INTERVIJAS. SARUNAS

Attiecībās ar kaimiņiem — ar savu pārliecību, ar pašcieņu

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — vakar, 24.februārī, pulkstem 12.30, Latvijas radio

Jautājums: — Šodien ir Igaunijas neatkarības gadadiena. Jums vaicāšu — kā jūs patlaban vērtējat Latvijas attiecības ar šo kaimiņvalsti?

Guntis Ulmanis: — Jā, es no sirds sveicu vēlreiz, izmantojot šo iespēju runāt radiofonā, mūsu ziemeļu kaimiņus. Ir patiess prieks, ka šī strādīgā, lepnā, ļoti pašaizliedzīgā tauta cīnās par to, lai viņu valsts atkal atgrieztos citu Eiropas valstu vidū kā attīstīta valsts ar augstu labklājības līmeni. Es varu teikt tikai visu to labāko par mūsu ziemeļu kaimiņiem. Runājot par mūsu sadarbību starp Latviju un Igauniju, praktiski visi strīdīgie jautājumi — un tādi valstu vidū šad un tad parādās — ir risināti pozitīvi. Šodien mēs savstarpēji konkurējam, bet tā nav konkurence uz dzīvību un nāvi, tā ir konkurence par to, lai ātrāk stimulētu iestāšanos Eiropas Savienībā, lai garantētu mūsu valsts drošību, lai veicinātu mūsu valstu sadarbību un lai cilvēki, kas dzīvo Baltijas valstīs — Igaunijā, Latvijā un Lietuvā — justos gandarīti un arvien labāk saprastu un izjustu tās priekšrocības, ko dod mums brīvība, ko dod mums patstāvība un ko dod pašu vēlēšanās un apziņa, ka mēs esam neatkarīga valsts. Tā ka es tik tiešām šorīt apsveicu Igaunijas valsti, valdību, vadītāju, vēlreiz no sirds vēlu viņiem visus tos labākos panākumus arī turpmāk.

Jautājums: — Jā, tas par mūsu ziemeļu kaimiņiem. Ja skatāmies uz Austrumiem, tad Turciju par kaimiņiem varbūt nemaz gluži nenosauksim. Bet tā ir valsts, no kuras jūs esat atgriezies. Ir noslēgti vairāki līgumi. Varbūt vispirms par šo militārās sadarbības līgumu ar Turciju, cik liela nozīme tam ir un cik liela nozīme ir šim Turcijas atbalstam, jo Turcija šobrīd tomēr, nu, zināmā mērā, ir tāda NATO bremzētāja? Vai tomēr NATO vairāk nerēķināsies jebkurā gadījumā ar Krieviju nekā ar Turciju?

Guntis Ulmanis: — Nedrīkstētu pārspīlēt vai dramatizēt jebkuras attiecības ar jebkuru valsti. Latvija, kura tikai sesto gadu izjutusi šo patstāvību, neatkarību un suverenitāti, ļoti intensīvi veido labvēlīgas attiecības ar visām valstīm ne tikai Eiropā, bet arī ārpus Eiropas. Skatoties kartē, jūs varat domāt, ka Turcija ir Āzijas valsts, tā tas arī lielākajās enciklopēdijās un vārdnīcās pasvītrots. Taču īpaši paši turki sevi vairāk uzskata par Eiropas valsti nekā par Āzijas valsti. Te ir zināms iemesls gan viņu attīstībai, gan viņu progresam, gan arī viņu revolucionāriem pārkārtojumiem, kas notika vienlaicīgi ar Latvijas dzimšanu. Jāsaka, Turcija kā valsts sāka veidoties 1920.—1925.gadā, tas bija periods, kad viņi nostiprināja savu suverenitāti, savu valstiskumu, kad viņi ieviesa jaunu alfabētu, kad viņi izvirzīja sev jaunus principus, kad viņi atbrīvojās no monarhijas, un tā tālāk. Bet šobrīd es negribētu jums piekrist, ka Turcija ir kā NATO bremzētāja, Turcija ir viena no spēcīgākajām NATO lielvalstīm. Turcija, kas ir ļoti labi apbruņota un ļoti labi organizēta tieši armijas ziņā. Un, ja paskatāmies kartē, kādā vidē viņi dzīvo, tad es saprotu, ka ir vēl vietas, kur ir varbūt arī problemātiskāk, bīstamāk savu neatkarību, savu patstāvību nosargāt, ne tikai kā Baltijas reģionā. Un mēs noslēdzām trīs līgumus šinī gadījumā, pieci līgumi jau bija agrāk noslēgti, palikuši vēl divi trīs līgumi, lai pilnībā veidotu ar Turciju jau attiecības visā kompleksā. Bija negaidīti laba izpratne par procesiem Baltijā. Mēs saņēmām pilnīgu atbalstu par mūsu iestāšanos NATO struktūrās. Un varbūt nav šobrīd jautājums, vai tas notiks šodien vai rīt, vai pēc gada vai pēc diviem. Ir panākta vienošanās, ka mēs pastiprināsim savu sadarbību tirdzniecības jomā, tieši ražošanas jomā ar to, ka veidosim kopuzņēmumus gan ar mūsu līdzdalību, gan ar Turcijas līdzdalību, ar citu Eiropas valstu līdzdalību. Un šis dialogs turpināsies jau nākamās Eiropas Savienības ietvaros, NATO ietvaros. Runājot par tām vai citām problēmām Turcijā, man bija atklāsme, ka mēs nedrīkstam par valsti spriest pēc tiem cilvēkiem, ko mēs sastopam savās valstīs, pēc tiem cilvēkiem, kas stāsta par šo zemi, bet ir jābūt tomēr pašam reizē arī klāt, un, iepazīstoties ar šīs zemes pamatiedzīvotājiem, ar šīs zemes kultūrvēsturiskajām vērtībām, ar šīs zemes aktivitātēm ekonomikā un politikā, mēs varam gūt tikai īsto pārliecību, ko nozīmē šī valsts un kāda ir šīs valsts nostāja tajos vai citos jautājumos. Es vēlreiz pasvītroju, ka mēs bijām patīkami pārsteigti par Turcijas lielo izpratni par notikumiem Baltijā, par viņu atbalstu Baltijas valstīm un par to, ka mūsu nākotnes sadarbībai atklājās pēc šīs vizītes lielas perspektīvas.

Jautājums: — Jūs sacījāt, ka šobrīd Turcija ir daļēji eiropeiski orientēta. Un tomēr šī dilemma starp Turciju kā islama valsti un eiropeisku valsti pastāv, kā tā varbūt izpaudās?

Guntis Ulmanis: — Nu, mēs šais reliģijas jomās daudz neiedziļinājāmies. Un mums arī nenācās sastapties ar kulta pārstāvjiem. Turcijā lielākā daļa iedzīvotāju ir turki, pamatreliģija ir islams, bet tas nav fundamentālisms, un tas ir islams ar izpratni par notikumiem pasaulē, par notikumiem Eiropā. Un visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem man nācās sastapties un runāties, viņi visi ir lieli Eiropas piekritēji un Eiropas virziena atzinēji. Tai pašā laikā, tiekoties ar premjeru, kurš ir varbūt tāda radikālāka reliģiskā virziena pārstāvis, kuram parlamentā ir 24 procenti vai mazlietiņ mazāk, viņa nostāja ir — vairāk sadarboties ar islama valstīm, ar Tuvo Austrumu valstīm. Taču atstāsim visu šo jautājumu izvēli pašai Turcijai, šobrīd mums Turcija vairāk interesē kā eiropeiska valsts, kas jau parādījusi sevi reālajā darbībā.

Jautājums: — Latvijas Saeimas delegācijas vizīte Krievijā. Kā zināms, “Tēvzemei un Brīvībai” uzskata, ka Saeimas priekšsēdētājs Krievijā ir apšaubījis Latvijas ārpolitikas orientāciju, politiķi ir bijuši pietiekami dažādi šajā vizītē. Vai varbūt viņu uzskatu atšķirības nevar ietekmēt attiecību veidošanu ar Krieviju? Jums šodien arī par to bija saruna.

Guntis Ulmanis: — Es varu teikt tikai to, ka Latvijas parlamentāriešu vizīte varbūt pēc manas vizītes Krievijā, kad mēs parakstījām līgumus, ir otrais nopietnākais gadījums, kad Krievija un Latvija sēdās pie sarunu galda un nopietni apsprieda tās problēmas, tos jautājumus, kas mums kopīgi jārisina. Protams, parlamentāriešiem ir sava specifika, parlamentārieši sastāv no dažādiem politiskiem spēkiem, no dažādām partijām, ar dažādām programmām, ar dažādiem viedokļiem, un parlamentāriešu diskusijas nav viss galavārds un pēdējais vienīgais nosacījums, kā veidot tālākās attiecības. Parlamentāriešu diskusijas drīzāk ir impulss, kā šīs attiecības atdzīvināt. Un, manuprāt, šajā parlamentāriešu vizītē mēs vēl neesam tā īsti paanalizējuši un pameklējuši, kur tad ir tas pozitīvais moments. Un tas mums ir pats būtiskākais, jo kritizēt un nopulgot vai vēl vairāk izsmiet, kaut kādā veidā kariķēt — to jau nav liela māksla darīt. Taču es saprotu arī šī virziena darītājus un atzinējus, jo vienmēr ir jābūt uzmanīgiem, veidojot attiecības ar kaimiņvalstīm, vēl jo vairāk ar Krieviju. Un man liekas, ka pats galvenais atzinums, kuru mēs pēc šīs vizītes Krievijā, pēc parlamentāriešu vizītes, varam secināt: ir jābūt konsekventai nostājai, ir jābūt stabiliem uzskatiem, jābūt principiālai pieejai visiem tiem jautājumiem, kas šobrīd tiek risināti Eiropā, pasaulē un arī militārajās sarunās. Un pēc tam mēs gūsim arī tos pozitīvos efektus. Es ceru, ka šī vizīte būs ielikusi zināmus pamatus jau arī manai vizītei maija beigās, jūnija sākumā Krievijā. Un arī šie jautājumi tika skarti mazlietiņ Maskavā, pēc tās informācijas, kas ir manā rīcībā, esam saņēmuši pozitīvas atsauksmes. Un šī vizīte turpinās arī gatavoties. Piektdien es tikšos arī ar Krievijas komisijas, starpvalstu komisijas, vadītāju Serova kungu un tikšos ar Krievijas vēstnieku. Mūsu vēstnieks Krievijā Petera kungs ieradīsies Rīgā, un mēs turpināsim šo dialogu. Turpināsim šo dialogu ar pašcieņu, ar stingru nostāju principiālos jautājumos un ar pārliecību, ka ceļš, ko Latvija ir izvēlējusies orientācijā uz Rietumiem, orientācijā uz Eiropu, neizslēdzot sadarbību, diskusijas un izpratni arī ar Krieviju, ka šis ceļš ir pareizais un tas, kas šobrīd atbilst arī latviešu tautas un Latvijas interesēm.

Jautājums: — Ja runājam par Latvijas un Krievijas attiecībām, tad jāteic, ka tieši šodien, gandrīz pēc četru mēnešu pārtraukuma, Maskavā atsākās sarunas starp Latviju un Krieviju par robežu delimitāciju. Varbūt, ja atceramies, līdz šim notikušajās abu valstu sarunās tās lielākās nesaskaņas laikam tomēr bija saistāmas ar 1920. gada miera līguma nozīmes iekļaušanu robežlīgumā un īpašumu tiesisko jautājumu noregulēšana. Kā jūs uzskatāt, kas ir tas būtiskākais šajās sarunās?

Guntis Ulmanis: — Jūs jau nosaucāt tos galvenos jautājumus, tās uz ilgāku laiku bija apklusušas, šobrīd šai komisijai ir dotas plašas pilnvaras caur Ministru kabineta lēmumu, un es varu vienīgi novēlēt viņiem šodien un rīt veiksmīgas sarunas, pēc tam arī komentēsim un analizēsim, skatīsimies, kā viņiem būs gājis.

Jautājums: — Ja skatāmies paši savā valstī, kā jūs vērtējat pašreizējo spēku samēru Latvijas Saeimā?

Guntis Ulmanis: — Nu simts, kā ir bijis, simts palikuši. Spēku samērs nav izmainījies, 100 tautas priekšstāvju ir parlamentā, un es saprotu, ka viņi ir ļoti kustīgi cilvēki ar lielu enerģijas lādiņu un viņiem ir par maz tikai risināt likumu un lēmumu problēmas, viņi arī risina galdu, krēslu un atrašanās frakcijā problēmas. Es domāju, ka mums vajadzētu drusciņ pārdomāt mūsu likumu, vēlēšanu likumu un šī likuma darbību arī praktiskajā dzīvē. Var jau mainīties parlamentā frakciju sastāvi un brīvie deputāti, es gan nesaprotu, kā varētu būt brīvi un arī mainīties viņu proporcijas un attiecības savā starpā starp politiskiem spēkiem, bet tāda liela tautas staigāšana man personīgi liekas ne sevišķi simpātiska. Un no politiskā viedokļa es to nevarētu saukt par ļoti pārdomātu un ļoti nopietnu rīcību. Bet viss, kas likumos nav aizliegts, tas ir atļauts. Un tāpēc man nav iemesla parlamentāriešus nosodīt par viņu darbību savā iekšējā lauciņā, lai gan šis lauciņš ļoti ietekmē arī Latvijas attīstību, bet es domāju, ka šie pēdējie fakti mums liek domāt par vēlēšanu likuma labojumiem. Un, jo ātrāk, jo labāk.

Jautājums: — Vēl par vienu likumu — tas ir pensiju likums, kuru acīmredzot pamatoti mēs varam tomēr uzskatīt par netaisnu. Nu kaut vai tāpēc vien, ka pensija krasi atšķiras atkarībā no pensijā aiziešanas datuma, un vēl dažādas lietas varētu minēt. Kā jūs vērtējat šo likumu? Un vai jūs, teiksim, izmantotu vai izmantosit savas tiesības, tomēr ierosinot varbūt šo likumu varbūt pārskatīt?

Guntis Ulmanis: — Jā, likums nav pareizs, ja tas būtu likums vienai patstāvīgai, ilgu laiku funkcionējošai valstij un nebūtu šie pārrāvumi, kas saistās ar okupāciju, kas saistās ar iekārtas maiņu, ar orientācijas maiņu, ar valsts kursa maiņu, tad, liekas, šis likums ir skaists un labs. Bet tagad, kad šis likums funkcionē neilgu laiku, mēs redzam, ka tajā nav ņemts vērā tās īpatnības un tā situācija, kāda ir izveidojusies pašreiz Latvijā. Un es esmu lūdzis speciālistus, lai viņi man sagatavo visus iespējamos aprēķinus, kurā punktā un kurā vietā šai likumā trūkst varbūt šo piebilžu, šo momenta atspoguļojumu tā, lai minimālā pensija, ko saņem cilvēks, kas visu mūžu nostrādājis Latvijā (un nav viņa vaina, ka ir mainījusies iekārta un sistēma un ka politiķi un ideologi ir šo iekārtu grāvuši, un pēc tam, mēs esam spiesti atkal cīnīties par brīvību un atkarot savu Latviju). Mums šai likumā jāizdara nepieciešamās maiņas. Bet pagaidām šie priekšlikumi nav izstrādāti, es par to runāšu varbūt nedaudz vēlāk, tikko man būs argumentācija un iespējas nākt ar saviem priekšlikumiem šī likuma pilnveidošanā un labošanā. Katrā ziņā es nevaru piekrist, ka cilvēki saņem pensiju 9 latus vai pat 10, vai pat 20 latus, jo nav šī cilvēka vaina, šī ir mūsu sistēmas vaina, kura šos faktus nav pietiekami reāli ņēmusi vērā šobrīd.

Jautājums: — Vēl viena lieta, kurā es gribētu lūgt jūsu komentāru, proti, Latvija ir starp tām 43 valstīm, kas ir parādā ANO. Līdz ar to Latvija zaudēs balsstiesības ANO Ģenerālajā Asamblejā. Mums gan ir informācija, ka šis parāds tiks atmaksāts un šīs tiesības atjaunotas. Kā jūs pašreizējo situāciju vērtējat?

Guntis Ulmanis: —Par parādiem vienmēr jārunā īsi un skaidri: tas nav nekāds brālis. Un parāds ir pēc iespējas ātrāk jāatdod un jāizbeidz par šīm lietām runāt, tas ir viss. Un šāda nostāja, cik man zināms, ir arī valdībai un Ārlietu ministrijai.

Jautājums: — Saku paldies Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, viņš bija mūsu pusdienas viesis.

Guntis Ulmanis: — Paldies, žēl, ka mums iznāca starpgadījums, bet tomēr var priecāties, ka radio māja nav televīzija, ūdens vismaz uz galvas nelija, tikai sakaru pārrāvumi. Es ceru, ka klausītāji par to sevišķi neapvainojās. Uz redzēšanos!

Raidījumā “Pusdiena”

Valsts radio žurnālistei

Mirdzai Vizulei