Privatizācijas vēstnesis Nr.3

Šīgada uzdevums: privatizācijai nodot100 000 objektus

Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija — par darīto un darāmo

Kaut arī Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs Ziedonis Ziediņš uzskata, ka plaši izglītojoši pasākumi privatizācijas procesa veicināšanai ir mazāk efektīvi nekā profesionāla domu apmaiņa un konsultācijas šaurākā speciālistu lokā, 14. februārī Kongresu nama mazajā zālē bija sapulcināti dzīvojamo māju privatizācijas komisiju priekšsēdētāji un Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas (CDzMPK) pārstāvji, pašvaldību vadītāji no visas Latvijas. Semināra nosaukums bija lakonisks — “Dzīvojamo māju privatizācija Latvijā”. To rīkoja CDzMPK un Latvijas Pašvaldību savienība. Var uzskatīt, ka pasākuma nozīmīgumu un mērķi lielā mērā atklāja Z. Ziediņa sacītais:

— Privatizācija nozīmē ne tikai valsts un pašvaldību dzīvojamo māju nodošanu īpašumā privātās rokās, bet arī svarīgāku jautājumu — pilsētu un pagastu īpašumu tiesisko sakārtošanu. Šogad privatizācijai jānodod 20 procentu no visiem dzīvokļiem un neapdzīvojamām telpām, tie ir apmēram 100 tūkstoši objektu. Šis uzdevums iekļauts valdības sastādītajā Strukturālās reformas programmā, un to kontrolē arī Pasaules banka. Darba apjoms ir ļoti liels, un, lai privatizāciju pabeigtu līdz 1999.gada beigām, jāprivatizē pavisam ap 550 tūkstoši objektu. Šo uzdevumu iespējams veikt tikai tad, ja privatizācijas procesā aktīvi iesaistīsies pašvaldības un darbu uzsāks visas privatizācijas komisijas. Diemžēl pašlaik puse Latvijas pašvaldību uzskata, ka privatizācijas uzdevumi tās neskar.

Z.Ziediņš uzsvēra, ka CDzMPK gatava ikviena rajona dzīvojamo māju privatizācijas komisijai palīdzēt gan ar padomu, gan metodiskajiem līdzekļiem, gan finansiāli. Nepieciešama tikai strādātgriba. Lai līdz 1999.gadam privatizāciju varētu pabeigt, darbs ir jāplāno nepārtraukti, un no tā izriet, ka 1998. gadā privatizācijai būs jānodod apmēram puse no objektiem, bet līdz 1999. gada 30. jūnijam — atlikušie 25 — 35 procenti objektu. Izstrādāta arī pašvaldību un paju māju privatizācijas apjoma prognoze līdz 2000. gadam, tās pamatojums un sadalījums pa Latvijas pašvaldībām.

Seminārā tika skarts ļoti plašs jautājumu loks. Olaines pilsētas padomes priekšsēdētājs Ojārs Kienkass runāja par aktuālajām problēmām dzīvojamo māju privatizēšanā un pārvaldīšanā.

— Varam sacīt, ka dzīvojamo māju privatizācijas process no likumdošanas viedokļa ir samērā labi nodrošināts. Taču būs vēl ļoti daudz konkrētu gadījumu, kuri dzīvokļu privatizācijas komisijām un pašvaldībām šo likumu ietvaros būs jārisina individuāli. Uzskatu, ka viens no principiāliem jautājumiem, kas ietekmē privatizācijas gaitu, ir tas, ka dzīvojamo māju novērtējums ir teorētisks un iedzīvotājiem netiek pateikts, cik ilgi māja var kalpot. Pastāv koeficienti, kas norāda ēkas pastāvēšanas mūžu, taču apsekojums nav veikts. Tas izsauc daudzu iedzīvotāju pretestību un pamatotus pārmetumus. Nākamais — ko darīt ar paātrināti privatizētiem dzīvokļiem? Šeit saskaras ļoti daudz likumdošanas aktu. Mēs īpašniekam it kā piedāvājam privatizēt dzīvokli otrreiz jeb pārformēt privatizācijas aktu. Likumdevējs nav noteicis, ka īpašniekam tas jāizdara obligāti. Šo jautājumu Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija atrisinās. Taču — kas mūsu darbā pašlaik visvairāk traucē? Tās ir ar īpašuma pārvaldīšanu saistītās problēmas. Pirmām kārtām mums nav valsts koncepcijas “Mājoklis”. Un, ja tās nav, tad ļoti nestabils stāvoklis ir privatizētajām daudzdzīvokļu mājām, dzīvokļu kooperatīviem utt. Neskaidra arī situācija ar sociālajām jeb īres mājām. Es uzskatu un zinu, ka tā domā arī daudzi mani kolēģi, — jābūt speciālam likumam, kas nosaka dzīvokļu īpašnieku sabiedrību statusu un to darbību. Šo sabiedrību darbību vismaz tuvākajos piecos gados nav iespējams savienot ar tām prasībām, ko nosaka likums par uzņēmējdarbību, par kooperāciju. Vēlamo nevarēs panākt, mainot jau esošos likumdošanas aktus.

Savukārt CDzMPK atbildīgais sekretārs Indulis Krauze, runājot par dzīvojamo māju apsaimniekošanu pēc privatizācijas, uzsvēra, ka pašreizējā situācijā un pastāvošo likumu ietvaros to iespējams sekmīgi veikt dažādās formās. Var organizēt īpašnieku sabiedrības, kuras ar pašvaldību uzņēmumiem par dzīvojamo māju apsaimniekošanu stājas līguma attiecībās, var dibināt pat akciju sabiedrības, kas nodarbotos ar māju apsaimniekošanu. I. Krauze kā piemērotāko variantu ieteica dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, kuru statūti tika piedāvāti semināra dalībniekiem. Par to, kā namu apsaimniekošana notiek Balvos, kā darbojas māju vecākie, stāstīja pilsētas domes priekšsēdētājs Juris Annuškāns.

Seminārā plaša informācija tika sniegta arī par tematiem — dzīvojamo māju privatizācija un pašvaldību finanses, dzīvojamo māju privatizācija un teritoriālplānošana, māju ierakstīšana zemesgrāmatā, iedzīvotāju personu datu saņemšana un salīdzināsšana privatizācijas nodrošināšanai u.c.

Novērtējot semināra norisi, CDzMPK priekšsēdētājs Z.Ziediņš atzīmēja, ka tajā valdījusi lietišķa darba atmosfēra un dalībnieku konkrētie un pamatīgie jautājumi referentiem apliecinājuši, ka privatizācijas process valstī iegājis stabilā tālākvirzības gultnē.

“LV” informācija

Pašvaldību un paju māju privatizācijas apjoma prognoze, pamatojums un sadalījums 1997.gadam un līdz 2000.gadam (250K JPG !!!)

---

Ģeologi — teritoriālplānošanai un reģionālajai attīstībai

Rudīte Aņikejeva, Valsts ģeoloģijas dienesta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

— Līdz šim Valsts ģeoloģijas dienests gatavoja profesionālas ģeoloģiska satura kartes, kas bija grūti izmantojamas neprofesionāļiem. Patlaban ģeoloģiskā informācija būtu jāapkopo, lai to varētu izmantot tautsaimniecībā: teritoriālplānošanai un reģionālajai attīstībai. Pašlaik esam domājuši, kādas varētu būt reģionālās plānošanas kartes. Praktiski mēs piedāvātu divu veidu — viena būtu saimnieciskās darbības ierobežošanas karte, un tā sniegtu kopēju priekšstatu par to, kur var attīstīt saimniecisko darbību. Piemēram, kur var izvietot atkritumu izgāztuves jeb videi kaitīgas vielas. Otra veida kartes būtu paredzētas zemes dzīļu potenciālai saimnieciskai attīstībai — celtniecības un inženierģeoloģijas vajadzībām. Tās galvenokārt atainotu resursu bāzi — tie būtu gan derīgie izrakteņi katrā noteiktā reģionā, gan dzeramā ūdens horizonts. Būtu iespējams noteikt urbumu dziļumu, kā arī ūdens ņemšanas vietu izvietojumu, tāpat noteikt katrā reģionā — ciematos un pilsētās.

— Kāpēc šādas kartes vēl nevarat piedāvāt jau tagad?

— Padomju laikos tās tika gatavotas uz deformētām pamatnēm, tas bija valsts noslēpums. Turklāt šīs kartes netika orientētas saimnieciskai darbībai, bet gan kādam noteiktam mērķim. Piemēram, gatavojām kartes meliorācijas vajadzībām. Tā bija plānveida sistēma, plānveida meliorācija. Līdz ar to šajās kartēs nebija apkopota visa informācija arī par cita veida būvniecības iespējām. Līdz šim nav veikts saimnieciskā pieprasījuma apkopojums tādā veidā, lai to varētu izmantot reālā darbā. Manuprāt, tas varētu būt viens no pamatinformācijas līmeņiem ģeogrāfiskās informācijas sistēmas plānošanā. Tā ir slāņveida informācija, kur pārsvarā būtu topogrāfiskā informācija, nākamai acīmredzot vajadzētu būt zemes dzīļu informācijai, kurā mēs apkopotu gan saimnieciskus ierobežojumus, gan saimniecisko potenciālu. Un nākamie slāņi jau būtu citi resursi — zivis, ūdeņi, mežs, apdzīvotība. Reģionālais plānotājs, apkopojot šo informāciju, ekonomisku, politisku vai kādu citu apsvērumu dēļ izvēlētos, kāda tad ir šī reģiona attīstības perspektīva. Vai patiešām noteicošā ir meža audzēšana vai kādu derīgo izrakteņu ieguve, vai dziedniecības kompleksa celtniecība, ja tur ir patiešām vērtīga minerālūdens ieguves vieta. Līdz ar to varētu attīstīt atpūtas industriju, tūrismu. Jo tas ir viens no elementiem, kas ieiet vienā kopējā reģionālās plānošanas sistēmā. Kad ne tikai mūsu, bet tāda kopēja informācija jau integrēta, apzināta — kāds ir šī reģiona potencionāls no visiem viedokļiem, ne tikai no ģeoloģiskā vien. Mēs būtu tikai viens no šiem informācijas līdzekļiem.

— Kā labu piemēru teritoriālplānošanai min Jūrmalas pilsētu.

— Ar Jūrmalu mums diemžēl ir visbēdīgākā pieredze. Jūrmalā nav tik viegli ar ūdensapgādi. Bet pilsētā šajā jautājumā attieksme ir tāda: gan jau no Rīgas atvedīs... Gandrīz vai pats no sevis viss notiks. Viena no labākajām ūdensieguves vietām ir Kauguros, bet šeit iecerēts būvēt ceļu. Uzskatām, ka tas nav pareizi.

— Kuras ir visaktīvākās pašvaldības?

— Visaktīvākais ir Rīgas rajons. Tas ir arī viens no smagākajiem rajoniem, jo te ir izvietotas bīstamo atkritumu novietnes — “Rodons”, “Getliņi”. Šeit ir arī Rīgas ūdensapgādes saimniecība. Tas ir ļoti liels mezgls ar dažādām problēmām. Nepārzinot šo situāciju, nav iespējams izstrādāt detālplānojumu. Piemēram, cik ilgi tika meklēta vieta Rīgas izgāztuvei. Mēs no ģeoloģiskā viedokļa par vislabāko atzinām Daugavas kreiso krastu — Olaini. Tur ir piemēroti apstākļi, jo piesārņojums neiekļūst dziļāk zemē. Bet nebija izstrādāts detālplānojums, tādēļ virsroku ņēma tautas balss un politiskās emocijas. Pašlaik Rīgas rajonam esam izstrādājuši pirmās kartes praktiskām vajadzībām.

Jāpiebilst, ka Rīgas rajons ir skatāms kopsakarā ar Rīgas pilsētu, jo tas piegādā pilsētai dzeramo ūdeni. Tas ir viss Daugavas labais krasts, Baltezera rajons.

— Cik lieli līdzekļi būtu nepieciešami pašvaldībām projektu pasūtīšanā?

— Būtu labi, ja pašvaldības varētu apmaksāt šos darbus. Vecās ģeoloģiskās kartes nav izmantojamas. Lai sagatavotu jaunās kartes, katrā rajonā jāstrādā speciālistiem. Digitālo karšu izmaksas ir vēl augstākas. Pagaidām mēs lielu samaksu neprasām, zinot, ka pašvaldības nav tik bagātas. Bet ar laiku varētu vienoties ministrijā, ka vienu pusi apmaksā budžets, bet otru — pašvaldība.

— Kā noris valsts normatīvo dokumentu izstrāde?

— Strādājam pie dokumentiem, kas saistīti ar zemes dzīļu izmantošanu. Un mūs visvairāk uztrauc derīgo izrakteņu ieguves licencēšana, uzskaite, kontrole, iegūtais apjoms. Patlaban izskatīšanai Ministru kabinetā nodots projekts “Valsts nozīmes derīgo izrakteņu atradnes”. Šis dokuments noteiks, cik tālu valsts mēģinās ierobežot privātīpašuma tiesības uz derīgajiem izrakteņiem vai atradnēm.

Otrs dokuments reglamentēs zemes dzīļu izmantošanas licencēšanu — kā saņemt licences, ar kādiem noteikumiem tās tiks izdotas. Jāpiebilst, ka patlaban izsniedzam licences tikai izpētei. Derīgo izrakteņu ieguvei tiek noteiktas kvotas un limiti tikai uz gadu. Ja firmām būs pietiekami juridiski pamatoti dokumenti, ka atradnes iegūtas likumīgi — vai nu privatizācijas ceļā vai kā citādi, tās licenci saņems. Jāpiebilst, ka tas attiecas arī uz minerālūdens atradnēm, jo pagaidām tās nav fiksētas kā derīgie izrakteņi. Visus minerālūdens urbumus nāksies legalizēt kā atradnes. Radīsies problēmas ar īpašumtiesībām. Jo bieži vien pazemes ūdeņi nepieder tam, kam pieder urbums. Te jārod saikne ar zemes īpašniekiem — vai nu tā būs vienošanās, vai arī līdzdalība.

— Kā privatizācijas process ietekmē zemes dzīļu izmantošanu?

— Zemes dzīles pieder tam, kam pieder zeme. Arī privatizācijas procesa gaitā šīs īpašumtiesības iegūst tas, kas šo zemi nopircis. Īpašumtiesību izmantošana tiek ierobežota uz valsts nozīmes izrakteņiem, arī pazemes ūdeņiem un valsts nozīmes atradnēm. Valsts noteiks savu prioritāti, neatjaunojamiem resursiem vai arī tādiem, kas strauji samazinās. Tāpēc valsts pašlaik neiesaka tos izmantot un dažas atradnes atstāj izmantošanai tālākā nākotnē. Ja šī resursu bāze Latvijā nav nodrošināta nākotnē, tad acīmredzot valsts var noteikt, kādus izrakteņus no stratēģiskā viedokļa ir izdevīgi realizēt.

— Kāda ir perspektīva naftas ieguvē?

— Vislielākie apjomi atrodas šelfā. Un tas ir valsts īpašums. Nākotnē varētu būt atklātas atradnes arī sauszemē. Līdz ar to Ministru kabineta noteikumi regulētu šo atradņu izmantošanu: kā privātīpašnieka tiesības tiek ierobežotas un kad viņš var piedalīties šīs atradnes apguvē. Visa izpēte un apguve ir uz licenču pamata. Bet nafta — tā ir nākotnes problēma.

— Kādi šogad ir galvenie uzdevumi?

— Sakārtojam normatīvo dokumentu bāzi, aktīvi izplatām ģeoloģisko informāciju, veidojot profesionāla satura kartes, kā arī veicam citus ģeoloģiska rakstura darbus. Piemēram, ir veikta Rietumlatvijas kūdras resursu izpēte. Arī informācija par Latvijas zemes dzīļu resursiem būs plaši pieejama. Uzskatām, ka tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem.

Ingrīda Rumbēna,

“LV” nozares redaktore

---

Pilsētu zeme un pašvaldības

Dāgs Auzuleja

Laukos “mērnieku laiki” tuvojas veiksmīgam finišam, bet pilsētās zemes dalīšana vēl rit pilnā sparā. Jo tur īpašuma attiecības sarežģī dažādi (vēsturiskie, juridiskie un pat politiskie) blakusapstākļi.

— Vidzemes priekšpilsēta ir viena no lielākajām Rīgā, jo aizņem 57 kvadrātkilometrus. Pēc īpašuma (zeme un ēkas) piederības šo teritoriju var sadalīt trijās grupās: privātais, pašvaldību un valsts īpašums. Taču uzskatīt šo sadalījumu par pilnīgu joprojām nevar, jo atrodamies zināmā pārejas stadijā, kura tiks pabeigta līdz ar īpašuma reģistrāciju zemesgrāmatā, — ar situāciju savā rajonā iepazīstina Rīgas Domes Vidzemes priekšpilsētas valdes direktora vietnieks Dāgs Auzuleja

— Sociālisma gadu pilsētplānošana vadījās pēc viena principa: visa zeme pieder valstij, tāpēc nekādi ierobežojumi tās izmantošanai nepastāvēja. Nu veidojas situācijas, kad bijušais zemes īpašnieks atdabū savu zemi un pat tiesiski reģistrē zemesgrāmatā, taču apsaimniekot nevar. Jo uz tās atrodas valsts vai pašvaldību objekti. Tā, piemēram, lielie dzīvojamie masīvi “Mežciems” un “Purvciems” pilnībā ir apbūvēti ar daudzstāvu dzīvojamajām mājām un sabiedriskajām celtnēm, savukārt iekškvartāli satīkloti ar dažāda veida pazemes komunikācijām, piebraucamajiem ceļiem vai trotuāriem. Izrādās, ka atgūtais īpašums saimniekam ir kļuvis tikai par nevajadzīgu nastu. Jo arī nosacīti brīvo zemes gabalu apgūšanu liedz iepriekšminētie sarežģījumi, kā arī ugunsdzēsības, sanitārie un būvēšanas normatīvi.

Mūsu rajona teritorijā atrodas daudz bijušo valsts uzņēmumu, kas šobrīd reāli vairs nestrādā. Taču ar šo mantu izrīkoties — pārdot vai iznomāt — mēs nedrīkstam, jo tā pieder valstij (kurai līdz šim gan nav bijusi ne mazākā vēlēšanās ar to kaut ko darīt). Tāpēc pēdējo divu triju gadu laikā mūsu acu priekšā iet bojā desmitiem labu ēku. Kā apsūdzība valsts ierēdņu neizdarībai stāv bijušais resora bērnudārzs Teikas rajonā: no tā pāri palicis tikai jumts un sienas, viss pārējais nozagts un izpostīts. Valsts pie sava īpašuma neķeras klāt, savukārt pašvaldība nav tiesīga to darīt, kaut māja stāv uz mūsu zemes. Laikus nenokārtotās īpašumtiesības ir radījušas situāciju, ka ar šīm ēkām nevarēs neko nopelnīt, bet tieši otrādi — tajās būs jāiegulda papildu līdzekļi remontam, varbūt pat nojaukšanai un vēlāk — apkārtnes sakopšanai.

Neatrisināmas problēmas dažbrīd rada likuma pants, kas pirmpirkuma tiesības nekustamā īpašuma iegādē piešķīris zemes īpašniekiem. Lai gan Vidzemes priekšpilsētā nekustamo īpašumu, piemēram, atsevišķi stāvošas mājas, pirkt vēlas daudzi, mums nu ir grūti atrast un izvēlēties objektu, kuru drīkstam pārdot iepriekšminētā iemesla pēc. Vienlaikus esam saņēmuši pārdesmit iesniegumu no atgūtās zemes īpašniekiem, kuri izsaka vēlmi privatizēt objektus, kas atrodas uz viņu zemes. Sarežģījumi rodas tad, ja šais namos agrāk bija bērnudārzi vai skolas. Jo īpašnieks nebūt negrasās nopirktajā namā uzturēt budžeta finansētu bērnu iestādi, viņam ir izdevīgāk šajās telpās ierīkot kaut ko ienesīgāku. Ideāls gadījums, protams, būtu privātskola vai mazbērnu novietne, taču šādu piedāvājumu nav bijis.

Parasti vadāmies pēc pilsētas vispārējās attīstības koncepcijas — ja konkrētais bērnudārzs tur paredzēts, piedāvājam īpašniekam slēgt nomas līgumu ar pašvaldību. (Kaut gan pēdējie pilsētas Domes lēmumi ir krasā pretrunā ar īpašnieka interesēm, proti, nomas maksa ir krietni vien par mazu, salīdzinot ar to summu, ko īpašnieks varētu pieprasīt no privātā īrnieka.)

Nav reti gadījumi, kad zemes īpašnieks savu vēlmi gan ir izteicis, bet iegādāties objektu nemaz nesteidzas. Par tādu sāpju bērnu ir izrādījies vecais labais `'Baložkrogs”, kas pieder mūsu pašvaldībai. Zemes īpašnieks ļoti vilcinās ar galīgo lēmumu: pirkt to vai ne (kaulējamies par atsevišķiem līguma punktiem, kurus noteikusi pašvaldība), bet ēka tikmēr iet bojā. Pirms trim gadiem, kad iesākām šīs neauglīgās sarunas, restorāna ēka tika novērtēta par 98 tūkstošiem latu, tagad — kad tur viss izvazāts, aiznesti pat logi, durvis un palikušas tikai sienas un jumts, mums būs gandrīz vai jāpiemaksā, lai kāds šo graustu paņemtu un savestu kārtībā.

Īpašas analīzes vērta ir pašvaldību misija piespiest zemes īpašnieku pakļauties stratēģiskajiem pilsētbūvniecības plāniem. Vidzemes priekšpilsētu arhitekti dēvē par rehabilitācijas rajonu. Vismaz tādam tam kādreiz vajadzētu izveidoties. Te ir plaša zaļā zona, ūdeņi, dabas parki — Juglas ezers, Gaiļezers u.c. Lai gan par atpūtas zonu mēs to pagaidām varam nosaukt diezgan nosacīti, taču mūsu darbā ar šo perspektīvu rēķināmies. Tāpēc nepieļaujam tur nekādas apbūves iespējas.Lai gan šogad izdarītie grozījumi likumdošanā par zemi vieš cerības ātrāk sakārtot īpašuma attiecības arī starp valsti un pašvaldībām. Jo tikai tad izveidosies normāls zemes un īpašuma tirgus, kad pircējam tiks piedāvāta plaša izvēle, reālas un samērīgas cenas.

Ligita Liepa

Foto: Aigars Eglīte

Privatizācija tiks pabeigta līdz ar īpašuma reģistrāciju zemesgrāmatā

---

Privatizācijas ledlauzis Rīgas centrā

Beidzot pienācis sengaidītais brīdis — arī Rīgā vispārējai privatizācijai nodota pirmā dzīvojamā māja. Lielais, pelēkais nams Brīvības ielā 90, tautā pazīstams kā Matīsa jeb Vidzemes tirgus māja . Viens no Rīgas lielākajiem piecstāvu bloksekciju tipa īres namiem, ko trīsdesmito gadu beigās cēla pilsētas pašvaldība. Arhitekta J.Rengarta projektēto ēku nekustamā īpašuma vērtēšanas eksperti raksturo šādi: “Ēkas plānojuma un telpiskās uzbūves pamatā vērojams racionāls funkcionālisms, kas 20. gadsimta sākumā Eiropas valstīs kļuva par vadošo stilu arhitektūrā. Ēkas būvmasas pēc sava mēroga un stabilā novietojuma kvartālā, liektas formas stūris piešķir celtnei harmonisku nobeigtību pilsētbūvnieciskā kontekstā. Sava laika kvalitatīvi materiāli, konstrukcijas, kvalitatīvais celtniecības darbs, arhitektoniski kompozicionālā mēroga kopforma arī šodien nodrošina ēkai izcilu un nozīmīgu vietu Rīgas centra ansambļa apbūvē.”

Kādēļ Rīgas pilsētas Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas komisija izvēlējās tieši šo māju? Taču ne tādēļ, ka nams ir liels, skaists un samērā labi uzturēts. Iemesli daudz praktiskāki.

— Šī bija viena no retajām mājām, kas uz pašvaldības vārda jau reģistrēta zemesgrāmatā. Protams, neapdzīvojamais fonds arī nebija mazsvarīgs, — skaidro Rīgas pilsētas Valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietniece Sarmīte Reinsone . Ar viņu un komisijas dzīvojamo māju vērtēšanas sektora vadītāju Māri Laukaleju — “Latvijas Vēstnesī” saruna par šīs mājas privatizācijas gaitu. Tā izgaismojusi virkni neatrisinātu un nenokārtotu problēmu, kas pašas no sevis arī turpmāk nepazudīs un radīs grūtības ikvienam, kas tā vai citādi saistīts ar apdzīvojamu vai neapdzīvojamu telpu privatizāciju. Tā vien gribas šo māju salīdzināt ar ledlauzi, kas, uzņemot visas grūtības un riskējot ielauzt sānus, tomēr, dūmus veldams, dūšīgi iet uz priekšu un sagatavo ceļu sekotājiem. Sagatavo ceļu vispārējai dzīvojamo māju privatizācijai.

Piedāvā vēlreiz privatizēt dzīvokli

Visu 118 dzīvokļu iemītnieki saņēmuši Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas paziņojumus par to, ka māja Brīvības ielā 90 nodota vispārējai privatizācijai, dzīvokļus iespējams iegādāties īpašumā un nosaukta arī maksa par kvadrātmetru. Te arī sākas pirmās neskaidrības un paradoksi.

S. Reinsone: — Taču četrpadsmit no šiem dzīvokļiem jau privatizēti paātrinātā kārtībā. Pirms neilga laika šo dzīvokļu īrnieki atnāca pie mums, parakstīja vienošanos, bet nu mēs viņiem atkal sūtām paziņojumu ar piedāvājumu privatizēt dzīvokli un slēgt pirkšanas un pārdošanas līgumu, kaut gan dzīvokļa īrnieks jau jūtas kā dzīvokļa īpašnieks. Bez tam mēs no šīs paziņojuma formas nekādi nevaram atkāpties, jo likuma izpilde cieši saistīta ar Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas izstrādāto metodiku. Dzīvokļa privatizēšanas piedāvājuma forma ir datorā, un tikai tādu to varam dabūt ārā. Teksts ļoti sarežģīts, pat speciālistam ir ko padomāt, bet cilvēkam, kurš jau savu dzīvokli ir privatizējis, to vēl grūtāk saprast. Tādēļ uzreiz pievienojām vēstuli ar skaidrojumu: mēs atceramies, ka jūs esat privatizējuši savu dzīvokli, bet likums to paredz darīt vēlreiz.

Taču tas vēl nav viss. Kad pieņēma likumu par dzīvojamo māju privatizāciju, tas bija vienots dokuments, kurā vēlāk tika iestarpināti grozījumi par dzīvokļu iegūšanu īpašumā līdz visas mājas privatizācijai. Tika noteikts, ka paātrinātā kārtā dzīvokli drīkst privatizēt tikai īrnieks ar pārējo ģimenes locekļu piekrišanu; turpretī vispārējā privatizācijā var piedalīties gan viens no ģimenes locekļiem, gan visi vienādās daļās, un dzīvokli iespējams privatizēt pat kādai personai no malas. Tātad likumdevējs nav ņēmis vērā, ka abos šajos dzīvokļu privatizācijas veidos mainīts personu loks, kurām iespējams iegūt dzīvokli īpašumā. Ja dzīvoklis paātrinātā kārtā jau privatizēts, jādomā — cik šajā gadījumā īpašuma tiesības ir stipras?

Iznākusi liela mēroga spēle, kas turpinās, sagādājot visiem tās dalībniekiem, maigi sakot, lielas neērtības. Aktīvākajiem cilvēkiem, kas dzīvokli privatizējuši, atkal jānāk uz Vāgnera ielu noslēgt pirkšanas un pārdošanas līgumu. Turklāt arī šis dokumentu noformēšanas process ir pārmērīgi sarežģīts. Lai tiktu pie anketām, kuras izsūtām iedzīvotājiem, datorā jāievada milzīgs datu masīvs par visu māju, par katru cilvēku, katras personas kods. Šī informācija nepārtraukti mainās. Tiem, kas jau privatizējuši dzīvokli ātrajā privatizācijā, būs jānāk pie mums atkal, un mēs atkal laidīsim viņus cauri savām dzirnavām.

— Loģiski būtu, ka tiem cilvēkiem, kuri privatizējuši dzīvokli paātrinātā kārtā, jānokārto tikai pēdējais privatizācijas posms, kas saistīts ar zemes piesaisti attiecīgajam namam.

— Jā, ja šajos divos privatizācijas veidos nebūtu atšķirīgas pamatnostādnes, tā varētu būt. Tagad tas ir neiespējami.

— Cik par kvadrātmetru jāmaksā tiem Brīvības ielas 90 īrniekiem, kas piedalās vispārējā privatizācijā?

— Starpība ir. Paātrinātajā privatizācijā maksa bija noteikta 2 sertifikāti par kvadrātmetru, vispārējā — 2, 4 sertifikāti. Toties tagad izpaliek tie 20 lati, ko nācās maksāt paātrinātajā privatizācijā.

— Vai šajā namā būs arī tādi īrnieki, kas dzīvokļus neprivatizēs?

— Pašlaik ieinteresētība ir diezgan liela. Taču noteikti paliks kāda daļa neprivatizētu dzīvokļu — pašvaldības daļa. Un šodien atkal nav īsti zināms, kas tādā gadījumā notiks. Vēl nav skaidrs dzīvokļu vispārējās privatizācijas nobeiguma posms un paātrinātās — ne tik. Dzīvokļu privatizēšanai nekāds beigu termiņš nav noteikts. Mēs aizsūtām paziņojumu, tajā teikts, ka mēneša laikā īrniekam jāatbild, jādara zināms savs viedoklis — privatizēs dzīvokli vai neprivatizēs. Tā kā dzīvokļu privatizācija ir brīvprātīga lieta, un īrnieks var privatizēt, kad un kā viņš grib, tad likumdevējam ļoti nepieciešams noteikt beigu termiņu, pielikt punktu, lai mēs zinātu, kas īsti ir dzīvokļa īpašnieks.

— Jo vairāk tādēļ, ka drīz sāksies problēmas ar šo privatizēto māju apsaimniekošanu...

— Likumā par dzīvokļu īpašumu tikai ierakstīts, ka katram īpašniekam ir pienākums piedalīties apsaimniekošanā un pārvaldīšanā, un tas, ka var veidot dzīvokļu īpašnieku sabiedrības vai slēgt līgumus ar namu pārvaldēm. Bet nav skaidrības, kā tas notiks reāli. Privatizācijas procesa gaitā atklājas arvien jaunas problēmas, kuras prasa risinājumu.

— Vai šajā namā ir arī brīvi dzīvokļi?

— Vajadzētu būt diviem brīviem dzīvokļiem, kurus iespējams izsolīt par sertifikātiem. Bet atkal — metodiski nav nostiprināta kārtība, kā tas notiks. Piemēram, fakts, ka pēdējais īrnieks ir nomiris un izrakstīts, neizslēdz iespēju, ka viņam ir kāds radinieks, kas var griezties tiesā ar lūgumu atzīt viņa tiesības uz dzīvojamo platību, un tiesa var šīs tiesības atzīt. Mēs nevaram izsludināt izsoli, ja neesam simtprocentīgi pārliecināti, ka solītājs to tiešām saņems. Arī citās mājās būs pa kādam brīvam dzīvoklim. Kad izsludināta dzīvojamās mājas privatizācija, pašvaldība saskaņā ar likumu dzīvojamo platību vairs no jauna neizīrē.

Neapdzīvojamo fondu vērtē četru firmu eksperti

Nama pirmajā un otrajā stāvā izbūvētas telpas veikaliem un tirgus vajadzībām. Neapdzīvojamo telpu iznomātā platība ir 3832 kvadrātmetri, taču pāri par 1000 kvadrātmetru aizņem pagrabtelpas un 220 kvadrātmetru — bēniņi. Lielākajai daļai šo telpu nomnieku saskaņā ar likumu “ Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” ir tiesības līdz šim nomātās telpas iegūt īpašumā. Arī nomniekiem nosūtīti paziņojumi par šo telpu privatizāciju.

M.Laukalejs : — Nomnieku interese par privatizāciju ir liela. Neapdzīvojamo telpu pirmpirkuma tiesības ir 18 nomniekiem, kuri līgumus par šo telpu nomu bija noslēguši līdz 1995. gada 25. jūlijam. Ir tikai deviņas firmas, kuras līgumus noslēgušas vēlāk vai kurām nomas līguma termiņš jau beidzies. Tādējādi izsolē varētu nonākt 120 kvadrātmetru neapdzīvojamo telpu. Privatizētas šobrīd netiks aptiekas telpas 500 kvadrātmetru platībā, jo šī aptieka pieder privatizējamam valsts uzņēmumam “Kalceks” un likums neatļauj privatizēt telpas valsts uzņēmumiem, kas ir privatizācijas stadijā.

— Kā notika šo neapdzīvojamo telpu novērtēšana?

— Šis nams ir pirmais tāda veida objekts, un vērtēšanas metodika nebija izstrādāta. Neapdzīvojamo telpu vērtēšanai pieaicinājām ekspertus no divām licencētām firmām “Nekustamā īpašuma aģentūra “ un “Nira fonds”. Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija, lai uz šīs mājas parauga līdztekus veidotu galīgo vērtēšanas metodikas tekstu, deva no savas puses pasūtījumu vēl divām firmām. Uzklausījām arī pārmetumus, ka ilgi kavējamies ar vērtēšanu, bet gribējām šo darbu veikt pamatīgi, lai uz tā varētu balstīties arī turpmāk. Īsi pirms jaunā gada Centrālajā dzīvojamo māju privatizācijas komisijā, sanākot kopā Vērtētāju asociācijas pārstāvjiem un licencētiem speciālistiem, kas nodarbojas ar vērtēšanu, tika izstrādāts metodikas galīgais variants, kas tagad ir apstiprināts Ministru kabinetā (12.02.97.).

Galvenie parametri, kas nosaka šo telpu vērtību, ir tirgus nomas maksas vērtība par konkrēto vietu. To ieguva, izpētot nomas maksu šajā rajonā— gan privātajās, gan Valsts īpašuma aģentūras, gan pašvaldības valdījumā esošajās mājās. Tālāk tika noteikti uzturēšanas izdevumi un kapitalizācijas likme. Šeit vadījāmiesno Privatizācijas aģentūras pieredzes.

— Vai dažādu vērtētāju viedokļi atšķīrās ?

— Starpība bija aptuveni 10 procentu, tā varēja rasties, izraugoties apkārtējās salīdzināmās ēkas. Bet tas ir pieļaujami.

— Kādas ir šo neapdzīvojamo telpu cenas?

— Pagrabstāva telpām — 38 lati par kvadrātmetru, pirmā stāva telpām — 334 lati, otrā stāva — 253 lati. Atkarībā no katras firmas telpu atrašanās vietas vēl tiek piemēroti koeficienti, kas šo telpu vidējo vērtību paaugstina vai pazemina. Tā rezultātā faktiski dārgākā izmaksa par telpas kvadrātmetru ir šai “Kalceka” aptiekai, kas atrodas uz Brīvības un Matīsa ielas stūra — 418 lati par kvadrātmetru pirmajā stāvā. Tā novērtēta par vienu no visizdevīgākajām un tātad arī dārgākajām Rīgas vietām. Šos skaitļus zināmā mērā varam uzskatīt par etalonskaitļiem. Savukārt tām firmām, kuru telpas iziet uz tirgus pusi, nāksies maksāt 217 latus par kvadrātmetru.

— Neapdzīvojamo telpu nākamajiem īpašniekiem iznāks daudz maksāt...

— Puse noteiktās vērtības jānomaksā sertifikātos, un pirmā iemaksa naudā ir 30 procentu no attiecīgās summas. Bez tam iespējami atliktie maksājumi uz pieciem gadiem. Nomnieku interese par telpu izpirkšanu ir ļoti liela. Kaut gan atbilde mums bija jāsniedz mēneša laikā, septiņi no astoņpadsmit nomniekiem jau pēc nedēļas atsūtīja savus pieteikumus. Viens no tiem uzreiz maksā 50 procentu, vēl cits — visu noteikto summu. Ar šo firmu tiks noslēgts pirkšanas un pārdošanas līgums, tam sekos ieraksts zemesgrāmatā, un tas jau būs pilnvērtīgs īpašums. Pārējos gadījumos, kad būs atliktie maksājumi, tiks slēgts ķīlas līgums.

— Vai nomnieki neapstrīd jūsu novērtējumu?

— Saņēmām iesniegumu no vienas kafejnīcas par to, ka telpās veikts liels remonts un viņi ļoti daudz samaksājuši par nomas tiesībām. Tomēr licencēti vērtētāji uzskata, ka šo summu nevar ņemt vērā, jo pašlaik tiek vērtētas tikai telpas pēc to atrašanās vietas. Ja nomnieks, piemēram, atteiktos no privatizācijas, tam remontā ieguldītie līdzekļi tiktu atmaksāti, vadoties pēc Civillikuma normām un Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas noteikumiem. Ja telpas nomnieks privatizē, tiek uzskatīts, ka savu ieguldījumu telpu uzlabošanā tas arī izmanto savā labā.

— Kad neapdzīvojamo telpu privatizēšanu šajā namā paredzēts pabeigt?

S.Reinsone : — Tas varētu notikt pāris mēnešu laikā, ja vien visu neaizkavēs prasības, ko tagad izvirza Rīgas Domes īpašuma un privatizācijas lietu komiteja.

M.Laukalejs: — Ēkai tirgus pusē pirmajā stāvā ir izbūve. Vēsturiski tur it kā bijuši mazi veikaliņi puķu un dārzeņu pārdošanai. Tagad esam saņēmuši Rīgas Domes privatizācijas lietu komitejas vēstuli ar prasību šīs vēsturiskās telpas neprivatizēt. Daļu telpu tirgus tiešām varētu saņemt atpakaļ, bet lielākā daļa telpu padomju laikā tika pievienotas lielajiem veikaliem un pilnīgi pārbūvētas — tur iekārtotas gan kantoru telpas, gan saldējamās kameras, un tās atdalīt vairs nav iespējams. Turklāt likumā teikts, ka telpas privatizē līdzšinējais nomnieks...

S. Reinsone : — Taču tirgus pretendē vēl uz citām telpām, lai gan dokumentāli to nav pierādījis. Gluži otrādi — citām firmām ir nomas līgums ar pašvaldību par šo telpu nomu. Tas nozīmē, ka visa vērtēšana jāveic no sākuma, jo pašlaik katram šim mazajam veikaliņam ir izrēķināta kopīpašuma daļa. Kopīpašuma daļa izrēķināta arī katram dzīvoklim, un, tikko mēs mainām platību kādā no šiem veikaliem, kaut ko noņemam nost, ir jāsāk visa vērtēšana un privatizācijas sagatavošanas process no sākuma.

— Neapdzīvojamā fonda realizācija sola lielus ieņēmumus. Kur šie līdzekļi paliks?

M. Laukalejs : — Neapdzīvojamā fonda pilna realizācijas vērtība, neskaitot “Kalceku”, būtu 700 tūkstoši latu. Naudas izteiksmē tā ir puse — tātad 350 tūkstoši. Pirmā iemaksa 30 procentu apmērā būs apmēram 105 tūkstoši. No šīs summas mēs esam tiesīgi saņemt 60 procentu, tas ir, 63 tūkstošus latu. Pārējie līdzekļi tiek ieskaitīti Centrālajai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai privatizācijas procesa organizēšanai.

S. Reinsone: — Šodien par tām mājām, kuras gatavojam privatizācijai, mums ir neapmaksāti rēķini par12 tūkstošiem latu. Bet ir apstiprināti trīs Rīgas Domes lēmumi par gandrīz tūkstoš māju gatavošanu privatizācijai. Katras mājas sagatavošana privatizācijai izmaksā aptuveni 500 latu. Mums ir jānorēķinās par arhīva izziņām, mērnieku darbiem, inventarizācijas lietām... Ikviens, kas pie mums bijis, zina, kādos apstākļos strādājam. Lai padarītu uzturēšanos mūsu telpās apmeklētājiem daudzmaz ērtāku, esam saņēmuši jaunas telpas, kuras vajadzēja remontēt. Vēl neesam samaksājuši arī tām firmām, ar ko noslēgti līgumi par darbu veikšanu, viņi visi strādā uz kredīta. Tā ka te nu ir skaidri redzams, cik šī gaidāmā nauda, samērojot ar vajadzībām, ir liela un kur tā paliks. Taču skaidrs arī tas, ka Brīvības ielas 90. nama privatizēšana palīdzējusi tikt skaidrībā par daudzām lietām un turpmāk, likumdevējam piepalīdzot, šis process neapšaubāmi ritēs straujāk.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu

redaktore

---

Kā PHARE paātrinās zemes reformas gaitu Latvijā

Kā PHARE paātrinās zemes reformas gaitu Latvijā? — šāds jautājums programmas “Zemes reforma Latvijas pilsētās” prezentācijā tika uzdots “ES — PHARE Latvija” projekta vadītājam Ērikam Gilbertam.

— Es būtu gudrākais cilvēks Latvijā, ja varētu to precīzi pateikt, — atbildēja Gilberta kungs.

Jā, ne katru ieguldījumu iespējams precīzi izskaitļot nedēļās un mēnešos.

Kā zināms, programma “Zemes reforma Latvijas pilsētās” ievada “ES — PHARE Latvija” projekta “Tehniskā palīdzība zemes privatizācijā un nekustamo īpašumu reģistrācijā” otro posmu. Pirmais ilga vienu gadu, un tā galvenais sasniegums bija sadarbības izveidošana ar pašvaldībām, Valsts zemes dienestu un zinātniekiem. Ļoti liela vērība tika pievērsta tieši Latgales reģionam, kur zemesgrāmatu sistēmā un zemes dienestu darbā tika ieviesta datortehnika, progresīvas darba metodes, un daudzi speciālisti ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā apguva jaunas zināšanas. Pirmā posma finansējums bija 700 tūkstoši ekiju, bet šim otrajam posmam piešķirti 2, 6 miljoni ( gandrīz 2 miljoni latu), un tas turpināsies līdz nākamā gada martam.

— Projekta mērķis ir attīstīt zemes tirgu Latvijā, veicināt un paātrināt zemes privatizāciju un reģistrāciju, — stāstīja Ē.Gilberts. — Taču šajā posmā klāt nākusi dzīvojamo māju privatizācija. Liela daļa līdzekļu — apmēram 250 tūkstoši latu — paredzēti datorizētas zemes reģistrācijas sistēmas ieviešanai. Tas atvieglos zemesgrāmatu tiesnešu un zemes vērtētāju darbu, viņiem atliks vairāk laika savu tiešo uzdevumu radošai veikšanai. Projekts piedalās arī zemes un nekustamo īpašumu novērtēšanā, kartēšanā, attīstīs ģeogrāfiskās informācijas sistēmu, kas ļoti nepieciešama Valsts mežu dienestam.

Projekts paredz izvērst ļoti plašu apmācības darbu, lai ikviens speciālists izprastu reformas būtību un procesu kopumā. Nodarbības jau notikušas Rīgā un turpināsies mācību centros vairākās Latvijas pilsētās. Projekta “Zemes reforma Latvijas pilsētās” prezentācijā piedalījās šo mācību kursu vadītāji un rakstu krājuma “Zemes reforma Latvijas pilsētās” autori Austra Smeltere, Valdis Linde, Indulis Krauze un Ojārs Kozlovskis. Rakstu krājums ir pirmais no apmācības programmā paredzētajiem speciālizdevumiem. Tajā apkopoti visi likumdošanas akti, kas attiecas uz zemes reformu pilsētās, kā arī vadošo speciālistu analītiski raksti par šo tematu.

Valsts zemes dienesta Nacionālā mērniecības centra direktora vietnieks Ojārs Kozlovskis, koncentrēti iepazīstinājis klātesošos ar zemes reformas gaitu valstī, atzina, ka līdz tās galīgai pabeigšanai nepieciešami apmēram pieci gadi.

Taču vienu gan var droši apgalvot — šo turpmāko gadu ritējumu būtiski ietekmēs “ES — PHARE Latvija” projekts “Tehniskā palīdzība zemes privatizācijā un nekustamo īpašumu reģistrācijā”.

“LV” informācija

Foto: Marika Vanaga

---

Pircējs pagaidām nav pieteicies

Katru mēnesi Privatizācijas aģentūra (PA) apstiprina jaunu objektu privatizācijas notiekumus. Šā gada janvārī privatizācijas noteikumi apstiprināti gandrīz 30 objektiem. Privatizācijas publiskajā piedāvājumā no 10. februāra līdz 28. februārim notiks parakstīšanās uz valsts akciju sabiedrības “Liepājas metalurgs” akcijām. Publiskajā piedāvājumā tiek plānoti tādi objekti kā “Latvijas gāze”, “Latvenergo”, “Grindex”, “Ventspils nafta”, “Latvijas balzams” u.c. Privatizācijas aģentūras izsolēs pārdota valsts saimniecības “Grobiņa” akciju kontrolpakete, valsts Jelgavas lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca un citi objekti. Bet ne visu objektu privatizēšana rit tik raiti. Ir objekti, kuri neizraisa tik nopietnu interesi, un to pārdošana sagādā zināmas gūtības.

Viens no šādiem uzņēmumiem ir valsts uzņēmums “Tūrists–Rīga”. Šis uzņēmums nodots privatizācijai ar Ministru kabineta 1996. gada 27. februāra rīkojumu nr. 58 “Par Valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai”. Uzņēmums dibināts 1972. gadā uz Rīgas tūristu bāzes pamata. Uzņēmuma galvenie darbības virzieni ir: tūristu pārvadājumi, pasažieru un kravas pārvadājumi, autotransporta tehniskā apkalpošana, viesnīcpakalpojumi u.c. Uzņēmumā patlaban strādā 56 cilvēki.

PA valde nolēma noteikt privatizācijas pretendentu pieteikšanās termiņu uz “Tūrists–Rīga” privatizāciju līdz 1997. gada 4. februārim pulksten 16. Termiņš ir pagājis, Privatizācijas aģentūrā neviens pircējs uz šo objektu nav pieteicies.

Iemesli te varētu būt vairāki. Viens no iemesliem noteikti ir valsts uzņēmuma “Tūrists–Rīga” parādi. Uzņēmuma bilance uz 1996. gada 1. novembri rāda, ka kopējā parādu summa kreditoriem sasniedz gandrīz 221 700 latu. Galvenokārt tie ir nodokļu parādi.

No 1992. gada valsts uzņēmumu “Tūrists–Rīga” vada Valentīns Loze, kurš uzņēmumā strādā kopš 1975. gada, ilgus gadus bijis ekspluatācijas daļas priekšnieks. Nolēmu ar viņu aprunāties par problēmām, kas samilzušas uzņēmuma privatizācijas sakarā.

— Kāds, jūsuprāt, ir galvenais bremzējošais faktors, kāpēc nenotiek valsts uzņēmuma “Tūrists–Rīga” privatizācija?

— Reāls pretendents uz privatizāciju ir Latvijas–Vācijas kopuzņēmums “Eirobuss”, kurš nodarbojas ar autobusu “Neoplan” servisu. Uzskatu, ka galvenais bremzējošais faktors uzņēmuma privatizācijas sekmīgai norisei ir objekta augstā cena, galvenokārt lielo parādu dēļ. Tā kā uzņēmuma parādu kapitalizācija pēc pašreizējiem privatizācijas noteikumiem nav iespējama, jo parādu summa neatbilst uzņēmuma pamatkapitālam, bet ir daudz lielāka, “Eirobuss” no privatizācijas pagaidām ir atteicies, lai gan tam jau bija izstrādāts biznesa plāns privatizētā uzņēmuma “Tūrists–Rīga” tālākai attīstībai. Uzņēmumam “Neoplan” un arī uzņēmumam “Tūrists–Rīga” ir cieša sadarbība ar Štutgartes “Neoplan” centru Vācijā, un pēc privatizācijas būtu reālas cerības saņemt no vācu partneriem investīcijas parādu dzēšanai un uzņēmuma darbības attīstībai. Es pats personīgi esmu par privatizāciju. Privātam uzņēmumam ir daudzas priekšrocības. Ar privātīpašumu ir daudz vieglāk strādāt arī finansu tirgū, var dabūt aizņēmumus no bankām. Mūsu uzņēmumam tas būs ļoti nepieciešams, jo ir jāatjauno tehnoloģiskās iekārtas, ēkas, jāgādā jauni transporta līdzekļi — autobusi, jo tie ir nolietojušies. Visjaunākie ir iegādāti 1987. gadā, tātad jau 10 gadus veci, par pārējiem nerunājot. Bet lai šī privatizācija notiktu, ir jāmaina privatizācijas notiekumi. Ja Ministru kabineta projekts par privatizācijas noteikumu maiņu — pamatkapitāla kapitalizāciju (pamatparāda ieskaitīšanu pārdošanas cenā) Privatizācijas aģentūras valdes sēdē tiks pieņemts, tad uz šādiem noteikumiem “Eirobuss” privatizācijai piekritīs.

— Vai jūs pats piedalīsities uzņēmuma privatizācijā, un kādi virzieni uzņēmuma darbībā būtu jāattīsta pēc privatizācijas, lai veiksmīgi tiktu galā ar parādiem un sakārtotu uzņēmuma ekonomiku?

— Pats noteikti piedalīšos valsts uzņēmuma “Tūrists–Rīga” privatizācijā. Ja kontrolpaketes pircējs būs “Eirobuss”, kurš tātad iegūs 76% akciju, atlikušos 24% — valsts kapitāla daļu, domāju izdosies atpirkt. Galvenie virzieni, kas būtu jāattīsta pēc privatizācijas, pirmkārt, būs pārvadājumi, cīnāmies par autobusa reisa līniju uz Diseldorfu un uz Maskavu. Pašlaik mūsu autobusi nav noslogoti, stāv dīkā. Otrs virziens, ko gribam attīstīt, ir autobusu “Neoplan” serviss. Tā kā sadarbojamies ar vācu kolēģiem, detaļas šiem autobusiem saņemam ar 20–30% atlaidi. Trešais virziens būs rezerves daļu tirdzniecība. Vēl gribam izveidot autostāvvietu tālbraucējiem autobusiem ar pilnu servisu, tehnisko apkopi un autobusu mazgātuvi, tādas Rīgā pagaidām vispār nav.

— Vai pēc uzņēmuma privatizācijas tiks garantētas darba vietas tiem 56 cilvēkiem, kas šobrīd strādā uzņēmumā?

— Vai darba vietas šiem darbiniekiem tiks saglabātas, to izlems uzņēmuma jaunā vadība. Ja šos cilvēkus apmierinās tie noteikumi, ko tiem izvirzīs, ar viņiem tiks slēgti līgumi un viņi turpinās strādāt.

— Kā jūs domājat, kas jāzina tam, kurš grib ieguldīt savus sertifikātus kāda privatizēta uzņēmuma akciju iegādei, par šī uzņēmuma darbību, perspektīvām? Un kas būtu galvenais rādītājs, lai sertifikātu ieguldītājs būtu puslīdz drošs, ka, iegūstot šī uzņēmuma akcijas, viņš gūs kādu reālu peļņu dividendēs?

— Uzskatu, ka savus sertifikātus ir izdevīgi ieguldīt rentablā uzņēmumā, tādā, kurš jau strādā ar reālu peļņu. Manuprāt, daudzmaz droši var ieguldīt sertifikātus lielo uzņēmumu akcijās. Piemēram, “Latvijas gāze”, “Latvenergo”, “Staburadze”, “Latvijas balzams”, “Ventspils nafta” u.c. Bez gāzes mēs iztikt nevaram un nevarēsim, bez elektrības tāpat, tātad šie uzņēmumi strādā un strādās, tāpat citi lielie uzņēmumi, kas saistīti ar pārtikas preču ražošanu — ēst mums vajadzēs vienmēr, vai citām svarīgām ražošanas nozarēm — praktiski ir droši, un to akcijas nebūtu jābaidās pirkt.

Domāju, ka tādu uzņēmumu kā “Tūrists–Rīga” un tamlīdzīgu privatizācija galvenokārt interesē tur strādājošos, ar šiem uzņēmumiem saistītos cilvēkus un investorus — sadarbības partnerus, kuri ieinteresēti šī uzņēmuma attīstībā un uzplaukumā, protams, nav izslēgta arī citu akcionāru interese.

Ināra Zalcmane