam parāds tikko bijis nomaksāts. Un māja jau nemaz neesot bijusi tik liela, lai tā uzreiz nacionalizētu. Pilsētas jaunie saimnieki piemērījuši klāt arī pirts un veļas māju sētā, lai iznāk tie vajadzīgie 180 kvadrātmetri. Heniņu ģimenē viegli nekas nebija nācis un viegli nekad arī neklājās, bet bērni neatceras, ka māte kādreiz būtu kurnējusi vai pacēlusi balsi. Viņa bija īsta malēniete - klusa un pacietīga, ar savu pašcieņu un izturību.

Visvairāk Arturs Heniņš apbrīno mātes kultūrvēsturiskos uzņēmumus. Lūk, Skrundas tirgus laukums, gadatirgus ar cirka būdu un karuseli, ugunsdzēsēju depo ar divām un nākamajā attēlā - jau trim mašīnām, Glūdas - Liepājas dzelzceļa būve un Skrundas jaunais tilts, piemineklis pulkvedim Kalpakam, pali Ventā 1934.gada janvārī, kad straujie ūdeņi un lielie ledusgabali sagrāva koka tiltu. Šo attēlu tēvs aizsūtījis uz Rīgu "Jaunākajām Ziņām", un Benjamiņš par to samaksājis 5 latus. Bet šajā pasta ēkā dzīvojis Māteru Juris (1845-1885), kad barons Koskuls viņu pieņēmis darbā par pagasta tiesas skrīvera palīgu un pasta stacijas un aptiekas pārzini. Te arī tapis viņa visplašāk pazīstamais romāns "Sadzīves viļņi". Vismaz desmit uzņēmumos redzama Skrundas baznīca. Daudzos attēlos - tolaik tik populārās meža dienas.

- Ez bieži esmu domājis, kas gan māti mudināja fotografēt šādas ainas. Praktiskie cilvēki pasūtīja savus portretus, gribēja iemūžināt ģimenes godus. Šādas bildes jau neviens nepirka. Tīrie zaudējumi!

Pēteris Korsaks domā, ka dzirkstelīte nākusi no Mārtiņa Buclera. Antonijas lielā autoritāte Celmiņkundze bija viņa audzēkne, bet viņš nekad nebeidza atgādināt, ka fotogrāfa pienākums ir atstāt liecības nākamajām paaudzēm. Par sava laikmeta dokumentētāju kļuvis Artura brālis Elmārs. Pusaudža gados viņš tvēra pēc fotoaparāta, kad 1949.gada martā veda projām viņa skolasbiedrus. Palikuši trīs fotoattēli, tverti no augstās priedes pie stacijas. Zēns trīs reizes nospiedis slēdzi, ar skatienu sekodams vilcienam, kas aizlokas aizvien tālāk, projām no mājām. Elmārs Heniņš pēc profesijas ir inženieris mehāniķis un šobrīd strādā Liepājā. Viņš darbojas Huberta Stankevica dibinātajā amatieru fotostudijā, kas nākamgad atzīmēs 40.gadskārtu, un uzņēmis arī vairākas kinolentes. Divus gadus pirms mātes aiziešanas Elmārs kopā ar viņu izstaigāja mātes bērnības un jaunības takas, pierakstīja viņas stāstījumu. Viņa uzņemtās filmiņas izskaņā māte saka: "Mani četri dēli - kāds skaists dzīves turpinājums!"

Antonijas Heniņas dēlos, mazbērnos un mazmazbērnos no paaudzes paaudzē dzīvo tālāk vecākā dēla pieminētais īstas malēnietes pacietības, izturības un pašcieņas gars, bet viņas atstātajos fotoattēlos - Skrunda un Latvija, kādu to trīsdesmitajos gados redzējusi un iemūžinājusi viena no retajām sava laika profesionālajām fotogrāfēm (pirmskara Latvijā viņu neesot bijis vairāk par četrām).

Svecītes Antonijas Heniņas atceres dienā tika iedegtas Pārupes kapos, tieši pretim Skrundas baznīcai, kam savu pirmskara godību palīdzēja atgūt arī viņas atstātie fotoattēli. Kad Arturs Heniņš 1993.gadā "Neatkarīgajā Cīņā" publicēja rakstu "Baznīca lūdz torni" un uz šo lūgumu atsaucās turpat kaimiņos augušais Raimonds Gerkens, izrādījās, ka nekādi projektu materiāli nav saglabājušies un neviens nevar pateikt, kāds izskatījies kara gados nospridzinātais tornis. Tad nu lieti noderēja Antonijas Heniņas fotoattēli, kur tornis bija redzams visdažādākajos rakursos. Arhitekta Leitāna vadībā tapa projekts, un tieši tajā dienā, kad tika uzspridzināts bēdīgi slavenais radiolokators, varēja sākties būvdarbi. Tik tiešu pielietojumu savām fotogrāfijām Antonija gan diezin vai varēja paredzēt!

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Antonijas Heniņas atstātā bagātā fotokolekcija glabājas pie vecākā dēla Artura

Foto: Andra Krauze

Foto: Eižens Finks, 1929.gads

Skrundas dievnams Antonijas Heniņas 30.gadu fotoattēlā un pēc torņa atjaunošanas

Antonijas un Oskara kāzās jaunā nama fotopaviljonā sastapās kuplās Ratenieku un Heniņu dzimtas 1995.gada oktobrī

Foto: Māris Zemgalietis