INFORMĀCIJA

Mēs savā laikā un zemē

Dārzs ar pūci un liepu

Varētu teikt, ka Rīgas Franču licejs ir parasta skola, kur mācības uzsāk apkārtnē dzīvojošie bērni, vienīgā īpatnība — kā pirmā svešvaloda jāapgūst seno gallu pēcteču mēle. Tomēr spriedums par gluži ikdienišķu mācību iestādi nebūs īsti pareizs — uz liceju brauc arī skolēni, kuru dzimtās mājas ir pat pussimt un vairāk kilometru tālumā no Latvijas galvaspilsētas. Jo Franču licejam ir sava aura, kas spodrināta gadu gaitā, arī slava, ka te zinību takas uzsāk jaunās paaudzes gaišākie prāti. Ka šīs valodas nav grābtas no zila gaisa, pērn apliecināja Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas balva — pūce, sensenais gudrības simbols. Pūce uz Mēness ielu Rīgā atlidojusi un apmetusies uz dzīvi par skolas panākumiem valsts mācību priekšmetu olimpiādēs, kur licejieši sacentušies ar līdzaudžiem visā Latvijā. Turklāt lauri plūkti ne jau tikai humanitārajos priekšmetos, bet arī eksaktajās zinībās.

Bet Franču licejam ir arī savs konkurss, kur piedalās tikai pašu skolēni. Jo licejā reiz ir mācījies Klāvs. Un tāpēc ik pārgadu tiek rīkots domrakstu un tulkojumu konkurss, bet uzvarētājus gaida Klāva Elsberga balva — pāragri bojā aizgājušā dzejnieka grāmata “Velci, tēti”. Nupat noslēdzies K.Elsberga balvas otrais konkurss. Tulkotājiem paredzēto godalgu bez īpašas konkurences izpelnījās 12.klases skolniece Diāna Bože par franču prozaiķu latviskojumu. Toties domrakstos uz pirmo vietu pretendēja 48 darbi. Klāva Elsberga dzīvesbiedre Irēna Auziņa un dzejnieka brālis Jānis Ramba šoreiz par labāko atzina 11.klases skolnieces Lauras Grīnbergas rakstīto un zīmēto.

Šobrīd Laurai ir skaistais tapšanas laiks, kad viss vēl tikai būs, jo ceļš nupat sācies. Tomēr vērīgāks periodikas lasītājs šo vārdu un uzvārdu var būt jau pamanījis un ielāgojis, jo Laura Grīnberga ir rakstījusi ziņas un apceres gan “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, gan žurnālā “Draugs”. Viņas darbs, kas uzburts, ieraudzīts, izlasāms aiz Klāva Elsberga dzejas divrindes, ir autores radošās atbrīvotības un uzdrošināšanās jauna pakāpe. Arī laikmeta liecība. Dokuments.

Andris Sproģis,

Rīgas Franču liceja skolotājs,

“Latvijas Vēstneša” nozaru virsredaktors

Laura Grīnberga

“Es paņemšu tevi līdz uz dārzu, kur apstājies laiks”

Viņa nolēca no koka — lielās liepas mežmalā. Vai nav jocīgi, ka liepa-māte, tā viņu sauca visi apkārtējo mājokļu iemītnieki, auga pašā meža malā. Viņa nolēca no koka tāpat, kā to bija darījusi viņas māsa, māte, mātes māsas un mātes māsu meitas. Neviens vairs nevar atcerēties, no kura laika liepa-māte šeit aug, tāpat kā neviens vairs nevar atcerēties to brīdi, kad pirmā Liepu dzimtas sieviete (meitene) nolēca no koka. Taisni brīnums, bet Liepu dzimtas vīrieši šai kokā nekāpa, viņiem labāk patika priedes — tajās taču ir daudz grūtāk uzkāpt. Tā viņi parasti arī teica: “Tā liepa lai paliek sievišķiem, mums tur nav ko darīt! Mums ir priedes. Tās šai mežā ir biežāk sastopamas.” Par kārtīgu Liepu dzimtas vīru kļuva tikai tas, kurš izkāpelēja visas priedes, un, kas pats svarīgākais, tam visam bija jānotiek liecinieku klātbūtnē.

Maza būdama, viņa vectēva mantu lādē atrada karti ar daudziem maziem krustiņiem. Aizgāja pie vecāsmātes un prasīja, kas par karti, kāpēc tik daudz krustiņu un kur atrodas brīnumzeme, kurai šī karte derētu. Vecāmamma neatbildēja, tikai nosmīnēja. Pēc pāris gadiem, pārejot uz jauno dzīvokli, viņa atrada tēva zīmētu karti, kā smejies! Arī ar daudziem krustiņiem. Mamma arī neko neteica, tik smaidīja. Tagad viņa zina, ka arī brālim ir tāda karte — meža karte, kurā katrs krustiņš apzīmē koku, kurā uzkāpts.

“Cik labi, ka man nav vajadzības pēc tādas kartes,” viņa domāja, skrienot pa pieneņu lauku. Viņa mīlēja šīs dzeltenās puķes, no kuru smaržas var noreibt, kuras krāso dzeltenus degunus, kuru piens ir rūgts, bet nav indīgs un kuras visur atstāj zīmogus (šos grūti izmazgājamos traipus) kā atriebjoties par zaudēto dzīvi. Viņu mazliet skumdināja viss mietpilsoniskums, kas valdīja ģimenē — nogurušas vecāku sejas, svētdienas pīrāgs, brālis, kurš aiz laimes, ka nokārtota augstskolas sesija, iemācījās stāvēt uz galvas un to arī darīja, kad vajadzēja un kad ne. Viņa vienkārši bija nogurusi — no dzīves, cilvēkiem un sevis pašas. Viņu visi uzskatīja par dīvaini, ērmu, savdabi, bet viņa uz to vairs nereaģēja, tikai, mājās atnākusi, ilgi kauca kā aizšauta stirna, galvu spilvenā ierakusi. Viņa pat nekauca, tikai īdēja. Un vakarā domu grāmatā ierakstīja:

“es paņemšu tevi līdz

uz dārzu, kur apstājies laiks”

Tu zini, Klāv, mēs šodien skolā mācījāmies par tevi. Viņi, viltnieki, domā, ka es tevi nepazīstu. Lai domā, vai man žēl! Bet tad, kad tu atkal iesi uz dārzu, kur apstājies laiks, tad piezvani man, jo man ļoti gribas nokļūt tur, kur nav laika ierobežojuma. Par atbildi es tevi ņemšu līdzi uz šejieni, kur cilvēks netiek laikam līdzi, kur laiks valda pār pasauli un klusi smej par mums, mazajiem sīkuļiem, kuri iedomājas, ka ir pasaules karaļi. Laiks smej par visiem, viņš ir vistrakākais smējējs. Un ar katru dienu viņš smej vēl stiprāk. To es sapratu šodien literatūras stundā, kad lasīju dzeju. Vai tu gribi, lai es tev uzzīmēju laika smieklus un laika zobus, ar kuriem viņš sagrauž mūsu dzīves un mūs pašus, un visbeidzot šis laika vecis sagrauž pats sevi.

Lai, saņemot šo vēstuli, kuru tu izlasīsi vēl šovakar pat, mani pazītu, es uzzīmēšu sevi. Tu zini, es neesmu nekāda skaistule, un arī man ir jānēsā brilles, kājas man neaug no ausīm, pleciem vai kakla. Patiesībā es esmu kā švamme, kas sevī uzsūc citu emocijas, sāpes un grūtās domas, tas ir tāpat, kā kartupeļi cepoties iesūc sevī visu eļļu.

Tu zini, kad nesnieg sniegs, es eju uz liepu-māti, uzrāpjos līdz trešajam stāvam un sēžu tur, un domāju: kā diez ir, kad uzkāpj līdz pašam augstākajam stāvam, līdz tam, kurā dzīvo tu? Un tā es tur sēžu, savā dārzā, kur zied tikai liepu lapas (skan kā “Liepu laipa”, vai ne?) Uz paša platākā zara var gulēt, bet, ja aizkabina kājas, tad var arī karāties ar galvu uz leju un ļaut, lai vējš matos savij savas rokas un šūpojas līdz ar mani. Vējam roku ir tik daudz! Manuprāt, viņš pat varētu būt simtroķis. Viņš kabina roku aiz rokas, roku aiz rokas, līdz sasienas mezglā. Un tad viņš sten, vaid un lūdz pēc palīdzības. Nu kā tāds mazs vējelis! Kaunējies būtu savos gados sieties astoņos līkumos, bet nē! Iedomājas sevi par gaisa akrobātu! Viņš ir tikai viens liels, liels gaisa grābslis. Tādās reizēs man esot jāiet viņu glābt! Man! Man! Un tikai man! Vai es lūdzu, lai viņš ķeras man matos. Tad viņš parasti apvainojas un mēģina pats izraisīties ārā no matiem, bet nekā! Savu nespēku aizrunā ar to, ka esot ēdis par maz ziedputekšņu. Šais grūtajos laikos iznākot ēst tikai putekļus, bet arī to esot maz. Visi kaut ko tīra un kopj, aizslaukot putekļus miskastē. Nē, nu tur jau viņš tos nemeklē. Man apnīk klausīties, un es vēju purinu, piņķerēju, bužinu, čubinu, mežģu un režģu no matiem laukā. Viņš izkrīt. Iestājas pilnīgs bezvējš. Ja tu tur augšā jūti, ka ir iestājies bezvējš, tad zini — vējš atkal ir izkritis no maniem matiem laukā un guļ tur lejā pie liepas-mātes, un šķelmīgi smaida pļavas puķēm. Viltnieks. Tu zini, es tev uzzīmēšu vēju, lai tu zinātu, kāds šis vīrelis izskatās. Sveicini viņu no manis, starp citu, viņš par tevi arī šo to zina, esmu viņam stāstījusi.

Vēl, kad šūpojas koka zaros, var ieraudzīt daudz mazu saulīšu, manas mazās pienenes, kuras pēcāk pārvērtīsies par mazām baltām zemeslodēm un vēl pēc brīža par baltiem izpletņlēcējiem, kuri veiks savu misiju, nesīs jaunu dzīvību — stādīs mazās saules. Kad tā guļ un šūpojas, tad šķiet, ka esi kosmoss. Un ap tevi virmo daudzas saules, bet, ja nokrīt no koka, tad arī daudz zvaigžņu.

Kad krīt, tad cilvēks no visa atsakās. Šai brīdī viņš liek savu dzīvību uz spēles. Viņš izjūt tikai lidojumu. Vislabāk ir krist tad, ja pēc tam tevi kāds noķer. Žēl, bet mēs nevaram lidot kā putni, tāpēc mēs krītam daudz sāpīgāk, un visbiežāk mēs krītam iekšā nelaimēs. Nē, ne jau to es tev gribu atklāt! Es zinu, tu kriti un kriti ļoti sāpīgi, gan pašam, gan saviem tuvajiem, gan arī man, kuru tu vēl nemaz nepazīsti. Es krītu mazāk sāpīgi. Vismaz tas ir sāpīgi tikai man, ne velti saka — “zilumi sāp tikai tam, kam viņi ir!” Es zinu, pienāks diena, kad manī būs sasūcies un savilcies tik daudz svešu rūpju un bēdu, ka es neizturēšu un kritīšu. Vispirms es ilgi raudāšu, lai liekais mitrums izpil un iztek laukā, un tad ļaušos pēdējam kritienam. Tad gan tu mani sameklē un aizved uz dārzu, kur nav laika. Es gribu ar vienu actiņu palūkoties, kā dzīvo tie, kuri dzīvo divas dzīves. Vienu — savā dārzā, otru — mūsu dārziņos. Tad tu tikai pasaki paroli. Kad tev kļūst skumji. Varbūt es neesmu īstais cilvēks, ar kuru runāties, bet varbūt tieši tāds nemākulis un muļķītis tev ir vajadzīgs. Man šķiet, ka tevi pazīstu simts gadus. Tu taču neļaunojies, vai ne. Lūdzu, atceries! Parole “Dārzs, kur apstājies laiks!”

Tu zini, mums uz rītdienu jāmācās pieci tavi dzejoļi! Nu, tu taču paklausīsies! Attā!

Atnākusi mājās no skolas, viņa nometa somu un skrēja uz liepu. Viņa skaidri zināja — šodien ir jāuzkāpj līdz pašai augšai, līdz lielajai saulei. Braucot trolejbusā, viņa saprata, ka viņai trūkst saules dzeltenuma. Tāpēc matus viņa šodien nokrāsoja dzeltenā, saules dzeltenā krāsā.

Viņa palēcās un pieķērās pirmajam zaram: “Tā, tas nu būtu! Kāju augšā, pāri zaram! Labi! Otrais stāvs tūlīt būs sasniegts. Labi!” Garām aizslīdēja trešais, ceturtais, piektais, sestais. Klāt galotne. “Jā! Jā! Jā! Es esmu līdz saulei. Vēl tikai jāpastiepjas uz pirkstu galiņiem, un es jau esmu klāt. Spīdi, saule! Spīdi!”

No malas skatoties, likās jocīgi, ka viens mazs cilvēkbērns, uzrāpies līdz liepas galotnei, šūpojas tajā trīs stundas!

Ar saules brīnumu vaigos viņa kāpa lejā: “Jā! Tagad saules man pietiks ilgākam laikam!” Arī viņas dārzā uz brīdi bija piestājis laiks. Viņš nesmaidīja, viņš tikai mīļi raudzījās, atspiedies pret pieneņu saulēm.

Kāpjot lejā, viņai aizķērās kāja, un divus pēdējos stāvus viņa krita. Ātrāk, nekā pašai gribētos, bet lejā viņa bija. Pavisam klusa, klusa no lidojuma, starp savām saulēm ar zvaigžņu vainagu ap galvu. Viņu atrada brālis, bet viņa staroja.

Nedēļu vēlāk visa Liepu ģimene sanāca viņas istabā ap viņas gultu, bet viņa pati laimīga noraudzījās uz saviem radiem, kuri viņu uzskatīja par dīvaini, ērmu un savdabi. Tas bija tik labi — gulēt gultā un raudzīties uz sejām, kuras tu reizēm mīli, reizēm nevari ciest. Rokās viņa turēja daudz mandarīnu un apelsīnu. Viņa zināja, ka tagad viss būs labi. Viņai ir savējie, un visu laiku, kamēr viņa nevarēs atstāt savu istabu, uz galda stāvēs mazās saules — dzelteni augļi.

Ne velti Liepu dzimtas sievietes kāpj liepā-mātē un tā sasniedz savu laimi.