• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Turcijā, Dievmātes namā, es daudz ko pārdomāju". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.02.1997., Nr. 56/57 https://www.vestnesis.lv/ta/id/42365

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Turcijā, Dievmātes namā, es daudz ko pārdomāju" (turpinājums)

Vēl šajā numurā

25.02.1997., Nr. 56/57

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PĒC CEĻA

“Turcijā, Dievmātes namā, es daudz ko pārdomāju”

Guntis Ulmanis, Latvijas Republikas Valsts prezidents — ekskluzīvā intervijā“Latvijas Vēstnesim”, deviņtūkstoš metru augstumā, atgriežoties mājup no valsts vizītes

— Valsts prezidenta kungs, jūsu valsts vizīte Turcijas Republikā ir beigusies. Vai uzskatāt to par sekmīgu?

— Jāteic, ka neatceros tādu savu valsts vizīti, pēc kuras nebūtu bijis apmierināts. To jau nodrošina protokols un civilizēta attieksme starp valstīm, kad notiek apmaiņa ar valsts vizītēm. Neba jau tāpēc mēs braucam valsts vizītē uz citu valsti, lai meklētu tajā trūkumus, nepilnības un problēmas. Mēs braucam, lai meklētu, nostiprinātu un tālāk attīstītu kopīgo starp mūsu valstīm. No šāda viedokļa, runājot Turcijas prezidenta Demirela vārdiem, varam teikt, ka šī vizīte bija “pareizā laikā un par pareiziem jautājumiem”. Mēs varam tikai prognozēt, kāda būtu bijusi šī vizīte pirms pāris gadiem, kad vēl nebija nekādas skaidrības par līgumisko bāzi starp mūsu valstīm. Jo doties valsts vizītē uz valsti, ar kuru vēl nav noslēgti nekādi līgumi,— tā būtu tikai pieklājības vizīte un nekas vairāk. Tagad mūsu rīcībā jau ir līgumiskā bāze, un ir arī trīs līgumi, pie kuriem vēl jāpiestrādā. Ir kopīgs jautājums par mūsu nākotni Eiropas Savienībā — jo rit taču tik svarīgais 1997.gads. Ir jautājums par NATO, kurā tieši šis gads būs ļoti nozīmīgs. Tagad ir definēta mūsu nostāja Eiropas Savienības un NATO jautājumā. Šādu nostāju ir definējusi arī Turcija no sava viedokļa. Un, ja reiz mēs gribam būt gan NATO, gan Eiropas Savienības dalībvalsts, tad mums ir jārunā un jāstrādā ar tām valstīm, kuras arī vai nu ir šajās starptautiskajās organizācijās, vai kandidē uz tām. Ļoti būtiska ir arī GATT vienošanās un Pasaules tirdzniecības organizācija, caur kuru tālāk ir runa par vienoto tirdzniecības līgumu. Es domāju, tieši šis faktors, ka vizīte bija pareizā vietā un pareizā laikā, kā arī mūsu sarunās skarto jautājumu aktualitāte apliecina, ka ar šo vizīti mēs lielā mērā mainām savus priekšstatus par Turciju un tās sabiedrību. Es neslēpšu, ka šobrīd Latvijā priekšstats par Turciju diemžēl daudziem vēl saistās ar čemodāniem, ādas jakām un labākajā gadījumā ar kādām rotaslietām. Šajā vizītē mēs pārliecinājāmies, ka tā ir lielvalsts. Ka tā ir reģiona nozīmīgākā valsts. Valsts ar ļoti dinamisku ekonomikas attīstību. Valsts ar lielām politiskām aktivitātēm. Multi kultūras valsts. Un arī valsts, kas pratusi atrast kontaktus ar daudzām valstīm un nācijām, kas tai dzīvo apkārt. Brauciena laikā pa Bosfora jūras šaurumu, kas atdala Eiropu no Āzijas, mēs varējām ļoti uzskatāmi redzēt, cik lielu un nozīmīgu stratēģisko vietu ieņem Turcija. Un nebūt ne pēdējais jautājums ir arī mūsu attiecības ar Krieviju un Turcijas attiecības ar Krieviju. Vizītes laikā mēs ar Turcijas pusi arī atzīmējām, ka šīm attiecībām ir jābūt ļoti labvēlīgām. Ka mums ir nepieciešama sadarbība. Ka mums nepieciešama savstarpēja izpratne šajā aspektā. Faktiski šeit ir runa par Baltijas jūras reģiona lomu Eiropā un par Melnās un Vidusjūras reģiona lomu Eiropā. Arī par šiem jautājumiem mēs runājām diezgan detalizēti. Es vēl daudz varētu runāt par šiem jautājumiem, bet lai par tiem sīkāk runā ārlietu ministrs un aizsardzības ministrs — par viņu parakstītajiem līgumiem. Es domāju, vizīte bija saturiski ļoti bagāta. Viens aspekts tajā bija akcentēts spēcīgāk nekā citās valstīs. Vizītes organizētāji — Turcijas puse — deva mums iespēju iepazīties arī ar kultūrvēsturiskajām vērtībām. Un tās bieži vien nav mazāk svarīgas kā ekonomiskās un politiskās vērtības. Viens otrs maldīgi uzskata: ja mēs bijām Stambulas lielajā tirgū, Efesas pilsdrupās vai Jaunavas Marijas Dievnamā, tad tas būtu salīdzināms ar kādu izpriecas braucienu. Tā domājot, mēs kļūstam divkosīgi savos uzskatos. Mēs savā sabiedrībā it kā popularizējam viedokli, ka kultūra un māksla ir viens no stūrakmeņiem mūsu valstu attīstībā. Bet, aizbraucot uz citu valsti, bieži vien to ignorējam. Man Turcijā tieši šīs kultūrvēsturiskās vērtības izraisīja diezgan spēcīgu iespaidu. Daudz ko no šīm izjūtām es arī izmantošu savā turpmākajā darbībā. Man par to būs ko padomāt.

— Prezidenta kungs, atvainojiet par šķietami neparastu jautājumu — kurā kontinentā bija jūsu valsts vizīte Eiropā vai Āzijā?

— Man gribētos teikt tā: ģeogrāfiski tā bija Eiroāzija, bet saturiski, politiski un ekonomiski tā bija saruna ar Eiropas valsti. Paši turki arī definēja to ar lielu pārliecību. Man nav iemesla apšaubīt viņu viedokli pašiem par sevi, un es to arī netaisos darīt. Man ir svarīgi, ka es runāju ar tādas valsts vadītāju, kurai ir stratēģiski ļoti svarīga loma.

Eiropa, Āzija, Amerika Āfrika... — ar katru dienu šie jēdzieni kļūst ciešāki, starp kontinentiem vairs nav šīs globālās dalīšanas. Es gribētu teikt, ka šodien tuvinās ne tikai valstis vien. Tuvinās arī kontinenti. Un Turcijā tas bija redzams vislabāk.

— Runājot ar Turcijas puses pārstāvjiem, es pārliecinājos, ka Turcijas prezidents Suleimans Demirels jums izrādīja īpašu cieņu un sirsnību. Piemēram, jūs bijāt pirmais ārvalsts līderis, kuru Turcijas prezidents vēlu vakarā, būtībā naktī, veda ārpus Ankaras rādīt veco cietoksni. Tas esot bijis bezprecedenta gadījums. Par īpašu attieksmi liecina arī prezidenta Demirela apmeklējums vizītes otrajā dienā, kad protokolā paredzētās atvadīšanās vietā starp jums notika stundu ilga saruna. Nemaz jau nerunājot par prezidenta Demirela tālruņa zvaniem jums uz Izmiru un Stambulu.

Kā jums pašam šķiet — ar ko Latvijas Republikas Valsts prezidents iekaroja tik īpašu Turcijas prezidenta attieksmi un draudzību?

— Jā, patiešām, mums vizītes otrās dienas rītā notika protokolā neparedzēta papildu tikšanās. Redziet, kad mēs sākām savu sarunu divatā, mēs vairāk uzdevām jautājumus nekā atbildējām.

Mums gan bija arī atbildes, bet pirmajā dienā tām nepietika laika. Acīmredzot šie uzdotie jautājumi bija savstarpēji cieši saistoši. Domāju, ka liela nozīme bija arī tīri cilvēciskai sapratnei. Tā jau kādreiz mēdz būt starp valstu vadītājiem — ka lielu nozīmi iegūst šīs cilvēciskās dziņas, šī pašapzināšanās. Protams, arī savas valsts nostājas precīza definēšana. Bieži vien to izdarīt ir politiski diezgan grūti. Bet tas mums ļāva šīs attiecības dažās dienās tuvināt tādā apjomā, kā viens otrs varbūt nevar izdarīt daudzos gados. Šeit liela nozīme bija Turcijas prezidenta Demirela iniciatīvai un arī viņa reakcijai. Es uz to noteikti atbildēšu ar to pašu Turcijas prezidenta atbildes vizītes laikā Latvijā. Pats svarīgākais tagad ir šīs labās iestrādes nākotnē pārvērst ne tikai par atmiņu fondiem, bet turpināt tās ar dažādiem darbiem, ar politiskiem un ekonomiskiem kontaktiem. “Mercedes Benz” rūpnīcas un Stambulas tirgus apmeklējumi, tāpat tikšanās ar Turcijas Ekonomisko padomi un mūsu starpvalstu līgumu parakstīšana — to visu simbolizē arī šī divu valstu prezidentu ciešāka sadarbība.

— Cik man zināms, jūsu vizītes laikā tika nolemts, ka Turcijas Republikas prezidenta Suleimana Demirela atbildes vizīte Latvijā būs jūnijā.

— Jā, es domāju, 4. un 5.jūnijā.

— Kas uz jums Turcijā atstāja vislielāko iespaidu cilvēciski emocionālā plāksnē?

— Ziniet, lai arī cik dīvaini tas būtu, manī visdziļākās pēdas atstāja nevis politiskie vai ekonomiskie iespaidi, bet Jaunavas Marijas Dievnama apmeklējums. Tas bija visfundamentālākais iespaids. Mēs taču bijām vienā no kristīgās pasaules svētceļotāju sapņu vietām. Vietā, kurp Jānis Kristītājs aizveda Jēzus Krustus māti (pēc Pestītāja krustā sišanas — J.Ū.) un rūpējās par viņu. Te viņa nodzīvoja devdesmit gadus, pēc tam kļūstot par svēto. Agrāk es to izpratu ar tādu, šķiet, tālāku noskaņu. Tagad man bija iespēja to visu izprast daudz dziļāk, daudz ciešāk saistot ar sevi. Tas ir mūsu ticības ceļš, ko cilvēks noiet, domājot par kristietību, par Dievu. Ceļš uz to sākas vienkārši baznīcas priekšnamā, tad varbūt baznīcas solā. Bet vai mēs savā dvēselē un apziņā tuvojamies Dievam? Šis Jaunavas Marijas nama apmeklējums mani tuvināja nevis ar ārišķīgām parādībām vai kādiem rituāliem, bet ar iekšēju pārliecību. Tas ir jautājums, kuru es plaši nepopularizēšu. Bet domāju, ka “Latvijas Vēstnesis” to varētu ar izpratni atspoguļot. Jo tā nav pļāpu avīze, bet nopietna avīze, kas nenodarbojas ar rīdīšanu, bet ar situācijas objektīvu atspoguļošanu. Es domāju, lai gan ticība manā uztverē ir katra cilvēka personīga lieta, tā uzmanība, kāda man tika veltīta Jaunavas Marijas namiņa apmeklējumā, liecina, ka arī valsts interesēs ir, lai prezidents šīs lietas izprastu un mācētu tās pastāstīt. Būdams Jaunavas Marijas namā, es domāju, ka varēšu daudz labāk izprast un izjust ticības jautājumus. Ne tikai runājot par reliģiju, bet arī par katra cilvēka pārliecību un ticību.

— Man šķiet, jūs tur kalnos, Jaunavas Marijas namiņā, lūdzāt Dievu. Jūs lūdzāt par Latviju.

— Jā. Bet to es gribētu atstāt katra lūdzēja iekšējā izjūtā. Protams, es tur daudz ko pārdomāju.

Jānis Ūdris, “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents, Rīga–Ankara–Izmira–Stambula–Rīga

Agrāk zināmo par Turcijas Republiku vispusīgi papildina Turcijas prezidents Suleimans Demirels...

...un daudzas tikšanās ar seno un mūsdienu Turciju

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” speciālkorespondents,

pavadot Valsts prezidentu Turcijas vizītē. Par vizīti vēl — 6. un 7.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!