Latviešu valoda kā vērtība skolā un sabiedrībā

Dr. filol. Dzintra Paegle — "Latvijas Vēstnesim"

Vērtības var būt gan materiālas, gan garīgas. Parasti valodu uzlūko par garīgu vērtību, kaut gan mēdz teikt, ka valodai ir tirgus vērtība vai tās nav. Un tīri materiālā izpausmē, kā vēsta ekonomikas teorija, nauda ir vērtības mērs.

Latviešu valodas vēsturē valoda uztverta gan kā garīga, gan kā materiāla vērtība.

Latviešu valodas kā vērtības apzināšanās vērojama jau mūsu tautasdziesmās, bet jaunlatvieši valodas vērtību kā nacionālās identitātes vienu no galvenajām pazīmēm uzsvēra 19.gs.vidū. Gints Apals, aplūkodams jaunlatviešu iespaidu uz latviešu nācijas tapšanas procesu, norāda, ka toreiz "latviešu nacionālā identitāte tika definēta uz kopīgās etniskās izcelsmes, valodas un kultūras pamata" [1, 23] un ka šo faktoru vidū sevišķa nozīme bija valodai.

Jaunlatviešu organizētās skolotāju sapulces un to lēmumi bija par iemeslu tam, ka Laukskolu pārvaldes 1874. un 1875.gadā pieņēma lēmumu par latviešu valodas kā mācību priekšmeta ieviešanu tautskolās , vispirms Vidzemes guberņā, pēc tam — Kurzemes guberņā, un to apstiprināja Krievijas ķeizars. [Pēc 35, 422.] Ar grūtībām tapa pirmās latviešu valodas mācībgrāmatas skolām, laikā no 1874. līdz 1907.gadam iznāca ap 17 dažādu autoru izdevumi. [Par to sīkāk: 11; 20;] Vienlaikus pilnīgojās valodas gramatiskais apraksts, veidojās nacionālā valodniecības terminoloģija, jaunā ortogrāfija. Valodas mācības kodolu veidoja valodas gramatiskais apraksts. Mācībgrāmatu sastādītājiem lielas pūles prasīja valodas teorijas izklāsta piemērošana bērnu vecumam un praktisko mērķu sasniegšanai — pareizrakstības iemaņu veidošanai. Vēlāk, pēc J.Endzelīna un K.Mīlenbaha "Latviešu valodas mācības" iznākšanas 1907.gadā, uzmanība pievērsta arī skolēna valodas pareizrunas izkopšanai.

Kāda bija reālā situācija skolā, vai skolotāji latviešu valodas mācību uztvēra kā vērtību? Viktors Ramāns par šo laiku (19.gs.beigas) raksta: "Kā atminos, tad astoņdesmitajos gados, apmeklēdams skolu, mācījos tur latviešu valodas mācību kā atsevišķu priekšmetu pēc Spalviņa valodas mācības grāmatas; draudzes skolā latviešu gramatikas nemācīja, bet gan vācu un mazliet krievu gramatiku. Cik tagad saprotu, tad tanī laikā, kad draudžu mācītāji, vācieši, latviešu skolas pārzināja un uzraudzīja, latviešu valodas mācība nebija obligātorisks priekšmets, bet atkarājās no paša skolotāja atziņas, vai viņš to atsevišķā skolā mācīja vai ne.

Astoņdesmito gadu beigās, kad pārņēma mūsu skolas Krievijas Apgaismošanas ministrija savā pārziņā, tad iesākās pārkrievošanas laikmets. Skolu inspektori gandrīz visi bija krievi un tātad latviešu valodu neprata. Latviešu valodas pasniegšanu viņi nevarēja kontrolēt, un šī priekšmeta pasniegšana, viņa apmēri un sekmes pilnīgi atkarājās no skolotāju apzinīguma. Bija skolas, kur latviešu valodu — gramatiku un lasīšanu — pamatīgi mācīja un bērni savu mātes valodu arī prata labi un rakstīja bez kļūdām. Īpaši ar atzinību jāpiemin arī šinī vietā inspektors Treilands, kas sava rajona skolās lielu vērību piegrieza arī latviešu valodas mācīšanai. Bet, diemžēl, bija sastopamas arī tādas skolas, kur mātes valoda, tiklab lasīšana, kā arī gramatika, atradās pabērna stāvoklī: tās pašas nedaudzās latviešu valodas stundas tika izlietotas krievu vokābulu iemācīšanai, lai krievu inspektora priekšā varētu palepoties ar to, ka bērni nav pūļu taupījuši, krievu vārdus un izteicienus iekaldami." [28, 9.–10.lpp.] No citējuma kļūst skaidrs, ka pirms simt gadiem bija gan iespējas mācīt dzimto valodu skolā, bet trūka pašu skolotāju latviešu valodas vērtības apziņas , pienākuma pret valodu un skolēniem. Latviešu valoda jau bija kļuvusi par nācijas valodu un sabiedriskajā dzīvē līdzvērtīga citām valodām, tomēr niecīga bija valsts ieinteresētība, jo valsts valoda tolaik bija krievu valoda, bet vācu valodu gadsimtiem ilgas vācu muižniecības un garīdzniecības iespaida dēļ lietoja ļoti plaši.

20.gs. sākumā, kad Latvijā bija kapitālisma attīstības zelta laikmets, Andrejs Upīts bija satraukts par daudzu latviešu veikalniecisko attieksmi pret savu valodu, un lielā mērā viņa vērojumi attiecināmi arī uz mūsdienām. A.Upīts raksta, ka daudzi "dzīvo arhaiskos uzskatos, ka valoda ir tik līdzeklis elementārāko ikdienas jēdzienu apzīmēšanai, nepieciešams starpnieks veikaliskos sakaros starp inteliģenci (ārstiem, advokātiem, mācītājiem u.c.) un tautas plašāko daļu — tātad galvenā kārtā tikai ekonomisks faktors, nozīmīgs un ievērojams tikai svarīgākā materielas eksistences jautājumā. Zināms, te vajadzīgs piesavināties mātes valodu tikai viņas primitīvākās, vienkāršākās formās un pie tam puslīdz mehāniski — tā, kā mācās kuru katru svešvalodu". [32, 524–525] Bet valoda, kā raksta Upīts, ir "dzīvs, smalks instruments, ko pa ilgiem gadiem vārīgi noskaņojuse tautas īpatnējā daba.

Valodas skaņu, formu un kombināciju sarežģītā dažādībā skan visa vēsturiskā pagātne... Cilvēka dvēseles augstākā spēja, kas viņu paceļ par valdnieku dabā, ir valoda.

Foto: Māris Kaparkaalējs, "LV"

Valodai attīstoties un caur valodu bērnā attīstās visas citas spējas un īpašības, kas sakarā ar domāšanu, jūtām un gribu... Katrai tautai ir milzums īpatnēju nojēgumu, jūtu un sajūtu, kam velti meklēt apzīmējumu svešā valodā, tāpēc ka izkausē citā vēsturiskā un psiholoģiskā atmosfērā.." [32, 525, 526.] Un Upīts vēršas pret to, ka daudzi vecāki savus bērnus jau no mazotnes lauza svešās valodās, domādami, ka mātes valodu viņi zināšot tā kā tā. "Šāds tēva ideāls ir zems, cauri un cauri materiālistisks. Savu dēlu viņš audzina par veikalnieku, par karjeristu — un šādiem dzīves uzdevumiem pieiet ar mehānisku valodas prašanu un svešvalodām... Arvienu vairāk pierodas skolotu subjektu, kas vienkāršu vēstuli nemāk uzrakstīt pareizā mātes valodā... Derīgas ir svešvalodas, jo vairāk viņu prot, jo labāk. Bet mātes valoda cilvēka attīstībā ir nepieciešama kā maize un ūdenis." [32, 527.–528.] Upīts pārmet valodniekiem, ka tie aizrāvušies ar ortogrāfijas jautājumiem, bet maz nodarbojas ar valodas psiholoģiju, ka dzimtās valodas vērtība, tās dziļākā būtība plašāk jāizskaidro sabiedrībai.

Nodibinoties Latvijas valstij, latviešu valoda kļūst par valsts valodu, dominanti sabiedrībā un skolā. Latviešu valoda nav vairs tikai mācību priekšmets, bet latviešu valodā mācās arī citus skolas mācību priekšmetus, tā i egūst vispārizglītojošu raksturu .

"Latviešu valoda un matemātika mūsu pamatskolā ir nevien plašākie priekšmeti apjoma un stundu skaita ziņā, bet viņiem ir bijusi un paliek centrālā vieta arī to izglītības vērtību ziņā, ko panāk ar priekšmeta pareizu nostādījumu skolā." [7, 513]

Valsts izvirza jaunus uzdevumus skolai — "lai mūsu jaunā paaudze būtu stipra kā garīgi, tā miesīgi, mīlētu visu savu valsti un visam tam savu iekšējo spēku rastu nesaraujamā tautas kopības garā" [5, 178], latviešu valoda kļūst par tautas vienotāju, garīguma veidotāju. Jēkabs Velme par tautas dvēseles avotiem uzskata "latviešu vēsturi, latviešu tautas dziesmas, teikas, pasakas, sakāmos vārdus, mīklas, ierašas un valodu". [34, 83] Latviešu valodai kā mācību priekšmetam nav vairs tikai praktiski mērķi — pareizrakstības un pareizrunas apgūšana, "citu stāstījumu skaidri un viegli saprast un savas domas pareizi, skaidri un tekoši izteikt vārdos un rakstos", bet valodas mācība noder "domāšanas spēju attīstībai". [28, 10–16] Izprast dzimtās valodas nozīmi kā garīgo vērtību glabātāju, tās savdabību salīdzinājumā ar citām valodām, cienīt to ir jauns skolas audzināšanas uzdevums.[Pēc 3, 27 un 4;]

Latvijas valstij zaudējot patstāvību, latviešu valoda gan saglabā vispārizglītojoša priekšmeta raksturu, gan ir nozīmīgs mācību priekšmets skolā, bet tā pakāpeniski zaudē valsts valodas statusu, tautas vienotājas funkciju, vērtību, jo arvien lielāku nozīmi skolā, sabiedrībā iegūst krievu valoda, aktīvi tiek veicināta divvalodība. Mācību priekšmeta programmās, sākot ar 1967.gadu, lai palielinātu saistību ar jaunākiem zinātniskajiem atklājumiem, ieplūst arvien vairāk teorētiskā materiāla. Valodas gramatika, kas jau tā ir abstrakta pēc būtības, tiek papildināta ar vēl dziļāku teorētisko kursu, kļūst grūti aptverama skolas vecuma bērniem, it sevišķi tāpēc, ka tas jāveic pamatskolas vecumā, jo vidusskolā valodas mācība iegūst citu saturu. Rezultātā daudziem rodas nepatika pret savu valodu jau skolas gados, savukārt praktisko iemaņu nostiprināšanai un valodas teorijas pamatu apgūšanai skolā pietrūkst laika.

Atmodas laikā, astoņdesmito gadu beigās, un atjaunotās Latvijas brīvvalsts pirmajos gados, 90.gadu sākumā, viens no pirmajiem uzdevumiem bija pārskatīt mācību saturu latviešu valodā, to atvieglot un, izvērtējot Latvijas brīvvalsts mantojumu, atjaunot mācību satura izkārtojumu koncentros. [15] Tika radītas jaunas programmas latviešu valodas mācībā [6; 13; 16;], standarti [22; 29; 36;], jauni standartu projekti [24; 25; 26; 27;], jauna tipa mācību grāmatas. To mērķis bija radīt latviešu valodas mācību viegli uztveramu, praktisku, paredzot diferenciāciju pēc katra spējām, iedalot mācību saturu trīs grūtuma pakāpēs pamatskolā [17;18;19;], vidusskolā, bet sākumskolā veidojot integrētu kursu lasīšanai un valodas mācības pamatu apgūšanai. [Dz.Paegles komplekts "Vārds" 1.–4.klasei (1997.–2000.), pēc tā parauga arī autoru kolektīva "Zīle" komplekts un citas.]

Tomēr gaidītie rezultāti nav iegūti. Kā liecina izglītības vēsture, ar mācību grāmatām un citiem metodiskajiem līdzekļiem ir par maz, ja mainīta un mainījusies vērtīborientācija. Vispirms jau pašos valodas mācības satura veidotājos. Piemēram, 1998. gada IZM ISEC Pedagogu padomes organizētajā konferencē "Kā šodien apgūt dzimto valodu?" atzīts, ka kvalitatīva latviešu valoda kļūst neperspektīva darba tirgū, skolā māca gramatiku, nevis dzīvo valodu, skolēniem nav pietiekamas mācību motivācijas u.c. [Par to 12, 13–14] No tikko minētā var secināt, ka latviešu valodai mūsdienu sabiedrībā nav vairs vērtības: ne garīgas, ne mācībpriekšmeta vērtības, ne arī tirgus vērtības. Šo un citu motīvu vadīti, tika veidoti projekti par latviešu valodas mācības stundu ievērojamu samazināšanu [par to 14], latviešu valodai kā dzimtajai valodai skolā tādi paši mērķi un uzdevumi kā jebkurai svešvalodai, valoda ir tikai saziņas jeb komunikācijas līdzeklis. [Skat. 33; 21;] Šāds pavērsiens brīvā Latvijā pašiem pret savu valodu manī un, ceru, arī daudzos citos rada pretestību. Izteikšu savas pārdomas par 1998.gada konferences atzinumiem, jo tos kā aksiomas izmanto vēl tagad.

Interesants, bet reizē neizprotams ir gramatikas un dzīvās valodas pretstatījums. Liekas, ka šeit ar vārdu gramatika ir domāta valodas teorija. Jā, skolas gramatika atspoguļo latviešu literārās valodas gramatisko uzbūvi un normas, resp., virza uz literārās valodas apguvi vispirms ar praktisku mērķi — apgūt pareizrakstību un literāru runu, brīvi un radoši lietot valodu jebkurā komunikācijas situācijā, tajā pašā laikā izprast savas valodas gramatisko sistēmu, lai varētu apzināti to lietot visā tās daudzveidībā. Izteiciens dzīvā valoda, šajā salikumā būdams opozīcijā gramatikai, ir neskaidrs, nav saprotams, kas domāts ar dzīvo valodu, — neliterārā, vienkāršotā sarunvaloda, valoda, kas vajadzīga ikdienā (neliterāra?). Terminu dzīvā valoda 19.gs. pēdējā ceturksnī lietoja jaungramatiķi, aicinot "pētniekiem iet pie dzīvās tautas valodas un tās daudzajiem dialektiem, kuros rastie materiāli var labot kļūdas, kas pieļautas, pētījot tikai rakstu avotus vien". [8, 59] Skolu metodikā terminu dzīvā valoda lietoja Kārlis Dēķens, atzīstot, ka skolu mācību grāmatās un mācību procesā valodas piemēru saturam jāatspoguļo bērnu vide, intereses un valodas vingrinājumos nevajadzētu likt saturā nesaistītus, bērniem nesaprotamus teikumus.[9; 10, 5 un 82] Gribētos cerēt, ka mūsdienās šajā pretstatījumā gramatika un dzīvā valoda tomēr ir kāda cita doma, un ko līdzīgu jau 1942.gadā ir izteikusi Valērija Bērziņa:

"Latviešu valodas mācības stundās jānoskaidro šo stundu mērķis un saturs: izprast un stiprināt valodas un gramatikas dzīvo kopsakaru. Gramatika nedrīkst būt priekšmets pats par sevi, ko skolēnam uzdod iemācīties no paragrāfa līdz paragrāfam. Skolotājam paragrāfos ietvertie likumi jāsaista ar valodu, kas dzirdama klasē, mājās, laukā un uz ielas, jāsaliedē ar izņemamo literatūras vielu, piegriežot vērību valodas formu bagātībai, dažādu vārdu un priedēkļu nozīmes kuplumam, sinonīmiem, jāizskauž rusismi un ģermānismi, izceļot valodas latvisko garu. Tā strādājot, tiktu paveikts tas, ko sauc par valodas kultūru, un daudz kas darīts paša skolēna stila izkopšanai. To nevar panākt, ja grāmata kļūst par skolotāja vienīgo gudrības sākumu un galu. Gramatikas grāmata nav mērķis, tā ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi: pareizu, latvisku latviešu valodu." [2, 13]

Un tālāk V. Bērziņa pievēršas satura nozīmei skolas valodas mācībā, te jāatšķir svarīgais no mazāk svarīgā, resp., vērtīgais no nevērtīgā, ar šo problēmu ir aizņemti skolu mācību grāmatu sastādītāji jau kopš pirmās valodas mācībgrāmatas.

Šajā sakarā Bērziņa raksta: "Pārāk daudz dārga laika vēl tiek šķiests dažādo palīgteikumu veidu iemācīšanai. Iegūts maz, bet par šo mazumiņu maksāts ar nedēļām, mēnešiem, pat gadiem. Viela, kas der tikai ilustrācijai palīgteikumu izpratnei, tiek pārvērsta par gramatisko stundu galveno saturu. Mēdz gan teikt, ka, zinot dažādos palīgteikumu paveidus, skolēns prot izlikt teikumā pieturas zīmes, izprot teikuma dziļāko jēgu un saskaras ar tā saucamo valodas filozofiju. Tādas domas varbūt ir labu nodomu rezultāts, bet prakse rāda ko citu. Dažādiem palīgteikumu veidiem nav nekāda sakara ar "valodas filozofiju", tā arī nesniedz nekādu dziļāku teikuma satura izpratni, tā meklējama pašā teikumā. Pieturas zīmes izlikt skolēns mācēs, ja tas pratīs atšķirt virsteikumu no palīgteikuma, nemaz nezinot, kurā grupā palīgteikums iedalāms.

Tāpat nelietderīgi ir šķiest laiku pārāk komplicētu teikumu analīzei. Teikumu analīzei izvēlami teikumi, kuros teikuma locekļi nosakāmi bez sevišķām grūtībām, nevis izraugāmi tādi teikumi, ar kuriem nereti pats skolotājs netiek galā." [2, 13–14]

Tādējādi ir atbildēts uz minētās konferences diviem jautājumiem — gramatikas vērtība skolā un mācību motivācija. Jāpiebilst, ka bieži mācību motivāciju palīdz veidot skolotājs, un "priekšmeta apmēri un sekmes pilnīgi atkarīgi no skolotāja apzinīguma" [28, 9], no viņa talanta, vērtīborientācijas, metodisko paņēmienu daudzveidības. Ja skolēns iemīl, aizraujas ar kādu mācību priekšmetu, gūst labas sekmes, tad tur liela nozīme ir skolotāja personībai.

Latvijā neesot vērtības kvalitatīvai literārai valodai. Tiešām daļa pavirši izglītotas sabiedrības valodu neuzskata par vērtību, bieži vien ironizē arī par pašiem valodniekiem, viņiem valodnieki kā speciālisti nav autoritātes. Un tas nav konstatēts tikai tagad.

1942. gadā filologs H. Tihovskis šajā sakarā raksta: "Ko latviešu valodas skolotāji skolās bija pie jauniešiem panākuši, to šie jaunieši, tikuši… sabiedrības vidē, atkal pazaudēja, jo absolventi sabiedrībā neatrada pietiekoši valodas kultūras tradīciju... Valsts vara vilcinājās autoritatīvi nokārtot valodas jautājumu. Bija pat gadījumi, ka, ja zemāks ierēdnis ievēroja valodnieku ieteikumus un runāja un rakstīja pareizi, attiecīga departamenta direktors ar rīkojumu noliedza savā iestādē sekot valodnieku atzinumiem. Sabiedrība bieži vien labprātāk uzklausīja valodas jautājumos kādu agronomu, ne valodnieku." [31, 13]

Liekas, ka tas rakstīts arī par mūsdienām.

Kaut tagad latviešu valoda ir valsts valoda, skolās vispārizglītojošs priekšmets, latviešu valoda kā vērtība bieži vien ir tikai latviešu valodas stundās . Lai gan arī citus mācību priekšmetus mācās latviešu valodā, daudzreiz pašu skolotāju valoda ir žargona līmenī. Savukārt, skolēna rakstu darbu vērtējot, cita priekšmeta skolotājs nemaz neņem vērā elementārākos pareizrakstības normu pārkāpumus, jo pareizrakstība vajadzīga tikai latviešu valodas skolotājam. Ir pat tādi metodiķi, kas atzīst, ka nav jēgas ievērot, piemēram, nosacījumus vārdu pārnešanai jaunā rindā, un to māca saviem audzēkņiem, sakot: rakstiet vārdu tiktāl, cik var uzrakstīt, tad pārējo daļu — uz nākamo rindu. Tādējādi skolu ikdienā latviešu valodai nav vērtības, tā ir tikai viens no mācību priekšmetiem. Reizēm pat paši latviešu valodas skolotāji, vidusskolā netikdami galā ar plašo literatūras programmu, nedaudzās valodas stundas izmanto literatūras mācībām.

Cita latviešu valodas vērtības apziņa bija pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā, kad skolu metodiķi aizvien atgādināja, ka latviešu literārā valoda "jāprot un jātur cieņā un godā katram krietnam, apzinīgam Latvijas pilsonim". [23, 21] Skolu inspektori raudzījās, lai tas notiktu, piemēram, inspektors Artūrs Sērsna šajā sakarā raksta: "Visu priekšmetu skolotājiem vienmēr no jauna būtu jāatceras sensenais atzinums, ka valodas mācīšana nav tikai viena latviešu valodas skolotāja pienākums, bet par to jāatbild visai skolotāju kopai... katram skolotājam jārūpējas par pareizrakstību, raksta glītumu, ... jāizkopj skaidra un sakarīga runa." [30, 279] Kāda ir mūsu skolotāju, skolu vadības attieksme pret valsts valodu, kā mērīsim naudā katra skolotāja darbu?

Bieži vien jautā — vai latviešu valodai Latvijas valstī ir tirgus vērtība? Domājams, ka ir. Tikai bieži vien to neapjaušam, tāpat kā neuzskatām veselību, jaunību par vērtību, jo tā mums ir it kā pati no sevis. Ir jau tā, ka, latviski vien runājot, latvietis lielu naudu nevar nopelnīt, un bieži vien iepriekš minēto apstākļu dēļ kvalitatīva literārā valoda netiek prasīta un ar naudu novērtēta, ir jāprot arī svešvalodas, jo neesam izolēti no pārējās pasaules. Varbūt latviešu valodas vērtību tagadējā Latvijā vairāk izjūt tie, kas latviešu valodu vēl neprot un kam tā ir vajadzīga darbam. Kā liecina mūsu sabiedrības vēsture, arī skolu vēsture, valodas vērtības izjūta nerodas pati no sevis, tā ir jāieaudzina gan mājās, gan skolā, un tiem, kas valodas vērtību apzinās, aktīvi tā jāpopularizē sabiedrībā.

Vēres

1. G. Apals. Dr.hist. Jaunlatviešu iespaids uz latviešu nācijas tapšanas procesu 19.gadsimta 50.–60.gados. // Latvijas Arhīvi. — 1998. — 2.nr. — 23.–31.lpp.

2. V. Bērziņa. Latviešu valodas skolotājs šinī mācības gadā.// Izglītības Mēnešraksts. — 1942. — 1.nr. — 13.–14.lpp.

3. E. Blese. Mūsu valodniecība un jaunākie darbi šinī nozarē.// Latvju Grāmata. — 1922. — 1.nr. — 21.–28.lpp.

4. E. Blese. Kas ir valoda tās runātājai tautai? // Izglītības Mēnešraksts. — 1942. — 3.nr. — 77.–80.lpp.

5. J. Broka. Kādu audzināšanu prasa Latvijas valsts. // Tautas audzināšana. / Pedagoģiski sabiedrisku rakstu krājums. Sakopojis A.Vičs. — 2. Vecie un jaunie ceļi. — Rīga: A.Gulbis, 1924. — 178.–195.lpp.

6. Eksperimentāla programma latviešu valodā 5.–12.klasei. Sastādījusi Dz. Paegle.— Rīgā: Latvijas PSR Tautas izglītības ministrija, 1989. — 37 lpp.

7. M. Gaide. Daži aizrādījumi latviešu valodas pasniedzējiem. // Audzinātājs. — 1934. — 12.nr. — 513.–524.lpp.

8. R. Grabis. J. Endzelīns un latviešu valodniecības attīstība.(1873.22.II — 1961.1.VII). // ZA Vēstis. — 1973.— 2.nr. — 58.–67. lpp.

9. K. Dēķens. Ievadījums latviešu valodas mācībā. Rīga: Zihmaņa apg., 1916. — 86 lpp.; 2.izd. — Rīga: Valters un Rapa, 1922. — 56 lpp.

10. K. Dēķens. Latviešu valodas mācības metodika pamatskolām. — Rīga: A.Gulbis, 1922. — 114 lpp.

11. M. Lāce [Uz vāka M.Lācis.]. Latviešu mācību grāmatas.(1585–1917) / Latviešu grāmatniecība. Materiālu krājums. 2.laidiens. — Rīga: P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte, Vēstures un filoloģijas fakultāte, 1968. — 67 lpp.

12. D. Laiveniece. Valodas metodikas didaktiskie aspekti. / Teorija un prakse. — Rīga: Raka, 2000. — 152 lpp.

13. Latviešu valodas eksperimentālā programma 5.–12. klasei. Sastādījusi Dz.Paegle. — Rīga: Latvijas Republikas Tautas izglītības ministrija, 1990. — 103 lpp.

14. D. Markus. Izglītības procesa nosacītās valodas parādības./ Referāts, nolasīts 2000.gada 6.aprīlī Latvijas ZA sēdē "Valodas normēšanas juridiskie un valodnieciskie aspekti".

15. Dz. Paegle. Latviešu nācijas pastāvēšanas izšķirīgajā jautājumā. Latviešu valodas mācības metodisko komplektu salīdzinoša analīze sākumskolā, pamatskolā, vidusskolā. // Izglītība. — 1992.gada 14.decembrī. — 20.lpp.

16. Dz.Paegle, A.Lanka, I.Lokmane. Latviešu valodas programma 1.–12.klasei. — Rīga: Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija, 1994. — 56 lpp.

17. Dz. Paegle. Latviešu valoda 5.klasei. — Rīga: Zvaigzne, 1991.— 304 lpp.

18. Dz. Paegle. Latviešu valoda 6.klasei. — Rīga: Zvaigzne ABC,1993. — 199 lpp.

19. Dz. Paegle. Latviešu valoda 7.klasei. — Rīga: Zvaigzne ABC,1994. — 221 lpp.

20. Dz. Paegle. Latviešu valodas mācībgrāmatu paaudzes. Pirmā paaudze (1874–1907). Teorija un prakse. — Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. — 103 lpp.

21. Dz. Paegle. Gramatikas minimums skolā. / Referāts, nolasīts 2000.gada 6.aprīlī LZA sēdē " Valodas normēšanas juridiskie un valodnieciskie aspekti".

22. Pamatizglītības standarti latviešu valodā un literatūrā. Atbildīgā par izdevumu Z. Lasenberga. Rīga: LR Izglītības ministrija, 1992. — 10 lpp.

23. J. Pīlaps. Latviešu valodas metodika. Konspekts. Sakārtojis skolotājs J. Pīlaps. — Rīga: Katoļu grāmatnīca, 1939. — 53 lpp. (1.izd. — 1934.)

24. Projekts. Sākumskolas vadlīnijas latviešu valodā.— Sastādījusi darba grupa Dz. Paegles vadībā. // Vispārējā izglītība, pielikums laikrakstam "Izglītība" 1994.gada 29.septembrī. — 4.–6.lpp.

25. Projekts. Pamatskolas standarts latviešu valodā. — Sastādījusi darba grupa Dz. Paegles vadībā. // Vispārējā izglītība, pielikums laikrakstam "Izglītība" 1994.gada 29.septembrī. — 6.–8.lpp.

26. Projekts. Vidējās izglītības standarts latviešu valodā. — Sastādījusi darba grupa Dz. Paegles vadībā.// Vispārējā izglītība, pielikums laikrakstam " Izglītība" 1994.gada 29.septembrī. — 8.–9.lpp.

27. Projekts. Sākumskolas mācību priekšmetu vadlīnijas. — Atbildīgā par izdevumu I. Rakēviča. — Rīga: LR IZM ISEC, 1997. — 14 lpp.

28. V. Ramāns. Latviešu valodas mācības (gramatikas) un pareizrakstības metodika. — Rīgā: Rīts, 1927. — 159 lpp.

29. Sākumskolas vadlīnijas un standarti. Atbildīgā par izdevumu R. Akmene. — Rīga: LR Izglītības ministrija, 1992. — 51 lpp.

30. A. Sērsna, tautskolu inspektors. Trūkumi latviešu valodas mācīšanā. // Izglītības Mēnešraksts. — 1943. — 11.nr. — 256.— 261. lpp. un 12.nr. — 279.–282.lpp.

31. H. Tihovskis. Vispārējas piezīmes. // Izglītības Mēnešraksts.— 1942.— 1.nr. — 13. lpp.

32. A. Upīts. Mātes valodas psiholoģija. // Izglītība. — 1909. — 7.–12.nr. — 524.–528.lpp.

33. Valsts pamatizglītības standarts.— Rīga: LR IZM ISEC, 1998. — 32 lpp.

34. J. Velme. Skolotāji un tautas dvēsele.// Tautas audzināšana. Pedagoģiski sabiedrisku rakstu krājums. Sakopojis A.Vičs.1. Nacionālā audzināšana. — Rīga: A. Gulbis, 1923. — 81.–91.lpp.

35. A. Vičs. Latviešu skolu vēsture. Trešā grāmata. Vidzeme no 1800.–1885.gadam. — Rīga: Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas apg., 1928. — 656 lpp.

36. Vidējās izglītības standarti latviešu valodā un literatūrā. Atbildīgā par izdevumu Z. Lasenberga. — Rīgā: Latvijas Republikas Izglītības ministrija, 1993. — 16 lpp.