ZINĀTNIEKA VĀRDS NR.9

Latviešu tautas atmodas darbinieku zvaigznājā

Domājot par mūsu censoņiem, jau aizvadītā gadsimta apritē Jānis Stradiņš, akadēmiķis, LZA viceprezidents

1996.gada 10. decembris Friča Brīvzemnieka pēcnāves mūža hronikā paliks ierakstīts kā nozīmīga diena. Pirmkārt, šajā dienā samērā plaša latviešu zinātnieku saime atzīmēja izcilā satmodas laikmeta darbinieka un latviešu folkloristikas pamatlicēja 150. gadu dzimšanas dienu. Otrkārt, šajā dienā tika svinīgi parakstīts sadarbības līgums starp Rīgas Latviešu biedrību un Latvijas Zinātņu akadēmiju, ko tikām gatavojušies darīt jau gadus piecus. Un arī te jāatzīmē simboliskā sakritība ar Brīvzemnieka jubileju, jo tieši F. Treilands — Brīvzemnieks 1869. gadā bija rosinājis toreizējās RLB Zinātnības komisijas dibināšanu, mudinādams to darīt Maskavas Ķeizariskās Dabaszinātņu, antropoliģijas un etnogrāfijas mīļotāju biedrības uzdevumā, īpaši šai nolūkā ierazdamies Rīgā un Latvijā. Zinātnības (vēlāk Zinību) komisija un tās pēctece — RLB Zinātņu komiteja — veicināja latviešu humanitāro zinātņu attīstību, un tagadējā Latvijas Zinātņu akadēmija (saskaņā ar savu Chartu) uzlūko sevi par šīs komisijas tradīciju turpinātāju. Un, beidzot, šajā dienā pirmoreiz tika pasniegta Friča Brīvzemnieka balva, ko saņēma folklorists Jānis Rozenbergs. Šo balvu iedibinājusi Zinātņu akadēmija, pateicoties cienījamā grāmatizdevēja un mecenāta, konkordijas “Valdemārija” dibinātāja Alfreda Kalnāja materiālajam atbalstam, kurš kā cieņas apliecinājumu Krišjānim Valdemāram ziedojis “sēklas naudu” viņa uzticamā līdzgaitnieka Brīvzemnieka piemiņai un ideju attīstīšanai, latviešu folkloristikas un etnogrāfijas atbalstam. Paldies Alfredam Kalnājam un lai mīļš mūsu sveiciens sasniedz viņu tālajā Floridā!

Līdz ar to šodien mēs pieminam gan Frici Brīvzemnieku, gan Krišjāni Valdemāru, apzinoties, cik dauidz vēl esam parādā viņu darbības vispusīgai, dziļai un pilnvērtīgai izvērtēšanai. Fricis Brīvzemnieks latviešu tautas atmodas darbinieku zvaigznājā ieņem spilgtu un reizē savdabīgu vietu. Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns, Kronvaldu Atis, Auseklis, Jānis Pumpens, Fricis Brīvzemnieks — visus viņus un vēl vairākus še nenosauktus skatām kopā kā vienotā kompozīcijā. Kā tad varētu šajā kopībā raksturot Brīvzemnieka īpašo vietu, kas īsti ir bijis Fricis Brīvzemnieks — Treilands? Varētu sacīt, latviešu folkloristikas un etnogrāfijas iedibinātājs, vismaz idejiskais iedibinātājs; par šo viņa darbības pusi, laikam gan pašu nozīmīgāko, visu vai gandrīz visu ir pateicis jau Jānis Rozenbergs. Bet jārunā arī par citām, varbūt mazāk nozīmīgām un mazāk populārām Brīvzemnieka darbības pusēm. Viņš ir bijis arī sabiedrisks darbinieks, dzejnieks, publicists, tulkotājs, skolotājs, arī izglītības organizators Latvijai mūža pēdējos gados. Vēl viņš bija varbūt vistuvākais Valdemāra līdzgaitnieks, viņa “ēna” tā Maskavas darbības posmā. Paša Brīvzemnieka nopelnus lielā mērā aizēnojušas abu Krišjāņu — Valdemāra un Barona — monumentālās figūras, un tas varbūt zināmā mērā ir netaisnīgi.

Un vēl viens apstāklis. K. Valdemārs un daļēji arī F. Brīvzemnieks varbūt bija tie tautiskās atmodas darbinieki, kas nacionālā ziņā bija pragmatiskāk orientēti un visciešāk saistīti ar krievu aprindām, turklāt Brīvzemnieks — samērā cieši ar Maskavas slavofiliem. Turklāt no visiem tautiskās atmodas darbiniekiem Brīvzemnieks nodzīvoja visilgāko mūžu, pieredzot gan “jaunās strāvas”, gan 1905. gada revolūcijas, gan Latvijas aktīvas pārkrievošanas laikmetu, un tādēļ arī šajā ziņā ticis kritizēts gan no Andreja Upīša, gan Friča Roziņa–Āža, gan arī trīsdesmitajos gados no latviešu nacionālisma ideologu (Alfr. Gobas) puses. Varētu pat runāt par Valdemāra un Brīvzemnieka paradoksu — vai viņi ir bijuši dziļi latviešu patrioti vai rusifikācijas veicinātāji Latvijā, latviešu tautības krievu činavnieki, kā rakstīja Andrejs Upīts? Būtībā šis jautājums iezīmē konformisma problēmu latviešu tautas vēsturē, kultūrvēsturē, kas vijas tai cauri gandrīz divu gadusimtu garumā, strīdiem par mazas tautas izdzīvošanas stratēģiju un taktiku brīžiem uzbangojot, brīžiem pierimstot.

Aktīvākais un nozīmīgākais Brīvzemnieka darbības posms, no 1867. gada līdz 1887. gadam, ir aizvadīts Maskavā (ar nelieliem pārtraukumiem — 1873.–1875. gadā, kad viņš strādāja Ivanovovozņesenskā un Rjazaņā, vienlaikus kārtojot ģimnāzijas skolotāja eksāmenus pie Maskavas universitātes). Jo F. Brīvzemnieks, Kurzemes latviešu amatnieka dēls, 1867. g. pēc Gorku Mērniecības skolas beigšanas Baltkrievijā tika norīkots darbā mērniecības kantorī Maskavā, taču, Maskavā iebraucis, tūdaļ iegriezās pie Krišjāņa Valdemāra un ar viņa starpniecību uzreiz iekļāvās vietējā latviešu dzīvē un centienos. Tieši šajā posmā Treilands kļuva par Brīvzemnieku (pieņemot Maskavā šo pseidonīmu — sākumā Īstzemnieks). kopā ar J. Krodzenieku–Krīgeru, K. Baronu, K. Kalniņu, Andreju Šlēziņu viņš uzstājās kā “Maskavas latviešu vakaru” iedibinātājs 1870. gada 20. oktobrī, vēlāk gan nonākot konfliktā ar jaunajiem latviešu studentiem, J. Čakstes līdzgaitniekiem.

No K. Valdemāra Brīvzemnieks pārņēma Baronam paredzēto uzdevumu — sastādīt krievu–vācu–latviešu vārdnīcu — Maskavā viņš bija kļuvis par K. Valdemāra tuvāko līdzgaitnieku.

No otras puses, jaunais cilvēks te nokļuva arī samērā spēcīgā slavofilu ietekmē, jo — atšķirībā no stipri eiropeiskākās, kosmopolitiskākās Pēterburgas — Maskava bija slavofilu centrs. Krievu sabiedriskās domas vēsturē slavofilus varētu raksturot kā konservatīva (bet reizē arī režīmam opozicionāra) politiska un filozofiska strāvojuma reprezentantus. Viņu apsēstība bija slāvu tautas izredzētība, vienreizējā misija pasaulē, pareizticība kā īstenā reliģija, patvaldības ideja, no Rietumeiropas atšķirīgs attīstības ceļš. Slavofilu idejas par pareizticīgās lielkrievu tautas īpašo sūtību izraisījha arī panslāvisma kustību, kas tolaik stipri ietekmēja čehus, slovakus, serbus, bulgārus (mazāk — poļus), arī dzejnieku F.Čelakovski, kura “Nevis slinkojot un pūstot...” ir tik populāra arī Latvijā. Slavofili uzskatīja, ka ir svarīgi izdibināt un izskaidrot šo tautu vēsturi, etnogrāfiju, ieražas, to diženās personības, pretstatīt viņu kopību ģermāņu tautām. Slavofilus pārstāvēja spilgti publicisti un filozofi — Ivans Aksakovs un viņa brālis Konstantīns, J.Samarins, A.Homjakovs, P.Kirejevskis, V.Lamanskis, vēlāk redaktors M.Katkovs u.c. Šie inteliģenti, naidīgi noskaņoti pret latviešu tradicionālajiem apspiedējiem vāciešiem un šķietami labvēlīgi latviešu (kā slāvu radu tautas) nacionālajiem centieniem, vismaz centieniem atbrīvoties no vācu garīgās aizbildniecības, apžilbināja arī jauno Brīvzemnieku.

Turklāt viņš ieradās Maskavā tieši tajā laikā, lad vietējā sabiedrība un slavofili organizēja Viskrievijas etnogrāfisko izstādi un Slāvu kongresu. Izstādes atklāšanā piedalījās arī K.Valdemārs, kuram (un jaunlatviešiem vispār) slavofili garantēja zināmu aizstāvību pret Baltijas vācu muižnieku uzbrukumiem. Viņi publicēja latviešu (arī Valdemāra un Brīvzemnieka) kritiskos rakstus savās ietekmīgajās avīzēs, vērsās pret Rītjūras (Baltijas) provinču separātismu, to administrācijas vācisko raksturu. Tādējādi Maskavas latvieši nokļuva samērā spēcīgā slavofilu un vispār krievu ietekmē, meklēdami te dabīgo sabiedroto pret vāciešiem. Abu sabiedroto mērķi gan bija atšķirīgi — ja jaunlatvieši te cerēja atrast atspaidu savas tautas augšupejai, tad slavofilu mērķis bija unificēt un pārkrievot Krievijas impēriju, iekļaut latviešus lielkrievu jūrā, ko sludināja jau kopš J.Samarina laikiem. Jaunā latviešu kultūra attīstījās starp diviem lieliem dzirnakmeņiem, un vietā te ir teiciens par to, ka bēgot no vilka, var uzkrist lācim. Tādēļ šai “reālpolitikai” bija ļoti šauras manevra iespējas, kas galu galā noveda pie Aleksandra III laika piespiedu rusifikācijas Baltijas guberņās, kuras īstenošanā atzīsim gribot negribot bija jāiesaistās arī tautskolu inspektoram F.Brīvzemniekam pēc pārrašanās dzimtenē, kaut arī sirdī viņš palika latviešu patriots. Objektīvi pārkrievošana gan radīja draudus latviešu nācijas tālākpastāvēšanai, gan arī attālināja tos no Rietumu ietekmes, ko, šā vai tā tomēr pārstāvēja vācbaltieši.

Taču, negatīvi vērtējot notikumu tālāko attīstību, ir jāatzīst, ka kopējas etnogrāfijas intereses, Maskavas profesora Popova atbalsts deva spēcīgu ierosmi Brīvzemniekam vākt latviešu etnogrāfijas un folkloras materiālus pēc Rumjanceva muzeja etnogrāfijas programmas. Ir jāatzīst arī Brīvzemnieka sastādītās krievu — vācu — latviešu vārdnīcas (1872) nozīme, kurai tika veltīti pieci viņa mūža gadi (šajā darbā bija iesaistīti arī Laubes Indriķis, Krišjānis Kalniņš, Andrejs Spāģis), — tā ļāva latviešiem aktīvāk iekļauties impērijas ekonomiskajā dzīvē, izvirzīties karjerā. Jāpiemin arī Brīvzemnieka iecere sistemātiski veikt krievu literatūras klasiķu darbu tulkojumus, piemēram, pārtulkojot N.Gogoļa “Tarasu Buļbu”, lokalizējot N.Ņekrasova dzejoli “Skolnieks” u. tml., kas arī noteikti jāvērtē pozitīvi.

Mūsuprāt, izcila un vēl pietiekami nenovērtēta ir Brīvzemnieka darbošanās zinātnes popularizēšanā un tautas apgaismībā, kuras spilgtākais piemērs ir viņa sacerētā brošūra “Augsti krievu vīri iz zemas kārtas. I.Lomonosovs” (1874). Izcilā krievu zinātnieka un apgaismotāja Mihaila Lomonosova (1711—1765) biogrāfija vispirms iznāca turpinājumos avīzes “Mājas Viesis” pielikumā, pēc tam redakcija to izdeva atsevišķi. Šai brošūrai bija lemta grūti pārvērtējama ietekme tālaika latviešu garīgās dzīves veidošanā — savā autobiogrāfijā grāmatnieks Jānis Misiņš piemin, ka izlasījis to jau 12 gadu vecumā un tā devusi ierosmes visam viņa turpmākajam dzīves ceļam; to pieminējuši tautskolotāji A.Kažoks un P.Sarķis, iespējams, tā ietekmējusi arī jauno P.Valdenu. Brīvzemieka grāmata piedzīvojusi trīs izdevumus. Pēdējoreiz, 1987.gadā, man izdevās nodrukāt tās pilnu tekstu kā pielikumu grāmatai “Lomonosovs un Latvija”, komentāros mēģinot izsekot grāmatas pirmavotus un arī noskaidrot Brīvzemnieka nodomus, sacerot savu grāmatu.

Pats Brīvzemnieks ir atzinis, ka grāmatas iecere lielā mērā nobriedusi slavofilu žurnāla “Deņj” publicēto Ivana Aksakova rakstu ietekmē. Pārmeklējot Maskavas bibliotēkās visai plašo Lomonosovam veltīto literatūru, kas izdota Krievijā gan sakarā ar M.Lomonosova nāves 100 gadu atceri (1865), gan agrāk, varēja konstatēt, ka Brīvzemnieka brošūra daļēji veidota kā krievu žurnālista Ksenofonta Poļevoja plašā biogrāfiskā romāna “Mihail Vasiļjevič Lomonosov” (1836) satura brīvs atstāstījums, konspekts, gan arī tajā rodamas dažas tekstuālas sakritības ar krievu pedagoga un literāta Andreja Filonova brošūru “Lomonosov”. Ka Lomonosova biogrāfija varētu būt daļēji tulkojums vai lokalizējums, par to itin kā varētu liecināt kāda vieta Brīvzemnieka vēstulē arhivāram un folkloristam Jānim Sproģim uz Viļņu (“pārtulkoju latviešiem Lomonosova dzīves un darbības aprakstu”). Konkrētu grāmatu, no kuras būtu tulkots šis Lomonosova mūža apraksts, mums atrast neizdevās, turklāt vispārēja rakstura nodaļas, kas nav tiešā saistībā ar Lomonosovu, daudzās atkāpes par latviešu izglītības centieniem, Lomonosova salīdzinājums ar Veco Stenderu neapšaubāmi pieder Brīvzemniekam. Tādēļ, mūsuprāt, ši Brīvzemnieka grāmata uzskatāma par oriģinālsacerējumu, nevis tulkojumu.

Svarīga ir Brīvzemnieka iekšējā motivācija šīs grāmatas sacerēšanai. Jā, Brīvzemnieks ir vēlējies iepazīstināt latviešus ar Lomonosovu, izcilu cilvēku, lielā mērā autodidaktu, kas nācis no tālas Krievijas nomales, veicis ievērojamus darbus un atklājumus, un reizē ar to iepazīstināt latviešus ar krievu kultūru un zinātni. Bet Lomonosovs Brīvzemniekam pirmām kārtām vajadzīgs kā katalizators, pašu latviešu rosinātājs izglītības centienos.

Brīvzemnieka grāmatiņas priekšvārdā lasām:

“Bet rets kas tā mundrinās, dūšinās un turklāt pamācīs, kā dzīvs, patiesīgs notikums, kā patiesīgs miesīgs cilvēks, kurš pats bijis, tā sakot, savas augstas laimes un goda pacietīgs, nenokusis, neizmisis kalējs. Izdomātam notikumam, izdomātam cilvēkam stāstos nevar būt tāda spēka.

To apcerot, mēs sarakstījuši un še pasniedzam tautiešiem, īpaši mūsu jaunai audzei, krievu rakstniecības tēva, Lomonosova, dzīves gājumu, viņa darbības un nopelnu aprakstu. Šī dāvaniņa nāk no sirds; būtu laimīgi, ja tā ietu pie sirds.”

Lielum lielais vairums latviešu toreiz bija mazturīgi, sasniegt kaut ko dzīvē viņi varēja tikai pašu spēkiem. Pēc Brīvzemnieka domām, maz labuma dotu tādi paraugi, kuri “ne caur pašu spēku un pūliņiem, bet caur kādu necerētu, negaidītu atgadījumu augstos godos nākuši”.

Viss Brīvzemnieka vēstījums ir pakārtots šim didaktiskajam “virsuzdevumam”, priekšplānā izvirzot Holmogoru zemnieka un zvejnieka dēla Lomonosova čaklumu, centīgumu un zināšanu alkas. Grāmata uzrakstīta dzīvā, spilgtā latviešu valodā, ar lielu patosu un novirzēm no pamattēmas.

Lomonosova mūža aprakstu Brīvzemnieks izmantojis, lai propagandētu jaunlatviešu idejas — aicinātu celt tautas izglītību, dibināt jaunas skolas, tīrīt latviešu valodu no novecojušiem vai patapinātiem vārdiem un teikumiem. Lomonosova laikmets un tā norises tiek konfrontētas ar reformu nepieciešamību latviešu kultūras dzīvē.

Brīvzemnieka grāmatiņu lasot, sākumā šķita, ka Lomonosovs tajā vairāk atveidots kā apgaismotājs, dzejnieks, valodas reformators, mazāk — kā dabas pētnieks. Lomonosova zinātniskie atklājumi nav analizēti, nav pasacīts, ko oriģinālu zinātnei devis tieši Lomonosovs pats. Aizrādīts vienīgi, ka “pēc gara kupluma, iekrātām zinātnībām, pēc darbības un darba augļiem Lomonosovs sava laika slavenākajiem Eiropas zinātniekiem blakām stādināms.”

Bet, ielasoties pamatīgāk, atskārtu, ka neko tādu Brīvzemniekam mēs nemaz nedrīkstētu prasīt. Vispirms jau tāpēc, ka pat Krievijā, pat zinātnieku aprindās tolaik maz zināja par Lomonosovu dabaszinātnieku (tā arhīvu gaismā celšana nāca tikai pēc gadiem trīsdesmit). Otrkārt (un tas būtu galvenais), latviešu lasītājam trūka pašu elementārāko priekšzināšanu fizikā un ķīmijā, un nesaprātīgi būtu skaidrot sarežģītas iekšbūves detaļas (piemēram, sacīt, ka Lomonosovs jo stipri pietuvojies molekulāri kinētiskajai teorijai), neizstāstot vispārējos principus.

Tomēr, uzmanīgāk lasot Brīvzemnieka grāmatu, jāsecina, ka par zinātni te runāts pat ļoti daudz, kaut arī izklaidus, dažādās nodaļās, turklāt autors populāri skaidrojis vispārējus zinātnes jēdzienus.

Tā Brīvzemnieks pastāsta, kas ir fizika, ar ko tā atšķiras no ķīmijas: “Fizika ir zinātnība, kas ievēro lietu ārīgās īpašības un parādīšanās; tā izmeklē tos dabas spēkus (kā: zemes pievilkšanas spēku, siltumu, gaismu, pērkona spēku (elektrību)), kas šās īpašības rada, un atron likumus, pēc kuriem viss tas notiek. Ķīmija turpretī māca par lietu iekšķīgām īpašībām; tā darbojas, ikkatru lietu (p.pr., zemi, koku, ūdeni, gaisu, akmeni un citas lietas) savās pamatu daļās, iz kurām tā savienota, šķirdama, [tā] izmeklē un māca, kādas īpašības, ikkatru [ai] pamatu daļai (elementam) savrup, kādas vairākām kopā, kā un kad tās saistās un raisās.”

Turpat mēģināts skaidrot, ko tomēr Lomonosovs īsti darījis zinātnē: “Viņš izgudroja dažus rīkus un ieročus priekš zinātnības darbiem, izmēģināja dažas augstas mācības caur darbiem. Tā, par priekšzīmi, viņš darbojās ar siltumu mērītājiem (termometriem) un dedzinādamiem stikliem, izzināt gribēdams, cik augstu paceļas jeb cik zemu nolaižas dzīvsudrabs termometrī, kad tam vai nu tuvina jeb no tā attālina dedzinādamu stiklu, kas saulei pretī jātura; viņš izmēģināja, kā var svinu no alvas atdalīt, bez kā tos kausētu; viņš gudroja par krāsām un pierādīja, ka krāsas (sevišķi sarkanums) paliek salnā ikkatru reizi gaišāks, dedzīgāks nekā siltumā; viņš dedzināja ugunī dažādus metālus, lai varētu izzināt, vai tie, karstumā pieņemdamies, smagāki paliek, un pārliecinājās, ka siltums smagumu nemaina.”

Brīvzemnieks nepiemirst arī pavēstīt to, kas ir Zinātņu akadēmija: “Zinātnību akadēmija ir augstimācītu zinātnieku biedrība. Katram ievēlētam akadēmijas loceklim jeb akadēmikam ar zinātnībām jādarbojas, par ko tas no valdības noliktu algu dabū.” [Retinājums mans — J.S. ]

Zinātni Brīvzemieks vērtē tik augstu, ka noniecina pat Lomonosova dzejnieka veikumu: “Ar dziesmām viņš pūlējās tik vaļas brīžos un tad, kad tam augstākie priekšnieki uzdeva sarakstīt dzejas. Viņos laikos mocīja ne vien Krievijā zinātniekus, dzejas pie tiem apstellējot, bet arī citās Eiropas valdības vietās, īpaši Francijā. Lomonosovam, zināms, stipri rieba šāda dzeju meistarošana...”

Īpašu ievērību varētu saistīt divi Brīvzemnieka izteikumi. Vispirms tas, ka labākie dabas pētnieki nākot taisni no zemākajām, nevis no augstākajām kārtām: “.. dabaszinātnības, kuras zemu ļaužu kārtām visur mēdz tās mīļākās būt, jo tie jau no bērnu dienām ar dabu un dabas spēkiem vairāk satiekas nekā pilsētnieki un augstmaņi.”

Un, otrkārt, doma par zinātnes saistību ar dzīvi, ar sabiedrību: “Lomonosovs nebija tāds zinātnieks, kas mīl istabā vien pie grāmatām tupēt, savā galvā gudrības uz gudrībām bāzdams, par citiem nenieka nebēdādams.. Viņš to jau savā laikā saprata, ko mūsu dienās īpaši katram prast klātos: ka nav jādomā tik pēc jaunām gudrībām, ka nav jācenšas tik aplam daudz gudrību iemantot vien, — bet ka zināmas iemantotas gudrības jāpūlas arī ļaudīs izplatīt un ka šis pēdīgais darbs dažkārt vairāk vērts un derīgs nekā pirmais.”

Tāpat kā Lomonosova laikos “nebija vēl neviena zinātnieka iz krievu tautas pašas”, tā Brīvzemieka laikos vēl nebija zinātnieku iz latviešiem, un Brīvzemnieks — ņemdams Lomonosovu par paraugu — sauc, aicina, mudina latviešu jaunekļus pievērsties zinātnēm.

Raksturīgi, ka K.Valdemārs, silti ieteicot Brīvzemnieka grāmatu latviešu lasītājam, akcentē tieši šo momentu savā recenzijā, kas rakstīta Pēterburgā 1875.gada 17.maijā un saucas “Latviešu centīgiem jaunekļiem”:

“Tautas īstā, tautas bagātākā manta ir tie jaunekļi, kas savas garīgās dāvanas tik pilnīgi, cik tiem iespējams, izkopj, ar zinātnībām izrotā un tad tās cik un kur varēdami tautai par labu izlietā. Šo visdārgāko mantu, latviešu jaunekļu gara spēkus, nu vajaga kopt, cik vien iespējams. Vajag jaunekļus, pie kuriem jautrs prāts manāms, uzskubināt uz zinātnības ceļiem, tiem ierādīt, kādā vīzē var augstas gudrības (zinātnības) iemantot. Tiem vajag jau jaunības dienās dot tādas grāmatas rokā, caur kurām cik necik var nojēgt zinātnības lauku. Šis lauks ir daudz plašāks, nekā latviešu zēns pagasta skolā var nojēgt. Zina gan, ka var par skrīveri izmācīties, zina arī, ka augstskolās var īpaši daktera, baznīckunga, tiesaskunga (jurista jeb advokāta) amatus studierēt. Bet par visiem citiem zinātnības ceļiem rets ko zina un var zināt dabūt.

Ziņkārīgiem jaunekļiem un tiem, kas tos grib mudināt uz zinātnības ceļiem, varu uzrādīt mazu, lētu grāmatiņu, kas šinī lietā daudz ko palīdzēs. Šī grāmatiņa ar to virsrakstu: “Augsti krievu vīri iz zemas kārtas. I.Lomonosovs, Latviešu centīgiem jaunekļiem šīs lapiņas dāvina Brīvzemnieks” — ir dabūjama, cik zinu, visās vietās, kur latv. grāmatas pārdod, par 15 (vai 20?) kapeikiem. Šis raksts jau bij nodrukāts Mājas Viesī, bet nepilni, tā ka arī tam, kas to tur lasījis, patiks to še grāmatiņā pilnākā vīzē otru reizi lasīt.

No zinātnībām, kas nezīmējas tik vien uz teologu, ārstu, juristu amatiem, latviešu lasītāju vislielākā daļa ne to vārdu nezina, kā šīs zinātnības nosauc, nedz arī var tādus svešus vārdus paturēt. Lasa par fiziku un ķīmiju un saka: “Kas man daļas par tādiem piziķiem un ķēmiem”, — nezinādami, ka tikai caur šām minētām zinātnībām radusies iespēja dzelzceļus un telegrāfus, un tūkstošreiz tūkstoš jaunas mašīnes izgudrot un dabas noslēpumus vienu pēc otra atklāt. Brīvzemnieka Lomonosova dzīves aprakstu lasīdami, latviešu jaunekļi ne vien ar svešiem Zinātnības laukiem cik necik iepazīsies, tie arī dabūs ko zināt par krievu zinātniekiem un viņu centieniem. Tie dabūs redzēt, kā nabags zvejnieka dēls Lomonosovs tālā ziemelī iespējis, pa neizsakāmi grūtu dzīves ceļu staigādams, galā taču aizsniegt savā laikā visaugstāko zinātnības stāvokli krievu tautā. Dažs labs jauneklis, caur tādu dižanu priekšzīmi garā sasildīts, laikam atradīs, ka viņa paša dzīves ceļš uz zinātnībām nav vis tik pārlieku grūts un rūgts, kā papriekš varbūt domāja, un tam augs cerība aizsniegt noliktu mērķi. Šī cerība tam arī dos jaunus spēkus.”

K.Valdemāra recenzijā kā sinonīms vārdam “zinātnības” piemērots arī “augstas gudrības”. Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmata” vēl 100 gadus pēc savas sarakstīšanas joprojām bija populāra latviešu tautā. Un nav nejaušība, ka Lomonosova biogrāfiju Brīvzemnieks nobeidz ar Lomonosova un Vecā Stendera salīdzinājumu:

“Lomonosova dzīvi un darbību apcerot, mums, latviešiem, nenāksies grūti noprast viņa īstenus nopelnus.Mums ir savs Stenderis. Stendera darbība un nopelni priekš latviešu tautiņas ir ļoti līdzīgi Lomonosova darbībai un nopelniem priekš krievu tautas. Stenderis ir latviešu Lomonosovs, un Lomonosovs ir krievu Stenderis. Stenderis pirmais darbojās, mums jaukas dziesmas sacerēdams, valodu kopdams, dabas zinātnības mācīdams; Lomonosovs ir pirmais krievu dziesminieks, valodas kopējs un dabas mācītājs. Stenderis ietaisīja mums — kā Valdemārs saka — šauru, bet līdzenu ceļu latviešu rakstniecības valodā; Lomonosovs to pašu darījis priekš krieviem. Stenderi pareizi dēvē par mūsu rakstniecības tēvu; Lomonosovs ir krievu rakstniecības tēvs. Lomonosovs ir krievs; Stenderis ir un paliks “Latwis”, kā mēs to uz viņa kapa akmeņa lasām. Plašāki ņemot, tādi vīri kā Lomonosovs un Stenderis jau nevienai tautai īsti nepieder. Tie ir visas cilvēces spēks un rota un no visas cilvēes cieņā godā turami. Visi cilvēki tiem mīļi bijuši, un tik tādēļ, ka cilvēce tautās šķirta, tie sev izredzējušies vienu tautu par savu darbu lauku un, strādājot un ciešot, priekš tās vairāk sasiluši. Šī tauta bija tā, kura tiem tuvāki bija, kuru tie labāki pazina, priekš kuras tie vissekmīgāki spēja strādāt — tā bija visvairāk viņu pašu tauta. Tie nestāstīja savai tautai, ka tā labāka, augstāka par visām citām, tie nemācīja to caur asinsizliešanu svešās malās skanīgā, bet tukšā un nepastāvīgā slavā celties; tie pūlējās, tik to no sveša jūga un pašu tumsas pestīdami, tie mācīja to pie gaismas, taisnības, mīlestības un brīvestības mūžam turēties. Tie bija savā laikā jauna gara pravieši un apustuļi, tie bija gaismas un mīlestības priecas–mācītāji. Gods tiem arī no mūsu puses!”

Recenziju “Baltijas Zemkopis” 1875.gada 5.novembra pielikumā (“Skola”, Nr.3) par Brīvzemnieka grāmatiņu devis arī Māteru Juris.

Saturīga recenzija pārsteidz Riharda Tomsona rediģētajā “zemkopības laikrakstā ar bildēm”, kas saucas “Darbs”. Recenzija ar nosaukumu “Jauns auglis rakstniecības laukā” sniegta pat divos turpinājumos (1875, 7.un 14.novembrī).

Pirmajā turpinājumā sniegts diezgan sīks grāmatas satura atstāstījums, tam seko recenzenta spriedums, kuru gribas daļēji nocitēt:

“Negribēdams slavēt sarakstītāja, teikdams: valoda tam veikla, viegli tekoša, vārdi ikdienišķi, tomēr spirgti, dedzīgi un vietām kā zīmēt uzzīmē (uzmālēt uzmālē), — pasniedzu paša sarakstītāja vīzē [grāmatas saturu — J.S. ] un pa lielākai daļai paša rakstnieka vārdos. Lasītāji, to jums šī grāmatiņa atnes. Vai jums tas jauks vai patīkams — to spriediet paši. (...)

Starp sēni un sēni ir starpība, tāpat arīdzan starp jaunām grāmatām. Šinīs dienās mums gan daža laba parādās, gan baltos, gan pelēkos svārkos, gan jo krāsoti strīpainos svārkos. Nelūko vīru no cepures! Šie “augsti krievu vīri” jo prastā mundieriņā pie mums latviešiem atbraukuši ciemā; tīri pelēkos svārkos. Nedomāsim, ka “augstie vīri” tādēļ nav ārišķi tik krāšņi tērpti, ka pie latviešiem nāk, — būs laikam tādēļ, ka pirmais, kas mūs apsveicina, ir Lomonosovs, zemnieku ļaužu bērns, priekšā stādīts no Brīvzemnieka. Kad mums “Bāba ar trīs viltniekiem” lūšu kažokā pie mūsu durvīm klaudzinātos, tad neatvērtu durvis nešaubīdamies; bet Lomonosovam dosim goda vietu mūsu mājās.”

Nevar viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, vai anonīmās recenzijas autors ir Auseklis (starp citu, laikrakstā “Darbs” gandrīz nevienai publikācijai nav autora paraksta). Taču vairāki argumenti liecina par labu “Ausekļa versijai” (sīkāk par to sk.J.Stradiņa grāmatā “Lomonosovs un Latvija”, 1987, 71.—75.lpp.).

Šā vai tā, Brīvzemnieka grāmatiņa bija visai populāra Latvijā 70.—80.gados, kad sākās straujš latviešu inteliģences pieaugums no mazturīgu zemnieku dēlu vidus, kad tie pastalās devās uz skolotāju semināriem un augstskolām. Turpmākajos gados, īpaši sākoties rusifikācijas vilnim un “jaunajai strāvai”, Lomonosovs kā paraugs pamazām zaudēja autoritāti, daļēji to nomainīja Plūdoņa “atraitnes dēls” (1899) un 20.gadsimta sākumā latviešu literatūrā gan Lomonosovu, gan Brīvzemnieka sacerējumu pieminēja vairs tikai retumis.

Taču mūsdienu apstākļos, kad latviešu vidū dramatiski mazinās zinātnes prestižs jaunatnē un sabiedrībā vispār, Brīvzemnieka darbs par Lomonosovu un tajā paustie mudinājumi tiekties pēc izglītības un zinībām atkal kļūst aktuāli un var kļūt par laikmetu sasaukšanās paraugu.

Izvērtējot Brīvzemnieka “Lomonosovu”, jāpasvītro, ka tas bija pirmais biogrāfiska žanra sacerējums latviešu literatūrā (pirms tam, ja nemaldos, bija parādījies tikai plašāks Anša Leitāna nekrologs).Vēl svarīgāks liekas apstāklis, ka šī grāmata bija arī pirmais plaša vēriena populārzinātnisks sacerējums. Protams, jau agrāk bija klajā nākušas Stendera “Augstas gudrības grāmata” (1774/1796), K.Barona “Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1899), Jura Alunāna krājumi “Sēta, daba, pasaule”, taču tās vairāk vēstīja par dabas parādībām, ģeogrāfiju, vēsturi, nevis par cilvēkiem, kas šīs parādības atklājuši un aprakstījuši. Lomonosova biogrāfija bija pirmā zinātnieka biogrāfija latviešu valodā, kas pirms gandrīz 125 gadiem lika pamatus šim jaunajam žanram latviešu kultūrvēsturē. Turklāt, pārlasot grāmatiņu šīsdienas acīm, autoram nevar sevišķi pārmest aizraušanos ar slavofilu idejām Lomonosova traktējumšā. Tiesa, varbūt Brīvzemnieks ir nedaudz pārspīlējis Lomonosova cīņu ar vācu zinātnieku monopolkundzību Pēterburgas Ķeizariskajā Zinātņu akadēmijā, ko viņam netieši pārmetis jau agrāk pieminētajā recenzijā Auseklis.

Taču tam bija sava iekšēja motivācija — latviešiem toreiz bija jācīnās vispirms pret vācbaltiešu centieniem paturēt latviešus garīgā pakļautībā, pret viņu augstprātību, nevērību pret latviešu iniciatīvām, ko, starp citu, dabūjis pieredzēt no Augusta Bīlenšteina Brīvzemnieks savos folklorista un etnogrāfa pirmajos soļos. Te nu parādās Brīvzemnieka iekšējā motivācija — ne tikai izcelt krievu kultūru, iepazīstināt ar to latviešus, kas pats par sevi neapšaubāmi bija pozitīvs moments, bet arī aicināt latviešus pacelties gara augstumos. Toreiz vēl nebija atklāta latviešu kultūras darbinieku cīņas “otra fronte” pret pārkrievošanu, tādēļ zināmā mērā izskan slāviskā elementa idealizācija. Tā sevišķi izpaužas otrajā Brīvzemnieka grāmatā “Augsti krievu vīri iz zemas kārtas. II.Nikons” (1878). Šis otrs Brīvzemnieka portretētais krievu vīrs “iz zemas kārtas”, dumpīgais patriarhs Nikons (1605—1681) gan guva Latvijā mazāku popularitāti. Nikons bija visai iecienīts slavofilu “varonis”. Viņa personības popularizēšanas motivācija latviešiem acīmredzami meklējama faktā, ka Nikons nav dzimis krievs, bet gan cēlies no nelielas Pievolgas tautiņas — mordvīniem. Nikona grāmatas sākumā (1.—6.lpp.)

Brīvzemnieks spriež par mordvīnu tautas likteni, paredzot tai sekojošu nākotni: “Paies gadi, gadu desmiti, gadu simteņi — un visa mordvīnu tautiņa kā tauta būs krievu jūrā noslīkusi. Bet neba tādēļ tā būs velti dzīvojuse. Varbūt, ka īpaši šī tautiņa vai pat kāda no šīs tautiņas daļiņām varēja krievu tautas dzīvei dāvināt tādas savādības, tādus raksturus (karakterus), tādus vīrus, kādi citās tautas daļās nav varējuši izaugt” (6.lpp.). Visai ticami, ka Brīvzemnieks te saskata analoģiju arī ar latviešu tautas likteni, paužot viedokli, ka spējīgākie latvieši varētu kļūt par ievērojamiem krievu valsts un kultūras darbiniekiem.

Jāpiebilst, ka arī Krišjānis Valdemārs tolaik vēl nebija pārāk drošs par latviešu nācijas nākotni, un pat K.Barons paredzēja savai tautai vēl tikai kādus pāris simt gadus ilgu mūžu. Tādēļ arī K.Valdemāra, J.Sproģa un daļēji F.Brīvzemnieka idejas par slāvu burtu ieviešanu latviešu rakstībā, no kā gan drīz atteicās. Tikai ilgos un sāpīgos meklējumos, pēc Krievijas impērijas liberalizācijas mēģinājumu sabrukuma, izkristalizējās ideja par latviešu tautas patstāvīgas attīstības ceļu, par neatkarīgu Latviju.

Arī Brīvzemnieks, neapšaubāmi būdams latviešu patriots, mūža nogalē kā tautskolu inspektors bija spiests piedalīties rusifikācijas politikas īstenošanā, šad tad itin kā pieliekdams muguru toreizējo varas vīru priekšā, taču iekšēji pretodamies šīm tendencēm un sirdī allaž palikdams latvietis. Ārēji pielāgodamies, viņš tomēr toreizējo iespēju robežās centās saglabāt latviešu valodas mācīšanu skolās, līdz ar to valodu un pašu latviešu tautu, kuras garamantas jaunībā bija tik dedzīgi krājis un cēlis gaismā.

Līdz ar K.Valdemāru F.Brīvzemnieks latviešu sabiedriskajā dzīvē varbūt pārstāvēja konformisma tradīciju, šajā ziņā atšķirdamies no dedzīgajiem, patētiskajiem patriotiem Kronvalda un Ausekļa. Taču nedrīkstam aizmirst, ka Valdemārs un Brīvzemnieks kā oficiālas personas kroņa dienestā reāli varēja daudz vairāk ietekmēt notikumu gaitu latviešu labā. Katrā ziņā šis sociālpsiholoģskais un nacionālpsiholoģiskais fenomens pelna dziļāku izpēti, jo tas raksturīgs arī vēlākajiem latviešu nācijas attīstības lokiem.

Gadskārtā godināsim Brīvzemnieku kā latviešu patriotu, latviešu folkloristikas pamatlicēju un arī populārzinātniskās literatūras celmlauzi, kā tautas izglītības ideju paudēju. Atcerēsimies, ka 1872.,gadā Rjazaņā, turpat, kur 100 gadus vēlāk strādāja Aleksandrs Solžeņicins, Brīvzemnieks sacerējis patriotiskās vārsmas: “Brīvos viļņos Daugaviņa, Sviedros laivu airējam, Krūtīs atsārst tēvu liesma, Brīvu dziesmu uzdziedam. Nu tad brāļi, naigi, naigi, Dzenat ošu laiviņas! Pērkoņtēva svētībiņa Laivas zivīm pildinās.” Šajās vārsmās izteiktais pravietojums ir piepildījies.

Sarežģītajā un grūtajā sevis apzināšanās ceļā

Atceroties pirmo lielo latvietības skati — Latviešu etnogrāfisko izstādi

Lilita Vanaga, LU Latvijas vēstures institūta asistente

Latviešu etnogrāfisko izstādi 1896.gadā varam uzskatīt par lielāko pašu latviešu sarīkoto reprezentācijas pasākumu XIX gadsimtā. Trīs gadus ilga izstādes sagatavošanas darbi. Šie gadi ir nozīmīgs un sarežģīts laiks. Pateicoties ārējam ieganstam – X arheoloģiskā kongresa rīkošanai tieši Rīgā, latviešu pirmās atmodas censoņiem un jaunajai skolotajai latviešu inteliģences paaudzei bija iespēja apvienoties kopīgā darbā, lai rādītu latviešus kā patstāvīgu nacionālu spēku – ar savu vēsturi un savdabīgu kultūru. Šis it kā īsais laikposms deva ievērojamu stimulu koncentrēt spēkus savas tautas attīstības gaitas, materiālās un garīgās kultūras apzināšanai un vērtēšanai, latviešu ikdienas dzīves atspoguļošanai ieinteresētā un labvēlīgā skatījumā.

Izstādes idejas priekšvēsturi aprakstījis atzītākais latviešu etnogrāfijas korifejs A.Bīlenšteins savā biogrāfijā “Kāda laimīga dzīve” (R., 1995.), no kuras noprotams, ka speciālas latviešu etnogrāfiskās izstādes sarīkošanas doma radusies tieši viņam jau 1893.g. beigās, kad kļuva zināms, ka X arheoloģijas kongress sanāks Rīgā. Pēc pārrunām ar toreizējo Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas priekšnieku A.Vēberu viņš uzaicinājis Zinību komisiju rīkot savu atsevišķu izstādi līdzās vācbaltu biedrību organizējamajai arheoloģijas izstādei, piesolot atbalstu no Latviešu literāriskās biedrības.

Vēlāk A.Bīlenšteins rakstīs: “Mēs (t.i. – vācieši) jau varētu mēģināt latviešu etnogrāfisko izstādi noorganizēt paši. Tomēr šķita pareizāk atstāt šo pasākumu latviešiem.” Bīlenšteins pielaidīgi atzina, ka latvieši jau kļuvuši par vērā ņemamu spēku Latvijā, turklāt palikuši gudrāki un apdomīgāki – asās sadursmes Rīgas Latviešu biedrības un Latviešu literāriskās biedrības vadoņu starpā pārkrievošanas briesmu laikā bija rimušas. Kaut arī vēlāk izstādes sagatavošanas laikā latvieši tika galā saviem spēkiem un īpaša aizbildniecība no vācu biedrību puses netika gaidīta, ar atzinību tomēr jāpiemin A.Bīlenšteina kā izstādes ierosinātāja vārds.

Spriežot pēc RLB Zinību komisijas tālākās aktīvās darbošanās izstādes rīkošanas sakarā, A.Bīlenšteina doma Latviešu biedrībā tika uzņemta ar prieku. 1894.gada 5.–7. janvārī X arheoloģiskā kongresa pagaidu komitejas dibināšanas sēdēs Maskavā, kur līdz ar vācbaltu zinātnisko biedrību pārstāvjiem piedalījās arī RLB ZK priekšnieks A.Vēbers un ZK loceklis D.Krīgers, izskanēja A.Vēbera ZK vārdā izteiktā apņemšanās sarīkot atsevišķu Latviešu etnogrāfisko izstādi. Šādas izstādes lietderība tika pamatota ar arheoloģijas un etnogrāfijas zinātņu ciešu saistību. Salīdzinot abās izstādēs redzamās senlaiku tautu dzīves un darbu liecības ar jaunāku laiku ieražām un izstrādājumiem, rastos lielāka skaidrība arī vairākos arheoloģijas jautājumos.

Ar 1894.gada janvāri sākās nopietns darbs, lai godam sarīkotu izstādi. Ievērojot gaidāmā kongresa zinātnisko nozīmīgumu un, jo sevišķi, iespējamās plašās starptautiskās, Maskavas centrālās varas un vietējās atsauksmes par izstādē rādīto latviešu dzīves atspoguļojumu, Rīgas Latviešu biedrībā auga arī zināms sacensības gars, salīdzinot ar daudz pieredzējušākajām vācbaltu biedrībām. Turklāt arī Igauņu zinātniskā biedrība bija apņēmusies sarīkot Igauņu etnogrāfisko izstādi.

Jau pirmajā publiskajā ZK sēdē izstādes rīkošanas sakarā A.Vēbers uzsvēra: “...nepietiek, ka mēs te vien sanākuši Zinību komisijas locekļi un draugi ķeramies pie darba. Bet vēlējams ir, ka aizvien plašākas latviešu tautas aprindas darba strāvā tiktu ievilktas.” Ar laiku tā tas arī notika.

Izstādes koncepcija veidojās lēnām. Ko rādīt? Kā rādīt? – pamatjautājumi jebkurai izstādei. Vispirms bija jāizvērtē, vai ir savākts pietiekošs materiāls, ko rādīt – paši eksponējamie priekšmeti. Par īsta latviešu vēsturiskā muzeja iekārtošanu jau sen tika spriests, kopš 1876.gada tas pat skaitījās nodibināts. Taču darbs muzejā virzījās gausi gan telpu trūkuma dēļ, gan, domājams, šo darbu allaž bija atvirzījuši kādi citi RLB tobrīd svarīgāki darbi. Tāpēc sākotnējā izstādes programma, kuru apsprieda jau ZK 1894.gada 4.marta sēdē, bija orientēta uz pastāvīgu izstādi – muzeju slēgtās telpās. Šo programmu piedāvāja Muzeja komisija un A.Vēbers.

Izstādē tika paredzētas trīs galvenās nodaļas: I. Zeme (etnogrāfiskās un vēsturiskās kartes, statistiskas ziņas par latviešu tautu, antropoloģiskas liecības par latviešiem); II. Latviešu gara darbība (valoda, mitoloģija, tautas dzeja, ieražas, sabiedriskā dzīve, izglītība utt.); III. Latviešu roku darbi (tautas celtniecība no senākiem līdz jaunākiem laikiem, tautas apģērbi un rotas, darba rīki un izstrādājumi, mūzikas instrumenti, kuģniecība).

Pēc programmas autoru domām, izveidojot šādu izstādi, būtu veikti divi lieli pasākumi: 1) “...būs latviešiem izdevība pacelties citu tautu acīs un pierādīt, ko nedaudz gados esam pastrādājuši un krājuši” (A.Vēbers), 2) būs nodibināts latviešu etnogrāfiskais muzejs, kurā “latvietis nāktu pie savas tautības pašatzīšanas un svešinieks mācītos pazīt latviešu tautu”.

Pirmajos izstādes sagatavošanas gados viss galvenais darbs tika koncentrēts uz veclaiku priekšmetu krāšanu jau esošo muzeja krājumu papildināšanai, lai tos “cik necik” sakārtojot, izveidotu izstādi. No 1894. līdz 1895.gadam nozīmīgākais eksponātu vākšanas darbs noritēja ekspedīcijās. Etnogrāfisko ekspedīciju organizēšana bija jauns un būtisks pavērsiens ne tikai izstādes sagatavošanas pasākumu virknē, bet latviešu etnogrāfijas tapšanas laikā vispār, jo līdz ar to sākās nopietnāka latviešu materiālās kultūras izpēte. Agrāk Latvijas teritorijā notikušās ekspedīcijas, ko organizēja dažādas zinātniskās un sabiedriskās organizācijas (Krievu ģeogrāfijas biedrība, Ķeizariskā zinātņu akadēmija u.c.), tāpat privātpersonu, kā A.Bīlenšteina, rosinātā etnogrāfisko materiālu vākšana un iesūtīšana bija virzīta pārsvarā uz t.s. tautas gara mantu – tautas dziesmu, pasaku, teiku, arī ieražu un valodniecisku ziņu – vākšanu. Šādi iesūtījumi joprojām ienāca arī Zinību komisijā 90.gadu sākumā.

Eksponēšanai izstādē bija vajadzīgi vizuāli interesanti materiāli – priekšmeti, zīmējumi, uzmērojumi, fotogrāfijas. To vākšanu nevarēja uzticēt gadījuma cilvēkiem vai paļauties tikai uz tautiskas jūsmas pilniem sludinājumiem laikrakstos cerībā uz plašu atsaucību. Tie tomēr bija deviņdesmitie, nevis 70. vai 80. gadi, kad varēja vairāk cerēt uz plašu atbalstu RLB vadoņu aicinājumiem. Arī “Jaunās Strāvas” darbība bija ienesusi zināmu disonansi visumā labvēlīgajā attieksmē pret etnogrāfiskiem pētījumiem.

Rīkot speciālas ekspedīcijas jau 1894.gada janvārī ieteica RLB Muzeja komisijas loceklis ārsts Ā.Butuls. Drīzumā tika izstrādātas arī instrukcijas etnogrāfisko materiālu vācējiem – vākt pēc iespējas pilnīgākus etnogrāfisko priekšmetu komplektus, vērot vietējo sadzīvi, ieražas, fotografēt un zīmēt dažādu Latvijas novadu iedzīvotāju tipus, vislabāk senos apģērbos, uzmērīt senatnīgas zemnieku ēkas, arī pilskalnus. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija uzmeklēt un ieinteresēt iespējamos izstādes atbalstītājus un noorganizēt priekšmetu vākšanas darba turpinājumu un eksponātu iesūtīšanu Zinību komisijai.

Divu gadu laikā tika noorganizētas 11 ekspedīcijas. Vislielāko vērību ekspedīciju organizētāji veltījuši Kurzemei, īpaši Ziemeļkurzemei un Lejaskurzemei (kopumā 7 ekspedīcijas), mazāk Vidzemei un Augšzemei. Diemžēl Zemgale un īpaši Latgale ekspedīciju maršrutos pārstāvēta visai maz. Iespējams, ka t.s. Inflantijas latviešu etnogrāfiskais materiāls izstādes rīkotājus saistīja mazāk, jo šī Latvijas daļa specifisko vēsturisko un sociālekonomisko apstākļu dēļ tika uzskatīta par mazāk latvisku kā Vidzeme un Kurzeme un varbūt tāpēc arī mazāk reprezentējamu. Rīgai Latgale joprojām bija neiepazīta. Kopumā jāatzīst, ka Latviešu etnogrāfiskā izstāde bija veltīta galvenokārt Vidzemes un Kurzemes guberņu latviešu dzīves atspoguļošanai. Latgali izstādē pārstāvēja galvenokārt J.Krēsliņa vākumi un latgaliešu atmodas darbinieka P.Smeltera iesūtītais priekšmetu krājums.

Izstādes jubilejas reizē ar pateicību jāpiemin etnogrāfisko ekspedīciju dalībnieki, pārsvarā skolotāji un studenti, kuru intereses saistījās ar latviešu tautas kultūras izzināšanu. Vairāki no toreizējo ekspedīciju dalībniekiem vēlāk atstājuši paliekošu mantojumu Latvijas etnogrāfijā, valodniecībā, folkloristikā, arhitektūrā. Te minams pazīstamais folklorists un teologs Ludvigs Bērziņš, toreiz vēl students; skolotājs, vēlāk valodnieks Juris Plāķis; pašaizliedzīgais RLB muzeja pārzinis, skolotājs Sīmanis Novickis, kurš bija viens no aktīvākajiem izstādes iekārtotājiem; skolotājs un literāts Pēteris Abuls (pseidonīms Tālivalds).

Maz pieminēts toreizējais inženierzinību students, vēlāk ievērojamais latviešu arhitekts, viens no latviešu arhitektūras nacionālromantiskās skolas redzamākajiem pārstāvjiem Aleksandrs Vanags. A.Vanaga ekspedīcijās veiktie uzmērojumi, gan ar līdzbraucēja K.Zīvarta parakstu, un Ziemeļkurzemes ekspedīcijas apraksti ir vieni no vērtīgākajiem ekspedīciju guvumiem. Ekspedīcijās devās arī students, vēlāk agronoms K.Zīvarts, skolotāji E.Jakobsons un E.Rītiņš. Īpaši pieminams ir Jānis Krēsliņš – daiļkrāsotājs, reizē arī žurnālists, kurš vairākos braucienos apmeklēja gandrīz visus Latvijas kultūrvēsturiskos apgabalus. Viņa zīmējumi, fotogrāfijas, uzmērījumi, kopijas, arī izrakumos iegūtie priekšmeti izstādīti daudzās izstādes nodaļās.

Viens no galvenajiem ekspedīciju panākumiem bija izstādes veicinātāju aktivizēšana apceļojamajos apvidos, izstādes mērķu skaidrošana, kas palīdzēja uzturēt interesi par izstādes sarīkošanu un veicināja plašāku iedzīvotāju slāņu iesaistīšanos eksponātu vākšanā. Ar laiku izveidojās zināms izstādes atbalsta punktu tīkls no aktīvajiem etnogrāfisko materiālu vācējiem un iesūtītājiem, reizē arī konsultantiem, ar kuriem izstādes veidotāji uzturēja pastāvīgus sakarus.

Pavisam minēti 44 aktīvākie izstādes veicinātāji, kuru vidū ir daudzi šodien pazīstami vārdi, tāpat arī vairākas latviešu sabiedriskās organizācijas, no kurām īpaši minama Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļa, kas ar sava rakstveža, pirmā latviešu etnogrāfa Miķeļa Skruzīša visaktīvāko līdzdalību 1895.gadā Jelgavas Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādes laikā sarīkoja mazu 1896.gada lielās izstādes ģenerālmēģinājumu – īpašā vēsturiskajā nodaļā uzbūvēja un iekārtoja pirmo brīvdabas etnogrāfisko ekspozīciju Latvijā – Augšzemes dūmistabu. Jelgavas Latviešu biedrības muzejs, tāpat Valmieras Latviešu biedrība daļu no savām kolekcijām nodeva Latviešu etnogrāfiskās izstādes vajadzībām.

Dažādu priekšmetu (arheoloģisko, etnogrāfisko, numismātisko u.c.) dāvinājumi RLB muzejam ienāca lielākā skaitā jau 1894.gadā, to daudzums pieauga 1895. gadā, īpaši no apvidiem, kur pabija etnogrāfisko ekspedīciju dalībnieki. Izstādē bija paredzēts izvietot ne tikai muzeja īpašumā esošās, dāvinātās un iepirktās lietas, bet arī aizdotus priekšmetus, tāpat pieņēma mājamatniecības ražojumus pārdošanai, īpaši audumus. Atsevišķā žurnālā tika reģistrētas dāvinātās un aizdotās mantas. No 1894.gada decembra līdz 1896.gadam ieskaitot šai reģistrā izdarīti 1612 ieraksti ar iesūtītāju vārdiem par vairākiem tūkstošiem visdažādākajām izstādei veltītajām mantām – sākot ar grāmatām, monētām, milzīgu visdažādāko apģērbu daļu, audumu un rokdarbu klāstu, saimniecības piederumiem, modeļiem, beidzot ar vīģes koku ar pāris augļiem. Iesūtītāju vārdi regulāri tika publicēti presē, īpaši “Baltijas Vēstnesī”, ko var uzskatīt par zināmu pateicību izstādes atbalstītājiem.

Krājoties visdažādākajiem iesūtījumiem un ekspedīciju vākumiem, izstādes organizatori saprata, ka sākotnēji iecerētais izstādes – muzeja iekārtošanas darbs nebūs tik vienkārši realizējams. Pieauga grūti savietojamu materiālu daudzums, auga arī vēlēšanās izveidot Latviešu etnogrāfisko izstādi par kaut ko līdz šim latviešu kultūras dzīvē nebijušu, zināma jaunās latviešu pilsonības politiskā ambiciozitāte. Šo garu – maksimāli parādīt latviešu tautas izaugsmi, paplašināt izstādes apjomu no vienkāršas senu zemnieku rīku izstādes līdz plašai latviešu tautas dzīves panorāmai – izstādes rīkotāju vidū īpaši akcentēja mācītājs Vilis Plute (vēlāk labi pazīstams kā Vilis Olavs), kurš 1895.gadā kļuva par Zinību komisijas priekšnieku un līdz ar to par izstādes organizēšanas tiešo vadītāju.

Tradicionālajās Zinību komisijas vasaras sapulcēs un presē V.Plute skaidroja izstādes veidotāju nodomu – rādīt ne tikai senāko latviešu etnogrāfisko tēlu, bet atspoguļot latviešu kultūras attīstības gaitu līdz pašiem jaunākajiem laikiem. V.Plute mēģināja lauzt iesakņojušos stereotipo priekšstatu par vienīgi seno etnogrāfisko materiālu vērtību pētnieciskiem un izstādīšanas nolūkiem, aicināja nevākt tikai reti sastopamas senas lietas, neveidot “raritātu” izstādi, jo tautu raksturo ne tikai senas rotas, bet tieši ikdienišķais un pierastais. V.Plute drošināja izstādes atbalstītājus ar saukli: “Mums nekā nav, kas nederētu etnogrāfiskajā izstādē!”

Daudz tika diskutēts par jautājumu – vai rīkot izstādi, kā agrāk nolemts, slēgtās telpās vai būvēt speciālas izstādes ēkas. RLB namā nebija pietiekami plašas telpas, otrajam variantam par labu runāja arī citi apsvērumi – priekšmeti tiktu labāk izstādīti, izstāde ilgāk būtu atvērta, līdz ar to palielinātos ienākumi no tās. Īpašu izstādes ēku būvei M.Skruzītis jau bija izstrādājis projektu – būvēt trīs senlaiku dzīvojamās mājas (no Vidzemes vai Kurzemes piekrastes, senās Tālavas un Sēlijas), vienu jaunlaiku ēku un atsevišķu ēku latviešu mākslnieku darbu un latviešu literatūras izstādīšanai. Ar lielu balsu pārsvaru tika nolemts būvēt speciālas ēkas uz īpaša laukuma. Šķietami nevietā izskanēja A.Vēbera brīdinājums – izstāde ir tikai līdzeklis latviešu muzeja nodibināšanai. Pagaidu ēkas vēlāk tiks nojauktas, un kas tad atliks muzejam? “Mēs pastrādāsim gan dienas darbu, bet ne pastāvīgu darbu uz laiku laikiem.” Diemžēl vēlākais periods pēc izstādes parādīja, ka A.Vēbera vārdos bija daļa taisnības – latviešu muzeja celtniecība ievilkās uz gariem gadiem.

Lai izveidotu galīgo izstādes plānojumu un veiktu noslēdzošos izstādes sagatavošanas darbus, 1895.gada 21.oktobrī tika nodibināta Latviešu etnogrāfiskās izstādes komiteja. Jau pirmajā tās sēdē tika nolemts sūtīt M.Skruzīti, kuram bija uzticēta izstādes programmas sastādīšana, uz Prāgu iepazīties ar tur atklāto lielo Čehu etnogrāfisko izstādi, kura bija ievērojams notikums ne tikai čehu zinātnes un kultūras dzīvē, tā atstāja ietekmi uz etnogrāfisko ekspozīciju veidošanas principiem visā Eiropā. Izglītoto latviešu interese par čehu centieniem pēc savas, patstāvīgas politiskās un kultūras dzīves Austroungārijā valdošā ģermānisma apstākļos ir atsevišķa pētījuma vērta. Čehu panākumi savas vēstures izpētē, kultūras un izglītības kopšanā bija paraugs un stimuls latviešiem veidot vismaz savu patstāvīgu kultūras dzīvi divu valdošu spēcīgu nāciju (vācu un krievu) ietekmes zonā.

M.Skruzītis 1895.gada novembrī un decembrī pavadīja Prāgā 20 dienas, kur pamatīgi iepazinās ar grandiozo ekspozīciju, tikās ar izcilo slāvu kultūras pētnieku, vēlāko etnogrāfiskā muzeja direktoru L.Nīderli un ievērojamo filologu J.Zubatiju, kuram jau bija stabili kontakti ar Latviju.

No Prāgas M.Skruzītis pārbrauca jau ar gatavu izstādes jauno koncepciju, kurā jūtama nepārprotama čehu izstādes ietekme. M.Skruzītis tā arī raksta savā ceļojuma atskaitē: “Zem iespaidiem, kādus no čeķu izstādes un no dažādajiem muzejiem, tad arī sarakstīju Latviešu etnogrāfiskās izstādes programmu, izgatavoju dažus paraugus diagrammām, kā arī izstādes centrālēkas skici.”

Pēc galīgā varianta izstrādes kopā ar V.Pluti izstādes jaunā programma tika publicēta laikrakstos. Šī programma ievērojami atšķīrās no A.Vēbera ieteiktās sākotnējās programmas. Visa iepriekšparedzētā tematika tika ietilpināta t.s. Sistemātiskajā nodaļā (Latvijas ģeogrāfiskais un vēsturiskais raksturojums, valoda, literatūra, izglītība, nodarbošās, sadzīve utt.). Programmā tika iekļautas 3 jaunas nodaļas: Apgabalu un paradumu nodaļa, Jaunlaiku nodaļa un nodaļa “Latvieši ārpus Baltijas”.

Apgabalu un paradumu nodaļā bija paredzēts rādīt konkrētu apgabalu (piemēram, Piebalgas, Inflantijas, lībiešu) ikdienas dzīvi maksimāli dabiskā vidē – rekonstruētās senlaicīgās zemnieku mājās. Kaut gan vairākos uzaicinājumos izstādes komiteja lūdza īpaši atbalstīt tieši apgabalu un paradumu nodaļu, eksponāti tai ienāca nepietiekošā daudzumā, un nodoms palika nerealizēts. Tika uzbūvētas un iekārtotas Vidzemes un Kurzemes senās zemnieku dzīvojamās ēkas.

Būtiskas izmaiņas jaunajā izstādes koncepcijā neienesa arī A.Bīlenšteina 1896.gada 16.janvārī Zinību komisijai iesūtītā vēstule izstādes programmas sakarā ar daudziem iebildumiem un kritiskām piezīmēm. Sīki analizēdams katru programmas nodaļu, Bīlenšteins apšaubīja izstādes iedalījuma metodiku, īpaši Sistemātiskajai nodaļai, kur tieši sistēmu esot grūti pamanīt, saskatīja neglābjamu tematisku atkārtošanos vairākās izstādes nodaļās, nepieņemama viņam likās arī dokumentu un iespieddarbu eksponēšana kopā ar priekšmetiem. Turklāt zinātniskiem mērķiem veidotā izstādē pārāk liels īpatsvars tiekot ierādīts jaunlaiku priekšmetiem. Kā ieteikumu Bīlenšteins piedāvāja savu programmas variantu: 1.nodaļa. Literatūra par latviešu tautu. 2.nodaļa. Priekšmetu izstāde.

Pret Bīlenšteina kritiku savu programmu dedzīgi aizstāvēja M.Skruzītis. Lai gan cienījamā autora piezīmes pelnot lielu ievērošanu, tomēr daža piezīme esot cēlusies aiz pārpratuma, daža – tikai kā piezīme, lai pie katras vietas būtu kas piezīmējams.

Šīs domstarpības liecina, ka Latviešu etnogrāfiskās izstādes mērķus Bīlenšteins un Zinību komisija V.Plutes vadībā saskatīja atšķirīgus. Bīlenšteins izstādi būtu gribējis redzēt kā stingri vēsturiski klasificētu latviešu senākās dzīves demonstrējumu, kas kalpotu kā papildinājums arheoloģiskajai izstādei. Zinību komisija savukārt bija spraudusi tālākus mērķus – pierādīt latviešu tautas garīgo un ekonomisko izaugsmi, tautas briedumu. Šī pretruna nekļuva pārāk asa. Izstāde tika iekārtota pēc M.Skruzīša un V.Plutes izstrādātās programmas ar dažām izmaiņām. Arī Bīlenšteins atbalstīja izstādi, personīgi dāvinādams savu darbu izdevumus un dravniecības piederumu – dzeini.

Atsevišķu nodaļu iekārtošanu uzņēmās vairākas biedrības, piemēram, par lauksaimniecības rīku sagādi un izstādīšanu rūpējās Jelgavas lauksaimniecības biedrība agronoma un aktīvā sabiedriskā darbinieka J.Bisenieka vadībā. Kuģniecības nodaļa bija kapteiņa Lindemaņa un latviešu jūrniecības entuziasta A.Bandreviča pārziņā, zvejas lietas gādāja un kārtoja J.Goldmanis (vēlāk pazīstamais politiķis) un students I.Lonfelds.

Nekad agrāk latviešu etnogrāfijai un kultūrvēstures apzināšanai nav pievērsta tik liela plašas sabiedrības uzmanība un sniegts tik plašs atbalsts, tās izveidošana izvērtās par lielas latviešu inteliģences daļas kopdarbu. Latviešu etnogrāfiskā izstāde nebija provinciāla ne no toreizējā teorētiskā, ne praktiskā iekārtojuma viedokļa. Šo izcilo notikumu jāatceras vēl un vēlreiz, pētot, kā veidojās latviešu etnogrāfija, mūsu muzeju krājumi un ekspozīcijas, kādos sabiedriski politiskos apstākļos etnogrāfija un folkloristika iegūst daudz plašāku skanējumu un kļūst par tautas pašapliecināšanās līdzekli.

Šajā lappusē izmantoti referātu teksti, kas aizvadītā gada nogalē nolasīti Latvijas Zinātņu akadēmijas “Letonikas” sēdēs Foto: Arnis Blumbergs, “LV”